This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52012DC0173
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS Towards a job-rich recovery
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām
/* COM/2012/0173 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām /* COM/2012/0173 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN
REĢIONU KOMITEJAI Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar
daudzām jaunām darba vietām Ievads Stratēģijā “Eiropa 2020 –
stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai
izaugsmei”, ir nosprausts mērķis līdz 2020. gadam
panākt, ka nodarbinātības rādītājs
iedzīvotājiem vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ir
75 %[1].
Lai sasniegtu šo mērķi, Eiropas Savienībā būs
jāpalielina nodarbinātības apjoms, radot 17,6 miljonus papildu
darba vietu. Tomēr krīzes laikā nodarbinātības
līmenis ir krities līdz 68,9 % (2011. gada
3. ceturksnī)[2],
bezdarba līmenim Eiropas Savienībā paliekot nemainīgi virs
9,5 % kopš 2010. gada sākuma un 2012. gada
februārī sasniedzot 10,2 % atzīmi. Lai gan līdz
2011. gada vidum tika reģistrēti 1,5 miljoni jaunu darba
vietu, tas ir par maz, lai izlīdzinātu tos 6 miljonus darba
vietu, kas zaudētas Eiropas Savienībā kopš 2008. gada.
Problēmu saistībā ar nodarbinātību, sociālo
iekļaušanu un cīņu pret nabadzību padziļina izaugsmes
palēnināšanās kopš 2011. gada vidus un samērā
negatīvās prognozes 2012. gadam[3],
kā arī pieaugošās atšķirības dalībvalstu un
reģionu starpā.[4]
Neraugoties uz dažās valstīs
gaidāmo lejupslīdi un ilgstošo valsts parāda krīzi,
ekonomiskās darbības Eiropā mainās; izmaiņu
pamatā ir strukturālās pārmaiņas, kas norisinās
ilgtermiņā un ietekmē Eiropas relatīvo
konkurētspēju pasaules ekonomikā – piemēram, nepieciešamība
pāriet uz videi draudzīgu, resursu izmantošanas ziņā
efektīvu ekonomiku ar zemu CO2 emisiju līmeni, demogrāfiskā
novecošana kopā ar sarežģītām iedzīvotāju
pārvietošanās plūsmām, kā arī straujas
tehnoloģiskās izmaiņas apvienojumā ar lielu jauno tirgus
ekonomikas valstu rašanos. Šīs strukturālās pārmaiņas
ietekmē un turpinās ietekmēt darba tirgus dažādos veidos,
jo īpaši saistībā ar darba vietu radīšanu un
saglabāšanu. Dinamiski un iekļaujoši darba tirgi, kuros
cilvēkiem ir nepieciešamās prasmes, ir ārkārtīgi
būtiski, lai Eiropas ekonomikas konkurētspēju paaugstinātu,
nevis pazeminātu, ņemot vērā šīs izmaiņas. Līguma 3. pantā kā ES
mērķi tiek noteikta pilnīga nodarbinātība un
sociālā kohēzija. Šie mērķi nemainīgi ir galvenie
risināmie jautājumi Eiropas Savienības iedzīvotājiem
un tie ir stratēģijas “Eiropa 2020” pamatā.
Nodarbinātības izaugsmes izredzes lielā mērā ir
atkarīgas no ES spējas radīt ekonomisku izaugsmi,
izstrādājot atbilstīgas makroekonomiskās,
rūpniecības un inovācijas rīcībpolitikas. Lai veicinātu
izaugsmi daudzu darba vietu radīšanā, vienlaikus nenoliedzami ir
nepieciešamas arī rīcībpolitikas nodarbinātības
jomā, kas radītu labvēlīgus apstākļus darba vietu
radīšanai, atvieglotu sekmīgas pārejas, palielinātu
darbaspēka pieejamību un uzlabotu tā ģeogrāfisko un
prasmju atbilstību darba tirgus vajadzībām.
Nodarbinātības rīcībpolitikas ne vien paātrina
ekonomikas atlabšanu īstermiņā, bet arī veido daļu no
būtiska sociāla ieguldījuma, izvairoties no lielāku
sociālo un fiskālo izmaksu veidošanās ilgākā laika
posmā[5].
Eiropas Savienības 2012. gada izaugsmes pētījumā
aicināts mērķtiecīgi veicināt jaunu darba vietu
radīšanu un nodrošināt ar jaunām darba vietām bagātas
ekonomikas atveseļošanu, un šo vēsti 2012. gada pavasara
Eiropadomē pārliecinoši atkārtoja dalībvalstu un
valdību vadītāji[6]. Ar šo rīcībpolitikas paziņojumu
papildina gada izaugsmes pētījumā noteiktās
nodarbinātības prioritātes, sniedzot vidēja termiņa
rīcībpolitikas vadlīnijas stratēģijā
“Eiropa 2020” nosprausto nodarbinātības mērķu
sasniegšanai. Tas ir balstīts uz nodarbinātības
pamatnostādnēm[7],
tajā izklāstītas darbības, kurām pašreizējā
situācijā nepieciešams īpašs uzsvars, un tas paredzēts, lai
sekmētu uzticēšanos starp visiem dalībniekiem un radītu
pārliecību uzsākt visas nepieciešamās nodarbinātības
reformas. Šis paziņojums arī atsaucas uz Eiropadomes aicinājumu[8] atbalstīt jauno ekonomikas
pārvaldību, ciešāk uzraugot nodarbinātības un
sociālās rīcībpolitikas, jo īpaši tad, ja tās var
radīt ietekmi uz makroekonomisko stabilitāti un izaugsmi[9]. Šim paziņojumam ir pievienoti
vairāki Komisijas dienestu darba dokumenti, kuros plašāk
izklāstīts, kā nodarbinātības rīcībpolitikas
ir saistītas ar virkni citām rīcībpolitikām, atbalstot
gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi. Skatot kopā, šis
pasākumu kopums nodarbinātības jomā ne vien turpina ES
stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu “Jaunas prasmes
un jaunas darba vietas”, bet ar veiksmīgāku sinerģiju
palīdzību palīdz realizēt tādas pamatiniciatīvas
kā “Eiropas digitalizācijas programma”, “Inovācijas savienība”,
“Jaunatne kustībā”, “Resursu ziņā efektīva Eiropa”,
“Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā” un “Eiropas
platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”.
Nodarbinātības jautājumu pasākumu kopumā arī
redzams, kā ES budžetu, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu, var
mobilizēt, lai atbalstītu darba tirgus reformas un
palīdzētu sniegt nepieciešamo ieguldījumu ekonomiskās
lejupslīdes apstākļos. Lai gan darba tirgu dinamika galvenokārt
ir jārada valstu līmenī, ar šā paziņojuma
palīdzību tiek iedarbinātas ES līmeņa sviras, lai
atbalstītu ar jaunām darba vietām bagātas ekonomikas
atlabšanu, pievēršoties gan darba tirgus pieprasījuma, gan
piedāvājuma pusei un veicot tālākas darbības patiesa
ES darba tirgus izveidošanā. 1. ATBALSTS DARBA VIETU RADĪŠANĀ Atbalsts darba vietu radīšanai un
darbaspēka (pārdalīšanai) sadalei būtu
jākoncentrē uz augošiem ilgtspējīgiem pasākumiem,
nozarēm un uzņēmumiem, jo īpaši MVU vidū[10]. Rīcībpolitikā
tālāk ir jānosprauž mērķis uzlabot gan
produktivitāti, gan nodarbinātību, veicinot tādu
cilvēkresursu sadali, kas atbilst ekonomiskām un sociālām
vajadzībām, kā norādīts stratēģijā
“Eiropa 2020”, un kas pareizi līdzsvaro tirgojamu un netirgojamu
preču un pakalpojumu nozares. Ar to arī vajadzētu uzlabot darba
tirgus situāciju mazāk aizsargātām grupām,
piemēram, jauniešiem, sievietēm, mazkvalificētiem, vecākiem
darbiniekiem, kā arī darbiniekiem ar piederību kādai
minoritātei. Atspoguļojot būtiskās strukturālās
ekonomiskās problēmas, ar ko saskaras Eiropa, transversāli
pasākumi jāīsteno kopā ar specifiskām
darbībām nozarēs, kurās ir īpaši nozīmīgs potenciāls
ar darba vietām bagātas izaugsmes radīšanai. 1.1. Veicināt darba vietu
radīšanu visā ekonomikā, atbalstot darbaspēka
pieprasījumu Nodarbinātības
rīcībpolitikas palīdz veidot labvēlīgus
apstākļus darba vietu radīšanai. Šīs veidošanas atbalstam
var mobilizēt ES budžetu (un jo īpaši Eiropas Sociālo fondu)[11]. Papildus darbaspēka
piedāvājuma jomas pasākumiem, piemēram, ieguldījumam
prasmēs un aktivizēšanā un darbaspēka atbilstības
pakalpojumiem, ir vairāki rīki, kas rada pozitīvu ietekmi uz
darbaspēka pieprasījumu. –
Mērķtiecīgas darbā
pieņemšanas subsīdijas jaunu darbinieku pieņemšanai. Darbā pieņemšanas subsīdijas dalībvalstīs ir
plaši izmantotas, lai mazinātu ekonomiskās krīzes
radītās bezdarba sekas, un parasti ir paredzētas
neaizsargātākām grupām. Pareizo stimulu radīšanai un
darbā pieņemšanas subsīdijām vajadzētu motivēt
darba devējus pieņemt darbā jaunus darbiniekus,
tādējādi radot darba vietas, kas citādi nebūtu
radītas. Koncentrēšanās uz mazāk aizsargātām
grupām, piemēram, jauniešiem vai personām, kas ilgstoši ir bez
darba, var radīt pozitīvu ietekmi, ja darbā pieņemšanas
subsīdijas apvieno ar citiem centieniem palīdzēt mērķa
grupai. –
Nodokļu īpatsvara samazināšana
darbaspēka izmaksās, neietekmējot budžetu, liekot uzsvaru uz vides aizsardzības[12], patēriņa vai
īpašuma nodokļiem un pienācīgi uzraugot resursu
pārdales ietekmi. Daudzās dalībvalstīs ir
iespējams samazināt darba devēja sociālās
apdrošināšanas iemaksas, kas veido lielāko īpatsvaru no
nodokļu izmaksām. Tiek sagaidīts, ka samazinājuma koncentrēšana
uz vismazāk aizsargātajām grupām – jo īpaši zema
atalgojuma saņēmējiem – radīs pozitīvu ietekmi uz šo
grupu nodarbināmību arī ilgākā laika posmā,
tāpēc tai dodama priekšroka darbaspēka pieprasījuma
palielināšanā. Tomēr rūpīgi jāsagatavo
izstrāde un īstenošana, lai neatstātu nelabvēlīgas
sekas attiecībā uz nodarbināmības iespējām
tām grupām, kas ir neatbilstīgas (vai gandrīz
atbilstīgas). Turklāt, ja šos samazinājumus nepiemēro
pietiekami mērķtiecīgi, ir iespējams sabiedrības
labklājības zudums (deadweight costs). –
Pašnodarbinātības, sociālo
uzņēmumu un uzņēmējdarbības uzsākšanas
atbalsts un veicināšana. Darba
meklētājiem, kas vēlas nodibināt un vadīt
uzņēmumus, iespējams, ir jāpārvar ievērojami
šķēršļi, tostarp profesionālo vai
uzņēmējdarbības prasmju trūkums, konsultāciju
nepieejamība un apgrūtināta piekļuve finansējumam.
Pašnodarbinātības un jaunu darba vietu radīšanas atbalstā
svarīga nozīme ir uzņēmējdarbības gara
veicināšanai, mikrofinansējuma pieejamībai un
uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalsta pakalpojumiem,
kā arī shēmām, ar kā palīdzību bezdarba
pabalstus pārvērš uzņēmējdarbības uzsākšanas
dotācijās. Atbalstu vajadzētu mērķtiecīgi
virzīt grupām ar vislielāko potenciālu (piemēram,
bezdarbniekiem ar profesionālām prasmēm, sievietēm vai
jauniešiem), un vajadzētu paļauties uz ciešu sadarbību starp
nodarbinātības dienestiem, uzņēmējdarbības
atbalsta un finansējuma sniedzējiem. Iekļaujošas darba vietu
radīšanas un sociālās inovācijas svarīgi dzinuļi
ir sociālās ekonomikas dalībnieki un sociālie
uzņēmumi, un tiem ir nepieciešams specifisks atbalsts, tostarp,
izmantojot publisko iepirkumu un piekļuvi finansējumam. –
Neoficiāla un nedeklarēta darba
pārveidošana pastāvīgā nodarbinātībā. Nedeklarēts darbs ir pretlikumīgs. Tas arī nopietni
ietekmē budžetu, jo samazinās nodokļu un sociālās
apdrošināšanas ieņēmumi. Tam ir negatīva ietekme uz
produktivitāti un darba standartiem, prasmju attīstību un
mūžizglītību. Tas ir niecīgs pamats tiesībām
saņemt pensiju un piekļūt veselības aprūpei.
Fiskālās konsolidēšanas procesam, radot labākus
apstākļus uzņēmumiem un paaugstinot
nodarbinātības kvalitāti, palīdz nedeklarēta darba
novēršana un apkarošana, Direktīvas 2009/52/EK par
sankcijām un nelegāliem darba ņēmējiem pilnīga
ieviešana, kā arī palīdzība nedeklarēta darba
ņēmējiem integrēties pastāvīgajā darba
tirgū. Ir nepieciešama uzlabota sadarbība starp
dalībvalstīm. –
Pēc nodokļu nomaksas
saņemamās izpeļņas palielināšana. Vairākās dalībvalstīs tiek izmantoti
strādājošo pabalsti vai nu strādājošo nabadzības
samazināšanai, vai darba uzsākšanas veicināšanai. Sistēmu,
kas papildina darbinieku izpeļņu, raksturīgās iezīmes
ir to mērķtiecīga novirzīšana personām vai
mājsaimniecībām ar zemu ienākumu līmeni un
pakāpeniska samazināšana proporcionāli pieaugošajiem
ienākumiem. Lielāka pēc nodokļu nomaksas saņemamā
izpeļņa ir stimuls mazkvalificētajiem darbiniekiem, un darba
devējs – līdz kādam konkrētam algas līmenim –
vieglāk aizpilda brīvās darba vietas. Tomēr, izstrādājot
strādājošo pabalstus, būtu jāizvairās no iestigšanas
zemā algu līmenī. Tiem ir pozitīva ietekme uz darbiniekiem
ar zemu ienākumu līmeni, kurā ir liela atalgojumu
nevienlīdzība. –
Atalgojuma noteikšanas sistēmu
modernizēšana, lai saskaņotu atalgojumu ar ražīguma dinamiku un
veicinātu darba vietu radīšanu. Lai
nodrošinātu, ka ražošanas apjoma pieaugums atbilst pieaugošam
darbaspēka pieprasījumam un arī darba vietu radīšanai,
vispirms jāizveido tādas atalgojumu nosakošās sistēmas,
kuras nodrošina, ka faktiskais atalgojuma pieaugums atspoguļo
ražīguma attīstību un vietējā darba tirgus
apstākļus. Saskaņā ar
valstu praksi darba koplīgumu slēgšanas sarunās atalgojuma
izmaiņās būtu jāņem vērā dalībvalstu
konkurētspējas stāvoklis. Lai gan dažās nozarēs vai
dalībvalstīs var būt nepieciešama atalgojuma mērenība
vai pielāgošana, gadījumos, kad atalgojums būtiski atpalicis no
ražīguma attīstības, varētu būt iespējami
mērķtiecīgi palielinājumi, kas palīdzētu
uzturēt kopējo pieprasījumu. 1.2. Izmantot būtiskāko
nozaru darba vietu radīšanas potenciālu Mūsdienu Eiropa saskaras ar
nopietnām strukturālajām pārmaiņām, kā
minēts stratēģijā “Eiropa 2020”, jo īpaši
pārejot uz videi draudzīgu, resursu izmantošanas ziņā
efektīvu ekonomiku ar zemu CO2 emisijas līmeni, ņemot
vērā mūsu sabiedrības demogrāfisko novecošanu un
ievērojamo tehnoloģisko attīstību. Lai risinātu
šīs problēmas un pārvērstu tās iespējās,
mūsu ekonomikai būs nepieciešamas pamatīgas pārmaiņas
nākamās desmitgades laikā. Ekonomikas pārveidošana
šādā veidā palielinās konkurētspēju un radīs
iespējas izaugsmei un darba vietām, kā arī risinās
ekonomiskās un sociālās vajadzības. 2012. gada
izaugsmes pētījumā ir noteiktas trīs
svarīgākās jomas, un katrā no tām ir būtisks
darba vietu radīšanas potenciāls. –
Nodarbinātības izaugsme videi
draudzīgā ekonomikā ir bijusi pozitīva visā lejupslīdes laikā un turpmākās prognozes
izskatās labvēlīgas. Tikai atjaunojamo enerģijas avotu un
energoefektivitātes nozarē vien varētu radīt
5 miljonus darba vietu līdz 2020. gadam[13]. Preču un pakalpojumu
tirgus attīstība, pētniecības un attīstības un
inovācijas rīcībpolitika, jaunas regulatīvās
sistēmas un tirgus instrumenti mainīs mūsu rūpniecisko un
ekonomisko struktūru, virzot to uz lielāku resursu izmantošanas
efektivitāti, kā rezultātā gandrīz visās
nozarēs notiks darba vietu izvērtēšana no jauna. Nozares ar augstu
oglekļa emisijas līmeni saskarsies ar pārejas
problēmām uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu
ekonomiku ar zemu CO2 emisiju līmeni, pārveidojot daudzas darba
vietas šajā nozarē, un vienlaikus tiks radītas jaunas darba
vietas videi draudzīgās nozarēs un nozarēs ar zemu CO2
emisiju līmeni, ietekmējot reģionus atšķirīgi. Ja
pāreja uz ekoloģisku un resursu izmantošanas ziņā
efektīvu ekonomiku sākotnēji dos labumu galvenokārt augsti
kvalificētiem darbiniekiem, uzlabotā un ilgtspējīgā
ražošana un pakalpojumu sniegšana ar laiku, visticamāk, nodrošinās
zināmu skaitu darba vietu vidēja līmeņa kvalificētiem
darbiniekiem, bet mazkvalificētiem un vecākiem darbiniekiem
nāksies pielāgoties. Lai atbalstītu un attīstītu videi
draudzīgu un resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku,
ir nepieciešami atbalstoši darba tirgi un redzējums par
nepieciešamajām prasmēm, kā minēts pievienotajā
Komisijas dienestu darba dokumentā[14].
Šādas nozīmīgas pārejas veiksmīgai
pārvaldībai nepieciešami ES un dalībvalstu apvienoti centieni. –
Nodarbinātība ES veselības un
sociālās aprūpes nozarē strauji pieaug sakarā ar iedzīvotāju novecošanu un pakalpojumu
paplašināšanos, lai labāk izpildītu kvalitātes
prasības un augošo pieprasījumu pēc personalizētiem un
profesionāliem sociālajiem pakalpojumiem. Šo nozaru apmērs un
straujā izaugsme (divreiz augstāka nekā nodarbinātības
izaugsme kopumā) liecina, ka tās nemainīgi būs galvenais
virzītājspēks jaunu darba vietu veidošanā turpmākajos
gados. Lai izpētītu šo darba vietu radīšanas potenciālu,
nozarēm jāatrisina vairākas problēmas. Tās ietver
pieaugošo veselības jomas profesionāļu trūkumu;
veselības jomas darbaspēka novecošanu un nepietiekamu skaitu jaunu
darbinieku, kas aizvietotu tos, kuri aiziet pensijā; jaunu veselības
aprūpes veidu rašanās daudzu hronisku slimību
ārstēšanai; tādu tehnoloģiju pieaugošā izmantošana,
kurām nepieciešams jaunu prasmju kopums; un prasmju līmeņu un
darba modeļu nelīdzsvarotība. Papildus tam darbā
pieņemšanu un darbinieku noturēšanu apgrūtina smagie darba
apstākļi, kā arī zemās un tikai lēnām
pieaugošās algas. Atbilstīgas kvalitātes un
piedāvājuma saglabāšana veselības aprūpes pakalpojumos
aizvien pieaugošos budžeta ierobežojuma apstākļos ir gan
sociāla, gan nodarbinātības problēma, un tā ir
aprakstīta pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā[15]. Turklāt
demogrāfisko un ģimenes izmaiņu rezultātā un
ņemot vērā nepieciešamību veiksmīgāk apvienot
darba un ģimenes dzīvi, tiek radīti jauni pakalpojumi, kas
aptver plašu darbību spektru un rada jaunas darba vietas, kas arī ir
aprakstīti pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā, par
kuru ir uzsākta sabiedriskā apspriešana[16]. –
Turpina augt pieprasījums pēc IKT
profesionāļiem. IKT speciālistu skaits
pieauga par aptuveni 3 % gadā, un darbaspēka pieprasījums
ir pārsniedzis piedāvājumu. IKT programmu attīstība un
apguve kļūs ļoti būtiska Eiropas uzņēmumu
starptautiskās konkurētspējas paaugstināšanai un
tādējādi arī nodarbinātības palielināšanai.
Lai Eiropas uzņēmumi un darbinieki iegūtu IKT pamatprasmes un
kompetenci, būs nepieciešami ievērojami centieni izglītošanas
jomā, kā arī prasmju rīcībpolitika darbiniekiem un
infrastruktūra, kā aprakstīts pievienotajā Komisijas
dienestu darba dokumentā[17]. 1.3. Mobilizēt ES fondus
darba vietu radīšanai Kohēzijas politikas fondi (ESF, ERAF un Kohēzijas
fonds), kā arī ELFLA un EJZF ir nozīmīgi ieguldījuma
avoti, kas rada stimulu ilgtspējīgai izaugsmei un darba vietu
radīšanai. Tie veicina Savienības ekonomiskās,
sociālās un teritoriālās kohēzijas stabilizēšanu.
Komisija ir ierosinājusi laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam
rūpīgi pieskaņot šos finanšu instrumentus stratēģijas
“Eiropa 2020” mērķiem[18].
Ir būtiski, ka valstu, reģionālās un vietējās
iestādes izmanto pieejamos resursus pilnībā, gūstot
maksimālus rezultātus, lai Eiropa attīstītos un realizētu
tās ekonomisko potenciālu, paaugstinot gan nodarbinātību,
gan ražīgumu. Eiropas Sociālais fonds (turpmāk “ESF”) līdzfinansē darba tirgus
aktivizēšanas pasākumus, tostarp darbā pieņemšanas
subsīdijas, profesionālās un uzņēmējdarbības
apmācības un mikrofinansējuma shēmas, kā arī
nodarbinātības rīcībpolitiku izstrādi un
īstenošanu visā Eiropas Savienībā. Laika posmam no 2014.
līdz 2020. gadam Komisija ir ierosinājusi ESF piešķirt
vismaz 84 miljardus euro, pievēršoties tādām ieguldījumu
prioritātēm kā piekļuve nodarbinātībai darba
meklētājiem un cilvēkiem bez darba; tādu jauniešu
ilgtspējīga integrācija darba tirgū, kuri neapmeklē
izglītības iestādes, nav nodarbināti, nedz arī iziet
apmācības kursus (tā sauktie NEET – neither in
education, employment or training), tostarp ar “garantijām jauniešiem”
palīdzību; pašnodarbinātība,
uzņēmējdarbības uzsākšana un uzņēmumu
izveide; kā arī izglītības un sociālās
iekļautības ieguldījumi un valsts pārvaldes spēju
veidošana. Eiropas Reģionālās
attīstības fonda (turpmāk “ERAF”)
ieguldījumu darba vietu radīšanā 2014.–2020. gadā
nostiprinās ierosinātā līdzekļu koncentrēšana
pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un
inovācijai, MVU konkurētspējas paaugstināšanai un atbalstam
attiecībā uz virzību uz zema CO2 emisijas līmeņa ekonomiku,
tostarp atjaunojamo enerģijas avotu un energoefektivitātes
veicināšana. ERAF iegulda arī IKT nozarē un papildina ESF
finansējumu nodarbinātības veicināšanai un darbaspēka
mobilitātes attīstībai, piemēram, finansējot
izglītības, apmācības un nodarbinātības
pakalpojumu infrastruktūru un atbalstot pašnodarbinātības
uzsākšanu un uzņēmumu veidošanu. Tas atbalstīs
ieguldījumus arī veselības jomā un sociālajā
infrastruktūrā. Eiropas Progresa mikrofinansēšanas
instruments sniedz atbalstu pašnodarbinātajiem un
mikrouzņēmumiem, nodrošinot garantijas un finansētus
ieguldījumus mikrofinansēšanas starpniekiem visā Eiropas
Savienībā. Tiek lēsts, ka ar finansējumu laika posmā
no 2007. līdz 2013. gadam tiks izlīdzsvaroti 500 miljonus
euro vērti mikrokredīti, un Komisija ir ierosinājusi
paplašināt to laika periodam no 2014. līdz 2020. gadam,
pievēršoties nepietiekami apkalpotiem tirgus segmentiem un uzlabojot
sociālo uzņēmumu piekļuvi finansējumam. Piekļuvi
mikrofinansējumam atbalsta arī ar pārstrukturētiem
instrumentiem, ko līdzfinansē ERAF vai ESF. Eiropas Globalizācijas
pielāgošanās fonds (turpmāk “EGF”),
kuru Komisija ir ierosinājusi turpināt arī laika posmā no
2014. līdz 2020. gadam, palīdz vadīt
pārstrukturizēšanās procesus, līdzfinansējot
pārkvalificēšanās un darba meklēšanas pasākumus tiem
darbiniekiem, ko ietekmējušas plaša mēroga atlaišanas pasaules
tirdzniecības modeļu izmaiņu rezultātā. Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku
attīstībai (turpmāk “ELFLA”) atbalsta
darba vietu dažādošanu ar lauksaimniecību nesaistītu
darbību virzienā un nelielu lauku uzņēmumu
attīstību, tostarp ieguldot jauno lauksaimnieku prasmēs,
zinātības apmaiņā un darbības uzsākšanas
atbalstā. Eiropas Zivsaimniecības fonds, ko
2014.–2020. gada periodā apvienos vienā Eiropas Jūrlietu
un zivsaimniecības fondā (turpmāk “EJZF”), atbalsta
pāreju uz ilgtspējīgu zvejniecību, kā arī
vietējo ekonomiku dažādošanu, tostarp ar apmācībām un
atbalstu mazajiem uzņēmumiem. DARBA VIETU
RADĪŠANA Komisija
ierosina: –
svarīgāko nodarbinātības
darbību kopumu videi draudzīgai ekonomikai; –
darbības plānu
nodarbinātībai veselības aprūpes jomā; –
svarīgāko darbības kopumu
nodarbinātībai IKT jomā; tie visi ir
plašāk izskaidroti un pievienoti šim paziņojumam attiecīgajos
Komisijas dienesta darba dokumentos. Komisija
uzsāk: –
apspriešanos par kvalitatīvu darba vietu
radīšanas potenciālu individuālo un mājsaimniecības
pakalpojumu jomā; –
apspriešanos par ES līmeņa platformas
izveidošanu starp darba inspekcijām un citām izpildes
struktūrām, lai cīnītos ar nedeklarētām darba
vietām, ar mērķi uzlabot sadarbību, dalīties
labākajā praksē un noteikt kopējus principus
pārbaudēm līdz 2012. gada beigām. Komisija
mudina dalībvalstis un Padomi: –
nekavējoties turpināt darbu,
īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020”, un, balstoties uz
šajā paziņojumā ietvertajām rīcībpolitikas
norādēm, izstrādāt visaptverošu pieeju un
rīcībpolitikas darba vietu radīšanai, iekļaujot tās
valstu nodarbinātības plānos (valstu reformu programmās). 2. DARBA TIRGU DINAMISMA ATJAUNOŠANA Darba tirgi ir dinamiski tikai tad, ja ar
nodarbinātības rīcībpolitiku palīdzību tiek
sekmētas pārejas, kas palielina produktivitāti un darba
kvalitāti, ja darbaspēkam ir atbilstīgas prasmes un ja
cilvēki ir pietiekami mobili, lai reaģētu uz darba vakanču
ģeogrāfiskajām tendencēm. Stratēģijā
“Eiropa 2020” ir likts īpašs uzsvars uz darba tirgus reformu,
cilvēkkapitāla un ģeogrāfiskās mobilitātes
attīstību, ļaujot ES darbaspēkam labāk
pielāgoties pārmaiņām un nodrošinot darba iespējas. 2.1. Reformēt darba tirgus ES kopējie elastdrošības principi
turpina būt svarīgi rīcībpolitikas pīlāri,
veidojot dinamiskus darba tirgus, mudinot dalībvalstis neatlaidīgi
turpināt iecerētās darba tirgus integrētās
strukturālās reformas. Elastdrošība integrēti un
pastāvīgi apvieno vairākas darba tirgus rīcībpolitikas
(līgumiskas vienošanās, aktīvi darba tirgus pasākumi,
mūžizglītība un sociālās aizsardzības
sistēmas), lai pastiprinātu gan elastīgumu, gan drošību un
padarītu darba tirgus izturīgākus attiecībā uz
ekonomiskās pielāgošanās procesiem. Krīzes laikā vairākas
dalībvalstis veica nozīmīgas darba tirgus strukturālās
reformas un pagaidu pasākumus nodarbinātības saglabāšanai. Tomēr ir skaidrs, ka virzība uz
lielāku elastību un drošību ir bijusi pieticīga un
neviendabīga. Ņemot vērā budžeta ierobežojumus, pastāvīgās
ES debates par elastdrošību pamatiniciatīvas “Jaunu prasmju un darba
vietu programma” kontekstā ir ļāvušas noteikt vairākus
nepieciešamus pasākumus, lai palīdzētu darba tirgiem
pielāgoties, reaģējot uz krīzi un uz
strukturālajām problēmām stratēģijas
“Eiropa 2020” kontekstā. [19] Turpmākai rīcībai darba tirgu
strukturālajās reformās būtu galvenokārt jārisina
šādi jautājumi. 2.1.1. Nodrošināt darba tirgu
pārejas un iekļaujošus darba tirgus –
Iekšējās elastības izmantošana,
lai samazinātu nedrošību un fiskālās izmaksas. Krīze parāda, ka ekonomiskās aktivitātes
samazināšanās gadījumos iekšējā elastība var
būt ļoti efektīvs nodarbinātības saglabāšanas un
pielāgošanās izmaksu samazināšanas līdzeklis. Darba laika
uzskaites kontu vai “stundu banku” izmantošana, saīsināta darba laika
režīms un darba koplīguma slēgšanas sarunu “atvērtības
klauzulu” izmantošana attiecībā uz dažiem darba apstākļiem
ir palīdzējuši saglabāt darba vietas un uzņēmumu
konkurētspēju, izvairoties no atlaišanām vai atliekot tās.
Lai gan saīsināta darba laika režīmi bieži vien nedaudz
pazemināja produktivitāti, ar to palīdzību tika
saglabātas prasmes, nodarbinātība un paļāvība, un
to izmaksas kopumā ir bijušas zemākas nekā bezdarba pabalstu
izmaksas. Tomēr, ņemot vērā, ka fiskālās
iespējas šādu režīmu finansēšanai šobrīd ir
mazākas nekā pirms diviem gadiem, lielāku nozīmi
uzņēmumu un augstākos līmeņos ir guvis sociālais
dialogs, palīdzot rast vislabvēlīgākos risinājumus
iekšējai elastībai. –
Pienācīgs un ilgtspējīgs
atalgojums un izvairīšanās no iestigšanas zemajās algās. Pat pirms krīzes darba esamība pati par sevi ne vienmēr
ir bijusi garantija pret nabadzību, un strādājošo
nabadzības īpatsvars ES vēl joprojām ir virs 8 %.
Strādājošo nabadzības risks ir augsts, jo īpaši
valstīs, kurās ir nevienmērīgs ienākumu
sadalījums un zemas minimālās algas, to cilvēku vidū,
kam ir pagaidu darba līgumi un kam ir zema darba intensitāte, kā
arī vientuļo vecāku mājsaimniecībās[20]. Minimālo algu noteikšana
piemērotā līmenī var palīdzēt novērst
pieaugošo strādājošo nabadzību[21],
un tas ir svarīgs faktors pienācīgas darba kvalitātes
nodrošināšanā. Vairumā
dalībvalstu ir tiesību aktos noteiktas vai kā savādāk
juridiski saistošas, vai vispārēji piemērojamas
minimālās algas[22].
Minimālās algas ietekme gan uz pieprasījumu, gan piedāvājumu
var ievērojami atšķirties dažādās dalībvalstīs
atkarībā no noteiktā līmeņa, kā arī
citām darba tirgus rīcībpolitikām un iestādēm.
Atalgojuma līmenim jābūt pietiekami pielāgojamam, iesaistot
sociālos partnerus, lai atspoguļotu vispārējo ekonomisko
attīstību. Diferencētas minimālās algas, kā to
jau piemēro vairākās dalībvalstīs, minētajā
kontekstā var būt efektīvs veids, kādā uzturēt
darbaspēka pieprasījumu. –
Izdevīga pāreja. Darba tirgus elastībai nepieciešama drošība pārejai no
vien darba uz citu. Karjera dzīves garumā, ko raksturo vairākas
izmaiņas – reizēm uz augšu, bet reizēm arī horizontāli
un pat lejup – šāda ir daudzu darbinieku, jo īpaši
strādājošo jauniešu realitāte. Pārejas kvalitāte
noteiks darbinieka karjeras kvalitāti. Drošība visas karjeras
garumā, tostarp pārejā starp dažādiem darba tirgus statusa
veidiem (piemēram, no apmācībām uz nodarbinātību,
no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma uz darbu,
pāreja uz pašnodarbinātību un
uzņēmējdarbību, utt.) ir būtiska, lai nodrošinātu
personas ar nepieciešamajiem līdzekļiem savas
nodarbināmības saglabāšanai un lai pārejas būtu
izdevīgas. Dažām jomām ir jāpievērš īpaša
uzmanība: jauniešu pāreja no izglītības uz darbu, ja
pierādījumi liecina, ka māceklības un kvalitatīvas
stažēšanās vietas var būt labs veids ieiešanai darba tirgū,
bet ir arī atkārtoti gadījumi, kad stažēšanās vietas
tiek izmantotas ļaunprātīgi; sieviešu integrācija
darba tirgū, nodrošinot vienādu atalgojumu, piemērotu bērnu
uzraudzīšanu, novēršot jebkādu diskrimināciju[23] un neizdevīgos
nodokļu risinājumus, kas kavē sieviešu piedalīšanos,
optimizējot grūtniecības un bērna kopšanas
atvaļinājuma ilgumu; vecāku darbinieku pārejai
pensiju sistēmu modernizācijas un darba dzīves
pagarināšanas kontekstā nepieciešami visaptveroši pasākumi, piemēram,
nodokļu atvieglojumu stimuli, piekļuve mūžizglītībai
ar profesionālās orientācijas un apmācību
palīdzību, elastīgi darba apstākļi tiem, kam tādi
ir vajadzīgi, un drošas un veselīgas darba vietas. –
Abpusēji pienākumi atbalstīt
pāreju no bezdarba uz nodarbinātību.
Pašreizējā augstā bezdarba līmeņa situācijā
nepieciešams, lai bezdarba pabalstu sistēmas, ar kurām atbalsta
pāreju no bezdarba uz darbu, būtu pietiekami pielāgojamas, lai
stimulētu ātru atgriešanos ilgtspējīgā
nodarbinātībā. Ekonomiskās lejupslīdes laikā
bezdarba pabalstu tvērums dažos gadījumos ir ticis paplašināts,
lai iekļautu dažas no iepriekš neaizsargātām grupām, jo
īpaši pagaidu darbiniekus, un paplašinot tiesības citās situācijās.
Lai gan jāņem vērā saspringtā budžeta situāciju
vairumā dalībvalstu, ir svarīgi, ka tie tiek saglabāti tik
ilgi, kamēr krīzei vēl ir kāda ietekme. Ja darbaspēka
pieprasījums ir vājš, pabalstu pārtraukšana varētu
palielināt nabadzības risku, nepalielinot to personu skaitu, kam
vairs nav bezdarbnieka statusa. Aktivizēšanas prasībām
vajadzētu kļūt par daļu no abpusējo pienākumu
pieejas, kas saglabā stimulu darbam, vienlaikus nodrošinot ienākumus,
sniedzot personalizētu darba meklēšanas palīdzību un
sargājot pret nabadzības risku. –
Atbilstošu līgumisku vienošanos nodrošināšana, lai cīnītos ar darba tirgus segmentāciju.
Tiesības, kas saistītas ar līgumisku vienošanos, ir vēl
viens faktors, kas apdraud pāreju kvalitāti. Pierādījumi
liecina, ka vairums no pēdējos gados radītām darba
vietām (pat pirms krīzes) tika balstītas uz pagaidu darba
līgumiem un citām nestandarta nodarbinātības formām[24]. Tas ir palielinājis
darba tirgus elastību un ļāvis uzņēmumiem vieglāk
pielāgot darbaspēka izlietojumu jaunām ražošanas formām un
darba organizācijai. Divās direktīvās[25] ir noteikts nepilna darba
laika darbs un darbs uz noteiktu laiku, pamatojoties uz vienlīdzīgas
attieksmes principu, bet nesenākā direktīvā[26] līdzīgā
veidā mēģināts regulēt pagaidu darba
aģentūru darbību. To, ka darba devēji pārsvarā
dod priekšroku šādām līgumattiecībām, var izskaidrot
ar to, ka līgumiem uz nenoteiktu laiku un standarta līgumiem ir daudz
augstākas atlaišanas pabalstu izmaksas. Turklāt daudzos
gadījumos šādi darbi nav tikai pakāpiens uz
pastāvīgākām nodarbinātības formām.
Tāpēc ir nepieciešamība veikt apdomātas un
līdzsvarotas reformas nodarbinātības aizsardzības
tiesību aktos, lai novērstu segmentāciju vai apturētu
nestandarta līgumu pārmērīgu izmantošanu un fiktīvas
pašnodarbinātības izmantošanu. Vispārīgāk raugoties,
visām līgumiskām vienošanām pēc līguma
parakstīšanas būtu jānodrošina darbiniekiem galveno tiesību
kopums (tostarp tiesības uz pensiju), tai skaitā piekļuve
mūžizglītībai, sociālajai aizsardzībai un finanšu
aizsardzībai, ja līgums tiek pārtraukts bez darbinieka vainas.
–
Ekonomiskas pārstrukturēšanas
prognozēšana. Neraugoties uz
nelabvēlīgo tirgus situāciju, daudzi Eiropas Savienības
uzņēmumi un to darbaspēks lielākoties ir radoši
iesaistījušies pārstrukturēšanās procesos, kas ir bijuši
konstruktīvi, efektīvi un noderīgi zaudēto darba vietu ierobežošanā,
veicot inovatīvus pasākumus, bieži vien ar valsts iestāžu un
Eiropas Savienības palīdzību. Faktiski pēdējo divu
gadu laikā ir bijis liels pieprasījums pēc pasākumiem, kas
atbalsta resursu pārdalīšanu uzņēmumu un profesiju
vidū. Šie pasākumi ietver grozījumus nodarbinātības
aizsardzības tiesību aktos un uzņēmumu praksē, kas
saistīta ar korporatīvo pārstrukturēšanu, kā arī
piemērotu apmācību un aktivizēšanas
rīcībpolitikas, kuras apvienojumā ar atbilstīgi
izstrādātām bezdarba pabalstu sistēmām palīdz
darbu zaudējušiem darbiniekiem iegūt jaunu darbu un profesiju.
Komisija balstīsies uz viedokļiem attiecībā uz Zaļo
grāmatu par pārstrukturēšanu[27],
lai spriestu par labākās prakses izplatīšanu un nodrošinātu
atbilstīgus turpmākos pasākumus. –
Attīstīt mūžizglītību
kā galveno drošības radītāju nodarbinātībā. Piekļuve mūžizglītībai, atrodoties gan
nodarbinātībā, gan bezdarba situācijā, ir būtiska
nodarbināmības saglabāšanai. Šajā sakarā būtiska
ir darba devēju apņemšanās apmācīt savu
darbaspēku, jo īpaši tad, ja darbinieki ir mazkvalificēti un
gados vecāki. Bez darba esošajām personām, jo īpaši
mazkvalificētajām un mazaizsargātajām grupām
būtiska ir individuāla profesionālā orientācija un
tirgū nepieciešamo prasmju apmācība. Bet jaunās
tehnoloģijas apvienojumā ar globalizāciju arī ir aizvien
vairāk samazinājušas vidēji kvalificētos darbus, radot
vajadzību pēc būtiskām pārkvalificēšanās
rīcībpolitikām vidēji kvalificētiem darbiniekiem.
Ekonomiskā lejupslīde ir paātrinājusi polarizāciju
nodarbinātībā (izsmeļot vidēji kvalificētos
darbus), un ir risks, ka nodarbinātībā veidosies
padziļināta segregācija starp zemas un augstas kvalitātes
darba vietām, tādējādi ierobežojot karjeras
mobilitātes iespējas – ir jārisina visi šie jautājumi. –
Iespēju nodrošināšana jauniešiem. Kā izklāstīts nesenajā “Jaunatnes
iespēju iniciatīvā”, Eiropas jaunieši visvairāk cieš no
ekonomiskās krīzes un strukturālajām darba tirgus
problēmām.[28]
Komisija apstiprina tās apņemšanos cīnīties ar jauniešu
bezdarba dramatiski augsto līmeni, tostarp mobilizējot pieejamo ES
finansējumu[29].
Atkārtojot Eiropadomes aicinājumu[30],
par prioritātēm būtu jānosaka atbalsts pārejai uz
darbu, piemēram, ar jaunatnes garantiju palīdzību, jauniešiem
paredzētiem aktivizēšanas pasākumiem, stažēšanās
kvalitāti[31]
un jauniešu mobilitāti. 2.1.2. Visu iesaistīto personu
mobilizēšana veiksmīgākai ieviešanai. –
Sociālā dialoga stiprināšana. Nodarbinātības rīcībpolitiku veiksme ir ļoti
atkarīga no tā, vai attiecībā uz reformām valda
vienprātība. Daudzos gadījumos atbildība par izstrādi
un ieviešanu nav tikai valdībām vien, bet tā gulstas
daļēji arī uz sociālajiem partneriem. Spēcīgs
sociālais dialogs ir bieži sastopama iezīme tajās valstīs,
kur darba tirgi ir pierādījuši lielāku izturību pret
ekonomisko lejupslīdi. Krīzes pirmajā posmā
ārkārtīgi būtisks bija sociālo partneru
ieguldījums iekšējo elastdrošības risinājumu
ieviešanā, mazinot ekonomiskās lejupslīdes šoku. Ir būtiski
iedibināt kopēju virzību reformu jomā, radot
nosacījumus ilgtspējīgai kvalitatīvu darbu radīšanai
nākotnē un piešķirot aktīvu lomu sociālajiem
partneriem visos šādu reformu sagatavošanas un ieviešanas
līmeņos. Aizvien vairāk uzņēmumos šis
ieguldījums izpaužas kā transnacionāli uzņēmumu
nolīgumi, ar kā palīdzību tie Eiropas līmenī
sniedz kopēju atbildi uz krīzes radītajām
problēmām un izveido mehānismus pārmaiņu vadībai.
Transnacionāli uzņēmumu nolīgumi jau aptver vairāk
nekā 10 miljonus darbinieku – ir nepieciešams labāk izprast un
atbalstīt to nozīmi. –
Valsts nodarbinātības dienestu pamata
un būtiskāko pakalpojumu pārskatīšana. Valsts nodarbinātības dienesti ir aktivizēšanas
rīcībpolitiku galvenie ieviesēji, ar kurām atbalsta vieglas
darba tirgus pārejas. Lai veiktu savus pienākumus visaptverošā
veidā, valsts nodarbinātības dienestiem jākļūst
par “pārejas vadības aģentūrām”, sniedzot jaunu
“aktīvu” un “pasīvu” funkciju apvienojumu, kas atbalsta
ilgtspējīgas pārejas visā darbinieku karjeras laikā.
Galvenajiem pamatelementiem būtu jābūt jaunākajai informācijai
par darba tirgu, aktīviem un preventīviem darba tirgus pasākumiem,
kā arī nodarbinātības atbalstam agrīnā posmā
un individuālu pakalpojumu sniegšanai, e-pakalpojumu izmantošanai un
spēcīgu partnerību attīstībai, jo īpaši ar citiem
nodarbinātības dienestiem, tostarp citās dalībvalstīs. –
Resursu apvienošana un koncentrēšanās
uz efektīvām partnerībām.
Laikā, kad trūkst finansējuma ieguldījumiem, finanšu un
materiālo resursu apvienošana ir tikpat svarīga, kā
ieinteresēto personu sapulcēšana ap vienotu mērķi. Viens
piemērs varētu būt resursu apvienošana, ko veic darba devēju
grupas. Savienojot līdzīgas darbā pieņemšanas un
apmācību vajadzības, MVU grupas spēj pārvarēt
savu individuālo nespēju piesaistīt kvalificētus
darbiniekus un iedibināt apvienotas cilvēkresursu
rīcībpolitikas. Partnerības, kas izveidotas atbilstīgā
teritoriālā līmenī, var veicināt sekmīgas
pārejas, apvienojot valsts, privātos un trešās nozares
nodarbinātības dienestus, sociālās nodrošināšanas
organizācijas, pašvaldības un reģionālās
valdības, izglītības un apmācības pakalpojumu
sniedzējus, profesionālās orientācijas pakalpojumu
sniedzējus, NVO, labklājības iestādes, utt. Partnerību
sastāvs būtu jānosaka atbilstoši pakalpojumu sniedzēju
savstarpējai papildināmībai, kā arī līdzekļu
lietderīgai sadalei. DARBA
TIRGUS REFORMAS Komisija
mudina dalībvalstis un Padomi: –
nekavējoties turpināt darbu,
īstenojot izaugsmes stratēģiju “Eiropa 2020” un, balstoties
uz šajā paziņojumā ietvertajām rīcībpolitikas
norādēm, izstrādāt visaptverošu pieeju un
rīcībpolitikas darba vietu radīšanai, iekļaujot tās
valstu nodarbinātības plānos (valstu reformu programmās). Komisija
apņemas: –
sagatavot priekšlikumu Padomes ieteikumam par
kvalitatīvu stažēšanās sistēmu līdz 2012. gada
beigām, pamatojoties uz Komisijas dienestu rīkoto apspriešanu[32]; –
sagatavot priekšlikumu Padomes ieteikumam par
jaunatnes garantijām līdz 2012. gada beigām un
atbalstīt jauniešiem paredzētus aktivizēšanas pasākumus
jaunatnes garantiju sistēmas kontekstā; –
attīstīt turpmākas darbības
labas prakses izplatīšanai un veicināt diskusiju par
transnacionāliem uzņēmumu nolīgumiem; –
līdz 2012. gadam kopā ar Eiropas
valstu nodarbinātības dienestu tīklu izstrādāt Eiropas
rīcības plānu atbilstīgu un efektīvu
nodarbinātības pakalpojumu faktiskai īstenošanai un tā
praktisko ieviešanu, ņemot vērā valstu nodarbinātības
dienestu modeļus, mērķus un uzdevumus saskaņā ar
stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem; –
apzināt jaunas nodarbinātības
formas, piemēram, darba devēju veiktu resursu apvienošanu un
ziņot par kopējām rīcībpolitiku prioritātēm,
ar kurām tiek atbalstītas darbības, kas paredzētas, lai
palielinātu uzņēmumu aktivitāti un reakciju uz
pārmaiņām, vienlaikus sekmējot ilgtspējīgas
nodarbinātības saglabāšanu un darba vietu radīšanu. 2.2. Ieguldījums
prasmēs. ES vakanto darba vietu pārraudzības
rīkā novērojams, ka saglabājas pieprasījums pēc
darbiniekiem ar augstu prasmju līmeni, kā arī pieaug tādu
vakanču skaits, kurām nav pieejamas atbilstīgas prasmes[33]. Jāprognozē
vajadzīgās prasmes ES darba tirgos un strauji jāreaģē
neatbilsmju gadījumos. Darbinieku apmācīšana darbiem nepieciešamajās
prasmēs ir būtiska, lai palīdzētu radīt jaunas darba
vietas. Eiropai un tās dalībvalstīm ir jābūt skaidrai
sapratnei par šīm vajadzībām, lai veiksmīgāk
varētu prognozēt ekonomiskās pārmaiņas un
pievērsties prasmju neatbilsmei. Neraugoties uz augsto bezdarba
līmeni, konkrētās nozarēs un/vai reģionos ir
novērots prasmju trūkums. Neatbilsme starp pieejamām
prasmēm un darba tirgus vajadzībām uztrauc visas
dalībvalstis, bet tās ietekme dalībvalstīs ir
atšķirīga. Lai risinātu šīs problēmas, vairākas
dalībvalstis ir sākušas ieviest valsts stratēģijas un
instrumentus šo prasmju neatbilsmes labošanai. Eiropas līmenī ir
uzsāktas vairākas darbības un instrumenti, par kuriem
paziņots stratēģijas “Eiropa 2020”
pamatiniciatīvā “Jaunu prasmju un darbavietu programma”. Visā
Eiropas Savienībā Eiropas Sociālais fonds ir galvenais avots
ieguldījumam prasmēs, un laika posmā no 2007. līdz
2013. gadam mūžizglītībā un prasmēs ir
plānots ieguldīt vairāk kā 30 miljardus euro. 2.2.1. Nepieciešamo prasmju
labāka pārraudzība Nepieciešamo prasmju prognozēšanai un
noteikšanai ir izveidoti vairāki ES instrumenti. Eiropas vakanto darba
vietu pārraudzības rīks sniedz darba tirgus informāciju par
īstermiņa vakancēm un problēmām, bet Cedefop
regulāri izstrādā ilgtermiņa prognozes un Eurofound
savukārt nodrošina būtisku informāciju no darba devēju un
darbinieku aptaujām par darba apstākļiem, kas ir viens no
neatbilsmju skaidrojošajiem elementiem. Komisija nesen ir atbalstījusi
arī to, ka jāizveido Eiropas nozaru padomes prasmju jautājumos,
lai gūtu dziļāku izpratni par vajadzībām nozaru
līmenī. Tomēr Eiropai trūkst visaptveroša
skatījuma par tās prasmju vajadzībām. Eiropas
Savienības prasmju apskats, ko izdos 2012. gada beigās, ir
pirmais solis virzienā uz esošo prognozēšanas rīku apvienošanu.
Apskatā tiks sniegts vienots pārskats attiecībā uz Eiropas,
valstu un nozaru secinājumiem par īstermiņa līdz
vidēja termiņa izredzēm saistībā ar darbiem un
prasmēm līdz 2020. gadam. Apskats palīdzēs noteikt to
prasmju trūkumu, kuras sāk veidoties konkrētās
profesijās vai konkrētās nozarēs. Tas būs uzziņas
avots prasmju novērošanas centriem valstu, reģionālā vai
nozaru līmenī un izglītības un profesionālās
orientācijas pakalpojumu sniedzējiem, kā arī
nodarbinātības un konsultāciju pakalpojumu sniedzējiem. Tiks
uzlabota arī sadarbība starp ES iestādēm, kas veic
prognozēšanu un aptaujas, tādām kā Eurofound un Cedefop.
Sistemātiskāk pievēršoties katras atsevišķas valsts
analīzei, tās veicinās izpratni par valstu attīstību
un nodrošinās informāciju stratēģijas “Eiropa 2020”
strukturālo reformu plānam. Vissvarīgākā
prioritāte saglabāsies rīku un instrumentu apvienošana, lai
efektīvāk pārvaldītu prasmju vajadzības. 2.2.2. Plašāka prasmju un
kvalifikāciju atzīšana Ir izveidoti ES rīki, piemēram,
Eiropas kvalifikāciju sistēma vai Europass CV, lai
palīdzētu cilvēkiem mainīt izglītības
iestādes, uzņēmumus, nozares un valstis visā Eiropā un
nodrošinātu prasmju un kvalifikāciju pārredzamību.
Balstoties uz Eiropas kvalifikāciju sistēmas attīstību,
visās individuālajās kvalifikācijās Eiropā
būtu jāiekļauj atsauce uz attiecīgo Eiropas
kvalifikāciju līmeni. Valstu kvalifikācijas sistēmās
vajadzēt iekļaut arī tās kvalifikācijas, ko piešķir
ekonomikas nozares līmenī. Europass CV tiks papildināts
ar Eiropas prasmju apliecību, kurā tiks apkopots personas prasmju
pārskats, neatkarīgi no tā, kā šīs prasmes tikušas
iegūtas. 2.2.3. Veiksmīgāka
sinerģija starp izglītību un darbu Lai risinātu prasmju neatbilsmes
problēmu, gan politiskā, gan darbības līmenī ir
būtiska cieša sadarbība starp izglītību un
nodarbinātību. Politiskajā līmenī ir nepieciešama
cieša sadarbība starp attiecīgajām Padomes struktūrām
(EPSCO un Izglītības, jaunatnes un kultūras padome),
izmantojot komitejas (EMCO, Izglītības komiteja), lai
nodrošinātu sekmīgu rīcībpolitiku izstrādi. Darbības līmenī ir
nepieciešamas sinerģijas, lai nodrošinātu pāreju no
izglītības un apmācības uz darbu. Viens iespējams
risinājums ir īstermiņa studiju ieviešana augstākajā izglītībā,
kuras ir īpaši paredzētas to prasmju apguvei, kas nepieciešamas
nozarēs, kurās konstatēts attiecīgo prasmju trūkums. Turklāt zināšanu
apvienībās jau tiek veidota strukturētāka sadarbība
starp augstskolām un uzņēmumiem, izstrādājot jaunas
mācību programmas, kurās veicina uzņēmējdarbības
garu, problēmu risināšanu un radošo domāšanu. Apvienības
starp izglītības iestādēm un uzņēmumiem ES
līmenī būtu jāpaplašina, iekļaujot arī
profesionālās izglītības un apmācības sniedzējus,
lai varētu iestrādāt nozaru prasmju padomju veikto analīzi
praktiskā mācību programmā un apmācības
metodēs. Arī Eiropas prasmju, kompetenču un
profesiju daudzvalodu klasifikatoram (turpmāk “ESCO”), kas
šobrīd tiek izstrādāts, vajadzētu palīdzēt
veicināt sadarbību starp darba tirgiem un izglītības un
apmācību nozari, jo tajā izveidota saikne starp prasmēm,
kompetencēm un profesijām. Turklāt saikne starp prasmju
rīkiem, piemēram, Eiropas CV un prasmju apliecībām, tostarp
Eiropas prasmju apliecību, veicinās pāreju uz darba tirgiem un
to ietvaros. Šiem līdzekļiem un rīkiem
būtu jāpievieno centieni modernizēt izglītības un
apmācību sistēmu, palielinot piedāvāto prasmju
daudzumu, kvalitāti un atbilsmi. Komisija 2012. gada otrajā
pusē nāks klajā ar ierosmi, lai izglītību un
apmācības izmantotu izaugsmes, darba vietu un
konkurētspējas radīšanai. IEGULDĪJUMS
PRASMĒS Lai
risinātu prasmju neatbilsmes problēmu Eiropas Savienībā un
sekmētu prasmju vajadzību paredzēšanu, Komisija apņemas: –
sadarbībā ar dalībvalstīm un
sociālajiem partneriem censties, lai Cedefop un Eurofound
zinātību Eiropas Savienības un nozaru līmenī
papildinātu ar izteiktākām, katrai valstij specifiskām
zināšanām un lai pastiprinātu sadarbību starp abām
iestādēm; –
līdz 2012. gada beigām izdot ES
prasmju apskatu, galvenokārt balstoties uz ES vakanto darba vietu
pārraudzības rīku; –
uzsākt jaunu posmu kvalifikāciju un
prasmju atzīšanā, sniedzot norādes Eiropas kvalifikācijas
sistēmas līmeņu sistemātiskai norādīšanai
visās Eiropas Savienībā jaunpiešķirtajās
kvalifikācijās, un veicināt izteiktāku
papildināmību ar augstākās izglītības
kvalifikāciju sistēmu; –
sākot ar 2013. gadu nodrošināt, ka
vismaz viena ceturtdaļa no katru gadu piešķirtajām
kvalifikācijām ietver atsauci uz attiecīgo Eiropas
kvalifikāciju līmeni; –
līdz 2012. gada beigām uzsākt
Eiropas prasmju apliecību izdošanu; –
atbalstīt tīkla izveidi, kurā
būtu pārstāvji gan no nodarbinātības, gan
izglītības jomas, lai atbalstītu prasmju pārvaldību. 2.3. Virzoties uz Eiropas darba
tirgu Daudziem Eiropas darba tirgiem ir
raksturīgs nemainīgi augsts bezdarba līmenis daudzās
jomās vienlaikus ar apgrūtinātu brīvo darba vietu
aizpildīšanu reģionos vai nozarēs ar augstu izaugsmi[34]. Bieži sastopama
strukturāla neatbilsme starp piedāvājumu un pieprasījumu.
Kā uzsvērts 2012. gada izaugsmes pētījumā[35], darbaspēka
mobilitāte Eiropā ir pārāk zema[36], salīdzinot ar ES darba
tirgu kopējo apmēru un tam atbilstošo ekonomiski aktīvo
iedzīvotāju skaitu, un tas traucē tādu līdzekļu
efektīvas sadales pielāgošanu, kuri varētu veicināt ekonomisko
un nodarbinātības izaugsmi. Ir būtiski padziļināt
Eiropas darba tirgus integrāciju un nodrošināt efektīvu atbilsmi
starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu, lai
ļautu izmantot visas nodarbinātības iespējas. Šajā
aspektā mobilitāte nenozīmē tikai došanos uz turieni, kur
ir darbs, vai piekļuvi labākiem darbiem – ar to saprotot arī ar
vispārējo un profesionālo prasmju uzlabošanu, un tā
palielina spēju pielāgoties un nodarbināmību. 2.3.1. Visu tiesisko un praktisko
šķēršļu likvidēšana attiecībā uz darba
ņēmēju pārvietošanās brīvību Darba ņēmēju mobilitāte
Eiropas Savienībā turpina saskarties ar nopietniem
šķēršļiem. Daži no tiem ir saistīti ar kultūru,
piemēram, valodu vai mājokļa jautājumiem, vai
diskrimināciju, un tie ir cieši iesakņojušies sabiedrībā un
īstermiņā grūti pārvarami. Valodas
šķēršļi būtu pārvarami, finansējot
mērķtiecīgas svešvalodu apmācības programmas
mobilajiem darbiniekiem. Tam ir nepieciešama darbība, lai veidotu
gatavību izmantot visas iespējas, ko sniedz mobilitāte Eiropas
teritorijā. Darba ņēmēji, kuri ir izvēlas mainīt
dzīvesvietu, tomēr saskaras ar citām grūtībām[37]saistībā ar to
tiesību izmantošanu, kuras tiem piešķirtas ar ES tiesību aktiem,
un nepietiekamu atbalstu ģeogrāfiskai mobilitātei ES ietvaros.
Lai gan ir apjomīgs tiesību aktu kopums[38], Eiropas
iedzīvotājiem vēl jāsaskaras ar tiesiskiem,
administratīviem un praktiskiem šķēršļiem,
šķērsojot robežas. –
Deviņās dalībvalstīs vēl
tiek saglabāti ierobežojumi brīvai piekļuvei darba tirgum
darba ņēmējiem no Bulgārijas un Rumānijas,
neraugoties uz vispārējo pozitīvo ietekmi, ko radījusi
darbaspēka mobilitāte no minētajām valstīm
saņēmējvalstu ekonomikā[39].
Atzīstot dalībvalstu tiesības saskaņā ar
pievienošanās līgumu līdz 2013. gada 31. decembrim
piemērot šos ierobežojumus piekļuvē darba tirgum, Komisija
atkārtoti norāda uz to, ka ir būtiski pakāpeniski
sagatavoties pilnīgai ES tiesību piemērošanai
attiecībā uz bulgāru un rumāņu darba
ņēmēju pārvietošanās brīvību. –
Ierobežota piekļuve atsevišķiem
amatiem civildienestā, ļaujot piekļuvi
tikai saviem pilsoņiem saskaņā ar LESD 45. panta 4. punktu,
var tikt saglabāta izņēmuma apstākļos. Tiesa ir
konsekventi atzinusi, ka šis izņēmums jāinterpretē
ierobežoti un tas attiecas tikai uz tiem amatiem, kuri ietver tiešu vai netiešu
līdzdalību ar publisko tiesību aktiem piešķirtas varas
īstenošanā, un pienākumus, kas paredzēti valsts vai citu
publisko iestāžu vispārējo interešu aizsardzības
nodrošināšanai[40].
Šie kritēriji jāvērtē katrā atsevišķā
gadījumā. –
Profesionālo kvalifikāciju
atzīšanas trūkums vēl joprojām ir
patiesa problēma efektīvā vienotā tirgus darbībā
un jo īpaši attiecībā uz darba ņēmēju
pārvietošanās brīvību un darbaspēka mobilitāti.
Komisija 2011. gada 19. decembrī pieņēma priekšlikumu
modernizēt Profesionālo kvalifikāciju direktīvu[41], lai pielāgotu to
mainīgajai darba tirgus situācijai. Ar šo priekšlikumu ieviesta
Eiropas profesionālā karte ļoti mobiliem
profesionāļiem un nodrošināta vieglāka piekļuve
informācijai un e-pārvaldības pakalpojumiem. –
Vēl joprojām svarīga problēma
darba ņēmējiem un darba meklētājiem, kas apsver
iespēju pārcelties uz citu vietu Eiropā, ir bailes
zaudēt sociālo nodrošinājumu un tiesības uz pensiju.
Svarīgs aspekts ir to darba meklētāju, kas darbu meklē
citā dalībvalstī, tiesības saņemt bezdarbnieka
pabalstu ilgāk nekā trīs mēnešus. Lai gan ES tiesību
aktos paredzēta iespēja dalībvalstīm paplašināt
šīs tiesības maksimāli līdz 6 mēnešiem, šīs
tiesības vēl nav nostiprinātas attiecīgajā valstu
praksē. –
Turklāt daudzi mobilie darba
ņēmēji vēl nav atskārtuši savas tiesības
un pienākumus. Komisija atkārtoti uzsver nepieciešamību
garantēt pareizu piemērošanu regulām[42] par sociālā
nodrošinājuma koordinēšanu, jo tajās ir īpašs uzsvars uz
dalībvalstu pienākumu sniegt aktīvu atbalstu
iedzīvotājiem viņu tiesību īstenošanā[43]. Kopumā raugoties,
spēkā esošo ES noteikumu nepiemērošana nozīmē, ka
Komisijai būs jāizmanto papildu izpildes mehānismi, lai
nodrošinātu darba ņēmēju efektīvu
pārvietošanās brīvību. Plašāka problēma ir
arī nepietiekamas zināšanas par ES tiesībām un
sarežģīta piekļuve palīdzībai tiesību
neievērošanas gadījumos. Vienotajā tirgū Komisija un
dalībvalstis darbojas kopā, lai nodrošinātu piekļuvi
informācijai un bezmaksas palīdzības pakalpojumus,
piemēram, “Tavs Eiropas padomdevējs” un SOLVIT
portālā “Tava Eiropa”. –
Nodokļu šķēršļi, ar ko
saskaras ES iedzīvotāji, kas pārceļas
uz citu dalībvalsti pagaidu vai pastāvīgam darbam, vai kas katru
dienu ceļā uz darbu šķērso robežu, rada ievērojamus
šķēršļus darbaspēka mobilitātei Eiropas
Savienībā. Tie ir šķēršļi, sākot no pabalstu,
nodokļu atvieglojumu un nodokļu atlaižu iegūšanas no valsts,
kurā atrodas darba vieta, vai augstākas progresīvā
nodokļa likmes, ko piemēro nerezidentiem, līdz pat
problēmai attiecībā uz dubulto aplikšanu ar nodokļiem. 2.3.2. Darba un darba
meklētāju pārrobežu atbilsmes veicināšana Eiropas Nodarbinātības dienestu
tīklā (EURES) reģistrējušies tikai 25 000 darba
devēji, un, ņemot vērā aptuveni 150 000
piedāvātās darba vietas/darbā pieņemto cilvēku
skaitu gadā, tas vēl nav pilnībā izmantojis savu tiešo
nodarbinātības potenciālu. Tāpēc Komisijas nolūks
ir veidot EURES kā darba vietas atbilsmes, piemeklēšanas un
darbā iekārtošanas instrumentu, sniedzot tam vislielāko
iespējamo sadarbības un izmantojamības spēju, izveidojot
inovatīvus pašapkalpošanās pakalpojumus visās Eiropas
valodās un pilnīgu semantisku savietojamību valstu darba vietu
sludinājumu un CV informācijas apmaiņā[44]. Tāpēc EURES
spēs nodrošināt vienkāršāku un reāllaika piekļuvi
Eiropas Savienībā pieejamām brīvajām darba
vietām, vienlaikus sniedzot darba devējiem kandidātu apkopojumu,
kur darba devēji var atrast tās prasmes, kas viņiem
nepieciešamas uzņēmumu izaugsmei. EURES arī
tiks paplašināts, izmantojot mērķtiecīgas darbaspēka
mobilitātes shēmas, lai atbalstītu tās profesijas,
kurās trūkst darbinieku, un specifiskas darba ņēmēju
grupas ar augstu mobilitātes iespēju, kā arī valstu darba
tirgus, kas ir vai kas kļūs par Eiropas darba ņēmēju
saņēmējiem. Šajā sakarā EURES pilnībā
izmantos to darba vakanču un darbā pieņemšanas analīzi, ko
izstrādājusi Komisija ar dažādu rīku palīdzību,
piemēram, ar Eiropas vakanto darba vietu pārraudzības rīku[45] un Eiropas Darba
mobilitātes biļetenu[46].
Regulāras apspriešanās ar attiecīgajām
ieinteresētajām personām – tādām kā sociālie
partneri un nodarbinātības aģentūras – palīdzēs EURES
risināt problēmas saistībā ar grūtībām
aizpildīt vakances, kurās šādas problēmas ir
konstatētas. Mērķis ir panākt, lai EURES
kļūst par piekļuves punktu un pirmo izvēles iespēju
ikvienam iedzīvotājam vai darba ņēmējam, kas
likumīgi uzturas valstī, un darba meklētājam un darba
devējam, kas apsver iespēju strādāt vai meklēt
darbiniekus citā Eiropas valstī, uzlabojot Eiropas darba tirgus
efektivitāti[47].
2.3.3. Eiropas Savienības
imigrācijas un emigrācijas ietekmes apsvēršana Sagaidāms, ka darbaspēka
pieprasījums dinamiskākajās nozarēs ievērojami pieaugs
līdz 2020. gadam, bet zemas kvalifikācijas prasmju nozarēs
pazemināsies vēl vairāk, tāpēc ir ļoti
iespējams, ka radīsies kvalificētiem darbiem specifisku prasmju
trūkums. Īstermiņā konkrētu darbaspēka
trūkumu un/vai neatbilsmi ES-27 valstīs varētu
palīdzēt risināt mobilitāte Eiropas Savienības
teritorijā. Ilgtermiņā, jo īpaši ņemot vērā
ES demogrāfisko attīstību, galvenais apsvērums Eiropas
Savienības darba tirgum ir trešo valstu iedzīvotāju
ekonomiskā imigrācija. Tomēr nemainīgi augstais bezdarba
līmenis daudzās dalībvalstīs ir negatīvi
ietekmējis iedzīvotāju attieksmi pret darbaspēka
imigrāciju, bet vairākas dalībvalstis saskaras ar augsti
kvalificētu cilvēku emigrāciju no ES ekonomiskās
krīzes dēļ. VIRZOTIES
UZ EIROPAS DARBA TIRGU Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība Komisija
apņemas: –
līdz 2012. gada beigām
izstrādāt tiesību akta priekšlikumu, lai atbalstītu mobilos
darba ņēmējus (informācija un padoms) to tiesību
izmantošanā, kas izriet no Līguma un Regulas Nr. 492/2011
par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos
Savienībā[48];
–
2012. gadā dot jaunu impulsu darbam pie
pensiju pārvedamības direktīvas, ar ko nosaka minimālos
standartus papildu pensijas tiesību iegūšanai un saglabāšanai; –
turpināt uzlabot portālu “Tava Eiropa”,
lai piedāvātu vienu piekļuves punktu informācijai par ES
tiesībām un vienkāršu piekļuvi individuālas
palīdzības pakalpojumiem, piemēram, “Tavs Eiropas
padomdevējs” un SOLVIT; –
izpētīt nodokļu režīmu
pārrobežu darba ņēmējiem, lai izstrādātu
pasākumus, kuru mērķis būtu novērst nodokļu
šķēršļus, ar kuriem saskaras ne tikai nodarbināti un
ekonomiski atkarīgi darba ņēmēji, bet arī
pašnodarbinātas personas un pensionāri.
Komisija mudina dalībvalstis: –
pieņemt Komisijas priekšlikumu modernizēt
Profesionālo kvalifikāciju direktīvu, lai turpinātu nodrošināt
ārkārtīgi nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju
atzīšanu; –
paplašināt izpratni par tiesībām,
kas ar ES tiesību aktiem piešķirtas attiecībā uz
diskriminācijas novēršanu, dzimumu līdztiesību un darba
ņēmēju pārvietošanās brīvību, un atvērt
un nodrošināt ES pilsoņu piekļuvi valsts sektora darba
vietām saskaņā ar ES tiesību aktiem un šo aktu Tiesas
interpretāciju; –
atkārtoti apsvērt nepieciešamību
saglabāt esošos ierobežojumus bulgāru un rumāņu darba
ņēmēju brīvai piekļuvei darba tirgum līdz
pārejas perioda beigām; –
saskaņā ar 64. pantu
Regulā 883/2004 par sociālās nodrošināšanas
sistēmu koordinēšanu eksportēt bezdarbnieka pabalstu
maksimāli līdz 6 mēnešiem tiem darba meklētājiem,
kuriem šādi pabalsti pienākas un kas pārceļas uz citu
dalībvalsti, lai atrastu tur darbu; –
radīt efektīvākus komunikāciju
veidus ar mobilajiem darba ņēmējiem, tādējādi
sniedzot tiem pilnīgu piekļuvi informācijai par viņu
tiesībām un pienākumiem, pārvietojoties par Eiropu; –
atvieglot pārrobežu nodokļu
maksātāju saistību izpildi, tiecoties uz nodokļu veidlapu
un deklarāciju lielāku saskaņotību, tulkojot
informāciju citās ES valodās un plašāk pielietojot
informācijas tehnoloģijas. Eiropas nodarbinātības dienests (EURES) Komisija
ierosina: pārveidot
Eiropas nodarbinātības dienestu (EURES) visaptverošā
Eiropas nodarbinātības instrumentā saskaņā ar
stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, veicot šādas
darbības: –
izveidojot to par Eiropas darbā
iekārtošanas un darbā pieņemšanas rīku, kas balstīts
uz pieprasījumu un apmierina ekonomiskās vajadzības, vienlaikus
izpildot tiesisko pienākumu nodrošināt vakanto darba vietu
pārredzamību ar inovatīviem tiešsaistes darba meklēšanas
atbilstības rīkiem, tostarp mobilā interneta
lietojumprogrammām, lai nodrošinātu vislabāko iespējamo
piekļuvi un pieejamību; –
no 2013. gada uzsākot inovatīvo
tiešsaistes pašapkalpošanās rīku “Match and Map”, lai
nekavējoties sniegtu lietotājiem skaidru ģeogrāfisku karti
tiem Eiropas darba piedāvājumiem, kas atbilst lietotāju
profiliem, vienlaikus sniedzot individuālu paskaidrojumu par to,
kāpēc darba vietas un prasmes ir neatbilstīgas, un atbilstošu
informāciju par to, kur ir pieejamas apmācību iespējas, lai
iegūtu trūkstošās prasmes. Komisija
aicina dalībvalstis paplašināt EURES izmantošanu: –
nodrošināt, ka visas attiecīgās darbu
vakances no visiem nodarbinātības dienestiem sistemātiski tiek
darītas pieejamas valstu līmenī un ar EURES
palīdzību – Eiropas līmenī; –
uzraudzīt un sekmēt EURES
sistēmā izplatītās informācijas kvalitāti par
vakantajām darba vietām. –
censties sasniegt darbu vakanču un CV
labāku savstarpēju izmantojamību visā Eiropā, sniedzot
ieguldījumu Eiropas prasmju, kompetenču un profesiju sistēmas
attīstībā; –
iekļaut EURES visos attiecīgajos
darba tirgus dalībnieku pakalpojumu piedāvājumos. Migrācija Komisija
ierosina: –
līdz 2012. gada beigām sākt
apspriešanu, uzsākot plašas diskusijas ar dalībvalstīm,
sociālajiem partneriem un iesaistītajām personām par to,
kādai būtu jābūt ES rīcībpolitiku nozīmei
ekonomiskās migrācijas problēmu risināšanā. 3. ES PĀRVALDĪBAS PAPLAŠINĀŠANA
Eiropas pusgads ir
bijis pirmais solis jaunajā pieejā, kas pieņemta ES
līmenī un kuras ietvaros dalībvalstis un ES iestādes
mēģina veicināt fiskālo un ekonomisko koordinēšanu un
izveidot saprātīgu ekonomisko rīcībpolitiku. Pusgads ir efektīva pārvaldības
metode to darbību ieviešanas uzraudzībai un vadībai, kas
paredzētas programmas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai. Turklāt ekonomiskās un fiskālās
rīcībpolitikas koordinēšana nesen ir pastiprināta,
izmantojot “sešnieku”, ierosināto divu tiesību aktu kopumu un
Līgumu par stabilitāti, saskaņošanu un pārvaldību
ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Veiksmīgāka ES nodarbinātības
pārvaldība un saskaņošana ir kļuvusi
ārkārtīgi būtiska vismaz divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, līdzdalībai darba tirgū, bezdarbam un darbaspēka
izmaksām ir nozīme makroekonomiskajā stabilitātē un
šie aspekti tiek ņemti vērā jaunajā regulā par
makroekonomisko nelīdzsvarotību novēršanu un
koriģēšanu. Otrkārt, krīze
ir dziļāk atklājusi ES ekonomiku un darba tirgu savstarpējo
atkarību, uzsverot nepieciešamību papildināt jauno ekonomisko
pārvaldību ar nodarbinātības un sociālo
rīcībpolitiku padziļinātu saskaņošanu, atbilstīgi
Līgumā noteiktajai Eiropas nodarbinātības
stratēģijai. 3.1. Papildināt valstu
pastiprinātu ziņošanu un saskaņošanu ar padziļinātu
daudzpusēju uzraudzību 2011. gada decembra Eiropadome
apstiprināja, ka ir svarīgi papildināt pastiprinātu
ekonomisko koordināciju ar nodarbinātības un sociālo
rīcībpolitiku padziļinātu uzraudzību[49]. Šo politisko apņemšanos
vēlāk apstiprināja 2012. gada pavasara Eiropadome, kas
aicināja dalībvalstis sagatavot valstu nodarbinātības
plānus, kuros tiktu izklāstītas visaptverošas ierosmes
nodarbinātības sakarā. Valstu nodarbinātības plānos –
kā neatņemamai daļai no dalībvalstu reformu programmām
– ir jānosaka galvenie plānotie rezultāti attiecībā uz
Eiropadomes sniegtajām nodarbinātības vadlīnijām,
pievēršoties darba tirgu strukturālajiem trūkumiem un cenšoties
radīt īstermiņa līdz vidēja termiņa ietekmi uz
darba vietām. Plānos būtu jāiekļauj skaidrs grafiks
par to, kā nākamo 12 mēnešu laikā tiks izstrādāta
daudzgadu reformu darbakārtība. Papildus tam, ka tiek veicināta valstu
reformu programmu virzība uz nodarbinātības rezultātu
uzlabošanu, valstu nodarbinātības plāniem būtu arī
jāpalīdz uzlabot nodarbinātības rīcībpolitiku
saskaņošanu ES līmenī. Pastiprināts savstarpējs
spiediens ES līmenī var mudināt dalībvalstis rīkoties
un palīdzēt tām saglabāt koncentrēšanos. Galvenais
līdzeklis, kā sekmēt savstarpējo spiedienu, joprojām
ir Padomes iespēja pieņemt konkrētai valstij paredzētus
ieteikumus, kā tas noteikts Līgumā. Lai padziļinātu
rīcībpolitiku koordinēšanu, Nodarbinātības komiteja
šogad ir ieviesusi jaunas darbības metodes, ieviešot virkni
salīdzinošo pārskatīšanu, kas ļaus komitejai vienoties par
daudzpusēju pozīciju attiecībā uz reformu īstenošanu,
sniedzot ieguldījumu Komisijas un Padomes novērtējumā.
Daudzpusēju uzraudzību var papildus stiprināt ar darba tirgus
uzraudzības sistēmu, kas balstīta uz objektīviem datiem, un
ar individuālu izsekojamības sistēmu valstīm, kuras
neievieš konkrētai valstij paredzētus ieteikumus. Tas ļautu
nodrošināt nepārtrauktu, pārredzamu un pilnīgu
uzraudzību attiecībā uz dalībvalstu panākumiem nodarbinātības
jomā un progresu stratēģijas “Eiropa 2020” galveno
mērķu sasniegšanā. 3.2. Palielināt sociālo
partneru iesaisti Sociālajiem partneriem valstu
līmeņos ir būtiska nozīme darba tirgus noteikumu
izstrādāšanā vai atalgojuma noteikšanā, un tie jūtami
ietekmē citas strukturālās rīcībpolitikas ar trīspusējo
konsultāciju starpniecību, piemēram, sociālā
nodrošinājuma jomā. Tiem ir arī
būtiska nozīme pasākumu ieviešanā, piemēram,
mācekļa praksēs vai efektīvā
mūžizglītībā. Papildus
konsultācijām par attiecīgiem tiesību aktu priekšlikumiem
ES līmenī sociālie partneri šobrīd divreiz gadā
piedalās makroekonomiskajā dialogā, kā arī divreiz
gadā piedalās viedokļu apmaiņā augstākajā
politiskajā līmenī – Augstākā līmeņa
trīspusējā sociālo lietu sanāksmē[50]. Gan makroekonomiskais
dialogs, gan Augstākā līmeņa trīspusējā
sociālo lietu sanāksme ir nozīmīgas iespējas
sociālo partneru iesaistei, arī Eiropas pusgada kontekstā. Tomēr ir iespējas vēl vairāk
uzlabot mehānismus sociālo partneru iesaistei ekonomisko un
nodarbinātības rīcībpolitiku koordinēšanā ES
līmenī, jo īpaši pirms Eiropas pusgada[51]. Kaut arī netiek apšaubīta
sociālā dialoga autonomija un tiek ievērota valstu prakse (saskaņā
ar LESD 152. pantu un 153. panta 5. punktu), lai Eiropas ekonomiskā
pārvaldība būtu efektīva un iekļaujoša, sociālo
partneru iesaistīšanai ekonomisko un nodarbinātības
rīcībpolitiku izstrādē un īstenošanā
jābūt samērīgai ar uzraudzības un koordinācijas
mehānismu izveidi. Attiecīgs
piemērs ir atalgojumu nosakošie mehānismi, jo konkrētām
valstīm paredzētos ieteikumos[52]
2011. gadā ir izvirzīti vairāki ar atalgojumu saistīti
jautājumi un makroekonomiskās nelīdzsvarotības
novēršanai un labošanai tiek uzraudzītas valstu darbaspēka
izmaksas uz vienu vienību[53].
3.3. Stiprināt saikni starp
rīcībpolitiku un finansējumu Nebūs iespējams veidot dinamiskus un
iekļaujošus darba tirgus, samazināt neatbilsmes, uzlabot prasmes un
palielināt ģeogrāfisko mobilitāti bez ievērojama
finansiāla ieguldījuma cilvēkkapitālā. Šā iemesla
dēļ Komisija daudzgadu finanšu plānam 2014.-2020. gadam ir
ierosinājusi minimālo piešķīrumu Eiropas Sociālajam
fondam katram reģionu veidam, Eiropas Savienībā kopā
veidojot vismaz 84 miljardus euro. Papildus nepieciešamajai valstu budžetu
prioritāšu (pār)izvērtēšanai pārdomātas
fiskālās konsolidācijas kontekstā, kas tiek koordinēta
Eiropas pusgada laikā, ES budžeta cieša saskaņošana ar
stratēģiju “Eiropa 2020” nākamajā plānošanas
periodā ir jāuztver kā iespēja palielināt un uzlabot
ES finansējuma izmantošanu dalībvalstu reformu centienu atbalstam[54]. Tāpēc nepieciešams partnerības
nolīgumu un darbības programmu prioritātes pēc
2013. gada, kas gūst labumu no ESF atbalsta, cieši savienot ar
norādēm, kuras sniegtas ES ekonomiskās pārvaldības
kontekstā, jo īpaši uzlabotās nodarbinātības rīcībpolitiku
pārvaldības kontekstā. Komisija vienlaikus veicina
padziļinātu koordinēšanu un integrēšanu tiem fondiem,
attiecībā uz kuriem noslēgti partnerības nolīgumi,
tostarp ESF un ERAF, kā arī ELFLA un EJZF. Šīs pieejas
nolūks ir palielināt sinerģijas, tai skaitā no
nodarbinātības viedokļa. Reformu īstenošanas uzlabotajā
salīdzinošajā pārskatīšanā un apmaiņā ar
labāko praksi, kas veidos daļu no Nodarbinātības komitejas
jaunajiem pienākumiem, būtu jāiekļauj arī
attiecīgā ieguldījuma centienu efektivitātes
novērtējums, lai varētu to tālāk uzlabot, ja
nepieciešams. Komisija
ierosina: pastiprināt
koordinēšanu un daudzpusējo uzraudzību
nodarbinātības rīcībpolitiku jomā, veicot šādas
darbības: –
kopā ar vienotā nodarbinātības
ziņojuma projektu katru gadu publicēt novērtēšanas
sistēmu ar atlasītiem nodarbinātības
rādītājiem. Sistēma tiks veidota sadarbībā ar
dalībvalstīm un tā tiks balstīta uz pašreizējo
kopīgā izvērtējuma sistēmu un nodarbinātības
pārraudzības instrumentu, kurā noteiktas galvenās nodarbinātības
problēmas un ko attīsta kopā ar dalībvalstīm; –
līdz 2012. gada beigām
sadarbībā ar dalībvalstīm un visiem iesaistītajiem
dalībniekiem izstrādāt rezultātu apkopojumu, lai
konstatētu progresu valstu nodarbinātību plānu
īstenošanā, kā daļu no dalībvalstu nacionālo
reformu plāniem, kurš pirmo būtu iekļauts 2013. gada
izaugsmes pētījumā (vienotais nodarbinātības
ziņojums); pastiprināt
ES sociālo partneru iesaisti Eiropas
pusgadā, veicot šādas darbības: –
paredzēt ES sociālo partneru
efektīvu iesaistīšanos attiecībā uz galvenajām
stratēģiskajām prioritātēm nodarbinātības
rīcībpolitiku jomā i) pirms Eiropas pusgada, lai apmainītos
ar viedokļiem par izaugsmi un nodarbinātības
prioritātēm un ii) pirms pavasara ECOFIN un EPSCO
Padomes tikšanās. Pēdējā būtu iesaistīta Padomes
prezidentvalsts; –
pilnībā ievērojot LESD
152. pantā noteikto sociālo partneru autonomiju, izveidot ES
trīspusēju formu uzraudzībai un viedokļu apmaiņai par
atalgojuma attīstību saistībā ar produktivitāti,
inflāciju un iekšējo pieprasījumu, bezdarbu un ienākumu
nevienlīdzību; pastiprināt
saikni starp nodarbinātības rīcībpolitikām un
attiecīgajiem finanšu instrumentiem: –
sagatavojot partnerības nolīgumus un
darbības programmas 2014.-2020. gadam, precīzi atspoguļot
nacionālo reformu programmu prioritātes, jo īpaši valstu
nodarbinātības plānus, iekļaujot to izpildes sistēmu,
ņemot vērā attiecīgos konkrētai valstij
paredzētos ieteikumus un Nodarbinātības komitejas
novērojumus; –
ja nepieciešams, pārskatīt
partnerības nolīgumus un darbības programmas, ņemot
vērā attiecīgos konkrētai valstij paredzētos
ieteikumus, kā paredzēts 21. pantā ierosinātajai
regulai par VSS fondu kopējiem noteikumiem. –
ņemot vērā novērtējumu,
kas izriet no fondu izpildes sistēmas, sagatavot valstu reformu programmas
2014.-2020. gadam. Komisija
aicina dalībvalstis un Padomi: –
ar Nodarbinātības komitejas
palīdzību izstrādāt mehānismus pastiprinātai
daudzpusējai uzraudzībai nodarbinātības jomā; –
apspriesties par šiem mehānismiem un tos
pieņemt Nodarbinātības komitejas ietvaros, lai iegūtu
agrīnu Padomes apstiprinājumu un pilnībā tos ieviestu
Eiropas pusgada laikā 2013. gadā; –
pilnībā izmantot finansējumu, kas
dalītā pārvaldībā būs pieejams no 2014. gada
Eiropas Sociālā fonda ietvaros, lai atbalstītu ieguldījumu
konkrētu nodarbinātības galveno problēmu
risināšanā. Secinājumi Šā paziņojuma mērķis ir
parādīt visefektīvākās iespējas
pašreizējā situācijā, kādas izmantot, lai
virzītos uz stratēģijā “Eiropa 2020” nospraustajiem
nodarbinātības mērķiem, un tādējādi
pastiprinātu stratēģijas “Eiropa 2020”
nodarbinātības dimensiju. Šā paziņojuma nolūks ir
sasniegt minēto mērķi saturiski, sniedzot vadlīnijas valstu
nodarbinātības plānu kontekstā un ierosinot veidus,
kādos nostiprināt nodarbinātības dimensiju Eiropas
Savienības pārvaldībā: – Komisija ierosina rīcībpolitikas
vadlīnijas darba vietu radīšanas atbalstam un darba tirgu reformām,
uzsverot šā ieguldījuma nozīmīgumu, un aicina Padomi
pieņemt visaptverošu nostāju šā mērķa sasniegšanai; – Komisija ieskicē darbības, ar
kurām risināt prasmju neatbilsmes problēmu un uzlabot
darbaspēka mobilitāti, novēršot šķēršļus
virzībā uz patiesu Eiropas darba tirgu; – Komisija ierosina veidus, kādos
nostiprināt daudzpusēju uzraudzību, uzlabot sociālo
partneru iesaisti nodarbinātības jautājumu
pārvaldībā un dziļāk saskaņot
rīcībpolitiku un finansējumu, lai maksimāli
palielinātu nodarbinātības rezultātus, kas sasniegti ar ES
budžeta instrumentu palīdzību. PIELIKUMS
Šajā pielikumā ietvertie
trīs rīcības plāni (svarīgāko
nodarbinātības darbību kopums videi draudzīgai ekonomikai,
darbības plāns Eiropas Savienības veselības nozares darbaspēkam
un svarīgāko darbību kopums nodarbinātībai IKT
jomā) ir ierosināti saskaņā ar šā paziņojuma
1.2. punktu “Izmantot būtiskāko nozaru darba vietu
radīšanas potenciālu”. Tie ir arī paskaidroti atsevišķos
Komisijas dienestu darba dokumentos. Svarīgāko
nodarbinātības darbību kopums videi draudzīgai ekonomikai Atbildot uz EPSCO Padomes
2010. gada decembra secinājumiem par “Nodarbinātības
politiku konkurētspējīgai un videi draudzīgai ekonomikai ar
zemu oglekļa emisiju līmeni un efektīvu resursu izmantojumu”,
tiek sniegts svarīgāko nodarbinātības darbību
kopums ar mērķi panākt veiksmīgu pāreju uz videi
draudzīgu ekonomiku. Komisija
apņemas: 1.
Veicināt videi draudzīgas nodarbinātības integrēšanu
valstu nodarbinātības plānos: – strādājot
kopā ar Nodarbinātības komiteju (EMCO), lai
attīstītu tās videi draudzīgas nodarbinātības
rādītājus un nodrošinātu pastāvīgu reformas
pasākumu uzraudzību; – iedrošinot
dalībvalstis pievērsties darbaspēka pārvietošanas un
pārkvalificēšanās vajadzībām ar aktīvu
darba tirgu un mūžizglītības palīdzību, tostarp
iestrādājot šādas rīcībpolitikas
reģionālajās, pilsētu vai vietējās
attīstības stratēģijās, ja iespējams; – uzsverot resursu
efektivitātes nodarbinātības dimensiju 2013. gada
Eiropas pusgadā un nepieciešamo reformu īstenošanu. Jo īpaši,
dalībvalstis tiks iedrošinātas vairāk izmantot vides
nodokļus un ETS ieņēmumus, samazinot nodokļu slogu
attiecībā uz darbaspēku. 2.
Pastiprināt videi draudzīgu prasmju zinātību: – nodrošinot,
ka ES līmeņa prasmju prognozēšanas instrumenti (ES
prasmju apskats, ESCO, CEDEFOP un EUROFOUND aptaujas, u.c.)
iekļauj vajadzības, kas rodas saistībā ar videi
draudzīgām prasmēm; – organizējot
2013. gadā vairākas divpusējas mācīšanās
darbības ar attiecīgiem darba tirgus dalībniekiem, jo
īpaši par prasmju un apmācību dimensijas ieviešanu
plašākās valstu videi draudzīgas izaugsmes
stratēģijās (EMPL ĢD divpusējas
mācīšanās programma) un par veidiem un iespējām,
kādās strādāt ar uzņēmumiem, lai virzītu
darba meklētājus un tos, kam draud atlaišana, uz videi
draudzīgām profesijām (valstu nodarbinātības dienestu
dialogi); – veicinot standartizētu
prasmju sertificēšanas sistēmu turpmāku ieviešanu 2013./2014. gadā
ar programmas “Saprātīga enerģija Eiropai” starpniecību. 3.
Veicināt ES finanšu instrumentu plašāku izmantošanu
pārdomātiem, videi draudzīgiem ieguldījumiem: – sadarbojoties
ar Eiropas Investīciju banku, lai nostiprinātu
iespējas aizdot publiskiem un privātiem uzņēmumiem efektīvas
līdzekļu izmantošanas un atjaunojamo enerģijas avotu jomā; – iedrošinot
dalībvalstis ESF atbalstīto darbību programmās 2014.-2020. gadam
pievērsties vajadzībām videi draudzīgas
apmācības jomā un valsts nodarbinātības dienestu
spējām palīdzēt pārejās uz videi draudzīgiem
darba tirgiem; un saskaņā ar Komisijas priekšlikumu koncentrējot
ERAF resursus ieguldījumiem energoefektivitātes un atjaunojamo
enerģijas avotu jomā; – 2013. gadā
mikrofinansēšanas instrumenta “Progress” kontekstā uzsākot mikrofinansēšanas
un sociālās uzņēmējdarbības forumu, lai
iesaistītu vietējos finanšu starpniekus
uzņēmējdarbības aktivitātes veicināšanai videi
draudzīgā ekonomikā; – koncentrējot
inovatīvas ierosmes, kas pievēršas saistībai starp resursu
izmantošanas efektivitāti un iekļaujošu nodarbinātību ar sociālā
eksperimenta starpniecību instrumentā “Progress”. 4.
Veidot partnerības starp darba tirgus dalībniekiem: – atbalstot
sadarbības projektus attiecībā uz videi draudzīgām
darba vietām un pārejām uz videi draudzīgu ekonomiku
saskaņā ar PARES uzaicinājumu iesniegt
priekšlikumus 2013. gada inovatīviem projektiem starp nodarbinātības
dienestiem; – kopā ar
Eiropas sociālajiem partneriem izstrādājot veidus,
kādos nodrošināt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa
emisiju līmeni ar īpašu ierosmju palīdzību, kas
iekļautas to darbības programmā 2012.-2014. gadam; – padziļinot
izpratni par labākajām divpusējām un
trīspusējām ierosmēm un darbībām videi
draudzīgai nodarbinātībai, 2013. gadā publicējot labas
prakses rokasgrāmatu. Darbības
plāns Eiropas Savienības veselības nozares darbaspēkam Lai atbalstītu dalībvalstis to
problēmu risināšanā, ar kurām saskaras veselības
aprūpes nozare, un saskaņā ar dalībvalstu apņemšanos
darboties kopā šajā jomā, kā pausts Padomes 2010. gada
decembra secinājumos, Komisija nāk klajā ar darbības
plānu, kurā ietvertas sekojošas darbības. Komisija
apņemas: 1.
Uzlabot veselības nozares darbaspēka plānošanu un
prognozēšanu Eiropas Savienībā: – līdz
2012. gada beigām izveidojot dalībvalstu un profesionālo
organizāciju Eiropas platformu, uzsākot trīs gadus garo ES
vienoto rīcību prognozēšanai un plānošanai veselības
programmā, lai dalītos ar labu praksi, izveidotu
prognozēšanas metodoloģijas par veselības nozares
darbaspēka vajadzībām un efektīvu darbaspēka
plānošanu, un uzlabotu ES mēroga informāciju par
veselības nozares darbaspēku; – līdz
2014. gadam izstrādāt vadlīnijas par veselības
aprūpes profesiju izglītības un apmācību
iespēju apmaiņu, lai pēc iespējas labāk izmantotu
pašreizējās iespējas, balstoties uz 2013. gadā
plānotā pētījuma rezultātiem, apzinot dalībvalstu
izglītības un apmācību iespējas veselības
jomā, jo īpaši medicīniskās augstskolās un
medicīnas māsu skolās. 2.
Labāka vajadzību paredzēšana veselības aprūpes
nozarē: – atbalstot
to, ka 2013. gadā tiek izveidota Eiropas prasmju padome slimnieku
un vecu cilvēku aprūpes darbinieku jomā, lai labāk analizētu
un paredzētu prasmju vajadzības šajās profesijās,
ņemot vērā ierosināto Profesionālo kvalifikāciju
direktīvu; – veicinot
partnerības starp izglītības/profesionālās
apmācības sniedzējiem un darba devējiem veselības
aprūpes nozarē, izmantojot 2013. gadā izveidojamo
pilotprojektu nozaru prasmju apvienība; – izmantojot
dalībvalstu sistēmu un prakses pārskatu un apzināšanu, kas
paredzēta 2013. gadā, sekmēt labas prakses apmaiņu par
nepārtrauktu profesionālo attīstību, atjaunināt
prasmes un kompetences un palīdzēt noturēt darbā
veselības aprūpes darbiniekus, izmantojot
mūžizglītību; – līdz
2014. gadam izstrādājot ieteikumus par veselības
aprūpes asistentu apmācības prasībām,
tostarp izglītības atbalstu neoficiālas aprūpes
sniedzējiem, balstoties uz analīzi par prasmju un iemaņu
apjomu, kas nepieciešams veselības aprūpes asistentiem,
izmantojot pilotprojektu veselības aprūpes asistentu ekspertu
tīklam un datubāzei. 3.
Stimulēt veselības nozares darbinieku darbā pieņemšanu un
noturēšanu darbā: – līdz
2013. gadam uzsākot inovatīvu un efektīvu darbā
pieņemšanas un noturēšanas stratēģiju apzināšanu
veselības aprūpes nozarē ar nolūku apmainīties ar
labu praksi starp dalībvalstīm, izmantojot konkursu
minētajai apzināšanai un izpētot iespēju vienotai
rīcībai ar dalībvalstīm. 4.
Atbalstīt veselības nozares darbinieku ētisku darbā
pieņemšanu: – atbalstot
to, ka dalībvalstis ievieš PVO
Vispārējās prakses kodeksu par veselības nozarē
strādājošo darbinieku starptautisku pieņemšanu darbā, izmantojot
kopējas pieejas attīstību. Svarīgāko
darbību kopums nodarbinātībai IKT jomā Ir panākts ievērojams progress,
ieviešot Komisijas paziņojumu “E-prasmes 21. gadsimtā”[55]. Šobrīd ir plaša piekrišana tam,
ka ilgtermiņā nepieciešams veidot ES prasmju stratēģiju,
balstoties uz aktīvu sadarbību starp Komisiju,
dalībvalstīm, reģioniem un sociālajiem partneriem, lai
izpētītu nodarbinātības potenciālu IKT jomā.
Komisija apņemas: 1. Izveidot partnerības ar visdažādākajām ieinteresētajām personām, lai: – uzlabotu darba tirgu neatbilsmju noteikšanu starp pieprasījumu un piedāvājumu ar IKT jomu saistītajos darbos; – mobilizētu organizācijas un tīklus, kas piedāvā izstrādāt, sniegt un apliecināt IKT prasmju apmācību ierosmes, ar īpašu koncentrēšanos uz nodarbināmību un neformālo prasmju apliecināšanu; – atbalstītu zināšanas padziļinošās kampaņas (Eiropas e-prasmju nedēļa[56], “Esi tiešsaistē” nedēļa) un reklamētu karjeras iespējas IKT jomā, lai piesaistītu un iesaistītu jauniešus un mazāk pārstāvētās grupas, piemēram, sievietes, darbiniekus, kas ir karjeras vidusposmā, un neaizsargātākās grupas. 2. Pastiprināt Eiropas e-prasmju sistēmu: – līdz 2013. gadam izveidojot specializētu sadaļu Eiropas prasmju apskata vietnē, kas būtu koncentrēta uz karjeras iespējām IKT jomā; – turpinot izstrādāt 2012. gadā Eiropas E-prasmju sistēmu, ko izveidojusi CEN[57], lai līdz 2013. gadam sniegtu digitālo prasmju raksturlielumus un pašnovērtējuma rīkus visiem tiem, kas mācās, iestrādājot tos izstrādājamajā Eiropas prasmju apliecībā; – līdz 2013. gadam izstrādājot Eiropas vadlīnijas e-apmācībām, balstoties uz uzņēmumu vajadzībām un labāko praksi, tostarp nozares vadītām ierosmēm; – veicinot īstermiņa kvalifikāciju iegūšanu, gan augstākajā izglītībā vai profesionālajā izglītībā, gan apmācībās, lai sniegtu koncentrētas un piemērojamas e-prasmes. 3. Atbalstīt augsti kvalificēta IKT darbaspēka pieaugumu: – 2012. gada laikā izveidojot kvalitātes zīmes IKT nozarē balstītām apmācībām un sertificēšanai, kas atbilst Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūrai profesionālajai izglītībai un apmācībām (EQAVET); 2013. gadā izveidojot pilotprogrammu, kurā nodrošināta interaktīva vide IKT nozares sertificēšanai un tiešsaistes pašnovērtējuma rīki IKT praktiķiem; – atbalstot sinerģijas starp darbību IKT prasmju, uzņēmējdarbības un mākoņdatošanas jomā, ņemot vērā gaidāmo ES darbības plānu par mākoņdatošanu; – turpināt izstrādāt 2012. gadā uzsākto ES ierosmi par e-vadību, lai pievērstos uzņēmēju, vadītāju, IKT praktiķu un pieredzējušu lietotāju vajadzībām, koncentrējoties uz uzsākšanu un MVU. 4. Veicināt ES finanšu instrumentu plašāku izmantošanu ieguldījumiem IKT: – ar ESF atbalstītām darbības programmām 2014.-2020. gadā mudināt dalībvalstis nostiprināt digitālo apmācību savās izglītības un apmācību sistēmās, un veicināt e-iekļautību. [1] Komisijas paziņojums "Eiropa 2020 –
stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai
izaugsmei", COM (2010) 2020, 2010. gada 3. marts;
Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija secinājumi. [2] EU Employment and Social Situation Quartely Review,
2012. gada marts. [3] Saskaņā ar Komisijas dienestu 2012. gada
februāra starpposma prognozi Eiropas Savienībā
2012. gadā paredzama IKP stagnācija un eurozona piedzīvos
vieglu lejupslīdi. [4] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments “Darba
tirgus tendences un problēmas”. [5] Kā norādīts 2012. gada
30. janvāra Eiropadomes locekļu paziņojumā, “izaugsme
un nodarbinātība atjaunosies vienīgi tad, ja mēs
izvērsīsim konsekventu un visaptverošu pieeju, apvienojot
saprātīgu fiskālo konsolidāciju, vienlaikus turpinot ieguldīt
nākotnes izaugsmē, izsvērtu makroekonomikas politiku un
aktīvu nodarbinātības stratēģiju, saglabājot
sociālo kohēziju”. [6] Eiropadomes 2012. gada 1.-2. marta sanāksmes
secinājumi. [7] Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmums 2010/707/ES
par dalībvalstu nodarbinātības politikas
pamatnostādnēm. [8] Eiropadomes 2011. gada 9. decembra
sanāksmes secinājumi. [9] Eiropadomes 2012. gada 1.-2. marta
sanāksmes secinājumi. [10] Laika periodā no 2002. līdz 2010. gadam MVU
radīja 85 % no neto nodarbinātības pieauguma. [11] Jānodrošina ES tiesību aktu noteikumu
ievērošana attiecībā uz valsts atbalstu, vienlaikus neaizmirstot
par iespējām, kas šajos noteikumos ir paredzētas
nodarbinātības atbalstam; skat. jo īpaši 15., 16., 40-42. pantu
Vispārējo grupu atbrīvojumu regulā, Eiropas
Savienības Oficiālais Vēstnesis, L214, 2008. gada
9. augusts. [12] Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam,
Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padomei un Reģionu
komitejai “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu
ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050.
gadā” (COM(2011) 112) norādīts, ka ETS kvotu izsoļu un CO2
nodokļu ienākumu izmantošana darbaspēka izmaksu
samazināšanai radītu pozitīvu ietekmi uz
nodarbinātību. [13] Balstoties uz atšķirīgiem modeļiem,
līdz 2020. gadam individuālo energoefektivitātes
pasākumu ieviešanas rezultātā varētu rasties vai
saglabāties divi miljoni videi draudzīgu darba vietu, bet atjaunojamo
enerģijas avotu nozares attīstības darba vietu radīšanas
potenciāls tiek lēsts uz trīs miljoniem darba vietu.
Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments “Izmantojot videi
draudzīgas izaugsmes nodarbinātības potenciālu”. [14] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments
“Izmantojot videi draudzīgas izaugsmes nodarbinātības
potenciālu”. [15] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments “Darbības
plāns ES veselības aprūpes darbaspēkam”. [16] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments
“Nodarbinātības potenciāla izpēte individuālo un
mājsaimniecības pakalpojumu jomā”. [17] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments “Nodarbinātības
potenciāla izpēte IKT jomā”. [18] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei,
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai
“Budžets stratēģijai “Eiropa 2020”” I daļa,
COM(2011) 500, 2011. gada 29. jūnijs. [19] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments
“Atvērti, dinamiski un iekļaujoši darba tirgi”. [20] Nodarbinātība un sociālā
attīstība Eiropā 2011. gadā. Vai pietiek ar darbu, lai
izvairītos no nabadzības? Strādājošo nabadzības
mehānisms un rīcībpolitika Eiropas Savienībā. [21] ESAO, 2011. gads. Divided we stand: why inequality
keeps rising. [22] http://epp.eurostat.ec.europa.eu/statistics_explained/index.php/Minimum_wage_statistics.
Minimālo algu līmeņi ir no 30 % līdz 50 % no
vidējās bruto mēnešalgas. [23] Pilnībā piemērojot
Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas
paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un
sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos. [24] http://ec.europa.eu/eures/home.jsp Darba
tirgi un sociālās tendences. [25] Padomes Direktīva 97/81/EK par nepilna darba laika
darbu, Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva 99/70/EK par
darbu uz noteiktu laiku. [26] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra
Direktīva 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām. [27] Komisijas 2012. gada 17. janvāra
paziņojums “Pārstrukturēšanās un pārmaiņu
prognozēšana — kāda ir jaunākā pieredze?” COM(2012) 7. [28] Komisijas 2011. gada 20. decembra
paziņojums “Jaunatnes iespēju iniciatīva” COM(2011) 933. [29] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments “Jaunatnes
iespēju iniciatīvas īstenošana – pirmās īstenotās
darbības” ir starpposma ziņojums par nesenajiem dalībvalstu
veiktajiem pasākumiem, lai cīnītos ar jaunatnes bezdarbu.
Komisijas darba grupas 2012. gada februārī apmeklēja
astoņas dalībvalstis ar visaugstākajiem jaunatnes bezdarba
rādītājiem. Šo komandējumu rezultātus
iestrādās valstu reformu programmās. [30] Eiropadomes dalībnieku paziņojums
2012. gada 30. janvārī. [31] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments
“Kvalitatīva stažēšanās sistēma”. [32] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments
“Kvalitatīva stažēšanās sistēma”. [33] Komisijas paziņojums “2012. gada izaugsmes
pētījums”, apvienotā nodarbinātības ziņojuma
projekts, COM(2011) 815, Beveridža līkne, 7. lpp. [34] Komisijas 2011. gada 23. novembra
paziņojums “2012. gada izaugsmes pētījums”, Apvienotā
nodarbinātības ziņojuma projekts, COM(2011) 815. [35] Komisijas 2011. gada 23. novembra
paziņojums “2012. gada izaugsmes pētījums”,
COM(2011) 815. [36] 2010. gadā tikai 2,8 % no Eiropas
iedzīvotājiem darbaspējīgā vecumā (15-64 gadus
veci) dzīvoja dalībvalstī, kas nebija viņu dzimtā
valsts (ES darbaspēka apsekojums). [37] 2010. gada jūnija īpašais Eirobarometrs
“Ģeogrāfiskā un darba tirgus mobilitāte”. [38] Brīvība meklēt darbu jebkurā ES
dalībvalstī ir atzīta arī ES Pamattiesību hartas
15. pantā. [39] 2011. gada 11. novembra Ziņojums par
pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas
un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās
brīvību, COM(2011)729. [40] Jo īpaši Tiesas 1996. gada 2. jūlija spriedums
lietā C-290/94. [41] Komisijas 2011. gada
19. decembra Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai
(COM(2011) 883). [42] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada
29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās
nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Eiropas Parlamenta un
Padomes 2009. gada 16. septembra Regula (EK) Nr. 987/2009. [43] Visu to personu, kas dzīvo un brīvi
pārvietojas ES robežās, tiesības uz sociālā
nodrošinājuma pabalstiem un sociālajiem atvieglojumiem
saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir konkrēti
atzītas Pamattiesību hartas 34. pantā. [44] http://ec.europa.eu/eures/home.jsp [45] http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=955&langId=en. [46] http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=955&langId=en. [47] Pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments “EURES
reformas stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu
sasniegšanai”. [48] Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis,
27.5.2011., L 141, 1. lpp. [49] Eiropadomes 2011. gada 9. decembra
secinājumi un Padomes 2011. gada 1. decembra secinājumi (EPSCO). [50] Komisija saskaņā ar LESD noteikumiem
2012. gadā ierosinās atjaunināt Padomes
Lēmumu 2003/174, ar ko nodibina Augstākā līmeņa
trīspusējo sociālo lietu sanāksmi. [51] EPSCO
padomes 2011. gada 1. decembra secinājumi, 9.5. punkts. [52] Padomes 2011. gada 12. jūlija ieteikumi par
valstu reformu programmām. [53] Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
16. novembra Regula (ES) Nr. 1176/2011. [54] Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes
regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas
Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo
fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku
attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz
kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un
vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās
attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu
un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006, COM(2011) 615. [55] 2010. gada
oktobra novērtējums par Komisijas paziņojuma par e-prasmēm
21. gadsimtā ieviešanu http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/ict/files/reports/eskills21_final_report_en.pdf. [56] Skat. http://eskills-week.ec.europa.eu [57] Eiropas
Standartizācijas komiteja (CEN)