–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – M. Michelogiannaki, pārstāve,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, kā arī M. M. Tátrai, pārstāvji,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – R. Fadoju un C. Crane, pārstāves, kurām palīdz D. Blundell, barrister,

–

Eiropas Komisijas vārdā – V. Soloveytchik un M. Condou‑Durande, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Nigyar Rauf Kaza Ahmedbekova un viņas dēlu Rauf Emin Ogla Ahmedbekov, no vienas puses, un Zamestnik‑predsedatel na Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu aģentūras direktora vietnieks, Bulgārija), no otras puses, saistībā ar to, ka pēdējais minētais noraidīja N. Ahmedbekova starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

3

Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī un tika papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

4

Ženēvas konvencijas 1. panta A daļā jēdziens “bēglis” ir definēts, atsaucoties it īpaši uz vajāšanas risku.

5

Direktīva 2011/95 tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 78. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, kuros ir noteikts:

“[Lai īstenotu kopēju patvēruma, alternatīvās aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku, lai varētu piešķirt attiecīgu statusu jebkuram trešās valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošinātu atbilstību neizraidīšanas principam,] Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus par kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, kuru veido:

6

Šīs direktīvas 14., 16., 18., 24. un 36. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

7

Minētās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

8

Šīs pašas direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga uz alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti savienojami ar šo direktīvu.”

9

Direktīvas 2011/95 4. panta “Faktu un apstākļu novērtēšana”, kurš ir ietverts šīs direktīvas II nodaļā “Starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšana”, 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

2.   Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(-ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(-īm) un vietu(-ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..]

4.   Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas vai uz reālu riska ciest smagu kaitējumu, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai smags kaitējums netiks atkārtoti.”

10

Atbilstoši šīs direktīvas 10. pantam “Vajāšanas iemesli”, kurš ir ietverts šīs direktīvas III nodaļā “Kvalificēšanas par bēgli”:

“1.   Novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo:

2.   Novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt rases, reliģijas, valstspiederības, sociālās vai politiskās pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes.”

11

Minētās direktīvas 12. pantā ir noteikts:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja:

[..]

2.   Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

3.   Šā panta 2. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tur minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā.”

12

Šīs pašas direktīvas 13. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu.”

13

Atbilstoši direktīvas 2011/95 15. pantam “Būtisks kaitējums”, kurš ir ietverts šīs direktīvas V nodaļā “Kvalificēšana par personu, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību”:

“Būtisku kaitējumu veido:

14

Šīs direktīvas 18. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis piešķir alternatīvās aizsardzības statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas ir tiesīgs saņemt alternatīvo aizsardzību saskaņā ar II un V nodaļu.”

15

Minētās direktīvas 23. pantā “Ģimenes vienotības saglabāšana” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus, kas minēti 24. līdz 35. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie savienojami ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja ģimenes loceklis ir vai būtu izslēgts no starptautiskās aizsardzības atbilstoši III un V nodaļai.

4.   Neatkarīgi no 1. un 2. punkta dalībvalstis var atteikt, samazināt vai atsaukt tajos minētos pabalstus valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ.

[..]”

16

Direktīva 2013/32 tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 78. panta 2. punkta d) apakšpunktu. Šajā normā ir paredzēts ieviest kopējas procedūras vienotai patvēruma vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai.

17

Šīs direktīvas 12. un 60. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

18

Minētās direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar [Direktīvu 2011/95].”

19

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..]

[..].”

20

Direktīvas 2013/32 7. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka katrs tiesībspējīgs un rīcībspējīgs pieaugušais ir tiesīgs sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu savā vārdā.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka pieteikumu var sagatavot pieteikuma iesniedzējs savu apgādājamo vārdā. Šādos gadījumos dalībvalstis nodrošina, ka pieauguši apgādājamie piekrīt pieteikuma iesniegšanai to vārdā, pretējā gadījumā viņiem ir iespēja sagatavot pieteikumu pašiem savā vārdā.

Piekrišana tiek pieprasīta laikā, kad pieteikums tiek iesniegts, vai vēlākais laikā, kad tiek veikta personiskā intervija ar pilngadīgo apgādājamo. Pirms pieprasīt piekrišanu, katru pieaugušo apgādājamo privāti informē par attiecīgajām viņu vārdā iesniegta pieteikuma procesuālajām sekām un šīs personas tiesībām iesniegt atsevišķu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka nepilngadīgajam ir tiesības sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai nu savā vārdā, ja viņam ir tiesībspēja un rīcībspēja rīkoties procedūrās saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, vai arī ar savu vecāku vai citu pieaugušo ģimenes locekļu starpniecību, vai ar tāda pieaugušā starpniecību, kas ir par viņu atbildīgs saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, vai arī ar pārstāvja starpniecību.

[..]”

21

Saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punktu:

“Pieteikuma iesniedzējiem atļauj palikt dalībvalstī vienīgi procedūras nolūkā, kamēr atbildīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar procedūrām pirmajā instancē, kas noteiktas III nodaļā. Šīs tiesības palikt nerada tiesības uz uzturēšanās atļauju.”

22

Minētās direktīvas 10. panta 2. punktā ir noteikts:

“Izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, atbildīgā iestāde vispirms nosaka, vai pieteikuma iesniedzēji ir kvalificējami kā bēgļi, un, ja nē, tad nosaka, vai pieteikuma iesniedzēji ir tiesīgi saņemt alternatīvo aizsardzību.”

23

Šīs pašas direktīvas 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis pieteikuma iesniedzējiem uzliek par pienākumu sadarboties ar kompetentajām iestādēm, lai tās varētu noskaidrot viņu identitāti un citus elementus, kas minēti [Direktīvas 2011/95] 4. panta 2. punktā. [..]”

24

Direktīvas 2013/32 31. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis apstrādā starptautiskās aizsardzības pieteikumus izskatīšanas procedūrā saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas izklāstītas II nodaļā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta, cik ātri vien iespējams, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izvērtēšanu.

[..]”

25

Šīs direktīvas 33. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu [..] tad, ja:

[..]

26

Saskaņā ar minētās direktīvas 40. panta 1. punktu:

“Ja persona, kas ir pieteikusies uz starptautisko aizsardzību dalībvalstī, sniedz papildu paziņojumus vai turpmāku pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, minētā dalībvalsts pārbauda šos turpmākos paziņojumus vai turpmākā pieteikuma elementus saskaņā ar iepriekšējā pieteikuma izskatīšanu vai saskaņā ar tāda lēmuma izskatīšanu, kas atrodas pārskatīšanas vai pārsūdzības procesā, ciktāl kompetentās iestādes var ņemt vērā un apsvērt visus elementus, kas ir pamatā turpmākajiem paziņojumiem vai turpmākajam pieteikumam.”

27

Šīs pašas direktīvas 46. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko [tiesību] aizsardzību tiesā saistībā ar:

[..]

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko [tiesību] aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar [Direktīvu 2011/95], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.

[..]”

28

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), 9., 11. un 35. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

29

Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka trīs dienās pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas pieteikuma iesniedzējam ir izsniegts dokuments uz viņa vārda, kas apliecina viņa pieteikuma iesniedzēja statusu vai liecina, ka viņam atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā līdz viņa pieteikuma izskatīšanai.

[..]”

30

Saskaņā ar minētās direktīvas 12. pantu:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai pēc iespējas saglabātu to teritorijā esošās ģimenes vienotību, ja attiecīgā dalībvalsts apgādā pieteikuma iesniedzēju ar mājokli. Šādus pasākumus īsteno ar pieteikuma iesniedzēja piekrišanu.”

31

Bulgārijā starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu reglamentē Zakon za ubezhishteto i bezhantsite (Likums par patvērumu un bēgļiem, turpmāk tekstā – “ZUB”).

32

ZUB 8. un 9. pantā būtībā ir pārņemti Direktīvā 2011/95 izklāstītie starptautiskās aizsardzības piešķiršanas nosacījumi.

33

Saskaņā ar ZUB 8. panta 9. punktu:

“Par bēgļiem uzskata [..] ārvalstnieka, kam piešķirts bēgļa statuss, ģimenes locekļus, ja tas ir saderīgi ar ārvalstnieka personīgo statusu un nepastāv 12. panta 1. punktā paredzētie apstākļi.”

34

ZUB 12. panta 1. un 2. punktā ir uzskaitīti apstākļi, kas liedz piešķirt starptautisko aizsardzību, tostarp valsts drošības apdraudējums.

35

Administrativnoprotsesualen kodeks (Administratīvā procesa kodekss) 32. pantā “Apvienoti procesi” ir noteikts:

“Procesos, kuros pušu tiesības un pienākumi izriet no vienas faktiskās situācijas un kuros ir kompetenta viena un tā pati administratīvā iestāde, ir iespējams uzsākt un īstenot vienotu procedūru, kurā iesaistītas vairākas puses.”

36

N. Ahmedbekova un viņas dēls Rauf Emin Ogla Ahmedbekov, dzimuši attiecīgi 1975. gada 12. maijā un 2007. gada 5. oktobrī, ir Azerbaidžānas pilsoņi.

37

2014. gada 19. novembrīEmin Ahmedbekov (turpmāk tekstā – “E. Ahmedbekov”), N. Ahmedbekova laulātais un Rauf Emin Ogla Ahmedbekov tēvs, iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu aģentūra, Bulgārija) (turpmāk tekstā – “DAB”), kuru šīs aģentūras direktora vietnieks noraidīja ar 2015. gada 12. maija lēmumu. E. Ahmedbekov pārsūdzēja šo lēmumu Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija); pārsūdzība tika noraidīta 2015. gada 2. novembrī. Viņš iesniedza arī kasācijas sūdzību Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija), kas, kā izriet no iesniedzējtiesas atbildes uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus, tika noraidīta 2017. gada 25. janvārī.

38

2014. gada 25. novembrīN. Ahmedbekova iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus DAB – par sevi un par dēlu. DAB direktora vietnieks šo pieteikumu noraidīja ar 2015. gada 12. maija lēmumu, jo nebija izpildīti starptautiskās aizsardzības piešķiršanas nosacījumi, kas izklāstīti ZUB 8. un 9. pantā.

39

N. Ahmedbekova pārsūdzēja šo lēmumu iesniedzējtiesā, Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa).

40

Savā apelācijas sūdzībā tā atsaucas gan uz vajāšanu, ko attiecībā uz viņas laulāto veic Azerbaidžānas iestādes, gan par apstākļiem, kas viņu skar individuāli.

41

Saistībā ar pēdējo minēto N. Ahmedbekova norāda uz vajāšanas draudiem viņas politisko uzskatu dēļ, kā arī uz seksuālās uzmākšanās problēmu viņas darba vietā Azerbaidžānā. N. Ahmedbekova uzskata, ka vajāšanas risku viņas politisko uzskatu dēļ pierāda tostarp viņas piedalīšanās apelācijas sūdzībā pret Azerbaidžānu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā arī viņas piedalīšanās to personu aizstāvībā, kuras Azerbaidžānas iestādes jau vajāja viņu aktivitāšu pamattiesību aizsardzības jomā dēļ. Turklāt viņa aktīvi darbojas arī audiovizuālajā medijā “Azerbaydzhanski chas”, kas vada opozīcijas kampaņu pret valdošo režīmu Azerbaidžānā.

42

Iesniedzējtiesa tostarp jautā, kā ir jāizskata vienas ģimenes locekļu atsevišķi iesniegti starptautiskās aizsardzības pieteikumi. Tā arī vaicā, vai tam, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir piedalījies prasības celšanā pret viņa izcelsmes valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ir nozīme, lai noteiktu, vai ir jāpiešķir starptautiskā aizsardzība.

43

Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

44

Ceturtais jautājums, kas ir jāizskata vispirms, ir par to, vai starptautiskās aizsardzības pieteikumu vērtēšanai ir jābūt balstītai “vienīgi uz faktiem un apstākļiem, kas ir būtiski pieteikuma iesniedzējam”.

45

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šis jautājums ir izvirzīts, ņemot vērā faktu, ka N. Ahmedbekova tostarp atsaucas uz vajāšanas un būtiska kaitējuma draudiem viņas vīram.

46

Tāpēc ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālas novērtēšanas ietvaros ir jāņem vērā vajāšanas un būtiska kaitējuma draudi pieteikuma iesniedzēja ģimenes loceklim.

47

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, kā tas izriet no Direktīvas 2011/95 13. un 18. panta, lasot tos kopā ar definīcijām jēdzieniem “bēglis” un “persona, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību”, kas ir ietverti tās 2. panta d) un f) punktā, ka starptautiskā aizsardzība, kas minēta šajā direktīvā, principā būtu jāpiešķir ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam un bezvalstniekam, kuram ir pamatotas bailes no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ un kuram draud reāls risks ciest smagu kaitējumu minētās direktīvas 15. panta izpratnē.

48

Direktīva 2011/95 neparedz piešķirt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kas nav minēti iepriekšējā punktā. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka jebkuram lēmumam piešķirt bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu ir jābūt balstītam uz individuālu vērtējumu (spriedums, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 41. punkts un tajā minētā judikatūra), kura mērķis ir noteikt, vai, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja personīgo situāciju, ir izpildīti šāda statusa piešķiršanas nosacījumi (spriedums, 2012. gada 5. septembris, Y un Z, C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 68. punkts).

49

No Eiropas Savienības likumdevēja noteiktā vienotā patvēruma vai alternatīvās aizsardzības statusa izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējuma, kāds tiek prasīts Direktīvas 2011/95 4. pantā, mērķis ir noteikt, vai pieteikuma iesniedzējam – vai, attiecīgā gadījumā, personai, kuras vārdā viņš ir iesniedzis pieteikumu, – ir pamatotas bailes no personīgas vajāšanas un vai viņš ir personīgi pakļauts reālam būtiska kaitējuma riskam.

50

Lai arī no iepriekš minētā izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums kā tāds nav pieņemams, pamatojoties uz to, ka pieteikuma iesniedzēja ģimenes loceklim ir pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls būtiska kaitējuma risks, tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 32. punktā, šādi draudi pieteikuma iesniedzēja ģimenes loceklim ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai pieteikuma iesniedzējs viņa ģimenes saišu ar apdraudēto personu dēļ pats nav pakļauts vajāšanas draudiem vai būtiskam kaitējumam. Šajā ziņā un kā noteikts Direktīvas 2011/95 36. apsvērumā, parasti pastāv risks, ka arī apdraudētās personas ģimenes locekļi atrodas neaizsargātā situācijā.

51

Tādēļ uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālas novērtēšanas ietvaros ir jāņem vērā vajāšanas un būtiska kaitējuma draudi pieteikuma iesniedzēja ģimenes loceklim, lai noteiktu, vai pēdējais minētais savu ģimenes saišu ar apdraudēto personu dēļ pats nav pakļauts šādiem draudiem.

52

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 un 2013/32, lasot tās kopā ar Pamattiesību hartas 7., 18. un 47. pantu un ņemot vērā prevalējošās bērna intereses, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj to, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumi, kurus atsevišķi ir iesnieguši vienas ģimenes locekļi, tiek izskatīti apvienotā procedūrā, vai to, ka kāda no šo pieteikumu izskatīšanām tiek apturēta līdz kāda cita no šiem pieteikumiem izskatīšanas procedūras beigām.

53

Atbilstoši Direktīvas 2013/32 7. panta 1. punktam katrs tiesībspējīgs un rīcībspējīgs pieaugušais ir tiesīgs sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu savā vārdā. Saskaņā ar šo normu ar jēdzienu “pieaugušais”, ņemot vērā šīs direktīvas 2. panta l) punktā ietverto jēdziena “nepilngadīgais” definīciju, ir jāsaprot trešās valsts valstspiederīgais un bezvalstnieks, kas ir sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu.

54

Attiecībā uz nepilngadīgajiem Direktīvas 2013/32 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka viņiem ir tiesības iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu savā vārdā tajās dalībvalstīs, kuras piešķir nepilngadīgajiem tiesībspēju un rīcībspēju rīkoties procedūrās, un ka visās dalībvalstīs, uz kurām attiecas šī direktīva, viņiem ir tiesības iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ar pieaugušā, piemēram, vecāka vai cita pieauguša ģimenes locekļa starpniecību.

55

No šiem noteikumiem izriet, ka Savienības tiesiskais regulējums neaizliedz ne to, ka vairāki ģimenes locekļi, piemēram, kā šajā lietā N. Ahmedbekova un E. Ahmedbekov, iesniedz katrs pats savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ne arī to, ka viens no viņiem iesniedz pieteikumu nepilngadīga ģimenes locekļa, piemēram, Rauf Emin Ogla Ahmedbekov vārdā.

56

Direktīvās 2011/95 un 2013/32 nav precizēts, kā ir jānovērtē iespējamā saikne starp šādiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas daļēji var attiekties uz tiem pašiem faktiem vai apstākļiem. Tā kā nav speciālu noteikumu, dalībvalstīm šajā ziņā ir rīcības brīvība.

57

Ņemot to vērā, ir svarīgi atgādināt, pirmkārt, ka Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkts prasa individuāli izvērtēt katru pieteikumu, otrkārt, ka saskaņā ar minētās direktīvas 23. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina ģimenes integritātes saglabāšana un, treškārt, ka Direktīvas 2013/32 31. panta 2. punktā ir paredzēts, ka katras dalībvalsts atbildīgā iestāde pēc iespējas ātrāk veic atbilstošu un pilnīgu novērtējumu.

58

No prasībām par starptautiskās aizsardzības pieteikumu individuālu novērtējumu un pilnīgu izskatīšanu izriet, ka, lai gan var tikt piemēroti pasākumi, lai atrisinātu jebkādu iespējamo saistību starp šādiem pieteikumiem, kurus ir iesnieguši vienas ģimenes locekļi katrs individuāli, šie pieteikumi ir jāvērtē, ņemot vērā katras attiecīgās personas situāciju. Tādēļ šos pieteikumus nedrīkst pakļaut kopīgam novērtējumam.

59

Attiecībā it īpaši uz jautājumu par to, vai starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko vienas ģimenes locekļi ir iesnieguši katrs individuāli, izskatīšanas procedūras ir jāuzsāk vienlaicīgi vai, tieši pretēji, atbildīgā iestāde var pārtraukt pieteikuma izskatīšanu, kamēr nav izskatīts kāds cits no šiem pieteikumiem, ir jāuzskata, no vienas puses, ka pamatlietā aplūkojamajā gadījumā, kurā viens no ģimenes locekļiem it īpaši atsaucas uz draudiem, ar kuriem saskaras kāds cits ģimenes loceklis, var būt lietderīgi pārbaudīt, pirmkārt, šīs pēdējās minētās personas pieteikuma izskatīšanas ietvaros, vai šie draudi ir pierādīti, un, otrkārt, pārbaudīt, ciktāl nepieciešams, vai šīs personas laulātais un bērns arī saskaras ar vajāšanas vai būtiska kaitējuma draudiem ģimenes saišu dēļ.

60

No otras puses, ņemot vērā Direktīvas Nr. 2013/32 31. panta 2. punktā izklāstīto noteikumu, saskaņā ar kuru ikviena starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra ir jāpabeidz, cik ātri vien iespējams, kā arī šīs direktīvas mērķi nodrošināt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek izskatīti pēc iespējas ātrāk (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 109. punkts), viena ģimenes locekļa pieteikuma izskatīšana nedrīkst izraisīt cita šīs ģimenes locekļa pieteikuma izskatīšanas apturēšanu, un to var sākt tikai tad, kad iepriekšējā pieteikuma izskatīšanas procedūra jau ir beigusies ar atbildīgās iestādes lēmumu. Gluži pretēji, lai sasniegtu ātruma mērķi un atvieglotu ģimenes vienotības saglabāšanu, ir nepieciešams, lai lēmumi par vienas ģimenes locekļu iesniegtiem pieteikumiem, kas ir savā starpā saistīti, tiktu pieņemti īsā laika posmā.

61

Šajā ziņā ir jāuzskata, ka gadījumā, ja atbildīgā iestāde konstatē, ka personai ir pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls smaga kaitējuma risks, šai iestādei principā ir jābūt iespējai īsā laika posmā novērtēt, vai šīs personas ģimenes locekļi arī saskaras ar šādiem draudiem viņu ģimenes saišu dēļ. Šādu novērtējumu būtu jācenšas izdarīt vai vismaz sākt pirms lēmuma pieņemšanas par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu minētajai personai.

62

Ja atbildīgā iestāde konstatē, ka nevienam ģimenes loceklim nav pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls smaga kaitējuma risks, tai principā ir jāspēj pieņemt lēmumus, ar kuriem tiek noraidīti starptautiskās aizsardzības pieteikumi, tajā pašā dienā.

63

No minētā izriet, ka šajā lietā DAB direktora vietniekam nevar pārmest, ka viņš ir pieņēmis lēmumus par N. Ahmedbekova pieteikumu un E. Ahmedbekov pieteikumiem tajā pašā dienā, ar nosacījumu, ka attiecībā uz šiem pieteikumiem netika izdarīts viens kopīgs vērtējums, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

64

Visbeidzot, attiecībā uz iesniedzējtiesas iztaujāšanu par bērna prevalējošo interešu ietekmēšanu un Pamattiesību hartas 7., 18. un 47. pantu, ir pietiekami norādīt, ka šajā hartā atzītās pamattiesības ir jāievēro, īstenojot Direktīvas 2011/95 un 2013/32, bet šī iztaujāšana atbildes uz šo prejudiciālo jautājumu ietvaros nav sniegusi konkrētu papildu informāciju.

65

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 un 2013/32 neliedz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kurus ir iesnieguši vienas ģimenes locekļi katrs individuāli, piemērot pasākumus, lai atrisinātu jebkādu iespējamo saistību starp šiem pieteikumiem, bet nepieļauj šādu pieteikumu kopīgu novērtēšanu. Tās arī nepieļauj, ka minēto pieteikumu izskatīšana tiek apturēta līdz kāda cita no šiem pieteikumiem izskatīšanas procedūras beigām.

66

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij starptautiskās aizsardzības piešķiršanas ģimenes loceklim gadījumā paplašināt šo aizsardzību, attiecinot to arī uz citiem šīs ģimenes locekļiem.

67

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ZUB 8. panta 9. punkts paredz šādu paplašināšanu. Nevar izslēgt, ka šāda norma šajā lietā ir piemērojama Rauf Emin Ogla Ahmedbekov, kā arī E. Ahmedbekov. Ja valsts tiesai būtu jāatzīst, ka N. Ahmedbekova, ņemot vērā apstākļus, kas viņu skar individuāli, piemēram, tos, kas minēti šī sprieduma 41. punktā, bija pamatotas bailes no vajāšanas, tad šī secinājuma rezultātā N. Ahmedbekova principā būtu jāpiešķir bēgļa statuss. Rezultātā saskaņā ar ZUB 8. panta 9. punktu šo statusu principā varētu attiecināt arī uz viņas ģimenes locekļiem bez vajadzības pārbaudīt, vai arī viņiem ir pamatotas bailes no vajāšanas.

68

Jānorāda, ka Direktīvā 2011/95 nav paredzēta šāda bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa paplašināšana, to attiecinot uz personas, kurai tas ir piešķirts, ģimenes locekļiem. Faktiski no šīs direktīvas 23. panta izriet, ka tā vienīgi uzliek dalībvalstīm pienākumu pielāgot savus valsts tiesību aktus tā, ka šāda statusa saņēmēja ģimenes locekļi minētās direktīvas 2. panta j) punkta izpratnē var, ja viņi paši atsevišķi neatbilst nosacījumiem tāda paša statusa piešķiršanai, pieprasīt noteiktas priekšrocības, kuras tostarp ietver uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, piekļuvi nodarbinātībai vai izglītībai un kuru mērķis ir saglabāt ģimenes vienotību.

69

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tādas normas kā ZUB 8. panta 9. punkts atstāšanu spēkā pieļauj Direktīvas 2011/95 3. pants, kas ļauj dalībvalstīm pieņemt vai atstāt spēkā “labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti ir saderīgi ar šo direktīvu.”

70

No šī formulējuma, lasot to kopā ar Direktīvas 2011/95 14. apsvērumu, izriet, ka šīs direktīvas 3. pantā paredzētie labvēlīgākie standarti tostarp var vienkāršot nosacījumus, saskaņā ar kuriem trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks var iegūt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu.

71

Tiesa jau ir norādījusi, ka 3. pantā ietvertais precizējums, saskaņā ar kuru jebkuram labvēlīgākam standartam ir jābūt saderīgam ar Direktīvu 2011/95, nozīmē, ka šis standarts nedrīkst ietekmēt šīs direktīvas vispārējo sistēmu vai mērķus. Jo īpaši ir aizliegti tādi standarti, kuru mērķis ir atzīt bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu tiem trešās valsts pilsoņiem vai bezvalstniekiem, kas atrodas tādās situācijās, kas nekādā veidā nav saistītas ar starptautiskās aizsardzības loģiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, M’Bodj, C‑542/13, EU:C:2014:2452, 42. un 44. punkts). Tas jo īpaši attiecas uz standartiem, kas atzīst šādu statusu personām, uz kurām attiecas šīs direktīvas 12. pantā paredzētais izslēgšanas pamats (spriedums, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 115. punkts).

72

Kā secinājumu 58. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, bēgļa statusa automātiska atzīšana saskaņā ar valsts tiesībām tās personas ģimenes locekļiem, kurai šis statuss ir piešķirts saskaņā ar Direktīvā 2011/95 noteikto sistēmu, nav a priori nekādi nesaistīta ar starptautiskās aizsardzības loģiku.

73

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šajā lietā iespējamā bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršana N. Ahmedbekova dēlam un laulātajam pēc tam, kad šāds statuss ir ticis atzīts N. Ahmedbekova pašai, ņemot vērā vajadzību saglabāt attiecīgo personu ģimenes vienotību, ir saistīta ar starptautiskās aizsardzības loģiku, kuras rezultātā ir notikusi šāda atzīšana.

74

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij saskaņā ar šajā direktīvā noteikto sistēmu paredzēt starptautisko aizsardzību ģimenes loceklim un paplašināt šīs aizsardzības priekšrocības attiecībā uz citiem šīs ģimenes locekļiem, ar nosacījumu, ka uz viņiem neattiecas šīs pašas direktīvas 12. pantā paredzētais izslēgšanas pamats un ka viņu situācija, pateicoties vajadzībai saglabāt ģimenes vienotību, ir saistīta ar starptautiskās aizsardzības loģiku.

75

Ar otro un trešo jautājumu, uz kuriem ir jāsniedz kopīga atbilde, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētais nepieņemamības pamats attiecas uz tādu situāciju kā pamatlietā apskatāmā, kurā pilngadīga persona par sevi un savu nepilngadīgo bērnu ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas ir balstīts tostarp uz ģimenes saikņu esamību ar citu personu, kura ir atsevišķi iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

76

Kā norādīts šī sprieduma 53.–55. punktā, no Direktīvas Nr. 2013/32 7. panta 1. un 3. punkta izriet, ka ģimenes locekļiem ir tiesības individuāli iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumus un vienā no šiem pieteikumiem norādīt nepilngadīgo, kurš ir šīs ģimenes loceklis.

77

Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētais nepieņemamības pamats attiecas uz īpašu situāciju, kad persona, kas ir atkarīga no citas personas, pirmkārt, piekrīt saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 2. punktu, ka tās vārdā tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, un pēc tam pati iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

78

Ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic pārbaudi, no pamatlietas apraksta, kādu sniedza iesniedzējtiesa, izriet, ka ne N. Ahmedbekova, ne Rauf Emin Ogla Ahmedbekov neatrodas šādā īpašā situācijā. Šķiet, ka tas pats attiecas arī uz E. Ahmedbekov.

79

Šādos apstākļos Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzēto nepieņemamības pamatu nevar piemērot.

80

Šo secinājumu neatspēko fakts, ka viens no ģimenes locekļiem atsaucas uz ģimenes saitēm un savā prasības pieteikumā – uz dažiem faktiem, kas ir aprakstīti arī pieteikumā, ko iesniedzis cits šīs ģimenes loceklis. Uz šādu situācija neattiecas Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunkts, un tā ir jānovērtē, ņemot vērā principus, kas atgādināti un precizēti atbildē uz ceturto un piekto jautājumu.

81

No minētā izriet, ka uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētais nepieņemamības pamats neattiecas uz tādu situāciju kā pamatlietā apskatāmā, kurā pilngadīga persona par sevi un savu nepilngadīgo bērnu ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas ir balstīts tostarp uz ģimenes saikņu esamību ar citu personu, kura ir atsevišķi iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

82

Ņemot vērā uz otro un trešo jautājumu sniegtās atbildes, uz pirmo un devīto jautājumu nav jāatbild.

83

Ar pirmo un devīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunktam ir tieša iedarbība un vai to var piemērot valsts tiesa, kurā ir iesniegta pārsūdzība par lēmumu saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat ja šī lēmuma autors nav pārbaudījis šī noteikuma piemērojamību. Kā izriet no atbildes uz otro un trešo jautājumu, Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunkts katrā ziņā nevar tikt piemērots tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā.

84

Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja līdzdalība prasībā, kas pret viņa izcelsmes valsti ir celta Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ir jāuzskata, novērtējot Direktīvas 2011/95 10. pantā paredzētos vajāšanas iemeslus, par pierādījumu tam, ka šis pieteikuma iesniedzējs ietilpst “īpašā sociālajā grupā” šī panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, vai arī par pamatu vajāšanai “politisko uzskatu” dēļ šī panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē.

85

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkts ir jāinterpretē kopā ar šī paša panta 2. punktu. Atbilstoši šim 2. punktam, novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt rases, reliģijas, valstspiederības, sociālās vai politiskās pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes.

86

Tāpēc neatkarīgi no tā, vai Azerbaidžānas valstspiederīgā līdzdalība prasības celšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret šo valsti, lai konstatētu pamatbrīvību pārkāpumu ar šajā valstī spēkā esošo režīmu, ir uzskatāma par viņa “politisko uzskatu”, ir jāpārbauda, novērtējot vajāšanas iemeslus, kādi ir norādīti starptautiskās aizsardzības pieteikumā, kuru ir iesniedzis minētais valstspiederīgais, vai ir pamatots iemesls baidīties, ka minētais režīms varētu uztvert šādu līdzdalību kā politiskas opozīcijas izpausmi, pret kuru tas varētu uzsākt pretdarbību.

87

Ja ir pamatots iemesls baidīties, ka tas tā ir, tad jāsecina, ka pieteikuma iesniedzējs saskaras ar nopietniem un pierādītiem vajāšanas draudiem, jo ir izteicis savu viedokli par viņa izcelsmes valsts politiku un metodēm. Kā izriet no Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta paša formulējuma, jēdziens “politiskie uzskati”, kas ir ietverts šajā noteikumā, attiecas uz šādu situāciju.

88

No otras puses, personu grupu, kurai var piederēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, principā nevar kvalificēt par “sociālu grupu” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

89

Faktiski, lai izveidotu “sociālu grupu” šī noteikuma izpratnē, ir jāizpilda divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, grupas dalībniekiem ir jāpiemīt kopīgām “iedzimtām pazīmēm” vai “kopējai pagātnei, ko nevar mainīt”, vai kopējai pazīmei vai pārliecībai, “kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties”. Otrkārt, minētajai grupai attiecīgajā trešajā valstī ir jābūt īpatnai identitātei, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā “atšķirīgu” (spriedums, 2013. gada 7. novembris, X u.c., no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720, 45. punkts). Ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic pārbaudi, nešķiet, ka pamatlietā ir izpildīti šie kumulatīvie nosacījumi.

90

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja līdzdalība prasībā, kas pret viņa izcelsmes valsti ir celta Eiropas Cilvēktiesību tiesā, principā nedrīkst tikt uzskatīta, novērtējot Direktīvas 2011/95 10. pantā paredzētos vajāšanas iemeslus, par pierādījumu tam, ka šis pieteikuma iesniedzējs ietilpst “īpašā sociālajā grupā” šī panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, bet ir jāuzskata par vajāšanas iemeslu “politisko uzskatu” dēļ saskaņā ar minētā panta 1. punkta e) apakšpunktu, ja ir pamatoti iemesli uztraukties, ka līdzdalību šīs prasības celšanā minētā valsts varētu uztvert kā politiskas opozīcijas izpausmi, pret kuru tā varētu uzsākt pretdarbību.

91

Ar astoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas Nr. 2013/32 46. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesai, kas izskata pārsūdzību pret lēmumu par atteikumu piešķirt starptautisko aizsardzību, ir jāizvērtē starptautiskās aizsardzības piešķiršanas iemesli, kuri, lai gan ir saistīti ar faktiem vai draudiem, kas, iespējams, ir notikuši pirms šī lēmuma pieņemšanas vai pat pirms starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas, pirmo reizi tiek minēti pārsūdzības tiesvedībā.

92

Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā ir precizēts tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību apjoms, kādam – kā tas ir paredzēts šīs direktīvas 46. panta 1. punktā – starptautiskās aizsardzības pieteicējiem ir jābūt attiecībā uz lēmumiem par viņu pieteikumiem (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 105. punkts). Minētajā pantā ir noteikts, ka dalībvalstis, kam šī direktīva ir saistoša, nodrošina, ka tiesa, kurā ir iesniegta apelācija par lēmumu, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vismaz pirmajā instancē veic “faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīgu un ex nunc pārbaudi, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaudi par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar [Direktīvu 2011/95]”.

93

Šajā ziņā izteiciens “ex nunc” uzsver tiesas pienākumu veikt izvērtējumu, kurā vajadzības gadījumā tiek ņemti vērā jaunie elementi, kas atklājušies pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas. Savukārt īpašības vārds “pilnīgs” apstiprina, ka tiesai ir jāpārbauda gan tie pierādījumi, ko ir ņēmusi vērā vai būtu varējusi ņemt vērā atbildīgā iestāde, gan tie, kas ir atklājušies pēc tam, kad šī iestāde pieņēma lēmumu (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 111. un 113. punkts).

94

Lai gan no Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkta izriet, dalībvalstīm ir jāorganizē savas valsts tiesības tādējādi, ka attiecīgo pārsūdzību izskatīšana ietver visu faktisko un tiesību elementu pārbaudi tiesā, kas tai ļauj veikt attiecīgās lietas aktualizētu vērtējumu (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 110. punkts), no minētā turpretim neizriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs bez atbildīgās iestādes papildu kontroles var mainīt pieteikuma pamatojumu un attiecīgās lietas apstākļus, apelācijas tiesvedībā norādot tādu starptautiskās aizsardzības iemeslu, kas, vienlaikus attiecoties uz notikumiem vai draudiem, kuri, iespējams, ir notikuši pirms šī iestādes lēmuma pieņemšanas vai pat pirms starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas, tika norādīti minētajā iestādē.

95

Šajā ziņā jāatgādina, ka no Direktīvas 2011/95 2. panta d) un f) punkta un 10. un 15. panta izriet, ka starptautisko aizsardzību var piešķirt, ja ir pamatotas bailes no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālajai grupai vai politisko uzskatu dēļ – katrs no šiem iemesliem ir definēts minētajā 10. pantā – vai būtiska kaitējuma gadījumos, kas ir uzskaitīti minētajā 15. pantā.

96

Tāpat jāatgādina, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana, ko veic atbildīgā iestāde, kura ir administratīva vai ar tieslietām saistīta iestāde ar īpašiem resursiem un jomas speciālistiem, ir būtisks posms ar Direktīvu 2013/32 ieviestajās kopējās procedūrās un ka pieteikuma iesniedzēja tiesības uz pilnīgu un ex nunc pārbaudi tiesā, kādas ir atzītas šīs direktīvas 46. panta 3. punktā, nevar interpretēt tādā veidā, kas mazinātu šī pieteikuma iesniedzēja pienākumu sadarboties ar šo iestādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 116. punkts).

97

Šis būtiskais posms atbildīgajā iestādē tiktu apiets, ja pieteikuma iesniedzējs, lai tiesa atceltu vai aizstātu šīs iestādes pieņemto lēmumu par atteikumu, bez procesuālajām sekām varētu atsaukties uz starptautiskās aizsardzības iemeslu, kas attiecībā uz jau pastāvošiem notikumiem vai draudiem netika izvirzīts minētajā iestādē un tādēļ šī iestāde to nevarēja pārbaudīt.

98

Līdz ar to, ja viens no šī sprieduma 95. punktā minētajiem starptautiskās aizsardzības iemesliem pirmo reizi ir ticis izvirzīts apelācijas tiesvedībā un attiecas uz notikumiem vai draudiem, kas, iespējams, notikuši pirms šī lēmuma pieņemšanas vai pat pirms starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas, šis iemesls ir jāuzskata par “[jaunu] paziņojumu” Direktīvas 2013/32 40. panta 1. punkta izpratnē. Kā izriet no šī noteikuma, šāda kvalifikācija prasa, lai tiesa, kurā iesniegta pārsūdzība, izskatītu šo iemeslu pārsūdzētā lēmuma izvērtēšanas kontekstā, tomēr ar nosacījumu, ka katrai “kompetentajai iestādei”, kas ietver ne tikai šo tiesu, bet arī atbildīgo iestādi, ir iespēja šajā kontekstā izvērtēt šo jauno paziņojumu.

99

Lai noskaidrotu, vai tiesai pašai pārsūdzības ietvaros ir tiesības izvērtēt jauno paziņojumu, tai saskaņā ar tās valsts tiesību aktos paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem ir jāpārbauda, vai starptautiskās aizsardzības iemesls, kurš pirmo reizi ir ticis izvirzīts šajā tiesā, nav ticis pieminēts vēlākā apelācijas tiesvedības posmā un ir izklāstīts pietiekami konkrēti, lai to varētu pienācīgi izvērtēt.

100

Ja šī pārbaude atklāj, ka tiesai ir iespēja minēto pamatu iekļaut prasības novērtēšanā, atbildīgajai iestādei ir jālūdz termiņā, kas atbilst direktīvā 2013/32 paredzētajam ātras izskatīšanas mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 109. punkts), veikt minētā iemesla pārbaudi, kuras rezultāts un tās pamatā esošie iemesli ir jāpaziņo pieteikuma iesniedzējam un tiesai, pirms pēdējā minētā veic pieteikuma iesniedzēja uzklausīšanu un izskata lietu.

101

Šajā lietā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 74. punktā, no dažiem Tiesā iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka iemesls saistībā ar pamatotām bailēm no vajāšanas politisko uzskatu dēļ, uz kuru iztaujāšanā norāda iesniedzējtiesa, jau tika izvirzīts DAB, N. Ahmedbekova pārsūdzības tiesvedības laikā minot papildu faktus šī iemesla pamatošanai.

102

Kaut arī – un tas ir jāpārbauda vienīgi iesniedzējtiesai – N. Ahmedbekova apelācijas tiesvedības laikā ir izvirzījusi nevis starptautiskās aizsardzības iemeslu, bet gan faktus, kuru mērķis ir pamatot iemeslu, kas tika izvirzīts atbildīgajā iestādē un ko šī iestāde noraidīja, šādā gadījumā apelācijas tiesai ir jānovērtē, vai fakti, kas šai tiesai tika iesniegti pirmo reizi, ir būtiski un nekādi nepārklājas ar faktiem, kurus atbildīgā iestāde varēja ņemt vērā. Ja tas tā ir, tad šī sprieduma 97.–100. punktā izklāstītos apsvērumus piemēro mutatis mutandis.

103

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz astoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts, lasot to kopā ar atsauci uz pārsūdzības procedūru, kas minēta šīs direktīvas 40. panta 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesai, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko atsaka starptautisku aizsardzību, principā ir pienākums novērtēt kā “[jaunus] paziņojumus” pēc to pārbaudes, kuru lūgusi atbildīgā iestāde, tādus starptautiskās aizsardzības piešķiršanas iemeslus vai faktus, kas, lai gan attiecas uz notikumiem vai apdraudējumiem, kuri, iespējams, notikuši pirms minētā lēmuma par atteikumu pieņemšanas vai pat pirms starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas, pirmo reizi ir minēti apelācijas tiesvedībā. Tomēr šai tiesai nav pienākuma rīkoties, ja tā konstatē, ka minētie iemesli vai fakti tika izmantoti apelācijas tiesvedības vēlākā posmā vai ka tie nav pietiekami konkrēti, lai tos pienācīgi pārbaudītu, vai arī tā konstatē – runājot par faktiem –, ka tie nav nozīmīgi vai pietiekami atšķirīgi no faktiem, kurus atbildīgā iestāde jau ir varējusi ņemt vērā.

104

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: