5.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 139/1

(1)

Lai ņemtu vērā jaunas iniciatīvas nodokļu pārredzamības jomā Savienības līmenī, Padomes Direktīvā 2011/16/ES (3) dažos pēdējos gados ir izdarīti vairāki grozījumi. Šajā sakarā ar Padomes Direktīvu 2014/107/ES (4) Savienībā tika ieviests Kopējais ziņošanas standarts (CRS), kuru attiecībā uz finanšu konta informāciju izstrādājusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO). Ar CRS nosaka automātisku informācijas apmaiņu par finanšu kontiem, kas ir nerezidentiem, un tiek izveidota sistēma šādai apmaiņai visā pasaulē. Direktīva 2011/16/ES tika grozīta ar Padomes Direktīvu (ES) 2015/2376 (5), ar ko paredzēja automātisko informācijas apmaiņu par iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem nodokļu jomā, un ar Padomes Direktīvu (ES) 2016/881 (6), ar ko starp nodokļu iestādēm paredzēja obligāto automātisko informācijas apmaiņu par pārskatu sniegšanu attiecībā uz katras valsts starptautiskajiem uzņēmumiem. Ņemot vērā, cik noderīga nodokļu iestādēm var būt informācija par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, Padomes Direktīvā (ES) 2016/2258 (7) dalībvalstīm tika noteikts pienākums nodrošināt nodokļu iestādēm piekļuvi klientu uzticamības pārbaudes procedūrām, ko finanšu iestādes piemēro saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849 (8). Kaut arī – lai uzlabotu līdzekļus, ko nodokļu iestādes var izmantot, reaģējot uz agresīvu nodokļu plānošanu, – Direktīva 2011/16/ES tika grozīta vairākas reizes, pašreizējā nodokļu sistēmā vēl aizvien ir jāpastiprina konkrēti pārredzamības aspekti.

(2)

Dalībvalstīm kļūst arvien grūtāk aizsargāt savas valsts nodokļu bāzes no samazināšanas, jo nodokļu plānošanas struktūras ir kļuvušas īpaši sarežģītas un tajās bieži tiek izmantotas priekšrocības, ko sniedz arvien lielākā gan kapitāla, gan personu mobilitāte iekšējā tirgū. Šādas struktūras parasti sastāv no shēmām, kas ir izveidotas dažādās jurisdikcijās un novirza ar nodokļiem apliekamo peļņu uz labvēlīgāku nodokļu režīmu vai samazina nodokļu maksātāju kopējo maksājamo nodokļu summu. Tā rezultātā dalībvalstis bieži vien saskaras ar ievērojamu nodokļu ieņēmumu samazinājumu, kas tām neļauj piemērot izaugsmi veicinošu nodokļu politiku. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstu nodokļu iestādes iegūtu visaptverošu un būtisku informāciju par iespējami agresīvām nodokļu plānošanas shēmām. Šāda informācija minētajām iestādēm dotu iespēju ātri reaģēt uz kaitējošu nodokļu praksi un novērst nepilnības, likumdošanas ceļā vai veicot atbilstošu riska novērtēšanu un nodokļu revīziju. Tomēr tam, ka nodokļu iestādes nereaģē uz paziņoto shēmu, nevajadzētu nozīmēt piekrišanu šajā shēmā iekļautajām darbībām vai nodokļu regulējuma piemērošanai attiecībā uz šo shēmu.

(3)

Ņemot vērā to, ka lielākā daļa iespējami agresīvu nodokļu plānošanas shēmu pārsniedz vienas jurisdikcijas robežas, informācijas izpaušana par šādām shēmām nodrošinātu vairāk pozitīvu rezultātu, ja šādas informācijas apmaiņa notiktu arī starp dalībvalstīm. Automātiskā informācijas apmaiņa starp nodokļu iestādēm ir jo īpaši būtiska, lai nodrošinātu informāciju, kas šīm iestādēm ir vajadzīga, lai tās varētu rīkoties tad, kad tās konstatē agresīvu nodokļu praksi.

(4)

Apzinoties, kā pārredzama sistēma uzņēmējdarbības attīstībai varētu palīdzēt novērst nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas iekšējā tirgū, Komisija tika aicināta sākt iniciatīvas attiecībā uz obligātu informācijas izpaušanu par iespējami agresīvām nodokļu plānošanas shēmām atbilstoši ESAO nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas (BEPS) projekta12. rīcībai. Eiropas Parlaments šajā kontekstā ir aicinājis uz stingrākiem pasākumiem pret starpniekiem, kas piedalās shēmās, kuru rezultātā var rasties nodokļu apiešana un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Svarīgi ir arī atzīmēt, ka “2017. gada 13. maija G7 Bari deklarācijā par nodokļu noziegumu un citu nelegālu kapitāla plūsmu apkarošanu” ESAO tika lūgta sākt diskusijas par to, kā var vērsties pret shēmām, kuras ir izstrādātas, lai apietu ziņošanu, kas paredzēta saskaņā ar CRS, vai kuru mērķis ir faktiskajiem īpašniekiem nodrošināt aizsardzību attiecībā uz nepārredzamām struktūrām, diskusijās apsverot arī modeli ar obligātas informācijas izpaušanas noteikumiem, pamatojoties uz pieeju, kas tiek piemērota pret apiešanas shēmām, kā izklāstīts BEPS 12. rīcības ziņojumā.

(5)

Jāatgādina, ka daži finanšu starpnieki un citi nodokļu konsultāciju sniedzēji šķiet ir aktīvi palīdzējuši saviem klientiem slēpt naudu ārzonās. Turklāt, lai gan CRS, ko ieviesa ar Direktīvu 2014/107/ES, vismaz attiecībā uz finanšu konta informāciju ir ievērojams panākums pārredzamas nodokļu sistēmas izveidošanā Savienībā, to tomēr var vēl pilnveidot.

(6)

Ziņošana par iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām var efektīvi sekmēt centienus izveidot taisnīgu nodokļu vidi iekšējā tirgū. Ņemot vērā iepriekš minēto, noteikt starpniekiem pienākumu informēt nodokļu iestādes par noteiktām pārrobežu shēmām, ko, iespējams, varētu izmantot agresīvai nodokļu plānošanai, būtu solis pareizajā virzienā. Lai izstrādātu visaptverošāku politiku, būtu nepieciešams, ka pēc ziņošanas nodokļu iestādes kā nākamo soli veic informācijas apmaiņu ar līdzīgām iestādēm citās dalībvalstīs. Šādiem pasākumiem būtu arī jāuzlabo CRS efektivitāte. Turklāt būtu ļoti svarīgi nodrošināt Komisijai piekļuvi pietiekamam informācijas daudzumam, lai tā varētu uzraudzīt, vai šī direktīva darbojas pienācīgi. Šāda Komisijas piekļuve informācijai neatbrīvo dalībvalsti no tās pienākumiem paziņot Komisijai par jebkura veida valsts atbalstu.

(7)

Ir atzīts, ka ar ziņošanu par iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām būtu lielākas izredzes panākt tās paredzēto atturošo ietekmi, ja attiecīgā informācija pie nodokļu iestādēm nonāktu jau laikus jeb pirms šādas shēmas tiek faktiski īstenotas. Lai dalībvalstu pārvaldes iestādēm atvieglotu darbu, pēc tam automātiska informācijas apmaiņa par šādām shēmām varētu notikt katru ceturksni.

(8)

Lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību un novērstu nepilnības ierosinātajā noteikumu sistēmā, ziņošanas pienākums būtu jānosaka visiem dalībniekiem, kuri parasti ir iesaistīti ziņojama pārrobežu darījuma vai šādu darījumu virknes īstenošanas plānošanā, popularizēšanā, organizēšanā vai vadīšanā, kā arī tiem, kas sniedz atbalstu vai konsultācijas. Būtu jāņem vērā arī tas, ka dažos gadījumos ziņošanas pienākums starpniekam nebūtu piemērojams tiesību aktos noteiktās saziņas konfidencialitātes dēļ vai tad, ja starpnieka nav, jo, piemēram, nodokļu maksātājs shēmu izstrādā un ievieš iekšēji. Tādējādi būtu ļoti svarīgi, lai tādos gadījumos nodokļu iestādes nezaudētu iespēju saņemt informāciju par nodokļu shēmām, kuras varētu būt saistītas ar agresīvu nodokļu plānošanu. Tāpēc ziņošanas pienākumu vajadzētu pārnest uz nodokļu maksātāju, kurš šādos gadījumos no shēmas gūst labumu.

(9)

Agresīvas nodokļu plānošanas shēmas ir attīstījušās gadiem, līdz kļuvušas arvien sarežģītākas, un tās pastāvīgi tiek pārveidotas un pielāgotas, reaģējot uz aizsardzības pretpasākumiem, ko veic nodokļu iestādes. Ņemot vērā iepriekš minēto, būtu efektīvāk mēģināt noteikt iespējami agresīvas nodokļu plānošanas shēmas, izveidojot tādu darījumu iezīmju un elementu sarakstu, kuri nepārprotami norāda uz nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu nodokļu režīma izmantošanu, nevis definēt agresīvas nodokļu plānošanas jēdzienu. Minētās norādes tiek dēvētas par “pazīmēm”.

(10)

Ņemot vērā to, ka galvenajam šīs direktīvas mērķim attiecībā uz ziņošanu par iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām vajadzētu būt – nodrošināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, ir ļoti svarīgi neregulēt Savienības līmenī vairāk, nekā tas ir nepieciešams paredzēto mērķu sasniegšanai. Tāpēc jebkādus kopīgus noteikumus par ziņošanu vajadzētu ierobežot, tos attiecinot tikai uz pārrobežu situācijām, proti, uz situācijām, kas aptver vairāk nekā vienu dalībvalsti, vai arī dalībvalsti un trešo valsti. Šādos apstākļos, proti, tādēļ, ka ir iespējama ietekme uz iekšējā tirgus darbību, var pamatot nepieciešamību ieviest vienotu noteikumu kopumu, nevis atstāt jautājumu risināšanai valstu līmenī. Dalībvalsts varētu veikt papildpasākumus attiecībā uz līdzīgu ziņošanu valstī, taču nekāda informācija, kas ir iegūta papildus informācijai, kas ir jāziņo saskaņā ar šo direktīvu, nebūtu automātiski jāpaziņo pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Ar minēto informāciju varētu apmainīties pēc pieprasījuma vai spontāni, ievērojot piemērojamos noteikumus.

(11)

Ņemot vērā to, ka ziņojamām shēmām vajadzētu būt ar pārrobežu dimensiju, būtu svarīgi attiecīgajā informācijā dalīties arī ar nodokļu iestādēm citās dalībvalstīs, lai nodrošinātu maksimālu šīs direktīvas efektivitāti atturēšanā no agresīvas nodokļu plānošanas prakses. Mehānisms informācijas apmaiņai par iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem un iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu būtu jāizmanto arī tam, lai starp Savienības nodokļu iestādēm nodrošinātu obligāto un automātisko ziņojamās informācijas apmaiņu par iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām.

(12)

Lai atvieglotu automātisko informācijas apmaiņu un veicinātu efektīvu resursu izmantošanu, informācijas apmaiņa būtu jāveic, izmantojot kopējo sakaru tīklu (CCN), ko izveidojusi Savienība. Šajā kontekstā informācija tiktu reģistrēta drošā centrālā direktorijā administratīvai sadarbībai nodokļu jomā. Dalībvalstīm būtu jāīsteno vairāki praktiski pasākumi, ieskaitot pasākumus, kas vajadzīgi, lai standartizētu visas prasītās informācijas paziņošanu, izveidojot standarta veidlapu. Pasākumos būtu arī jāietver valodas prasību precizēšana paredzētajai informācijas apmaiņai un attiecīga CCN jaunināšana.

(13)

Lai pēc iespējas samazinātu izmaksas un administratīvo slogu gan nodokļu iestādēm, gan starpniekiem un nodrošinātu šīs direktīvas efektivitāti atturēšanā no agresīvas nodokļu plānošanas prakses, automātiskās informācijas apmaiņas darbības jomai saistībā ar ziņojamām pārrobežu shēmām Savienībā vajadzētu saskanēt ar starptautiskajām norisēm. Lai vērstos pret shēmām, kas ir izstrādātās, lai apietu ziņojumu sniegšanas pienākumus, kuros ir iekļauta automātiska informācijas apmaiņa, būtu jānosaka īpaša pazīme. Šīs pazīmes nolūkos pret nolīgumiem par automātisku finanšu kontu informācijas apmaiņu saskaņā ar CRS būtu jāattiecas līdzvērtīgi kā pret tiem ziņojumu sniegšanas pienākumiem, kas ir paredzēti Direktīvas 2014/107/ES 8. panta 3.a punktā un I pielikumā. Kad šīs direktīvas daļas tiek piemērotas, lai vērstos pret CRS apiešanas shēmām un shēmām, kurās ir iesaistītas juridiskas personas vai juridiskas shēmas vai jebkādas līdzīgas struktūras, dalībvalstis kā uzskatāmības un interpretācijas materiālu piemērošanas konsekvences nodrošināšanai starp dalībvalstīm varētu izmantot ESAO darbu un konkrētāk tās izstrādāto “Modeli obligātās informācijas izpaušanas noteikumiem, ar ko vēršas pret CRS apiešanas shēmām un nepārredzamām ārzonu struktūrām”, un tam pievienotos “Komentārus” tādā mērā, kādā minētie dokumenti ir saskaņoti ar Savienības tiesību aktiem.

(14)

Kaut arī tiešie nodokļi paliek dalībvalstu kompetencē, ir lietderīgi atsaukties uz uzņēmumu ienākuma nodokli nulles vai gandrīz nulles apmērā – vienīgi tādēļ, lai skaidri definētu tās pazīmes darbības jomu, kura attiecas uz shēmām, kas ietver pārrobežu darījumus, par kuriem starpniekiem vai – attiecīgā gadījumā – nodokļu maksātājiem būtu jāziņo saskaņā ar Direktīvu 2011/16/ES un par kuriem kompetentajam iestādēm būtu jāapmainās ar informāciju automātiski. Turklāt ir lietderīgi atgādināt, ka uz agresīvas pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām, kuru galvenais nolūks vai viens no galvenajiem nolūkiem ir iegūt nodokļu priekšrocību, kas ir pretrunā piemērojamo nodokļu tiesību aktu priekšmetam vai mērķim, attiecas vispārīgais noteikums par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, kurš izklāstīts 6. pantā Padomes Direktīvā (ES) 2016/1164 (9).

(15)

Lai uzlabotu šīs direktīvas izredzes būt efektīvai, dalībvalstīm būtu jānosaka sankcijas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu. Šādām sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un atturošām.

(16)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai un jo īpaši automātisko informācijas apmaiņu starp nodokļu iestādēm, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai pieņemt standarta veidlapu ar ierobežotu skaitu elementu, tostarp valodu lietojuma kārtību. Tā paša iemesla dēļ būtu jāpiešķir arī īstenošanas pilnvaras Komisijai pieņemt praktiskus pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai jauninātu centrālo direktoriju administratīvai sadarbībai nodokļu jomā. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (10).

(17)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (11) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju. Jebkurai personas datu apstrādei, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (12) un Regulas (EK) Nr. 45/2001 prasībām.

(18)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(19)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, uzlabot iekšējā tirgus darbību, atturot no iespējami agresīvām pārrobežu nodokļu plānošanas shēmām, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ņemot vērā to, ka direktīva ir vērsta uz tādu shēmu apkarošanu, kuras ir izstrādātas, lai potenciāli savā labā izmantotu tirgus nepilnības, kas rodas valstu atšķirīgo nodokļu noteikumu mijiedarbībā, minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai, jo īpaši ņemot vērā to, ka tā attiecas tikai uz pārrobežu shēmām, kas attiecas uz vairāk nekā vienu dalībvalsti vai arī dalībvalsti un trešo valsti.

(20)

Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 2011/16/ES,

1)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

2)

iekļauj šādu pantu:

“8.ab pants

Obligātās automātiskās informācijas apmaiņas par ziņojamām pārrobežu shēmām darbības joma un nosacījumi

1.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai starpniekiem pieprasītu par ziņojamām pārrobežu shēmām iesniegt tādu informāciju, kura tiem ir zināma, ir to rīcībā vai kontrolē, kompetentajām nodokļu iestādēm 30 dienu laikā, sākot no:

atkarībā no tā, kurš apstāklis iestājas vispirms.

Neatkarīgi no pirmās daļas 3. panta 21. punkta otrajā daļā minētajiem starpniekiem arī pieprasa iesniegt informāciju 30 dienu laikā, sākot no nākamās dienas pēc tam, kad viņi tieši vai ar citu personu palīdzību ir snieguši palīdzību, atbalstu vai konsultācijas.

2.   Tirgojamu shēmu gadījumā dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus nolūkā pieprasīt, lai starpnieks reizi trijos mēnešos sniegtu periodisku ziņojumu ar atjauninājumu, kas satur jaunu ziņojamu informāciju, kura minēta 14. punkta a), d), g) un h) apakšpunktā un kura kļuvusi pieejama kopš pēdējā ziņojuma iesniegšanas.

3.   Ja starpniekam ir pienākums informāciju par ziņojamām pārrobežu shēmām iesniegt vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tas šādu informāciju iesniedz tikai tajā dalībvalstī, kura ir pirmā turpmākajā uzskaitījumā:

4.   Ja, ievērojot 3. punktu, ir pienākums sniegt vairākus ziņojumus, starpnieku atbrīvo no informācijas iesniegšanas pienākuma, ja tas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pierādīt, ka tā pati informācija ir iesniegta citā dalībvalstī.

5.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai piešķirtu starpniekiem tiesības uz atbrīvojumu no pienākuma iesniegt informāciju par ziņojamām pārrobežu shēmām, ja ziņošanas pienākums pārkāptu tiesības uz tiesību aktos noteiktās saziņas konfidencialitāti saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Šādos apstākļos katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai pieprasītu starpniekiem nekavējoties paziņot ikvienam citam starpniekam vai – ja šāda starpnieka nav – attiecīgajam nodokļu maksātājam par tā ziņošanas pienākumu saskaņā ar 6. punktu.

Starpniekiem var piešķirt pirmajā daļā minētās tiesības uz atbrīvojumu tikai tiktāl, ciktāl tie darbojas saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, kuros ir definēta viņu profesija.

6.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu, ka – gadījumos, kad nav starpnieka vai starpnieks paziņo attiecīgajam nodokļu maksātājam vai citam starpniekam par atbrīvojuma piemērošanu saskaņā ar 5. punktu, – pienākums iesniegt informāciju par ziņojamo pārrobežu shēmu attiecas uz šo citu informēto starpnieku vai – ja šāda starpnieka nav – uz attiecīgo nodokļu maksātāju.

7.   Attiecīgais nodokļu maksātājs, uz kuru attiecas ziņošanas pienākums, iesniedz informāciju 30 dienu laikā, sākot no nākamās dienas pēc tam, kad ziņojamā pārrobežu shēma ir darīta pieejama īstenošanai minētajam attiecīgajam nodokļu maksātājam vai ir gatava, lai attiecīgais nodokļu maksātājs to varētu īstenot, vai kad ir uzsākts tās īstenošanas pirmais posms saistībā ar attiecīgo nodokļu maksātāju, atkarībā no tā, kurš apstāklis iestājas vispirms.

Ja attiecīgajam nodokļu maksātājam ir pienākums informāciju par ziņojamo pārrobežu shēmu iesniegt vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tas šādu informāciju iesniedz tikai tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kura ir pirmā turpmākajā uzskaitījumā:

8.   Ja, ievērojot 7. punktu, ir pienākums sniegt vairākus ziņojumus, attiecīgo nodokļu maksātāju atbrīvo no informācijas iesniegšanas pienākuma, ja tas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pierādīt, ka tā pati informācija ir iesniegta citā dalībvalstī.

9.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu, ka – gadījumos, kad ir vairāki starpnieki, – pienākums iesniegt informāciju par ziņojamo pārrobežu shēmu attiecas uz visiem starpniekiem, kas ir iesaistīti vienā un tai pašā ziņojamajā pārrobežu shēmā.

Starpnieks tiek atbrīvots no informācijas iesniegšanas pienākuma tikai tiktāl, ciktāl tas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pierādīt, ka to pašu informāciju, kas minēta 14. punktā, jau ir iesniedzis cits starpnieks.

10.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu, ka – gadījumos, kad ziņošanas pienākums attiecas uz attiecīgo nodokļu maksātāju un kad ir vairāki attiecīgie nodokļu maksātāji, – attiecīgais nodokļu maksātājs, kam ir jāiesniedz informācija saskaņā ar 6. punktu, ir tas, kurš ir pirmais turpmākajā uzskaitījumā:

Ikviens attiecīgais nodokļu maksātājs tiek atbrīvots no informācijas iesniegšanas pienākuma tikai tiktāl, ciktāl tas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pierādīt, ka to pašu informāciju, kas minēta 14. punktā, jau ir iesniedzis cits attiecīgais nodokļu maksātājs.

11.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai katram attiecīgajam nodokļu maksātājam pieprasītu iesniegt nodokļu iestādei informāciju par to, kā tas ir izmantojis shēmu katrā gadā, kad tā izmantota.

12.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu starpniekiem un attiecīgajiem nodokļu maksātājiem iesniegt informāciju par ziņojamām pārrobežu shēmām, kuru pirmais posms īstenots laikposmā no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas līdz tās piemērošanas sākuma dienai. Starpnieki un attiecīgie nodokļu maksātāji attiecīgi iesniedz informāciju par minētajām ziņojamajām pārrobežu shēmām līdz 2020. gada 31. augustam.

13.   Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā iesniegta informācija saskaņā ar šā panta 1. līdz 12. punktu, veicot automātisku informācijas apmaiņu, paziņo šā panta 14. punktā minēto informāciju visu pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar praktiskajiem pasākumiem, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu.

14.   Informācijā, ko dalībvalsts kompetentā iestāde paziņo saskaņā ar 13. punktu, ietver attiecīgi šādus datus:

15.   Tas, ka nodokļu iestāde nereaģē uz ziņojamu pārrobežu shēmu, nenozīmē nekādu piekrišanu šajā shēmā iekļautajām darbībām vai nodokļu regulējuma piemērošanai attiecībā uz šo shēmu.

16.   Lai veicinātu šā panta 13. punktā minētās informācijas apmaiņu, Komisija kopā ar procedūru, ar ko nosaka 20. panta 5. punktā paredzēto standarta veidlapu, pieņem praktiskus pasākumus, kuri vajadzīgi šā panta īstenošanai, tostarp pasākumus, kas vajadzīgi, lai standartizētu šā panta 14. punktā izklāstītās informācijas paziņošanu.

17.   Komisijai nav piekļuves 14. punkta a), c) un h) apakšpunktā minētajai informācijai.

18.   Automātiskā informācijas apmaiņa notiek viena mēneša laikā no tā ceturkšņa beigām, kurā informācija tika iesniegta. Pirmo reizi informāciju paziņo līdz 2020. gada 31. oktobrim.”;

3)

direktīvas 20. panta 5. punktu aizstāj ar šādu:

“5.   Komisija pieņem standarta veidlapu, ietverot valodu lietojuma kārtību, saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru šādos gadījumos:

Minētās standarta veidlapas nepārsniedz 8.a panta 6. punktā un 8.ab panta 14. punktā minētos informācijas apmaiņas elementus un citas šādas saistītas jomas, kas saistītas ar šiem elementiem, kuri ir vajadzīgi, lai sasniegtu attiecīgi 8.a panta un 8.ab panta mērķus.

Pirmajā daļā minētā valodu lietojuma kārtība neliedz dalībvalstīm paziņot 8.a un 8.ab pantā minēto informāciju jebkurā Savienības oficiālajā valodā. Tomēr minētajā valodu lietojuma kārtībā var būt paredzēts, ka galvenie šādas informācijas elementi tiek nosūtīti arī citā Savienības oficiālajā valodā.”;

4)

direktīvas 21. panta 5. punktu aizstāj ar šādu:

“5.   Komisija līdz 2017. gada 31. decembrim izveido dalībvalstu drošu centrālo direktoriju administratīvai sadarbībai nodokļu jomā, kurā reģistrē informāciju, kas jāsniedz saistībā ar 8.a panta 1. un 2. punktu, lai īstenotu minētajos punktos paredzēto automātisko informācijas apmaiņu, un nodrošina tam tehnisku un apgādes atbalstu.

Komisija līdz 2019. gada 31. decembrim izveido dalībvalstu drošu centrālo direktoriju administratīvai sadarbībai nodokļu jomā, kurā reģistrē informāciju, kas jāsniedz saistībā ar 8.ab panta 13., 14. un 16. punktu, lai īstenotu minētajos punktos paredzēto automātisko informācijas apmaiņu, un nodrošina tam tehnisku un apgādes atbalstu.

Visu dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir pieejama informācija, kas reģistrēta minētajā direktorijā. Arī Komisijai ir pieejama informācija, kas reģistrēta minētajā direktorijā, tomēr saskaņā ar ierobežojumiem, kuri izklāstīti attiecīgi 8.a panta 8. punktā un 8.ab panta 17. punktā. Komisija pieņem vajadzīgos praktiskos pasākumus saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru.

Kamēr minētais drošais centrālais direktorijs vēl nedarbojas, 8.a panta 1. un 2. punktā un 8.ab panta 13., 14. un 16. punktā paredzēto automātisko informācijas apmaiņu veic saskaņā ar šā panta 1. punktu un piemērojamiem praktiskajiem pasākumiem.”;

5)

direktīvas 23. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.   Dalībvalstis nosūta Komisijai gada novērtējumu par 8., 8.a, 8.aa un 8.ab pantā minētās automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti, kā arī sasniegtos praktiskos rezultātus. Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem minētā gada novērtējuma paziņojuma formātu un nosacījumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru.”;

6)

direktīvas 25.a pantu aizstāj ar šādu:

“25.a pants

Sankcijas

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un attiecas uz 8.aa un 8.ab pantu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un atturošas.”;

7)

direktīvas 27. pantu aizstāj ar šādu:

“27. pants

Ziņojuma sniegšana

1.   Reizi piecos gados pēc 2013. gada 1. janvāra Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu.

2.   Reizi divos gados pēc 2020. gada 1. jūlija dalībvalstis un Komisija izvērtē, cik relevants ir IV pielikums, un Komisija iesniedz ziņojumu Padomei. Minētajam ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu.”;

8)

direktīvai pievieno IV pielikumu, kura teksts ir iekļauts šīs direktīvas pielikumā.”

5.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 139/14

(1)

Pēc antisubsidēšanas izmeklēšanas (“sākotnējā izmeklēšana”) Komisija ar Īstenošanas regulu (ES) 2015/309 (2) noteica galīgos kompensācijas maksājumus konkrētu Turcijas izcelsmes varavīksnes foreļu importam (“spēkā esošie pasākumi”).

(2)

Egejas jūras eksportētāju apvienība (“pieprasījuma iesniedzējs”) 2017. gada 13. martā iesniedza pieprasījumu veikt kompensācijas pasākumu daļēju starpposma pārskatīšanu.

(3)

Pieprasījumā bija sniegti pierādījumi tam, ka pārmaiņas tiešo ražošanas subsīdiju īstenošanā, kuras ieviesa 2016. gadā, ievērojami samazināja foreļu ražotājiem Turcijā pieejamo subsīdiju līmeni, un līdz ar to pasākumi vairs nav nepieciešami, lai kompensētu subsidēšanu. Pieprasījuma iesniedzējs turklāt apgalvoja, ka pārmaiņas ir uzskatāmas par ilglaicīgām. Tādēļ saskaņā ar pieprasījuma iesniedzēja viedokli spēkā esošie pasākumi bija jāpārskata.

(4)

Noteikusi, ka ir pietiekami pierādījumi daļējas starpposma pārskatīšanas sākšanai, Komisija ar 2017. gada 20. jūlijā publicētu paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (“paziņojums par procedūras sākšanu”) (3) paziņoja, ka sāk daļēju starpposma pārskatīšanu atbilstīgi pamatregulas 19. pantam.

(5)

Pārskatīšanas izmeklēšanas periods aptvēra laikposmu no 2016. gada 1. jūlija līdz 2017. gada 30. jūnijam. Lai novērtētu, vai foreļu ražotāju subsidēšana kopš sākotnējās izmeklēšanas ir samazinājusies un vai pārmaiņas ir ilglaicīgas, Komisija arī analizēja subsīdiju, ko Turcija piešķīrusi foreļu ražotājiem, kopējo summu pārmaiņas kopš sākotnējās izmeklēšanas perioda (no 2013. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim).

(6)

Par daļējas starpposma pārskatīšanas sākšanu Komisija informēja pieprasījuma iesniedzēju, zināmos ražotājus eksportētājus Turcijā, Savienības ražotājus, lietotājus un tirgotājus, par kuriem bija zināms, ka tie ir iesaistīti, kā arī apvienības, kas pārstāv Savienības ražotājus, un Turcijas iestādes.

(7)

Ieinteresētajām personām tika dota iespēja paziņojumā par procedūras sākšanu noteiktajā termiņā rakstiski darīt zināmu savu viedokli un pieprasīt uzklausīšanu.

(8)

Divas ieinteresētās personas nāca klajā ar iesniegumu, lai aizstāvētu vajadzību saglabāt spēkā esošos pasākumus. Viena no personām, Dānijas Akvakultūras apvienība (sūdzības iesniedzējs sākotnējā izmeklēšanā), uzskatīja, ka nav izpildīti pamatregulas 19. pantā iekļautie nosacījumi. Tā apgalvoja, ka pieprasījumā norādītā informācija ir nepilnīga un rada neprecīzu priekšstatu par Turcijas foreļu ražotāju subsidēšanu un ka Turcijas ieviestās pārmaiņas nevar uzskatīt par “ilglaicīgām”. Otrā persona, Spānijas Akvakultūras apvienība, arī apgalvoja, ka kompensācijas pasākumi ir jāsaglabā, un norādīja, ka Turcijas izcelsmes importa cenas ir zemākas par Savienības foreļu ražotāju cenām.

(9)

Ņemot vērā ražotāju eksportētāju lielo skaitu, Komisija paziņojumā par procedūras sākšanu paziņoja, ka tā varētu veidot ražotāju eksportētāju izlasi saskaņā ar pamatregulas 27. pantu.

(10)

Lai izlemtu, vai ir vajadzīga atlase, un vajadzības gadījumā veidotu izlasi, Komisija aicināja visus zināmos Turcijas ražotājus eksportētājus sniegt paziņojumā par procedūras sākšanu norādīto informāciju. Turklāt Komisija lūdza Turcijas Republikas misijai Eiropas Savienībā identificēt citus ražotājus eksportētājus, ja tādi ir, un/vai sazināties ar tiem, kas būtu ieinteresēti piedalīties izmeklēšanā. Kopumā informācija, kas norādīta paziņojumā par procedūras sākšanu, tika nosūtīta vairāk nekā septiņdesmit uzņēmumiem Turcijā.

(11)

Divdesmit septiņi ražotāji eksportētāji sniedza prasīto informāciju un piekrita iekļaušanai izlasē. Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 1. punktu Komisija provizoriski izveidoja izlasi no pieciem ražotājiem eksportētājiem/ražotāju eksportētāju grupām, kas ietvēra trīs ražotājus eksportētājus/ražotāju eksportētāju grupas ar lielāko eksporta apjomu uz Savienību un divus mazākus ražotājus eksportētājus/ražotāju eksportētāju grupas. Komisija uzskata, ka ierosinātā izlase ir reprezentatīva.

(12)

Komisija aicināja ieinteresētās personas sniegt piezīmes par pagaidu izlasi. Divas ražotāju eksportētāju grupas, KLC Group un Sagun Group, lūdza, lai tās iekļauj izlasē. Ņemot vērā KLC Group lielo eksporta apjomu, Komisija nolēma to iekļaut izlasē, lai pienācīgi izvērtētu grozītās shēmas ietekmi uz nozari. Tomēr, ņemot vērā izmeklēšanai pieejamo ierobežoto laiku, Komisija nolēma noraidīt Group Sagun (4) lūgumu iekļaut to izlasē.

(13)

Tādējādi galīgā izlase sastāvēja no šādiem ražotājiem eksportētājiem/ražotāju eksportētāju grupām un to saistītajiem uzņēmumiem:

(14)

Galīgā izlase veidoja aptuveni 71 % no pārskatāmā ražojuma importa apjoma, kas pārskatīšanas izmeklēšanas periodā eksportēts uz Savienību. Komisija uzskatīja, ka tā bija reprezentatīva un ļautu pienācīgi izvērtēt Turcijas veikto pārmaiņu ietekmi uz visiem uzņēmumiem minētajā nozarē.

(15)

Komisija pieprasīja un pārbaudīja visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu, lai novērtētu pārmaiņu ietekmi, īstenojot Turcijas ieviesto tiešo subsīdiju shēmu.

(16)

Komisija nosūtīja anketas sešiem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem/ražotāju eksportētāju grupām un Turcijai. Pilnīgas atbildes uz anketas jautājumiem tika saņemtas no visām minētajām personām.

(17)

Komisija veica pārbaudes vienas izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas, proti, Alima Group, telpās. Komisija arī veica pārbaudes apmeklējumu Turcijas iestāžu telpās. Ņemot vērā secinājumus, kas izdarīti 4.3.4. nodaļā, Komisija nolēma neapmeklēt pārējos izlasē iekļautos uzņēmumus.

(18)

Komisija 2018. gada 21. februārī visām ieinteresētajām personām izpauda izmeklēšanas būtiskos faktus un apsvērumus un aicināja tās līdz 2018. gada 18. martam sniegt rakstiskas piezīmes un/vai pieprasīt uzklausīšanu Komisijā un/vai pie tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersonas.

(19)

Pēc informācijas izpaušanas Turcija, pieprasījuma iesniedzējs, četri izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji un Dānijas Akvakultūras apvienība iesniedza piezīmes. Uzklausīšana, kurā piedalījās Komisija, Turcija un pieprasījuma iesniedzējs, notika 2018. gada 23. martā. Uzklausīšana, kurā piedalījās Komisija un Dānijas Akvakultūras apvienība, notika 2018. gada 16. aprīlī.

(20)

Pārskatāmais ražojums ir varavīksnes foreles (Oncorhynchus mykiss):

ar izcelsmi Turcijā, patlaban klasificētas ar KN kodiem ex 0301 91 90, ex 0302 11 80, ex 0303 14 90, ex 0304 42 90, ex 0304 82 90 un ex 0305 43 00 (Taric kodi 0301919011, 0302118011, 0303149011, 0304429010, 0304829010 un 0305430011) (“pārskatāmais ražojums”).

(21)

Komisija sākotnējā izmeklēšanā secināja, ka Savienībā ražotie ražojumi un Turcijā ražotie ražojumi ir līdzīgi ražojumi pamatregulas 2. panta c) punkta nozīmē.

(22)

Sākotnējā izmeklēšanā Komisija pārbaudīja virkni pasākumu, no kuriem Turcijas foreļu ražotāji eksportētāji guva labumu vai varētu būt guvuši labumu sākotnējās izmeklēšanas laikā (2013. gads) (skatīt 37. apsvērumu Komisijas Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1195/2014 (5), ar ko uzliek pagaidu kompensācijas maksājumus).

(23)

Galvenās subsīdijas, no kurām Turcijas foreļu ražotāji guva labumu sākotnējās izmeklēšanas perioda laikā, bija tiešās subsīdijas, kas tika piešķirtas visiem foreļu ražotājiem uz produkcijas kilogramu un bija 7–9,6 % robežās. Turklāt divi sākotnējā izmeklēšanā izlasē iekļautie uzņēmumi guva labumu no subsidētiem aizdevumiem. Komisija konstatētais subsidēšanas apmērs subsidētu aizdevumu veidā bija 0,1 % attiecībā uz vienu no uzņēmumiem (Kilic) un 0,3 % – attiecībā uz otru uzņēmumu (Özpekler).

(24)

Komisija konstatēja, ka nebija ieguvumu no visiem pārējiem sākotnējās izmeklēšanas periodā izmeklētajiem subsīdiju pasākumiem vai tie bija nebūtiski. Tāpēc pasākumi, kas bija noteikti foreļu ražotājiem, galvenokārt kompensēja tiešās subsīdijas.

(25)

Sākotnējās izmeklēšanas periodā (2013. gadā) tiešās subsīdijas foreļu ražotājiem tika piešķirtas, pamatojoties uz 2013. gada 7. marta Dekrētu Nr. 2013/4463 par lauksaimniecības subsīdijām 2013. gadā (“2013. gada dekrēts”). Šis dekrēts attiecās uz 2013. gadā ražotajām forelēm.

(26)

Saskaņā ar 2013. gada dekrētu subsīdijas tika piešķirtas visiem foreļu ražotājiem, kuriem bija derīga ražošanas licence, kas attiecas uz zivaudzētavas vienību. Ražošanas licence varēja attiekties uz ražošanu jūrā, dambī vai ražošanu, kas atrodas iekšzemē. Foreļu ražotājam varēja būt vairākas ražošanas licences (zivaudzētavas vienības), kas atrodas vienā un tajā pašā dambī vai vienā un tajā pašā apgabalā jūrā. Ievērojot 2013. gada dekrētu, saskaņā ar katru šo licenci bija tiesības saņemt subsīdijas ražošanai līdz šādām robežvērtībām: par katru ražošanas licenci foreļu ražotāji saņēma 0,65 Turcijas liras (“TRY”) uz vienu foreļu kilogramu, ja ražošanas apjoms bija līdz 250 tonnām gadā; attiecībā uz ražošanas apjomu no 251 līdz 500 tonnām foreļu ražotāji saņēma pusi no šīs summas (0,325 TRY/kg); un subsīdijas netika piešķirtas par ražošanas apjomu, kas pārsniedz 500 tonnas.

(27)

Subsīdijas foreļu ražošanai tiek reglamentētas ar dekrētu, ko Turcijas valdība pieņem katru gadu. Dekrēts paredz akvakultūras ražošanai Turcijā piemērojamos pamatnosacījumus un subsīdiju apjomus. Procedūras un principi attiecībā uz dekrēta īstenošanu pēc tam tiek noteikti paziņojumos, kurus katru gadu izdod Pārtikas, lauksaimniecības un lopkopības ministrija.

(28)

Ņemot vērā to, ka pārskatīšanas izmeklēšanas periods aptvēra 2016. gada otro pusi un 2017. gada pirmo pusi, Komisija, pirmkārt, aplūkoja to subsīdiju summas un nosacījumus, kas bija piešķirtas vai bija piešķiramas foreļu ražotājiem 2016. un 2017. gadā (sk. 4.2. nodaļu).

(29)

Otrkārt, Komisija analizēja kopējās to subsīdiju summu pārmaiņas, kuras Turcija bija piešķīrusi kopš sākotnējās izmeklēšanas līdz šim laikam (sk. 4.3. nodaļu). Treškārt, Komisija novērtēja, vai ir vērojamas būtiskas subsidēšanas apjoma pārmaiņas un vai var uzskatīt, ka pārmaiņas ir ilglaicīgas (sk. 4.4. nodaļu).

(30)

2016. gadā subsīdijas foreļu ražotājiem tika piešķirtas, pamatojoties uz Dekrētu Nr. 2016/8791 (6) par 2016. gadā sniedzamajām lauksaimniecības subsīdijām (“2016. gada dekrēts”). Turklāt paziņojumā Nr. 2016/33 (7) par akvakultūras atbalstu tika precizēti piešķiramo subsīdiju nosacījumi.

(31)

Lai gan subsidēšanas apmērs uz TRY/kg saglabājās 2013. gada līmenī, jauns 4.16. pants izslēdza no subsidēšanas audzētavas ar licencēm, “kas atrodas tajā pašā potenciālajā apgabalā, ko noteikusi ministrija, tajā pašā dambja krātuvē vai reģionalizētajā dambja krātuvē, kas atrodas tai pašā zonā”.

(32)

Saskaņā ar minēto pantu un pretēji situācijai sākotnējās izmeklēšanas periodā gadījumā, kad ražotājam bija vairāk nekā viena foreļu ražošanas licence (vai “zivaudzētavas vienība”) vienā un tajā pašā potenciālajā jūras zonā, ko noteikusi ministrija, vienā un tajā pašā krātuvē (dambī) vai vienās un tajās pašās krātuvēs, kas atrodas vienos un tajos pašos reģionos, kas pieder vienai un tai pašai personai vai vienam un tam pašam uzņēmumam, minētās licences vai zivkopības vienības tika uzskatītas par vienu licenci vai vienību, kas pieder šim uzņēmumam, un tiešo subsīdiju bija jāizmaksā saskaņā ar minēto interpretāciju. Pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka šā panta dēļ ražošanas kopējais apjoms, kas varēja pretendēt uz subsīdijām, ir samazinājies un rezultātā ir ievērojami samazinājušās foreļu ražotāju saņemtās subsīdijas. Tomēr Komisija konstatēja, ka šim apstāklim bija divi ierobežojumi.

(33)

Pirmkārt, izmeklēšana parādīja, ka saskaņā ar Turcijas sniegto informāciju ierobežojums, kas paredzēts 2016. gada dekrēta 4.16. pantā, attiecas tikai uz tādu foreļu ražošanu, kas atrodas dambju krātuvēs vai jūrā, bet ne uz ražošanu iekšzemē, kas saskaņā ar Turcijas sniegto informāciju veidoja aptuveni 20 % no visas foreļu ražošanas Turcijā (8). Pēc informācijas izpaušanas Turcija arī apstiprināja, ka 65 % no kopējām ražotnēm (audzētavām) atradās iekšzemē un tikai 35 % no ražotnēm (audzētavām) atradās dambju krātuvēs vai jūrā.

(34)

Līdz ar to ierobežojums, kas paredzēts 2016. gada dekrēta 4.16. pantā, neietekmēja ne 20 % no foreļu ražošanas, ne 65 % no ražotnēm vai audzētavām. Tas attiecās, piemēram, uz vienu izlasē iekļautu uzņēmumu, Mittos, kas savu foreļu audzētavu bija izvietojis iekšzemē. Arī citai izlasē iekļautai uzņēmumu grupai, proti, Özpekler Group, piederēja audzētavas, kas atradās dažādās dambju krātuvēs. Attiecīgi saskaņā ar informāciju, ko sniedza šie uzņēmumi/uzņēmumu grupas (un kas bija pārbaudīta valdības līmenī), šīs grupas bija tiesīgas saņemt subsīdijas vienam un tam pašam ražošanas licenču skaitam (sešas vienā gadījumā un trīs – otrajā) 2015. gadā (pirms leģislatīvajām pārmaiņām) un 2016. gadā (kad jaunie tiesību akti jau bija spēkā). Tāpēc leģislatīvajām pārmaiņām nebija ievērojamas ietekmes uz minētajiem uzņēmumiem.

(35)

Otrkārt, ierobežojums tika piemērots juridiskai personai; tādas grupas gadījumā, kuru veido saistīti uzņēmumi, katrs uzņēmums varēja pieprasīt subsīdijas, nepārsniedzot ierobežojumus, kas noteikti dekrētā. Tas nozīmēja, ka gadījumā, ja uzņēmumu grupu veidoja dažādas juridiskās personas, kuru audzētavas (licences) atradās vienā un tajā pašā zonā, katrs grupas uzņēmums atsevišķi varēja gūt labumu no subsīdijām pat tad, ja tam bija audzētavas tajā pašā zonā kā citam tā saistītajam uzņēmumam. Turcija apstiprināja, ka tā tas bija vienas no izlasē iekļautajām grupām, proti, Alima Group, gadījumā. Abi saistītie uzņēmumi šajā grupā bija tiesīgi pieprasīt subsīdijas, lai gan to audzētavas atradās vienā un tajā pašā zonā.

(36)

Tā rezultātā ierobežojuma vispārējā ietekme ievērojami nesamazināja atbalsta saņēmēju loku. Saskaņā ar Turcijas sniegto informāciju to audzētavu licences, kas bija atbilstīgas, lai saņemtu tiešo subsīdiju, samazinājās no 947 audzētavu licencēm 2015. gadā līdz 837 audzētavu licencēm 2016. gadā un līdz 817 audzētavu licencēm 2017. gadā. Kā izklāstīts 34. apsvērumā, analizējot atsevišķi, redzams, ka dažiem uzņēmumiem 2015.–2016. gadā samazinājās atbilstīgo licenču skaits, savukārt citiem, piemēram, Özpekler Group vai Mittos, pirms un pēc pārmaiņām saglabājās vienāds atbilstīgo licenču skaits.

(37)

Papildus leģislatīvajām pārmaiņām, kuras ieviesa ar 2016. gada dekrēta 4.16. pantu, ar to pašu dekrētu Turcija no 2016. gada 1. janvāra ieviesa arī jaunu tiešo subsīdiju ražošanai slēgtā sistēmā (9). Dekrēta 4.16. pantā ir noteikts, ka mērķis bija “gūt maksimālu labumu no valstī pieejamajiem ūdens resursiem, lai nodrošinātu akvakultūras produktu un dažādu sugu audzēšanu vietās, kur ūdens ir ierobežots”.

(38)

Subsīdiju ražošanai slēgtā sistēmā var piešķirt arī ražotājiem, kuri ražo citas zivju sugas, kas paredzētas dekrētā, piemēram, jūraskarūsas un jūrasasarus. Subsīdijas apjoms bija 0,5 TRY par kg zivju, kas ražotas šajā sistēmā, neatkarīgi no saražoto zivju sugu veida.

(39)

Saskaņā ar praksi katru gadu pieņemt jaunus dekrētus un paziņojumus, kas reglamentē subsīdijas foreļu ražotājiem, 2017. gadā 2016. gada dekrēts tika aizstāts ar dekrētu Nr. 2017/10465 (10) par 2017. gadā sniedzamo lauksaimniecības atbalstu (“2017. gada dekrēts”). Turklāt paziņojumā Nr. 2017/38 (11) par akvakultūras atbalstu tika precizēti piešķiramo subsīdiju nosacījumi.

(40)

2017. gada dekrētā bija saglabāti 4.16. panta noteikumi par atbilstīgo licenču skaitu. Tajā pašā laikā ar to tika ieviests lielākas tiešās subsīdijas foreļu ražošanai. Jaunās subsīdiju summas bija šādas:

(41)

Ar 2017. gada dekrētu tika ieviestas arī jaunas subsīdijas. Saskaņā ar Turcijas sniegto informāciju minētās jaunās subsīdijas daļēji aizstāja un papildināja tiešās subsīdijas, kas tika kompensētas sākotnējā izmeklēšanā, un to mērķis bija atbalstīt zivju patēriņu Turcijā, vides aizsardzības standartu izpildi, cīņu pret slimībām un veicināt pārtikas kvalitāti, daudzveidību un izsekojamību. Jaunās subsīdijas bija šādas:

(42)

Tādu foreļu ražošanai, kuras sver vairāk nekā 1 kg, paredzēto subsīdiju mērķis bija sekmēt ražojumu daudzveidību. Subsīdijas summa ir 0,25 TRY/kg, ja ražošanas apjoms ir līdz 250 tonnām, un puse no šīs summas (0,125 TRY/kg), ja ražošanas apjoms ir no 250 līdz 500 tonnām. Atbilstības kritēriju ierobežojums, kas paredzēts 4.16. pantā un izskaidrots 32.–35. apsvērumā, attiecās arī uz šo subsīdijas veidu.

(43)

Pēc informācijas izpaušanas Turcija un pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka tādām forelēm paredzētā subsīdija, kuras sver vairāk nekā 1kg, attiecās uz attiecīgo ražojumu tikai tad, ja tā svars bija no 1 līdz 1,2 kg. Tie apgalvoja, ka uz forelēm, kuras sver vairāk nekā 1,2 kg, attiecīgā ražojuma definīcija vairs neattiecās. Turklāt saskaņā ar Turcijas sniegto informāciju Lauksaimniecības ministrija gaidāmajā paziņojumā, kurā tiks definēti subsīdiju shēmu nosacījumi attiecībā uz 2018. gada ražošanu, ierobežos subsīdiju forelēm, kuras sver vairāk nekā 1,25 kg. Tāpēc, novērtējot foreļu ražotājiem piešķiramo subsīdiju summu pārmaiņas gan 2017., gan 2018. gadā, nebūtu jāņem vērā subsīdija forelēm, kuras sver vairāk nekā 1 kg.

(44)

Komisija piekrita, ka foreles, kas tika pārdotas kā veselas zivis, kuras sver vismaz 1,2 kg, nav attiecīgais ražojums. Tādējādi subsīdijas, kas tiek piešķirtas šādu zivju ražošanai, kuras ir paredzētas vienīgi atšķirīgam tirgum, saskaņā ar spēkā esošajiem pasākumiem netiek kompensētas.

(45)

Tomēr arī 2017. gadā shēmu varēja izmantot tādu foreļu ražošanā, kuras sver no 1 līdz 1,2 kg un ietilpst ražojumu klāstā. Turklāt ar Paziņojuma Nr. 2017/38 4. panta f) punktu zivkopim tiek piešķirta subsīdija, kad “zivis ir izaudzētas”. Pat ja Turcija plānoja 2018. gadā ierobežot subsīdiju forelēm, kuras sver vairāk nekā 1,25 kg, dekrētā nav iekļauts juridisks kritērijs, ar kuru subsīdija tiktu izslēgta, ja forele tiek pārdota citā veidā. Saskaņā ar saņemto informāciju parastā prakse nozarē ir apstrādāt dažas lielākās izaudzētās foreles un pārdot tās kā attiecīgo ražojumu, piemēram, fileju veidā. Tāpēc subsīdiju shēmas atbilstošā summa nāk par labu attiecīgajam ražojumam. Turklāt savā analīzē Komisija var izmantot tikai attiecīgos galīgos tiesību un administratīvos aktus, kas pilnībā ir spēkā eksportētājvalstī. Tā kā paziņojums, kurā paredzēti nosacījumi 2018. gadam, vēl nav pieņemts, plānotos nosacījumus, kurus Turcija ir izskaidrojusi, šajā posmā nevar ņemt vērā. Tāpēc Komisija atteicās izslēgt šo shēmu no savas kopējās analīzes un drīzāk precizēja savus konstatējumus par shēmas ekonomisko ietekmi (sk. 67. apsvērumu).

(46)

Par zivju marķēšanu piešķiramo subsīdiju mērķis ir veicināt zivju izsekojamību un zivju kvalitāti. Subsīdijas summa ir 0,02 TRY/kg, ja ražošanas apjoms ir līdz 250 tonnām, un puse no šīs summas (0,01 TRY/kg), ja ražošanas apjoms ir no 250 līdz 500 tonnām. Ierobežojums attiecas uz katru ražošanas licenci. Atbilstības kritēriju ierobežojums, kas paredzēts 4.16. pantā un izskaidrots 32.–35. apsvērumā, attiecās arī uz šo subsīdijas veidu. Par zivju marķēšanu piešķiramo subsīdiju varētu piešķirt arī ražotājiem, kuri ražo citas zivju sugas, kas paredzētas dekrētā, piemēram, jūraskarūsas un jūrasasarus. Pēc informācijas izpaušanas ieinteresētās personas neapstrīdēja minēto konstatējumu.

(47)

Subsīdijas par labu zivkopības praksi attiecas uz dažu standartu izpildi saistībā ar vidi, pārtikas nekaitīgumu, zivju labturību un izsekojamību. Lai varētu pretendēt uz subsīdiju, katram uzņēmumam bija jāveic revīzija. Pēc tam, kad revīzija tika pabeigta, varēja izdot sertifikātu. Ministrijai bija jāapstiprina iestādes, kas kontrolē atbilstību standartiem. Termiņš, lai uzņēmumi varētu pieteikties un pretendēt uz atbalstu tādu foreļu ražošanai, kas tika ražotas 2017. gadā, bija 2018. gada 31. marts. Ja ražošanas apjoms ir līdz 250 tonnām, subsīdijas summa ir 0,25 TRY/kg. Ierobežojums attiecas uz katru juridisko personu. Pēc informācijas izpaušanas ieinteresētās personas neapstrīdēja minēto konstatējumu.

(48)

Pēc leģislatīvajām pārmaiņām, kuras tika ieviestas ar 2016. gada dekrēta 4.16. pantu, šķiet, ir samazinājies to foreļu ražošanas apjoms, kas var pretendēt uz tiešajām subsīdijām. Tomēr saskaņā ar Turcijas sniegto informāciju, kā arī oficiāli pieejamo informāciju bija grūti noteikt 2016. gada leģislatīvo pārmaiņu faktisko ietekmi atbilstīgās ražošanas apjoma un vērtības ziņā salīdzinājumā ar sistēmu, kas bija spēkā pirms minētā dekrēta stāšanās spēkā, un tā ir atkarīga no ražošanas apjomiem, kas saražoti saskaņā ar katru licenci.

(49)

Ietekme atšķīrās arī atsevišķo uzņēmumu līmenī atkarībā no konkrētās situācijas saistībā ar katra uzņēmuma ražošanu. No 2016. gada uzņēmumi, kuriem bija vairāk nekā viena licence vienā un tajā pašā reģionā vai zonā saskaņā ar veco sistēmu, varēja saņemt tiešās subsīdijas tikai par vienu no tām. Tomēr citi uzņēmumi ar ražošanu iekšzemē (piemēram, Mittos) vai tādi, kuri darbojās dažādās zonās vai reģionos (piemēram, Özpekler Group), tiešās subsīdijas saņēma tādā pašā vai pat augstākā līmenī nekā līdz 2016. gadam, jo tiem bija vairāk nekā viena licence. Turklāt, kopš 2016. gada dekrēta 4.16. pantā paredzētais ierobežojums tika piemērots katrai juridiskajai personai, leģislatīvo pārmaiņu ietekme uz uzņēmumu grupu bija atkarīga arī no tās struktūras. Tāpēc tādas uzņēmumu grupas kā GMS Group un KLC Group leģislatīvās pārmaiņas ietekmēja visvairāk, savukārt uz tādiem uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām kā Alima, Mittos un Özpekler, kā arī visiem mazajiem uzņēmumiem, kuri veidoja vairāk nekā 65 % no uzņēmumiem, ietekme bija tikai neliela vai vispār nekāda.

(50)

Komisija arī novēroja, ka 2017. gadā palielinājās tiešo subsīdiju faktiskā summa, ko saņēma foreļu ražotāji (sk. 40. apsvērumu). Ar 2016. un 2017. gada dekrētiem tika ieviestas arī vairākas jaunas subsīdijas par labu foreļu ražotājiem (sk. 4.2.1. un 4.2.2. nodaļu).

(51)

Tādēļ, lai gan 2016. gadā ieviestie ierobežojumi ir samazinājuši subsidēšanu tiešo subsīdiju veidā, Turcija vienlaikus ieviesa jaunas subsīdijas un/vai grozīja spēkā esošos subsidēšanas pasākumus. Tāpēc svarīgs jautājums bija tas, vai lielāka tiešo subsīdiju summa un ieviestās jaunās subsīdijas kompensētu ar 2016. gada dekrētu ieviesto ierobežojumu. Ja tas tā būtu, subsidēšanas vispārējais līmenis būtu vienāds vai lielāks par subsidēšanas līmeni, kas tika aprēķināts sākotnējo kompensācijas maksājumu noteikšanas laikā. Pat tad, ja viens ražotājs 2016. gadā guva mazāku labumu no tiešajām subsīdijām, jo tā dažādās licences vai zivkopības vienības tika uzskatītas par vienu, šīs pārmaiņas ne vienmēr varēja ietekmēt subsidēšanas vispārējo līmeni, to samazinot, salīdzinājumā ar situāciju pirms leģislatīvajām pārmainām 2016. gadā (sk. 65.–62. apsvērumu).

(52)

Tāpēc Komisija uzskatīja, ka tai jānovērtē visu to subsidēšanas pasākumu ietekme uz foreļu ražotājiem Turcijā, no kuriem tie būtu varējuši gūt labumu (vai var gūt labumu nākotnē), kā arī kopējais subsidēšanas līmenis valsts mērogā. Tāpēc tā nepārbaudīja tiesību aktu pārmaiņu konkrēto ietekmi izmeklēšanas periodā uz katru atlasīto uzņēmumu atsevišķi, bet tā drīzāk veica novērtējumu globālā līmenī, vienlaikus apstiprinot savus secinājumus, atsaucoties uz informāciju, ko sniedza izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji.

(53)

Pēc informācijas izpaušanas Turcija un pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis atsevišķi atkārtoti aprēķināt subsīdijas starpību izlasē iekļautajiem uzņēmumiem. Komisija argumentam nepiekrita. Pieprasījuma iesniedzējs pieprasīja, lai atkārtoti tiktu novērtēts subsīdiju līmeņa samazinājums visiem foreļu ražotājiem Turcijā pēc leģislatīvajām pārmaiņām 2016. gadā. Tā kā valsts līmenī apstākļu pārmaiņas nebija ilglaicīgas, Komisija uzskatīja, ka nav lietderīgi aprēķināt atbilstošās individuālās subsīdiju summas. Šķita, ka veiktās pārmaiņas nav pietiekamas, lai pierādītu, ka subsidēšanas apmērs tika būtiski mainīts un bija ilglaicīgs. Turklāt subsidēšanas līmeņa pārbaude valsts līmenī, kā arī lēstās subsīdiju summas 2018. gadā liecināja par to pašu secinājumu.

(54)

Laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam foreļu ražotājiem piešķirto subsīdiju summas bija šādas.

Tabula

Tiešās subsīdijas foreļu ražotājiem

(55)

Laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam foreļu ražošanai piešķirto subsīdiju kopsumma samazinājās par 37 %.

(56)

Lielākais (20 %) subsīdiju summas samazinājums notika laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam, proti, pirms leģislatīvajām pārmaiņām, kas tika ieviestas ar 2016. gada dekrētu. Samazinājums minētajā periodā atbilda foreļu ražošanas samazinājumam (17 %) tajā pašā periodā.

(57)

Subsīdiju summas samazinājums laikposmā no 2015. līdz 2016. gadam (pirms un pēc pārmaiņām) bija 20,6 %.

(58)

2016. gadā foreļu ražotājiem piešķirtā tiešo subsīdiju kopējā faktiskā summa bija 39 762 389 TRY.

(59)

Pārbaudes laikā vēl nebija pabeigta visu to subsidēšanas pasākumu īstenošana, no kuriem foreļu ražotāji varēja gūt labumu 2017. gadā. Tāpēc Komisija savus pagaidu konstatējumus par katru pasākumu valsts līmenī balstīja uz 2017. gada budžeta prognozi.

(60)

Tiešajām subsīdijām 2017. gadā paredzētais budžets bija 52 500 000 TRY. Saskaņā ar pārbaudes laikā Turcijas sniegto pagaidu informāciju bija jāizlieto 90 % no budžeta (47 250 000 TRY).

(61)

Turklāt jaunajiem 2017. gadā ieviestajiem pasākumiem bija plānots šāds budžets:

(62)

Budžets ražošanai slēgtā sistēmā, zivju marķēšanai un labas zivkopības principiem ietvēra arī subsīdijas, kas bija paredzētas citu sugu ražošanai, piemēram, jūraskarūsām un jūrasasariem. Pamatojoties uz Turcijas sniegtajiem statistikas datiem par akvakultūras ražošanas kopējo apjomu 2016. gadā, foreļu ražošana atbilstīgās zivju ražošanas ietvaros veidoja 41,2 %.

(63)

Pamatojoties uz prognozēto budžetu, 90 % izdevumu koeficientu un to, ka daži pasākumi bija paredzēti par labu citu sugu nevis foreļu ražošanai, Komisija vispirms aplēsa, ka foreļu ražotājiem paredzēto subsīdiju kopējā summa 2017. gadā varētu pārsniegt 50 miljonus TRY. Minētā aplēse pamatojās uz Turcijas sniegto informāciju, saskaņā ar kuru bija paredzēts, ka tiks iztērēti 90 % no tiešo subsīdiju budžeta. Turklāt Komisija piemēroja to pašu budžeta izdevumu procentuālo daļu, lai novērtētu 2017. gadā ieviesto papildu subsīdiju pasākumu subsīdiju summas (sk. 61. apsvērumu). Visbeidzot, attiecībā uz budžeta pozīcijām, tostarp citām atbilstīgām zivju sugām (proti, subsīdijas ražošanai slēgtā sistēmā, vairāk nekā 1 kilogramu smagu foreļu ražošanai, zivju marķēšanai un labai zivkopības praksei), Komisija piemēroja 41,2 % koeficientu, kas atspoguļo foreļu ražošanu atbilstīgās zivju ražošanas ietvaros.

(64)

Pēc informācijas izpaušanas Turcija un pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka neviens Turcijas foreļu ražotājs neizmantoja 2017. gadā paredzēto subsīdiju ražošanai slēgtā sistēmā vai zivju marķēšanai; lielākoties tas bija tāpēc, ka abiem pasākumiem rodas sākotnējas ieguldījumu izmaksas un tie nav īstenojami. Maksimālais ieguvums par labu zivkopības praksi 2017. gadā varētu būt tikai 592 250 TRY, un faktiski tika iztērēti tikai 83 % no plānotā budžeta salīdzinājumā ar Turcijas iestāžu sākotnēji lēstajiem 90 %.

(65)

Komisija piekrita atkārtoti novērtēt foreļu ražotājiem 2017. gadā piešķirto subsīdiju kopējo summu, pamatojoties uz faktiskajām summām, kuras foreļu ražotāji attiecīgi saņēmuši 2017. gadā. Pamatojoties uz šīm subsīdiju pasākumu jaunajām summām, kopējā subsīdiju summa foreļu ražotājiem 2017. gadā bija aptuveni 48,5 miljoni TRY.

(66)

Turklāt Turcija argumentēja, ka tādām forelēm paredzēto subsīdiju shēmu, kuras sver vairāk nekā 1 kg, nevajadzētu iekļaut foreļu ražotāju ieguvuma aprēķinā. Saskaņā ar tās aprēķiniem, kas tika iesniegti uzklausīšanā, šādā gadījumā attiecīgā ražojuma ražošanai piešķirto subsīdiju summa 2017. gadā sasniegtu aptuveni 43 miljonus.

(67)

Tomēr Komisija konstatēja, ka šī shēma varētu nākt par labu šādiem trijiem dažādiem foreļu veidiem: 1) forelēm, kuras sver no 1 līdz 1,2 kg, 2) forelēm, kuras sver vairāk nekā 1,2 kg un kuras pēc apstrādes var uzskatīt par attiecīgo ražojumu, un 3) forelēm, kuras sver vairāk nekā 1,2 kg un ir paredzētas atšķirīgam tirgum salīdzinājumā ar attiecīgo ražojumu. Tā kā nav pieejami precīzi dati, kā tika piešķirts subsīdijas budžets, Komisija nevarēja aprēķināt precīzo summu katram no trijiem veidiem. Katrā gadījumā, pat pieņemot, ka šī subsīdija 100 % apmērā tiktu piešķirta tikai trešajam veidam un tādējādi neietekmētu attiecīgo ražojumu, secinājums kopumā nemainītos. Patiesi – summa 43 miljonu TRY apmērā 2017. gadā vēl joprojām būtu par 4 miljoniem lielāka nekā 2016. gadā. Šāds palielinājums lielā mērā neitralizētu 2016. gada samazinājuma ietekmi, kuru pieprasījuma iesniedzējs uzskata par pārmaiņu, kas pamato pasākumu pārskatīšanu.

(68)

No sākotnējās izmeklēšanas perioda (2013. gads) līdz 2016. gadam subsīdijas foreļu ražotājiem samazinājās par 37 %. Tomēr subsīdiju summu samazināšanās kopš 2013. gada bija saistīta ne tikai ar leģislatīvajām pārmaiņām 2016. gadā, bet gan bija rezultāts arī tam, ka samazinājās foreļu ražošana kopumā (sk. tabulu 54. apsvērumā). Pēc 2016. gada foreļu ražotājiem paredzēto subsīdiju līmenis atkal pieauga.

(69)

2017. gadā foreļu ražotājiem paredzēto subsīdiju kopējā summa sasniedza no 43 līdz 48,5 miljoniem TRY. Tāpēc Komisija secināja, ka subsīdiju summa pēc 2016. gada tuvojas summai pirms leģislatīvajām pārmaiņām.

(70)

Tādējādi Komisija secināja, ka pašreizējo subsīdiju samazinājums pēc leģislatīvajām pārmaiņām 2016. gadā bija pagaidu un kopš 2016. gada atkal pieauga subsīdiju kopējās summas, kā arī ražošanas atbalsta līmenis par tonnu.

(71)

Tāpēc, ņemot vērā secinājumus, kas izdarīti 4.3.4. nodaļā, Komisija uzskatīja, ka subsidēšanas samazinājums foreļu ražotājiem 2016. gadā bija tikai pagaidu. Turklāt tā uzskatīja – tā kā Turcija katru gadu pārskatīja subsīdiju nosacījumus un summas, ieviestās pārmaiņas nevarēja uzskatīt par ilglaicīgām, jo īpaši šādu iemeslu dēļ:

Turklāt Komisija lēsa, ka kopējās subsīdijas foreļu ražotājiem 2018. gadā var sasniegt līdz 56 miljoniem TRY, kas ir par 6 miljoniem vairāk nekā 2015. gadā, t. i., gadā pirms leģislatīvajām pārmaiņām (12).

(72)

Pēc informācijas izpaušanas Turcija un pieprasījuma iesniedzējs argumentēja, ka 2018. gadā ieviestā subsīdija, lai apkarotu zivju mazuļu slimības, neattiecās uz attiecīgo ražojumu. Tomēr tie nepamatoja savu apgalvojumu. Komisija uzskatīja, ka nav konkrēta iemesla, kāpēc subsīdija neattiektos uz attiecīgo ražojumu. Lielā mērā tāpēc, ka pat Lauksaimniecības ministrija pārbaudē raksturoja jauno subsīdiju kā subsīdiju foreļu ražotājiem. Tādēļ Komisija apgalvojumu noraidīja.

(73)

Pēc informācijas izpaušanas Turcija un pieprasījuma iesniedzējs arī argumentēja, ka subsīdijas ražošanai slēgtā sistēmā un zivju marķēšanai būtu jāizslēdz no novērtējuma, jo 2017. gadā tās netika izmantotas un bija dārgi un neiespējami tās izmantot (sk. 64. apsvērumu). Šajā sakarā Komisija konstatēja, ka subsīdijas summa zivju marķēšanai 2017. gadā bija 0,02 TRY/gab. par ražošanas apjomu līdz 250 tonnām, bet, šķiet, 2018. gadā tā palielināsies līdz 0,03 TRY/gab. (13). Tāpēc šķiet, ka Turcija padara pasākumus pievilcīgākus. Tādējādi Komisija noraidīja argumentu, ka šie jaunie subsīdiju pasākumi būtu jāizslēdz no 2018. gada un tuvāko gadu subsīdiju aplēsēm.

(74)

Turklāt saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju foreļu ražotājiem ir nepieciešams veikt sākotnējos ieguldījumus un/vai jāveic revīzijas, lai pielāgotu savu uzņēmējdarbības praksi jaunieviesto subsīdiju pasākumu atbilstības kritērijiem. Tādējādi, pat ja minētajiem pasākumiem paredzētais budžets netiek izlietots piemērošanas pirmajā(-os) gadā(-os), visticamāk, ka to lielākā mērā izmantos turpmākajos gados, kad uzņēmumi pārveidos savas darbības, lai tās būtu atbilstīgas finansējuma saņemšanai.

(75)

Visbeidzot, Turcija un pieprasījuma iesniedzējs argumentēja, ka Komisijai būtu vajadzējis ņemt vērā Turcijas liras vērtības samazināšanos pēdējos gados par 90 %. Saskaņā ar to viedokli valūtas vērtības samazināšanās ir uzskatāma par ilglaicīgu.

(76)

Komisija apgalvojumam nepiekrita. Turcijas liras, proti, brīvi konvertējamas valūtas ar mainīgu kursu, vērtības samazināšanos nevar attiecināt uz Turciju. Turklāt valūtas maiņas kursiem var būt konkrēta tendence noteiktā laika periodā, bet tendence var arī mainīties jebkurā laikā. Tādējādi, lai izveidotos ilglaicīga apstākļu maiņa, trūkst vajadzīgās stabilitātes un prognozējamības.

(77)

Ņemot vērā minētos apsvērumus, Komisija uzskatīja, ka tiešo subsīdiju īstenošanas sistēmu raksturo subsidēšanas juridiskā pamata, atbilstības kritēriju un faktisko summu pastāvīgas pārmaiņas. Pat ja 2018. gada faktiskās summas atšķirsies no Komisijas aplēsēm, subsīdiju pasākumu īstenošanas sistēma pastāvīgi mainās, tāpēc šādas pārmaiņas nevar uzskatīt par ilglaicīgām. Šajā sakarā Komisija arī uzskatīja, ka subsidēšanas samazinājums, kas tika noteikts laikposmam no 2013. līdz 2016. gadam, bija tikai pagaidu, jo tika lēsts, ka subsīdiju summas 2017. un 2018. gadam sasniegs ar 2013. gadu salīdzināmu subsidēšanas līmeni. Līdz ar to un pretēji pieprasījuma iesniedzēja apgalvojumam Komisija secināja, ka nevar uzskatīt, ka 2016. gadā novērotais samazinājums ir ilglaicīgs.

(78)

Pamatojoties uz Komisijas izdarītajiem secinājumiem par pārmaiņām, īstenojot tiešās subsīdijas foreļu ražotājiem Turcijā, kā arī uz secinājumu, ka minētās pārmaiņas nav ilglaicīgas, daļējas starpposma pārskatīšanas pieprasījums tika uzskatīts par nepamatotu, tāpēc daļējas starpposma pārskatīšanas izmeklēšana būtu jāizbeidz.

(79)

Tādējādi būtu jāsaglabā spēkā esošie pasākumi, kas noteikti ar Īstenošanas regulu (ES) 2015/309.

(80)

Visas personas tika informētas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tika paredzēts izbeigt izmeklēšanu. Pēc šīs informācijas izpaušanas minētajām personām tika dots laiks sniegt piezīmes. Iesniegtā informācija un piezīmes attiecīgā gadījumā tika pienācīgi ņemtas vērā.

(81)

Regula ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi komiteja, kura izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (14) 15. panta 1. punktu,

5.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 139/25

(1)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2017. gada 2. augustā sāka antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz Ēģiptes un Ukrainas izcelsmes ferosilīcija importu Savienībā un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (2) publicēja attiecīgu paziņojumu par procedūras sākšanu.

(2)

Izmeklēšana tika sākta pēc tam, kad Euroalliages (“sūdzības iesniedzējs”) iesniedza sūdzību četru Savienības ražotāju vārdā, proti, Ferropem, Ferroatlántica SL, OFZ un Huta Laziska SA, kuri pārstāv vairāk nekā 90 % no kopējā ferosilīcija ražošanas apjoma Savienībā. Sūdzībā bija ietverti pirmšķietami pierādījumi par dempingu, kas izraisa kaitējumu, un to uzskatīja par pietiekamu iemeslu, lai pamatotu procedūras sākšanu.

(3)

Par izmeklēšanas sākšanu Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, zināmos ražotājus eksportētājus Ēģiptē un Ukrainā, zināmos importētājus un lietotājus un citas zināmās ieinteresētās personas, kā arī Ēģiptes un Ukrainas pārstāvjus. Ieinteresētajām personām tika dota iespēja paziņojumā par procedūras sākšanu noteiktajā termiņā rakstiski darīt zināmu savu viedokli un pieprasīt uzklausīšanu.

(4)

No 2017. gada decembra līdz 2018. gada februārim pārbaudes apmeklējums notika pie četriem Savienības ražotājiem, ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, attiecīgi Ēģiptē un Ukrainā un pie viena saistītā importētāja, kas sadarbojās, Savienībā.

(5)

Sūdzības iesniedzējs ar 2018. gada 27. februāra e-pastu paziņoja Komisijai, ka tas savu sūdzību atsauc.

(6)

Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 1. punktu procedūras var izbeigt, ja sūdzība ir atsaukta, ja vien šāda izbeigšana nav pretrunā Savienības interesēm.

(7)

Izmeklēšanā netika atklāti apsvērumi, kas liecinātu, ka šāda izbeigšana būtu pretrunā Savienības interesēm. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka pašreizējā izmeklēšana būtu jāizbeidz.

(8)

Visas pārējās ieinteresētās personas tika attiecīgi informētas, un tām tika dota iespēja sniegt piezīmes. Tomēr Komisija nesaņēma piezīmes, kas liecinātu, ka šāda izbeigšana būtu pretrunā Savienības interesēm.

(9)

Tādējādi Komisija secina, ka antidempinga procedūra, kas attiecas uz Ēģiptes un Ukrainas izcelsmes ferosilīcija (ferosakausējums, kura sastāvā silīcija ir 20 % vai vairāk, bet ne vairāk kā 96 % svara un 4 % svara vai vairāk dzelzs) importu Savienībā, būtu jāizbeidz, nenosakot pasākumus.

(10)

Šis lēmums ir saskaņā ar atzinumu, kuru sniegusi komiteja, kas izveidota ar pamatregulas 15. panta 1. punktu,