8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/1

—

Eiropas Komisijas 2018. gada darba programmu (COM(2017) 650 final),

—

savu 2017. gada 22. marta rezolūciju par RK ieguldījumu Komisijas 2018. gada darba programmā,

—

2012. gada februāra Protokolu par sadarbību ar Eiropas Komisiju;

1.

uzsver, ka ir steidzami jāizstrādā ES ilgtermiņa stratēģija, kura nomainītu stratēģiju “Eiropa 2020” un kuras mērķis būtu nodrošināt ilgtspējīgu, noturīgu un iekļaujošu izaugsmi, kā arī norādīt virzienu attiecībā uz ES daudzgadu finanšu shēmu (DFS), Eiropas pusgadu un ES rīcībpolitikām sistēmiskas pieejas ietvaros. Tā kā šādas stratēģijas pamatā ir Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), Komiteja ierosina vispārējo ES stratēģiju IAM īstenošanai izstrādāt ciešā saistībā ar DFS priekšlikumiem. Šajā sakarā Komiteja uzsver ES pilsētprogrammas izšķirīgo lomu IAM īstenošanā un aicina Komisiju ņemt vērā attiecīgos RK ieteikumus;

2.

uzsver, ka ar turpmāko ES budžetu būtu jāspēj reaģēt uz jaunām problēmām un turpināt tradicionālās ES rīcībpolitikas, kurām ir pierādīta Eiropas pievienotā vērtība. Komiteja noraida tādus scenārijus, kas izklāstīti pārdomu dokumentā par ES finanšu nākotni, kuros prognozēts, ka ES budžets, ja to vērtē relatīvā izteiksmē un ņem vērā Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES ietekmi, samazināsies vai saglabāsies nemainīgs, lai gan ar to būs jārisina jaunas problēmas; tādēļ sagaida, ka Komisija priekšlikumā par nākamo DFS nāks klajā ar konkrētāku priekšlikumu par ES pašu resursiem;

3.

kopā ar #CohesionAlliance partneriem uzsver, cik svarīga visas Eiropas Savienības nākotnei ir spēcīga un efektīva kohēzijas politika, ņemot vērā to, ka kohēzijas trīs dimensijas (ekonomiskā, sociālā un teritoriālā) ir neatņemama ES politikas mērķu sastāvdaļa. Tādēļ attiecībā uz visiem reģioniem būtu jāturpina pilnveidota kohēzijas politika, kas ir ES galvenā ieguldījumu politika, un jāpiešķir tai pietiekami resursi arī pēc 2020. gada un tādā pašā samērā kā šobrīd. Šajā sakarā Komiteja atgādina, ka nākamajā finansēšanas periodā kohēzijas politikai jākļūst elastīgākai un vienkāršākai, tomēr neapdraudot reģionālo un vietējo pašvaldību stratēģisko virzību un plānošanas noteiktību, lai daudzlīmeņu pārvaldības, partnerības principa un augšupējas pieejas funkcionēšanu nodrošinātu, izmantojot dalītu pārvaldību, kā arī visaptveroši jāpārskata Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) pārvaldības un kontroles sistēmu prasības;

4.

atkārtoti aicina ar ESI fondiem saistītajos leģislatīvajos priekšlikumos plānošanas periodam pēc 2020. gada IKP rādītāju papildināt ar reģionāliem rādītājiem (kas atspoguļo, piemēram, demogrāfisko situāciju, sociālo iekļaušanu, pieejamību un klimata pārmaiņas) un radikāli vienkāršot ESI fondu īstenošanas sistēmu; atbalsta tādu vienotu noteikumu kopumu attiecībā uz ESI fondiem, kuru mērķis ir mazināt tiesību aktu sarežģītību, un atbalsta Eiropas Sociālā fonda saglabāšanu ESI fondu struktūrā;

5.

uzsver, ka nekavējoties jāīsteno ESIF 2.0 un pārskatītā Omnibus regula, it īpaši nolūkā atvieglot ESI fondu kombinēšanu ar ESIF; uzskata, ka Eiropas Infrastruktūras savienošanas instruments (EISI) un programma “Apvārsnis 2020” labāk jākoordinē ar citiem fondiem, un ir norūpējusies par šo instrumentu procesuālo sarežģītību;

6.

aicina modernizēt Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF), pārskatot tā budžetu, ievērojami pazeminot sliekšņus palīdzības saņemšanai no EGF un uzlabojot sinerģiju ar ESI fondiem;

7.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgo lomu Eiropas pusgadā, jo tām ir domāti vairāk nekā 60 % no konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem; tādēļ atkārtoti aicina Komisiju kopā ar Eiropas Parlamentu un Padomi, tām balstoties uz RK ierosinājumu, izstrādāt rīcības kodeksu par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu Eiropas pusgada norisēs;

8.

uzsver, ka visiem publisko iestāžu līmeņiem, sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai ir kopīga atbildība un ieinteresētība strādāt, lai veidotu labklājīgāku un uz nākotni vērstu Eiropu, kurā ekonomiskā un sociālā attīstība ir savstarpēji cieši saistītas;

9.

aicina 2015. gada janvāra vienošanos par Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) elastīguma iespējām transponēt primārajos tiesību aktos. Komiteja arī atkārto aicinājumu veikt papildu pasākumus publisko ieguldījumu veicināšanai, piemēram, no SIP aprēķiniem izslēdzot valsts, reģionālo vai vietējo līdzfinansējumu no ESI fondiem, kā tas jau ir paredzēts attiecībā uz līdzfinansējumu no ESIF, un ierosinot makroekonomikas rezultātu pārskatā iekļaut ieguldījumu līmeņa rādītāju;

10.

rosina Komisiju pastiprināt cīņu pret nodokļu apiešanu, ne tikai izveidojot nodokļu oāžu melno sarakstu vai īstenojot PVN reformu, bet arī ierosinot kvalificēta vairākuma balsošanu par nodokļu jautājumiem, lai paātrinātu lēmumu pieņemšanas procesu Padomē;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus izstrādāt noteikumus, kas ļautu aplikt ar nodokļiem peļņu, kuru starptautiskas korporācijas guvušas digitālajā ekonomikā;

12.

uzsver, ka jāuzlabo ES sociālā dimensija, Eiropas sociālo tiesību pīlāru papildinot ar spēcīgu Eiropas sociālo programmu, kas cita starpā ietvertu sociālo rādītāju nozīmes palielināšanu Eiropas pusgadā un faktisko algu konverģenci atbilstoši ražīgumam;

13.

plāno īpašu uzmanību veltīt tiem jaunajiem leģislatīvajiem priekšlikumiem, kuru mērķis ir radīt konverģenci starp dalībvalstīm virzībā uz labākiem darba un dzīves apstākļiem, piemēram, priekšlikumam izveidot kopīgu darba tirgus iestādi, kā arī plānotajiem priekšlikumiem modernizēt noteikumus par darba līgumiem un visiem garantēt piekļuvi sociālajai aizsardzībai;

14.

iestājas par to, ka jāturpina vienkāršot valsts atbalsta noteikumus, sevišķi attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, šajā nolūkā pamatīgi pārskatot attiecīgo lēmumu un sistēmu (t. s. “Almunia paketi”); aicina Komisiju izpētīt, vai saimnieciskās darbības traucējumu dēļ, kurus rada Apvienotās Karalistes nodoms izstāties no ES, vajadzētu paplašināt Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un uz laiku atvieglot vai apturēt valsts atbalsta noteikumu piemērošanu dažiem uzņēmumiem un nozarēm, kuras varētu ciest visvairāk;

15.

uzsver, ka liela nozīme ir rūpniecības stratēģijai, kas stiprinās konkurētspēju, un pauž apņēmību uzsvērt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu šajā stratēģijā;

16.

aicina Komisiju atjaunināt Mazās uzņēmējdarbības aktu un saglabāt tā konsekvenci, ņemot vērā EK priekšlikumu par jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu atbalsta iniciatīvu;

17.

pauž nožēlu, ka Komisijas darba programmā nav iekļauts RK aicinājums MVU sūtņu tīklā oficiāli un sistemātiski iekļaut vietējo un reģionālo MVU sūtņus;

18.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija un RK ir izveidojušas līdzdalības platjoslas platformu un ka notiek dialogs par nepieciešamību uzlabot platjoslas infrastruktūras izvēršanu ES, it īpaši saistībā ar nākamo plānošanas periodu, un par nepieciešamību veikt atbilstīgus turpmākos iniciatīvas “Viedie ciemati” pasākumus. Šajā nolūkā Komiteja mudina gādāt par to, lai ieguldījumi, kas lauku un mazapdzīvotos apgabalos tiek veikti digitālajā attīstībā ar mērķi nodrošināt izmaksu ziņā pieejamu piekļuvi platjoslas infrastruktūrai teritorijās, kur tirgus to nespēj nodrošināt, tiktu atzīti par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un tiem attiecīgi piemērotu valsts atbalsta noteikumus;

19.

aicina ES kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) attīstīt par taisnīgu, ilgtspējīgu un uz solidaritāti balstītu lauksaimniecības politiku, kas kalpotu lauksaimniekiem, reģioniem, patērētājiem un sabiedrības locekļiem, un atbalsta tiešo maksājumu maksimuma noteikšanu un to pielāgošanu katram aktīvajam lauksaimniekam, kā arī to saskaņošanu dalībvalstu starpā pirmā pīlāra ietvaros; uzsver, ka ir svarīgi turpināt pārskatīt KLP, lai lauksaimniekus un pārtikas ražotājus stimulētu ražot ilgtspējīgi;

20.

pauž vilšanos par to, ka Komisijas darba programmā nav priekšlikuma par ES lauku stratēģiju, un tas vēl vairāk saasina ES kopējā finansiālā atbalsta lauku attīstībai samazinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējo plānošanas periodu;

21.

atkārtoti prasa Komisijai precizēt Pakalpojumu direktīvas piemērošanas jomu kopīgošanas/sadarbīgajā ekonomikā un nākt klajā ar priekšlikumiem darbaspēka tiesību aizsargāšanai jaunajos nodarbinātības veidos, kas raksturīgi kopīgošanas/sadarbīgajai ekonomikai;

22.

aicina Komisiju precizēt spēkā esošos ierobežojumus publiskā iepirkuma noteikumos, lai varētu vieglāk piemērot ilgtspējas kritērijus; pauž bažas, ka ES tiesību akti šobrīd aizliedz publiskā iepirkuma līgumos specifiski norādīt, ka priekšroka tiek dota atkarībā no teritoriālās izcelsmes (piemēram, vietējai pārtikai);

23.

aicina Komisiju nodrošināt jaunu impulsu Eiropas zilajai ekonomikai, nākot klajā ar balto grāmatu “Jūra Eiropas uzmanības centrā”, ar ko izveido zilās ekonomikas ieguldījumu mehānismu un politikas platformu okeānu pārvaldībai. Komiteja arī atkārtoti aicina izveidot zināšanu un inovācijas kopienu, kas nodarbotos konkrēti ar zilo ekonomiku, lai jūras izpētē gūtās idejas labāk pārnestu uz privāto sektoru;

24.

pieprasa, lai saskaņā ar spēkā esošo Iestāžu nolīgumu Komisija, Padome, Parlaments un RK kopīgi rīkotu regulāru strukturētu dialogu par okeānu pārvaldību nolūkā kopīgi izstrādāt jaunas ar jūras politiku saistītas iniciatīvas;

25.

pauž vēlmi iesaistīties brīvprātīgā apmaiņā, kas plānota kā daļa no procesa veselības stāvokļa apzināšanai Eiropas Savienībā 2018. gadā;

26.

uzskata, ka veselībai jābūt vienai no ES pilsētprogrammas procesa prioritātēm, un aicina Komisiju un dalībvalstis 2018. gadā pielikt lielākas pūles, lai sāktu partnerību veselības jomā;

27.

sagaida, ka Komisija un Padomes 2018.–2019. gada prezidentvalstis nodrošinās rūpīgu turpmāko darbu pēc EPSCO padomes 2017. gada decembra secinājumiem par deinstitucionalizāciju, un pauž atbalstu pārejai no institucionālās aprūpes uz vietējā vidē balstītu aprūpi, kas respektē valstu un reģionālās sociāli medicīniskās sistēmas un sabiedrības prioritātes;

28.

atgādina Komisijai, ka ir vajadzīga Eiropas stratēģija demogrāfijas jomā;

29.

atkārtoti aicina Komisiju rūpīgi pārskatīt 2010. gada tūrisma stratēģiju, izstrādājot skaidri formulētu daudzgadu darba programmu un izveidojot atsevišķu budžeta pozīciju Eiropas tūrisma projektu finansēšanai pēc 2020. gada; šajā saistībā atbalsta starpiestāžu Tūrisma kontaktgrupas izveidi 2018. gadā sakarā ar Eiropas Kultūras mantojuma gadu;

30.

pauž nožēlu, ka Komisija nav ierosinājusi pilnvērtīgu ES starptautisko kultūras attiecību un kultūras diplomātijas attīstības stratēģiju un savā darba programmā nav minējusi Eiropas Kultūras mantojuma gadu (2018), un atkārtoti uzsver apņemšanos aktīvi iesaistīties Eiropas gada atzīmēšanā Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, lai uzsvērtu mūsu kontinenta kultūras un valodu daudzveidības vērtību;

31.

aicina Komisiju iesaistīt RK topošās ES klimata un enerģētikas politikas sagatavošanā, lai tiktu sasniegti Parīzes nolīguma mērķi, jo šajā nolūkā ES līmenī būs nepieciešama lielāka apņēmība; atgādina, ka šajā saistībā vietējām un reģionālajām iestādēm ir izšķiroša loma gan klimata pārmaiņu mazināšanā, gan pielāgošanās pasākumu īstenošanā, un aicina pievērst uzmanību tam, ka Komiteja atbalsta ideju par vietējā līmenī noteikta devuma sistēmas izveidi, kas papildinātu nacionāli noteikto devumu CO2 emisiju mazināšanā;

32.

aicina Komisiju Enerģētikas savienības pārvaldībā sadarboties ar RK, sagatavojot ieteikumus dalībvalstīm par vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieku pienācīgu iekļaušanu nacionālajā plānošanā, uzraudzībā un ziņošanā par progresu, un atgādina, ka RK vajadzētu būt pārstāvētai topošajā Enerģētikas savienības komitejā, ko izveidos saskaņā ar jauno Pārvaldības regulu;

33.

sagaida, ka Komisija sadarbībā ar EIB un privāto sektoru pastiprinās centienus iniciatīvas “Vieds finansējums energoviedām ēkām” izstrādē un uzlabos šā procesa pārredzamību, nodrošinot, ka attiecīgie Komitejas ieteikumi ir ņemti vērā un tiek panākta sinerģija starp dažādiem finansējuma avotiem, kas pieejami vietējā un reģionālajā līmenī, tostarp nepārtraukts tehniskais atbalsts maza mēroga ilgtspējīgas vietējās energoapgādes projektiem, lai atvieglotu projektu grupēšanu, kas tos padarītu pieņemamus banku finansējuma saņemšanai;

34.

tā kā finansējuma pieejamība ir svarīga, lai enerģētiskā pāreja būtu sekmīga, aicina Eiropas Komisiju izstrādāt ilgtspējīgu aktīvu klasifikāciju, kurā iekļautas skaidras un saistošas dažādo “klimata finansējuma” veidu definīcijas, ar mērķi atvieglot jauno instrumentu, piemēram, zaļo obligāciju un kolektīvo garantiju, plašu izvēršanu; uzsver, ka ES noteikumos par valsts atbalstu un/vai Eiropas grāmatvedības normās, kuras attiecas uz publiskajām iestādēm, ieguldījumi vides un klimata aizsardzībā jāpadara vieglāk īstenojami;

35.

aicina Komisiju nodrošināt daudzveidīgo, valsts līmenim pakārtoto dažāda lieluma struktūru pārstāvību Pasaules mēru pakta struktūrvienībās un saglabāt tajās partnerības un daudzlīmeņu pārvaldības principus;

36.

prasa oficiāli iekļaut vietējās un reģionālās pašvaldības UNFCCC pārvaldības mehānismos un aicina, lai Komisija, veicot gaidāmo ES stratēģijas par pielāgošanos klimata pārmaiņām pārskatīšanu, par prioritāti izvirza vietējo un reģionālo dimensiju;

37.

ir gatava visā vides politikas īstenošanas pārskata (EIR) ciklā nodrošināt vietējo un reģionālo pašvaldību lielāku iesaisti vides tiesību aktu īstenošanā un dot ieguldījumu svarīgu vides direktīvu pārskatīšanā, it īpaši attiecībā uz atkārtoti izmantotā ūdens obligātajiem kvalitātes standartiem un REFIT ietvaros pārskatāmo Dzeramā ūdens direktīvu; īpaši vēlas tikt cieši iesaistīta gaidāmajā aprites ekonomikas uzraudzības sistēmā un citās iniciatīvās, kuras atvieglo aprites ekonomikas tiesību aktu kopuma ātru īstenošanu. Novērtējot pašreizējo Septīto vides rīcības programmu, Komiteja plāno sniegt ieguldījumu arī Vides rīcības programmā laikposmam pēc 2020. gada;

38.

atbalsta Rīcības plāna dabai, cilvēkam un ekonomikai īstenošanu, plāno turpināt sadarbību Natura 2000 balvas un “Eiropas Zaļās galvaspilsētas (EGC) / Eiropas Zaļās lapas pilsētas (EGL) goda nosaukuma piešķiršanas jomā un sagaida, ka tiks turpināta sadarbība Zaļās nedēļas sagatavošanā;

39.

uzsver, ka visiem ES projektiem, kas saistīti ar jaunas infrastruktūras būvniecību (neatkarīgi no tā, vai tos īsteno no ESI fondiem vai ESIF), būtu jāatbilst ES saistībām ilgtspējas jomā saskaņā ar IAM un tādējādi, cita starpā, jābūt noturīgiem pret katastrofām; aicina uz minēto principu skaidri norādīt fondu izmantošanas noteikumos; aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu esošo būvju seismiskās drošības uzlabošanai un izvirzīt to par prioritāti, kas jāiekļauj dalībvalstu reģionālās attīstības darbības programmās;

40.

pieņem zināšanai priekšlikumus Eiropas drošības savienības izveides pabeigšanai un atgādina, ka drošības apsvērumiem jābūt līdzsvarā ar individuālajām pamattiesībām, tai skaitā datu aizsardzību; īpaši atkārto aicinājumu Komisijai atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības, kad tās risina tādas radikalizācijas problēmu, kas noved pie vardarbīga ekstrēmisma, un sagatavot vietējām un reģionālajām pašvaldībām domātas vadlīnijas par preventīvu stratēģiju izstrādi radikalizācijas novēršanai. Komiteja turklāt aicina attiecībā uz dažādajiem radikalizācijas un ekstrēmisma aspektiem sekmēt vairāku iestāžu sadarbības pieeju (multy-agency approach), uzlabojot šajā jomā pieejamo finansēšanas iespēju pārredzamību un iesaistot privāto sektoru un publiskos uzņēmumus;

41.

aicina Komisiju steidzami ierosināt pārskatītu vienotu un efektīvu ES tiesiskuma mehānismu, kurā būtu jāiekļauj pašreizējie demokrātijas un pamattiesību aizsardzības instrumenti un kas būtu jāpiemēro visos pārvaldības līmeņos;

42.

mudina dalībvalstis līdz 2018. gada jūnijam vienoties ar Eiropas Parlamentu par Eiropas kopējās patvēruma sistēmas reformu, ņemot vērā migrantu uzņemšanas un bēgļu integrācijas lielo ietekmi uz pilsētām un reģioniem, kā arī RK jau sniegtos ieteikumus; mudina dalībvalstis un Parlamentu visus jaunos noteikumus balstīt uz cilvēktiesību ievērošanas un starptautisko saistību principiem, solidaritāti un savstarpīgumu; saistībā ar Eiropas programmas migrācijas jomā pārskatīšanu sagaida, ka tiks īstenoti Komisijas priekšlikumi likumīgas ieceļošanas iespēju paplašināšanai attiecībā uz personām, kam vajadzīga starptautiska aizsardzība, tādējādi atgūstot pilnīgu kontroli pār migrācijas maršrutiem;

43.

aicina Komisiju vēl vairāk vienkāršot un paātrināt finansēšanas procedūras un atvieglot reģioniem un pilsētām piekļuvi finanšu resursiem, kas paredzēti humanitāru krīžu novēršanai un bēgļu integrācijai;

44.

mudina Komisiju gādāt, lai sarunās par jauniem tirdzniecības nolīgumiem tiktu ņemta vērā ES tirdzniecības politikas vietējā un reģionālā dimensija, un prasa pastāvīgu piekļuvi attiecīgajiem sarunu dokumentiem, ko nodrošinātu lasītavas procedūra;

45.

uzsver RK apņemšanos atbalstīt Komisijas mērķi, proti, veicināt stabilitāti un labklājību ārpus ES, izmantojot savas apvienotās konsultatīvās komitejas un darba grupas ar kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm, kā arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleju (ARLEM), ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferenci (CORLEAP), RK darba grupu Ukrainas jautājumos, Ukrainas vietējo spēju stiprināšanas, pārskatatbildības un attīstības programmu (U-LEAD) un Nikosijas iniciatīvu Lībijas pašvaldību atbalstam;

46.

uzsver pievienošanās stratēģiju teritoriālo dimensiju un to, ka attiecīgo stratēģiju izstrādē ir svarīgi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

47.

norāda: lai nodrošinātu, ka izredzes iestāties ES arī turpmāk veicina subsidiaritāti, demokrātiju, nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību un drošību, visos pārvaldības līmeņos ir vajadzīga pastāvīga publiska diskusija par ES paplašināšanu; šajā saistībā atkārtoti aicina Eiropas Komisiju kopā ar RK rīkot gadskārtēju Paplašināšanās dienu, lai paplašināšanas procesā iesaistīto valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām sniegu informāciju un politisku atbalstu;

48.

sagaida, ka 2018. gada sākumā publiskošanai paredzētajā Komisijas stratēģijā attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm liela uzmanība būs pievērsta tās vietējai un reģionālajai dimensijai;

49.

mudina Komisiju atzīt Lībijas vietējo pašvaldību lomu valsts stabilizācijā un migrācijas ceļu uz Eiropu izmantošanas ierobežošanā, un, ņemot vērā pūles, kas tai jāiegulda, lai ievērotu cilvēktiesības un tiesiskumu, aicina iekļaut Lībiju Vidusjūras reģionam paredzētajās ES programmās, piemēram, CBC-Med. Komiteja rosina izmantot novatoriskus juridiskos instrumentus, piemēram, ETSG, lai Lībijas pilsētas varētu piedalīties pārrobežu sadarbības pasākumos un tiešās partnerībās ar ES pilsētām un reģioniem; mudina Eiropas Komisiju iekļaut RK un tās pārstāvētās reģionālās un vietējās pašvaldības Latīņamerikai paredzēto Eiropas Savienības programmu plānošanā, īstenošanā un uzraudzībā, īpaši pievēršoties programmām, kuru mērķis ir veicināt ilgtspējīgas attīstības sadarbību un sociālo kohēziju;

50.

aicina Eiropas Komisiju gādāt par to, lai vietējās un reģionālās pašvaldības ar RK starpniecību tiktu iesaistītas Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un jaunā Konsensa attīstības jomā īstenošanā, un palīdzēt koordinēt visu decentralizētas attīstības sadarbībā iesaistīto dalībnieku darbību;

51.

atkārtoti aicina vēl vairāk pielāgot pašreizējās ES finansēšanas shēmas, it īpaši Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas programmu (TAIEX) un mērķsadarbības programmas, lai apmierinātu vietējā un reģionālā līmeņa ieinteresēto personu vajadzības;

52.

uzsver, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ir efektīvi jāiekļauj Eiropas Fonda ilgtspējīgai attīstībai īstenošanā, un atbalsta Komisijas nodomu nekavējoties rīkoties, lai ar minētā fonda palīdzību atbalstītu vietējos projektus;

53.

uzsver, ka ar savu triju pārstāvju starpniecību RK ir gatava ar savām ekspertzināšanām dot ieguldījumu Subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājumu darba grupas darbā, balstoties uz subsidiaritātes uzraudzības tīklu un savu ilgstošo darbu pie minētajiem jautājumiem; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka šīs darba grupas pilnvarojumā ir ietverta skaidra norāde uz jautājumu, kā labāk iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības Savienības politikas sagatavošanā un pārraudzībā, kā arī uzsver, ka šajā nolūkā ir jānotiek debatēm ne vien par iespējamo dažu kompetenču deleģēšanu atpakaļ dalībvalstu līmenim, bet arī par visaptverošu pieeju daudzlīmeņu pārvaldībai Eiropas Savienībā;

54.

vērš uzmanību uz savu devumu demokrātiskajās un iekļaujošajās debatēs par Eiropas nākotni; šajā sakarā RK līdz 2018. gada oktobrim sniegs ieguldījumu arī atzinuma veidā, it īpaši ar plašām pārdomām, kurās izmantota augšupēja pieeja un kuras tā, iesaistot iedzīvotājus un vietējā un reģionālā līmeņa ieinteresētās personas, sākusi ar nolūku apzināt ES iedzīvotāju galvenās problēmas un konkrētus priekšlikumus attiecībā uz kursu, kas ES būtu jāietur, lai palielinātu savu leģitimitāti; šajā saistībā vērš uzmanību uz priekšlikumiem, kas minētā mērķa sasniegšanai izklāstīti atzinumā par 2017. gada ziņojumu par ES pilsonību, kas tika pieņemts RK novembra plenārsesijā;

55.

ar interesi gaida Komisijas paziņojumu par to, kā Savienību padarīt vienotāku, stiprāku un demokrātiskāku komunikācijas jomā, un atkārtoti pauž gatavību atbalstīt decentralizētu komunikācijas stratēģiju un pasākumu izstrādi ciešā sadarbībā ar citām ES iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām visā Savienībā;

56.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, ES Padomes prezidentvalstīm Igaunijai un Bulgārijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/7

1.

uzskata, ka, ņemot vērā nepietiekamo konverģenci un kohēziju Eiropas Savienībā un stabilitātes trūkumu ekonomikas un finanšu nozarē, kas īpaši ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības, jo krīzes dēļ pieaug to sociālie izdevumi un samazinās to spēja veikt ieguldījumus un saglabāt apmierinošu sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes līmeni, ir ļoti ātri jānovērš ekonomikas un monetārās savienības (EMS) strukturālās nepilnības vēl pirms nākamās krīzes;

2.

tādēļ aicina panākt reālu progresu EMS pilnveidošanā, īpašu uzmanību pievēršot noturības pastiprināšanai pret ekonomiskajiem un sociālajiem satricinājumiem un atbalstam ekonomiku konverģencei, kurā ņemta vērā vietējo un reģionālo pašvaldību loma. Turpmākie pasākumi līdz 2025. gadam būtu jāplāno vairākos posmos, nosakot pasākumus, kurus var īstenot nekavējoties saskaņā ar spēkā esošajiem līgumiem, un tos, kuru īstenošanai ir vajadzīgi grozījumi līgumos, pirmām kārtām nodokļu līguma transponēšanai primārajos tiesību aktos;

3.

ir gandarīta, ka pārdomu dokumentā EMS izvirzīta par vienu no prioritāriem tematiem pilsoniskajās debatēs par Eiropas nākotni (1). 73 % eurozonas iedzīvotāju un 60 % ES iedzīvotāju atbalsta EMS (2), un šis atbalsts kopīgajam mantojumam, par kādu kļuvusi vienotā valūta – euro, ir cieši saistīts ar stingru prasību veikt eurozonas reformu (3), lai euro kļūtu par spēcīgu un stabilu valūtu un lai panāktu reālu ekonomiskās un monetārās politikas demokrātisku pārvaldību. Tāpēc RK uzskata, ka EMS reforma būtu jānosaka par vienu no prioritārajiem tematiem demokrātiskos konventos, kurus varētu decentralizēti rīkot Eiropas reģionos un pašvaldībās no 2018. gada ar mērķi iesaistīt iedzīvotājus ES reformu procesā;

4.

tomēr pauž nožēlu, ka pārdomu dokumentā nav pietiekami atzīts, ka finanšu un ekonomikas jomā ir steidzami jānovērš eurozonas sākotnējās nepilnības. Pašreizējā izaugsmes atjaunošanās Eiropas Savienībā ir balstīta uz Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārās politikas atbalstu ekonomikas veicināšanai, kopš 2008. gada par 1 000 miljardiem EUR samazinot pašvaldību maksātos procentus un saglabājot daudzās dalībvalstīs ļoti zemas procentu likmes. Tomēr eurozonas publiskajām pārvaldes iestādēm un finanšu nozares dalībniekiem ir jāgatavojas tam, ka pakāpeniski samazināsies ECB monetārā atbalsta politikas apjoms un palielināsies ilgtermiņa likmes. Turklāt šobrīd Eiropas Savienībā ir pienācis laiks no jauna apstiprināt eurozonas stratēģisko nozīmi, uzskatāmi demonstrējot ekonomikas pievienoto vērtību;

5.

norāda, ka lielākā daļa pārdomu dokumentā izvirzīto konkrēto priekšlikumu attiecas uz jau uzsāktajiem pasākumiem, kas saistīti ar kapitāla tirgu savienību un banku savienību, piemēram, Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas (ENAS) izveidi, par kuru, cerams, līdz 2019. gada beigām tiks panākta vienošanās, lai 2025. gadā tā uzsāktu darbību. RK pauž nožēlu, ka ar EMS saistītie jautājumi ir iekļauti pārdomu dokumenta beigu daļā un ka ir izklāstītas vienīgi iespējas, nevis konkrēti priekšlikumi, kurus Komisija apņemtos īstenot. Tas nozīmē, ka salīdzinājumā ar četru priekšsēdētāju ziņojumu (2012. gada decembris) (4), piecu priekšsēdētāju ziņojumu (2015. gada jūnijs) (5) un vairākām Eiropas Parlamenta rezolūcijām, tostarp 2017. gada 16. februāra rezolūciju par budžeta kapacitāti eurozonā, pārdomu dokumentā ir maz jaunu elementu;

6.

uzskata, ka prioritārs uzdevums ir stiprināt strukturālo izaugsmi katrā dalībvalstī un rosināt radīt konverģences apstākļus eurozonā, lai tādējādi palielinātu tās noturību pret turpmākajām finanšu krīzēm un satricinājumiem. Jāsecina, ka dažādu dalībvalstu izaugsmes rādītāji kopumā ir izlīdzinājušies, taču ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju joprojām ir ļoti atšķirīgs. Turklāt ES konkurētspēja nav pietiekama daudzās ekonomikas nozarēs un tā cieš no iekšzemes pieprasījuma trūkuma un zemiem kā privātajiem, tā publiskajiem ieguldījumiem. Līdztekus ar bažām jākonstatē, ka reālā ekonomika, šķiet, galu galā negūst lielu labumu no monetārās politikas, jo ražošanas pamatkapitāls nepieaug, bet finanšu un nekustamā īpašuma aktīvu vērtība nesamērīgi pieaug;

7.

tāpēc RK atbalsta tādu konverģences stratēģiju, kas papildus esošajām ES politikām ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai būtu balstīta uz šādiem priekšlikumiem:

7.1.

izveidot eurozonas fiskālās spējas, iekļaujot sadaļu par pievienošanās eurozonai sagatavošanu, lai pieņemtu stimulējošus pasākumus makroekonomiskās un sociālās konverģences veicināšanai un tās noturībai globalizācijas apstākļos. Šajā kontekstā RK uzsver nepieciešamību lielāku uzmanību pievērst vietējo un reģionālo pašvaldību lomai nodokļu jomā un šajā sakarā norāda, ka daudzām pašvaldībām jau ir fiskālās pilnvaras. Tādēļ priekšlikumos ES līmenī šīs pilnvaras ir jāievēro;

7.2.

pārveidot daļu no Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) par integrētu nemonetāru ES instrumentu, par kuru būtu atbildīgas ES iestādes un kuram būtu skaidri noteiktas pilnvaras, un kura aizdošanas un aizņemšanās spējas būtu 100 līdz 200 miljardu EUR apmērā, lai veiktu īstermiņa un vidējā termiņa pasākumus negaidītas finanšu krīzes un asimetrisku satricinājumu gadījumā;

7.3.

izstrādāt konverģences kodeksu, kas būtu papildināts ar strukturālo reformu veicināšanas sistēmu, kuras darbības joma būtu jānosaka atbilstoši šo reformu radītajai Eiropas pievienotajai vērtībai un kura īpaši ietvertu fiskālo konverģenci, kā arī pasākumus, kas saistīti ar darba tirgus dinamikas palielināšanu ar apmācības palīdzību, digitalizāciju un konsolidētu sociālo kohēziju, jo īpaši ņemot vērā problēmas saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām. Šajā saistībā RK norāda, ka ar Strukturālo reformu atbalsta programmu jau tagad ir iespējams atbalstīt tehnisko palīdzību;

8.

šajā saistībā vēlreiz aicina:

9.

aicina uz Eiropas Parlamenta patiesi demokrātisku līdzdalību un apspriešanos ar RK un sociālajiem partneriem pirms konkrētām valstīm adresēto ieteikumu pieņemšanas Eiropas pusgada ietvaros, īpaši tāpēc, lai nodrošinātu, ka konkrētajai valstij adresētie ieteikumi atbilst subsidiaritātes principam un nav balstīti uz iespējamo makroekonomikas nelīdzsvarotību, pamatojoties vienīgi uz valstu rādītajiem un neņemot vērā to nozīmi reģionālajā un/vai vietējā līmenī;

10.

aicina nostiprināt demokrātisku eurozonas darbību, balstoties uz nozīmīgāku Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu lomu, tostarp ESM kontroles jomā un saistībā ar tā turpmāku paplašināšanu Eiropas fonda veidā. Taču RK noraida ideju par jaunu parlamentāro struktūru izveidi, ņemot vērā, ka Eiropas Parlaments jau tagad ir eurozonas Parlaments, jo līgumos ir noteikts, ka euro ir Eiropas Savienības vienotā valūta. Savukārt nākotnē un, ja nepieciešams, pārskatot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD), tādas pašas balsošanas procedūras, kādas LESD 138. pantā ir noteiktas Padomei, varētu ieviest Eiropas Parlamentā, lai ņemtu vērā, ka Eiropas Parlamenta deputātus ievēlē arī valstīs, kuras nav eurozonas dalībvalstis;

11.

atbalsta Eurogrupas priekšsēdētāja un Ekonomisko un monetāro lietu komisāra funkciju apvienošanu, lai pārstāvētu eurozonas vispārējās intereses Eurogrupā;

12.

uzskata, ka Eurogrupai ir vajadzīgi formāli darbības noteikumi, kas veicinātu tās pārredzamību;

13.

īpaši uzsver, ka saskaņā ar Eiropadomes 2012. gada decembrī pieņemto ceļvedi EMS ir jāpapildina ar reālu sociālo pīlāru, lai nodarbinātība un saskaņoti sociālie standarti tiktu izvirzīti par augsta līmeņa makroekonomikas prioritātēm (6);

14.

iesaka pievienot četriem Komisijas ierosinātajiem EMS padziļināšanas pamatprincipiem piekto principu par ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā un Parīzes klimata konferences mērķu īstenošanā;

15.

atkārtoti pauž pārliecību, ka pašreizējais ES budžets, proti, tikai 1 % no IKP, nav pietiekams, lai radītu pretciklisku makroekonomisku ietekmi ES līmenī. RK tomēr uzsver, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESIF), neraugoties uz to salīdzinoši nelielo apjomu (0,37 % no ES nacionālā kopienākuma (NKI)), joprojām ir svarīgs instruments, lai veicinātu ieguldījumus vietējā līmenī un panāktu turpmāko 27 ES dalībvalstu ekonomikas konverģenci. Tāpēc aicina kohēzijas politikai pēc 2020. gada piešķirt pietiekamu līdzekļu apjomu – vismaz vienu trešdaļu no nākamā ES budžeta;

16.

uzsver, ka nākamā ES finanšu shēma laikposmam pēc 2021. gada ir jāpapildina ar jauniem pašu resursu veidiem (7). Šā priekšlikuma mērķim vajadzētu būt demokrātiskās pārvaldības un ES budžeta saprotamības uzlabošanai, kā arī budžeta pārvaldības efektivitātes paaugstināšanai. Jauno pašu resursu pamatā varētu būt, piemēram, kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze (KKUINB) un digitālās ekonomikas jomā gūtās peļņas un/vai apgrozījuma aplikšana ar ES nodokli, finanšu darījuma nodoklis un CO2 emisiju samazināšanai paredzētais oglekļa dioksīda nodoklis, par kuriem Komisija, turpinot darbu, kas aizsākts ar 2017. gada 21. septembra paziņojumu, plāno ierosināt priekšlikumus līdz 2018. gada pavasarim;

17.

iebilst pret to, ka eurozonas fiskālās spējas tiek iekļautas ES budžetā kā atsevišķa eurozonas budžeta pozīcija, kamēr pašu resursu maksimālā robeža ir noteikta 1,23 % apmērā no ES nacionālā kopienākuma. Eurozonas fiskālo spēju iekļaušana ES budžetā nozīmētu, ka to maksimālā summa nepārsniegtu 30 miljardus EUR gadā, bet tā noteikti nebūtu pietiekama, lai pildītu funkcijas, ko paredzējusi Komisija, proti, 1) atbalsts strukturālajām reformām; 2) stabilizācijas funkcija; 3) banku savienības atbalsta mehānisma (backstop) funkcija un 4) palīdzības instrumenta funkcija pirmspievienošanās procesā dalībvalstīm, kuras nav eurozonā. Turklāt fiskālo spēju iespējamā iekļaušana ES budžetā varētu radīt mehāniskas izspiešanas (crowding out) efekta risku ES politiku, piemēram, ESI fondu, finansēšanā;

18.

uzskata, ka saistībā ar valstu pievienošanos eurozonai pirms konverģences instrumentu ieviešanas ir jāprecizē šo instrumentu darbības joma, ņemot vērā ESI fondus un jo īpaši Kohēzijas fondu (8);

19.

norāda, ka pārdomu dokumentā minēta iespēja stiprināt strukturālo reformu saikni ar ES budžetu, izmantojot vai nu īpašu fondu, kura mērķis ir mudināt dalībvalstis veikt reformas, vai arī sasaistot struktūrfondu un investīciju fondu līdzekļu izmaksas (pilnībā vai daļēji) ar panākumiem, kas gūti konkrētu reformu īstenošanā konverģences veicināšanas nolūkā. Eiropas pusgada ietvaros būtu jāuzrauga reformu īstenošana. Šajā saistībā RK vēlreiz atgādina, ka tā vienmēr ir iebildusi pret jebkādiem makroekonomiskiem nosacījumiem, ar kuriem ESI fondus izmanto kā atturošu vai sankciju instrumentu. RK arī pauž bažas, ka Eiropas pusgada procesā, lai ierobežotu vai samazinātu augsto parāda/IKP attiecību, valsts budžeta deficīta samazināšanu uzskata par svarīgāku nekā izaugsmes veicināšanas pasākumus. Visbeidzot, RK ir sarūgtināta, ka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaiste Eiropas pusgada pārvaldībā joprojām ir ļoti neapmierinoša, kaut gan vairāk nekā trīs ceturtdaļas no 2017. gadā konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem ir saistīti ar teritorijām, un par to īstenošanu ir atbildīgas vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes;

20.

uzskata, ka 2016. gada februārī Padomē panāktā vienošanās par SIP elastīgāku piemērošanu būtu jānostiprina arī ES primārajos tiesību aktos. Šajā saistībā RK atgādina par savām prasībām, lai vietējo un reģionālo pašvaldību publiskie ieguldījumi netiktu iekļauti strukturālā deficīta aprēķinā saistībā ar vidēja termiņa budžeta mērķi (VTM), kas definēts Stabilitātes un izaugsmes paktā un fiskālajā paktā, un lai publiskajos strukturālajos izdevumos netiktu ņemts vērā dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību piešķirtais līdzfinansējums ESI fondiem. Jo būtībā šis līdzfinansējums veido Eiropas vispārējas nozīmes ieguldījumus, kuriem ir neapstrīdams sviras efekts uz ekonomikas izaugsmi (9);

21.

uzsver: lai pabeigtu banku savienības izveidi, ir svarīgi izstrādāt saskaņotu ES pieeju attiecībā uz ienākumus nenesošiem aizdevumiem (10), kuru apjoms 2016. gada beigās sasniedza gandrīz 1 000 miljardus EUR jeb aptuveni 6,7 % no ES IKP un 5,1 % no banku aizdevumu kopsummas, turklāt Eiropas Savienībā vērojamas būtiskas atšķirības šo aizdevumu procentu likmēs, kas svārstās no 1 % līdz 46 %, un tie ir ļoti izkliedēti pa dažādām ekonomikas nozarēm. Tāpēc RK atbalsta Padomes 2017. gada 11. jūlijā apstiprināto rīcības plānu, kurā paredzēts atrisināt ieņēmumus nenesošu aizdevumu radītās problēmas banku nozarē, īstenojot vairākas iniciatīvas, kas saistītas ar banku uzraudzību, maksātnespējas un parādu atgūšanas sistēmu reformu, sekundāro tirgu attīstīšanu ienākumus nenesošiem aizdevumiem un banku nozares pārstrukturēšanu;

22.

atturīgi vērtē priekšlikumu ieviest vērtspapīrotus finanšu produktus, kurus varētu emitēt kāda komercstruktūra vai iestāde, kas pirktu eurozonas valsts obligāciju portfeli un emitētu savas obligācijas, kuras ir nodrošinātas ar šo portfeli (sovereign bond-backed securities (SBBS)), līdzīgi kā ASV Valsts kases obligācijas. Šādi vērtspapīri neapstrīdami sarautu saikni starp bankām un suverēnajiem aizņēmējiem, un valsts obligācijām vairs netiktu dota priekšroka, vienlaikus novēršot savstarpēju parādu dzēšanu un bezrūpīgas rīcības risku. Tajā pašā laikā ar vērtspapīrošanas metodi bankas var izplatīt finanšu riskus neregulētiem finanšu jomas dalībniekiem. Turklāt SBBS var palielināt valsts obligāciju procentu likmju atšķirības (spread) ekonomisko grūtību laikā.

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/11

1.

uzsver, ka makroreģionālās stratēģijas ir funkcionāla un dziļi eiropeiska redzējuma atspulgs, un atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pirmo kopīgo ziņojumu par ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanu. Komiteja norāda: lai varētu izveidot “globālu pieeju”, Eiropas Savienībai ir vajadzīgs teritoriālās attīstības redzējums (1), kas sniedzas pāri robežām;

2.

atzīmē, ka makroreģionālās stratēģijas, neraugoties uz to īso pastāvēšanas laiku (2), ir kļuvušas par ierastu augšupēju un teritoriāli orientētu instrumentu, ko izmanto, lai, labāk īstenojot un koordinējot politikas risinājumus dažādām problēmām, piemēram, tādās jomās kā ekonomikas izaugsme, inovācija, transports, enerģētika, vide un klimata pārmaiņas, efektīvāk izmantotu makroreģionu kopējo potenciālu;

3.

norāda, ka makroreģionālās stratēģijas ir būtisks elements ES stratēģisko mērķu sasniegšanā un ES daudzlīmeņu pārvaldības struktūras nozīmīga sastāvdaļa. Makroreģionālajām stratēģijām ir būtiska nozīme centienos panākt dinamiskāku attīstību mazāk attīstītos reģionos. Tām arī ir svarīga loma pārejas valstīs, pievienošanās procesā iesaistītajās valstīs un trešajās valstīs, piemēram, kaimiņvalstīs;

4.

uzsver, ka makroreģionālajām stratēģijām ir svarīga loma centienos atbalstīt pasākumus klimata pārmaiņu ierobežošanai neaizsargātajos reģionos. Šādas stratēģijas var efektīvi izmantot, lai cīnītos pret plūdiem vai ugunsgrēkiem pierobežas teritorijās;

5.

uzskata, ka makroreģionālās stratēģijas un citi ES instrumenti pārrobežu un starptautiskajai sadarbībai, piemēram, Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) un citas sadarbības struktūras, piemēram, darba kopienas un Interreg programmas, ir būtiski ES nākotnes veidošanas elementi;

6.

visnotaļ atbalsta koncepciju par vienu kopīgu ziņojumu par četru makroreģionālo stratēģiju īstenošanu un ar cerībām raugās uz īstenošanas ziņojumiem, kurus Eiropas Komisija sagatavos 2018. gada beigās;

7.

uzsver makroreģionālo stratēģiju potenciālo lomu integrētā attīstībā aiz ES robežām un it īpaši, ņemot vērā AK izstāšanos no Eiropas Savienības; tādēļ ierosina apsvērt, kā minētās stratēģijas varētu veicināt Apvienotās Karalistes un ES turpmāko attiecību veidošanu, un aicina abas puses cieši iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības šā jautājuma turpmākā apspriešanā;

8.

norāda uz iepriekšējos RK atzinumos izteiktajām īpašajām piezīmēm par katru makroreģionālo stratēģiju (3) un balstās uz minētajām piezīmēm, lai šajā atzinumā sniegtu vispārīgas piezīmes, kuras attiecināmas uz visām makroreģionālajām stratēģijām. Komiteja vērš uzmanību uz to, cik svarīga nozīme ir augstākai efektivitātei un rezultātu prioritātes noteikšanai, kā arī praktiskākai pieejai attiecībā uz makroreģionālo stratēģiju īstenošanu;

9.

uzsver, ka makroreģionālo stratēģiju priekšrocība ir tā, ka valstu, reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem tiek nodrošināts vienots satvars, lai viņi varētu izstrādāt vispārēju stratēģiju un kopīgas plānošanas procedūras, kas palīdz sasniegt ES Līgumā izvirzīto ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķi un efektīvi apmierināt vietējās vajadzības. Turklāt makroreģionālās stratēģijas palīdz iesaistīt iedzīvotājus Eiropas projektā un mazināt plaisu starp ES un vietējās politikas veidošanu;

10.

tomēr atzīmē, ka makroreģionālās stratēģijas ir kritiskā posmā, kurā aizvien vairāk tiek atzīts to potenciāls, bet to praktiskā īstenošana ir vēl vairāk jāpilnveido, lai to sniegtos ieguvumus varētu izmantot pilnībā. Šim atzinumam, kas atspoguļo vietējo un reģionālo viedokli par makroreģionālajām stratēģijām, ir plašāks stratēģisks mērķis saistībā ar pašlaik notiekošo gatavošanos nākamajam plānošanas periodam un Eiropas nākotni kopumā;

11.

atbalsta jaunas iniciatīvas, kas saistītas ar jaunu makroreģionālo stratēģiju veidošanu. Tomēr būtu jāīsteno sistemātiskāka pieeja, kurā funkcionālās vajadzības tiktu apzinātas augšupējā procesā. Esošajām un iedibinātajām teritoriālās sadarbības struktūrām būtu jāapsver, vai makroreģionālās stratēģijas varētu dot pievienoto vērtību un pavērt jaunas iespējas uzlabot esošās teritoriālās sadarbības struktūras;

12.

atzīmē arī, ka ar pašreizējām makroreģionālajām stratēģijām tiek veidotas partnerības starp daudzām ES dalībvalstīm. Taču būtu jāparedz arī iespēja izveidot tādas makroreģionālas stratēģijas, kas aptvertu mazāku skaitu valstu, taču vairāk reģionu, kuriem šāda teritoriālā pieeja būtu piemērots un efektīvs instruments kopīgu problēmu risināšanai. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tiem reģioniem, kuros ir nelabvēlīgi dabas apstākļi, piemēram, salu un tālākajiem reģioniem;

13.

uzskata, ka pilsoniskajai sabiedrībai un pilnvarotiem vietējiem dalībniekiem, reģioniem un pilsētām varētu būt ļoti nozīmīga loma Eiropas idejas konsolidēšanā un pienācīga sviras efekta panākšanā; tālab ir būtiski stratēģisko programmu veidošanā iesaistīt nozīmīgus makroreģionālo stratēģiju īstenotājus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Šī iesaistīšana ļaus Eiropā uzlabot subsidiaritātes principa ievērošanu ne tikai attiecībās starp politikas veidotājiem un iestādēm, bet arī attiecībās ar ekonomiskajiem un sociālajiem dalībniekiem vietējā un reģionālajā līmenī;

14.

norāda, ka makroreģionālās stratēģijas būtībā ir politisks instruments, ko izmanto, lai koordinētu plaša politikas pasākumu klāsta īstenošanu. Šo stratēģiju darbības joma ir daudz plašāka nekā Eiropas teritoriālās sadarbības mērķis: no vienas puses, dažādas politikas jomas sniedz ieguldījumu ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanā un, no otras puses, visas ES politikas jomas gūst labumu no labākas koordinācijas, ko nodrošina makroreģionālās stratēģijas;

15.

atzīmē, ka makroreģionālo stratēģiju mērķi saskaņoti jāiekļauj ES vispārējā stratēģijā laikposmam pēc 2020. gada un tādā veidā jārada saskanīga visu programmu sistēma, kas nodrošinātu, ka visu to politikas pasākumu stratēģiskajā plānošanā, kuriem ir ietekme uz reģionālo attīstību, tiek ņemtas vērā makroreģionālās stratēģijas. Tas attiecas uz visu veidu un visos līmeņos īstenotiem politikas pasākumiem, tostarp pasākumiem dalītas pārvaldības ietvaros, kā arī uz politikas pasākumiem, ko tieši pārvalda Eiropas Komisija, un uz valstu reģionālo politiku;

16.

pauž nožēlu par to, ka makroreģionālo stratēģiju pievienotā vērtība pašlaik nav pietiekami atspoguļota nozaru politikas pasākumos un to finansēšanas programmās. Tas rada praktiskas grūtības gadījumos, kad projektiem jāatbilst makroreģionālo stratēģiju un nozaru politikas pasākumu stratēģiskajām prasībām, kas nodrošina finansējumu un varētu ievērojami atšķirties. Tāpēc ar makroreģionālām stratēģijām saistīto projektu sagatavošanai ir vajadzīgs vairāk laika, un tie nav tik konkurētspējīgi kā “tradicionālie” nozaru politikas projekti;

17.

uzskata: lai nodrošinātu piekļuvi finanšu resursiem, kas paredzēti plānošanas periodam pēc 2020. gada, visās ES politikas jomās (tostarp kohēzijas politikā) būtu jāparedz īpaši īstenošanas noteikumi attiecībā uz projektiem, kuri dod ieguldījumu makroreģionālas stratēģijas īstenošanā, un šiem noteikumiem būtu jāatvieglo piekļuve finansējumam un jāsamazina administratīvās prasības. ES programmu īstenošana ir steidzami jāvienkāršo;

18.

aicina stiprināt makroreģionālo stratēģiju un ES finansējuma avotu saikni gan nozaru politikas pasākumu izstrādes, gan īstenošanas posmā. Nav pieļaujama procedūru un ziņošanas dublēšanās. Principā būtu jānodrošina, ka finansējums seko politikas pasākumiem un nevis otrādi. Diemžēl šķiet, ka patlaban ir otrādi, jo makroreģionālajām stratēģijām jāprasa atbalsts no finansēšanas programmām;

19.

mudina dalībvalstis sākt debates par to, kā, ievērojot makroreģionālo stratēģiju pamatprincipus, makroreģionālās stratēģijas turpmāk būtu jāiekļauj ES daudzgadu finanšu shēmā pēc 2020. gada. Saistībā ar nākamajām finansēšanas programmām jānorāda, ka Komisijai būtu jāparedz pietiekams finansējums tām starpvalstu programmām, kas atbilst makroreģionālajām stratēģijām, un jāizveido mehānisms, kurš dod priekšroku attiecīgiem projektiem, kam makroreģionālajās stratēģiskās piešķirta stratēģiski svarīga nozīme, un kurš papildina finansējumu projektiem, uz ko attiecas citi ES instrumenti pārrobežu un starpvalstu sadarbībai;

20.

mudina makroreģionālo stratēģiju koordinatorus nekavējoties sagatavot stratēģijas dokumentus par to, kā dažādiem politikas pasākumiem būtu jāsniedz ieguldījums makroreģionālo stratēģiju īstenošanā. Saistībā ar tiesību aktu sagatavošanu plānošanas periodam pēc 2020. gada šādi stratēģijas dokumenti rosinātu ES politikas veidotājus pielāgot tiesību aktus makroreģionālo stratēģiju vajadzībām. Turklāt stratēģijas dokumentus varēs tieši izmantot plānošanas posmā, un tie būs pamats darbības programmu izstrādei;

21.

aicina Eiropas Komisiju sadarbībā ar Interact programmu, makroreģionālo stratēģiju tematiskajiem un nacionālajiem koordinatoriem, kā arī ieinteresētajām personām, kas saistītas ar pašreizējām un turpmākajām makroreģionālajām stratēģijām, atbalstīt šo procesu, organizējot un finansējot īpašus darbseminārus ar mērķi izstrādāt šādus stratēģijas dokumentus. Komiteja rosina Eiropas Komisiju sadarbībā ar Interact programmu sekmēt četru makroreģionālo stratēģiju īstenotāju pieredzes apmaiņu gan par stratēģiju tematiskajām prioritātēm, gan par vispārīgiem to īstenošanas aspektiem. Būtu arī metodoloģiski jāatbalsta jaunu makroreģionālo stratēģiju sagatavošana;

22.

norāda, ka Eiropas Komisijai būtu apņēmīgāk un proaktīvāk jāiesaistās makroreģionālo stratēģiju īstenotāju sadarbības koordinēšanā un veicināšanā. Līdztekus Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorātam būtu aktīvāk jāiesaista arī citi Komisijas ģenerāldirektorāti, lai atbalstītu makroreģionālajās stratēģijās izvirzīto stratēģisko mērķu sasniegšanu. Makroreģionālās stratēģijas būtu labāk jāsasaista ar visām ES politikas jomām un instrumentiem, lai nodrošinātu lielāku ieguldījumu kopējo ES mērķu sasniegšanā;

23.

rosina apsvērt iespēju ar Eiropas Komisijas atbalstu paredzēt, piemēram, ekonomiskus stimulus reģioniem un dalībvalstīm, lai atvieglotu jaunu metožu izmantošanu ar makroreģionālajām stratēģijām saistītu Eiropas politikas pasākumu un tiesību aktu īstenošanā. Šādas jaunas metodes varētu būt, piemēram, iespējamo turpmāko Eiropas standartu vai pasākumu izmēģināšana vai jau pieņemto Eiropas tiesību aktu un politikas pasākumu īstenošanas atvieglošana (iespējams ātrāk sasniegt noteiktus mērķus, piemēram, klimata, enerģētikas, transporta un citās jomās, vai, izvirzot vērienīgākus mērķus, virzīties tālāk nekā Eiropas tiesību aktos noteiktie kvalitatīvie un kvantitatīvie mērķi). Šo stimulēšanas mehānismu varētu izveidot, makroreģionālo stratēģiju īstenotājus un Eiropas Komisiju uz brīvprātības pamata iesaistot “nolīgumā par programmu”, kurā minēti sasniedzamie mērķi, kārtība un veicamie uzdevumi un paredzēts stimulēt apņemšanos nodrošināt ātrāku īstenošanu;

24.

uzsver, ka kohēzijas politika ir ne tikai ES reģionālās attīstības politika, kuras mērķis ir mazināt atšķirības, bet arī tās svarīgākais ieguldījumu instruments. Ir vajadzīga ciešāka un tieša saikne starp makroreģionālajām stratēģijām un kohēzijas politikas pasākumiem, lai nodrošinātu, ka makroreģionālās stratēģijas var gūt labumu no integrētas un īpašas pieejas darbības programmu ietvaros;

25.

norāda, ka kohēzijas politika sniedz būtisku atbalstu makroreģionālo stratēģiju īstenošanai. Pirmkārt, kohēzijas politika nodrošina ievērojamu finansiālo atbalstu projektiem, kas sekmē makroreģionālo stratēģiju īstenošanu. Otrkārt, kohēzijas politika var nodrošināt makroreģionālo stratēģiju dienišķo darbību, sniedzot tehnisko atbalstu to pārvaldības mehānismiem;

26.

norāda, ka kohēzijas politika darbojas, izmantojot valstu piešķīrumus, tādējādi koncentrējoties galvenokārt uz valstu prioritātēm. Praksē tas nozīmē to, ka pat tad, ja viena valsts/reģions nolemj atbalstīt makroreģionālajā stratēģijā paredzētu projektu, nav garantijas, ka cita valsts/reģions arī veiks visu nepieciešamo, lai atbalstītu tā īstenošanu. Diemžēl šādos gadījumos mazinās projekta efektivitāte un mazinās makroreģionālās stratēģijas pievienotā vērtība. Dalībvalstīm būtu jāgādā par to, ka kohēzijas politikas plānošanas procesā tiek ņemtas vērā makroreģionālās stratēģijas;

27.

tādēļ atbalsta centienus nākotnē vēl vairāk stiprināt saskaņā ar kohēzijas politiku veidoto Eiropas teritoriālo sadarbību, vienlaikus arī palielinot galveno darbības programmu – kas veido apmēram 95 % no kohēzijas politikas – starptautisko dimensiju un attiecīgos gadījumos saskaņojot tās ar makroreģionālajām stratēģijām. Būtu arī jāuzlabo sinerģijas starp programmām, kuru pamatā ir ESI fondi, un tiešas darbības nozaru programmām, piemēram, “Apvārsnis 2020”, Erasmus+ un Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (EISI). Attiecīgajās darbības programmās vajadzētu nepārprotami ņemt vērā konkrētās teritorijas makroreģionālo stratēģiju. Komiteja pauž cerību, ka visas ES iekšējās un ārējās sauszemes robežas, kā arī jūras robežas (reģioni, kurus šķir ne vairāk kā 150 km vai, tālāko un salu reģionu gadījumā, vairāk nekā 150 km) varēs saņemt pārrobežu un makroreģionālās sadarbības programmu atbalstu un tajās piedalīties;

28.

atkārto nesenajā atzinumā “Iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projekti pārrobežu sadarbības programmās” pausto aicinājumu atvieglot mazu projektu piekļuvi kohēzijas politikas finansējumam. Pieredze rāda, ka daži maza mēroga starptautiskie projekti ir saderīgi ar makroreģionālo stratēģiju mērķiem. Tomēr lielākā daļa ES finansējuma programmu nav paredzētas tam, lai atbalstītu mazus projektus: daudzas vietējās kopienas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas nevar piedalīties, jo tām nav vajadzīgo finansiālo un administratīvo spēju. Tāpēc ieteicams izstrādāt viegli pieejamus un pārvaldāmus finanšu instrumentus, tostarp priekšfinansējuma modeļus un instrumentus mazāku projektu sagatavošanai;

29.

uzsver, ka Eiropas teritoriālās sadarbības programmām ir ļoti svarīga loma makroreģionālo stratēģiju atbalstīšanā. Tomēr Eiropas teritoriālajai sadarbībai atvēlētais finansējums veido tikai nelielu daļu no kopējā finansējuma, un tādēļ šīs programmas ir svarīgas kvalitātes, nevis kvantitātes ziņā. Kā Eiropas teritoriālās sadarbības programmu galvenais mērķis būtu jāparedz atbalsts gan pārrobežu, transnacionālajai un starpreģionālajai sadarbībai, gan izmēģinājuma programmām un novatoriskām programmām, un tehniskas palīdzības sniegšana makroreģionālo stratēģiju īstenošanas finansēšanai. Eiropas teritoriālās sadarbības un makroreģionālajās stratēģijās paredzēto projektu konkurence līdzekļu saņemšanas jomā nav lietderīga un nebūtu pieļaujama;

30.

uzsver Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) lomu centienos īstenot makroreģionālās stratēģijas un citas transnacionālas un pārrobežu iniciatīvas, piemēram, iniciatīvu “Darba kopienas”. Tomēr ETSG potenciāls vēl nav pilnībā atraisīts, un tas izskaidrojams ar attiecīgo tiesību aktu nepietiekamu īstenošanu dažās dalībvalstīs, nepietiekamajām zināšanām par šā instrumenta sniegtajām iespējām un ar citiem pastāvošajiem administratīvajiem šķēršļiem;

31.

norāda, ka makroreģionālo stratēģiju pamatprincips ir trīs “nē”: nekāds jauns ES finansējums, nekādas papildu ES oficiālās struktūras un nekādi jauni ES tiesību akti. Tomēr praksē šis princips ir radījis zināmu neskaidrību. Piemēram, visās makroreģionālajās stratēģijās ir paredzēts izveidot tādas jaunas struktūras kā sadarbības platformas un tīklus, taču tos nevar uzskatīt par oficiālām ES struktūrām. Makroreģionālo stratēģiju īstenošana ir lielā mērā atkarīga no ES finansējuma, tomēr tehniskā ziņā finansējums nav jauns, bet gan novirzīts citam lietojumam. Turklāt, neraugoties uz to, ka makroreģionālajām stratēģijām nevajadzētu būt par iemeslu jauniem tiesību aktiem, būtu jāļauj ierosināt vai grozīt tiesību aktus visos līmeņos, ja tas uzlabotu makroreģionālo stratēģiju īstenošanu;

32.

norāda, ka trīs “nē” būtu jāaizstāj ar trijiem “jā”, lai uzlabotu spēkā esošo tiesību aktu, iestāžu un finansējuma izmantošanu. Būtu jāīsteno praktiska pieeja, veicot nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu makroreģionālo stratēģiju darbību, nevis jākoncentrējas uz tādiem maldinošiem principiem kā trīs “nē”. RK saka “jā” labākai sinerģijai ar finansēšanas instrumentiem, “jā” esošo struktūru labākai integrēšanai makroreģionālajās stratēģijās un “jā” spēkā esošo noteikumu labākai īstenošanai;

33.

norāda, ka makroreģionālo stratēģiju pārvaldība tagad ir jāstiprina un, lai stiprinātu pārvaldību, ir jāstiprina arī vietējais un reģionālais līmenis. Pārvaldību nevar uzticēt tikai valstu valdībām vien, jo tas ir pretrunā idejai par makroreģionālajām stratēģijām;

34.

uzskata: lai makroreģionālās stratēģijas varētu īstenot, ir vajadzīga īpaša pārvaldības pieeja, kas balstīta uz sadarbību un koordināciju, un uzsver, ka tāpēc ir nepieciešama uzlabota administratīvā spēja, kura balstīta uz lielāku ieinteresētību un labāku sadarbību. Šī īpašā pārvaldības pieeja būtu saskaņoti jāintegrē jau izveidotajās pārvaldības struktūrās, lai nepieļautu nekādu dublēšanos un panāktu racionalizētu pieeju. Nekādā gadījumā koordinācijas centieni nedrīkst radīt slēptu centralizāciju;

35.

uzsver, ka Eiropas, valstu un reģionu līmeņa politiķu un pārvaldes iestāžu ieinteresētība ir priekšnoteikums, lai uzlabotu administratīvo spēju, un pauž nožēlu par to, ka daudzos gadījumos makroreģionālās stratēģijas joprojām cieš no ieinteresētības trūkuma. Ieinteresētību var vairot, stiprinot izpratni par vietējo un reģionālo pašvaldību izšķirošo lomu;

36.

apzinās, ka makroreģionālās stratēģijas un ar tām saistīto projektu izstrādes un īstenošanas procesi sākotnēji var šķist grūti un sarežģīti, jo dažādas administratīvās kultūras un tradīcijas sastopas un cenšas izveidot kopēju attīstības stratēģiju. Makroreģionālajām stratēģijām ir vajadzīgi ievērojami cilvēkresursi un laiks sākotnējos posmos, lai izveidotu jaunas procedūras un administratīvās struktūras. Ir vajadzīga jauna administratīvā kultūra (atvērtāka un stratēģiskāka), kā arī centieni apgūt jaunas pieejas, juridiskos pamatnosacījumus un valodas;

37.

norāda, ka pastāvīgs dialogs, efektīvas sadarbības struktūras un stipras partnerības ir būtiskas, lai radītu ieinteresētību makroreģionālo stratēģiju īstenošanā. Dalīta pārvaldība ir vispiemērotākā īstenošanas metode daudzlīmeņu pārvaldības kontekstā. Šajā sakarā ir svarīgi precizēt visu individuālo dalībnieku pienākumus un pilnvaras;

38.

uzskata, ka ES iestādēm būtu jāvienojas par kopēju Eiropas redzējumu un attīstības stratēģiju, ko virza valstu, reģionālās un vietējās vajadzības. Makroreģionālās stratēģijas ir balstītas uz “funkcionāliem” reģioniem un tāpēc ir vispiemērotākās, lai īstenotu ES attīstības stratēģiju un sasniegtu tās mērķus, pievēršoties attiecīgās teritorijas (ģeogrāfiskās zonas) īpašajām vajadzībām un prasībām un efektīvi piemērojot partnerības principu;

39.

atkārtoti norāda, ka efektīva partnerība nozīmē visu ieinteresēto personu līdzdalību stratēģiskās plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesos. Neapšaubāmi tas var notikt tikai tad, ja vietējās un reģionālās vajadzības ir zināmas, analizētas, ņemot vērā ES kontekstu, un atspoguļotas vispārējā makroreģionālajā stratēģijā. Turklāt makroreģionālo stratēģiju īstenošana var būt sekmīga tikai tad, ja vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem, kā arī pilsoniskajai sabiedrībai ir nodrošināts elastīgums, uzticēšanās un finanšu stimuli, kas tiem ir vajadzīgi, lai sasniegtu Eiropas kopējo interešu mērķus, kuri pielāgoti vietējām un reģionālajām vajadzībām;

40.

ierosina, ka valstu koordinācijai ar visiem pārējiem politikas veidošanas, institucionālajiem un administratīvajiem līmeņiem vajadzētu būt balstītai uz stiprām pilnvarām un īpašu budžetu koordinēšanas darbībām. Varētu arī apsvērt iespēju koordinācijas procesā izveidot tīklu, kurā apvienotas savstarpēji saistītas valstu koordinācijas platformas katrai makroreģionālajai stratēģijai, lai nodrošinātu iekļaujošu īstenošanu katrā iesaistītajā valstī un saskaņotību starp dažādām īstenošanas stratēģijām iesaistītajās valstīs un reģionos;

41.

uzsver: lai varētu uzlabot pārvaldību, makroreģionālajām stratēģijām ir vajadzīgs atbalsts no Eiropas Komisijas, kam būtu aktīvi jāatbalsta valstu un tematiskā koordinācija un jācenšas stiprināt saikni starp ES politikas pasākumiem un makroreģionālo stratēģiju īstenošanu, pievēršot īpašu uzmanību reģionālajai un vietējai perspektīvai. Eiropas Komisijai vajadzētu rīkot biežas un regulāras sanāksmes un seminārus, kas īstenotājiem un galvenajām ieinteresētajām personām sniedz labāku pārskatu par ES mērķiem un ļauj apmainīties ar paraugpraksi starp esošo makroreģionālo stratēģiju īstenotājiem;

42.

uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu ievērojami jāuzlabo iekšējā koordinācija starp dažādiem ģenerāldirektorātiem un jānovērš esošā pārklāšanās ES politikas pasākumu līmenī. Nākamajā Komisijas ziņojumā par ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanu būtu vēl vairāk uzmanības jāpievērš labas prakses piemēriem, kurus var pārņemt šo stratēģiju īstenotāji;

43.

uzskata, ka turpmākajos Eiropas Komisijas ziņojumos būtu arī jāsniedz konkrēti dati par finanšu iemaksām makroreģionālo stratēģiju īstenošanai, tostarp par atbalstīto projektu skaitu. Visbeidzot, Eiropas Komisijai būtu vairāk jādara saistībā ar priekšlikumiem saskaņot terminoloģiju, ko izmanto, lai aprakstītu ar makroreģionālajām stratēģijām saistītās funkcijas un procedūras;

44.

uzsver, ka ir nepieciešama uzraudzība un novērtējums par to, kā makroreģionālās stratēģijas tiek īstenotas, lai novērtētu to efektivitāti un sekmētu politikas apguvi. Tomēr ziņošanas nolūkam jābūt skaidram; tas pats attiecas uz ziņojumu galamērķi un jēgu. Ziņošana bez skaidra mērķa un nolūka ir bezjēdzīga birokrātija;

45.

uzskata, ka ziņojumiem par makroreģionālo stratēģiju īstenošanu būtu jāpalīdz novērtēt, vai ES un dalībvalstu politikas pasākumi makroreģionālo stratēģiju īstenošanai joprojām ir saskanīgi un atbilstoši, un jābrīdina ES un valstu politikas veidotāji par aspektiem, kurus ir nepieciešams mainīt. Ikreiz, kad tiek ierosināti jauni tiesību akti, būtu jāveic teritoriālās ietekmes novērtējums, lai apzinātu iespējamo ietekmi uz makroreģionālajām stratēģijām. Ziņojumiem vajadzētu arī palielināt makroreģionālo stratēģiju īstenotāju izpratni par panākto progresu un palīdzēt viņiem uzlabot iekšējās procedūras un pielāgoties jaunajām attīstības tendencēm;

46.

uzsver, ka teritoriālā sadarbība ir zināmā mērā riskanta un nav viegli to precīzi prognozēt. Tāpēc uzraudzība un novērtēšana būtu jākoncentrē uz rezultātiem un sadarbības procesiem, nevis uz skaitļiem. Neveiksmes un kļūdas var gadīties un gadīsies, un to dēļ ne vienmēr būtu uzreiz jāveic finanšu korekcijas vai jābeidz pasākumi, jo tas kavētu novatoriskus, bet riskantus projektus;

47.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka spēcīgai komunikācijas stratēģijai vajadzētu būt ES makroreģionālo stratēģiju sastāvdaļai, un uzskata, ka, ņemot vērā pašreizējo stāvokli Eiropas Savienībā, ir nepieciešams informēt par ES rīcības pievienoto vērtību. Makroreģionālās stratēģijas padara Eiropas politikas mērķus redzamākas un saprotamākus iedzīvotājiem vietējā līmenī. Tādējādi tās sniedz atbildi uz pašreizējām politiskajām norisēm Eiropā un varētu sniegt būtisku ieguldījumu turpmākajās debatēs par ES-27, ko nesen uzsāka Eiropas Komisija ar savu Balto grāmatu par Eiropas nākotni;

48.

piekrīt Eiropas Komisijas vērtējumam par EUSBSR īstenošanu un problēmām un atgādina, ka 2016. gadā tika izveidots Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) vadošo iestāžu tīkls saistībā ar ES stratēģiju Baltijas jūras reģionam. Šā tīkla mērķis ir rast veidus, kā nodrošināt efektīvāku finansiālo atbalstu EUSBSR īstenošanai. Līdzīgi tīkli ir izveidoti arī citiem fondiem. Šis ir labas prakses piemērs, ko varētu izmantot citās makroreģionālajās stratēģijās. Vēl viens labas prakses piemērs ir reģionu un pilsētu tīklu dalība ES stratēģijas Baltijas jūras reģionam īstenošanā;

49.

atzīmē, ka ES stratēģijas Baltijas jūras reģionam Sākumkapitāla instruments efektīvi veicina centienus veidot partnerības un sagatavot sadarbības projektus, kam finansējums tiek meklēts Baltijas jūras reģiona Interreg programmā vai citās finansēšanas programmās. Tā kā ES stratēģija Baltijas jūras reģionam ir pirmā makroreģionālā stratēģija, ir zināmi daudzi labas prakses piemēri, ko varētu pārņemt arī pārējās makroreģionālās stratēģijas;

50.

piekrīt Eiropas Komisijas vērtējumam par EUSDR īstenošanu un problēmām. Viens no EUSDR pamanāmākajiem rezultātiem ir tas, ka izveidotas Donavas reģionam paredzētās Interreg transnacionālās programmas, kas precīzi atbilst Donavas reģiona stratēģijas ģeogrāfiskajai telpai. Saistībā ar ES stratēģiju Donavas reģionam ir izstrādāta virkne projektu, un daudzus no tiem apstiprināja Donavas reģionam paredzētā transnacionālā programma vai citi finansējuma avoti. Turklāt 2014. gadā četrpadsmit valstis kopīgi izveidoja jaunu struktūru – Donavas stratēģijas centru (DSP), lai atvieglotu EUSDR īstenošanu un visu esošo un potenciālo dalībnieku iesaisti. Abām iniciatīvām ir ļoti labi panākumi, un tām būtu jāturpina saņemt atbalstu;

51.

atzinīgi vērtē to, ka ES stratēģija Donavas reģionam ir novatoriska reģionālās politikas, paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas platforma un ka tā veicina vietējo un reģionālo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības, tostarp sociālo partneru iesaistīšanu;

52.

norāda, ka Adrijas un Jonijas jūras reģiona valstis lielā mērā ietekmē bēgļu un migrācijas krīze. EUSAIR 2. forumā, kas 2017. gada 11. un 12. maijā notika Joanīnā (Grieķijā), īpašu uzmanību veltīja tam, kā EUSAIR var palīdzēt stiprināt Adrijas un Jonijas jūras reģiona valstu izturētspēju krīzes pārvarēšanā. Rezolūcijā, ko pieņēma 2. forumā, iesaistītās valstis tika aicinātas izveidot sadarbības platformu, ar kuras palīdzību reģiona valstis varētu uzlabot koordināciju, reaģējot uz krīzi, un mācīties cita no citas;

53.

atzinīgi vērtē centienus veicināt sadarbību starp ESI fondiem un Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA). Tas nozīmē, ka ESI fondiem, IPA un citām attiecīgajām valstu un reģionālajām finansējuma plūsmām ir jāatbalsta EUSAIR mērķu sasniegšana. Šajā saistībā varētu meklēt papildu sinerģiju ar ES stratēģiju Donavas reģionam un reģionālām starptautiskām organizācijām. Atšķirīgā terminoloģija, ko lieto īstenošanas procesu aprakstam, diemžēl joprojām rada neskaidrību un kavē sinerģijas izmantošanu;

54.

atzīst, ka ES stratēģija Adrijas un Jonijas jūras reģionam nodrošina pievienoto vērtību starpvaldību un daudzpusējai sadarbībai teritorijā, kur tiek īstenota šī stratēģija;

55.

uzskata, ka būtu jānovērš plaisa starp politiskajiem paziņojumiem un līdzekļiem, kas pieejami īstenošanai. Stratēģijas mērķus var sasniegt tikai tad, ja tā saņem finanšu līdzekļus un nepieciešamos pārvaldības instrumentus;

56.

atzīmē, ka EUSALP īstenošana sākās 2016. gada pirmajā pusgadā. Ir pāragri izdarīt secinājumus, bet EUSALP pirmie soļi katrā ziņā ir daudzsološi. Pozitīvi ir vērtējams tas, ka vairums no septiņām EUSALP valstīm galvenokārt iesaistās ar savu reģionālo līmeņu starpniecību. Valstu/federālais līmenis ir iesaistīts valdē, savukārt stratēģijas īstenošana notiek galvenokārt reģionālā līmenī. Valstu/federālā līmeņa ieinteresētība, kad tā tiktu panākta, varētu būt izšķirošs faktors, kas stratēģijai dotu lielāku impulsu tuvākajā nākotnē. Vietējā un reģionālā līmeņa iesaistīšana neapšaubāmi palīdzēs veidot ieinteresētību un veicināt iekļaujošu un auglīgu stratēģijas īstenošanu tuvākajā nākotnē;

57.

uzskata, ka stratēģija Alpu reģionam var sekmēt centienus īstenot Eiropas makroreģioniem kopīgu ilgtspējīgas attīstības modeli. Eiropas iedzīvotāji un labklājība ir koncentrēti galvenokārt pilsētu un lielpilsētu teritorijās, taču, lai nodrošinātu pilsētu ilgtspējīgu attīstību, ir jāsaglabā to tuvumā esošie lauku un kalnu apgabali. Dabas resursu aizsardzība ļauj iedzīvotājiem gūt labumu no atpūtas vietām, apgādāt sevi ar veselīgu un kvalitatīvu pārtiku, kā arī saglabāt bioloģisko daudzveidību. Lai veidotu stratēģiskas sinerģijas un iedzīvotājiem adresētas, kopīgas komunikācijas kampaņas, liela nozīme būtu jāpiešķir lielpilsētu, proti, radošuma un novatorisma dzinējspēka un katalizatora, saiknei ar lauku un kalnu apgabaliem;

58.

tomēr norāda: ņemot vērā ilglaicīgo sadarbību reģionā un plaukstošo ekonomiku, EUSALP dalībnieki varētu rīkoties vēl vērienīgāk un iet tālāk par ierasto Interreg sadarbību, tādā veidā rādot piemēru citiem makroreģioniem. Viena no iespējām, ko varētu apsvērt, ir izveidot pastāvīgu stratēģijas īstenošanas koordinācijas struktūru, kas efektīvi stiprinātu pārvaldības sistēmu;

59.

atzīmē un atzinīgi vērtē Bavārijas, kas pilda prezidentūras pienākumus, un citu iesaistīto reģionu vienotās nostājas dokumentu, kurā ierosināts stratēģijas integrēt nākamās daudzgadu finanšu shēmas tiesiskajā regulējumā;

60.

uzskata, ka makroreģionālo stratēģiju pamatprincipi nodrošina stabilu un reālu pamatu Apvienotās Karalistes decentralizēto pārvaldes struktūru, reģionālo un vietējo pašvaldību un to kopienu turpmākai sadarbībai ar partneriem Eiropas Savienībā, un aicina ES un Apvienotās Karalistes sarunu dalībniekus iekļaut šo jautājumu apspriežamo punktu sarakstā sarunās par līgumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/19

1.

atzīst, ka pašreizējā nenoteiktības periodā Eiropas Savienībā ir ļoti svarīgi stiprināt pilsoņu apziņu par viņu piederību, līdzdalību un tuvināšanu integrācijas projektam, kas attīstīts pēdējos sešdesmit gados. Eiropas modelis joprojām ir pievilcīgs, tomēr viens no līdzekļiem, kā šim procesam dot jaunu impulsu, ir progress ceļā uz pilsoņu tiesību nostiprināšanu visos līmeņos (politiskā, sociālā, ekonomiskā un kultūras līmenī). Šajā situācijā ES pilsonība, kas ieviesta ar Māstrihtas līgumu pirms 25 gadiem, kā vienots statuss visiem Eiropas iedzīvotājiem var būt piemērots līdzeklis šo mērķu sasniegšanai;

2.

aicina stiprināt pilsoņu tiesības globalizācijas procesā, kas rada gan iespējas, gan arī problēmjautājumus mūsu pilsoņiem. Šajā perspektīvā atzinīgi vērtē Komisijas nesen uzsāktās pārdomas par globalizācijas procesa iegrožošanu, ar stabilu sociālo politiku nodrošinot Eiropas pilsoņu aizsardzību un tiesību nostiprināšanu, palīdzot sasniegt augšupvērstu konverģenci dzīves līmeņa ziņā un ar privātā sektora īpašu piesaisti sniedzot vajadzīgo atbalstu izglītībai un apmācībai visa mūža garumā, un īpaši norāda, ka Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem varētu būt svarīga nozīme, lai pievērstos šiem pasākumiem saistībā ar neaizsargātiem reģioniem;

3.

uzsver, ka ir jānodrošina tiesiskuma principa ievērošana arī vietējā un reģionālajā līmenī, jo tieši šajos līmeņos pilsoņi uztver šo principu un, kā Komiteja jau norādījusi (1), gandrīz 100 000 ES vietējo un reģionālo pašvaldību savā saziņā ar sabiedrību visā tās daudzveidībā ir lielā mērā atbildīgas par pamattiesību un pamatbrīvību īstenošanu;

4.

saskaņā ar agrāk sagatavotajiem RK atzinumiem par iepriekšējiem ziņojumiem par pilsonību vēlreiz atgādina, ka nedrīkst neņemt vērā ar pilsonību saistīto sociālo dimensiju un reģionālo un vietējo pašvaldību īpašās pilnvaras šajā jomā. Šajā sakarā Komiteja ir gandarīta par iestāžu izteikto apņemšanos panākt augšupvērstu konverģenci dzīves līmeņa ziņā un uzsver, ka šā gada rudenī Eiropas sociālo tiesību pīlārā jāņem vērā subsidiaritātes princips, kā arī vērš uzmanību uz to, kāda ietekme uz vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvarām būs minētā pīlāra III sadaļai, kas attiecas uz sociālo aizsardzību un iekļaušanu, ņemot vērā, ka tajā cita starpā paredzēti pasākumi, kas saistīti ar bērnu aizsardzību, minimālo ienākumu, cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu, mājokļa un pamatpakalpojumu pieejamību utt. (2). Komiteja uzsver, ka jebkāda dokumentā paredzēto tiesību stiprināšana jāpapildina ar teritoriālās ietekmes novērtējumu, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes aspektu analīzi, lai garantētu vietējo un reģionālo pašvaldību kompetenču ievērošanu;

5.

pauž nopietnas bažas par sekām, ko pilsonībai var radīt Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, un uzskata, ka saskaņā ar savstarpīguma principu ir obligāti jāgarantē – pietiekami skaidri un pilnībā ievērojot juridisko noteiktību – Apvienotajā Karalistē dzīvojošo Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kā arī Eiropas Savienības dalībvalstīs dzīvojošo Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības. Turpmākajos gados tam jāpievērš īpaša uzmanība. Tāpēc ir būtiski nākamajā nolīgumā paredzēt efektīvas, nediskriminējošas un pēc iespējas plašākas garantijas, lai aizsargātu pilsoņu tiesības, tostarp arī ES pilsoņu tiesības uz pastāvīgu uzturēšanos Apvienotajā Karalistē un Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības uz pastāvīgu uzturēšanos Eiropas Savienībā. Protams, lai panāktu taisnīgu risinājumu, savstarpēji būtu jāgarantē tādas pašas tiesības;

6.

atzinīgi vērtējot sarunu procesā iesaistīto pušu nostāju šajos jautājumos un vēloties pastāvīgi saņemt pēc iespējas plašāku aktuālu informāciju par sarunu gaitu, uzskata, ka ir precīzi jāidentificē saņēmēji un garantējamās pamattiesības, t. sk. izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu pieejamība, kā arī jāsaglabā konkrētie apstākļi (Ziemeļīrija un Kipra) vietās, kur varētu rasties problēmas, kas saistītas ar Eiropas pilsoņu tiesībām. Uzskata, ka visā šajā procesā ar vietējo un reģionālo pašvaldību atbalstu jāsniedz pēc iespējas plašāka informācija attiecīgajām personām, kā arī jānovērš jebkāda pret viņām vērsta diskriminācija vai ksenofobija;

7.

ņemot vērā iepriekšminēto, ļoti pozitīvi vērtē priekšlikumus, ko Eiropas Komisija ierosinājusi 2017. gada ziņojumā par ES pilsonību, kā arī to piemērotību, lai uzsāktu jaunu posmu ES pilsoņu tiesību stiprināšanā, tomēr uzskata, ka ziņojuma saturu varētu papildināt;

8.

norāda, ka Eiropas sabiedrība visvairāk uzticas reģionālajām un vietējām pašvaldībām un ka vietējiem un reģionālajiem politiķiem, popularizējot iedzīvotāju viedokli, jāuzņemas daudz nozīmīgāka loma ES lēmumu pieņemšanas procesā;

9.

uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību darbam būs izšķiroša nozīme, lai virzītu uz priekšu Komisijas priekšlikumus, kas saistīti ar izpratnes veidošanu par pilsoņu tiesībām. Lai veicinātu tūlītēju piekļuvi šai informācijai, ir vajadzīga pašvaldību iesaiste, jo pašvaldības būtībā ir pilsoņiem tuvākā līmeņa un pieejamākās pārvaldes iestādes. Šajā nolūkā vajadzētu paplašināt Eiropas informācijas centru (Europe Direct) funkcijas iedzīvotāju informēšanā un izpratnes veidošanā par to, kādas ir viņu tiesības un finansējuma iespējas Eiropas Savienībā, kādi pasākumi un semināri notiek saistībā ar Eiropas tematu un kā sazināties ar attiecīgajām organizācijām;

10.

uzskata, ka izpratnes veidošana sabiedrībā galvenokārt jāorientē uz jauniešiem. Līdz šim ekonomikas krīze vissmagāk ir skārusi jauniešus, tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka jaunieši zaudējuši uzticēšanos integrācijas procesam un pilsonības statusam, kas viņiem nenodrošina pilnvērtīgu personīgo un profesionālo izaugsmi. Īstenojamos pasākumos, kuros būtiska loma ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jāietver ne tikai Eiropas Solidaritātes korpusa izveide, bet arī dažādi citi pasākumi (nodarbinātības pieejamība, mobilitāte, izglītība, prasmju pilnveidošana utt.), kā tas pieprasīts Eiropadomes sanāksmē pagājušā gada decembrī;

11.

uzskata, ka vietējām pašvaldībām ir izšķiroša nozīme demokrātijas principa stiprināšanā, jo ES pilsoņiem tas ir pirmais un tuvākais pārstāvības demokrātijas līmenis. Turklāt vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās dialogā ar pilsoņiem un publiskajās debatēs palīdz veicināt līdzdalības demokrātiju, tāpēc turpmāk būtu jāstiprina pašvaldību iesaiste;

12.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras sniedz sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus, var būt svarīga loma, lai garantētu ES pilsoņiem tiesības uzturēties citā dalībvalstī. Pašvaldību darbībai “sociālā pilsoniskuma” jomā vienmēr jābūt balstītai uz kritērijiem, kas noteikti ES tiesībās un precizēti judikatūrā, tāpēc ir svarīgi pārzināt un izplatīt šīs tiesības;

13.

atzīst, ka personu pārvietošanās brīvības īstenošana, kas izpaužas tūristu, kultūras, izglītības un ekonomikas jomas apmaiņas veidā, ir devusi ieguldījumu Eiropas pilsoniskuma apziņas veidošanā un savstarpējas izpratnes veicināšanā; iesaka ar intensīvāku šādu kontaktu palīdzību stiprināt vienotības izjūtu Eiropas iedzīvotāju vidū. It īpaši to var sekmēt mūsu kultūras un tās mantojuma daudzveidības uzsvēršana, un to atzinušas Eiropas iestādes, nosakot 2018. gadu par Eiropas Kultūras mantojuma gadu, kurā vietējās un reģionālās pašvaldības ir svarīgas stratēģiskās dalībnieces pasākumos un iniciatīvās, kas tiks popularizētas Eiropas Kultūras mantojuma gada ietvaros;

14.

piekrīt, ka viens no pilsonības galvenajiem aspektiem – turklāt vistiešākais aspekts – ir saistīts ar pilsoņu līdzdalību vietējās un reģionālās vēlēšanās; uzsver arī to, ka piedalīšanās Eiropas Parlamenta vēlēšanās pastāvīgās dzīvesvietas valstī arī ir svarīga Eiropas pilsonības izpausme, taču tas, ka šīs vēlēšanas notiek saskaņā ar atšķirīgiem valstu noteikumiem, ir pretrunā kopējai Eiropas pieejai; tādēļ rosina pieņemt Eiropas Parlamenta priekšlikumus, lai vēlēšanu kampaņas padarītu eiropeiskākas, kā arī atbalstīt ideju par transnacionāliem Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanu sarakstiem;

15.

tomēr norāda, ka ar ES pilsonību saistītajās tiesībās šis aspekts nav minēts. Lai atrisinātu šo jautājumu, vajadzīga īpaša likumdošanas procedūra, kas prasa vienprātīgu balsojumu (LESD 25. panta 2. punkts), un tāpēc tas ir rūpīgāk jāpārdomā. Tikmēr varētu lūgt dalībvalstīm apsvērt tādus līdzdalības modeļus, kas būtu pieejami ES pilsoņiem;

16.

uzskata: lai stiprinātu ES pilsoņu līdzdalību vietējās vēlēšanās, būs jāpieņem dažādi pasākumi ciešā sadarbībā ar vietējām pašvaldībām (informācijas izplatīšana, izpratnes veicināšanas kampaņas, vēlētāju reģistrācijas formalitāšu vienkāršošana utt.). Tajā pašā laikā, ņemot vērā, ka ES pilsoņi vietējās vēlēšanās piedalās aizvien aktīvāk, būtu nekavējoties jāpievēršas cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem tiesībām pilnībā piedalīties politiskajā dzīvē, nepieciešamības gadījumā likvidējot visus šobrīd dalībvalstīs pastāvošos šķēršļus, kas liedz šādu piedalīšanos. Komisijas priekšlikumos būtu jāņem vērā šis jautājums, kas pārsniedz vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaras;

17.

uzskata, ka arī trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas ES teritorijā, vajadzētu būt iespējai saskaņā ar uzturēšanās valsts tiesību normām piedalīties politiskajā dzīvē vietējā un reģionālajā līmenī;

18.

atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma pieņemšanu pilsoņu līdzdalība nenozīmē tikai balsošanas tiesību īstenošanu, bet arī iesaistīšanos demokrātiskā procesā, izmantojot dažādus līdzdalības demokrātijas modeļus. Tāpēc vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jānodrošina, ka ES pilsoņi ir informēti par jaunajām līdzdalības iespējām un plašāk tās izmanto, tālab šādas iespējas ir jāiekļauj arī pašvaldību darbībā;

19.

uzsver, ka viens no šiem rīkiem ir Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI), kas ir līdz šim redzamākā līdzdalības demokrātijas dimensija Eiropas Savienībā un var pastiprināt pilsoņu un varas, kurā iesaistītas arī reģionālās un vietējās iestādes, tiešā tuvuma dimensiju. Ziņojumā Komisija norāda, ka EPI īstenošana piecos gados ir bijusi apmierinoša, bet ir skaidrs, ka šo instrumentu ir nepieciešams attīstīt tālāk un padarīt to ērtāk lietojamu, lai pilnībā izmantotu tā demokrātisko potenciālu; RK arī turpmāk cieši uzraudzīs EPI attīstību un pašlaik izstrādā ieteikumus attiecībā uz ierosināto Regulas (ES) Nr. 211/2011 pārskatīšanu;

20.

ir gandarīta par Vispārējās tiesas nesen pieņemtajiem ar EPI saistītajiem nolēmumiem, kuri virzīti uz to, lai ierobežotu Komisijas plašo rīcības brīvību un lai palielinātu EPI spēju ietekmēt visu veidu procedūras (3); tādēļ aicina pārveidot mehānismu, lai nodrošinātu reālu pilsoņu tiesību nostiprināšanu ES politiskajās un juridiskajās procedūrās;

21.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm katru dienu nākas kārtot daudzas pilsoņu pieprasītas formalitātes. Bieži vien pilsoņi vispirms vēršas tieši šajās iestādēs;

22.

norāda, ka Eiropas pilsoņi tomēr sūdzas par informācijas trūkumu un daudzām ilgām un sarežģītām administratīvām procedūrām, kuras nepieciešamas, lai viņi varētu īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citās dalībvalstīs. Izteiktā kritika var liecināt par nepietiekamo uzmanību, ko publiskās pārvaldes iestādes, to skaitā vietējās un reģionālās pašvaldības, pievērš iedzīvotāju ieteikumiem, vēlmēm un vajadzībām saziņā ar šīm iestādēm. RK uzsver, ka liela nozīme ir vienkāršiem un pārredzamiem noteikumiem, kas ES pilsoņiem ļautu dzīvot citās ES dalībvalstīs un pilnībā piedalīties valsts sabiedriskajā dzīvē. RK atzīst, ka ir vajadzīga daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, saskaņā ar kuru visiem pārvaldes līmeņiem būtu jāstrādā kopā, lai atvieglotu šo procesu;

23.

uzskata, ka Komisijas plānotā “vienotā digitālā portāla” izveides pasākumos vajadzētu iesaistīt ne tikai valsts, bet arī reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, līdz ar to piemērojot visaptverošu pieeju šim pirmajam posmam ceļā uz nepieciešamo administratīvās vienkāršošanas un racionalizācijas procesu, tādējādi uzskata: tā kā Eiropas pilsonības stiprināšana, kuras pamatā ir Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā nostiprinātās demokrātiskās vērtības, ir tieši saistīta ar pārredzamības principa ievērošanu dažādu publiskās pārvaldes iestāžu un institūciju darbā, būtu ļoti lietderīgi, ja ES iestādes sadarbotos ar tām un nodrošinātu tām tehniskos līdzekļus un atbilstīgus finanšu resursus, lai garantētu gan pārredzamības un labas pārvaldības principu efektīvu īstenošanu dažādos Eiropas publiskās pārvaldes līmeņos, gan arī telpu pieredzes apmaiņai un izvērtēšanai;

24.

norāda: ņemot vērā dzīvošanu robežu tuvumā, tie galvenokārt ir pierobežas reģionu iedzīvotāji, kas ikdienā saskaras ar šķēršļiem, kuri traucē viņiem īstenot tiesības uz brīvu pārvietošanos. It īpaši pārrobežu darba ņēmēji saskaras ar daudziem šķēršļiem, ko saistībā ar mobilitāti izraisa dažādo dalībvalstu tiesību aktu saskaņotības trūkums tādās jomās kā sociālais nodrošinājums, tiešie nodokļi un nodokļu atvieglojumi, kā arī darba tiesību regulējums, kurš viņiem liedz izmantot savas tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi darba tirgum. Eiropas Savienībai vajadzētu pievērst uzmanību jautājumam par to, ko piederība ES pilsonībai šiem iedzīvotājiem nozīmē vai var nozīmēt, jo tieši attiecīgajās pierobežas teritorijās ES ideja un vērtības jau ir ieguvušas vēlamo atpazīstamību. Eiropas Komisijai būtu jāveicina pārrobežu dialogs, procesi un līdzdalība pierobežas reģionos un pārrobežu sadarbībā; turklāt Eiropas Komisijai būtu jāmudina dalībvalstis saskaņot savus tiesību aktus, lai aizsargātu pierobežas reģionos dzīvojošo pilsoņu tiesības;

25.

uzskata, ka šajā procesā vajadzētu ņemt vērā labas prakses piemērus, kas saistīti ar vietējo pašvaldību iesaistīšanos programmā “Viedās pilsētas”, jo tas varētu palīdzēt uzlabot Komisijas paredzētos jaunos rīkus;

26.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības veic ļoti nozīmīgu darbu vienlīdzīgu iespēju veicināšanā; tā kā finansiālā iekļautība ir svarīgs ES pilsonības aspekts, jo tai ir liela nozīme nabadzības mazināšanā, ienākumu atšķirību samazināšanā un ekonomikas izaugsmes palielināšanā, vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāveido partnerības, lai izstrādātu pasākumus, kas, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātiem iedzīvotājiem, ļautu novērst un apkarot finansiālo atstumtību un pārmērīgas parādsaistības;

27.

uzskata, ka pasākumos, kuri ierosināti cīņai pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, ir svarīgi veicināt Direktīvas 2011/99/ES transponēšanu dalībvalstīs, to pievienošanos Stambulas konvencijai, kā arī ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, jo vietējā un reģionālajā līmenī ir pieejamas šim mērķim paredzētas programmas (konsultācijas, cietušo uzņemšanas centru pārvaldība, pabalsti, finansiāla palīdzība utt.), turklāt pašvaldības reāli atrodas cietušo tuvumā;

28.

uzsver, ka minētajām pārvaldes iestādēm ir svarīga loma arī tādu pasākumu īstenošanā, kas paredzēti darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, jo to kompetencē ir atbalsta pasākumi, skolu mācību laika grafiks utt. Šajā sakarā atzinīgi vērtē priekšlikumus, kas ietverti Komisijas iesniegtajā likumdošanas iniciatīvā par šo tematu. Saistībā ar ģimenes dzīves atvieglošanu uzsver, ka Eiropas līmenī jāveicina paraugprakse un atsevišķu reģionu un vietējo pašvaldību izstrādātie politikas pasākumi, kuru mērķis ir sniegt atbalstu grūtībās nonākušām mājsaimniecībām, jo īpaši daudzbērnu ģimenēm;

29.

uzsver, ka līdztiesības veicināšanā īpaši nozīmīgas ir arī iniciatīvas, kas vietējā un reģionālajā līmenī izstrādātas cīņai ar LGBTI grupu diskrimināciju un tam, lai palielinātu sabiedrības pretimnākšanu šādām grupām;

30.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme, lai veicinātu personu ar funkcionāliem traucējumiem integrāciju un līdzdalību ar vienlīdzīgiem nosacījumiem. Šajā sakarā Komiteja atbalsta priekšlikumu attiecībā uz ES invaliditātes karti, t. i., iniciatīvu, kas paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti, lai viņi varētu izmantot īpašās priekšrocības (it īpaši kultūras, transporta, brīvā laika pavadīšanas un sporta jomā), kuras piedāvā iniciatīvā iesaistītās valstis;

31.

uzsver, ka darbībās, kas virzītas uz sinti/romu minoritātēm, kā arī citām minoritātēm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme tādās jomās kā sociālā palīdzība, izglītība un mājokļi;

32.

konstatē, ka līdztiesības veicināšanai ierosinātajās darbībās nav ņemtas vērā jauniešu īpašās vajadzības. Apgrūtināta piekļuve nodarbinātībai vai nestabila nodarbinātība ir faktori, kas jauniešiem traucē ar vienlīdzīgiem nosacījumiem īstenot dibināšanas līgumos un Pamattiesību hartā noteiktās cilvēktiesības un pilsoņa tiesības. Šādos apstākļos jauniešu neapmierinātība var pārtapt atklātā naidīgumā pret Eiropas projektu (kas nāk par labu populistu un ksenofobu kustībām) vai radikalizācijā;

33.

uzskata, ka neapstrīdami uzlabojumi Eiropas jauniešu izglītībā, pateicoties plašāk pieejamajām ES izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta programmām, kuras tagad ir apvienotas Erasmus+ programmas satvarā, vēl jo vairāk pamato nepieciešamību pieņemt pasākumus, kas jauniešiem atvieglotu pāreju no izglītības posma uz darba dzīvi, gan ņemot vērā dažādas vietējo pašvaldību īstenotās iniciatīvas šajā jomā (piemēram, ar ESF starpniecību), gan arī ar ieinteresēto nozaru ciešāku sadarbību dodot jauniešiem iespēju apgūt papildu prasmes un sekmējot jauniešu nodarbināmību, tādējādi pārvarot paradoksālo situāciju, ka vislabāk izglītotajai eiropiešu paaudzei ir vislielākās grūtības piekļūt pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai. Visbeidzot, Komiteja norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi veicināt jauniešu nodarbināmību, lai panāktu jauniešu identificēšanos ar Eiropas Savienību un tās vērtībām.

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/24

1.

uzskata, ka Komisijas priekšlikums Padomes ieteikumam ir atzinīgi vērtējams, taču nepietiekams pirmais solis attiecībā uz Eiropas mēroga sadarbību, jo izšķiroša nozīme ir salīdzināmai informācijai par absolventu nodarbinātību un bezdarbu visā Eiropas Savienībā, arī lai spētu risināt intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmu Eiropas reģionu iekšienē un to starpā. Šādas informācijas pieejamība ļautu Komisijai formulēt arī ieteikumus politikas jomā vienveidīgi kā daļu no globālas pieejas;

2.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija turpina pievērst īpašu uzmanību izglītības attīstības jautājumiem, jo izglītība Eiropā ir vēsturisks sasniegums un viens no vissvarīgākajiem instrumentiem, kas saistīts ar dalībvalstu un reģionu konkurētspēju, vienlīdzīgām iespējām, sociālo mobilitāti un Eiropas pilsonību;

3.

pauž atbalstu Komisijai šajā procesā, kas, pilnībā ievērojot dalībvalstu atbildību par mācību programmu saturu un izglītības sistēmas veidošanu, varētu uzlabot Eiropas izglītības, apmācības un augstākās izglītības dažādo sistēmu saderību un sadarbspēju; šajā sakarā uzskata, ka ierosinātais pasākums, kā tas ir pašlaik formulēts, nerada šaubas par subsidiaritātes principa ievērošanu, un uzsver, ka ir jāievēro proporcionalitātes princips, lai nodrošinātu, ka netiek radīts nekāds jauns finansiālais vai administratīvais slogs;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā minēto, proti, ja katram jaunietim patiešām radītu iespēju apgūt visu pamatprasmju klāstu, tas būtu svarīgs solis ceļā uz vienlīdzīgām iespējām Eiropas Savienības pilsoņiem; šāds priekšlikums pirmo reizi izteikts Eiropas Reģionu komitejas atzinumā “Eiropas sadarbība jaunatnes jomā (2010–2018)”;

5.

uzsver, ka piekļuve izglītības iespējām nedrīkst būt atkarīga no ģimenes ienākumiem, izglītojamā izcelsmes un valodas un ka Eiropas skolu un augstākās izglītības sistēmu centrā jābūt vienlīdzībai, kas ļautu visiem ES pilsoņiem pilnībā attīstīt savu potenciālu; Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst nozīmi, kāda ir lielākiem ieguldījumiem izglītībā un apmācībā, tostarp priekšlaicīgi skolas un augstskolas mācības pārtraukušo īpatsvara samazināšanā, lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu nodrošināt visiem iedzīvotājiem tiesības uz izglītību un šajā nolūkā novērstu ekonomiskos šķēršļus, kas apgrūtina izglītības virziena izvēli, bet jo īpaši mācību procesa uzsākšanu;

6.

uzsver, ka pilsoņu universitātes ideju var īstenot tikai tad, ja, veidojot ES un dalībvalstu augstākās izglītības programmu, to atbilstoši un patiešām saskaņo ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām; aicina Eiropas Komisiju dot jaunu impulsu Boloņas procesam un veikt nepieciešamos pasākumus atsevišķās jomās, piemēram, diplomu un profesionālās kvalifikācijas – arī doktora un zinātnisko grādu – ātrā vai pat automātiskā atzīšanā un pielīdzināšanā;

7.

uzskata, ka digitalizācija paver iespēju risināt dažādas problēmas, ar kurām saskaras izglītības sistēma, un ir arī viens no tās modernizācijas pamatelementiem. Cita starpā tā var veicināt

8.

uzsver, ka attiecībā uz izglītības un augstākās izglītības modernizēšanu ir svarīgi ne vien apspriest tās mērķus, bet īpaši jāņem vērā, ka patlaban tiek plānoti ES fondi nākamajam plānošanas periodam; tāpēc īpaši jāatbalsta projekti un pasākumi, kas virzīti uz apmācības programmu un skolu un augstākās izglītības iestāžu infrastruktūras attīstību mazāk attīstītajos reģionos laikposmā pēc 2020. gada;

9.

vērš uzmanību uz to, ka vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz piekļuvi augstākajai izglītībai varēs nodrošināt labāk – cita starpā arī studentiem, kuri nāk no mazāk attīstītiem, nomaļiem vai tālākiem reģioniem vai mazākumkopienām –, ja šādām grupām pieejamā un no publiskiem līdzekļiem finansētā izglītība būs efektīva, rezultatīva un iekļaujoša;

10.

uzsver, ka iespēja ceļot un kultūras apmaiņa Eiropas Savienībā (piemēram, izmantojot Erasmus programmu) var bagātināt studentu mācību pieredzi un veicināt ES pilsonības apziņu; šajā saistībā atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgas iespējas mobilitātes jomā, lai mobilitāte ar vienādiem nosacījumiem būtu pieejama visiem jauniešiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas;

11.

uzskata, ka būtu lietderīgi atbalstīt tādu papildu apmācības sistēmu un citu otrās iespējas izglītības programmu ieviešanu, kuru mērķis ir atvieglot pāreju no kāda izglītības līmeņa uz augstāku izglītības līmeni, attiecīgi veicinot labas prakses apmaiņu šajā jomā;

12.

ierosina pārskatīt priekšlikumu augstākās izglītības iestāžu finansēšanu vairāk orientēt uz rezultātiem, lai pienācīgi ņemtu vērā īpašās problēmas, ar ko saskaras reģionālās un vietējās nozīmes augstskolas un jo īpaši mazākumtautībām paredzētās augstākās izglītības iestādes ar mazāku skaitu studentu; šādas izglītības izzušana radītu ievērojamu kaitējumu sabiedrībai, kultūrai un ekonomikai;

13.

vērš uzmanību uz to, ka, ievērojot kvalitātes prasības, jāveic turpmāki pasākumi augstākās izglītības internacionalizācijai, īpaši saistībā ar kopīgiem Eiropas un starptautiskajiem diplomiem, apmaiņas un mobilitātes programmām un Erasmus programmas izvēršanu, to attiecinot uz pievienošanās procesā iesaistītajām valstīm un kaimiņos esošām trešām valstīm;

14.

norāda, ka šobrīd līdzekļi, kas ir pieejami to izglītības un profesionālās apmācības sistēmu līmeņu internacionalizācijai, kuri ir zemāki par augstākās izglītības līmeni, nav pietiekami, un tāpēc uzskata, ka šajā nolūkā sistemātiski jāmobilizē jauni ES, dalībvalstu, kā arī vietējie un reģionālie resursi;

15.

tā kā pašreizējā augstākās izglītības un profesionālās apmācības sistēmā absolventu sagatavotība, prasmes un kvalifikācija nereti neatbilst darba tirgus vajadzībām un nodarbināmības prasībām, ierosina izmēģināt augstākajā izglītībā ieviest vajadzībām pielāgotus mācību kursus, piemēram, paredzēt, ka students vienlaikus var brīvi izvēlēties priekšmetus arī vairākās augstskolās un ka iesaistās un konsultācijas sniedz visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp vietējie darba devēji. Kad studenti šādu kursu ir pabeiguši, viņiem var piešķirt tādus pašus kredītpunktus, kādus iegūst par parastu augstākās izglītības kursu;

16.

atbalsta to, ka tiek veicināta duālās mācīšanās sistēma, kas saikni starp izglītības un profesionālās apmācības piedāvājumu un attiecīgo teritoriju sekmē, ņemot vērā konkrētās vietējā darba tirgus vajadzības, kā arī izmantojot organizatoriskos modeļus, kas nodrošina valsts un privātā sektora dalībnieku līdzatbildību par kopīgo mērķu sasniegšanu. Komiteja atbalsta priekšlikumu par to, ka jāatbalsta mācīšanās darbavietā, piemēram, stažēšanās vai mācību prakse, jo tas dod iespēju pilnveidot uz pieprasījuma tirgu vērstas prasmes;

17.

uzskata: lai augstākās izglītības sistēma būtu elastīga, patiešām jāizvērš īsu studiju iespējas, arī tādēļ, lai profesionālo organizāciju un palātu iekšējā apmācība un profesionālās kvalifikācijas celšana atbilstu augstākajai izglītībai, šādām mācībām, iespējams, vismaz daļēji un atbilstoši attiecīgajām kvalitātes prasībām aizstājot vienu vai vairāku studiju priekšmetu apguvi augstskolā;

18.

uzsver, ka, popularizējot profesionālos kursus tehniskajos institūtos un universitātēs, jāpastiprina profesionālā apmācība augstākajā izglītībā;

19.

uzskata, ka saskaņā ar universitas ideju ir jānodrošina augstskolu lekciju un jo īpaši tiešsaistes kursu publiska pieejamība, vienlaikus ievērojot augstskolu autonomiju;

20.

pauž bažas: lai gan Eiropas augstskolās tiek veikti svarīgi pētījumi programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros vai ar dalībvalstu publisko finansējumu, to rezultāti ļoti daudzos gadījumos nav pieejami bez maksas vai vismaz praktizējošiem profesionāļiem, pasniedzējiem, kas nestrādā augstākās izglītības sistēmā, vai citiem interesentiem; tas ievērojami mazina Eiropas pētniecības un izstrādes sistēmas efektivitāti un vienlaikus ierobežo pasniedzēju un izglītības sistēmas dalībnieku, kuru rīcībā nav pietiekamu resursu, piekļuvi jaunākajiem pētniecības rezultātiem;

21.

piekrīt, ka skolotāju un pasniedzēju, kas strādā izglītības, apmācības un augstākās izglītības sistēmā, pedagoģiskā, psiholoģiskā un metodoloģiskā sagatavošana ir pamatnosacījums sekmīgai izglītošanai nākotnē, tāpēc šajā jomā, kura dinamiski attīstās, ļoti nepieciešama ir apmaiņa ar paraugpraksi, ko attiecīgie dalībnieki varētu iepazīt un apgūt, pateicoties programmas Erasmus piedāvātajām mobilitātes iespējām, un atbalsts kopīgiem inovatīviem projektiem, tostarp arī iniciatīvām, kuras skar skolotāju un pasniedzēju apmācībā un profesionālās kvalifikācijas celšanā iesaistītā personāla izglītības saturu un mācību programmas; turklāt attiecīgajiem dalībniekiem paredzēti tehnisko prasmju atjaunošanas kursi – it sevišķi dažos reģionos – varētu paaugstināt mācīšanas kvalitāti un attiecīgi samazināt atšķirības, kas starp reģioniem un dalībvalstīm vēl aizvien pastāv sasniegumu ziņā;

22.

pauž bažas, ka sakarā ar Brexit var tikt skartas to absolventu, studentu un skolēnu tiesības, kas mācās Apvienotajā Karalistē, un šīs bažas ir saistītas ne tikai ar to, ka Apvienotās Karalistes izglītības politika attiecībā uz minētajām personām var mainīties, bet arī ar neskaidrību par viņu mācību, kvalifikācijas, diplomu atzīšanu un pielīdzināšanu dalībvalstīs; tā kā šādi riski skar visas dalībvalstis, var būt pamatoti paredzēt kopēju ES līmeņa rīcību;

23.

aicina Komisiju, neskarot savstarpības principu, cik vien iespējams mazināt papildu kaitējumu, kas saistīts ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES (piemēram, iespēju, ka samazināsies līdzšinējā pastāvīgā un izcilā sadarbība ar Apvienotās Karalistes augstākās izglītības, pētniecības un izstrādes iestādēm) arī tad, ja tas nozīmē samērīgu papildu slogu budžetam;

24.

vērš uzmanību uz to, ka dažos mazāk attīstītos reģionos var izveidoties negatīva demogrāfijas un izglītības spirāle, jo abi minētie procesi viens otru pastiprina; tas varētu vēl vairāk mazināt šādu reģionu konkurētspēju un izraisīt izglītības sistēmas tālāku pasliktināšanos; tāpēc Komiteja prasa izstrādāt tādus stratēģiskus risinājumus, kuri ļautu uzlabot skolēnu un studentu mobilitāti un vienlaikus sekmētu iespējas atgriezties izcelsmes reģionā;

25.

uzskata, ka ir pats pēdējais laiks veikt ievērojamus ieguldījumus izglītības infrastruktūrā gan attīstītajos, gan mazāk attīstītajos reģionos, saskaņotus ieguldījumus vienmēr pielāgojot konkrētajām teritoriālajām īpatnībām. Tāpēc īpaši svarīgi ir pastiprināt Eiropas Investīciju bankas un ES fondu atbalstu reģionālajām iniciatīvām, kuru mērķis ir izglītības attīstība;

26.

brīdina: ja augstākās izglītības, apmācības un publiskās izglītības sistēmas tiek pakārtotas efektivitātes, tiešas konkurētspējas un ātras vai pat tūlītējas nodarbināmības prasībām, var būt apdraudēta tādu profesiju un zinātnes nozaru pastāvēšana, kurās gan vajadzīgs ļoti neliels skaits absolventu, tomēr vidējā un ilgtermiņā šādu profesiju un nozaru zudums radītu neaprēķināmu kaitējumu Eiropas kultūrai, mākslai, augsta līmeņa zinātnei un vietējai zinātībai;

27.

uzsver, ka attiecībā uz izglītības, apmācības un, attiecīgā gadījumā, augstākās izglītības iestādēm, kuras darbojas nacionālo vai etnisko minoritāšu valodā, jācenšas paplašināt mazākumtautību studentu piekļuvi izglītībai, kā arī jānodrošina sistēmas, kas sekmē to, lai absolventiem, kuri pārstāv mazākumtautības vai ir ES iekšējie migranti, iespējas turpināt izglītību vai atrast darbu būtu tādas pašas kā pārējiem absolventiem;

28.

atzīst, ka vairākās dalībvalstīs reliģiskās izglītības iestādes, tāpat kā tās izglītības, apmācības un augstākās izglītības iestādes, ko uztur baznīca vai reliģiskās organizācijas, dod ieguldījumu Eiropas izglītības un augstākās izglītības jomā, tāpēc pret tām nedrīkst būt nekādas diskriminācijas, līdzīgi kā pret jebkuru izglītības iestādi, kamēr vien tiek īstenota valsts izglītības programma. Vienlaikus uzsver, ka laicīgā izglītība un dažādu reliģiju un uzskatu respektēšana ir Eiropas integrācijas stūrakmeņi;

29.

uzskata, ka bēgļu, patvēruma meklētāju un līdzīgos apstākļos esošu cilvēku lietās un migrācijas situācijas risināšanā viens no galvenajiem jautājumiem ir attiecīgo personu kvalifikāciju, prasmju un diplomu atzīšana vai attiecīgā gadījumā – diplomu pielīdzināšana, jo bez tā nevar runāt par patiesu integrāciju ne izglītībā, ne darba tirgū; tāpēc atkārtoti aicina sniegt dalībvalstīm atbalstu to centienos nodrošināt piekļuvi prasmju apzināšanai, valodas apguvei, kvalifikācijas paaugstināšanai un citiem pasākumiem, kas sekmē integrāciju darba dzīvē un sabiedrībā. Būtu jānodrošina, lai cilvēkiem, kas ieguvuši izglītību/kvalifikāciju savā izcelsmes valstī, būtu iespēja nekavējoties veikt savu prasmju novērtējumu (1). Uzskata, ka būtu jāapspriežas ar attiecīgajām reģionālajām un vietējām pašvaldībām par kopīgu, efektīvu stāvokļa pārvaldību, ievērojot integrācijas, vienlīdzīgu iespēju un cilvēktiesību mērķus;

30.

aicina izskatīt iespējas pilnveidot fizisko audzināšanu un veselības zinību apguvi izglītības sistēmā, pievēršot īpašu uzmanību pamatizglītībai un ārpusskolas programmu atbalstam. Pieejai attiecībā uz veselības mācību vajadzētu būt visaptverošai, un tajā vajadzētu iekļaut gan fiziskās, gan garīgās labsajūtas jautājumus, lai novērstu seksuālu uzmākšanos un vardarbību skolās;

31.

norāda, ka izglītībai un apmācībai būtu jāpopularizē iecietība un vērtības, uz kurām balstās ES, proti, cilvēka cieņas respektēšana, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana, kā arī minoritātēm piederīgu cilvēku tiesību ievērošana, lai tādējādi mazinātu radikalizāciju, atstumšanu, ksenofobiju un dažāda veida ekstrēmisma izplatības draudus;

32.

uzsver, ka, veicot saskaņotus pasākumus ar mērķi reāli mazināt atšķirības starp reģioniem, būtu jāsniedz pienācīga palīdzība dažiem mazāk attīstītiem reģioniem, lai tiem būtu iespējas modernizēt skolas un augstāko izglītību, vienlaikus turpinot profesionālās izglītības un apmācības attīstību; tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka dažos mazāk attīstītos reģionos darba tirgus galvenokārt ir pieejams tiem, kas ieguvuši profesionālu kvalifikāciju, un, ja profesionālā izglītība vairs nebūs viena no prioritātēm, attiecīgās teritorijas ekonomiskais un sociālais stāvoklis vēl vairāk pasliktināsies;

33.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka izglītības, apmācības un augstākās izglītības jomā daudzlīmeņu pārvaldības instrumentu izvēršana un pamatotos gadījumos dalībvalsts iekšējā decentralizācija, kā arī atsevišķu reģionu – īpaši pierobežas reģionu vai reģionu ar tiem līdzīgām iezīmēm – savstarpējā sadarbība un partnerības ir piemērots veids, kā efektīvi plānot un īstenot izglītības un augstākās izglītības modernizāciju;

34.

aicina Eiropas Komisiju, tai izstrādājot izglītības un augstākās izglītības attīstības un modernizācijas politiku, Eiropas Reģionu komiteju uzskatīt par partneri un konsultāciju gaitā, cik vien iespējams, apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tās ir gan ieinteresētās puses, gan izglītības sistēmu atbalstītājas vai uzturētājas.

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/34

1.

konstatē, ka publiskais sektors pilda izšķiroši svarīgu ekonomisku funkciju kā regulators, pakalpojumu sniedzējs un darba devējs un ka mainīgā pasaulē arī tam ir jāattīstās, lai pielāgotos sabiedrības vajadzībām;

2.

apliecina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, būdamas iedzīvotājiem pietuvinātas pārvaldes iestādes, kas atbild par ikdienas pakalpojumu tiešu sniegšanu pilsoņiem, var izšķiroši ietekmēt publisko pakalpojumu modernizāciju;

3.

uzsver digitālo risinājumu iespējamo noteicošo lomu tāda jauna pārvaldes modeļa veidošanā, kas vienlaikus būtu gan pārredzamāks, vienkāršāks, efektīvāks, iekļaujošāks un līdz ar to arī labāk atbilstu lietotāju vēlmēm;

4.

atgādina, ka Eiropadome 2013. gada oktobrī notikušajā sanāksmē secināja, ka publiskās pārvaldes modernizācija būtu jāturpina, steidzami ieviešot e-pakalpojumus (piemēram, e-veselību, e-rēķinu sagatavošanu, elektronisko iepirkumu), un ka neizmantots resurss ar milzīgu potenciālu ir atvērtie dati;

5.

konstatē, ka nedz pilsoņi, nedz uzņēmumi tiešsaistes publisko pakalpojumu potenciālu pagaidām neizmanto pilnībā un ka e-pārvalde dažādās Savienības dalībvalstīs un reģionos attīstās nevienmērīgi;

6.

uzskata, ka publiskā sektora modernizācija ar digitālu risinājumu palīdzību paver uzņēmumiem jaunas ekonomiskas perspektīvas un tādējādi palīdz stiprināt Savienības un tās dalībvalstu konkurētspēju;

7.

norāda, ka laikā, kad lielākā daļa publiskās pārvaldes iestāžu saskaras ar nepieciešamību samazināt kopējos izdevumus, pārvaldes digitalizācija ir līdzeklis, ar kura palīdzību var sniegt labākas kvalitātes pakalpojumus un vienlaikus būtiski ietaupīt;

8.

tāpēc atzinīgi vērtē faktu, ka Padomes prezidentvalsts Igaunija par prioritāti ir noteikusi digitālās Eiropas veidošanu un datu aprites brīvību, kā arī mērķi pakāpeniski ieviest pārrobežu digitālos pakalpojumus, kuru uzdevums ir atvieglot ikdienas dzīvi;

9.

uzsver savu atbalstu Komisijas prioritātei: publiskā sektora digitalizācijai digitālā vienotā tirgus īstenošanas ietvaros, kā arī e-pārvaldes 2016.–2020. gada rīcības plānam;

10.

pilnībā piekrīt Komisijas redzējumam, proti, 2016.–2020. gada e-pārvaldes rīcības plāna ietvaros panākt, lai vēlākais 2020. gadā publiskā pārvalde un iestādes būtu kļuvušas atvērtas, efektīvas, iekļaujošas un visiem Savienības pilsoņiem un uzņēmumiem sniegtu lietotājam draudzīgus, individualizētus pakalpojumus bez robežām;

11.

pauž gandarījumu par Komitejai piešķirto novērotāja statusu E-pārvaldes rīcības plāna valdē un, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību lomu publiskā sektora modernizācijā, iesaka šo statusu mainīt uz pilntiesīga locekļa statusu;

12.

atgādina, ka vēlētos, lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu piedalīties šā mērķa sasniegšanai domāto pasākumu un instrumentu veidošanā, nevis tikai to īstenošanā un izmantošanā;

13.

uzstāj, ka visā Savienībā vietējās un reģionālās pašvaldības apliecina ļoti lielu inovācijas un eksperimentēšanas spēju, īpaši tādās jomās kā piekļuve informācijai, energoefektivitāte, ilgtspējīga mobilitāte, atkritumu apsaimniekošana, pārvaldes vienkāršošana, veselības aprūpe un drošība;

14.

norāda, ka inovācija publiskajā sektorā ir viens no šā gada tematiem, kam pievēršas RK un RTD ĢD kopīgā Zināšanu apmaiņas platforma. Platformas darbībai jābūt orientētai uz to, ka ieinteresētās pilsētas un reģioni tiek pasludināti par valsts pārvaldes inovatīvas atjaunošanas un inovatīva iepirkuma veidošanas avangardu, lai efektīvi izplatītu paraugpraksi. Ar progresīvu pilsētu un reģionu palīdzību un sadarbībā ar Komisiju būtu jāpanāk efektīvāka pakalpojumu sniegšana un apjomradīti ietaupījumi visā ES;

15.

uzskata, ka publiskā pārvalde ir atbildīga par inovācijai labvēlīgu ekosistēmu veidošanu gan publiskajā sektorā, gan ārpus tā;

16.

uzsver, ka svarīga ir atvērta pārvalde, kas ar mērķi uzlabot pārredzamību un efektivitāti piešķir drošu piekļuvi saviem datiem un pakalpojumiem, un atbalsta principu, saskaņā ar kuru publiskās pārvaldes iestādēm būtu pārredzamā un iekļaujošā veidā jāveic informācijas apmaiņa savā starpā, kā arī ar pilsoņiem un uzņēmumiem;

17.

atkārtoti apliecina savu atbalstu principam “digitalitāte pēc noklusējuma”, tostarp attiecībā uz tā pārrobežu piemērošanu publiskās pārvaldes iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem, ja vien šo principu papildina pasākumi ar mērķi nodrošināt digitālo iekļautību (1);

18.

atbalsta “vienreizējas iesniegšanas” principu, saskaņā ar kuru publiskā pārvalde noteiktu informāciju gan pilsoņiem, gan uzņēmumiem prasa sniegt tikai vienu reizi. Šāda pieeja dotu iespēju vienkāršot saziņu starp pilsoņiem, uzņēmumiem un publisko pārvaldi;

19.

atbalsta principu “sadarbspēja pēc noklusējuma”, jo tas ir nozīmīgs faktors, lai varētu izmantot digitalizācijas pavērtās iespējas;

20.

atbalsta “līdzveidošanas” (2) principu un lietotāju arvien lielāku iesaisti publisko pakalpojumu pārveides procesā. Tas atbilst arī RK ierosinājumam piemērot līdzveidošanas principu, lai nākamās ES pētniecības un inovācijas programmas izstrādi nodrošinātu, tajā pilntiesīgi iesaistot reģionus (3);

21.

tāpēc atzinīgi vērtē tiesiskā regulējuma saskaņošanu, izmantojot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, kas – atbilstīgi proporcionalitātes principam – dod iespēju fizisko personu pamattiesības uz aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi saskaņot ar pārējām attiecīgajām pamattiesībām; atgādina, ka personas datu aizsardzības sadrumstalotā īstenošana Savienībā rada juridisku nenoteiktību, kas kaitē datu brīvai apritei visā Savienībā. Jaunas iespējas paver Igaunijas prezidentūras laikā izveidotā iniciatīva MyData, jo tā uzlabo personas datu pārvaldību, orientējoties uz cilvēku interesēm;

22.

uzsver to būtisko lomu, ko vietējās un reģionālās pašvaldības, īpaši pierobežas apgabalos, var uzņemties piemērotu, efektīvu un nepārtrauktu pārrobežu pakalpojumu apzināšanā, izmēģināšanā un attīstīšanā;

23.

uzver, ka noteiktu lomu visaptverošas pieejas īstenošanā var uzņemties privātais sektors. Inovācija paver patērētājiem iespēju ar vienkāršotu procedūru palīdzību piekļūt daudziem un dažādiem publiskiem un privātiem pakalpojumiem. Tāpēc privātais sektors inovācijas jomā būtu jāuzlūko kā pilntiesīgs dalībnieks un publiskās pārvaldes partneris;

24.

norāda, ka ekonomikas digitalizācija nozīmē ne vien jaunus patēriņa, darba un tīklu veidošanas modeļus, bet līdz ar tiem – arī jaunas iedzīvotāju prasības attiecībā uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Šajā saistībā inovācija publiskajā sektorā un e-pārvaldes labāks izmantojums ir arī iespēja efektīvāk reaģēt uz šīm pārmaiņām, it īpaši saistībā ar sadarbīgās ekonomikas attīstību un ar to saistītiem jautājumiem, tādiem kā reģistrācijas procedūras, nodokļi un nodarbinātība;

25.

uzskata, ka viena no prioritātēm ir digitālās iekļautības nostiprināšana un digitālo pakalpojumu izplatīšana: uzdevums ir tāds pats kā attiecībā uz digitālo vienoto tirgu, kas ietver tādu zonu skaita mazināšanu, kurās vēl nav pieejami uzticami un augstas veiktspējas tīkli ar pieņemamiem tarifiem. Vienlaikus jāturpina atbalsta pasākumi šo digitālo sadarbības tīklu izvēršanai un to satura attīstībai;

26.

uzskata, ka publiskajai pārvaldei tāpat kā visām organizācijām, kas apstrādā sensitīvus datus, ir sistemātiski jārūpējas par datu klasificēšanu un par drošību. Tā kā lielu kaitējumu var nodarīt kiberpirātisms, kiberuzbrukumi un kiberterorisms, dažos gadījumos jāapsver tādi risinājumi, kas nodrošinātu datu vai pat veselas sistēmas fizisku nošķirtību no interneta;

27.

norāda uz Eiropas Komisijas lomu to pamatnosacījumu radīšanā, no kuriem ir atkarīga sadarbspēja un saskaņošana ar mērķi nodrošināt informācijas apmaiņu, kas ir šo principu pamatā;

28.

apliecina apņemšanos veidot pārrobežu publiskos pakalpojumus, balstoties uz digitāliem risinājumiem, un no šādas perspektīvas ar interesi uzņem iniciatīvas, kas ļauj uzlabot dažādu pārvaldes iestāžu sadarbspēju, kā arī attīstīt tādus risinājumus kā elektroniskā identifikācija un e-paraksts;

29.

digitālo infrastruktūru veidošanā aicina piemērot visaptverošu pieeju, kurā dažādas pārvaldes iestādes ieviestu sadarbspējīgus risinājumus un iespēju robežās izmantotu vienotu tehnisko bāzi, vienlaikus veidojot savām vajadzībām atbilstošas lietotnes. Šāda pieeja ļautu izvairīties no vajadzības veidot katram pakalpojumam savu infrastruktūru, tādējādi samazinot izmaksas, un vienlaikus nodrošinātu ieguvumus no efektivitātes viedokļa. Turklāt šāda pieeja palīdzētu izvairīties no vienotā tirgus teritoriālās sadrumstalotības;

30.

šajā kontekstā vēlreiz atkārto savu prasību, ka platjoslas tīklu veidošanas projekti ir jāatzīst par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (4);

31.

atbalsta iniciatīvas, kas dod iespēju uzlabot pilsoņu un uzņēmumu piekļuvi publiskajiem pakalpojumiem. Iniciatīvu galvenajai ievirzei vajadzētu būt vienkāršošanai un orientācijai uz lietotāja vajadzībām;

32.

uzskata, ka ir nepieciešamas dziļas organizatoriskās kultūras pārmaiņas, lai publiskais sektors varētu kļūt patiesi inovatīvs, un uzsver lomu, ko ar dažādiem publiskiem pakalpojumiem saistītās personas var pildīt inovācijas stimulēšanas nolūkā;

33.

iesaka, lai publiskās pārvaldes darbinieku tālākizglītība digitālo risinājumu jomā kļūtu par vietējās un valsts pārvaldes prioritāti, un mudina pārvaldes iestādēs izplatīt šo pārredzamības, komunikācijas un pieredzes apmaiņas kultūru;

34.

aicina dažādās pārvaldes iestādēs izveidot daudzdisciplināras augsta līmeņa vienības, kurās varētu būt iesaistīti lietotāji. To uzdevums būtu piedāvāt publisko lēmumu pieņēmējiem inovatīvus risinājumus;

35.

uzskata, ka e-pārvaldes potenciālu būs iespējams pilnībā izmantot tikai tad, kad būs pieliktas pūles, lai palielinātu iedzīvotāju un uzņēmumu uzticēšanos tam, kā tiek izmantoti viņu nosūtītie dati. Lai iemantotu šādu uzticēšanos, daži dati ir saskaņoti jāaizsargā ļoti augstā līmenī. Šajā saistībā Komiteja ar interesi konstatē, ka uzticēšanās palielinās, ja iedzīvotājiem un uzņēmumiem ir tiesības pārbaudīt, kā pārvaldes iestādes izmanto viņu datus;

36.

uzskata, ka, ar digitālu risinājumu palīdzību īstenojot pārvaldes modernizāciju, ir jārod iespēja publisko lēmumu pieņemšanā vairāk iesaistīt iedzīvotājus un ka šā vietējai demokrātijai sevišķi svarīgā jautājuma saistībā ir jāīsteno konkrēti šim nolūkam veltītas iniciatīvas;

37.

tāpēc uzsver publisko procedūru līdzveidošanas principa nozīmi – tas paredz lietotāju iesaisti publisko pakalpojumu koncepcijas veidošanā un izstrādē. Šis jaunais publiskās pārvaldes, pilsoņu un uzņēmumu sadarbības veids paver iespēju apmierināt lietotāju vajadzības, kā arī apzināt pilsoņu prasmes un spējas un salāgot tās tādā veidā, lai visi iesaistītie varētu sadarboties un tādējādi pilnveidot sniegtā pakalpojuma kvalitāti. Komiteja iesaka izmantot esošos instrumentus, piemēram, ESAO metodisko līdzekli, un tos popularizēt vietējā un reģionālā līmenī;

38.

ierosina efektīvi veicināt tīkla sadarbību starp Eiropas jauninājumu centriem, lai aktivizētu pilsētu un reģionu inovatīvo darbību;

39.

uzskata: lai varētu digitalizēt pārvaldi, ir jānodrošina, ka ikvienam iedzīvotājam ir digitāla piekļuve neatkarīgi no izglītības līmeņa un vecuma, varbūtējas invaliditātes vai atrašanās vietas Eiropā;

40.

uzsver, ka pilsoņu un uzņēmumu, īpaši MVU, izpratnes palielināšana un apmācība digitālu publisko pakalpojumu izmantošanas jomā noteiks to, vai publiskā sektora digitalizācija tiks pieņemta, īpaši to sabiedrības locekļu vidū, kuri ir vismazāk saistīti arī šīm tehnoloģijām;

41.

uzskata, ka šāda attieksmes maiņa ir atkarīga no izglītības un apmācības, tāpēc atbalsta skolām paredzētu informātikas stundu popularizēšanu, lai nākamo paaudžu skolēni varētu gūt labumu no īstas digitālās kultūras, kas viņiem ļautu kļūt par aktīviem nākotnes zināšanu sabiedrības locekļiem. Piemērotām mūžizglītības struktūrām būtu arī jāpalīdz visu vecumu pieaugušajiem apgūt digitālās prasmes vai tās uzlabot;

42.

uzsver, ka inovāciju publiskajā sektorā var veicināt ar sadarbību un labas prakses apmaiņu starp pārvaldes iestādēm un pāri robežām;

43.

ar interesi uztver izmēģinājumus, kas saistīti ar datu apmaiņu starp pašvaldībām, piemēram, pilotprojektu, ko izstrādājušas Igaunija un Somija (5), un iesaka starpreģionu sadarbības ietvaros atbalstīt šāda veida kopdarbu;

44.

iesaka izstrādāt iniciatīvas, kas ļautu apzināt vietējo un reģionālo pašvaldību ieviestos jauninājumus, apmainīties ar pieredzi un izplatīt labu praksi;

45.

uzsver, ka ir svarīgi vietējās un reģionālās pašvaldības cieši iesaistīt visās tajās rīcībpolitikās, kuru mērķis ir stimulēt publiskā sektora inovāciju ar digitālu risinājumu palīdzību;

46.

apliecina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām publiskā sektora inovācijā ir izšķiroša loma;

47.

atzinīgi vērtē Reģionu komitejas iesaisti tādās pastāvošajās platformās kā E-pārvaldes 2016.–2020. gada rīcības plāna valde. Tomēr Komiteja ir pārliecināta, ka tās pilntiesīga dalība minētajā valdē, kā arī partnerība ar ESAO Publiskā sektora inovācijas novērošanas centru ļautu Eiropas Reģionu komitejai vairāk atbalstīt inovāciju publiskajā sektorā;

48.

ierosina izveidot Reģionu komitejas un Atvērtās pārvaldības partnerības (APP) partnerību;

49.

iesaka izstrādāt tādus konkrētus rādītājus, kas ļautu uzticami salīdzināt publiskās pārvaldes iestādes pēc to atvērtības digitāliem risinājumiem;

50.

aicina publisko sektoru apņemties īstenot inovāciju, kas būtu vērsta uz lietotāju vajadzībām un ievērot tādus principus kā visu pilsoņu un uzņēmumu piekļuve digitālajiem pakalpojumiem bez diskriminācijas, sensitīvu datu pastiprināta aizsardzība, “digitalitāte pēc noklusējuma”, “vienreizēja iesniegšana”, līdzveidošana un sadarbspēja;

51.

ierosina ieinteresētās pilsētas un reģionus pasludināt par valsts pārvaldes inovatīvas atjaunošanas un inovatīva iepirkuma veidošanas avangardu, lai panāktu efektīvāku pakalpojumu sniegšanu un apjomradītus ietaupījumus visā Eiropā;

52.

pievienojas Eiropas Parlamenta aicinājumam Eiropas Komisijai šajā jomā rādīt priekšzīmi;

53.

ierosina izveidot pasākumu, kas ļautu regulāri izcelt paraugpraksi, ko vietējās un reģionālās pašvaldības ir izstrādājušas inovācijas jomā, izmantojot digitālus risinājumus.

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/39

1.

atzinīgi vērtē Igaunijas valdības uzaicinājumu izstrādāt atzinumu par tematu “Aprūpes sistēmu deinstitucionalizācija vietējā un reģionālajā līmenī”. Statistikas dati liecina, ka Eiropas Savienībā katrs sestais iedzīvotājs – kopumā apmēram 80 miljoni cilvēku – cieš no invaliditātes, kurai var būt dažādas smaguma pakāpes. Vairāk nekā trešdaļai cilvēku, kas vecāki par 75 gadiem, ir kādi traucējumi, kas negatīvi ietekmē viņu ikdienas dzīvi. Turpmākajos gados, pieaugot gados vecāku cilvēku īpatsvaram ES iedzīvotāju kopskaitā, šis skaits varētu vēl vairāk palielināties (1). Kaut arī cilvēku ar invaliditāti stāvoklis un dzīves apstākļi pēdējos 20 gados ir būtiski uzlabojušies, vairumā ES dalībvalstu joprojām ir vērojami lielāki vai mazāki trūkumi gan cilvēku ar invaliditāti ārstēšanas un aprūpes jomā, gan sabiedrības attieksmē pret šiem cilvēkiem. Diemžēl joprojām sastopamies ar gadījumiem, kad, piemēram, cilvēkiem ar attīstības traucējumiem un/vai garīgu saslimšanu ir ierobežotas tiesības pieņemt lēmumus, kā pašiem dzīvot;

2.

pauž pārliecību, ka cilvēkiem ar invaliditāti vajadzētu pavērt jebkura veida iespējas kļūt par pašpietiekamiem sabiedrības locekļiem un ka ir jāatbalsta viņu izvēles brīvība; šajā saistībā atgādina, ka dažādās valstīs aprūpes sistēmas ir atšķirīgas, un tas nozīmē, ka pāreja uz aprūpi dzīvesvietā ir jāpielāgo vietējiem apstākļiem un tajā jāiesaista gan attiecīgās kopienas, gan aprūpes saņēmēji un viņu ģimenes; vēlas uzsvērt, ka šī atzinuma mērķis nav izskaust vai nosodīt jebkuru institucionalizētu aprūpi jebkuros apstākļos; aprūpes iestādes nav īstais risinājums, taču tās var arī uzskatīt par vienu no pieejamajiem risinājumiem. Lai pielāgotos situāciju daudzveidībai un katram piedāvātu maksimālas izaugsmes iespējas neatkarīgi no invaliditātes pakāpes, dažās valstīs iestādes ir vairāk atvērtas jauniem atbalsta veidiem. Īpaša uzmanība ir jāpievērš ģimeņu lomai šo iestāžu darbībā;

3.

atzīmē, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantu ES pilnvaras sabiedrības veselības jomā aprobežojas galvenokārt ar dalībvalstu, reģionu un vietējā līmenī īstenotās veselības politikas papildināšanu. Ievērojot subsidiaritātes principu, ES uzdevums ir rīkoties šādās jomās:

4.

uzsver, ka 2006. gadā pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām iezīmē pilnīgi jaunu skatījumu uz invaliditāti, proti, uzsvars tagad vairāk tiek likts uz to, kā sabiedrība var pielāgoties un kā apkārtējo vidi var pielāgot, lai kompensētu grūtības, ar kurām saskaras cilvēki ar invaliditāti, un tādā veidā viņiem pavērtu iespēju iekļauties sabiedrībā un dzīvot iespējami neatkarīgi. 2017. gada novembrī konvenciju bija ratificējušas 27 no 28 ES dalībvalstīm, un 22 no tām bija ratificējušas arī fakultatīvo protokolu (2). RK iesaka visām dalībvalstīm ratificēt gan konvenciju, gan protokolu;

5.

šajā atzinumā izmanto ANO pieņemto jēdziena “invaliditāte” definīciju: proti, tā rodas, cilvēkiem ar pastāvīgiem fiziskiem, garīgiem vai maņu traucējumiem saskaroties ar attieksmes un apkārtējās vides šķēršļiem, kas ierobežo vienlīdzīgas iespējas pilnvērtīgi un efektīvi līdzdarboties sabiedrības dzīvē. Invaliditāti var radīt saslimšana vai citi stāvokļi, un traucējumi var būt iedzimti vai iegūti. Šādām slimībām, stāvokļiem un bojājumiem var būt pastāvīgs vai pārejošs raksturs;

6.

atzinīgi vērtē iniciatīvu, ar ko nāca klajā kādreizējais Eiropas Komisijas loceklis Vladimír Špidla, kurš ar ekspertu grupas atbalstu izstrādāja “Kopējas Eiropas vadlīnijas pārejai no institucionālās aprūpes uz aprūpi dzīvesvietā” (3). Ņemot vērā minētās vadlīnijas, RK iesaka jēdzienu “iestāde” definēt šādi: “aprūpes centrs, kura iemītnieki ir izolēti no plašākas sabiedrības un/vai ir spiesti dzīvot kopā; iemītnieki nevar pietiekami kontrolēt savu dzīvi un lēmumus, kas viņus ietekmē, un parasti organizācijai pašas vajadzības ir nozīmīgākas nekā iemītnieku individuālās vajadzības”. Vadlīnijas tika izstrādātas, lai atbalstītu dalībvalstu pāreju no institucionālās aprūpes uz aprūpi dzīvesvietā. Ņemot vērā to valstu pieredzi un atziņas, kas jau veikušas deinstitucionalizāciju, paredzēts, ka šim procesam laika gaitā jāaptver šādi aspekti: kopīga stratēģija un redzējums; attiecīgo personu un piederīgo iesaistīšana; kopīga atbildības uzņemšanās, ko nodrošina visi dalībnieki visos līmeņos; procesu vadīšana, virzīšana un atbalstīšana. RK secina, ka vadlīnijas ir piemērotas, lai sekmētu pāreju no institucionālās aprūpes uz biežāku aprūpi dzīvesvietā, un iesaka visām dalībvalstīm tās piemērot;

7.

norāda, ka arvien biežāk izskan šaubas par institucionālo aprūpi un ka vairākos zinātniskos pētījumos norādīts, ka ilgstošai aprūpei kādā iestādē var būt dažāda veida negatīva ietekme uz attiecīgajām personām un tā var arī izpausties kā brīvības zudums, stigmatizācija, patstāvības zudums un anonimizācija. Ir vērojama negatīva ietekme arī uz darbiniekiem, kas strādā institucionālā vidē. Tādēļ izveidojusies vienota izpratne par to, ka priekšroka būtu jādod aprūpei dzīvesvietā, kas tiek sniegta atvērtākos veidos, un ka turpmākajai aprūpes attīstībai būtu jānorit šajā virzienā. Tas uzsvērts arī “Eiropas rīcības plānā iedzīvotāju garīgās veselības jomā” (4). PVO Eiropas reģionālais birojs rīcības plānu izstrādāja, cieši sadarbojoties un apmainoties ar informāciju ar dalībvalstīm, kas arī atbalsta šo plānu. RK arī atkārtoti uzsver, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir noteiktas personu ar invaliditāti tiesības “dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem” (5);

8.

secina, ka pēdējos 20 gados daudzās dalībvalstīs vērojama līdzīga attīstības tendence: lielas aprūpes iestādes un specializētas slimnīcas arvien biežāk tiek aizstātas ar atvērtākiem, sociālajā vidē integrētiem aprūpes veidiem. Tomēr Eiropā vairāk nekā miljons cilvēku ar invaliditāti joprojām dzīvo aprūpes iestādēs (6). Pāreja no institucionālās aprūpes uz atvērtāku aprūpi dzīvesvietā nenotiek vienā dienā. Šī pāreja norit daudzus gadus, un ir vajadzīgas pūles un pasākumi visos sabiedrības līmeņos, kā arī attieksmes maiņa un jauni tiesību akti. RK uzskata: ir svarīgi, lai visas dalībvalstis aprūpes nodrošināšanai dzīvesvietā veltītu īpašu uzmanību un lai virzība uz deinstitucionalizāciju noritētu, respektējot mērķgrupu tiesības un nodrošinot, ka viss tiek darīts attiecīgo personu interesēs;

9.

uzskata par nepieciešamu brīdināt, ka valstis, kas sākušas pāreju uz pietuvinātāku, atvērtāku aprūpi, veco iestāžu vietā var vienkārši veidot jaunas. Tādējādi var izveidoties situācija, kad mērķgrupām, kurām ļoti smagā un sarežģītā stāvokļa dēļ ir īpašas vajadzības, ko sabiedrībai ir grūti apmierināt, un kad katram atsevišķam gadījumam piemēroti risinājumi nav iespējami, var tikt veidotas jaunas, iestādēm līdzīgas struktūras un aprūpes centri. Šādas pārmaiņas var izraisīt arī smaga krīze, piemēram, lielais bēgļu pieplūdums, kas daudzās ES dalībvalstīs bija vērojams 2015. gada rudenī. Tā kā tobrīd bija jānodrošina patvērums, cilvēki tika izmitināti uzņemšanas centros un aprūpes iestādēs. Risinājumi, kas izraudzīti un plānoti kā pagaidu pasākumi, tomēr saistīti ar risku, jo tie var kļūt pastāvīgi, un tam ir negatīva ietekme uz attiecīgajām personām;

10.

secina, ka ES dalībvalstīs virknē tiesību aktu un politikas dokumentu dažādā mērā noteikts, ka jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti iespēja aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un ka viņu dzīvei nebūtu jāatšķiras no citu cilvēku dzīves. Tomēr vērojams, ka sabiedrība slēpti un dažkārt atklāti izrāda noraidošu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Attieksmē pret stigmatizētām sabiedrības grupām bieži izpaužas naidīgums, bailes un uzskats, ka to vērtība ir mazāka un tās rada apgrūtinājumu. Vairāki pētījumi liecina, ka cilvēki ar garīgās veselības problēmām tiek stigmatizēt (7). Stigmatizācija savukārt izraisa attiecīgo personu diskrimināciju. Tā var, piemēram, izpausties kā nepietiekama aprūpe vai sociālā atstumtība, kas vēl vairāk iedragā attiecīgās personas garīgo veselību. Šis apburtais loks nekad nebeidzas un kļūst arvien ciešāks. Deinstitucionalizācija nav tikai lielu iestāžu slēgšana un citu aprūpes veidu ieviešana. Deinstitucionalizācijas procesā ir arī jāmazina aizspriedumi, jāapšauba stereotipi un jāpanāk attieksmes maiņa. Jāpanāk izpratne, ka cilvēki ar invaliditāti nebūt nav objekti un pasīvi pabalstu un aprūpes pakalpojumu saņēmēji, bet gan vienlīdzīgi sabiedrības locekļi, kuriem pienākas visas cilvēktiesības. RK uzskata, ka dalībvalstīm deinstitucionalizācijas procesā ir arī jāapkaro stigmatizācija un jānovērš diskriminācija. Saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (4.–6. pants) tas nozīmē, ka dalībvalstīm jāveic pozitīvi un preventīvi pasākumi, lai apkarotu jebkura veida diskrimināciju un nodrošinātu visu cilvēktiesību respektēšanu. RK norāda, ka gan ES dalībvalstīs, gan trešās valstīs ir daudzi labi stigmatizācijas novēršanas kampaņu piemēri, kas var kalpot kā iedvesmas avots;

11.

vērš uzmanību uz to, ka ir pienācīgi jānovērtē to pacientu vajadzības, kuri tiek nosūtīti uz atvērtāku un pietuvinātāku aprūpi. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jānodrošina, ka šīs vajadzības tiek apmierinātas, lai šo pakalpojumu izmantotāji varētu kontrolēt savu dzīvi, veikt reālu izvēli un pieņemt lēmumus par to, kur dzīvot, ar ko dzīvot un kā dzīvot. Pakalpojumiem (arī tādiem kā personīgā palīdzība) jābūt pieejamiem un sasniedzamiem visiem, lai garantētu to izmantotāju iekļaušanu sabiedrībā un iespējas viņiem dzīvot pēc iespējas neatkarīgu dzīvi;

12.

norāda: lai varētu nodrošināt pāreju no institucionālās aprūpes uz aprūpi dzīvesvietā, ir vajadzīga paradigmas maiņa arī personāla un tā prasmju jomā. Ja līdz šim uzsvars tika likts uz medicīnas zināšanām un ārstniecības profesijām, tad pašlaik, pārejot uz aprūpi dzīvesvietā, ir vajadzīgas sociālās un pedagoģiskās prasmes. RK uzskata, ka ir svarīgi, lai aprūpes darbinieki tiktu atbilstoši apmācīti veikt savu profesionālo darbību (Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 4. pants). Ja personāls būs atbilstoši apmācīts, varēs ne vien paātrināt pāreju, bet arī nepieļaut jaunu aprūpes iestāžu izveidi. Daudzās valstīs trūkst personāla, kam būtu atbilstoša akadēmiskā kvalifikācija. Starptautiska sadarbība un informācijas apmaiņa šajā jomā varētu uzlabot piemērotu speciālistu pieejamību. Lai atvieglotu pāreju, RK iesaka nodrošināt speciālistu apmaiņu un jaunas mācību iespējas augstākās un vidējās izglītības posmā. Lai kvalificēti darbinieki būtu pieejami, nepieciešama plānošana un koordinācija. RK uzskata, ka jaunu speciālistu apmācībā vai darbinieku pārkvalifikācijā svarīgi ir apgūt zināšanas par cilvēktiesībām, par to, kāda ir cilvēku ar invaliditāti dzīve, par to, kāda ir dzīve aprūpes iestādē, un par attiecīgo personu iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā par tām vēlamo atbalstu. Nav viegli atradināties no dzīves aprūpes iestādē un pierast pie dzīves savās mājās, kur daudzus lēmumus vari pieņemt pats. Cilvēka pielāgošanās dzīvei sabiedrībā saistīta ar izolācijas un/vai atstumtības risku. Svarīgi ir šos cilvēkus apzināt un nodrošināt, ka viņiem palīdz kompetenti darbinieki, kas izprot viņu stāvokli un individuālās vajadzības. Pozitīvi ir vērtējama pētniecības attīstība un zināšanu līmeņa paaugstināšanās šajā jomā, un it īpaši tas attiecas uz garīgās veselības problēmām un neiropsihiskām slimībām. Uz zināšanām un faktiem balstītu metožu pieejamība un izmantošana ir uzlabojusies, un šie uzlabojumi saistīti gan ar medicīnisko un psiholoģisko ārstēšanu, gan ar psihosociālo atbalstu un kognitīvajiem palīglīdzekļiem. Piemēram, Zviedrijā kopš dažiem gadiem spēkā ir Veselības un sociālo lietu galvenās pārvaldes (Socialstyrelsen) pamatnostādnes attiecībā uz vairākām kategorijām, tostarp šizofrēniju un ar to saistītiem stāvokļiem (8). Pamatnostādnēs minēti būtiskākie ieteikumi par to, kādas uz faktiem balstītas metodes izmantojamas veselības aprūpē un sociālajā aprūpē. Zviedrijas Veselības un sociālo lietu galvenā pārvalde arī publicējusi pamatnostādnes par darba metodēm un vispārīgas pamatnostādnes attiecībā uz to darbinieku un darba devēju zināšanu un kvalifikācijas līmeni, kuri strādā ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti (9)  (10);

13.

atzinīgi vērtē to, ka ES ārlietu ministri pieņēmuši pārskatītās pamatnostādnes par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību. RK uzskata, ka visām dalībvalstīm saskaņā ar attiecīgajām ANO konvencijām būtu jāatbalsta princips, ka bērnam ir jāuzaug ģimenē. Pētījumi liecina, ka bērni, kas uzaug bērnu namos, neattīstās tādā pašā veidā kā ģimenē uzauguši bērni un ka bērnu namu bērniem jābūt tiesībām un iespējām mācīties skolā tāpat kā visiem pārējiem bērniem. Pētījumi liecina arī, ka bērnu namos uzaugušajiem turpmākajā dzīvē var rasties uzvedības problēmas un grūtības sociālajā jomā. Šie bērni bieži netiek pietiekami stimulēti, un šo trūkumu viņi kompensē ar destruktīvu vai problemātisku uzvedību. Lai bērnu attīstība noritētu normāli, viņiem vajadzīga stabilitātes un tuvības sajūta. RK iesaka, ka visās ES dalībvalstīs bērniem ar invaliditāti un viņu vecākiem vajadzīgā palīdzība un atbalsts būtu jāsaņem mājās vai pietuvinātā vidē. Vecākiem būtu jāsaņem palīdzība un konsultācijas par viņu bērna traucējumiem, kā arī atbalsts no sabiedrības, proti, no pilsētas vai pašvaldības, lai viņi varētu veikt savus vecāku pienākumus. Ja vecākiem ir jāsaīsina darba laiks, jo viņi mājās kopj bērnu ar invaliditāti, viņi būtu finansiāli jāatbalsta;

14.

uzskata, ka bērniem un jauniešiem ar invaliditāti ir tādas pašas ar mācībām skolā un augstskolā saistītas tiesības un pienākumi kā viņu vienaudžiem. Tas nozīmē, ka skolām ir jāspēj apmierināt šo bērnu vajadzības, citādi izolācijas risks pastāv arī ārpus aprūpes iestādes. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu vairāk jāiegulda skolu budžetā, lai risinātu piemērota aprīkojuma trūkuma problēmu un īpašu uzmanību veltītu pieejamībai un universālajam dizainam. Jāizvērš programmas, kuru mērķis ir pievērst skolas darbinieku un pārējo bērnu uzmanību ar invaliditāti saistītajiem jautājumiem, kā arī nodrošināt skolotājiem pienācīgu iekļaujošās metodikas apmācību un stimulēt viņus strādāt ar bērniem ar invaliditāti. Lai panāktu pilnīgu integrāciju, ir jārisina arī attieksmes un stereotipu problēma;

15.

norāda, ka Eiropas Savienībā daudziem cilvēkiem ar attīstības traucējumiem un/vai garīgām slimībām ir noteikta aizbildnība vai aizgādnība. RK atzīst, ka aizgādnība ļauj aizsargāt attiecīgās personas intereses un viņu pasargāt no ļaunprātīgas izmantošanas, ar ko tā citādi varētu saskarties. Tomēr Komiteja pauž bažas par aizbildnību, jo tā nozīmē, ka attiecīgā persona zaudē gandrīz visas savas likumīgās tiesības – likumiskais pārstāvis lemj par gandrīz visiem šīs personas dzīves aspektiem. Daudzi pieaugušie ir pret savu gribu ievietoti aprūpes iestādē, jo tā lēmuši viņu pārstāvji, ko iecēlusi tiesa. RK iesaka dalībvalstīm pieņemt noteikumus, kas nodrošinātu, ka aizbildnība tiek noteikta retāk, un lēmumu pieņemšanā iesaistīt pakalpojumu saņēmējus, viņu ģimenes, viņu tiesību aizstāvības organizācijas un speciālistus. Pārstrādājot tiesību aktus par tiesībspēju, būtu jāiekļauj prasības par attiecīgās mērķgrupas dalību lēmumu pieņemšanā un ar tiesību normām jānostiprina šīs grupas tiesības;

16.

uzskata, ka ar likumu cilvēkiem ar invaliditāti ir jānodrošina iespējas un atbalsts to lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņus, viņu ikdienas dzīvi un vietējo pakalpojumu veidu. Būtiski ir gādāt par to, lai informēšana būtu pielāgota attiecīgās mērķgrupas vajadzībām. Attiecīgo personu un piederīgo apvienību uzklausīšana un sadarbība ar šīm apvienībām uzlabos to līdzdalību un iesaisti. Attiecīgo personu zināšanas un pieredze ir vērtība, kas ir jāizmanto. RK iesaka dalībvalstīm atbalstīt attiecīgo personu organizāciju izveidi un darbību;

17.

uzskata: ir svarīgi, lai spēkā esošie noteikumi un pamatnostādnes atbalstītu tiesību īstenošanu, kā tas paredzēts Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 4. panta 1. punktā. Šajā procesā īpaša vērība jāvelta bērnu tiesībām. RK arī uzskata, ka ar tiesību aktiem būtu jāatbalsta cilvēka centieni dzīvot patstāvīgi un atbilstoši savām individuālām vajadzībām un vēlmēm;

18.

uzsver, cik svarīgi personām ar smagu invaliditāti ir atbalsta un aizsardzības pasākumi pēc viņu vecāku un ģimenes locekļu nāves; uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti, kuri paši nespēj uzņemties pilnu atbildību, būtiski ir nodrošināt palīdzību, labklājību, sociālo integrāciju un iespējami plašu autonomiju, lai nepieļautu, ka viņi automātiski tiek ievietoti aprūpes iestādē;

19.

uzskata, ka datu trūkuma dēļ ir grūti novērtēt deinstitucionalizācijas norisi un veikt salīdzinošu analīzi par dalībvalstīm. Tāpēc RK iesaka noteikt, ka prioritāte ir rādītāju definēšana un izstrāde. Šiem pūliņiem ir jābūt daļai no stratēģijas un plānošanas, kas saistītas ar pāreju uz dzīvesvietā sniegtu aprūpi un palīdzību. Paradigmas maiņa, proti, virzība uz individuālāku, attiecīgajai personai piemērotāku palīdzību būtu arī jāatspoguļo izstrādājamos standartos un rādītājos. Attiecīgo personu dzīves kvalitātei un tiesībām vajadzētu veltīt vairāk uzmanības nekā tehnisku datu vērtēšanai. RK iesaka dalībvalstīm sadarboties, lai izstrādātu un noteiktu standartus un rādītājus;

20.

saistībā ar Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 27. pantu norāda, ka tiesības uz darbu ir cilvēka pamattiesības. Tās nedrīkst ietekmēt, piemēram, aizspriedumi vai šķēršļi. RK uzsver, ka jāvelta pūles, lai nodrošinātu, ka cilvēki ar invaliditāti var veikt savām spējām atbilstošu darbu. Laba rehabilitācija un darba vietu un darba uzdevumu pielāgošana ir ļoti svarīga. Dažādi veidi, kā nodarbināt cilvēkus, kas nevar veikt algotu darbu tradicionālajā darba tirgū, ir svarīgi arī veselības veicināšanai, atstumtības mazināšanai un izolācijas novēršanai; tāpēc nozīmīga loma ir darba rehabilitācijas struktūrām un atbalsta dienestiem, kā arī uzņēmumiem un semināriem, kuros ir nodarbināti galvenokārt cilvēki ar invaliditāti. Tālab ir vajadzīga sociālo dienestu un darba tirgus sadarbība ar tādu struktūru starpniecību, kas sniedz profesionālās integrācijas pakalpojumus, īstenojot daudzveidīgas individualizētas programmas saistībā ar ieteikumiem, mācībām, darbā iekārtošanu, darbvietas saglabāšanu un sociālo iekļaušanu darbvietā. Uz pasākumiem, kas kalpo veselībai un nodarbinātībai, ir jāraugās kā uz ieguldījumiem, nevis kā uz izmaksām. Darbs par samaksu vai cita veida atlīdzību ne tikai veicina iekļautību, bet arī mazina nabadzības risku. Visiem cilvēkiem ir svarīgi sajust, ka viņi ir piederīgi, spēj dot sociālu ieguldījumu un būt lietderīgi. Vienlaikus tā tiek arī palielināta sabiedrības informētība par cilvēkiem ar invaliditāti, par viņu potenciālu un grūtībām;

21.

lai veidotu ilgtermiņā ilgtspējīgu sociālo aprūpi, būs nepieciešams radikāli pārvirzīt publiskos izdevumus un resursi būs jākoncentrē uz profilaksi un agrīnu intervenci. Tāpēc Komiteja uzskata, ka, vērtējot un analizējot, kā pāreja uz aprūpi dzīvesvietā ietekmē ekonomiku, svarīgi ir raudzīties ne tikai uz absolūtajām izmaksām, bet arī uz to saikni ar rezultātiem, kas vairāk atspoguļo kvalitāti, un uz ilgtermiņa ietekmi gan uz attiecīgajām personām, gan uz sabiedrību. Pētījumi par veselības aprūpes ekonomiskajiem aspektiem liecina, ka dzīvesvietā sniegti psihiatriskās aprūpes pakalpojumi kopumā izmaksā tikpat, cik stacionārā aprūpe. Tomēr šiem pakalpojumiem bieži ir labvēlīgāka ietekme uz attiecīgajiem cilvēkiem, tāpēc šajos gadījumos visai sabiedrībai tie ir izmaksu ziņā izdevīgāki. Labvēlīga ietekme uz veselību ļauj vairāk cilvēkiem iekļauties darba tirgū. Tas nodrošina ražošanas apjoma pieaugumu, uzlabo sociālo integrāciju un samazina noziedzības risku, tādā veidā atslogojot tiesu sistēmas darbību (11). Ieguldījumi, kas atvēlēti preventīviem un agrīnas iejaukšanās pasākumiem un bērnu un jauniešu, kā arī viņu vecāku, atbalstīšanai, var palīdzēt bērniem un jauniešiem izglītības ieguvē. Tad viņi var turpināt izglītību un iekļauties darba tirgū. Virzība prom no lielām iestādēm un specializētām slimnīcām var notikt tikai tad, ja ir paredzēti un organizēti citi, pietuvinātāki aprūpes veidi. Tas var radīt augstākas sākotnējās izmaksas posmā, kad notiek pāreja uz aprūpi dzīvesvietā.

22.

norāda, ka deinstitucionalizāciju nevar paveikt ar viena dalībnieka spēkiem. Vairākiem sabiedrības dalībniekiem ir jāiesaistās un jāsadarbojas. Skaidri un precīzi ir jāsadala pienākumi, un ir jāvalda skaidrībai par to, kur un kā sadarboties. Attiecīgo valstu konstitucionālo normu dēļ ir vērojamas atšķirības tajā, kā tiek vadīta un kontrolēta veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumu organizācija un sniegšana vietējā un reģionālajā līmenī. Tādās valstīs kā, piemēram, Zviedrija, kur ir izteikta vietējo pašvaldību un reģionu pašpārvalde, atbildība par to, kā jāveic pāreja uz aprūpi dzīvesvietā, ir decentralizēta. No attiecīgās valsts konstitucionālo tiesību normām atkarīgs arī tas, kuram līmenim adresēti RK ieteikumi. Lai kāds būtu pilnvaru sadalījums starp valsts, vietējo un reģionālo līmeni, RK uzskata, ka valsts līmeņa sniegtais atbalsts ir ļoti svarīgs un ka dažādo līmeņu pasākumi un darbība ir jākoordinē (12);

23.

norāda uz ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (25. pants), kurā noteikts, ka veselības aprūpē nodarbinātajiem ir jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti tikpat laba aprūpe kā pārējiem iedzīvotājiem. Ja no aprūpes iestādēm, kur pieejami visi medicīnas speciālisti, cilvēki pārceļas uz savu mājokli, lai dzīvotu patstāvīgi, jāuzlabo primārās medicīnas aprūpes darbinieku prasmes darbam ar cilvēkiem ar invaliditāti, lai varētu apmierināt arī šīs pacientu grupas vajadzības. Sociālā integrācija vairākos līmeņos un izpratne, ka cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem ir dabiska daudzveidīgās cilvēces sastāvdaļa, novērš atstumtību un veicina vienlīdzīgu attieksmi un aprūpi;

24.

norāda, ka līdz ar veselības zinātņu attīstību cilvēku dzīves ilgums kļūst garāks. Tas nozīmē, ka vecāki kļūst arī cilvēki ar invaliditāti, kuri agrāk pienācīgas ārstēšanas trūkuma dēļ bieži vien līdz sirmam vecumam nenodzīvoja. Sociālie dienesti, kuriem jānodrošina sociālā iekļaušana un profesionālā integrācija, tagad strādā ar vecākiem cilvēkiem ar invaliditāti. Speciālisti, kas strādā šajos dienestos, nav sagatavoti apmierināt vajadzības saistībā gan ar klienta vecumu, gan invaliditāti. Tādēļ RK uzskata, ka sociālo un veselības aprūpes darbinieku mācību vajadzības ir jāpielāgo, jo viņiem jāturpina sniegt sociālās iekļaušanas pakalpojumus minētajai mērķgrupai atbilstoši ES prasībām.

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/45

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu “ES rīcības plāns viediem ciematiem”, kas liecina, ka ir atzīta vajadzība atjaunot mērķtiecīgas darbības, lai atbalstītu ilgtspējīgus lauku apvidus kā darba un dzīves vietas; norāda, ka lauku labklājības vairošana un lauku apvidu dzīvotspējas uzlabošana pieder pie vissteidzamāk veicamiem uzdevumiem, jo līdzsvarotāka teritoriālā attīstība var būt pamatā lielākas sociāli ekonomiskās un ekoloģiskās ilgtspējas panākšanai;

2.

norāda, ka gan Eiropas Komisijas dokuments, gan lauksaimniecības un lauku attīstības komisāra, reģionālās politikas komisāra un mobilitātes un transporta komisāra iesaistīšanās veido stingru pamatu tam, lai nodrošinātu, ka šīs iniciatīvas īstenošanā tiek izmantota koordinēta starpnozaru pieeja;

3.

tomēr pauž nožēlu par vērienīgu mērķu trūkumu dokumentā, kurā faktiski ir apkopotas jau pastāvošas iniciatīvas. Komiteja aicina laikposmam pēc 2020. gada izvirzīt vērienīgākus mērķus un veidot mērķtiecīgu un tālejošu politiku attiecībā uz viediem ciematiem, ņemot vērā vajadzību konsolidēt visu vietējo apstākļu uzlabošanai paredzēto ES “viedo” instrumentu klāstu;

4.

uzsver: lai ilgtspējīga un efektīva viedo ciematu programma nākamajā finansēšanas periodā būtu gatava, sagatavošanās darbs jāveic jau tagad, tostarp jādomā par koordinācijas uzlabošanu un sinerģiju starp attiecīgajām ES politikas jomām un finansējuma plūsmām, izstrādājot integrētu politiku un atbalsta instrumentu viediem ciematiem;

5.

vērš uzmanību uz to, cik liela nozīme augšupēju un vietējiem apstākļiem pielāgotu risinājumu izvēlē ir ciešai koordinācijai visos vadības līmeņos un subsidiaritātes principa ievērošanai. Komiteja uzsver, ka īpaši svarīga loma politikas pasākumu īstenošanā ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

6.

iesaka paplašināt jēdzienu “viedi ciemati”, to pārveidojot par jēdzienu “viedas lauku teritorijas”, un šo iniciatīvu integrēt Eiropas Lauku attīstības programmā, lai tādā veidā veicinātu un attīstītu sinerģiju starp mazām kaimiņos esošām pašvaldībām viedās lauku teritorijās;

7.

šajā saistībā uzsver Korkas 2.0 deklarācijas nozīmi, jo tā veido satvaru lauku un lauksaimniecības politikas stiprināšanai, un stingri atbalsta visas desmit izklāstītās politikas ievirzes, tostarp atziņu, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš digitālās plaisas pārvarēšanai (1);

8.

uzsver, ka lauku apvidu atlabšana ir jāizmanto, lai risinātu ilgtermiņa problēmu, proti, novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos, veicinot un atbalstot ilgtspēju, paaudžu maiņu un lauku apvidu spēju piesaistīt jaunpienācējus;

9.

aicina Komisiju apsvērt vienkāršus pasākumus, kas būtu viegli atkārtojami un īstenojami arī ļoti mazās pašvaldībās, kurām bieži vien nav struktūras, kas vajadzīga, lai viegli īstenotu viedus pasākumus;

10.

norāda, ka īpaša uzmanība jāvelta problēmām, ar kurām saskaras nomaļi lauku reģioni, kuros papildus platjoslas infrastruktūras problemātikai ir lielas grūtības ar transportu un enerģētiskajiem savienojumiem un tādēļ ir grūtības piekļūt vissvarīgākajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem. Komiteja uzskata, ka jēdziens “lauku tests” (2) būtu jāiekļauj iniciatīvā par “viedajām lauku teritorijām”, lai šo pieeju varētu izmantot, izstrādājot arī plašākas politikas ierosmes, kas ietekmē lauku apvidus;

11.

uzsver, ka perifērie pierobežas reģioni saskaras ar aizvien lielākām grūtībām, un norāda uz nepieciešamību stiprināt pārrobežu sadarbības iespējas un programmas, lai risinātu šīs problēmas;

12.

uzsver: lai varētu piedāvāt digitālos pakalpojumus un pienācīgi darboties globalizētā ekonomikā, ir vajadzīgi ātri un stabili platjoslas savienojumi. Tāpēc Savienības reģionu attīstībā par izšķirošu faktoru kļūst IKT infrastruktūra;

13.

tādēļ atkārtoti norāda, ka visā ES teritorijā ir jācenšas garantēt vienādu ātrgaitas telekomunikāciju tīkla jaudu; šis obligātais lauku apvidu konkurētspējas un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums saskan arī ar mērķiem, kas paredzēti 2020. gada “Digitālajā programmā Eiropai” (3);

14.

pauž nožēlu par to, ka līdzšinējais progress ir nepietiekams un nevienmērīgs, un atšķirības, sevišķi starp laukiem un pilsētām, pastāv joprojām. Par problēmu mērogu liecina fakts, ka 2012. gadā fiksētā platjoslas tīkla pārklājuma vēl nebija 9,1 miljonam ES mājsaimniecību, no kurām 90 % atrodas lauku rajonos (4);

15.

norāda, ka ES līmeņa mērķis ir līdz 2020. gadam visā Eiropā – tostarp tālākos lauku apvidos un izolētās teritorijās – nodrošināt pieslēgumu ar ātrumu, kas lielāks par 30 MB/s. Taču tas ir tikai ES vidējais rādītājs ar lielām atšķirībām valstīs un vietējās teritorijās, it īpaši lauku un tālākajos apvidos, kur pat ekonomiski spēcīgās dalībvalstīs datu pārraides ātrums 10 MB/s nav nekāds retums. Tas ir parastais standarts, lai tipiska mājsaimniecība varētu izmantot vispopulārākos tiešsaistes pakalpojumus. Nepietiekama platjoslas savienojumu pieejamība mūsdienās ir nopietns teritoriālās kohēzijas apdraudējums. Komiteja aicina Eiropas Komisiju vairāk pūļu veltīt ātrdarbīga interneta nodrošināšanai lauku apvidos, izmantojot pieejamus finansēšanas modeļus, kas atsevišķām dalībvalstīm neierobežo piekļuvi finansējumam, kurš vajadzīgs ieguldījumiem platjoslas tīklos, un atbalstot platjoslas tīklu ieguldījumiem vajadzīgā finansējuma pieejamību maza mēroga projektiem. RK arī uzsver, ka jānodrošina līdzekļi, kuri būtu paredzēti tieši platjoslas infrastruktūras izvēršanai lauku apvidos un kurus nevarētu izlietot citiem mērķiem;

16.

visnotaļ iesaka: lai “viedo ciematu” iniciatīva varētu dot gaidīto rezultātu, ES līmenī piekļuve internetam jāatzīst par vispārējas nozīmes pakalpojumu un, ja attiecīgās valsts līmenī tas ir atbilstīgi, jānosaka minimālie pieļaujamie platjoslas standarti, kas ne tikai nodrošina stabilu piekļuvi internetam, bet arī var nepieļaut turpmākas pārmaiņas pakalpojumu sniegšanā (tai skaitā vara kabeļu telefona līniju atslēgšanu un 4G tehnoloģijas pēcteča ieviešanu) un nodrošināt neatliekamās palīdzības sniegšanu, it īpaši digitāli izolētās kopienās, kā to jau izdarījusi Šveice un Somija, kur piekļuve tiek garantēta pat vistālākajos nostūros. Tam vismaz vajadzētu būt ex ante nosacījumam saistībā ar jebkādu viedajiem ciematiem piešķirto finansējumu;

17.

norāda, ka ar viedo ciematu iniciatīvām saistītā tehnoloģija ir jāizstrādā, izmantojot atvērtos standartus, jo tas sekmēs pārvaldes iestāžu un uzņēmumu sadarbību, kā arī jau izstrādāto risinājumu vairākkārtēju izmantošanu un uzlabos to sadarbspēju;

18.

atbalsta apmācību nodrošināšanu dažādām iedzīvotāju vecuma grupām par to, kā izmantot digitālās tehnoloģijas, un mācību pielāgošanu mērķauditorijai, domājot par atsevišķu sabiedrisko pakalpojumu digitalizāciju vietējā līmenī vai citos līmeņos (dokumentu pasūtīšana, nodokļu deklarācijas, elektroniskie rēķini, izsekojamība, KLP utt.); uzsver arī, ka ir jāgarantē tiesības uz digitālo pratību, jo šādas tiesības nodrošinās visiem iedzīvotājiem iespēju piedalīties apmācības pasākumos, lai apgūtu pamatuzdevumu veikšanu jaunajā digitālajā vidē, un ka šādai apmācībai ir jāatvēl finansējums no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

19.

uzskata, ka platjoslas pārklājuma paplašināšana lauku apvidos un tāda problēma kā pakalpojumu sniegšana visattālākajos nostūros ir tieši saistītas ar dominējošo stāvokli tirgū un tradicionālajiem pakalpojumu sniedzējiem. Šo problēmu varēs atrisināt tikai tad, kad tiesiskais regulējums stimulēs citu operatoru ienākšanu tirgū, lai izvērstu nākamās paaudzes piekļuves tīklus, un veicinās sabiedrības virzītas inovācijas attīstību;

20.

uzskata: ņemot vērā nepieciešamību atvieglot e-lauksaimniecības instrumentu un metožu ieviešanu un lietojumu, lauksaimnieki un lauksaimniecības nozare kopumā digitālās apmācības ziņā ir uzskatāma par prioritāru grupu;

21.

iesaka palielināt finansējumu, kas paredzēts apmācībai un informēšanai par dažādām iespējām, ko lauku uzņēmumiem pašlaik sniedz digitālā ekonomika, piemēram, par piekļuvi jauniem tirgiem, jaunu ražojumu izstrādi, pastāvīgo klientu piesaistīšanu utt.;

22.

pieņem zināšanai, ka vairākās dalībvalstīs patlaban darbojas dažādas “digitālo centru” iniciatīvas; šajās valstīs ātrdarbīgs platjoslas tīkls ne vienmēr ir pieejams ikvienā lauku mājoklī, tomēr specializētos centros tam var piekļūt (5);

23.

atzīst, ka šie centri dod papildu labumu, jo ne vien mazina digitālo plaisu, bet arī nodrošina telpu, atdzīvina ciemata centru, rada darbvietas un sniedz apmācību iespējas lauku iedzīvotājiem;

24.

norāda, ka šādi centri var būt magnēts, kas piesaista arī citus e-pakalpojumus tādās jomās kā e-veselība (piemēram, tiešsaistes konsultācijas), e-juriskonsults (t. i., juridiskās konsultācijas), e-pārvaldība (piem., tiešsaistes balsošana, nodokļu deklarācijas, pabalstu pieprasījumi), e-komercija (piem., internetbanka, pārdošana tiešsaistē utt.);

25.

uzskata, ka, sekojot viedo pilsētu paraugam, arī iniciatīvā par viedajiem lauku apvidiem būtu jāpiemēro plaša pieeja attīstībai un inovācijai, iekļaujot šādas sešas dimensijas:

26.

atzinīgi vērtē jauno Wifi4EU shēmu, ar ko iecerēts uzlabot interneta savienojamību vietējās kopienās, taču atzīmē, ka projekti tiks atlasīti to iesniegšanas secībā, tomēr ģeogrāfiski līdzsvarotā veidā. Projektu atlasē uzmanība būtu jāpievērš papildu šķēršļiem, ar kuriem saskaras mazākas lauku pašvaldības, kam ir mazāk resursu nekā pilsētām;

27.

uzsver, ka jēdzienus “vieda pilsēta” un “viedi ciemati” / “viedi lauku apvidi” nedrīkstētu pretnostatīt; tie drīzāk jāuzskata par savstarpēji papildinošiem, jo tie abi atbalsta un nostiprina viens otra panākumus. Stratēģiskā ziņā jāņem vērā, ka teritorija nebeidzas pie tās administratīvajām robežām, bet gan mijiedarbojas ar kaimiņu pašvaldībām – gan laukiem, gan pilsētām – un savu attīstību plāno harmonijā ar savu apkārtni. Ir jādomā, kā izveidot pozitīvu mijiedarbību starp lauku un pilsētu iedzīvotājiem, nevis jāpadara lauku apvidi vienkārši par pakalpojumu sniedzējiem pilsētām. Šajā saistībā uzsver, ka visa apdzīvoto vietu sistēma būs dzīvotspējīga tikai tad, ja dzīvotspējīgi būs visi tās elementi – no lielām pilsētām līdz maziem ciematiem;

28.

tomēr atzīst, ka ir svarīgi apzināties katra modeļa atšķirīgās iezīmes. Piemēram, viedā pilsēta var rēķināties ar daudziem dalībniekiem, kuri popularizē un virza ierosmes, taču lauku apvidos tā nav, jo gan cilvēkresursi, gan administratīvā spēja tur parasti ir mazāka. Šīs atšķirības ir jāatspoguļo turpmākajā politikas izstrādē un finansēšanas iespējās;

29.

pieņem zināšanai, ka Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāts ir uzsācis Eiropas Inovācijas partnerību (EIP) “Viedas pilsētas un pašvaldības”, kuras mērķis ir Eiropas Savienībā popularizēt un atbalstīt ierosmi par viedām teritorijām. Komiteja pauž nožēlu par to, ka šajā darbā līdz šim nav prioritārā kārtā iekļauti lauku apvidi;

30.

uzskata, ka viedo ciematu/apvidu iniciatīvas īstenošanā ilgtspējīga transporta savienojamība un tīkli ir tikpat svarīgi kā digitālās savienojamības uzlabošana, ņemot vērā lauku apvidu īpašās problēmas – zemu apdzīvotības blīvumu un augstākas izmaksas. Komiteja atzīmē, ka Eiropas Komisija dokumentā par viedajiem ciematiem pati norāda uz Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) programmu kā daļu no ES atbalsta viedajiem ciematiem, un aicina sīkāk informēt par to, kā šo finansējumu varētu izmantot, lai atbalstītu lauku apvidu – it sevišķi visnomaļāko apvidu – savienojamību;

31.

norāda uz ekonomiskām, sociālām un ekoloģiskām iespējām lokalizēt enerģijas (elektroenerģijas un siltuma) ražošanu; tādējādi ir iespējama sinerģija ar lauku/reģionālo attīstību un KLP (ar 2. pīlāra starpniecību). Šādi piemēri ir vēja, saules, biomasas un biogāzes nozīme elektroenerģijas ražošanā vai biomasas (piem., koksnes) un biogāzes loma vietējā apkurē. Komiteja uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vajadzīgas pilnvaras ierosināt un īstenot konkrētus vides aizsardzības pasākumus un ka tām ir jāļauj ieviest teritoriālos nolīgumus, ko paraksta kopīgi ar vietējā ražojuma degvielas/elektroenerģijas piegādātājiem attiecīgajā lauku apvidū (6);

32.

atzīst, ka vietējo attīstību labvēlīgi ir ietekmējušas tādas augšupējas pieejas kā, piemēram, LEADER vai – pēdējā laikā – “sabiedrības virzīta vietējā attīstība”;

33.

tomēr uzskata, ka pārmērīgi paļauties uz šādām pieejām nevajadzētu un ka svarīga nozīme lauku apvidu potenciāla atraisīšanā ir arī citiem dalībniekiem (piemēram, t. s. inovācijas starpniekiem). Inovācijas starpnieku uzdevums ir apzināt ciemata/lauku apvidus spēcīgās puses un iespējas un izveidot kontaktus starp attiecīgajām iestādēm (trešais līmenis, vietējās pašvaldības, finansējuma avoti u. c.), lai koordinētu pašreizējās un turpmākās darbības un potenciālos finansējuma avotus. Tiem ir jāiesaista un jāinformē vietējā kopiena un jāiegūst tās atbalsts, lai izstrādātu redzējumu, radītu ieinteresētību un sadalītu iegūto labumu;

34.

uzskata, ka šādi starpnieki var stimulēt produktu izstrādi mazos uzņēmumos un novērst šķēršļus tirgus darbībai, kā arī veicināt vietējo patēriņu un palīdzēt radīt īsas izplatīšanas ķēdes gan lauksaimniecības pārtikas produktiem, gan vietējas izcelsmes energoproduktiem, kuru pamatā ir atjaunojami resursi;

35.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir ļoti piemērotas šīs funkcijas veikšanai un dažos gadījumos to jau dara, izmantojot attīstības valdes, uzņēmējdarbības birojus, uz konkurenci balstītas iepirkuma procedūras utt.;

36.

norāda, ka ir ļoti svarīgi, lai finansējums būtu pieejams maza mēroga projektiem, kas īstenojami vietējās pašvaldības līmenī. Tas attiecas arī uz atbalstu novatoriskiem projektiem un iniciatīvām, ko visā ES var pielāgot lauku kopienu, tostarp nomaļu reģionu, īpašajām vajadzībām;

37.

aicina vienkāršot pieteikšanos uz finansējumu. Pašreizējā lauku attīstības programmā ļoti apgrūtināta ir pāreja no ieinteresētības izteikšanas posma uz galīgā pieteikuma iesniegšanu, jo pieteikšanās prasības ir grūti izpildāmas. Komiteja uzsver: lai nodrošinātu nepārtrauktību un paļāvību, nevajadzētu būt laika nobīdei starp brīdi, kad beidzas pašreizējās lauku attīstības programmas un sākas tās, kas paredzētas laikposmam pēc 2020. gada;

38.

uzskata, ka sekmīgi pieteikumi finansējuma saņemšanai veicinās sadarbības tīklu un klasteru izveidi un dalību tajos, kas mazās lauku pašvaldībās bieži ir nepieciešams, lai panāktu noteiktu apjomu un gūtu zināšanas;

39.

iesaka viedajām teritorijām savā attīstībā izmantot savu sabiedrisko un kultūras mantojumu un visā uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamajā infrastruktūrā, it īpaši vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanā, atspoguļot dziļu izpratni par attiecīgo vietu, kā arī rosināt pārcelties uz turieni pilsētas uzņēmumus;

40.

atzīst, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām turklāt nav viegli pastāvīgi būt informētām par finansēšanas iespējām un tām piekļūt. Tālab aktīva loma būtu jāuzņemas attiecīgajiem Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātiem, kā arī valstu un reģionu līmeņa vadošajām iestādēm, kuras pārvalda konkrētās ES finansējuma plūsmas. Nozīmīgu lomu var uzņemties arī RK, proti, dalīties ar informāciju, atbalstīt tīklus un nodrošināt paraugprakses piemērus, tostarp ar RK un Eiropas Komisijas platjoslas platformas palīdzību;

41.

norāda, ka par ES līmenī pieejamajām iespējām efektīvāk informēt palīdzētu Eiropas Komisijas nodibināta gadskārtēja balva, ar kuru izteiktu atzinību veiksmīgākajiem ES viedajiem ciematiem/apvidiem. Lai varētu sniegt aktuālāko informāciju par dažādiem tematiem, kas svarīgi ciematu un lauku apvidu uzņēmējiem, izmantojami ir arī jau pastāvošie tīkli, piemēram, Eiropas Biznesa atbalsta tīkls, un to vietējie sadarbības partneri dalībvalstīs;

42.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var pildīt arī veicināšanas funkciju, plānošanā un reģionālajās telpiskās attīstības stratēģijās integrējot “viedo pieeju”. Šādas stratēģijas ietver reģionālo resursu un spēju novērtēšanu, vietas izvēli pakalpojumu koplietošanai un ekonomikas veicināšanas pasākumus.

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/50

1.

atzinīgi vērtē Komisijas gadskārtējo ziņojumu, proti, 2016. gada ziņojumu par konkurences politiku un it īpaši tajā pausto atziņu, ka konkurences politika tieši ietekmē cilvēku dzīvi; šajā saistībā uzsver, ka efektīva konkurences politika būtiski ietekmē vienotā tirgus darbības efektivitāti un dod ievērojamu labumu patērētājiem, stimulējot uzņēmējdarbību, inovāciju un efektivitātes paaugstināšanu un paplašinot Eiropas Savienības iedzīvotāju izvēles iespējas;

2.

uzskata, ka globalizētā ekonomikā vajadzīga atklāta un godīga konkurences vide un tālab ir vajadzīgs arī konkurences regulējums, ne tikai konkurences “kultūra”. Komiteja arī atbalsta Eiropas Komisijas apņēmību cieši sadarboties ar citām ES iestādēm, starptautiskām organizācijām un konkurences tiesību izpildiestādēm no visas pasaules;

3.

ir gandarīta par Komisijas darbu konkurences noteikumu piemērošanā, taču aicina konkurences politikas finansēšanā pienācīgi ņemt vērā dalībvalstu nacionālā un reģionālā līmeņa rūpniecības politikas nostādnes attiecībā uz ieguldījumiem – īpaši tās, kuru pamatā ir valstu kompetence, kas ir ārpus ES līgumu darbības jomas;

4.

uzsver, ka pārredzamākiem ir jābūt Komisijas lēmumiem par ES līmeņa resursu sadali svarīgāko konkurences lietu izmeklēšanai un ka šiem lēmumiem vienmēr jābūt saistītiem ar konkrētu rezultātu, kas stiprina vienoto tirgu;

5.

ir pārliecināta, ka tieši Komisijas ziņā ir gādāt par visaptverošu risinājumu tām problēmām, kas izriet no starptautiskās konkurences un globālajiem tirgiem, un šai nolūkā gan stingrāk koordinēt ES politikas pasākumus un instrumentus, gan skaidrāk apzināties reģionālās dimensijas nozīmi;

6.

uzsver, ka uz Apvienoto Karalisti ES konkurences noteikumi turpinās attiekties vismaz līdz 2019. gada 31. martam un ka izmeklēšanas, kas uzsāktas pirms minētā datuma, piemēram, 2017. gada 26. oktobrī sāktā izmeklēšana par atbrīvojumiem, kurus Apvienotā Karaliste piešķir starptautiskiem uzņēmumiem, lai tos aizsargātu pret noteikumiem par nodokļu apiešanu, var tikt noslēgtas tikai pēc minētā datuma, taču pēc šo izmeklēšanu veikšanas paredzētie pasākumi joprojām būs jāīsteno;

7.

piekrīt, ka Brexit procesu nedrīkst ļaunprātīgi izmantot kā līdzekli, lai pilnībā atteiktos no valsts atbalsta kontroles, tomēr uzskata, ka to saimnieciskās darbības traucējumu dēļ, kurus citām ES dalībvalstīm rada Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, vajadzētu paplašināt Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un uz laiku atvieglot vai apturēt valsts atbalsta noteikumu piemērošanu dažām nozarēm, kuras varētu ciest visvairāk, ciktāl tas nerada selektīvu atbalstu, kas būtu pretrunā mērķim ES noteikumus taisnīgi piemērot visiem uzņēmumiem;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu cīņā pret tādu nelikumīgu valsts atbalstu, kas piešķirts kā selektīvas nodokļu priekšrocības, un uzskata, ka šāds darbs ir efektīvs veids, kā gādāt, lai ES noteikumi tiktu taisnīgi piemēroti ikvienam ES vienotajā tirgū strādājošam uzņēmumam neatkarīgi no tā lieluma, darbības jomas vai valstspiederības un lai nodokļi uzņēmumiem tiktu uzlikti atbilstoši to lielumam un turībai, tādā veidā dodot ieguldījumu sabiedrisko pakalpojumu finansēšanā un cīņā pret nevienlīdzību, kas vietējā līmenī ir ļoti svarīgi;

9.

saistībā ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas uzsver, ka nodokļu nolēmumu jautājums ir daļa no ES centieniem apkarot nodokļu apiešanu, ko piekopj lielas komercsabiedrības; šajos centienos sava loma ir gan pasākumu kopumam, kas paredzēts nodokļu apiešanas novēršanai, gan pārskatu sniegšanai par katru valsti, gan uzņēmumu ienākuma nodokļa reformām un jaunajiem pārredzamības noteikumiem attiecībā uz nodokļu plānošanas starpniekiem. Komiteja uzsver arī, ka Eiropas Savienībai ir jāapsver, vai nodokļu nolēmumu jomā lielāku noteiktību dalībvalstīs varētu nodrošināt jauns regulējums, nevis esošā regulējuma izpildes panākšana, un vai jebkādā jaunā regulējumā būtu jāparedz sankciju procedūra par labu ES budžeta pašu resursiem;

10.

uzskata, ka LESD 3. pantā paredzētā ES ekskluzīvā kompetence pieņemt konkurences noteikumus, kas vajadzīgi iekšējā tirgus darbībai, neietekmē dalībvalstu tiesības noteikt pašām savas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas vai pašām savas nodokļu likmes. Komiteja tomēr atzīmē, ka dalībvalstīm jārespektē godīgas konkurences nosacījumi, kas attiecas uz uzņēmumiem un patērētājiem visā ES iekšējā tirgū (1);

11.

norāda, ka visnozīmīgāko izpildes lēmumu Konkurences ģenerāldirektorāts pieņēma 2016. gada 30. augustā, kad tika konstatēts, ka konkrēti Īrijas nodokļu nolēmumi, kas izdoti 1991. gadā un 2007. gada maijā par labu diviem Apple uzņēmumiem Īrijā, Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē uzskatāmi par valsts atbalstu. Komiteja atzīmē: Eiropas Komisijas lēmumā secināts, ka Īrija, izdodot apstrīdētos nodokļu nolēmumus, kas ļāva Apple uzņēmumiem noteikt savas ikgadējās uzņēmuma peļņas nodokļa saistības Īrijā gados, kad minētie nolēmumi bija spēkā, ir nelikumīgi piešķīrusi valsts atbalstu šiem Apple uzņēmumiem un Apple grupai, pārkāpjot Līguma 108. panta 3. punktu, un Īrijai tas ir jāatgūst, ievērojot Regulas (ES) 2015/1589 16. pantu. RK uzsver Komisijas teikto, ka ar minēto lēmumu netiek apšaubīta ne Īrijas nodokļu sistēma kopumā, ne tās uzņēmumu ienākuma nodokļa likme;

12.

norāda, ka patlaban problēmas rodas centienos valstu līmenī īstenot Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164, ar ko paredz noteikumus tādas nodokļu apiešanas prakses novēršanai, kura tieši ietekmē iekšējā tirgus darbību. Minētās direktīvas 4. panta 4. punktā ir ietverta atkāpe no procentu ierobežošanas noteikuma attiecībā uz aizdevumiem, ko izmanto ilgtermiņa publiskās infrastruktūras projektu finansēšanai. Kaut gan darbībām, kuras uzskatāmas par sabiedrības interesēm atbilstošām, direktīva piedāvā plašas atkāpes, dalībvalstis šo iespēju izmanto nepilnīgi;

13.

atgādina, ka Komisija ir aprēķinājusi, ka šāda veida atbalsts, ko minētajiem Apple uzņēmumiem sniegusi Īrija, bijis 13 miljardi euro un ka šie līdzekļi ir jāatdod Īrijas nodokļu iestādei, taču Īrijas valdība šo Eiropas Komisijas lēmumu ir pārsūdzējusi Eiropas Savienības Tiesā. Tā kā brīdī, kad Komisijas lēmums tika pieņemts, Īrijas rīcībā bija četri mēneši, lai atgūtu nelikumīgi piešķirto valsts atbalstu, t. i., līdz 2017. gada janvārim, taču, neraugoties uz Īrijas valdības pūlēm iekasēt minētos līdzekļus, lai līdz Tiesas lēmumam ieskaitītu tos īpaši šim nolūkam atvērtā uzticējumglabāšanas kontā, minētie 13 miljardi euro minētajā termiņā tomēr faktiski netika iekasēti, Eiropas Komisija 2017. gada 4. oktobrī nolēma vērsties pret Īriju ES Tiesā, taču abas puses tomēr cer izvairīties no tiesas sankcijas;

14.

mudina ātri pabeigt Apple tiesas prāvas, lai gūtu skaidrību par konkurences tiesību iespējamo ietekmi uz citiem spēkā esošiem nodokļu nolēmumiem;

15.

atbalsta Komisijas viedokli, ka lielāka publisko izdevumu pārredzamība ievērojami palīdz optimāli izmantot nodokļu maksātāju naudu, un uzskata, ka pārredzamība ir arī līdzeklis, kā palielināt iedzīvotāju pārliecību par publiskā sektora iestāžu uzticamību un leģitimitāti;

16.

atgādina (2), ka Eiropas Savienības noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem nedrīkst aprobežoties tikai ar konkurences principiem, bet minētajos noteikumos vajadzētu pilnībā ņemt vērā saskaņā ar Līgumiem dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību noteikt, kas ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums, un principus, kuri saistīti ar vietējo un reģionālo pašpārvaldi, ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī neitralitāti pret īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs (LES 3. pants, LESD 14., 106. un 345. pants un 26. protokols). Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem ir jāatspoguļo vajadzību, lietotāju vēlmju un publiskā iepirkuma sistēmu atšķirības, kas var rasties tāpēc, ka dalībvalstu ģeogrāfiskais stāvoklis, sociālie vai ar kultūru saistītie apstākļi un demokrātiskie procesi ir atšķirīgi. Valsts atbalsta pārbaudes drīkst veikt tikai tad, ja valsts, reģionālajam vai vietējam vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu regulējumam vai finansējumam ir pārrobežu ietekme vai ietekme uz iekšējo tirgu;

17.

pauž nožēlu par to, ka 2016. gada ziņojumā par konkurenci ļoti maz uzmanības veltīts jautājumam par valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) un nav viesta skaidrība par t. s. “Almunia tiesību aktu kopuma” un regulas par de minimis atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem pārskatīšanu. Šajā saistībā RK atgādina, ka tā bija rosinājusi veikt šādus pasākumus:

18.

vēlreiz rosina (3) paplašināt sociālo mājokļu definīciju, kas minēta Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumā: lai dalībvalstīm piešķirtu plašu rīcības brīvību sociālo mājokļu celtniecības plānošanā, nodrošināšanā, finansēšanā un organizēšanā un garantētu demokrātiskās tiesības brīvi pieņemt lēmumus, būtu jāatceļ ierobežojums, kurš nosaka, ka sociālie mājokļi paredzēti tikai “nelabvēlīgā situācijā esošām personām vai sociāli mazāk aizsargātām grupām”. Būtu jāvelta vairāk pūļu, lai garantētu tiesības uz pienācīgas kvalitātes mājokli par pieņemamu cenu, jo tirgus nespēja nodrošināt visām vajadzībām atbilstošus mājokļus skar ne tikai personas, kurām nav pilnīgi nekādu iespēju iegūt mājokli, bet arī personas, kuru mājoklis ir sliktā stāvoklī, nepiemērots vai pārapdzīvots, kā arī personas, kurām lielāko daļu ienākumu nākas samaksāt par īri vai mēneša kredītmaksājumiem;

19.

vērš uzmanību uz 2017. gada 9. jūnijā RK publicēto pētījumu par tematu “VTNP lēmuma un nostādņu īstenošana: vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība ziņošanā un pašreizējā situācija saistībā ar sociālo pakalpojumu noteikšanu par saimniecisko darbību” un uz attiecīgajiem secinājumiem, proti,

—

ir vajadzīgi skaidrojumi par sociālā pakalpojuma noteikšanu par saimniecisku darbību, it īpaši sociālajā un veselības aprūpes nozarē, par kompensāciju, tostarp samērīgas peļņas, aprēķināšanu un par iespējamām pretrunām starp dažādiem dokumentiem, kas ir jāņem vērā,

—

ir jāvienkāršo ziņošanas pienākums,

—

vēl vairāk jāstimulē labas prakses piemēru apmaiņa;

20.

tāpēc ir pārliecināta: ņemot vērā augsto bezdarba līmeni, sabiedrības novecošanu, sociālo nedrošību un nestabilo stāvokli ekonomikā, vietējām un reģionālajām pašvaldībām – VTNP sniedzējām – ir vēl svarīgāka nozīme vienotā tirgus sociālās dimensijas nodrošināšanā un nostiprināšanā; šādu pakalpojumu radīto labumu iedzīvotāji sajūt tiešā veidā, un šādā ziņā tas uzlabo un stiprina cilvēku uzticēšanos publiskajām iestādēm;

21.

uzsver, ka visi pārvaldības līmeņi ir kolektīvi atbildīgi par to, lai ikvienam ES iedzīvotājam nodrošinātu ilgtspējīgus sabiedriskos pakalpojumus, un uzskata, ka, kontrolējot valsts atbalstu tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, Komisijai ir jāvadās no uzticēšanās principa, lai attiecīgajām iestādēm un ieinteresētajām personām palīdzētu, nevis jau sākotnēji pieņemtu, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, sniegdamas vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, pārkāpj noteikumus;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus vienkāršot valsts atbalsta noteikumu piemērošanu, proti, Paziņojumu par atbalsta jēdzienu, un to, ka ziņojumā par konkurenci atzīts, ka ir īpaši svarīgi atvieglot publisko ieguldījumu veikšanu un maksimāli palielināt ieguldījumu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību, – tas zināmā mērā saskan ar RK prasību pēc turpmākas vienkāršošanas un izņēmumiem attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

23.

tomēr šaubās, var ar minēto paziņojumu ir panākta pietiekama juridiskā noteiktība, jo vismaz VTNP jomā attiecīgās ieinteresētās personas vērš uzmanību uz sarežģītību un iespējamām pretrunām starp dažādiem dokumentiem, kuri jāņem vērā, proti, ir grūti noteikt, kāda tiesību norma jāpiemēro katrā konkrētā gadījumā (4);

24.

pauž bažas arī par dažos valstu ziņojumos minēto administratīvo slogu, ko rada pārskatu iesniegšanas prasības saskaņā ar VTNP lēmumu un nostādnēm;

25.

pastāvīgi ir atbalstījusi centienus izmantot digitālā vienotā tirgus stratēģiju kā līdzekli, ar ko panākt iekļaujošu izaugsmi visos ES reģionos, jo uzlabota platjoslas un IKT pakalpojumu pieejamība, sevišķi nomaļos un attālos reģionos vai reģionos, kuros iedzīvotāji ir ģeogrāfiski izkliedēti, var veicināt piekļuvi pakalpojumiem (piem., e-veselībai un e-pārvaldei), kas savukārt paaugstinātu publiskās pārvaldes efektivitāti, palīdzētu nodrošināt zemas cenas un lielāku izvēli patērētājiem neatkarīgi no viņu atrašanās vietas un varētu pavērt jaunas saimnieciskās iespējas vietējiem uzņēmumiem, tādā veidā uzlabojot cilvēku dzīves kvalitāti un stiprinot kohēziju;

26.

šajā saistībā norāda uz savu atzinumu (COTER-VI/012) “ESI fondu vienkāršošana no vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvas”, kurā tā analizē, kā valsts atbalsta noteikumu piemērošana ietekmē ESI fondu apguvi, un cita starpā norāda uz būtisku nekonsekvenci valsts atbalsta noteikumu piemērošanā. Reģionu komiteja atzīmē, ka valsts atbalsta procedūras neattiecas uz programmām, ko centralizēti pārvalda Eiropas Komisija (piemēram, “Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds), taču tās piemēro ES kohēzijas politikas finansējumam. Analizējot valsts atbalsta noteikumu ievērošanu, projektus faktiski vērtē nevis pēc būtības, bet atkarībā no tā, vai finansējumu piešķir Komisija vai dalībvalsts, un atkarībā no to piešķirtā finansējuma avota;

27.

pauž nopietnas bažas par tiem šķēršļiem pārrobežu tiešsaistes tirdzniecībai, ko uzņēmumi var radīt paši, par ģeogrāfisko bloķēšanu un par to, ka dominējošie tirgus dalībnieki var iespējamiem konkurentiem mākslīgi atņemt noteiktas uzņēmējdarbības iespējas;

28.

saistībā ar atzinumu (COTER-VI/012) “ESI fondu vienkāršošana no vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvas” vēlreiz uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta valsts atbalsta izmantošanai Eiropas teritoriālās sadarbības programmu īstenošanā. Runājot par šīm programmām, kopumā jāsecina, ka pūliņi, kas jāvelta, lai ievērotu valsts atbalsta noteikumus, nav samērojami ar iespējamību, ka var rasties konkurences izkropļojumi. Turklāt dažādās dalībvalstīs valsts atbalsta noteikumu interpretācijas bieži vien ir atšķirīgas, tāpēc nav iespējams šos noteikumus piemērot ar pienācīgu juridisko noteiktību, un tas nereti ir šķērslis, kas liedz īstenot kvalitatīvus projektus. Viens no pasākumiem, ko varētu nekavējoties īstenot ESI fondu vienkāršošanai, būtu no valsts atbalsta noteikumu darbības jomas svītrot arī Eiropas teritoriālo sadarbību, kā tas, piemēram, jau darīts programmas “Apvārsnis 2020” gadījumā;

29.

šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot konkurences noteikumu piemērošanu digitālajā vidē, proti, datu ievākšanu par e-komercijas nozari un nesen uzsākto izmeklēšanu ar mērķi risināt specifiskas problēmas, kas saistītas ar mazumtirdzniecības cenu ierobežojumiem, diskrimināciju pēc vietas principa un nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu (5);

30.

mudina Komisiju kopā ar līdzīgām konkurences iestādēm visā pasaulē panākt konkurences noteikumu piemērošanu vienotajā digitālajā ekonomikā, nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai netiktu kavēta inovācija, un aicina Komisiju palīdzēt centienos uzlabot sadarbību starp valstu konkurences iestādēm, Eiropas Komisiju un starptautiskām organizācijām, piemēram, ESAO;

31.

atbalsta arī Eiropas Komisijas pūliņus līdzsvarot faktisko nodokļu likmi, ko maksā tradicionālie un digitālās nozares uzņēmumi, jo 2017. gada 21. septembrī publiskotajā Komisijas paziņojumā par nodokļu uzlikšanu digitālajā nozarē ir norādīts, ka faktiskā likme, kuru maksā starptautiskie interneta uzņēmumi, ir 10,1 %, savukārt tradicionāliem starptautiskiem uzņēmumiem šī likme ir 23,2 %. Tāpēc Komiteja pauž cerību, ka Komisija apsvērs iespēju ieviest īpašus apgrozījuma un/vai digitālo darījumu nodokļus un nākt klajā ar priekšlikumu par kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes (KKUINB) papildināšanu ar “virtuālas pastāvīgas darījumdarbības vietas” koncepciju;

32.

norāda uz valstu konkurences iestāžu lielo nozīmi svarīgākajās konkurences jomās (6) un iesaka atvēlēt vairāk resursu dažādām dalībvalstu konkurences iestādēm, kā arī Eiropas līmenī uzlabot valstu konkurences iestāžu koordināciju, izmantojot Eiropas Konkurences tīklu (ECN). Atbalstāms būtu arī Komisijas priekšlikums tiesību aktam par to, kā stiprināt valstu konkurences iestāžu rīcībā esošos izpildes panākšanas un sankciju instrumentus jeb t. s. EKT+, kas ļautu izmantot visas iespējas, kuras piedāvā decentralizētā ES sistēma konkurences noteikumu ievērošanas nodrošināšanai;

33.

šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas ieceri vēl vairāk paaugstināt valstu konkurences iestāžu efektivitāti izpildes panākšanā, jo dažos tirgus sektoros tieši valstu regulatīvajām iestādēm ir labākas iespējas risināt ES konkurences noteikumu piemērošanas jautājumus atbilstīgi katras valsts īpatnībām;

34.

uzstāj, ka gadījumos, kad dominējošie uzņēmumi ekspluatē klientus, iekasējot nesamērīgas cenas vai nosakot negodīgus noteikumus, konkurences iestādēm ir jāiejaucas un jārisina šādas pārmērīgu cenu problēmas – īpaši saistībā ar farmaceitiskajiem līdzekļiem, lai pacientiem būtu pieejami efektīvi un cenas ziņā pieņemami vajadzīgie medikamenti un lai rastu labāko iespējamo rezultātu gan pacientiem, gan sabiedrībai;

35.

pauž bažas par to, ka jau tā ļoti koncentrētajā pasaules sēklu, ķīmisko vielu, pesticīdu un ģenētiski modificētu kultūraugu, kam piemīt noteiktas ģenētiskas iezīmes, tirgū ir vērojams vēl nepieredzēts uzņēmumu koncentrācijas vilnis; šāda koncentrācija var mazināt konkurenci un radīt oligopolu struktūras;

36.

brīdina, ka globālā tirgus bezprecedenta dominances dēļ šajā sensitīvajā jomā var izveidoties stingra, vertikāla iezīmju, sēklu un ķimikāliju integrācija, kas šīs nozares dominējošajiem uzņēmumiem pavērs vēl lielākas iespējas ietekmēt politiku, ļaunprātīgi izmantojot savu stāvokli tirgū un tādā veidā apdraudot zinātnisko pētījumu neatkarību un kaitējot sabiedrības interesēm;

37.

uzsver, cik svarīga nozīme reģionālo ekosistēmu ilgtspējā ir mazajiem lauksaimniekiem, un aicina Komisiju nodrošināt, ka pašreizējā apvienošanās nepasliktinās mazāku novatorisku dalībnieku iespējas iekļūt tirgū, nepalielinās iespējamību, ka mazie novatori var tikt atstumtiem no tehnoloģijas un citiem resursiem, kas vajadzīgi konkurences apstākļos, neizraisīs lauksaimniecības izejvielu cenu pieaugumu un nesašaurinās lauksaimnieku izvēles iespējas;

38.

uzsver, ka lauksaimnieki un MVU, kuri veido 79 % no visiem ES lauksaimniecības uzņēmumiem, pārtikas apgādes ķēdē ir viegli ievainojami, jo ir novājināta viņu spēja aizstāvēt savas intereses pret negodīgu tirdzniecības praksi; tāpat uzsver, ka saistībā ar tirgus riskiem (piemēram, cenu svārstīgumu vai ilgstošiem zemu cenu periodiem) galveno triecienu apgādes ķēdē uzņem lauksaimnieki, un aicina Komisiju palīdzēt viņiem kompensēt sekas, ko arvien pieaugošā koncentrācija rada pārstrādes un mazumtirdzniecības posmā;

39.

mudina lauksaimniecības komisāru un konkurences komisāru ciešāk sadarboties, lai vienkāršotu valsts atbalsta noteikumu piemērošanu lauku attīstības jomā, tostarp ieviešot integrētu procedūru, kas ļauj vienlaicīgi apstiprināt attiecīgo lauku attīstības programmu un valsts atbalstu, kurš saistīts ar mežsaimniecības nozares un lauksaimnieciskās ražošanas dažādošanu (minētās programmas un atbalsts neskar vienkāršošana, kas tiek veikta lauksaimniecības jomā). Tādā veidā tiktu atbalstīti pūliņi, kas vērsti uz lauksaimniecības un pārtikas nozares tirgus dažādošanu; it īpaši tas attiecas uz lauksaimniecības un pārtikas nozari tajās dalībvalstīs, ko visvairāk ietekmēs Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES;

40.

atkārtoti pauž aicinājumu, ko jau izklāstījusi savā atzinumā par KLP pēc 2020. gada, proti, pārskatīt Eiropas konkurences tiesības tā, lai visi kādas nozares dalībnieki, tostarp patērētāji un publiskās pārvaldes iestādes, varētu lemt par pievienotās vērtības un peļņas taisnīgu sadalījumu visā vērtības ķēdē un lai ļautu lauksaimniekiem nostiprināt savu stāvokli tirgū;

41.

atkārtoti aicina pārskatīt ES tiesību aktus par publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu sabiedriskās ēdināšanas jomā un ieviest stimulus, kas veicinātu ES pārtikas produktu un vistuvākajā apkārtnē ražotu pārtikas produktu piegādi, izmantojot īsas piegādes ķēdes, un tādā veidā arī iekšējā tirgus darbību un lietoto produktu nekaitīgumu;

42.

uzsver, ka valsts atbalsta kontrolēšanai ir bijusi būtiska loma ES banku nozares drošības un stabilitātes nodrošināšanā visā krīzes laikā;

43.

tomēr norāda, ka viendabīguma trūkums Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas piemērošanā palielina nenoteiktību saistībā ar valsts atbalsta kontroli, kuras mērķis ir pārbaudīt pasākumus, kas veikti, lai noregulētu vai uz laiku rekapitalizētu finanšu iestādes;

44.

uzskata, ka būtu daudz precīzāk jāparedz, kad piemērota ir iekšēja rekapitalizācija un kad ir jāveic bankas glābšana un kā šie pasākumi īstenojami dažāda lieluma finanšu iestādēs, un tas vajadzīgs, lai visās dalībvalstīs bez izņēmumiem būtu spēkā vienlīdzīgi nosacījumi attiecībā uz valsts atbalsta kontroles veikšanu visā Eiropas banku sistēmā;

45.

uzskata: lai nodrošinātu pietiekamus finanšu līdzekļus kā pamatu ikviena noguldītāja paļāvībai un tādējādi garantētu finanšu stabilitāti, banku savienības līmenī ir vajadzīgi efektīvāki noguldījumu garantiju risinājumi;

46.

atzinīgi vērtē to, ka valsts atbalsta noteikumi ir pietiekami elastīgi, lai dalībvalstis varētu palīdzēt neaizsargātiem iedzīvotājiem, grūtībās nonākušiem maziem uzņēmumiem un noguldītājiem, šādu palīdzību neuzskatot par valsts atbalstu, kā to Komisija ir apliecinājusi, pieņemot lēmumus par Kipras valsts dotāciju shēmu aizņēmējiem un mikrouzņēmumiem (7) un par Peloponēsas (Grieķija) kooperatīvās bankas noregulējumu (8);

47.

atzinīgi vērtē Komisijas veikto izmeklēšanu par jaudas mehānismu (9), vienlaikus uzsverot, ka šajā jomā par galveno ES prioritāti jāizvirza enerģētikas ilgtspējas veicināšana (atjaunojamie energoresursi un citi energoefektivitātes pasākumi) kā līdzeklis CO2 emisiju samazināšanai saskaņā ar UNFCCC Parīzes nolīgumu, kā arī cīņa pret enerģētisko nabadzību, energoapgādes drošības uzlabošana un teritoriālās kohēzijas stiprināšana;

48.

uzsver arī, ka enerģijas pieejamība par pieņemamām cenām ir būtisks reģionālās konkurētspējas nosacījums, it īpaši nelabvēlīgākiem un attālākiem reģioniem, un ka tos reģionus, kuriem ir spēcīga rūpnieciskā bāze – kas pats par sevi ir energoietilpīgs sektors –, lielā mērā ietekmē arī nodevas un maksājumi par enerģiju, un šie reģioni ir atkarīgi no energoapgādes cenu pieejamības un tās stabilitātes;

49.

norāda: lai gan enerģijas vairumtirdzniecības cenas pēdējos gados ir pazeminājušās, cenas mazumtirdzniecības tirgū ir pieaugušas, un piekrīt Komisijai, ka pārejai uz tīru enerģiju ir jābūt taisnīgai un ka ir jāņem vērā tās transformējošā ietekme uz ieinteresētajām personām, tostarp nozarēm un darba ņēmējiem (10);

50.

aicina Komisiju saskaņā ar konkurences noteikumiem optimizēt savu atbalstu strukturālajai pārejai ogļu un oglekļietilpīgos reģionos un, lai pareizāk novirzītu Eiropas Savienības atbalstu, sadarboties ar šo reģionu ieinteresētajām personām, veicinot labas prakses apmaiņu – tostarp debates par rūpniecības ceļvežiem un pārkvalificēšanas vajadzībām – un stimulējot sinerģiju un sadarbību;

51.

uzsver, ka gan fiskālais un sociālais dempings, gan ļaunprātīga nodokļu plānošana, gan izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada šķēršļus godīgai konkurencei;

52.

ir pārliecināta, ka ES tirdzniecības politika spēj būtiski veicināt konkurences politikas instrumentu un prakses konverģenci starp dažādām jurisdikcijām, vienlaikus veidojot tādu pasauli, kuras pamatā ir vērtības;

53.

atzinīgi vērtē Komisijas un Ķīnas Valsts attīstības un reformu komisijas kopīgo Saprašanās memorandu par valsts atbalstu. RK pauž cerību, ka šis memorands būs ievērojams devums plašākā Komisijas stratēģijā par to, kā novērst izkropļojumus, ko globālajā tirdzniecībā rada nacionālā subsīdiju politika (11).

8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/57

1.

atgādina, ka Savienība atzīst un ievēro tiesības uz palīdzību sociālajā un mājokļa jomā, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus visiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. pantā, un ka tiesības uz mājokli ir arī viena no starptautiskajām saistībām, ko dalībvalstis uzņēmušās Eiropas Padomē un ANO. Tādēļ valsts, reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm, kuru kompetencē ir mājokļu politika, ir jāgarantē, ka tiek ievērotas tiesības uz pienācīgas kvalitātes un izmaksu ziņā pieejamu mājokli;

2.

uzsver, ka ES nav tiešas kompetences mājokļu politikas jomā un ka vietējā, reģionālajā un valsts līmenī īstenoto mājokļu politiku un ES politiku mijiedarbībā ir jāievēro subsidiaritātes princips; vienlaikus norāda, ka daudzu Savienības mērķu īstenošana (ekonomikas stabilitāte, cīņa pret klimata pārmaiņām, sociālā iekļaušana u. c.) un daudzas Savienības politikas (reģionālā politika, pilsētattīstības programma, konkurence, enerģētika, sociālā politika u. c.) ietekmē mājokļu politiku dažādos līmeņos un ir no tās atkarīgas. Tāpēc šajā jomā ir efektīvāk jākoordinē politikas;

3.

pauž gandarījumu, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārā, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija izsludināja 2017. gada 17. novembrī Gēteborgas sociālajā samitā par taisnīgām darbvietām un izaugsmi, ir iekļautas tiesības uz piekļuvi sociālajam mājoklim, palīdzību kvalitatīva mājokļa nodrošināšanā, palīdzību un aizsardzību pret izlikšanu no mājokļa;

4.

šajā saistībā atgādina par reģionālo iestāžu un pilsētu svarīgo lomu dalībvalstu mājokļu politikas īstenošanā, ņemot vērā arvien lielākas vajadzību atšķirības vietējā mājokļu tirgū gan dalībvalstu iekšējās migrācijas dēļ, iedzīvotājiem pārceļoties no teritorijām ar zemu mājokļu pieprasījumu uz teritorijām ar augstu mājokļu pieprasījumu, gan saistībā ar nesenajām ārējās migrācijas plūsmām uz teritorijām, kurās ir augsts mājokļu pieprasījums;

5.

vēlreiz apstiprina, ka svarīga nozīme ir stabilai partnerībai ne tikai ar nekomerciālo sektoru, mājokļu apvienībām un kooperatīviem, īrniekiem un dzīvojamo rajonu organizācijām, kuri tieši piedāvā mājokļus un/vai palīdz nodrošināt mājokli, bet arī ar uzticamiem privātiem ieguldītājiem, kuri nodrošina izmaksu ziņā pieejamu mājokli;

6.

uzsver, ka mājokļu tradīcijas un sistēmas dalībvalstīs ir ļoti daudzveidīgas un ka pašreizējās mājokļu politikas īstenošanā ir svarīgi piemērot neitrālu pieeju dažādiem mājokļu apdzīvotības veidiem;

7.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma ilgtspējīgas mājokļu politikas īstenošanā un ka tās sniedz nozīmīgu ieguldījumu ES politikas mērķu konkrētā īstenošanā;

8.

norāda, ka pašreizējā mājokļu krīze Eiropas pilsētu teritorijās ir strukturāla krīze un ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jāveicina izmaksu ziņā pieejamu mājokļu piedāvājums, ko ar tirgus palīdzību vien nevar spontāni nodrošināt, jo daudzās ES dalībvalstīs un reģionos cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājums, īpaši pilsētās, neatbilst lielajam mājokļu pieprasījumam. Šīs neatbilstības iemesli cita starpā ir plašas iekšējās un ārējās migrācijas plūsmas un lielāks pieprasījums pēc mājokļiem, kas pielāgoti demogrāfiskajām pārmaiņām, kas saistītas ar sabiedrības novecošanu lielākajā daļā dalībvalstu;

9.

norāda, ka pieprasījums pēc mājokļiem Eiropas Savienībā, kā arī vienas valsts un reģiona robežās nav vienmērīgs. Tāpēc ir jāpiemēro elastīga pieeja būvniecības nozares atbalstam;

10.

uzsver, ka palielinās ES politiku un tiesību aktu ietekme uz dalībvalstu, vietējo un reģionālo pašvaldību īstenotās mājokļu politikas nosacījumiem, piemēram, saistībā ar piemērojamām valsts atbalsta shēmām, PVN sistēmu, sociālā mājokļa kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma definēšanu, publiskā iepirkuma nosacījumiem, publiskā sektora iestāžu savstarpējo sadarbību, kā arī Eiropas pusgada ietvaros konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem, kas saistīti ar īres maksas uzraudzību un mājokļu sociālajiem pabalstiem;

11.

ir gandarīta, ka ES politikās pakāpeniski tiek ņemti vērā ilgtermiņa ieguldījumi mājokļos, piemēram, iekļaujot šādus ieguldījumus ERAF darbības jomā saistībā ar ēku siltumizolāciju, mājokļu pieejamību atstumtām kopienām un pilsētvides atjaunošanu, kā arī to iekļaušanu Ž. K. Junkera plānā, jo tiem ir daudzkāršojoša ietekme uz vietējo nodarbinātību un tos arvien vairāk finansē ar EIB aizdevumiem, kas paredzēti, piemēram, ilgtermiņa ieguldījumiem sociālajos un pagaidu mājokļos;

12.

atzinīgi vērtē Amsterdamas pakta lēmumu izstrādāt ES pilsētprogrammu un izveidot tajā “mājokļu” partnerību ar mērķi panākt ES mājokļu jomā piemērojamā regulējuma lielāku saskaņotību un apzināt Eiropas pilsētu labas prakses piemērus, kas saistīti ar izmaksu ziņā pieejamu mājokļu piedāvājuma un tā finansēšanas veicināšanu;

13.

Turpinot ES pilsētprogrammas mājokļu partnerību, aicina īstenot tādu Eiropas mājokļu programmu, kas nodrošinātu ES politiku ciešāku sasaisti ar dalībvalstu, to reģionu un vietējo pašvaldību politikām, labāk koordinētu ES politikas un intervences instrumentus šo mājokļu politiku atbalstam, kā arī salīdzinātu Eiropas pilsētu praksi, kas saistīta ar izmaksu ziņā pieejamu mājokļu piedāvājumu;

14.

norāda, ka Eiropas Savienības politikai un intervencei ir jābūt efektīvākai un iedzīvotājiem ikdienas dzīvē labāk saprotamai;

15.

uzsver, ka mājokļa izmaksas un indivīda un ģimenes iespējas ieguldīt privātajā patēriņā ir nesaraujami saistītas ar izdevumiem izglītībai, veselības aprūpei un pensijām, t. i., ekonomiskās un sociālās labklājības faktoriem;

16.

uzsver, ka ir svarīgi informēt un iesaistīt sabiedrību mājokļu jautājumu risināšanā, un atbalsta valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pārstāvju piedalīšanos dažādos sabiedriskos pasākumos šajā jomā, piemēram, Pasaules mājokļu dienā, Starptautiskajā arhitektūras dienā un citās iniciatīvās;

17.

norāda, ka ir jāatrisina mājokļu nepietiekamības problēma lielās aglomerācijās, ražošanas un uzņēmējdarbības pakalpojumu teritorijās, un vienlaikus nodrošinot labklājības pamatā esošo faktoru pieejamību, jo īpaši cilvēkiem, kuri dabisku iemeslu vai slimības, invaliditātes u. c. iemeslu dēļ ir nonākuši “gados vecu cilvēku” un/vai “darba nespējīgo” kategorijā. Svarīgi ir apsvērt migrācijas sniegtās iespējas – lielpilsētu pārapdzīvotības mazināšana un iedzīvotāju pārvietošanās uz apgabaliem, kuros sarūk iedzīvotāju skaits, ņemot vērā datus par brīviem mājokļiem un dzīves dārdzību dažādos ES reģionos;

18.

norāda, ka nesenajā krīzē Eiropā būtiska nozīme bija spriedzei, ko vairāku dalībvalstu finanšu sistēmās radīja hipotekāro kredītu neatmaksāšana un mājokļu vērtības kritums, un aicina turpmākajā Eiropas mājokļu programmā iekļaut mērķi nodrošināt līdzsvaru starp mājokļa iegādei nepieciešamo finanšu līdzekļu pieejamību un finanšu iestāžu maksātspēju;

19.

uzskata, ka izmaksu ziņā pieejams mājoklis ir viens no sociālās kohēzijas un sociālās daudzveidības priekšnoteikumiem un palīdz veidot pret sociālo, ekonomisko un ģeogrāfisko segregāciju noturīgas kopienas; norāda, ka valsts subsidēto mājokļu pieejamība var būt arī šķērslis nodarbinātībai, ja darba dēļ būtu jāzaudē tiesības turpmāk izmantot valsts subsidētu mājokli;

20.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot saikni starp Eiropas sociālo tiesību pīlāru un Eiropas pusgadu; Komisijas skatījumā šajā nolūkā mājokļu politikas jomā vajadzētu stingrāk uzraudzīt sociālo mājokļu reformu, mājokļu pieejamību (arī izmaksu ziņā) un mājokļa pabalstu efektivitāti; pauž cerību, ka tiks pārskatīti daži Eiropas pusgada ietvaros minētie līdzšinējie kļūdainie apgalvojumi par mājokļiem, jo i) dažos novērtējumos un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos mājokļu jomā ES kompetence subsidiaritātes aspektā bija apstrīdama (piemēram, īres maksas uzraudzības apstrīdēšana) un ii) ieteikumi mājokļu jomā bija balstīti uz iespējamas makroekonomiskas nelīdzsvarotības perspektīvu, ņemot vērā valstu rādītājus, un tādēļ tika ierosinātas vispārēji piemērojamas politikas, kurās nebija ņemtas vērā vietējās un reģionālās īpatnības;

21.

aicina turpmākajā Eiropas mājokļu programmā pievērst pienācīgu uzmanību arī lauku apgabalu vajadzībām un pieprasījumiem mājokļu jomā;

22.

tādēļ, pirms tiek pieņemti Eiropas pusgada konkrētajām valstīm adresētie ieteikumi mājokļu politikas jomā, aicina nodrošināt reālu demokrātisku Eiropas Parlamenta iesaisti un apspriesties ne tikai ar RK, kas pārstāv vietējās un reģionālās pašvaldības, bet arī ar sociālajiem partneriem, un īpašu uzmanību pievērst subsidiaritātes principa ievērošanai šajā jomā;

23.

uzsver, ka attiecībā uz publiskajiem ieguldījumiem mājokļos ir vajadzīga lielāka budžeta un finanšu noteikumu elastība, lai stimulētu privātos ieguldījumus, darbvietu radīšanu un izaugsmi vietējā līmenī un tādējādi radītu ilgtermiņa labumu sabiedrībai kopumā; tādēļ saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu prasa paredzēt lielāku rīcības brīvību ieguldījumiem sociālajā infrastruktūrā vietējā un reģionālajā līmenī;

24.

ņemot vērā nesen veikto pētījumu rezultātus, kas liecina par būtiskām mājokļu cenu dinamikas atšķirībām reģionos, iesaka makroekonomikas nelīdzsvarotības rādītāju kopsavilkumā kā kontrolslieksni, kas nosaka stingras uzraudzības piemērošanu, izmantot ne tikai valstu datus par mājokļu cenu ikgadējām izmaiņām, bet arī reģionālos datus; aicina Komisiju noskaidrot, vai būtu iespējams veicināt diferencētu makroprudenciālo politiku reģionālajā līmenī, piemērojot diferencētas aizdevuma/ķīlas vērtības attiecības vai parāda/ienākumu attiecības robežvērtības hipotekārajam kredītam, jo īpaši lielpilsētās un pārējās teritorijās;

25.

uzskata, ka publiskie ieguldījumi mājokļos ir ilgtermiņa ieguldījumi, kas būtu jāatzīst tiesiskajā regulējumā un EKS 2010 standartos. Vajadzētu arī apsvērt iespēju ieviest labākus nosacījumus stabiliem un nespekulatīviem ieguldījumiem, kas paredzēti privātā sektora ieguldītājiem (piemēram, apdrošinātājiem), kuriem ilgtermiņā ir līdzīgas intereses;

26.

uzsver, ka Parīzes mērķu sasniegšana cīņā pret klimata pārmaiņām ir īpašs izaicinājums mājokļu nozarē un milzīgs energotaupības potenciāls, jo mājokļu nozare rada 40 % siltumnīcefekta gāzu emisiju, aptuveni 75 % Eiropas ēku nav energoefektīvas un katru gadu tiek atjaunoti tikai 0,4–1,2 % ēku fonda;

27.

attiecībā uz ēku modernizāciju un energoefektivitāti uzsver, ka īstenojamās politikās ir jāiekļauj ne tikai energoefektivitātes, bet arī drošības novērtējums; savukārt īstenojamos pasākumos, galvenokārt finanšu pasākumos, būtu jākoncentrējas uz seismiskās pielāgošanas darbību veicināšanu, kas ir preventīvs un uz nākotni vērsts risinājums, kas saistīts ar drošību, energoefektivitāti, ietaupījumu radīšanu iedzīvotājiem un gaisa piesārņojuma samazināšanu;

28.

saistībā ar uzsākto PVN direktīvas pārskatīšanu prasa, lai dalībvalstis arī turpmāk varētu piemērot pazeminātu PVN likmi mājokļiem sociālās politikas ietvaros un mājokļu renovācijai un atjaunošanai pilsētvides reģenerācijas un renovācijas pasākumu kontekstā;

29.

pauž gandarījumu, ka Komisijas ziņojumā par ES pilsētprogrammu (1) ir ņemts vērā Komitejas aicinājums (2) pārskatīt Lēmumu 2012/21/ES nolūkā paplašināt piekļuvi sociālajam mājoklim, to attiecinot ne tikai uz “nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem vai sociāli mazāk labvēlīgām grupām”; Šāda paplašināšana atbilstu dalībvalstu rīcības brīvībai sociālo mājokļu pakalpojumu sniegšanā, izpildē, finansēšanā un organizēšanā un apstiprinātu to autonomiju lēmumu pieņemšanā par to, kā tās izmanto mājokļu politiku kā instrumentu, kura mērķis ir radīt sociālo daudzveidību, nepieļaut geto veidošanos un radīt ilgtspējīgas kopienas. Tas palīdzētu lielāku uzmanību pievērst tiesībām uz pienācīgas kvalitātes un izmaksu ziņā pieejamu mājokli, jo tirgus nespēja atsevišķos reģionos nodrošināt mājokļus skar ne tikai personas, kurām nav pilnīgi nekādu iespēju iegūt mājokli, bet arī personas, kuras dzīvo veselībai kaitīgos apstākļos, nepiemērotā vai pārapdzīvotā mājoklī, kā arī personas, kuras lielāko daļu no saviem ienākumiem tērē īres maksai vai mēneša kredītmaksājumiem. Tādēļ uzskata, ka pievienoto vērtību radītu Eiropas līmenī izstrādāti kritēriji pienācīgas kvalitātes un izmaksu ziņā pieejama mājokļa raksturošanai;

30.

atbalsta arī Eiropas Parlamenta aicinājumu Komisijai palīdzēt dalībvalstīm to centienos ierobežot bezpajumtniecības izplatību un galu galā to izskaust;

31.

prasa iekļaut kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada ieguldījumus mājokļos, lai labāk reaģētu uz vietējo vajadzību daudzveidību (enerģētika, pilsētplānošana, migranti, atstumtība utt.), papildinot pašreizējos pasākumus, kas saistīti ar ēku siltumizolāciju, mājokļu pieejamību nelabvēlīgos apstākļos esošām kopienām un pilsētvides reģenerāciju, un piemērojot horizontālu pieeju kohēzijas politikas līdzfinansētajiem ieguldījumiem mājokļos. Sociālajai intervencei pilsētu teritorijās un mājokļos, kur tā ir nepieciešama, vajadzētu būt galvenajam instrumentam horizontālā pieejā publiskajai politikai mājokļu jomā;

32.

uzskata, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) varētu palīdzēt mazināt ieguldījumu trūkumu sociālo mājokļu jomā attiecībā uz augsta riska profila projektiem, kuriem nebūtu iespējas saņemt tradicionālos EIB aizdevumus. Tomēr jaunajiem finanšu instrumentiem, piemēram, ESIF, sociālo mājokļu jomā ir jāatbilst konkrētām ilgtermiņa vajadzībām, kas saistītas ar izmaksu ziņā pieejamiem un energoefektīviem mājokļiem. Tas, ka līdz 2017. gada jūnijam 4 % no ESIF kopējā budžeta ir izlietoti sociālajai infrastruktūrai, liecina par minētajām grūtībām, un tās var vēl palielināties, ja netiek pietiekami izmantota Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētā investīciju klauzula un ja valsts budžeta deficīta aprēķinā ieguldījumi sociālajos mājokļos tiek iekļaut valsts pārvaldes grāmatvedības uzskaites EKS 2010 kategorijā. Tāpēc Komiteja aicina izvērtēt Ž.K. Junkera plānu un EIB aizdevumus ieguldījumiem mājokļu jomā, un cer, ka nesen izveidotajai augsta līmeņa darba grupai sociālās infrastruktūras jautājumos būs svarīga nozīme šā jautājuma risināšanā;

33.

sagaida mājokļu politikas labāku koordināciju ar ES prioritātēm demogrāfisko pārmaiņu jomā. Reģionālajā līmenī ir vajadzīgi instrumenti un atbilstīgi dati, lai nodrošinātu informācijas plūsmu, īpaši par pieejamiem un neizmantotiem mājokļiem visā Eiropas Savienībā, jo tas vismaz daļēji palīdzētu atrisināt problēmu saistībā ar mājokļu piedāvājuma un pieprasījuma teritoriālo nelīdzsvarotību;

34.

iesaka izmantot novatoriskus finansēšanas mehānismus ieguldījumiem mājokļu būvniecībā un, apvienojot publiskā un privātā sektora finansējumu, censties panākt palielinošu ietekmi;

35.

atbalsta ES Pilsētprogrammas partnerības mājokļu jomā darbu, kas saistīts ar ES tiesību aktiem un Eiropas pilsētu labas prakses piemēru apzināšanu mājokļu piedāvājuma un tā finansēšanas jomā;