SOC/798

Vardarbība pret sievietēm kā cilvēktiesību jautājums

ATZINUMS

Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa

Vardarbība pret sievietēm kā cilvēktiesību jautājums: pašreizējais stāvoklis saistībā ar pasākumiem visā Eiropas Savienībā

(pašiniciatīvas atzinums)

Ziņotājs: José Antonio Moreno Díaz

Līdzziņotāja: Dovilė Juodkaitė

1.Secinājumi un ieteikumi

1.1.Vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir cilvēktiesību pārkāpums un viens no pastāvīgākajiem dzimumu diskriminācijas veidiem. Pasaules Veselības organizācija (PVO) ziņo, ka pasaulē aptuveni 30 % sieviešu dzīves laikā cieš no intīmā partnera vardarbības.

1.2.Visu veidu vardarbība pret sievietēm, it īpaši ģimenē vai laulāto attiecībās, ir būtiska sabiedrības un klīniskās veselības problēma un smags sieviešu cilvēktiesību pārkāpums.

1.3.EESK uzskata, ka šī problēma nekavējoties jārisina, un aicina ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju Nr. 190 par vardarbību un aizskarošu izturēšanos (it īpaši tās 206. ieteikumu) un Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju), par ko visās dalībvalstīs un pašā Eiropas Savienībā būtu vairāk jāinformē.

1.4.EESK uzskata, ka ar Direktīvu (ES) 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu būtu jāvēršas pret visiem vardarbības pret sievietēm veidiem, kas tajā vēl nav iekļauti, piemēram, institucionālu vardarbību, pornogrāfiju, reproduktīvo izmantošanu, vardarbību, kas izpaužas kā kaitējuma nodarīšana sievietes tuviniekiem, sazāļošanu un aizskarošu izturēšanos uz ielas, kā arī seksuālu un ar dzimumu saistītu uzmākšanos un sieviešu ar invaliditāti piespiedu sterilizāciju.

1.5.EESK uzskata, ka seksuāla vardarbība un izvarošana būtu jāiekļauj direktīvā kā vardarbības veids un piekrišanas neesamības dēļ (saskaņā ar Stambulas konvenciju) būtu jāparedz kriminālatbildība. Vajadzīga ar seksuālu vardarbību saistītās “piekrišanas” definīcija. Seksuālās vardarbības jēdziena pamatā ir piekrišanas esamība vai neesamība.

1.6.EESK uzskata, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm, tostarp izvarošana, būtu jāiekļauj Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 1. punktā minētajos “noziegumos ar pārrobežu dimensiju”.

1.7.EESK uzskata, ka būtu jāiekļauj īpaši pasākumi sociālā dialoga, darba koplīguma slēgšanas sarunu un nepieciešamo sarunu ar sociālajiem partneriem jomā, lai palielinātu no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, cietušo personu nodarbinātību un veicinātu viņu nodarbināmību, nodrošinot cietušo privātuma labāku aizsardzību un drošu vidi visām sievietēm, kā arī apkarotu seksuālu uzmākšanos darbā.

1.8.Īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī sievietēm un meitenēm, kas pieder pie etniskajām un/vai kultūras minoritātēm, piemēram, romu tautības sievietēm un migrantēm, it īpaši tām, kuras ir neatbilstīgā administratīvā situācijā.

1.9.Sievietes ar invaliditāti saskaras ar daudzējādu un intersekcionālu diskrimināciju gan dzimuma, gan invaliditātes dēļ. Sievietes ar invaliditāti biežāk saskaras ar vardarbību ģimenē, taču direktīvā nav iekļauta prasība sadalīt statistikas datus pēc invaliditātes veida, un šis trūkums ir jānovērš.

1.10.EESK pauž bažas par to, ka direktīvas nobeiguma pantos nav norādes uz kriminālatbildības noteikšanu par piespiedu sterilizāciju. Šajā saistībā šī vardarbība būtu jāuzskata par sabiedrības veselības problēmu ar ilgtermiņa sekām.

1.11.EESK pauž bažas par to, ka prostitūcija kā pret sievietēm vērstas vardarbības veids nav minēta Direktīvā 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību. Komiteja arī uzskata, ka Direktīvā (ES) 2024/1385 kā vardarbības pret sievietēm veidu vajadzēja minēt gan bērna iznēsāšanu komerciālos nolūkos, gan sievietes reproduktīvo izmantošanu.

1.12.EESK ar bažām norāda, ka ierobežojumi attiecībā uz brīvu un drošu grūtniecības pārtraukšanu un sieviešu aizskaršana (it īpaši klīniku tuvumā) netiek uzskatīti par īpašiem vardarbības pret sievietēm veidiem.

1.13.EESK pauž dziļas bažas par uzskatiem, ko pauž it īpaši fundamentālistu reliģiskās grupas un kas vardarbību pret sievietēm un meitenēm kā īpašu vardarbības veidu noliedz viņu dzimuma dēļ un turpina sludināt patriarhālu nostāju. Bažas raisa arī darbība, ko, apdraudot LESD 2. panta vērtības un principus, izvērsuši labējie ekstrēmisti un kas apdraud sieviešu un vīriešu līdztiesības mērķi un noliedz strukturālo vardarbību un diskrimināciju, no kuras cieš sievietes un meitenes.

1.14.Izglītībai ir būtiska nozīme dzimumu lomu un stereotipu veidošanā, tāpēc lielāks uzsvars būtu jāliek uz tās preventīvo lomu, tostarp dzimumaudzināšanu, visos izglītības posmos. Izglītības kopiena, dažādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas (it īpaši cilvēktiesību un feministu organizācijas), sociālie partneri un attiecīgās kopienas būtu visaptveroši jāiesaista iestāžu sadarbībā, lai novērstu un apkarotu ar dzimumu saistītu vardarbību.

2.Vispārīgas piezīmes

2.1.Vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir cilvēktiesību pārkāpums un viens no pastāvīgākajiem dzimumu diskriminācijas veidiem: visnopietnākais un brutālākais piemērs ir sievietes slepkavība tāpēc, ka viņa ir sieviete; tas ir feminicīds. Statistika liecina, ka divas no desmit sievietēm ir saskārušās ar partnera vai drauga fizisku un/vai seksuālu vardarbību, trīs no desmit sievietēm ir saskārušās ar radinieka vai ģimenes locekļa vardarbību; desmit no divdesmit sievietēm ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos; un vismaz divas sievietes katru dienu Eiropas Savienībā nogalina intīmais partneris vai ģimenes loceklis.

2.2.PVO ziņo, ka aptuveni 30 % sieviešu dzīves laikā saskaras ar intīmā partnera vardarbību. Reģionālās atšķirības ir ievērojamas.

2.3.PVO norāda, ka vardarbība pret sievietēm, it īpaši ģimenē vai laulāto attiecībās, ir būtiska sabiedrības un klīniskās veselības problēma un smags sieviešu cilvēktiesību pārkāpums. Tas arī parāda, kādā mērā sievietes saskaras ar dzimumu nevienlīdzību un diskrimināciju. Šādas vardarbības ietekmei uz fizisko, garīgo, seksuālo un reproduktīvo veselību var būt ilgstošas sekas visā sievietes dzīves laikā.

2.4.EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi steidzami risināt šo problēmu, un tāpēc aicina visas dalībvalstis ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju par vardarbību un aizskarošu izturēšanos (SDO Konvencija Nr. 190) un it īpaši tās 206. ieteikumu par vardarbību un aizskarošu izturēšanos, kā arī Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), par ko vairāk jāinformē visās dalībvalstīs.

2.5.EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 14. maija Direktīvu (ES) 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu 1 — pašu visaptverošāko tiesību aktu, kura mērķis ir efektīvi apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Direktīva ES līmenī paredz kriminālatbildību par konkrētiem vardarbības veidiem pret sievietēm bezsaistē un tiešsaistē un prasa dalībvalstīm ieviest stingrus novēršanas, aizsardzības, tiesu iestāžu pieejamības, atbalsta, un iestāžu koordinācijas un sadarbības pasākumus.

2.6.Šā atzinuma galvenais mērķis ir sniegt vērtējumu par direktīvas galīgajā redakcijā konstatētajiem trūkumiem, tostarp par vardarbības pret sievietēm un meitenēm veidiem un līdzekļiem, uz kuriem minētā direktīva netiek attiecināta. Paredzēts arī nākt klajā ar īstenojamiem ieteikumiem, kā veidojama kopēja visaptveroša politika, kas vēršas pret dzimumbalstītu vardarbību, un tādā veidā – ar visaptverošu un efektīvu stratēģiju pret šiem cilvēktiesību pārkāpumiem Savienībā.

2.7.EESK uzskata, ka minētajā direktīvā būtu jāiekļauj visi pret sievietēm vērstas vardarbības veidi, kas vēl nav iekļauti, piemēram, institucionālā vardarbība, pornogrāfija, reproduktīvā izmantošana, vardarbība, kas izpaužas kā kaitējuma nodarīšana sievietes tuviniekiem, sazāļošana un aizskaršana uz ielas, kā arī seksuāla un ar dzimumu saistīta aizskaršana un sieviešu ar invaliditāti piespiedu sterilizācija.

2.8.EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt lielāku privātuma aizsardzību cietušajām personām, jo pašreizējais 20. panta formulējums varētu ietekmēt cietušo privātumu un izraisīt viņu uzvedības nosodīšanu, kas beidzas ar sekundāru viktimizāciju.

2.9.Šajā saistībā EESK uzskata, ka seksuāla vardarbība un izvarošana būtu jāiekļauj direktīvā kā vardarbības veids un piekrišanas neesamības dēļ būtu jāparedz kriminālatbildība. Noteikti jāievieš ar seksuālu vardarbību saistītās “piekrišanas” definīcija. Seksuālās vardarbības jēdziena pamatā ir piekrišanas esamība vai neesamība.

2.10.EESK uzskata, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm, tostarp izvarošana, būtu jāiekļauj LESD 83. panta 1. punktā minētajos “noziegumos ar pārrobežu dimensiju”.

2.11.EESK arī uzskata, ka būtu jāiekļauj īpaši pasākumi sociālā dialoga, darba koplīguma slēgšanas sarunu un nepieciešamo sarunu ar sociālajiem partneriem jomā, lai palielinātu no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, cietušo personu nodarbinātību un veicinātu viņu nodarbināmību, vienlaikus nodrošinot cietušo privātuma labāku aizsardzību un visām sievietēm drošu vidi, kurā nav vietas vardarbībai, kā arī apkarotu seksuālu uzmākšanos darbā, kā to jau paredz 2007. gada autonomais Eiropas pamatnolīgums par uzmākšanos un vardarbību darbā 2 .

2.12.Īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī sievietēm un meitenēm, kas pieder pie etniskajām un/vai kultūras minoritātēm, piemēram, romu tautības sievietēm un migrantēm, it īpaši tām, kuras ir neatbilstīgā administratīvā situācijā.

2.13. EESK arī uzskata, ka Direktīvā (ES) 2024/1385 vairāk uzmanības būtu jāpievērš sievietēm ar invaliditāti, un pauž bažas par to, ka nav norādīts uz kriminālatbildības noteikšanu par piespiedu sterilizāciju.

2.14.Dzimuma, invaliditātes un vardarbības savstarpējā saistība ir sarežģīta. Sievietes ar invaliditāti saskaras ar daudzējādu un intersekcionālu diskrimināciju gan dzimuma, gan invaliditātes dēļ. Visneaizsargātākās pret šo risku ir sievietes ar psihoemocionālās veselības traucējumiem un psihosociāliem un/vai intelektuāliem traucējumiem. Šajā saistībā vardarbība būtu jāuzskata par sabiedrības veselības problēmu ar ilgtermiņa sekām.

2.15.Ņemot vērā globālos datus, kas liecina, ka sievietēm ar invaliditāti ir divas līdz piecas reizes lielāka iespējamība piedzīvot vardarbību ģimenē salīdzinājumā ar sievietēm bez invaliditātes 3 , un tālejošo ietekmi uz sieviešu ar invaliditāti fizisko un psihoemocionālo veselību un labbūtību, jānorāda, ka direktīvā nav iekļauta prasība sadalīt statistikas datus pēc invaliditātes veida.

2.16.EESK pauž bažas par to, ka prostitūcija nav iekļauta kā pret sievietēm vērstas vardarbības veids, kā to paredz Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, kurā ierosināts dalībvalstīm veikt nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu, ka tādu pakalpojumu izmantošana, kas ir citu personu prostitūcijas vai citu veidu seksuālas izmantošanas objekts, ir noziedzīgs nodarījums.

2.17.EESK arī uzskata, ka Direktīvas 2011/36/ES 11. pantā paredzētie pasākumi būtu jānošķir no Padomes Direktīvas 2004/81/EK 4 6. panta 3. punkta noteikumiem, kuros noteikts, ka nogaidīšanas periods nerada nekādas uzturēšanās tiesības.

2.18.Komiteja arī uzskata, ka Direktīvā (ES) 2024/1385 kā vardarbības pret sievietēm veids būtu bijis jāiekļauj bērna iznēsāšana komerciālos nolūkos un reproduktīvā izmantošana.

2.19.Komiteja uzskata, ka cietušo nosūtīšanai uz atbalsta dienestiem vajadzētu būt ne tikai bezmaksas, savlaicīgai un koordinētai, bet arī prioritārai un steidzamai. Atbalsta dienestiem noteikti būtu jāizveido “pamatpakete”, un atbalsts cietušajiem obligāti jāuzskata par īpašu jomu, kurā būtu jāpalielina informētība un uzraudzība.

2.20.EESK norāda, ka vispārējais ES regulējums visu veidu noziegumos cietušo tiesību aizsardzībai, tostarp ES stratēģija par cietušo tiesībām (2020.–2025. gads) un priekšlikums pārskatīt Cietušo tiesību direktīvu, ir horizontāls un attiecas uz visiem noziegumos cietušajiem, un uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt visaptverošas cietušo tiesības, atbalstu un pakalpojumus, kas atbilst cietušo personu daudzveidībai.

2.21.Noteikumiem par tiesībām uz atbalstu un aizsardzību vajadzētu būt balstītiem uz cietušo individuālajām vajadzībām, pieprasot iestādēm nodrošināt, ka individuālajos novērtējumos tiek ņemtas vērā cietušo personiskās īpašības, tostarp dzimums un dzimte 5 . No vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē cietušās personas saskaņā ar Cietušo tiesību direktīvu tiek uzskatītas par neaizsargātiem cietušajiem, kuriem ir vajadzīgs specializēts atbalsts un aizsardzības pasākumi, piemēram, bezmaksas psiholoģiskais atbalsts neaizsargātiem cietušajiem tik ilgi, cik nepieciešams.

2.22.EESK atzinīgi vērtē noteikumus par speciālistu apmācību un informēšanu, kas plaši iztirzāta direktīvas 36. pantā. EESK jau aicinājusi sniegt informāciju, sazināties ar dzimumu saistītas vardarbības upuriem un atbalstīt šīs personas, ņemot vērā cietušo vajadzības, lai atvieglotu ziņošanu par šādiem noziegumiem un to efektīvu izmeklēšanu 6 .

2.23.EESK pauž bažas par nepietiekamu koordināciju starp vispārēju pakalpojumu sniedzējiem (piemēram, fiziskās un psihoemocionālās veselības aprūpes pakalpojumiem) un specializētu pakalpojumu sniedzējiem, kuru darbība saistīta ar vardarbību pret sievietēm. Starpnozaru sadarbība starp specializētiem cietušo atbalsta dienestiem, sociālās aprūpes dienestiem, fiziskās un psihoemocionālās veselības aprūpes nozarēm, tiesībaizsardzību un tiesu iestādēm ir ārkārtīgi svarīga.

2.24.EESK norāda, ka veselības pakalpojumi, tostarp psihoemocionālās veselības aprūpe un seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumi, būtu jāiekļauj Direktīvā (ES) 2024/1385 minētajā cietušo atbalsta pamatpakalpojumu sarakstā. Komiteja mudina visas ES dalībvalstis likvidēt visus šķēršļus, kas kavē piekļuvi ārkārtas kontracepcijai un pakalpojumiem, kuri dod iespēju bez maksas un brīvprātīgi pārtraukt izvarošanas rezultātā iestājušos grūtniecību.

2.25.Tā kā izglītībai ir liela nozīme dzimumu lomu un stereotipu veidošanā, lielāks uzsvars būtu jāliek uz tās preventīvo lomu, tostarp dzimumaudzināšanu, visos izglītības posmos. Turklāt izglītības kopiena, dažādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas (it īpaši cilvēktiesību un feministu organizācijas), sociālie partneri un attiecīgās kopienas būtu visaptveroši jāiesaista iestāžu sadarbībā. Izglītībai un pieejamai informācijai par reproduktīvo veselību vajadzētu būt mērķorientētai un pielāgotai sieviešu un meiteņu īpašajām vajadzībām, tostarp viegli lasāmā un viegli saprotamā formātā, lai sasniegtu sievietes un meitenes no dažādām kultūras un sociālajām vidēm, sievietes ar dažādu veidu invaliditāti, analfabētes un sievietes citās neaizsargātās grupās 7 .

2.26.Medijiem ir ietekmīga loma tādas informācijas apmaiņā, kas var turpināt vai apstrīdēt kaitīgus vēstījumus par dzimumbalstītu vardarbību, un mediji var veidot un ietekmēt sabiedrisko un publisko reakciju uz dzimumbalstītu vardarbību. Tāpēc, ziņojot par dzimumbalstītu vardarbību, medijiem būtu jāievēro profesionalitātes un ētikas principi 8 .

2.27.EESK uzskata, ka šķēršļi seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pieejamībai ir īpašs pret sievietēm vērstas vardarbības veids un par tādu būtu arī jāuzskata, piemēram, ginekoloģiskas un ar dzemdniecību saistītas vardarbības gadījumā.

2.28.EESK ar bažām norāda, ka pašreizējie ierobežojumi attiecībā uz brīvu un drošu grūtniecības izbeigšanu un sieviešu aizskaršanu, it īpaši klīniku tuvumā, netiek uzskatīti par īpašiem vardarbības pret sievietēm veidiem. Sieviešu tiesībām uz savu seksualitāti un reproduktīvajām tiesībām ir jāgarantē viņām tiesības brīvi lemt par grūtniecības brīvprātīgu izbeigšanu un tiesības uz abortu. Ņemot vērā fundamentālistu un galēji labējo grupu sistemātiskos uzbrukumus, EESK uzskata, ka dalībvalstīs ir jāievieš juridiski pasākumi, lai garantētu ne tikai minētās tiesības, bet arī to brīvu izmantošanu.

2.29.Komiteja arī ar bažām norāda, ka netiek aplūkots tāds jautājums kā bāreņu, kuru mātes cietušas no vardarbības pret sievietēm, pilnvērtīgas dzīves veidošana brīvības un vienlīdzības apstākļos.

2.30.EESK aicina psihoemocionālās veselības pakalpojumu sniedzējus veicināt atgūšanos un labbūtību un garantēt drošību personām, kas pārcietušas ar dzimumu saistītu vai seksuālu vardarbību. Visiem psihoemocionālās veselības speciālistiem vajadzētu būt labai izpratnei par dažādu pret sievietēm vērstas vardarbības veidu dzimtisko raksturu un dinamiku, it īpaši par vardarbības ģimenē, seksuālās vardarbības un intīmā partnera vardarbības specifiku un to ietekmi uz psihoemocionālo veselību, kā arī par vardarbības un psihoemocionālās veselības saiknēm ar citiem apspiešanas veidiem, tostarp rasismu, transfobiju, spējismu un nabadzību.

2.31.Nespēja nodrošināt psihoemocionālās veselības aprūpi, pakalpojumus un atbalstu sievietēm, kas cietušas no vardarbības un kam šādas vardarbības traumu dēļ vienmēr ir smagas psihoemocionālās veselības problēmas, ir smags cilvēktiesību pārkāpums. Turklāt nespēja piekļūt iespējām, kas varētu palīdzēt viņām sāk jaunu dzīvi, piemēram, nespēja piekļūt pienācīgam dzīves līmenim un sociālai aizsardzībai, rehabilitācijai un habilitācijai, darbam un nodarbinātībai, kā arī tiesiskajam taisnīgumam, arī būs viņu cilvēktiesību pārkāpums.

2.32.EESK pauž dziļas bažas par uzskatiem, ko pauž it īpaši fundamentālistu reliģiskās grupas un kas vardarbību pret sievietēm un meitenēm kā īpašu vardarbības veidu noliedz viņu dzimuma dēļ un turpina sludināt patriarhālu nostāju. Bažas raisa arī darbība, ko, apdraudot LESD 2. panta vērtības un principus, izvērsuši labējie ekstrēmisti un kas apdraud sieviešu un vīriešu līdztiesības mērķi un noliedz strukturālo vardarbību un diskrimināciju, no kuras cieš sievietes un meitenes.

3.Īpašas piezīmes

3.1.Gatavojot šo pašiniciatīvas atzinumu, tika rīkotas divas valstu misijas, lai analizētu valstu perspektīvas un spēkā esošo un turpmāko juridisko prasību īstenošanu, kuras mērķis ir aizsargāt ar dzimumu saistītas vardarbības un vardarbības ģimenē upurus. Apmeklējumam tika izraudzītas divas valstis — Lietuva un Spānija. Valstu apmeklējumu svarīgāko rezultātu kopsavilkums, kurā raksturots pilsoniskās sabiedrības organizāciju un sociālo partneru, kā arī atbildīgo valsts iestāžu ieguldījums šā jautājuma risināšanā, atspoguļots 1. pielikumā 9 .

Briselē, 2025. gada 4. februārī

Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētās nodaļas priekšsēdētāja

Cinzia DEL RIO

*

*    *

NB!    Pielikumi nākamajā lappusē.

ANNEX 1

For the purpose of the preparation of this Own initiative Opinion two country missions were developed in order to analyse national perspectives and implementation of existing and future legal requirements to protect victims of gender based violence and domestic violence. Lithuania and Spain were chosen as the two countries to visit. A summary of the main outcomes from the country visits highlighting input on the topic from the Civil Society Organisations (CSOs) and social partners, as well as responsible national authorities are reflected in this annex.

SPAIN

Spain scored 76.7 on the 2024 Gender Equality Index prepared by the European Institute for Gender Equality (EIGE), while the EU average is 71.0. Likewise, in the Global Gender Gap Index 2023 drawn up by the World Economic Forum, Spain occupies position 18 out of 155 analysed (with 79. 10 1%), having reduced the gap between women and men compared to 2022.

A broad regulatory framework and public policies have been developed in this regard by different levels of government, especially the State Pact. However, further progress is needed on fostering greater inter-administrative cooperation, better financing at all levels, and increased support for women’s organisations.

1.Prevention

1.1All Spanish educational laws include education on and prevention of gender-based violence, with a focus on coeducation. However, it is regrettable that the Catholic Church and ultraconservative sectors continue oppose affective-sexual education and equality, especially considering that part of the educational model is managed by religious organisations.

1.2Efforts have been made to fight gender based violence since 1994, including ongoing measures, such as training for primary healthcare professionals and the State Security Forces and Corps (FCSE).

1.3A comprehensive and coordinated data collection model is also being developed, aimed at reviewing it to take into account intersectionality and include a specific study on women with disabilities.

1.4Far-right sectors, including parties with representation in parliament, express their denial of violence against women.

2.Protection

2.1.Adaptation of services and resources is offered to women with disabilities (including facilitators) and to migrant women, providing them access to interpreters.

2.2.Not all of the rights contained in Organic Law 10/2022 on the Comprehensive Guarantee of Sexual Freedom related to victim status accreditation, labour rights, and the number of 24-hour crisis centres have been effectively implemented. Implementation depends on each autonomous community, generating regional inequalities.

2.3.There are attacks on women’s rights from far-right sectors, particularly regarding the right to voluntary termination of pregnancy. In this regard, organisations believe it would be beneficial to have an initiative similar to the French model, constitutionalising that right.

2.4.Second-order violence is experienced by professionals working with victims of gender-based violence.

3.Prosecution

3.1.An important pillar of Organic Law 1/2004 on Comprehensive Measures for Protection against Gender-Based Violence is the provision of free legal advice for victims, regardless of their resources, with the victim deciding whether or not to have legal assistance when filing the report. However, the FCSE sometimes fail to provide proper guidance in this regard before the report is made.

3.2.Non-reporting persists, as indicated by the 2019 National Survey on Violence Against Women. Entities point out that the lack of a specialised training for the judicial sector is one of the main causes for this.

3.3.Regarding the enforcement of sentences there is a sense of impunity, , especially when victims are minors and sentences are substituted with community service or courses, sometimes in agreement with the prosecution.

3.4.The VioGen system 11  for risk assessment is an advanced set of algorithms, but it is not sufficient. In this regard, there is a need for greater transparency, an independent audit or the participation of women’s organisations. The same recommendation applies to the implementation of Onvios 12 , the system designed to tackle sexual violence.

3.5.Specialized courts have been created for violence against women. However, judges holding the office in such courts are not always specialized.

LITHUANIA

Lithuania is one of the five European Union countries that have signed but not ratified the Istanbul Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence. Lithuania scored 65.8 on the 2024 Gender Equality Index released by the European Institute for Gender Equality (EIGE). However, the domain of "Violence" is not included in this calculation of the Index score. The Lithuanian score is 5.2 points below the score for the EU as a whole. Accordingly, Lithuania ranks 16th in the EU on the Gender Equality Index, moving its ranking up by one place since 2023. Within the Global Gender Gap Index 2023 drawn up by the World Economic Forum, Lithuania has closed at least 80% of its gap and returns to the top 10 economies, taking 9th place.

Lithuania has recently undertaken some legislative reforms in the fields of equal opportunities, disability rights, and ensuring the protection from sexual harassment not only of term-contract employees and civil servants, but also job-seekers. Amendments to the legislation on protection from domestic violence ensure providing for temporary protection orders in cases of domestic violence, and abolishing the institute of private prosecution. Yet, there is still a lack of a comprehensive regulation on gender-based violence explicitly protecting women. The seven forms of violence against women that are defined in the Directive are not covered by Lithuanian national laws. Only the general field of domestic violence is regulated in Lithuania.

4.Prevention

4.1.The Law on Protection from Domestic Violence was introduced in 2011, and the related institutional framework has been developed to ensure prevention, protection from and prosecution for domestic violence. On 1 July 2023, a new version of this Law entered into force. Despite some positive developments, the Law has still remained gender-neutral. Moreover, the key provision that domestic violence is a violation of human rights has been removed from the Law.

4.2.Since 2011, a network of Specialised Complex Support Centres has been developed throughout Lithuania to ensure the provision of specialised services to victims of domestic violence.

4.3.There have been some preventative measures introduced, but they are fragmented, often project based initiatives 13  with no regular funding, mainly carried out by women’s NGOs 14 . More coordinated measures for awareness raising campaigns against gender-based violence and trainings for professionals are foreseen in the national development programme with 1.7 million allocated to start in 2025.

4.4.Since 1 July 2023, amendments to the Law on Protection from Domestic Violence established the function for the Ministry of Education, Science and Sports to ensure the compulsory integration into pre-school, pre-primary and general education curricula of topics such as gender equality, prevention of domestic violence, respect for the dignity of every person, mutual assistance, socio-emotional skills, non-violent conflict resolution and the right to personal integrity. This takes into account the abilities and ages of all students and seeks to coordinate the development of the competence of teaching staff in the fields of prevention, recognition of domestic violence and the provision of support to persons at risk of or affected by domestic violence.

4.5.The new version of the Life Skills Curriculum, which also includes gender equality and sexuality, was approved by the Ministry of Education, Science and Sports in October 2022 and implementation started in September 2023. Although the programme focuses on gender stereotypes, the concept of gender equality is not precisely defined, leaving room for different interpretations. Moreover, there is a lack of systemic teaching of gender equality-related topics, and there is no reference to gender-based violence. According to NGOs, there is a lack of information and a question mark surrounding the qualifications of the teachers who would be teaching these lessons.

4.6.There is a lack of comprehensive data collection models in Lithuania, gaps exist in collecting and making publicly available information about the number of reports made to the police, the number of pre-trial investigations opened, the number of pre-trial investigations closed, the number of cases brought to court and the number of cases trialled as well as the number of perpetrators sentenced.

5.Protection

5.1.The new amendments to the Law on Protection from Domestic Violence have introduced a Domestic Violence Protection Warrant ("the Warrant") which is a preventive protection measure by which an adult who raises the risk of domestic violence is ordered to temporarily move out of the place of residence shared with a person who is at risk of domestic violence, not to visit their place of residence, not to approach them and/or children living with them, not to communicate with them, and not to seek contact with them. This preventive measure, not involving criminal law, is imposed by the police officer first on the scene, immediately for a period of not less than 15 days. Yet, there have been cases where the same person was granted the Warrant as many as eight or even more times. This suggests that there is still no well thought out and clearly regulated procedure for moving from a preventive measure to the application of the criminal law, even if it fails several times.

5.2.As for victim support services and resources in Lithuania, they often fail to ensure that women with various disabilities are appropriately supported, and that information and all services are accessible to them. Even though there are obligatory accessibility requirements (both physical and informational) for all public services, no additional funding is provided to ensure such accessibility.

5.3.In Lithuania, there are still legal provisions allowing forced sterilisation for women with disabilities placed under guardianship.

6.Prosecution

6.1.The issue of "non-reporting" persists in Lithuania.

6.2.According to NGOs not enough attention is paid to recurrent cases of violence. There are complaints that state interventions are ineffective and insufficient to deter the perpetrator, and that the violence continues. Typically, only a very small number of cases reach court, but even then the penalties are inadequate.

6.3.There is no judicial specialisation in Lithuania.

_____________

(1)     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/1385 (2024. gada 14. maijs) par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu .

(2)       https://www.etuc.org/en/framework-agreement-harassment-and-violence-work .

(3)     Hughes K, Bellis MA, Jones L, Wood S, Bates G, Eckley L, McCoy E, Mikton C, Shakespeare T, Officer A. Prevalence and risk of violence against adults with disabilities: a systematic review and meta-analysis of observational studies . Lancet. 2012 Apr 28;379(9826):1621-9. doi: 10.1016/S0140-6736(11)61851-5. Epub 2012 Feb 28. PMID: 22377290.

(4)    Padomes Direktīva 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm.

(5)    OV C, C/2024/1592, 5.3.2024., ELI, http://data.europa.eu/eli/C/2024/1592/oj .

(6)     OV C 443, 22.11.2022., 93.–100. lpp., 3.22. punkts un OV C, C/2024/1592, 5.3.2024 .

(7)       OV C 443, 22.11.2022., 93.–100. lpp.

(8)      Reporting on violence against women and girls: a handbook for journalists. https://unesdoc.unesco.org/ark:/48223/pf0000371524 .

(9)     https://www.eesc.europa.eu/lv/our-work/opinions-information-reports/opinions/violence-against-women-human-rights-issue-state-play-measures-across-eu .

(10)     https://eige.europa.eu/modules/custom/eige_gei/app/content/downloads/factsheets/EU_2024_factsheet.pdf

(11)    VuiGen;: https://www.interior.gob.es/opencms/ca/servicios-al-ciudadano/violencia-contra-la-mujer/sistema-viogen/

(12)    Onvios: https://www.interior.gob.es/opencms/va/detalle/articulo/Que-es-la-Oficina-Nacional-contra-las-Violencias-Sexuales/

(13)    „Visų reikalas” – website developed by Office of the Equal Opportunities Ombudsperson, together with partners Center for Equality Advancement, Human Rights Monitoring Institute, social advertising agency “Nomoshiti” and Lithuanian Centre for Human Rights and Co-funded by the EU. Goal of the initiative – educate society to better recognise gender based violence and its forms: https://visureikalas.lt/en/for-more-information/about-project/

(14)    A hotline for women. Mostly ran by women volunteers. Offers calming dialogues in case of crisis, anxiety or violence. It is a programme implemented by specific organizations in Vilnius, Kaunas, and Klaipėda. In Vilnius, this programme is carried out by the "Moterų informacijos centras". https://pagalbosmoterimslinija.lt/en/womens-helpline/