EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 32015L0637

Padomes Direktīva (ES) 2015/637 (2015. gada 20. aprīlis) par koordinācijas un sadarbības pasākumiem, ar ko veicina nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību trešās valstīs, un ar ko atceļ Lēmumu 95/553/EK

OJ L 106, 24.4.2015, p. 1–13 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

In force

ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2015/637/oj

24.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 106/1


PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2015/637

(2015. gada 20. aprīlis)

par koordinācijas un sadarbības pasākumiem, ar ko veicina nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību trešās valstīs, un ar ko atceļ Lēmumu 95/553/EK

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 23. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (1),

saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)

Savienības pilsonība ir dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss. Pilsoņu tiesības tās trešās valsts teritorijā, kurā nav pārstāvēta dalībvalsts, kuras valstspiederīgie viņi ir, saņemt citas dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts valstspiederīgajiem ir vienas no konkrētajām tiesībām, kas Savienības pilsoņiem tiek piešķirtas ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

(2)

Lisabonas līgums nostiprināja Savienības pilsonības statusu un pastiprināja ar to saistītās tiesības. LESD 23. pants tādējādi paredz tādu direktīvu pieņemšanu, ar ko nosaka sadarbības un koordinācijas pasākumus, kuri vajadzīgi, lai veicinātu nepārstāvētu Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību.

(3)

Savienības pamatā esošās vērtības ietver solidaritāti, diskriminācijas aizliegumu un cilvēktiesību ievērošanu; attiecībās ar citām pasaules daļām Savienībai būtu jāaizstāv savas vērtības un jāpalīdz aizsargāt savus pilsoņus. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“harta”) 46. pantā paredzētās nepārstāvēto Savienības pilsoņu pamattiesības uz konsulāro aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem ir Eiropas solidaritātes izpausme. Tas piešķir ārēju dimensiju Savienības pilsonības jēdzienam un stiprina Savienības identitāti trešās valstīs.

(4)

Šīs direktīvas mērķis ir noteikt sadarbības un koordinācijas pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai vēl vairāk veicinātu nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību. Minētajiem pasākumiem būtu jāstiprina tiesiskā noteiktība, kā arī efektīva sadarbība un solidaritāte konsulāro iestāžu starpā.

(5)

Saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 23. pantu dalībvalstīm būtu nepārstāvētiem pilsoņiem jānodrošina konsulārā aizsardzība ar tādiem pašiem nosacījumiem kā saviem valstspiederīgajiem. Šī direktīva neietekmē dalībvalstu kompetenci noteikt tās valstspiederīgajiem nodrošināmās aizsardzības apjomu.

(6)

Šī direktīva neietekmē dalībvalstu un trešo valstu konsulārās attiecības, jo īpaši to tiesības un pienākumus, kas izriet no starptautiskām paražām un nolīgumiem, jo īpaši 1963. gada 24. aprīļa Konvencijas par konsulārajiem sakariem (“Vīnes konvencija”), ko dalībvalstis piemēro atbilstīgi Savienības tiesībām. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 8. pantu dalībvalstis var sniegt konsulāru aizsardzību citas dalībvalsts vārdā – pēc atbilstīgas paziņošanas un ja attiecīgā trešā valsts pret to neiebilst. Problēmas jo īpaši var rasties gadījumos, kad ir iesaistīti pilsoņi, kuri ir arī uzņēmējas valsts valstspiederīgie. Dalībvalstīm, izmantojot vietējo konsulāro sadarbību, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi attiecībā uz trešām valstīm, lai nodrošinātu, ka konsulārā aizsardzība citu dalībvalstu vārdā var tikt sniegta jebkurā konkrētā gadījumā.

(7)

Ir nepieciešama efektīva sadarbība un koordinācija gadījumos, kad nepārstāvētiem pilsoņiem ir vajadzīga aizsardzība trešās valstīs. Trešā valstī pārstāvētai dalībvalstij, kas palīdz, un pilsoņa valstspiederības dalībvalstij būtu cieši jāsadarbojas. Vietējā konsulārā sadarbība attiecībā uz nepārstāvētiem pilsoņiem var būt īpaši sarežģīta, jo tai ir nepieciešama koordinācija ar iestādēm, kas nav pārstāvētas uz vietas, tostarp attiecīgā gadījumā ar kompetentajām vēstniecībām vai konsulātiem. Lai novērstu nepilnības, kas rodas pilsoņa dalībvalsts vēstniecības vai konsulāta neesamības dēļ, būtu jānosaka skaidrs un stabils noteikumu kopums. Lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību, ir jāprecizē arī esošie pasākumi.

(8)

Būtu jāuzskata, ka Savienības pilsoņi trešā valstī nav pārstāvēti, ja tajā nav to attiecīgās valstspiederības dalībvalsts vēstniecības, konsulāta vai goda konsula. Tāpat būtu jāuzskata, ka pilsoņi nav pārstāvēti, ja uz vietas esošā vēstniecība, konsulāts vai goda konsuls jebkādu iemeslu dēļ nespēj konkrētajā gadījumā sniegt tādu aizsardzību, kādu attiecīgā persona būtu tiesīga saņemt saskaņā ar valsts tiesībām vai praksi. Vēstniecībām un konsulātiem būtu savstarpēji jāsniedz informācija par jebkādiem ārkārtas apstākļiem, kas var uz laiku ietekmēt to spējas nodrošināt konsulāro aizsardzību. Tāpat būtu jāņem vērā pieejamība un tuvums. Piemēram, pilsoni, kas lūdz konsulāro aizsardzību vai palīdzību no citas dalībvalsts vēstniecības vai konsulāta, nebūtu jāpārsūta uz viņa valstspiederības dalībvalsts vēstniecību, konsulātu vai goda konsulu, ja vietēju apstākļu vai resursu trūkuma dēļ pilsonim nav iespējams droši sasniegt šīs iestādes vai šīm iestādēm viņu tā, lai viņam būtu iespēja saņemt konsulāro aizsardzību. Pārstāvības neesamības jēdziens būtu jāinterpretē tā, lai nodrošinātu, ka nepārstāvētiem pilsoņiem ir efektīvas tiesības nediskriminējošā veidā saņemt citas dalībvalsts vēstniecības vai konsulāta aizsardzību, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus. Pilsoņi, kuri ir vairāk nekā vienas dalībvalsts valstspiederīgie, būtu jāuzskata par nepārstāvētiem, ja neviena no viņu valstspiederības dalībvalstīm nav pārstāvēta attiecīgajā trešā valstī.

(9)

Lai nodrošinātu, ka LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētās tiesības un hartas 7. pantā atzītās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir efektīvas, un ņemot vērā valsts tiesības un praksi, dalībvalstij, kas palīdz, varētu nākties – atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem – sniegt aizsardzību Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie. Šī direktīva neliedz konsultēšanās laikā, kurai būtu jānotiek pirms tiek sniegta palīdzība, dalībvalstij, kas palīdz, un nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij attiecīgā gadījumā vienoties par iespēju nepārstāvētā Savienības pilsoņa, kam sniedz palīdzību, ģimenes locekļiem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie, palīdzību sniegt plašākā apmērā, nekā to paredz dalībvalsts, kas palīdz, tiesības vai nosaka tās prakse, pēc iespējas ņemot vērā nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts lūgumus, un ciktāl tas, par ko ir panākta vienošanās, atbilst Savienības tiesību prasībām. Dalībvalstis tomēr varētu nespēt sniegt noteiktu veidu konsulāro aizsardzību, piemēram, izsniegt pagaidu ceļošanas dokumentus, ģimenes locekļiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie. Ja ir runa par palīdzību nepilngadīgajiem, vispirms jāņem vērā bērna intereses saskaņā ar hartas 24. pantu un to, kas noteikts ANO 1989. gada 20. novembra Konvencijā par bērna tiesībām.

(10)

Nepārstāvētiem pilsoņiem vajadzētu būt iespējai jebkuras dalībvalsts vēstniecībai vai konsulātam lūgt konsulāro aizsardzību. Tomēr tam nebūtu dalībvalstīm jāliedz noslēgt vienošanos par praktisku kārtību pienākumu sadalei saistībā ar konsulārās aizsardzības sniegšanu nepārstāvētiem pilsoņiem atbilstīgi šai direktīvai. Šāda vienošanās ir pilsoņiem noderīga, jo tā ļauj labāk sagatavoties, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību. Dalībvalstij, kas saņem aizsardzības lūgumu, būtu jāizvērtē, vai attiecīgajā lietā ir jāsniedz konsulārā aizsardzība, vai arī šo lietu var pārsūtīt vēstniecībai vai konsulātam, kas ir izraudzīti kā kompetenti saskaņā ar jau esošu vienošanos. Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) par jebkādu šādu vienošanos, kuru Savienības un dalībvalstīm būtu jāpublisko, lai nepārstāvētiem pilsoņiem nodrošinātu pārredzamību.

(11)

Šai direktīvai nebūtu jāliedz dalībvalstij, kura trešā valstī nav pārstāvēta, sniegt konsulāro aizsardzību kādam tās valstspiederīgajam, piemēram, vajadzības gadījumā sniedzot tiešsaistes konsulāros pakalpojumus. Nepārstāvēta pilsoņa valstspiederības dalībvalstij vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai dalībvalsts, kurai minētais pilsonis lūdz konsulāro aizsardzību vai no kuras viņš šādu palīdzību saņem, pārsūta konkrēto pieteikumu vai lietu, lai tā pati varētu sniegt konsulāro aizsardzību. Minētajai pārsūtīšanai nebūtu jārada situāciju, ka nepārstāvētajam pilsonim tiek liegta konsulārā aizsardzība.

(12)

Neraugoties uz to, ka dalībvalstīm ir dažādas tradīcijas saistībā ar goda konsulu kompetenci, viņi parasti nepiedāvā tādu pašu pakalpojumu klāstu kā vēstniecības vai konsulāti. Ņemot vērā, ka goda konsuli bieži vien savus pienākumus pilda uz brīvprātības pamata, lēmumu par to, vai šī direktīva būtu jāattiecina uz to goda konsuliem, būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā. Atkarībā no katras lietas apstākļiem goda konsuliem varētu prasīt sniegt konsulāro aizsardzību nepārstāvētiem pilsoņiem.

(13)

Lūgumi pēc aizsardzības būtu jāizskata, ja pieteikumu iesniedzēji uzrāda derīgu Savienības pilsoņa pasi vai personas apliecību. Tomēr nepārstāvētiem pilsoņiem, kuriem nepieciešama konsulārā aizsardzība, varētu vairs nebūt personu apliecinoša dokumenta. Savienības pilsonības pamatstatusu tieši piešķir ar Savienības tiesībām, un personu apliecinošiem dokumentiem ir tikai deklaratīva vērtība. Tāpēc, ja pieteikumu iesniedzēji nespēj uzrādīt derīgus personu apliecinošus dokumentus, viņiem būtu jāspēj apliecināt savu identitāti ar citiem līdzekļiem. Vajadzības gadījumā attiecīgās personas identitāti varētu pārbaudīt tad, kad notiek konsultēšanās ar tās dalībvalsts iestādēm, par kuras valstspiederīgo pieteikuma iesniedzējs sevi norāda. Attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju pavadošiem ģimenes locekļiem, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, pieteikuma iesniedzēja valstspiederības dalībvalsts iestādēm būtu arī jāspēj palīdzēt dalībvalstij, kas palīdz, pārbaudīt attiecīgo personu identitāti un to, vai tām ir ģimenes attiecības ar pieteikuma iesniedzēju.

(14)

Lai noteiktu, kuri koordinācijas un sadarbības pasākumi ir nepieciešami, būtu jāprecizē konsulārās aizsardzības apjoms šajā direktīvā. Nepārstāvētu pilsoņu konsulārajai aizsardzībai būtu jāietver palīdzība vairākās tipiskās situācijās, kurās – atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem – dalībvalstis sniedz konsulāro aizsardzību saviem valstspiederīgajiem, piemēram, aizturēšanas vai apcietināšanas gadījumā, smagā nelaimes gadījumā vai smagas slimības un nāves gadījumā, kā arī saistībā ar palīdzības sniegšanu un repatriāciju briesmu gadījumā vai saistībā ar pagaidu dokumentu izsniegšanu. Tā kā nepieciešamā aizsardzība vienmēr ir atkarīga no faktiskās situācijas, konsulārā aizsardzība nebūtu jāattiecina vienīgi uz situācijām, kuras ir konkrēti minētas šajā direktīvā.

(15)

Attiecīgā gadījumā būtu pienācīgi jāievēro pilsoņu vēlmes, tostarp par to, vai būtu jāinformē ģimenes locekļi vai citas ar viņiem saistītas personas, un, ja ir jāinformē, tad kuri ģimenes locekļi vai personas. Līdzīgā kārtā nāves gadījumā būtu pienācīgi jāņem vērā tuvinieku vēlmes attiecībā uz darbībām, kas veicamas saistībā ar pilsoņa mirstīgajām atliekām. Nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij vajadzētu būt atbildīgai par minēto saziņu.

(16)

Dalībvalstu iestādēm savstarpējas cieņas un solidaritātes garā būtu cieši jāsadarbojas un jākoordinē rīcība savā starpā un ar Savienību, jo īpaši Komisiju un EĀDD. Lai nodrošinātu ātru un efektīvu sadarbību, dalībvalstīm būtu jāsniedz un pastāvīgi jāatjaunina informācija par attiecīgajiem kontaktpunktiem dalībvalstīs, izmantojot EĀDD drošu tīmekļa vietni (Konsulārā tiešsaiste).

(17)

Savienību trešās valstīs pārstāv Savienības delegācijas, kuras ciešā sadarbībā ar dalībvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām palīdz īstenot Savienības pilsoņu tiesības uz konsulāro aizsardzību, kā sīkāk noteikts Līguma par Eiropas Savienību 35. pantā. Ar šo direktīvu pilnībā atzīst un vēl vairāk sekmē ieguldījumu, ko EĀDD un Savienības delegācijas jau ir snieguši – jo īpaši krīzes situācijās – saskaņā ar Padomes Lēmumu 2010/427/ES (2), jo īpaši tā 5. panta 10. punktu.

(18)

Attiecībā uz vietējo sadarbību būtu jāprecizē kompetence un attiecīgie pienākumi, lai nodrošinātu, ka nepārstāvētie pilsoņi saņem palīdzību, uz kuru tiem ir tiesības saskaņā ar diskriminācijas aizlieguma principu. Vietējā konsulārajā sadarbībā pienācīga uzmanība būtu jāvelta nepārstāvētiem pilsoņiem, piemēram, vācot un regulāri atjauninot informāciju par attiecīgajiem kontaktpunktiem un daloties šajā informācijā ar dalībvalstu vēstniecībām un konsulātiem, kas darbojas uz vietas, un ar Savienības delegāciju.

(19)

Vietējās konsulārās sadarbības sanāksmēs, ko rīko ciešā sadarbībā ar Savienības delegāciju, būtu jāietver regulāra informācijas apmaiņa par jautājumiem, kas ir būtiski nepārstāvētiem pilsoņiem, piemēram, par pilsoņu drošību, apstākļiem ieslodzījuma vietās, konsulāta informēšanu un pieejamību un sadarbību krīžu gadījumā. Pārstāvētajām dalībvalstīm šajās sanāksmēs vajadzības gadījumā būtu jāvienojas par praktisko kārtību, lai nodrošinātu nepārstāvēto pilsoņu efektīvu aizsardzību. Šāda vienošanās, piemēram, varētu nebūt nepieciešama, ja nepārstāvēto pilsoņu skaits ir neliels.

(20)

Lai nodrošinātu pienācīgu sagatavotību krīzes situācijām un krīžu pārvarēšanu, būtiska nozīme ir skaidram pienākumu sadalījumam starp pārstāvētām un nepārstāvētām dalībvalstīm un Savienības delegāciju. Tādēļ būtu jākoordinē krīzes ārkārtas rīcības plānošana, un tajā būtu pilnībā jāņem vērā nepārstāvētie pilsoņi. Šajā ziņā – saistībā ar vietēja mēroga gatavību reaģēt uz krīzes situācijām – dalībvalstīm, kurām nav vēstniecības vai konsulāta uz vietas, būtu jāsniedz visa pieejamā un būtiskā informācija par saviem pilsoņiem konkrētajā teritorijā. Šāda informācija krīzes gadījumā būtu atbilstoši jāatjaunina. Kompetentajām vēstniecībām un konsulātiem, kā arī Savienības delegācijām vajadzētu būt informētām, un attiecīgā gadījumā tās būtu jāiesaista pasākumos, kas saistīti ar sagatavotību krīzes situācijām. Informāciju par šiem pasākumiem būtu jādara pieejamu nepārstāvētiem pilsoņiem. Krīzes gadījumā vadītājvalstij vai dalībvalstij, kas koordinē palīdzību, nediskriminējoši būtu jākoordinē nepārstāvētiem pilsoņiem sniegtu atbalstu un pieejamo evakuācijas spēju izmantošanu, pamatojoties uz saskaņoto plānošanu un notikumu attīstību uz vietas.

(21)

Būtu jāstiprina sadarbspēja starp konsulārajiem darbiniekiem un citiem krīzes pārvaldības ekspertiem, jo īpaši izmantojot viņu dalību daudzdisciplīnu krīzes vienībās, piemēram, EĀDD krīžu reaģēšanas, operāciju koordinācijas un krīžu pārvarēšanas struktūru ietvaros un Savienības civilās aizsardzības mehānisma (3) ietvaros.

(22)

Vajadzētu būt iespējai lūgt Savienības civilās aizsardzības mehānisma atbalstu, ja tas nepieciešams nepārstāvētu pilsoņu konsulārajai aizsardzībai. Minēto atbalstu varētu lūgt, piemēram, vadītājvalsts vai dalībvalsts, kas koordinē palīdzību.

(23)

Šajā direktīvā lietotais termins “vadītājvalsts” ir viena vai vairākas dalībvalstis, kas ir pārstāvētas konkrētā trešā valstī un kuras atbild par nepārstāvētiem pilsoņiem paredzētas palīdzības koordinēšanu un vadīšanu krīžu laikā. Šajā ziņā vadītājvalsts koncepciju, kas noteikta Savienības pamatnostādnēs (4), varētu izstrādāt sīkāk saskaņā ar Savienības tiesībām un jo īpaši šo direktīvu.

(24)

Kad dalībvalsts tiek informēta par konsulārās aizsardzības lūgumu vai saņem šādu lūgumu no personas, kas apgalvo, ka ir nepārstāvēts pilsonis, tai – izņemot ārkārtējas steidzamības gadījumus – pirms jebkādas palīdzības sniegšanas vienmēr būtu bez kavēšanās jāsazinās ar pilsoņa valstspiederības dalībvalsti un jāsniedz tai visa attiecīgā informācija. Valstspiederības dalībvalstij savukārt būtu bez kavēšanās jāsniedz jebkāda informācija, kas ir būtiska saistībā ar konkrēto lietu. Šādai saziņai būtu jāsniedz iespēja valstspiederības dalībvalstij pieprasīt konkrētā pieteikuma vai lietas pārsūtīšanu, lai tā pati varētu sniegt konsulāro aizsardzību. Minētajai saziņai arī būtu attiecīgajām dalībvalstīm jāsniedz iespēja apmainīties ar attiecīgu informāciju nolūkā, piemēram, nodrošināt to, lai nepārstāvēts pilsonis tiesības uz konsulāro aizsardzību, kas paredzētas LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā, neizmantotu ļaunprātīgi. Ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā Savienības pilsoņi uz šo direktīvu nevar atsaukties.

(25)

Savstarpēja solidaritāte un sadarbība attiecas arī uz finanšu jautājumiem. Tās dalībvalstis, kuras konsulāro palīdzību saviem pilsoņiem sniedz finansiālas palīdzības veidā, šādu iespēju izmanto kā galējo līdzekli un tikai ārkārtas gadījumos, kad pilsoņi nevar finanšu līdzekļus iegūt citādi, piemēram, ar pārskaitījumu, ko veic ģimenes locekļi, draugi vai darba devēji. Finansiāla palīdzība nepārstāvētiem pilsoņiem būtu sniedzama ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgajiem. Būtu jānosaka prasība, ka nepārstāvētam pilsonim, kuram sniedz palīdzību, ir jāparaksta apņemšanās par radušos izmaksu atlīdzināšanu savai valstspiederības dalībvalstij – ar noteikumu, ka dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgajiem tādā pašā situācijā šādas izmaksas būtu bijušas jāatlīdzina savai dalībvalstij. Tad nepārstāvēta pilsoņa valstspiederības dalībvalsts var viņam prasīt atlīdzināt minētās izmaksas, tostarp jebkādu piemērojamo konsulāro nodevu.

(26)

Šai direktīvai būtu jānodrošina finansiālā sloga sadale un atlīdzināšana. Ja konsulārās aizsardzības sniegšana nepārstāvētam pilsonim ietver to, ka ir jāparaksta apņemšanās par izmaksu atlīdzināšanu, nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij būtu jāatlīdzina dalībvalstij, kas palīdz, radušās izmaksas. Dalībvalstij, kas palīdz, pašai būtu jāizlemj, vai pieprasīt radušos izmaksu atlīdzināšanu. Dalībvalsts, kas palīdz, un nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij būtu jāvar savstarpēji vienoties par sīki izstrādātiem atlīdzināšanas noteikumiem noteiktos termiņos.

(27)

Konsulārā aizsardzība, ko nepārstāvētam pilsonim sniedz aizturēšanas vai apcietināšanas gadījumā, dalībvalsts, kas palīdz, diplomātiskajām vai konsulārajām iestādēm var – atkarībā no katras konkrētās lietas apstākļiem – radīt neparasti lielus ceļa izdevumus, uzturēšanās izdevumus vai tulkošanas izmaksas. Konsultēšanās laikā, kura notiek pirms tiek sniegta palīdzība, nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts būtu jāinformē par šādām iespējamām izmaksām. Dalībvalstij, kas palīdz, vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts atlīdzina šādas neparasti lielas izmaksas. Nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij un dalībvalstij, kas palīdz, būtu jāvar savstarpēji vienoties par sīki izstrādātiem atlīdzināšanas noteikumiem noteiktos termiņos. Nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts saskaņā ar diskriminācijas aizlieguma principu attiecīgajam pilsonim nevar prasīt atlīdzināt tādas izmaksas, kuras nebūtu jāatlīdzina dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgajiem.

(28)

Finanšu procedūras saistībā ar krīzes situācijām būtu jāvienkāršo. Lai dalībvalsts, kas palīdz, varētu pieprasīt nepārstāvēto pilsoņu valstspiederības dalībvalstij izmaksu atlīdzināšanu un to saņemt, nevajadzētu būt nepieciešama apņemšanās veikt atlīdzināšanu, ņemot vērā šādu situāciju īpašās iezīmes, piemēram, nepieciešamību ātri rīkoties attiecībā uz pilsoņu ievērojamo skaitu. Nepārstāvēto pilsoņu valstspiederības dalībvalstīm būtu jāatlīdzina dalībvalstij, kas palīdz, radušās izmaksas. Dalībvalstij, kas palīdz, pašai būtu jāizlemj, vai un kādā veidā pieprasīt radušos izmaksu atlīdzināšanu. Dalībvalstij, kas palīdz, un nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij būtu jāvar savstarpēji vienoties par sīki izstrādātiem atlīdzināšanas noteikumiem noteiktos termiņos. Tādas krīzes gadījumā, kura nelabvēlīgi ietekmē vai var būt nelabvēlīgi ietekmēt būtisku skaitu Savienības pilsoņu, un ja to lūdz dalībvalsts, kas palīdz, nepārstāvēto pilsoņu valstspiederības dalībvalstīm izmaksas būtu jāatlīdzina proporcionāli, radušās izmaksas dalot ar to pilsoņu skaitu, kuriem sniegta palīdzība.

(29)

Šī direktīva būtu jāpārskata trīs gadus pēc tās transponēšanas termiņa. Ņemot vērā informāciju, kas dalībvalstīm jāsniedz par direktīvas īstenošanu un praktisko piemērošanu, tostarp attiecīgos statistikas datus un lietas, jo īpaši būtu jāizvērtē iespējamā vajadzība pārskatīt finanšu procedūras, lai nodrošinātu pienācīgu sloga sadali. Komisijai būtu jāsagatavo ziņojums un jāapsver nepieciešamība pēc jebkādiem papildu pasākumiem, tostarp vajadzības gadījumā ierosinot grozījumus šajā direktīvā, lai veicinātu Savienības pilsoņu tiesību uz konsulāro aizsardzību īstenošanu.

(30)

Personas datu apstrādei, ko dalībvalstis veic šīs direktīvas kontekstā, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (5).

(31)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē labvēlīgāki valsts noteikumi, ciktāl tie ir ar to saderīgi.

(32)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (6) dalībvalstis ir apņēmušās pienācīgi pamatotos gadījumos paziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas elementiem un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(33)

Šīs direktīvas mērķis ir veicināt konsulāro aizsardzību, kas atzīta hartā. Tajā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši ir atzīti hartā, konkrēti – diskriminācijas aizlieguma princips, tiesības uz dzīvību un personas neaizskaramību, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, bērna tiesības, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz taisnīgu tiesu. Šī direktīva būtu jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(34)

Saskaņā ar diskriminācijas aizliegumu, kas ietverts hartā, dalībvalstīm šī direktīva būtu jāīsteno, nepieļaujot, ka personas, uz kurām šī direktīva attiecas, tiek diskriminētas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai citu uzskatu, piederības mazākumtautībai, īpašuma, izcelšanās, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

(35)

Būtu jāatceļ Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Lēmums 95/553/EK (7),

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Šajā direktīvā nosaka koordinācijas un sadarbības pasākumus, kas vajadzīgi, lai veicinātu to, ka tiek īstenotas LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteiktās Savienības pilsoņu tiesības tās trešās valsts teritorijā, kurā viņu valstspiederības dalībvalsts nav pārstāvēta, saņemt jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem, ņemot arī vērā Savienības delegāciju lomu šo tiesību īstenošanas sekmēšanā.

2.   Šī direktīva neattiecas uz dalībvalstu un trešo valstu konsulārajiem sakariem.

2. pants

Vispārīgs princips

1.   Dalībvalstu vēstniecības vai konsulāti sniedz konsulāro aizsardzību nepārstāvētiem pilsoņiem ar tādiem pašiem nosacījumiem kā saviem valstspiederīgajiem.

2.   Dalībvalstis var nolemt, ka šo direktīvu attiecina uz goda konsulu sniegtu konsulāro aizsardzību atbilstīgi LESD 23. pantam. Dalībvalstis nodrošina, ka nepārstāvēti pilsoņi tiek pienācīgi informēti par šādiem lēmumiem un par to, cik lielā mērā goda konsulu kompetencē ir sniegt aizsardzību konkrētā gadījumā.

3. pants

Valstspiederības dalībvalsts sniegta konsulārā aizsardzība

Nepārstāvēta pilsoņa valstspiederības dalībvalsts var pieprasīt, lai dalībvalsts, kurai nepārstāvētais pilsonis lūdz konsulāro aizsardzību vai no kuras viņš šādu palīdzību saņem, pārsūta nepārstāvētā pilsoņa pieteikumu vai lietu viņa valstspiederības dalībvalstij, lai minētā valstspiederības dalībvalsts konsulāro aizsardzību sniegtu saskaņā ar savas valsts tiesībām vai praksi. Pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts atsakās no konkrētās lietas, tiklīdz valstspiederības dalībvalsts apstiprina, ka tā nepārstāvētajam pilsonim sniedz konsulāro aizsardzību.

4. pants

Nepārstāvēti pilsoņi trešās valstīs

Šajā direktīvā “nepārstāvēts pilsonis” ir ikviens pilsonis, kas ir tādas dalībvalsts valstspiederīgais, kura trešā valstī nav pārstāvēta, kā noteikts 6. pantā.

5. pants

Nepārstāvētu pilsoņu ģimenes locekļi trešās valstīs

Ģimenes locekļiem, kuri paši nav Savienības pilsoņi un kuri pavada nepārstāvētus pilsoņus trešā valstī, konsulāro aizsardzību sniedz tādā pat apmērā un ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā to sniegtu dalībvalsts, kas palīdz, pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri paši nav Savienības pilsoņi, saskaņā ar tās valsts tiesībām vai praksi.

6. pants

Pārstāvniecības neesamība

Šīs direktīvas nolūkā dalībvalsts nav pārstāvēta trešā valstī, ja tai nav vēstniecības vai konsulāta, kas tur darbojas pastāvīgi, vai tai tur nav vēstniecības, konsulāta vai goda konsula, kas faktiski spēj sniegt konsulāro aizsardzību konkrētā gadījumā.

7. pants

Piekļuve konsulārajai aizsardzībai un citas vienošanās

1.   Nepārstāvētiem pilsoņiem ir tiesības jebkuras dalībvalsts vēstniecībai vai konsulātam lūgt aizsardzību.

2.   Neskarot 2. pantu, dalībvalsts var pārstāvēt citu dalībvalsti pastāvīgi, un dalībvalstu vēstniecības vai konsulāti var, kad vien to uzskata par nepieciešamu, vienoties par praktisku kārtību pienākumu sadalei saistībā ar konsulārās aizsardzības sniegšanu nepārstāvētiem pilsoņiem. Dalībvalstis Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) dara zināmu šādu vienošanos, ko Savienība un dalībvalstis publisko, lai nepārstāvētiem pilsoņiem nodrošinātu pārredzamību.

3.   Gadījumos, kad ir noslēgta 2. punktā minētā vienošanās par praktisko kārtību, vēstniecība vai konsulāts, kam nepārstāvētais pilsonis lūdz konsulāro aizsardzību un kas nav izraudzīti kā kompetenti saskaņā ar konkrēto pieņemto vienošanos, nodrošina, ka minētā pilsoņa pieteikums tiek pārsūtīts attiecīgajai vēstniecībai vai konsulātam, ja vien šādi netiek apdraudēta konsulārā aizsardzība, jo īpaši tad, ja lietas steidzamības dēļ ir nepieciešama lūguma saņēmējas vēstniecības vai konsulāta tūlītēja rīcība.

8. pants

Personas apliecināšana

1.   Konsulāro aizsardzību lūdzoša persona apliecina, ka tā ir Savienības pilsonis, uzrādot pasi vai personas apliecību.

2.   Ja Savienības pilsonis nespēj uzrādīt derīgu pasi vai personas apliecību, valstspiederību var pierādīt jebkādā citā veidā, tostarp, ja vajadzīgs, to pārbaudot tās dalībvalsts diplomātiskajās vai konsulārajās iestādēs, par kuras valstspiederīgo pieteikuma iesniedzējs sevi norāda.

3.   Attiecībā uz 5. pantā minētajiem ģimenes locekļiem – identitāti un ģimenes saišu esamību var pierādīt ar jebkādiem līdzekļiem, tostarp dalībvalstij, kas palīdz, to pārbaudot 1. punktā minētajās pilsoņa valstspiederības dalībvalsts diplomātiskajās vai konsulārajās iestādēs.

9. pants

Palīdzības veidi

Šīs direktīvas 2. pantā minētā konsulārā aizsardzība var ietvert palīdzību inter alia šādās situācijās:

a)

aizturēšanas vai apcietināšanas gadījumā;

b)

noziedzīgos nodarījumos cietušajiem;

c)

smagā nelaimes gadījumā vai smagas slimības gadījumā;

d)

nāves gadījumā;

e)

palīdzība un repatriācija ārkārtas gadījumā;

f)

pagaidu ceļošanas dokumentu izsniegšana, kā paredzēts Dalībvalstu valdību pārstāvju padomes Lēmumā 96/409/KĀDP (8).

2. NODAĻA

KOORDINĀCIJAS UN SADARBĪBAS PASĀKUMI

10. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Dalībvalstu diplomātiskās un konsulārās iestādes īsteno ciešu sadarbību un koordināciju savā starpā un ar Savienību, lai nodrošinātu nepārstāvētu pilsoņu aizsardzību saskaņā ar 2. pantu.

2.   Gadījumā, kad dalībvalsts saņem konsulārās aizsardzības lūgumu no personas, kas apgalvo, ka ir nepārstāvēts pilsonis, vai kad tā tiek informēta par konkrētu ārkārtas situāciju saistībā ar nepārstāvētu pilsoni, piemēram, situāciju, kas uzskaitīta 9. pantā, tā bez kavēšanās sazinās ar tās dalībvalsts ārlietu ministriju, par kuras valstspiederīgo minētā persona sevi norāda, vai vajadzības gadījumā ar minētās dalībvalsts kompetento vēstniecību vai konsulātu un sniedz tai visu attiecīgo informāciju, kas ir tās rīcībā, tostarp par konkrētās personas identitāti un par iespējamām konsulārās aizsardzības izmaksām, un attiecībā uz ģimenes locekļiem, kam arī iespējams sniegt konsulāro aizsardzību. Šāda saziņa notiek, pirms tiek sniegta palīdzība, izņemot ārkārtējas steidzamības gadījumus. Dalībvalsts, kas palīdz, arī atvieglo informācijas apmaiņu starp attiecīgo pilsoni un pilsoņa valstspiederības dalībvalsts iestādēm.

3.   Pilsoņa valstspiederības dalībvalsts pēc pieprasījuma arī sniedz dalībvalsts, kas palīdz, ārlietu ministrijai vai kompetentajai vēstniecībai vai konsulātam visu attiecīgo informāciju, kas saistīta ar konkrēto lietu. Tā arī atbild par jebkādu nepieciešamo saziņu ar ģimenes locekļiem vai citām būtiskām personām, vai iestādēm.

4.   Dalībvalstis, izmantojot EĀDD drošu tīmekļa vietni, to informē par attiecīgajiem kontaktpunktiem ārlietu ministrijās.

11. pants

Savienības delegāciju loma

Savienības delegācijas cieši sadarbojas un koordinē savu darbību ar dalībvalstu vēstniecībām un konsulātiem, lai sekmētu vietējo un krīzes sadarbību un koordināciju, jo īpaši sniedzot pieejamo apgādes atbalstu, tostarp biroja telpu un organizatorisko aprīkojumu, piemēram, pagaidu telpas konsulārajiem darbiniekiem un palīdzības vienībām. Savienības delegācijas un EĀDD galvenā mītne arī veicina informācijas apmaiņu dalībvalstu vēstniecību un konsulātu starpā un, ja nepieciešams, ar vietējām iestādēm. Savienības delegācijas arī dara pieejamu vispārēju informāciju par palīdzību, kādu nepārstāvētiem pilsoņiem varētu būt tiesības saņemt, jo īpaši darot zināmu vienošanos par praktisko kārtību, ja tāda ir.

12. pants

Vietējā sadarbība

Vietējās sadarbības sanāksmes ietver regulāru informācijas apmaiņu par jautājumiem, kas ir būtiski nepārstāvētiem pilsoņiem. Minētajās sanāksmēs dalībvalstis vajadzības gadījumā vienojas par 7. pantā minēto praktisko kārtību, lai nodrošinātu, ka nepārstāvēti pilsoņi attiecīgajā trešā valstī saņem efektīvu aizsardzību. Ja vien dalībvalstis nav vienojušās citādi, vadītājs ir kādas dalībvalsts pārstāvis, kas cieši sadarbojas ar Savienības delegāciju.

13. pants

Sagatavotība krīzes situācijām un krīzes sadarbība

1.   Vietējā ārkārtas rīcības plānošana ņem vērā nepārstāvētus pilsoņus. Trešā valstī pārstāvētas dalībvalstis ārkārtas rīcības plānus koordinē savā starpā un ar Savienības delegāciju, lai nodrošinātu, ka nepārstāvētiem pilsoņiem krīzes gadījumā tiek pilnībā sniegta palīdzība. Kompetentās vēstniecības vai konsulāti tiek pienācīgi informēti par pasākumiem, kas saistīti ar sagatavotību krīzes situācijām, un attiecīgā gadījumā tiek tajos iesaistīti.

2.   Krīzes gadījumā Savienība un dalībvalstis cieši sadarbojas, lai nepārstāvētiem pilsoņiem nodrošinātu efektīvu palīdzību. Ja iespējams, tās savlaicīgi informē cita citu par pieejamām evakuācijas spējām. Dalībvalstis pēc lūguma var saņemt atbalstu no esošajām Savienības līmeņa palīdzības vienībām, tostarp konsulārajiem ekspertiem, jo īpaši no nepārstāvētām dalībvalstīm.

3.   Vadītājvalsts vai dalībvalsts, kas koordinē palīdzību, ir atbildīga – ar citu attiecīgo dalībvalstu, Savienības delegācijas un EĀDD galvenā mītnes atbalstu – par jebkāda nepārstāvētiem pilsoņiem sniegta atbalsta koordinēšanu. Dalībvalstis sniedz vadītājvalstij vai dalībvalstij, kas koordinē palīdzību, visu attiecīgo informāciju par saviem nepārstāvētiem pilsoņiem, kas atrodas krīzes situācijas skartajā vietā.

4.   Vadītājvalsts vai dalībvalsts, kas koordinē palīdzību nepārstāvētiem pilsoņiem, vajadzības gadījumā var lūgt atbalstu no tādiem instrumentiem kā EĀDD krīzes pārvarēšanas struktūras un Savienības civilās aizsardzības mehānisms.

3. NODAĻA

FINANŠU PROCEDŪRAS

14. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Nepārstāvētais pilsonis, izmantojot I pielikumā iekļauto standarta veidlapu, apņemas atlīdzināt savai valstspiederības dalībvalstij ar konsulāro aizsardzību saistītās izmaksas ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgie. Nepārstāvētiem pilsoņiem tiek prasīts, lai tie apņemtos atlīdzināt tikai tās izmaksas, kuras ar tādiem pašiem nosacījumiem būtu jāatlīdzina dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgajiem.

2.   Dalībvalsts, kas palīdz, var – izmantojot II pielikumā iekļauto standarta veidlapu – prasīt, lai nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts atlīdzina 1. punktā minētās izmaksas. Nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts minētās izmaksas atlīdzina saprātīgā laikposmā, kas nepārsniedz 12 mēnešus. Nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts var nepārstāvētajam pilsonim prasīt šādu izmaksu atlīdzināšanu.

3.   Ja konsulārā aizsardzība, ko nepārstāvētam pilsonim sniedz aizturēšanas vai apcietināšanas gadījumā, diplomātiskajām vai konsulārajām iestādēm rada neparasti lielas, bet nepieciešamas un pamatotas izmaksas saistībā ar ceļu, uzturēšanos vai tulkošanu, dalībvalsts, kas palīdz, šādu izmaksu atlīdzināšanu var prasīt nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij, kura tās atlīdzina saprātīgā laikposmā, kas nepārsniedz 12 mēnešus.

15. pants

Vienkāršota procedūra krīzes situācijās

1.   Krīzes situācijās dalībvalsts, kas palīdz, visus pieprasījumus atlīdzināt jebkāda atbalsta izmaksas, kurš sniegts nepārstāvētam pilsonim, iesniedz nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts ārlietu ministrijai. Dalībvalsts, kas palīdz, var prasīt šādu atlīdzinājumu arī tad, ja nepārstāvētais pilsonis nav parakstījis apņemšanos par izmaksu atlīdzināšanu saskaņā ar 14. panta 1. punktu. Tas neliedz nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij prasīt nepārstāvētajam pilsonim atmaksāt finanšu līdzekļus, pamatojoties uz valsts noteikumiem.

2.   Dalībvalsts, kas palīdz, var prasīt, lai nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts šādas izmaksas atlīdzina proporcionāli, faktisko izmaksu pilno apmēru dalot ar to pilsoņu skaitu, kuriem sniegta palīdzība.

3.   Ja dalībvalsts, kas palīdz, ir saņēmusi finansiālu atbalstu Savienības civilās aizsardzības mehānisma palīdzības veidā, summu, kas jāmaksā nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij, nosaka pēc tam, kad ir atņemta Savienības segtā summa.

4. NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

16. pants

Labvēlīgāks režīms

Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus, nekā paredzēti šajā direktīvā, ja vien tie ir saderīgi ar to.

17. pants

Īstenošana

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2018. gada 1. maijam.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.   Dalībvalstis dara zināmus Komisijai savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

18. pants

Atcelšana

Lēmumu 95/553/EK atceļ no 2018. gada 1. maija.

19. pants

Ziņošana, novērtēšana un pārskatīšana

1.   Dalībvalstis sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju par šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu. Pamatojoties uz sniegto informāciju, Komisija līdz 2021. gada 1. maijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu.

2.   Panta 1. punktā minētajā ziņojumā Komisija izvērtē šīs direktīvas darbību un apsver nepieciešamību pēc papildu pasākumiem, tostarp vajadzības gadījumā grozījumus šīs direktīvas pielāgošanai, lai vēl vairāk veicinātu Savienības pilsoņu tiesību uz konsulāro aizsardzību īstenošanu.

20. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

21. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Luksemburgā, 2015. gada 20. aprīlī

Padomes vārdā –

priekšsēdētāja

F. MOGHERINI


(1)  2012. gada 25. oktobra atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  Padomes Lēmums 2010/427/ES (2010. gada 26. jūlijs), ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (OV L 201, 3.8.2010., 30. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1313/2013/ES (2013. gada 17. decembris) par Savienības civilās aizsardzības mehānismu (OV L 347, 20.12.2013., 924. lpp.).

(4)  Eiropas Savienības Pamatnostādnes par vadītājvalsts koncepcijas īstenošanu konsulārā jomā (OV C 317, 12.12.2008., 6. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).

(6)  OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(7)  Padomes sanāksmē pieņemtais dalībvalstu valdību pārstāvju Lēmums 95/553/EK (1995. gada 19. decembris) par Eiropas Savienības pilsoņu aizsardzību diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās (OV L 314, 28.12.1995., 73. lpp.).

(8)  Dalībvalstu valdību pārstāvju padomes Lēmums 96/409/KĀDP (1996. gada 25. jūnijs) par pagaidu ceļošanas dokumenta ieviešanu (OV L 168, 6.7.1996., 4. lpp.).


I PIELIKUMS

A.   Vienota formāta apņemšanās atlīdzināt konsulārās aizsardzības izmaksas (finansiālo palīdzību)

APŅEMŠANĀS ATLĪDZINĀT KONSULĀRĀS AIZSARDZĪBAS IZMAKSAS

(FINANSIĀLO PALĪDZĪBU) – (Direktīvas (ES) 2015/637 14. panta 1. punkts)

Es, (pilns vārds un uzvārds drukātiem burtiem)

pases Nr. …, kas izdota … turētājs(-a),

ar šo apliecinu, ka saņēmu no … vēstniecības/konsulāta,

kas atrodas …

šādu summu: …

kā avansu nolūkā …

… (ieskaitot visas piemērojamās nodevas),

un/vai apņemos un apsolu atmaksāt pēc [valstspiederības dalībvalsts] … Ārlietu ministrijas/valdības pieprasījuma

saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesībām minēto summu, kura … (valūta) ir līdzvērtīga minētajai summai, vai summu, kura ir līdzvērtīga visām izmaksām, kas samaksātas manā vārdā, vai kura man izmaksāta avansā, ieskaitot izmaksas, kuras radušās maniem ģimenes locekļiem, kas mani pavada,

rēķinot pēc tās dienas valūtas maiņas kursa, kurā tika izmaksāts avanss vai samaksātas izmaksas.

Mana adrese (*) (drukātiem burtiem) (valstī) …

ir šāda: …

DATUMS … PARAKSTS …

B.   Vienota formāta apņemšanās atlīdzināt konsulārās aizsardzības izmaksas (repatriācijas izdevumus)

APŅEMŠANĀS ATLĪDZINĀT KONSULĀRĀS AIZSARDZĪBAS IZMAKSAS

(REPATRIĀCIJAS IZDEVUMUS) – (Direktīvas (ES) 2015/637 14. panta 1. punkts)

Es, (pilns vārds un uzvārds drukātiem burtiem)

dzimis(-usi) (pilsētā) …, (valstī) …

(datums) …

pases Nr. …, kas izdota … (vieta)

… (datums), un personas apliecības Nr. …

turētājs(-a), ar sociālās apdrošināšanas numuru, kompetentā iestāde (ja piemērojams/attiecīgā gadījumā)

ar šo apņemos atmaksāt pēc … valdības pieprasījuma

saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesībām summu, kas ir līdzvērtīga visām izmaksām, ko manā vārdā maksājis vai man izmaksājis …

valdības konsulārais darbinieks … (vieta)

manis un mani pavadošo manu ģimenes locekļu repatriācijas uz …

(vieta) nolūkā vai saistībā ar to, un samaksāt visas attiecīgās konsulārās nodevas saistībā ar repatriāciju.

Minētās izmaksas ir:

i) (**)

 

biļešu cenas

 

uzturēšanās izdevumi

 

citas izmaksas

 

ATSKAITOT manis veiktos maksājumus

 

KONSULĀRĀS NODEVAS:

 

repatriācijas nodeva

 

pakalpojuma nodeva

 

pases/ārkārtas nodevas

 

(… stundas pēc likmes … stundā)

ii) (**)

Visas summas, kas maksātas manā vārdā manis un mani pavadošo manu ģimenes locekļu repatriācijas nolūkā vai saistībā ar to, un kuras laikā, kad es parakstu šo apņemšanos atlīdzināt izmaksas, nevar noteikt.

Mana adrese (***) (drukātiem burtiem) (valstī) …

ir: …

DATUMS … PARAKSTS …


(*)  Ja Jums nav pastāvīgas adreses, lūdzu, norādiet kontaktadresi.

(**)  Nevajadzīgo svītrot: Konsulārajam darbiniekam un pieteikuma iesniedzējam katrs svītrojums malā būtu jāparafē.

(***)  Ja Jums nav pastāvīgas adreses, lūdzu, norādiet kontaktadresi.


II PIELIKUMS

Atlīdzināšanas pieprasījuma veidlapa

ATLĪDZINĀŠANAS PIEPRASĪJUMA VEIDLAPA (Direktīvas (ES) 2015/637 14. panta 2. un 3. punkts)

1.

Pieprasošās dalībvalsts vēstniecība vai konsulāts

2.

Pilsoņa, kam sniegta palīdzība, valstspiederības dalībvalsts kompetentā vēstniecība vai konsulāts, vai Ārlietu ministrija

3.

Notikuma identifikācija

(datums, vieta)

4.

Pilsoņa(-u), kam sniegta palīdzība, dati (jāpievieno atsevišķi)

Pilns vārds un uzvārds

Dzimšanas vieta un datums

Ceļošanas dokumenta nosaukums un numurs

Sniegtās palīdzības veids

Izmaksas

5.

Kopējās izmaksas

6.

Bankas konts, uz kuru jāpārskaita atlīdzinājums

7.

Pielikums: apņemšanās atlīdzināt izmaksas (ja piemērojams)


Top