17.10.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 276/8

(1)

Uzraudzības iestāde saņēma 2006. gada 11. augusta vēstuli ar sūdzību (turpmāk „sūdzība”) no Konkurrenten.no AS (turpmāk „sūdzības iesniedzējs”), kurā norādīts, ka Norvēģijas iestādes varētu būt piešķīrušas valsts atbalstu uzņēmumiem AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene. Uzraudzības iestāde vēstuli reģistrēja 2006. gada 16. augustā (atsauce Nr. 384017). Uzraudzības iestāde 2006. gada 17. augustā nosūtīja vēstuli sūdzības iesniedzējam, kurā tā apstiprināja sūdzības saņemšanu (atsauce Nr. 384134).

(2)

Uzraudzības iestāde 2006. gada 7. septembra vēstulē sūdzību nosūtīja Norvēģijas iestādēm, aicinot tās sniegt piezīmes (atsauce Nr. 387163). Norvēģijas iestādes savā 2006. gada 11. oktobra vēstulē sniedza nepieciešamo informāciju. Uzraudzības iestāde vēstuli reģistrēja 2006. gada 19. oktobrī (atsauce Nr. 392725).

(3)

Sūdzības iesniedzējs savā 2006. gada 20. oktobra vēstulē sniedza papildu piezīmes. Uzraudzības iestāde vēstuli reģistrēja 2006. gada 23. oktobrī (atsauce Nr. 394520).

(4)

Uzraudzības iestāde savā 2006. gada 29. novembra vēstulē pieprasīja Norvēģijas iestādēm sniegt papildu informāciju (atsauce Nr. 394397). Norvēģijas iestādes sagatavoja atbildes vēstuli 2007. gada 11. janvārī. Uzraudzības iestāde vēstuli reģistrēja 2007. gada 12. janvārī (atsauce Nr. 406541).

(5)

Uzraudzības iestāde savā 2007. gada 19. jūnija vēstulē pieprasīja Norvēģijas iestādēm sniegt papildu informāciju (atsauce Nr. 425271). Norvēģijas iestādes sniedza atbildi, 2007. gada 16. augustā elektroniski nosūtot vēstuli (atsauce Nr. 434326).

(6)

Sūdzības iesniedzējs savā 2008. gada 20. februāra e-pasta vēstulē sniedza papildu informāciju (atsauce Nr. 466226).

(7)

Uzraudzības iestāde savā 2008. gada 2. aprīļa elektroniski nosūtītajā vēstulē pieprasīja Norvēģijas iestādēm sniegt vēl citu papildinformāciju (atsauce Nr. 471926). Norvēģijas iestādes sniedza atbildi, 2008. gada 29. aprīlī elektroniski nosūtot vēstuli (atsauce Nr. 475480).

(8)

Sūdzības iesniedzējs sniedza papildu informāciju savās 2008. gada 25. maija (atsauce Nr. 478132), 2008. gada 2. jūnija (atsauce Nr. 479743), 2008. gada 9. jūlija (atsauce Nr. 489623 un 489626), 2008. gada 14. augusta (atsauce Nr. 489591), 2008. gada 15. augusta (atsauce Nr. 488527), 2009. gada 20. janvāra (atsauce Nr. 505210) un 2009. gada 22. janvāra (atsauce Nr. 505503) e-pasta vēstulēs.

(9)

Uzraudzības iestāde un Norvēģijas iestādes 2010. gada sākumā neformāli sazinājās gan pa tālruni, gan e-pastu saistībā ar šo lietu. Uzraudzības iestādei nosūtīto informāciju Norvēģijas iestādes apkopoja vēstulē, kuru elektroniski nosūtīja Uzraudzības iestādei 2010. gada 21. aprīlī (atsauce Nr. 554417).

(10)

Uzraudzības iestāde 2010. gada 21. jūnijā pieņēma Lēmumu Nr. 254/10/COL par lietas slēgšanu, pamatojoties uz to, ka atbalsts bija saistīts ar pastāvošu atbalstu, kurš vairs nepastāvēja. Uzraudzības iestāde 2010. gada 21. jūnija vēstulēs nosūtīja Norvēģijas iestādēm (atsauce Nr. 558824) un sūdzības iesniedzējam (atsauce Nr. 561949) Lēmuma Nr. 254/10/COL kopijas.

(11)

Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 2. septembrī EBTA Tiesas kancelejā iesniedza prasību par Uzraudzības iestādes Lēmuma Nr. 254/10/COL atcelšanu.

(12)

EBTA Tiesa 2011. gada 22. augustā pasludināja spriedumu lietā E-14/10, Konkurrenten.no AS pret EBTA Uzraudzības iestādi, ar kuru pilnībā atcēla Lēmumu Nr. 254/10/COL turpmāk minēto iemeslu dēļ.

(13)

Pirmkārt, EBTA Tiesa konstatēja, ka lēmuma pamatā bija nepiemēroti apsvērumi, jo Uzraudzības iestāde nebija paskaidrojusi, kā koncesijas atjaunošana no 2000. gada 1. janvāra varēja tikt klasificēta kā pastāvošas atbalsta shēmas daļa vai kāpēc to nevarēja uzskatīt par attiecīgām atbalsta shēmas grozījumiem (2).

(14)

Otrkārt, EBTA Tiesa apstiprināja, ka Uzraudzības iestāde pārkāpusi savu pienākumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru saistībā ar valsts atbalstu, kas piešķirts laikposmā no 1997. gada līdz 2000. gadam. EBTA Tiesa konstatēja, ka Uzraudzības iestāde nebija varējusi izslēgt iespēju, ka uzņēmumu AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene saņemtais atbalsts pārsniedz zaudējumus, kuri radās saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma saistību pildīšanu, un Uzraudzības iestāde uzskatīja, ka šāda pārmērīga kompensācija varēja būt izveidojusies iepriekš. Tādējādi EBTA Tiesa secināja, ka Uzraudzības iestādei bija jāsāk formāla izmeklēšanas procedūra, lai tā pēc iespējas būtu pilnībā informēta par visiem faktiem. Pieteikuma iesniedzēja lūgums, kas attiecās uz šiem pašiem jautājumiem laikposmā no 2000. gada līdz 2008. gadam, arī tika atzīts par labi pamatotu (3).

(15)

Treškārt, EBTA Tiesa apstiprināja, ka Uzraudzības iestāde nav noteikusi, vai kapitāla iepludināšana attiecās tikai uz pensiju saistībām, kurām nebija finansējuma un kuras izveidojās saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu saistību pildīšanu, vai arī tā aptvēra citas darbības. Tā kā EBTA Tiesa nevarēja pārskatīt lēmumu saistībā ar pieteikuma iesniedzēja sūdzību par to, ka kapitāla iepludināšana neatbilda maksājumam par sniegtajiem transporta pakalpojumiem, tā nolēma, ka trūka pamatojuma (4).

(16)

Sūdzības iesniedzējs izteica iespēju, ka nelikumīgs valsts atbalsts var būt šādi pasākumi:

(17)

Uzraudzības iestāde sāka atkārtoti izvērtēt sūdzību, un savā 2011. gada 25. oktobra e-pasta vēstulē (atsauce Nr. 613053) tā pieprasīja Norvēģijas iestādēm sniegt papildu informāciju. Norvēģijas iestādes sniedza atbildi 2011. gada 28. oktobra telefonkonferencē. Turklāt Norvēģijas iestādes sniedza papildu informāciju sanāksmē Oslo 2011. gada 29. novembrī un sanāksmēs Briselē 2011. gada 9. decembrī un 2012. gada 17. janvārī. Tās sniedza papildu informāciju savā 2011. gada 13. decembra (atsauce Nr. 621639) un 2012. gada 20. janvāra (atsauce Nr. 622816) e-pasta vēstulē.

(18)

Uzraudzības iestāde savā 2012. gada 27. janvāra vēstulē (atsauce Nr. 622888) pieprasīja Norvēģijas iestādēm sniegt papildu informāciju (6). Norvēģijas iestādes sniedza atbildi savās 2012. gada 22. februāra vēstulēs (atsauce Nr. 625908, 625916, 625949, 626065 un 626066) un 2012. gada 5. marta e-pasta vēstulēs (atsauce Nr. 627096 un 627097).

(19)

Ar savu 2012. gada 28. marta Lēmumu Nr. 123/12/COL (turpmāk „lēmums sākt procedūru”) Uzraudzības iestāde sāka 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktā noteikto formālo izmeklēšanas procedūru par iespējamo atbalstu uzņēmumiem AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene. Uzraudzības iestāde savā 2012. gada 28. marta vēstulē (atsauce Nr. 627869) informēja Norvēģijas iestādes par savu lēmumu un aicināja tās iesniegt piezīmes.

(20)

Savā 2012. gada 4. jūnija vēstulē (atsauce Nr. 636738) Norvēģijas iestādes iesniedza piezīmes par lēmumu sākt procedūru. Savā 2012. gada 28. jūnija e-pasta vēstulē (atsauce Nr. 639422) Uzraudzības iestāde pieprasīja papildu informāciju. Norvēģijas iestādes sniedza atbildi savā 2012. gada 7. septembra e-pasta vēstulē (atsauce Nr. 645982). Laikposmā no 2012. gada 9. novembra līdz 23. novembrim Uzraudzības iestāde un Norvēģijas iestādes apmainījās ar e-pasta vēstulēm (atsauce Nr. 653229, 653257, 653526, 654300, 654332, 654345 un 654470), kurās tika pieprasīta un saņemta papildu informācija.

(21)

Lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tā EEZ papildinājumā (7). Uzraudzības iestāde aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par lēmumu sākt procedūru. Uzraudzības iestāde saņēma piezīmes no divām ieinteresētajām personām. Uzraudzības iestāde saņēma sūdzības iesniedzēja, kas ir Konkurrenten.no AS, 2012. gada 2. augusta vēstuli (atsauce Nr. 643450), kurā tas iesniedza savas piezīmes. Uzraudzības iestāde saņēma sūdzības iesniedzēja māsasuzņēmuma Risdal Touring AS2012. gada 6. augusta vēstuli (atsauce Nr. 643459), kurā tas iesniedza savas piezīmes. Uzraudzības iestāde 2012. gada 4. septembra vēstulē nosūtīja šīs piezīmes Norvēģijas iestādēm (atsauce Nr. 645575). Savā 2012. gada 3. oktobra vēstulē (atsauce Nr. 648581) Norvēģijas iestādes informēja Uzraudzības iestādi par to, ka tām nav komentāru par abu ieinteresēto personu iesniegtajām piezīmēm.

(22)

Norvēģijas iestādes apstiprināja, ka uzņēmums AS Oslo Sporveier nebija piešķīris garantijas (8). Tādēļ Uzraudzības iestāde secināja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums par iespējamām garantijām nav pamatots (9).

(23)

Tomēr Uzraudzības iestādei bija šaubas par pārējiem sūdzībā minētajiem pasākumiem. Tādēļ tā nolēma sākt formālu izmeklēšanas procedūru saistībā ar trim pasākumiem:

(24)

Patlaban vietējo autobusu pārvadājumu nozari reglamentē 2002. gada Komerciālā transporta likums (turpmāk „KTL”) (10) un 2003. gada Komerciālā transporta noteikumi (turpmāk „KTN”) (11). Ar KTL atcēla un aizstāja 1976. gada Satiksmes likumu (12). Ar KTN tika atcelti un aizstāti divi noteikumu dokumenti (13).

(25)

Norvēģijas iestādes apstiprināja, ka attiecīgie noteikumi nav ievērojami mainīti kopš EEZ līguma stāšanās spēkā 1994. gadā.

(26)

Norvēģijā apgabali ir atbildīgi par vietējo sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu. Tomēr apgabaliem nav pienākuma piedāvāt šādus pakalpojumus.

(27)

Apgabali var administrēt vietējo autobusu pārvadājumu pakalpojumus, vai nu izmantojot savu organizatorisko struktūru, vai arī izveidojot administratīvu uzņēmumu (14). Saskaņā ar KTL gadījumos, kad apgabals izveido administratīvu uzņēmumu, finansējums vietējo autobusu pārvadājumu pakalpojumiem tiks piešķirts šādam uzņēmumam (15). Administratīvie uzņēmumi var izmantot trešās personas autobusu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai vai paši sniegt pakalpojumus.

(28)

Apgabali daļēji finansē vietējo pārvadājumu pakalpojumus, izmantojot nodokļu ieņēmumus. Turklāt saskaņā ar KTL apgabali saņem valsts finansējumu ikgadēju dotāciju grupu veidā (16) .Dotāciju summa tiek noteikta, pamatojoties uz apgabaliem nepieciešamā valsts ieguldījuma apmēru. Tādēļ apgabaliem jāiesniedz Satiksmes ministrijai budžets, finanšu pārskati un cita informācija, kas ir nepieciešama ieguldījuma vajadzību novērtēšanai (17). Norvēģijas iestādes norādīja, ka tad, ja kāds apgabals samazina vietējo regulāro pārvadājumu izmaksu finansēšanai paredzēto dotāciju grupas summu, samazinājums ietekmē dotācijas nākotnē.

(29)

Saskaņā ar KTL koncesijas ir nepieciešamas, lai sniegtu pasažieru pārvadājumu pakalpojumus ar autobusu pret atlīdzību (t. i., lietotāji (pasažieri) maksā par pārvadājumu pakalpojumiem) (18).

(30)

Operatoriem, kuri sniedz regulāros pasažieru pārvadājumu pakalpojumus ar autobusu pret atlīdzību, ir nepieciešamas gan vispārējās, gan speciālās koncesijas.

(31)

Uzņēmumiem, kuri sniedz pasažieru pārvadājumu pakalpojumus pret atlīdzību, jābūt vispārējai koncesijai (19). Lai saņemtu vispārējo koncesiju, pieteikuma iesniedzējam i) jānodrošina apliecinājums par savas darbības atbilstību, ii) jābūt pietiekamiem finanšu līdzekļiem un spējām un iii) jābūt pieņemamai profesionālajai kvalifikācijai (20) .Vispārējās koncesijas nav ierobežotas laikā (21).

(32)

Uzņēmumam, kurš vēlas veikt regulāros pasažieru pārvadājumus pret atlīdzību, jāsaņem ne tikai vispārējā, bet arī speciālā koncesija (22). Ir divu veidu speciālās koncesijas: i) teritorijas koncesijas un ii) maršruta koncesijas. Teritorijas koncesijas turētājs var sniegt regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumus visā norādītajā teritorijā, ja vien attiecībā uz šo teritoriju nav piešķirtas citas maršruta koncesijas. Maršruta koncesijas turētājs ir vienīgā juridiskā persona, kurai ir tiesības veikt regulāros autobusu pārvadājumus noteiktajā maršrutā.

(33)

Speciālā koncesija piešķir koncesionāram tiesības un uzliek pienākumu sniegt koncesijā noteiktos pārvadājumu pakalpojumus (23). Iesniedzot pieteikumu speciālās koncesijas saņemšanai, jāiesniedz priekšlikums par pārvadājumu grafiku un tarifiem (24). Grafikus un tarifus kontrolē apgabali (25). Apgabali var dot rīkojumu veikt izmaiņas grafikos un tarifos (26).

(34)

Speciālās koncesijas var tikt piešķirtas i) konkursa procedūras kārtībā (tās tiek piešķirtas uz konkursa procedūrā noteikto laiku (27), kas ikvienā gadījumā nepārsniedz 10 gadus (28)) vai ii) tieši, bez konkursa (tās tiek piešķirtas uz 10 gadiem) (29).

(35)

Koncesionāriem jāizmanto apgabalu apstiprinātas biļešu sistēmas (30).

(36)

Koncesiju papildināšanai apgabali var slēgt līgumus ar koncesionāriem par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Apgabali var brīvi noteikt šādu līgumu formu (31).

(37)

Apgabali atbild par kompensācijām koncesionāriem (32). Kompensācija tiek piešķirta tikai tādam uzņēmumam, kurš darbojas nerentablos maršrutos (t. i., maršrutos, kuros ieņēmumi no biļešu pārdošanas nesedz pakalpojuma sniegšanas izmaksas).

(38)

Norvēģijas iestādes norāda, ka saskaņā ar KTL 22. pantu apgabalam ir pienākums maksāt kompensāciju operatoram par pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu nerentablos maršrutos, kurus tas vēlas izveidot vai uzturēt savā reģionā (33). Apgabali var brīvi noteikt, kādā veidā koncesionāriem tiks maksāta kompensācija, un ne KTL, ne KTN nenosaka, kā kompensācija nodrošināma.

(39)

Uzraudzības iestāde secina, ka KTL 22. pants jāsaprot tā, ka kompensācija var segt sabiedriskā pakalpojuma izmaksas (tostarp saprātīgu peļņu), no kurām atskaita ieņēmumus par biļetēm, un tad, ja kompensācija pārsniedz šo apmēru, to nevar pamatot ar KTL.

(40)

Atsaucoties aicinājumam sniegt piezīmes par lēmumu sākt procedūru, Norvēģijas iestādes sniedza papildinformāciju par to, kā vēsturiski ir izveidojusies kompensācijas sistēma vietējo regulāro pārvadājumu pakalpojumiem.

(41)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka laikā, kad stājās spēkā 1976. gada Satiksmes likums (34), valsts (Satiksmes ministrija) bija atbildīga par vietējo regulāro pārvadājumu pakalpojumiem. Valsts transporta aģentūras pārvaldīja vietējos regulāros pārvadājumus katrā apgabalā.

(42)

Īsi pēc 1976. gada Satiksmes likuma stāšanās spēkā tiks sākts decentralizācijas process. Sākot no 1979. gada 1. janvāra, Satiksmes ministrija varēja deleģēt apgabaliem savas pilnvaras. Tajā pašā laikā valsts transporta aģentūras tika pārveidotas par apgabalu administratīvajām struktūrām.

(43)

Līdz ar 1976. gada Satiksmes likuma 24.a panta ieviešanu 1981. gadā valsts nodrošināja finansējumu apgabaliem un attiecīgi varēja tiem uzticēt atbildību par vietējo regulāro pārvadājumu finansēšanu (35). Likuma 24.a pants tika piemērots Oslo 1983. gadā, kad Oslo pašvaldība (kas ir arī apgabals) (36) pirmo reizi saņēma šādu finansējumu.

(44)

Vēl viens svarīgs decentralizācijas procesa elements bija 1980. gada 19. decembra noteikumi par kompensāciju par vietējo regulāro pārvadājumu nodrošināšanu (turpmāk „1980. gada noteikumi”). Saskaņā ar 1980. gada noteikumu 1. pantu apgabals atbild par vietējo regulāro pārvadājumu finansēšanu. Saskaņā ar 3. pantu lēmums par kompensācijas summu tiek pieņemts reizi gadā, pamatojoties uz starpību starp ienākumiem, kas aplēsti atbilstīgi tarifiem un atlaidēm, par kuriem pieņemts lēmums, un pamatotām izmaksām.

(45)

Tāpat 1980. gada noteikumos ir panti par kontroli un piekļuvi informācijai, kā arī skaidrotas Satiksmes ministrijas un apgabalu funkcijas. Noteikumu 7. pantā sniegts juridiskais pamats, saskaņā ar kuru ministrija izdod turpmākus noteikumus un norādījumus par kompensāciju par vietējo regulāro pārvadājumu nodrošināšanu.

(46)

Jaunie 1982. gada 2. decembra noteikumi par kompensāciju par vietējo regulāro pārvadājumu nodrošināšanu (turpmāk „1982. gada noteikumi”) stājās spēkā 1983. gada 1. janvārī, aizstājot 1980. gada noteikumus. Saskaņā ar 1982. gada noteikumu 4. pantu apgabaliem tiek noteikts pienākums slēgt līgumus ar koncesionāriem par kompensāciju par regulāro sabiedrisko pārvadājumu sniegšanu. Pamatojoties uz šo, KS (Norvēģijas vietējo un reģionālo iestāžu asociācija) un Norvēģijas Autobusu uzņēmumu asociācija (turpmāk „NABC”) (37) noslēdza galveno standartlīgumu (turpmāk „KS un NABC galvenais standartlīgums”) un līgumu par ikgadējo standartkompensāciju, kas jāizmanto katram apgabalam, slēdzot līgumus par regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu. Saistībā ar kompensācijas aprēķināšanu standartlīguma pamatā ir 1980. gada noteikumu 3. panta principi. Galvenais standartlīgums arī nodrošina, ka sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu izmaksas tiek nošķirtas no citu komercpakalpojumu izmaksām.

(47)

Pieņemot jaunu ienākumu sistēmu apgabaliem, 1985. gadā tika pieņemti jauni noteikumi par kompensāciju par vietējiem pārvadājumiem (turpmāk „1985. gada noteikumi”). Jaunā ienākumu sistēma apgabaliem (un pašvaldībām) nozīmēja, ka centrālais ieguldījums vietējo pārvadājumu nodrošināšanai tiek piešķirts kā vienreizējs maksājums. Galvenā uzmanība 1985. gada noteikumos pievērsta attiecībām starp Satiksmes ministriju un apgabaliem. 1985. gada noteikumi tika anulēti 1987. gada 1. janvārī.

(48)

Kā norādīts iepriekš, apgabali ir atbildīgi par vietējo regulāro sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu.

(49)

Līdz 1994. gadam visu sabiedrisko transportu Oslo administrēja uzņēmums AS Oslo Sporveier  (38), jo Oslo pašvaldība bija deleģējusi uzņēmumam uzdevumu plānot un administrēt sabiedrisko transportu Oslo (39). Tajā pašā laikā uzņēmumā AS Oslo Sporveier bija iekšējo resursu nodaļa (40), kura veica lielāko daļu (41) no regulārajiem autobusu pārvadājumiem Oslo. Šādas darbības tika veiktas, pamatojoties uz 1992. gada 16. novembrī piešķirto teritorijas koncesiju, saskaņā ar kuru AS Oslo Sporveier veica regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumus visā Oslo teritorijā, ja attiecībā uz to nebija piešķirtas citas maršruta koncesijas.

(50)

Koncesija bija piešķirta uz 10 gadiem, un tā stājās spēkā ar atpakaļejošu datumu 1990. gada 1. janvārī.

(51)

Turklāt kopš 1994. gada AS Oslo Sporveier nodrošināja maza apjoma tūrisma autobusu pakalpojumus, kuri bija ārpus tā sniegto sabiedrisko pakalpojumu loka.

(52)

Autobusu departaments, tostarp mazā tūrisma autobusu nodaļa, 1997. gada 23. aprīlī atdalījās no uzņēmuma AS Oslo Sporveier un pārgāja uz jaunizveidoto uzņēmumu AS Sporveisbussene. Kopš tā laika AS Sporveisbussene veic regulāros vietējos autobusu pārvadājumus saskaņā ar uzņēmumam AS Oslo Sporveier piešķirto koncesiju.

(53)

Uzņēmumi 1997. gada 23. aprīlī noslēdza transporta nolīgumu, kas stājās spēkā ar atpakaļejošu datumu 1997. gada 1. janvārī (turpmāk „Transporta nolīgums”). Transporta nolīguma termiņam vajadzēja beigties spēkā esošās koncesijas termiņa beigu datumā (t. i., 1999. gada 31. decembrī), bet tas tiktu automātiski pagarināts uz vienu gadu katrā atjaunošanas reizē tik ilgi, kamēr tiks atjaunota uzņēmumam AS Oslo Sporveier piešķirtā teritorijas koncesija. Saskaņā ar Transporta nolīgumu AS Sporveierbussene apņēmās veikt AS Oslo Sporveier sabiedriskā pakalpojuma darbības un saņēma ikgadējo kompensāciju par šiem pakalpojumiem tieši no AS Oslo Sporveier.

(54)

Teritorijas koncesija tika atjaunota vēl uz 10 gadiem 2001. gada 20. septembrī, un tā stājās spēkā ar atpakaļejošu datumu 2000. gada 1. janvārī.

(55)

Oslo pašvaldība 2001. gadā pieņēma lēmumu rīkot konkursu visiem regulārajiem autobusu pārvadājumiem Oslo. Pamatojoties uz šo lēmumu, regulārie autobusu pārvadājumi tika pakāpeniski piedāvāti atklātā konkursa procedūrā piecos piegājienos laikposmā no 2003. gada līdz 2008. gadam. Attiecīgie līgumi stājās spēkā gadu pēc konkursa. Pēdējais konkurss notika 2007. gadā, un pēdējais līgums tika noslēgts 2008. gada 30. martā.

(56)

Savas būtības dēļ teritorijas koncesijas darbības joma bija jāsašaurina, jo konkursā pakāpeniski tika piedāvāti maršruti, uz kuriem kādreiz attiecās teritorijas koncesija. Tādējādi uzņēmumam AS Oslo Sporveier piešķirtās teritorijas koncesijas termiņš beidzās 2008. gada 30. martā (kad bija pabeigtas konkursa izsoles visiem regulārajiem autobusu pārvadājumiem Oslo). Beidzoties koncesijai, beidzās arī Transporta nolīgums.

(57)

Kā norādīts iepriekš, 1997. gadā uzņēmums AS Sporveisbussene pārņēma no uzņēmuma AS Oslo Sporveier mazo tūrisma autobusu nodaļu.

(58)

Uzņēmums AS Sporveisbussene 2003. gadā izveidoja meitasuzņēmumu Nexus Trafikk AS, lai piedalītos konkursos par regulāro autobusu pārvadājumu maršrutu veikšanu Oslo. Uzņēmums AS Sporveisbussene 2005. gadā iegādājās uzņēmumu Arctic Express AS un tā meitasuzņēmumu Lavprisexpressen.no, kas sniedza lidostu ekspresautobusu pakalpojumus un veica reģionālos autobusu pārvadājumus. Tūrisma autobusu nodaļa tika atdalīta no uzņēmuma AS Sporveisbussene 2006. gadā un iekļauta jaunizveidotajā uzņēmumā Sporveisbussenes Turbiler AS, kas pilnībā piederēja uzņēmumam AS Sporveisbussene.

(59)

Laikā no 2006. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 1. janvārim tika reorganizēta sabiedriskā transporta administrēšana Oslo. Tika izveidots jauns uzņēmums AS Oslo Sporveier (turpmāk „jaunais uzņēmums AS Oslo Sporveier”). Kādreizējais uzņēmums AS Oslo Sporveier mainīja nosaukumu un kļuva par Kollektivtransportproduksjon AS (turpmāk „KTP”). Kādreizējā uzņēmuma AS Oslo Sporveier administratīvās funkcijas tika nodotas jaunajam uzņēmumam AS Oslo Sporveier.

(60)

KTP saglabāja uzņēmuma AS Oslo Sporveier pamatdarbības daļu un īpašumtiesības uzņēmumā AS Sporveisbussene. Uzņēmums AS Sporveisbussene kļuva par mātesuzņēmumu ar trim meitasuzņēmumiem. Meitasuzņēmumiem tika mainīti nosaukumi (Nexus Trafikk AS kļuva par Unibuss AS, Sporveisbussenes Turbiler AS par Unibuss Tur AS, un Arctic Express AS par Unibuss Ekspress AS).

(61)

Uzņēmums AS Sporveisbussene apvienojās ar uzņēmumu Unibuss AS 2009. gadā. Jaunais uzņēmums saglabāja nosaukumu Unibuss AS un kā mātesuzņēmums pārņēma atlikušās īpašumtiesības uzņēmumos Unibuss Tur AS un Unibuss Ekspress AS.

(62)

Kā norādīts iepriekš, Oslo pašvaldība atbild par kompensācijas maksāšanu operatoriem par tādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, kurus tā vēlas izveidot vai paturēt reģionā (42).

(63)

Oslo pastāv kopēja biļešu sistēma, kuru piemēro visiem autobusu, tramvaju, metro un prāmju operatoriem. Sabiedrisko pakalpojumu operatori neatbild par biļešu sistēmu. Par biļešu sistēmu atbild KTP (kādreizējais uzņēmums AS Oslo Sporveier), un Oslo pašvaldība kontrolē biļešu cenas.

(64)

Koncesionārs drīkst paturēt ienākumus par biļetēm, kuri veidojas, veicot regulāros autobusu pārvadājumus (43). Ja ienākumi par biļetēm nav pietiekami darbības izmaksu segšanai, koncesionārs ir tiesīgs no Oslo pašvaldības saņemt kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu.

(65)

Laikā kopš 20. gadsimta 80. gadiem līdz līgumu piedāvāšanai konkursos Oslo pilsētā kompensācija saskaņā ar tieši piešķirtiem līgumiem tika noteikta saskaņā ar turpmāk aprakstīto procedūru. Būtībā Oslo pašvaldība un koncesionārs noteica vienreizēju summu, kas sedz starpību starp aplēstajām izmaksām par attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu un biļešu pārdošanas ienākumiem (44). Summa tika noteikta Oslo pašvaldības vispārējās budžeta veidošanas procedūras ietvaros. Norvēģijas iestādes norādīja, ka budžeta veidošanas procedūru var ieskicēt šādi:

(66)

Pamatojoties uz budžeta priekšlikumiem (un iespējamiem grozījumiem budžeta diskusiju laikā pilsētas domē), kompensācija tika piešķirta, pieņemot budžeta lēmumu, tādu noteiktu pieņēmumu ietvaros, kuri tika precizēti par katru lēmumu, t. i., lai panāktu noteiktu efektivitātes palielinājumu un uzturētu sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumus iepriekšējā gada līmenī. Lēmumos tika arī ietverti noteikti mērķi, kuri cita starpā bija saistīti ar piedāvāto pārvadājumu pakalpojumu apmēru un izmaksām par vienu braucienu.

(67)

Kompensācijas summa tika izvērtēta, pamatojoties uz izmaksām iepriekšējos gados, un šādas izmaksas tika koriģētas, ņemot vērā efektivitātes palielinājumu, Norvēģijas patēriņa cenu indeksa tendences, algas, nodokļus, tiesību aktus un noteikumus, kuri varētu ietekmēt izmaksas.

(68)

Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka sabiedriskajam pakalpojumam un komercdarbībām (t. i., tūrisma autobusu pakalpojumam) uzņēmums AS Oslo Sporveier turēja atsevišķus kontus. Aprēķinot ikgadējo kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem, netika ņemtas vērā AS Oslo Sporveier veikto komercdarbību izmaksas.

(69)

Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka saskaņā ar 1997. gadā noslēgto Transporta nolīgumu, kura termiņš beidzās 2008. gada 30. martā, tad, kad bija pabeigta visu sabiedrisko pakalpojumu līgumu izsole konkursos un beigusies teritorijas koncesija, ikgadējā kompensācija tika aprēķināta atbilstīgi iepriekš aprakstītajiem principiem.

(70)

Tādējādi kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu tika noteikta saskaņā ar tādu pašu procedūru. Summa tika aprēķina, pamatojoties uz starpību starp izmaksām un ieņēmumiem saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, un koriģēta, izmantojot vienus un tos pašus korekcijas koeficientus visā izvērtēšanas perioda laikā. Sabiedriskā pakalpojuma darbībām un komercdarbībām tika turēti atsevišķi konti.

(71)

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu iesniegto pārskatu par uzņēmumu AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene ar autobusu pārvadājumiem saistīto darbību gada rezultātiem uzņēmumu vidējā peļņa laikposmā no 1994. gada līdz 2008. gadam bija 0,49 % gadā. Tomēr šajā rādītājā ir iekļauti ieņēmumi no komercdarbībām, sākot no 2005. gada. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu iesniegtajiem datiem par 1994.-2005. gadu, kuri attiecās tikai uz sabiedriskajiem pakalpojumiem, vidējā atdeve bija 1,98 % gadā (45).

(72)

Kā paskaidrots iepriekš, 1997. gadā uzņēmums AS Sporveisbussene sāka sniegt vietējo regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumus Oslo saskaņā ar uzņēmumam AS Oslo Sporveier piešķirto koncesiju. Turklāt uzņēmumi AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene savstarpēji noslēdza Transporta nolīgumu. Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka saskaņā ar Transporta nolīgumu uzņēmumam AS Oslo Sporveier jādefinē modelis, kas tiks izmantots autobusu pārvadājumu pakalpojumu kvalitātes noteikšanai. Mērķis bija atrast modeli, kas stimulētu uzņēmumu AS Sporveisbussene sniegt kvalitatīvus autobusu pārvadājumu pakalpojumus. Saskaņā ar Transporta nolīgumu sistēma bija jāievieš vēlākais līdz 2008. gada 1. janvārim.

(73)

2004. gadā tika panākta vienošanās par īpašu prēmiju un sodu sistēmas modeli (46). Saskaņā ar šādu sistēmu uzņēmuma AS Sporveisbussene darbība tiek vērtēta atbilstīgi šādiem kritērijiem: i) pasažieru kopējā apmierinātība, ii) precizitāte, iii) drošības un ērtības līmenis un iv) autobusa vadītāja izpalīdzīgums. Pasažieru apmierinātība tiek noteikta, pamatojoties uz apsekojumiem. Precizitāte tiek noteikta, pamatojoties uz objektīviem datiem.

(74)

2004. gadā uzņēmums AS Oslo Sporveier piešķīra uzņēmumam AS Sporveisbussene prēmiju par kvalitāti NOK 3,9 miljonu apmērā. Summa ir 0,8 % no AS Sporveisbussene ieņēmumiem norādītajā gadā (NOK 483,5 miljoni). Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka tās uzskata, ka prēmija par kvalitāti ir saprātīgas peļņas daļa. Norvēģijas iestādes nav informējušas Uzraudzības iestādi par citām piešķirtām prēmijām par kvalitāti.

(75)

Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka uzņēmumam AS Sporveisbussene, veicot autobusu komercpārvadājumu pakalpojumus, uzņēmuma AS Oslo Sporveier pakalpojumi ir bijuši vajadzīgi tikai ierobežotā apmērā. Lielākoties ar šādiem pakalpojumiem grupas ietvaros apmainījušies visi Oslo Sporveier grupas meitasuzņēmumi.

(76)

Kopš 1994. gada apmaiņa ar pakalpojumiem grupas ietvaros veikta, galvenokārt pamatojoties uz grupas uzņēmumu savstarpējiem līgumiem. Ja pakalpojumu sniegšanā tika iesaistīti uzņēmumi ārpus grupas, pakalpojumu izmaksu pamatā bija tirgus cenas. Šādi pakalpojumi ar uzņēmumiem ārpus grupas ir, piemēram, kopīga dīzeļdegvielas, motoreļļas vai pretaizsalšanas šķidrumu pirkšana, autobusu apakšnoma, īpašuma īrēšana no privātiem uzņēmumiem utt. Par šādiem pakalpojumiem iekšējā cenā ir iekļauta arī proporcionāla fiksēto izmaksu daļa un, ja nepieciešams, papildizmaksas administratīvo maksu segšanai.

(77)

Par pakalpojumiem grupas ietvaros, kurus sniedza uzņēmums AS Oslo Sporveier uzņēmumam AS Sporveisbussene un saviem meitasuzņēmumiem vai kurus savstarpēji sniedza meitasuzņēmumi, Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka maksa par šādiem pakalpojumiem balstījās uz faktiskajām izmaksām (piem., autobusu un vadītāju īri īpašos gadījumos, autobusu tīrīšanu), izmantoto apjomu (piem., identifikācijas karšu izsniegšanu) vai pat maksu par stundu, ņemot vērā sniegtā pakalpojuma sarežģītību. Faktiskajā cenā bija iekļautas pakalpojuma izmaksas, kas nozīmē starpības izmaksas, ārējo/efektivitātes ietekmi, un arī proporcionāla fiksēto izmaksu un peļņas daļa. Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka šādas uz izmaksām balstītas cenas ir vienādas ar tirgus cenām.

(78)

Kā paskaidrots iepriekš, 2003. gadā AS Sporveisbussene izveidoja meitasuzņēmumu Nexus Trafikk AS, lai piedalītos konkursos par regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu Oslo. Meitasuzņēmuma izveide radīja situāciju, kad uzņēmumiem AS Sporveisbussene un Nexus Trafikk AS bija dažas kopējas izmaksas, jo abi uzņēmumi sniedza autobusu pārvadājumu pakalpojumus. Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka tas lika uzņēmumiem izveidot jaunu sistēmu (jauno) kopējo izmaksu sadalei. Jaunā sistēma tika piemērota, sākot no 2004. gada. Saskaņā ar šo jauno sistēmu kopējās izmaksas, piem., par IT un komunikāciju infrastruktūru, vispārējās sabiedrisko attiecību izmaksas, noteiktas personāla izmaksas, izmaksas par konsultantu pakalpojumiem saistībā ar vispārējiem līgumiem, izmaksas par revīziju, pensijām, apdrošināšanu, uzskaiti un algu pakalpojumiem, sedza visi attiecīgie grupas uzņēmumi, tam atvēlot noteiktus procentus no sava apgrozījuma. Metode šo netiešo izmaksu līmeņa aprēķināšanai pamatojas uz visu kopējo izmaksu apzināšanu, izmantojot gada budžeta veidošanas procedūru. Tad šādas izmaksas tiek summētas un tiek aplēsts vispārējais netiešo izmaksu līmenis, un apzinātās kopējās izmaksas tiek sadalītas, ņemot vērā AS Sporveisbussene un tā meitasuzņēmumu kopējo apgrozījumu. Budžetā ietvertā netiešo izmaksu summa katram uzņēmumam sedz kopējā budžetā iekļautās kopējās izmaksas. Līmenis 2004. gadā bija […] % (47) […] % (48) 2005. un 2006. gadā un […] % (49) 2007. un 2008. gadā.

(79)

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka 2004. gadā uzņēmums AS Oslo Sporveier veica jaunu kapitāla vērtspapīru pārvedumu uzņēmumam AS Sporveisbussene NOK 41 499 000 apmērā, un uzskata, ka šis darījums varēja būt valsts atbalsts, jo privāts tirgus ieguldītājs nebūtu iepludinājis kapitālu uzņēmumā, kas strādā ar zaudējumiem. Sūdzības iesniedzējs arī apšauba, vai kapitāla iepludināšanas mērķis varēja būt tādu jaunu darbību finansēšana, kuras tiek veiktas tirgū, kurā jau pastāv konkurence.

(80)

Norvēģijas iestādes apstiprināja, ka 2004. gada 2. aprīlī Oslo pašvaldība iepludināja jaunu kapitālu uzņēmuma Oslo Sporveier grupā un ka šis pasākums bija vienreizējs ieguldījums grupas pensiju fondā (Oslo Sporveiers Pensjonskasse) (50), lai segtu deficītu, kas bija uzkrājies pastāvošajos pensiju fonda kontos. Kapitāla iepludināšanai uzņēmumā AS Sporveisbussene tika piešķirti NOK 111 760 000. Norvēģijas iestādes arī paskaidroja, ka laikā, kad tika veikta kapitāla iepludināšana, AS Sporveisbussene mainīja grāmatvedības principus pensiju saistību aplēsēm turpmāk, un rezultātā, sākot no 2004. gada, šādas saistības tika atzītas uzņēmuma finanšu pārskatos (51).

(81)

Ņemot vērā Norvēģijas iestāžu iesniegto informāciju, Uzraudzības iestāde var tikai secināt, ka sūdzības iesniedzējs, savā sarakstē ar Uzraudzības iestādi atsaucoties uz pārvedumu NOK 41 499 000 apmērā, salīdzinājis AS Sporveisbussene 2003. un 2004. gada finanšu pārskatus un no NOK 81 miljona (kas ir kopējais pašu kapitāls 2004. gadā) atskaitījis NOK 39 501 000 (kas ir kopējais pašu kapitāls 2003. gadā). Savā lēmumā Uzraudzības iestāde izvērtēs faktiski iepludināto kapitālu NOK 111 760 000 apmērā, kas tika piešķirts uzņēmumam AS Sporveisbussene pensiju saistību segšanai (pretēji sūdzības iesniedzēja norādītajai summai NOK 41 499 000 apmērā).

(82)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka kapitāla iepludināšanas pamatojums ir uzņēmuma AS Sporveisbussene pensiju saistības. Kapitāla iepludināšana tika veikta turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

(83)

Norvēģijas pašvaldību iestādēm, tām piederošajiem un to kontrolētajiem uzņēmumiem bija pienākums nodrošināt saviem darbiniekiem indeksētu pensiju, kas ir līdzvērtīga 70 % vai 66 % no to pēdējās algas, pensionējoties 67 gadu vecumā (52).

(84)

Līdz 90. gadu vidum kļuva skaidrs, ka Oslo Sporveier grupas pensiju fondā ir nepietiekams finansējums. Nepietiekamais finansējums bija uzkrājies vairāku gadu laikā, jo saistībā ar prēmiju iemaksām pensiju fondā nebija pietiekami ņemts vērā fakts, ka pensiju saistības bija palielinājušās tādu faktoru ietekmē kā darbinieku algu palielināšanās, garāks paredzamais dzīves ilgums, pārmaiņas plānotajā invaliditātes līmenī u. c. Norvēģijas Finanšu uzraudzības iestāde (Kredittilsynet) norāda, ka 1995. gada 31. decembrīAS Oslo Sporveier pensiju fondā segums bija tikai 46,9 %. Pašvaldības pensiju fondos, kuros segums ir mazāks par 95 %, tas jāpalielina par vismaz 1,5 % gadā (53). Tādēļ Oslo pašvaldībai kā uzņēmuma īpašniekam bija tiesību aktos noteikts pienākums segt nepietiekamo Oslo Sporveier grupas finansējumu (54). Tādējādi 1996. gada 23. decembrī tika nolemts, ka AS Oslo Sporveier jāiesniedz plāns deficīta novēršanai. Rezultātā tika izstrādāts maksājumu plāns deficīta novēršanai līdz 2020. gadam. Finanšu uzraudzības iestāde apstiprināja plānu 1997. gada 9. jūlijā.

(85)

Saskaņā ar maksājumu plānu Oslo pašvaldība veica augšupvērstas korekcijas saistībā ar ikgadējo kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, lai segtu lielākas pensiju prēmijas.

(86)

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka 2003. gadā Oslo pašvaldība nolēma segt deficītu Oslo Sporveier grupas pensiju fondā, veicot vienreizēju maksājumu. Rezultātā 2004. gada 2. aprīlī uzņēmums AS Oslo Sporveier iepludināja NOK 802,5 miljonus (55) uzņēmumā Oslo Sporveiers Pensjonskasse, lai segtu esošo kopējo deficītu (56). Kapitāla iepludināšana sedza nepietiekamo finansējumu saistībā ar uzņēmumu Oslo Sporvognsdrift AS, Oslo T-banedrift AS, AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene darbinieku pensiju saistībām.

(87)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka, kaut gan Oslo pašvaldībai bija tiesību aktos noteikts pienākums segt Oslo Sporveier grupas nepietiekamo finansējumu, tai nebija pienākuma veikt vienreizēju maksājumu; tā izvēlējās šādu risinājumu, jo tas no izmaksu viedokļa būtu efektīvāks nekā spēkā esošā amortizācijas plāna izpilde. Gadā amortizētā summa nepietiekamā finansējuma apkalpošanai bija lielāka nekā finansējuma izmaksas tāda paša apmēra bankas aizdevuma apkalpošanai. Turklāt aplēses liecināja, ka vienreizējs maksājums nodrošinās ietaupījumus pamatdarbības budžetā aptuveni NOK 160 miljonu apmērā un samazinās grupas ikgadējās izmaksas saistībā ar pensijām par apmēram NOK 60 miljoniem.

(88)

No kopējās summas, kas bija NOK 802,5 miljoni, NOK 111 760 000 sedza uzņēmuma AS Sporveisbussene pensiju saistības. Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka pilno summu uzņēmums AS Oslo Sporveier samaksāja tieši uzņēmumam Oslo Sporveiers Pensjonskasse, nevis veica naudas pārskaitījumu uzņēmumam AS Sporveisbussene. AS Sporveisbussene 2004. gada finanšu pārskatos pensiju ieguldījums NOK 111 760 000 apmērā tika iegrāmatots kā jauna akciju kapitāla iepludināšana.

(89)

Norvēģijas iestādes norādīja, ka daļa no iepludinātā kapitāla, kas tika pārskaitīts uzņēmumam AS Sporveisbussene, sedza pensiju saistības tūrisma autobusu darbībā iesaistītajiem darbiniekiem laikposmā no 1994. gada (kad tika sākta tūrisma autobusu darbība) līdz 1997. gada 1. janvārim.

(90)

Norvēģijas iestādes iesniedza aprēķinus, saskaņā ar kuriem aptuveni NOK 430 300 no kopējā iepludinātā kapitāla bija saistīti ar nepietiekamo finansējumu pensiju saistībām tūrisma autobusu nodaļai.

(91)

Maksājums NOK 111 760 000 apmērā arī deva iespēju uzņēmumam AS Sporveisbussene pārvest pensiju fondu no uzņēmuma Oslo Sporveiers Pensjonskasse dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai Vital Forsikring ASA. Pārmaiņas stājās spēkā 2004. gada 1. jūnijā. Saskaņā ar spēkā esošajiem Norvēģijas tiesību aktiem visas prēmijas, ar kurām tika plānots segt deficītu, bija jāsamaksā pilnā apmērā, lai AS Sporveisbussene varētu nodot pensiju saistības citam fondam (57).

(92)

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka AS Oslo Sporveier negatīvā nodokļu pozīcija tika izmantota, lai samazinātu AS Sporveisbussene nodokļu slogu. Oslo Sporveier grupas labvēlīgais nodokļu režīms varēja tikt izmantots, lai novērstu nepieciešamību maksāt nodokļus par tādā tirgū gūto peļņu, kurš pilnībā vai daļēji ir pakļauts konkurencei. Šķiet, ka sūdzības pamatā ir fakts, ka laikposmā no 2000. gada līdz 2004. gadam AS Sporveisbussene ziņoja, ka tā ar nodokli apliekamie ienākumi ir NOK 2 027 000, lai gan peļņa pirms nodokļu samaksas bija aptuveni NOK 54 796 000.

(93)

Norvēģijas iestādes apgalvoja un Uzraudzības iestāde uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs varētu būt atsaucies uz nodokļu noteikumiem par ieguldījumiem starp vienas grupas uzņēmumiem (grupas ieguldījumiem). Acīmredzot AS Sporveisbussene pārskaitīja daļu no savas peļņas, tādējādi izvairoties no ienākuma nodokļa maksāšanas par pārskaitīto summu.

(94)

Saskaņā ar Norvēģijas Nodokļu likumu (58) grupas uzņēmumus apliek ar nodokli kā atsevišķas juridiskās personas; jau no sākuma grupas uzņēmumi netiek konsolidēti nodokļu nolūkā, un tas nozīmē, ka uzņēmums var atskaitīt tikai savus paša zaudējumus un tam ir saistības maksāt nodokļus tikai par savu peļņu.

(95)

Tomēr noteiktos apstākļos saskaņā ar nodokļu noteikumiem uzņēmums no sava ar nodokli apliekamā ienākuma var atskaitīt vienpusēju ieguldījumu kapitālā par labu citam uzņēmumam vienas grupas ietvaros, veicot t. s. „grupas ieguldījumu”.

(96)

Grupas ieguldījumi ir atļauti (59), ja uzņēmums, kas piešķir ieguldījumu, un saņēmējuzņēmums ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību (60) un pieder pie vienas un tās pašas grupas (61). Turklāt pastāv prasība, ka mātesuzņēmumam pieder vairāk nekā 90 % meitasuzņēmumā un tas tur līdzvērtīgu balsstiesību daļu (62). Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka šīm prasībām jābūt izpildītām tā finanšu gada beigās, kura laikā ir veikts grupas ieguldījums.

(97)

Uzņēmums, kas veic ieguldījumu, un saņēmējuzņēmums savu ikgadējo nodokļu deklarāciju ietvaros informē nodokļu iestādes par ieguldījumu, iesniedzot pilnīgu informāciju par ieguldījuma veidiem.

(98)

Grupas ieguldījumu var veikt naudā, apgrozāmajā kapitālā vai kā citu finanšu ieguldījumu (63).

(99)

Uzņēmums, kas veic ieguldījumu, var atskaitīt grupas ieguldījumu, ja to sedz šā uzņēmuma ar nodokli apliekamie ienākumi (64). Ja uzņēmuma piešķirtais grupas ieguldījums pārsniedz tā ar nodokli apliekamos ienākumus, uzņēmums nevar atskaitīt pārsnieguma summu (65). Tajā pašā laikā saņēmējuzņēmumam ir pienākums maksāt nodokļus par grupas ieguldījumu (66), bet pārsnieguma summa, kuru nevar atskaitīt, netiek aplikta ar nodokli, kas jāmaksā saņēmējuzņēmumam. Uzskata, ka ieguldījums ir ienākums saņēmējuzņēmumam tā paša gada laikā, kurā uzņēmums, kas veic ieguldījumu, to atskaita savā nodokļu novērtējumā. Ja saņēmējuzņēmumam trūkst līdzekļu, ieguldījumu var izmantot, lai kompensētu zaudējumus, tostarp iepriekšējos gados radušos zaudējumus. Turklāt jāizpilda prasība, kas attiecas uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību dividenžu sadali (67).

(100)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka noteikumus par grupas ieguldījumiem piemēro bez izņēmuma visiem uzņēmumiem, kuriem Norvēģijā jāmaksā ienākuma nodoklis. Lai piemērotu noteikumus, nav vajadzīga valdības atļauja, licence vai cita līdzīga valsts iestādes izsniegta piekrišana. Noteikumus piemēro neatkarīgi no tā, kas kontrolē grupu, vai tās izcelsme ir Norvēģijā vai citā valstī un vai tā ir privātpersonu vai valsts īpašums.

(101)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka noteikumu mērķis ir izveidot līdzīgu nodokļu režīmu un nodokļu neitralitāti starp i) grupas uzņēmumiem un ii) uzņēmumiem, kuri veic vairākas darbības kā viens uzņēmums. Šo mērķi panāk, ļaujot grupas uzņēmumiem kompensēt zaudējumus, kuri rodas vienam (vai vairākiem) grupas uzņēmumiem, izmantojot citu tās pašas grupas uzņēmumu peļņu, tādējādi faktiski ļaujot, ka grupa tiek aplikta ar nodokli, pamatojoties uz tās konsolidēto neto ar nodokli apliekamo peļņu. Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka noteikumu par grupas ieguldījumiem nolūks vai mērķis nekad nav bijis nodrošināt labumus noteiktiem uzņēmumiem, pamatojoties uz tādiem apsvērumiem kā uzņēmuma īpašnieki vai veiktā darbība.

(102)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka uzņēmums AS Sporveisbussene piešķīra uzņēmumam AS Oslo Sporveier grupas ieguldījumu NOK 4 068 000 2000. gadā un NOK 8 365 000 2001. gadā, savukārt 2002.–2004. gadā ieguldījumi netika piešķirti nodokļu zaudējumu dēļ (68).

(103)

Savās piezīmēs par lēmumu sākt procedūru Norvēģijas iestādes sniedza sīkākus faktus, kuri bija nozīmīgi, lai novērtētu pasākumus, uz kuriem attiecās formālā izmeklēšanas procedūra. Šī informācija ir iekļauta iepriekšējās iedaļās.

(104)

Norvēģijas iestādes iesniedza Uzraudzības iestādei ne tikai šos faktus, bet arī 2012. gada 25. maija ziņojumu par AS Sporveisbussene efektivitāti 1999. un 2002. gadā, kuru Norvēģijas iestāžu uzdevumā sagatavoja neatkarīgs konsultants Asplan Viak AS (turpmāk „Asplan Viak ziņojums”) (69). Ziņojumā Asplan Viak AS salīdzināja AS Sporveisbussene un citu Norvēģijas regulāro autobusu operatoru izmaksas. Ziņojumā secināts, ka 1999. un 2002. gadā AS Sporveisbussene izmaksas bija tādā pašā vai zemākā līmenī nekā tipiskam, labi pārvaldītam un atbilstoši nodrošinātam uzņēmumam, kas sniedz regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumus Norvēģijā (70).

(105)

Norvēģijas iestādes sniedza Uzraudzības iestādei informāciju par autobusu komercdarbības jomas finanšu dzīvotspēju. Kopš uzņēmuma darbības sākuma 1994. gadā uzņēmums strādājis ar peļņu; vienīgi 1998. gadā tam bija neliels deficīts NOK 29 000 apmērā. Norvēģijas iestādes iesniedza Uzraudzības iestādei 2003. gada stratēģijas dokumentu par AS Sporveisbussene veiktajām autobusu komercdarbībām (turpmāk „2003. gada stratēģijas dokuments”), un saskaņā ar šo dokumentu mērķis ir 2003. gadā panākt bruto peļņu NOK 1,5 miljonu apmērā (pirms netiešajām izmaksām) un apgrozījumu NOK 14,1 miljona apmērā.

(106)

Norvēģijas iestādes joprojām uzskata, ka vietējo regulāro autobusu pārvadājumu finansēšana Oslo tika veikta, pamatojoties uz atbalsta shēmu, kuras pamatā ir KTL un KTN.

(107)

Tās norāda, ka, pirmkārt, mērķis, saskaņā ar kuru var piešķirt KTL 22. pantā noteiktās dotācijas, ir skaidri noteikts, t. i., kompensāciju var piešķirt tikai tādu zaudējumu segšanai, kuri radušies saistībā ar tādu regulāro pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, kurus apgabals ir atļāvis. Saistībā ar šo Norvēģijas iestādes norāda, ka šis pasākums atšķiras no Somijas veiktā pasākuma, kuru Eiropas Komisija novērtējusi Åland Industrihus lietā (71).

(108)

Otrkārt, tās uzsver, ka Oslo pašvaldības rīcības brīvību, aprēķinot kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, ierobežo KTN noteiktās valsts vadlīnijas. Norvēģijas iestādes uzskata, ka valdības noteikts ierobežojums apgabala rīcības brīvībai pamato secinājumu par to, ka kompensācija tiek piešķirta, pamatojoties uz atbalsta shēmu. Kompensāciju lielā mērā rada valsts (pretstatā apgabalam) līdzekļi, un Satiksmes ministrija i) ir pilnvarota sniegt norādījumus par maršrutu grafiku saturu un publicēšanu, ii) ir pilnvarota apstiprināt tarifus, iii) nosaka atlaides valsts līmenī, iv) var sniegt norādījumus par biļešu sistēmas izmantošanu un v) ir pilnvarota apstiprināt vispārīgos noteikumus un nosacījumus regulārajiem pārvadājumiem.

(109)

Visbeidzot Norvēģijas iestādes iebilst, ka konsekventā administratīvā prakse Oslo liecina, ka atbalsts ticis izmaksāts, pamatojoties uz shēmu.

(110)

Norvēģijas iestādes norāda, ka kvalitatīva prēmiju un sodu sistēma ir daļa no vispārējās sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas par vietējo regulāro autobusu pārvadājumu nodrošināšanu Oslo un attiecīgi ir neatņemama atbalsta shēmas daļa. Tās arī norāda, ka prēmijas maksājums 2004. gadā bija NOK 3,9 miljoni jeb 0,8 % no AS Sporveisbussene ieņēmumiem attiecīgajā gadā (NOK 483,5 miljoni) un ka šis fakts ikvienā gadījumā liecina par to, ka AS Sporveisbussene izmantoja daļu no savas saprātīgās peļņas.

(111)

Uzraudzības iestāde secina, ka, pamatojoties uz sniegto informāciju, Norvēģijas iestādes apgalvo, ka valsts atbalsts nav saistīts ar kopējo izmaksu sadali un maksājumu par pakalpojumiem grupas ietvaros, jo darījumi starp grupas uzņēmumiem un — mazākā mērā — starp grupas uzņēmumiem un AS Oslo Sporveier balstās uz parastiem komercnoteikumiem un principiem.

(112)

Norvēģijas iestādes norāda, ka 2004. gadā iepludinātā kapitāla aptuvenā daļa, kas ir NOK 430 300 un kas sedza izmaksas, kuras bija saistītas ar pensijām un vienīgi komercdarbībām, ne sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu (kapitāla iepludināšana saistībā ar komercdarbībām), nav valsts atbalsts, bet drīzāk tā ir ieguldījums saskaņā ar tirgus noteikumiem un atbilstīgi tirgus ekonomikas ieguldītāja principam. Saistībā ar šo tās uzsver, ka pretēji lēmumā sākt procedūru norādītajiem faktiem (72) Oslo pašvaldība 2002. gadā faktiski kļuva par AS Oslo Sporveier vienīgo īpašnieku, un tas bija pirms 2004. gadā veiktās kapitāla iepludināšanas. Turklāt Norvēģijas iestādes iesniedza Uzraudzības iestādei informāciju par autobusu komercdarbības jomas finanšu dzīvotspēju. Kopš uzņēmuma darbības sākuma 1994. gadā uzņēmums strādājis ar peļņu, un vienīgi 1998. gadā tam bija neliels deficīts NOK 29 000 apmērā. Saskaņā ar 2003. gada stratēģijas dokumentu par autobusu komercdarbībām mērķis bija 2003. gadā panākt bruto peļņu NOK 1,5 miljona apmērā (pirms netiešajām izmaksām) un apgrozījumu NOK 14,1 miljona apmērā. Pamatojoties uz šo informāciju un ņemot vērā tirgus ekonomikas ieguldītāja testu, kuru Uzraudzības iestāde ietvērusi lēmumā sākt procedūru (73), Norvēģijas iestādes norāda, ka kapitāla iepludināšana saistībā ar komercdarbībām vispārīgi bija rentablāks pasākums nekā uzņēmuma likvidēšana un tādas pašas summas ieguldīšana citviet, jo augstās izmaksas saistībā ar likvidāciju ievērojami pārsniegtu izmaksas par kapitāla iepludināšanu.

(113)

Savos apsvērumos par lēmumu sākt procedūru Norvēģijas iestādes arī paskaidroja, ka gan tie darbinieki, kuri bija iesaistīti sabiedriskā pakalpojuma darbībās, gan tie, kuri bija iesaistīti komercdarbību veikšanā, bija vienas un tās pašas juridiskās personas darbinieki un viena un tā paša pensiju fonda dalībnieki. Tāpat saskaņā ar Norvēģijas tiesību aktiem, sedzot deficītu pensiju fondā, nedrīkst izslēgt dažus šāda fonda dalībniekus. Norvēģijas iestādes apgalvo, ka šis fakts pamato pieņēmumu, ka privāts ieguldītājs tādā pašā situācijā būtu īstenojis tādu pašu kapitāla palielināšanu.

(114)

Norvēģijas iestādes arī norāda, ka kapitāla iepludināšana komercdarbībām nav valsts atbalsts, jo tā ir mazāka par de minimis slieksni.

(115)

No Norvēģijas iestāžu iesniegtajām piezīmēm izriet, ka noteikumi par grupas ieguldījumiem izslēdz jebkādu valsts atbalstu, jo šos noteikumus piemēro visiem uzņēmumiem, kuri ir rezidenti Norvēģijā, un to mērķis ir panākt nodokļu konsolidāciju grupā.

(116)

Norvēģijas iestādes norāda, ka kompensācija, kas tika piešķirta par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, nav izraisījusi pārmērīgu kompensāciju, tādēļ tā ir saderīga ar EEZ līguma 49. pantu.

(117)

Uzraudzības iestāde saņēma piezīmes no divām ieinteresētām personām, kas ir sūdzības iesniedzējs Konkurrenten.no AS un tā māsasuzņēmums Risdal Touring AS.

(118)

Sūdzības iesniedzējs atsaucas uz vairākiem dokumentiem, kurus tas iesniedzis Uzraudzības iestādei un EBTA Tiesai, paskaidrojot savu nostāju šajā lietā. Sūdzības iesniedzēja iebildumi pret Uzraudzības iestādes sniegto informāciju ir saistīti ar to, ka Uzraudzības iestāde i)gandrīz pilnībā balstās uz Norvēģijas iestāžu neoficiāli sniegto informāciju, ii) nodala pasākumus, kurus sūdzības iesniedzējs konstatējis divās dažādās lietās, un iii) šķietami liedz sūdzības iesniedzējam publisku piekļuvi lietas dokumentiem. Sūdzības iesniedzējs apšauba Uzraudzības iestādes vēlmi veikt objektīvu un plašu izmeklēšanu.

(119)

Risdal Touring AS ir tajā pašā uzņēmumu grupā, kurā ir sūdzības iesniedzējs. Uzņēmums piekrīt sūdzības iesniedzēja paustajām bažām. Īpaši uzņēmums pauž nožēlu par Uzraudzības iestādes varbūtējo lēmumu liegt publisku piekļuvi lietas dokumentiem un par ilgstošajām procedūrām šajā lietā. Uzņēmums uzsver, ka šie apstākļi liek apšaubīt Uzraudzības iestādes spēju un vēlmi veikt objektīvu un plašu izmeklēšanu.

(120)

EEZ līguma 61. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

„Ja vien šis līgums neparedz ko citu, ar līgumu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir EK dalībvalsts vai EBTA valsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp Līgumslēdzējām Pusēm.”

(121)

Pirmkārt, Uzraudzības iestāde novērtē, vai pasākums, kas ir grupas aplikšana ar nodokli, ir valsts atbalsts.

(122)

Otrkārt, Uzraudzības iestāde novērtē, kāds raksturs ir kapitāla iepludināšanai saistībā ar komercdarbībām kā valsts atbalstam. Kā paskaidrots iepriekš, runa ir par daļu no lielāka pasākuma (2004. gadā tika veikta kapitāla iepludināšana, lai atrisinātu nepietiekamo finansējumu pensiju kontos). Tomēr pretstatā pārējai 2004. gadā veiktajai kapitāla iepludināšanai kapitāla iepludināšana saistībā ar komercdarbībām sedza tādu pakalpojumu izmaksas, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, konkrēti — nepietiekamo finansējumu tādu darbinieku pensiju kontos, kuri bija iesaistīti AS Sporveisbussene komercdarbībā. Lai novērtētu, kāds raksturs ir abām 2004. gadā iepludinātā kapitāla daļām kā valsts atbalstam, tās jānodala, jo tās jāvērtē, katrā gadījumā balstoties uz atšķirīgu juridisko pamatu. Tādējādi pasākumi, kas ir kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, tiek vērtēti, pamatojoties uz EK Tiesas (turpmāk „Tiesa”) izstrādātajiem principiem spriedumā Altmark lietā (74), bet pasākumi, kas nav kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, netiek vērtēti saskaņā ar šādiem principiem.

(123)

Treškārt, Uzraudzības iestāde novērtē, vai ikgadējā kompensācija un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu ir valsts atbalsts.

(124)

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka AS Oslo Sporveier negatīvā nodokļu pozīcija tika izmantota, lai samazinātu uzņēmuma AS Sporveisbussene nodokļu slogu. Uzraudzības iestāde pauž viedokli, ka sūdzības iesniedzējs atsaucas uz noteikumiem par aplikšanu ar nodokli saistībā ar ieguldījumiem starp vienas uzņēmumu grupas uzņēmumiem (turpmāk „grupas ieguldījumi”).

(125)

Uzraudzības iestāde norāda, ka šos noteikumus piemēro uzņēmumiem AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene, jo otrais uzņēmums ir pirmajam uzņēmumam pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Tādējādi AS Oslo Sporveier vai jebkurš tā meitasuzņēmums principā var kompensēt ar nodokli apliekamo peļņu, sadalot ieguldījumus grupas ietvaros.

(126)

Uzraudzības iestāde norāda, ka sūdzības iesniedzējs par problēmu uzskata faktu, ka vispārējus Norvēģijas noteikumus piemēro uzņēmumu aplikšanai ar nodokli. Uzraudzības iestāde norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav ne izteicis pieņēmumu, ne iesniedzis informāciju, kas liecinātu, ka attiecīgie nodokļu noteikumi ir izstrādāti tā, ka to piemērošanas rezultātā noteiktiem uzņēmumiem var tikt piešķirts valsts atbalsts.

(127)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru, lai noteiktu, vai pasākums ir selektīvs, ir atbilstīgi pārbaudīt, vai noteiktas tiesību sistēmas kontekstā pasākums piešķir priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri atrodas salīdzināmā tiesiskā un faktiskā situācijā (75). Tādēļ var būt, ka noteiktas valsts nodokļu sistēma nav valsts atbalsts, pat ja tā neatbilst vispārējai sistēmai, saskaņā ar kuru uzņēmumi tiek aplikti ar nodokli kādā EEZ dalībvalstī.

(128)

Saistībā ar attiecīgajiem ieguldījumiem grupas uzņēmumi nav tādā tiesiskā un faktiskā situācijā, kas ir salīdzināma ar ārpus grupas esošu uzņēmumu situāciju. Kad mātesuzņēmums piešķir ieguldījumu meitasuzņēmumam un tādējādi samazina savus ar nodokli apliekamos ienākumus, šāda ieguldījuma mērķis nav maksimāli palielināt peļņu vienai pusei uz otras puses rēķina, bet tas drīzāk ļauj piemērot nodokļu režīmu, kas ir līdzīgs tāda atsevišķa uzņēmuma nodokļu režīmam, kurš veic vairākas darbības, un nodrošina nodokļu neitralitāti starp grupas uzņēmumiem un atsevišķu uzņēmumu, kas veic vairākas darbības.

(129)

Kā norādīts 3.1. iedaļā Uzraudzības iestādes vadlīnijās par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kuri ir saistīti ar tiešu uzņēmuma aplikšanu ar nodokli, valsts atbalsta noteikumi neierobežo EBTA dalībvalstu pilnvaras pieņemt pēc to ieskatiem vispiemērotākos lēmumus par ekonomikas politiku un jo īpaši sadalīt nodokļu slogu pēc to ieskatiem vispareizāk starp dažādiem ražošanas faktoriem.

(130)

Uzraudzības iestāde piekrīt Norvēģijas iestāžu teiktajam par to, ka pasākums patiesi ir pieejams ikvienam uzņēmumam, kas ir rezidents Norvēģijā un kam jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis, tostarp ārvalstu uzņēmumiem ar meitasuzņēmumiem Norvēģijā. Statūtkapitāla prasība, dibinot sabiedrību ar ierobežotu atbildību, izmeklēšanas perioda laikā bija NOK 100 000, tādējādi atsevišķs uzņēmums varēja izveidot otru uzņēmumu Norvēģijā un attiecīgi grupu. Rezultātā atsevišķs uzņēmums varēja izveidot grupu, un tam nebija nepieciešami ievērojami kapitāla līdzekļi. Tādējādi šāda shēma aptver plašu potenciālo saņēmēju loku, un tās mērķis ir nodrošināt līdzīgu nodokļu režīmu neatkarīgi no uzņēmuma lieluma vai struktūras.

(131)

Ņemot vērā iepriekš teikto, Uzraudzības iestāde uzskata, ka ar nodokli apliekamo ienākumu kompensēšana, veicot grupas ieguldījumu, nerada uzņēmumam AS Sporveisbussene ekonomikas priekšrocību, kad tam, izpildot priekšnoteikumu par labuma gūšanu nodokļu atskaitīšanas nolūkā, bija pienākums veikt ieguldījumu citā grupas uzņēmumā par tādu pašu summu kā nodokļu bāzes samazinājums, kas iegūts šādā veidā. Tādējādi šis nodokļu režīms nav valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē.

(132)

Kā norādīts iepriekš, aptuveni NOK 430 300 no 2004. gadā iepludinātā kapitāla varētu būt saistīti ar nepietiekamo finansējumu pensiju kontos tūrisma autobusu nodaļā. Tā kā šī iepludinātā kapitāla daļa neattiecās uz izmaksām par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, tā netiek vērtēta, pamatojoties uz spriedumu Altmark lietā.

(133)

Turklāt Komisijas 2006. gada 15. decembra Regulu (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. panta (tagad — LESD 107. panta) un 88. panta (tagad — LESD 108. panta) piemērošanu de minimis atbalstam nepiemēro šajā gadījumā (76). Tā kā aptuvenā summa NOK 430 300 bija daļa no kopējās summas NOK 111 760 000, kas tika piešķirta, lai segtu izmaksas par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, tā ir neatņemama kopējās summas daļa. Tādēļ to nevar uzskatīt par atsevišķu pasākumu, kas atbilst de minimis regulas nosacījumiem (77).

(134)

Turklāt regulas 2. pantā ir skaidri noteikts, ka „ja kopējais atbilstoši atbalsta pasākumam piešķirtā atbalsta apjoms pārsniedz šo augšējo robežu [kas ir EUR 200 000 vai EUR 100 000 autotransporta nozarē], šim atbalsta apjomam nevar piemērot šo regulu pat tad, ja tā atsevišķa daļa nepārsniedz šo robežu. Šādā gadījumā šīs regulas piemērošanu šim atbalsta pasākumam nevar pieprasīt nedz šā atbalsta piešķiršanas laikā, nedz jebkad vēlāk” (78).

(135)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru Uzraudzības iestādei jānosaka, vai saņēmējuzņēmums, kas ir AS Sporveisbussene, ir saņēmis ekonomikas priekšrocību, kādu tas nesaņemtu parastos tirgus apstākļos (79). Šim nolūkam Uzraudzības iestāde izmanto tirgus ekonomikas ieguldītāja testu (80), kas būtībā nosaka, ka valsts atbalsts tiek piešķirts ikreiz, kad valsts piešķir līdzekļus uzņēmumam, kuram parastos apstākļos privāts ieguldītājs nepiešķirtu līdzekļus, vadoties pēc parastiem komerckritērijiem un neņemot vērā citus sociālus, politiskus vai filantropiskus apsvērumus (81).

(136)

Jāatceras, ka sākotnējais amortizācijas plāns tika sākts, kad Norvēģijas Finanšu uzraudzības iestāde pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru uzņēmumam AS Oslo Sporveier tika pieprasīts likvidēt deficītu pensiju fondā. Tas nozīmēja, ka uzņēmumu AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene īpašniekiem bija vai nu jāatrisina problēma ar nepietiekamo finansējumu saistībā ar savu uzņēmumu darbību, vai arī jāuzņemas risks, ka to uzņēmumi kļūs maksātnespējīgi.

(137)

Novērtējot, vai kapitāla iepludināšana tika veikta saskaņā ar nosacījumiem, kuri būtu pieņemami privātam ieguldītājam, Uzraudzības iestāde uzsver, ka privāts ieguldītājs līdzīgā situācijā, t. i., pastāvot iespējai a) iepludināt svaigu kapitālu uzņēmumā vai b) likvidēt uzņēmumu un veikt tāda paša apmēra ieguldījumu citviet, izvēlētos a) stratēģiju tikai tad, ja kopumā tā būtu rentablāka nekā b) stratēģija. Tas nozīmē, ka nav pietiekami izvēlēties „lētāko” risinājumus, lai izpildītu standartu — tirgus ekonomikas ieguldītāja principu, bet ir arī jāparāda, ka par cenu „lētākā risinājuma” sasniegšanai nākotnē būs pieņemams atdeves līmenis.

(138)

Lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru (82) Uzraudzības iestāde pauda bažas par tirgus ekonomikas ieguldītāja testa piemērošanu, jo nebija atbilstīgas informācijas, piem., rentabilitātes prognožu, kuras būtu veicis privāts ieguldītājs.

(139)

Atbildot uz šo pieprasījumu, Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka 2004. gadā, kad tika veikta kapitāla iepludināšana, AS Sporveisbussene tūrisma autobusu darbība, kuru uzņēmums sāka veikt 1994. gadā, joprojām bija rentabla; izņēmums bija 1998. gads, kad uzņēmums cieta ļoti nelielus zaudējumus NOK 29 000 apmērā. Tāpat saskaņā ar 2003. gada stratēģijas dokumentu par tūrisma autobusu darbību 2003.–2006. gadā ir skaidrs, ka mērķis bija turpināt tūrisma autobusu darbību un 2003. gadā panākt apgrozījumu NOK 14,1 miljona apmērā un peļņu NOK 1,5 miljonu apmērā (pirms netiešajām izmaksām). Likvidēt AS Sporveisbussene vai nodalīt un tad likvidēt tūrisma autobusu darbību nebūtu pamatota alternatīva Oslo pašvaldībai, ņemot vērā iesaistītās lielās izmaksas, kuras ievērojami pārsniegtu izmaksas nepietiekamā finansējuma segšanai pensijām, kas piešķirtas tūrisma autobusu nodaļas darbiniekiem. Ņemot vērā iepludinātās summas salīdzinoši nelielo apmēru, fakts, ka AS Sporveisbussene veiktā tūrisma autobusu darbība vispārīgi bija rentabla un prognozes nākamajiem gadiem liecināja, ka rentabilitāte varētu saglabāties saprātīgā līmenī, kā arī ņemot vērā ar likvidāciju saistītās augstās izmaksas, hipotētiski var teikt, ka privāts ieguldītājs varētu izvēlēties kapitāla iepludināšanu kā alternatīvu.

(140)

Tādēļ Uzraudzības iestāde uzskata, ka kapitāla iepludināšana aptuveni NOK 430 000 apmērā uzskatāma par atbilstīgu tirgus ekonomikas ieguldītāja principam. Uzraudzības iestāde uzskata, ka tā neradīja priekšrocību uzņēmumam AS Sporveisbussene, kādu tas nesaņemtu parastos tirgus apstākļos. Tādējādi tā nav valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē.

(141)

Saistībā ar sūdzību par savstarpējām subsīdijām starp uzņēmumu AS Oslo Sporveier, AS Sporveisbussene, Arctic Express AS un Sporveisbussenes Turbiler AS sabiedriskā pakalpojuma darbībām un komercdarbībām Uzraudzības iestāde secina, ka pastāv pieņēmums, ka ikgadējā kompensācija par vietējo regulāro pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu ir nodrošinājušas subsīdijas Oslo Sporveier grupas veiktajām komercdarbībām.

(142)

Ir acīm redzams, ka savstarpējas subsīdijas (valsts atbalsta kontroles nolūkā) var tikt veiktas tikai tad, ja uzņēmums, kas ir iesaistīts savstarpējo subsīdiju piešķiršanā, saņem valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē. Tādējādi saistībā ar šo sūdzības daļu Uzraudzības iestādei vispirms jāvērtē, vai finansēšanas pasākumi, t. i., i) ikgadējā kompensācija un ii) kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, ir valsts atbalsts.

(143)

Lai atbalsts būtu valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, tam jābūt valsts piešķirtam atbalstam vai piešķirtam, izmantojot valsts līdzekļus.

(144)

Vispirms jānorāda, ka gan vietējās, gan reģionālās iestādes uzskatāmas par līdzvērtīgām valstij (83). Tādējādi Oslo pašvaldība ir līdzvērtīga valstij EEZ valsts atbalsta noteikumu nolūkā.

(145)

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka valsts, darbojoties kā Oslo pašvaldība un piešķirot ikgadējo kompensāciju, nodrošinājusi finansējumu uzņēmumam AS Oslo Sporveier, lai tas veiktu regulāros autobusu pārvadājumus līdz 1997. gadam. Nav apšaubāms fakts, ka laikposmā no 1997. gada līdz 2008. gadam uzņēmums AS Oslo Sporveier nodevis ikgadējo kompensāciju uzņēmumam AS Sporveisbussene saskaņā ar Transporta nolīguma noteikumiem, un šis nolīgums būtībā formalizē iepriekš nerakstīto administratīvo praksi ikgadējās kompensācijas aprēķināšanai (84).

(146)

Attiecībā uz kapitāla iepludināšanu uzņēmumā AS Sporveisbussene saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, lai segtu nepietiekamo finansējumu pensiju fondā, nav apstrīdams, ka valsts, darbojoties kā Oslo pašvaldība, ieguldīja uzņēmumā AS Sporveisbussene NOK 111 760 000 kapitāla veidā.

(147)

Tādēļ Uzraudzības iestāde secina, ka valsts piešķīra ikgadējo kompensāciju un veica kapitāla iepludināšanu saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, izmantojot finansējumu, kas ir valsts līdzekļi.

(148)

Par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē uzskata tikai priekšrocības par labu „uzņēmumiem”. Uzņēmums ir juridiskā persona, kas veic saimniecisko darbību neatkarīgi no sava juridiskā statusa un finansējuma veida (85). Saimnieciskā darbība ir ikviena darbība, kas ir preču un pakalpojumu piedāvāšana noteiktā tirgū (86).

(149)

Attiecīgajā periodā (1994.–2008. gads) AS Oslo Sporveier un vēlāk AS Sporveisbussene sniedza regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumus un tūrisma autobusu pārvadājumu pakalpojumus Norvēģijas tirgū. Pamatojoties uz šo faktu, Uzraudzības iestāde secina, ka gan AS Oslo Sporveier, gan AS Sporveisbussene attiecīgajā periodā bija uzņēmumi.

(150)

Lai pasākums būtu valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, tam jāpiešķir ekonomikas priekšrocība uzņēmumam, piem., atbrīvojot to no maksām, kādas tam parastos apstākļos būtu jāsedz no sava budžeta.

(151)

Kā norādīts iepriekš, ikgadējā kompensācija uzņēmumiem AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene par autobusu pārvadājumu pakalpojumiem Oslo prima facie nozīmē kompensāciju izmaksām saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu nenozīmē ekonomikas priekšrocību, ja ir izpildīti kritēriji, kurus Tiesa noteikusi Altmark judikatūrā (87).

(152)

Turklāt Uzraudzības iestāde uzskata, ka uzņēmumam AS Sporveisbussene tika veikta kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, lai tas segtu nepietiekamo finansējumu pensiju saistībām, kas tika uzkrātas laikā līdz 1997. gadam. Šķiet, ka šim nolūkam tika izmantots viss iepludinātais kapitāls. Tāpat ir jānorāda, ka, lai gan finanšu pārskatos tika norādītas noteiktas pārmaiņas AS Sporveisbussene kapitāla pozīcijā, pilno summu uzņēmums AS Oslo Sporveier iemaksāja tieši pensiju fondā, nevis pārskaitīja skaidro naudu uzņēmumam AS Sporveisbussene.

(153)

Kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu attiecas nevis uz jaunām izmaksām, bet gan iepriekš uzkrātām izmaksām, un tehniski tas netika atspoguļots uzņēmuma vispārējos pārskatos. Tomēr šis saistības jau pastāvēja kapitāla iepludināšanas laikā, un kapitāla iepludināšana tika izmantota, lai segtu deficītu pensiju fondos. Tādēļ var uzskatīt, ka kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu ir daļa no izmaksām, kuras bija jāsedz Oslo pašvaldībai, pretim saņemot sabiedriskos pakalpojumus, ko sniedz uzņēmums AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene (izmantojot AS Oslo Sporveier). Kapitāla iepludināšanas vietā Oslo pašvaldība būtu varējusi izmaksāt lielāku ikgadējo kompensāciju saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu. Tādēļ kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu ir neatņemama kompensācijas daļa par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, kas piešķirta AS Sporveisbussene, un tāda tā bijusi kopš 90. gadu vidus līdz kapitāla iepludināšanai (un tā būtu bijusi šādas kompensācijas daļa, ja tā būtu veikta atbilstīgi amortizācijas plānam līdz 2020. gadam).

(154)

Spriedumā Altmark lietā Tiesa apstiprināja, ka kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu nav valsts atbalsts, ja ir izpildīti četri kumulatīvi kritēriji.

(155)

Uzraudzības iestāde vispirms pārliecināsies par ceturto kritēriju, t. i., vai kompensācijas pamatā ir konkurss vai efektīva un labi pārvaldīta uzņēmuma izmaksas.

(156)

Kopš 1994. gada Oslo pašvaldība maksājusi uzņēmumam AS Oslo Sporveier kompensāciju par regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumiem, un 1997. gadā šie pakalpojumi tika nodoti uzņēmumam AS Sporveisbussene. Tomēr saistībā ar maršrutiem, kuri tika veikti saskaņā ar teritorijas koncesiju, ne AS Oslo Sporveier, ne AS Sporveisbussene netika izvēlēts publiskā iepirkuma procedūrā. Tādēļ ne kompensācija, kuru Oslo pašvaldība maksāja uzņēmumam AS Oslo Sporveier, ne kompensācija, kuru vēlāk uzņēmums AS Oslo Sporveier nodeva uzņēmumam AS Sporveisbussene, nebija balstīta uz cenām, kas noteiktas atklāta konkursa procedūrā.

(157)

Turklāt Norvēģijas iestādes nav iesniegušas Uzraudzības iestādei pietiekami sīku informāciju, kas ļautu pārbaudīt, vai izmaksas, kas radušās AS Oslo Sporveier vai AS Sporveisbussene, atbilst izmaksām, kādas veidotos parastam, labi pārvaldītam un atbilstoši nodrošinātam uzņēmumam, un, kā norādīts iepriekš, tās arī nav norādījušas, ka šis kritērijs ir izpildīts. Norvēģijas iestāžu iesniegtais Asplan Viak ziņojums vienīgi aptver kompensāciju, kas piešķirta par diviem darbības gadiem (1999. un 2002. gadu) no attiecīgi 15 gadiem (1994.–2008. gads), kuru laikā uzņēmumiem tikusi piešķirta kompensācija. Uzraudzības iestāde uzskata, ka saskaņā ar Altmark lietas ceturtā kritērija otro alternatīvu ir nepieciešams pamatojums tam, ka attiecīgā kompensācija noteikta, balstoties uz tādu izmaksu analīzi, kuras veidotos parastam, labi pārvaldītam un atbilstoši nodrošinātam uzņēmumam visa perioda laikā. Pat ja Asplan Viak ziņojumu varētu izmantot, lai parādītu, ka AS Sporveisbussene izpildīja šo prasību divus gadus, joprojām nav pārskata par 13 gadiem. Tādēļ Uzraudzības iestāde uzskata, ka nav izpildīts ceturtais kritērijs Altmark lietā.

(158)

Pamatojoties uz iepriekš teikto, Uzraudzības iestāde uzskata, ka regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumi, kuri tika veikti Oslo saskaņā ar teritorijas koncesiju, nav īstenoti saskaņā ar ceturto kritēriju Altmark lietā ne AS Oslo Sporveier, ne AS Sporveisbussene gadījumā. Tā kā Altmark lietā noteiktajiem kritērijiem jābūt izpildītiem kā kopumam, lai kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu nebūtu valsts atbalsts (89), Uzraudzības iestāde secina, ka ikgadējā kompensācija, tostarp kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, piešķir ekonomikas priekšrocību AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene.

(159)

Lai atbalsta pasākums būtu valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, tam jābūt selektīvam, piešķirot labvēlīgāku režīmu konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai.

(160)

Tiesa apstiprinājusi, ka, lai noteiktu, vai pasākums ir selektīvs, jānoskaidro, vai attiecīgais uzņēmums (attiecīgie uzņēmumi) atrodas tādā tiesiskā un faktiskā situācijā, kura ir salīdzināma ar citu uzņēmumu situāciju, ņemot vērā mērķi, kādam pasākums ir paredzēts (90).

(161)

Šajā gadījumā ikgadējā kompensācija un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu piešķir labvēlīgāku režīmu AS Oslo Sporveier un/vai AS Sporveisbussene, izslēdzot citus autobusu pārvadājumu operatorus. Citi autobusu pārvadājumu operatori, kuri veic regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumus Norvēģijā vai citviet EEZ, bija līdzīgā tiesiskā un faktiskā situācijā salīdzinājumā ar AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene. Šo iemeslu dēļ Uzraudzības iestāde secina, ka abi pasākumi ir selektīvi.

(162)

Lai atbalsta pasākums būtu valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, tam jākropļo konkurence vai jārada konkurences kropļošanas draudi un jāietekmē tirdzniecība starp līgumslēdzējām pusēm. Saskaņā ar EBTA Tiesas judikatūru šim nolūkam Uzraudzības iestāde pārliecinās, vai šāds atbalsts varētu ietekmēt tirdzniecību un kropļot konkurenci (91).

(163)

Kamēr Norvēģijā nebija stājies spēkā EEZ līgums, regulāros autobusu pārvadājumu pakalpojumus Oslo bija snieguši vairāki uzņēmumi. Tādēļ Uzraudzības iestāde secina, ka ikgadējā kompensācija un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu varēja kropļot konkurenci kopš tā laika (92).

(164)

Saistībā ar ietekmi uz tirdzniecību un faktu, ka šis gadījums ir saistīts ar autobusu pārvadājumu vietējo tirgu Oslo, Uzraudzības iestāde atgādina, ka spriedumā Altmark lietā, kas arī bija saistīts ar reģionāliem autobusu pārvadājumu pakalpojumiem, Tiesa atzina, ka:

„[..] [nav izslēgts,] ka sabiedriskās subsīdijas, kas piešķirtas uzņēmumam, kurš sniedz vienīgi lokālā vai reģionālā transporta pakalpojumus un nesniedz nekādus transporta pakalpojumus ārpus tā mītnes valsts, neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. [..] Tādējādi otrais nosacījums Līguma 92. panta 1. punkta piemērošanai, proti, ka atbalstam jābūt tādam, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, nav atkarīgs no piedāvāto transporta pakalpojumu lokālā vai reģionālā rakstura vai arī no veikto darbību apjoma” (93).

(165)

Tas nozīmē, ka, pat ja šajā gadījumā runa ir tikai par autobusu pārvadājumu vietējo tirgu (Oslo), valsts finansējums, kas piešķirts vienam operatoram šādā vietējā tirgū, var ietekmēt tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm (94). Tādējādi Uzraudzības iestāde uzskata, ka ikgadējā kompensācija un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu varēja ietekmēt tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm.

(166)

Pamatojoties uz iepriekš sniegto novērtējumu, Uzraudzības iestāde secina, ka ikgadējā kompensācija uzņēmumam AS Oslo Sporveier un uzņēmumam AS Sporveisbussene (vēlāk) un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, lai segtu nepietiekamo finansējumu pensiju fondā, ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta nozīmē.

(167)

Saskaņā ar 3. protokola II daļas 1. panta b) punkta i) apakšpunktu „pastāvošs atbalsts” nozīmē:

„[..] visu atbalstu, kas pastāvējis pirms EEZ līguma stāšanās spēkā attiecīgajās EBTA valstīs, un tas nozīmē atbalsta shēmas un individuālu atbalstu, kas stājies spēkā pirms un joprojām tiek piemērots pēc EEZ līguma stāšanās spēkā.”

(168)

Uzraudzības iestāde norāda, ka laikā, kad stājās spēkā EEZ līgums (1994. gada 1. janvārī), AS Oslo Sporveier saņēma kompensāciju par regulārajiem autobusu pārvadājumiem Oslo saskaņā ar transporta tiesību aktiem un iedibināto administratīvo praksi (pirms EEZ līguma stāšanās spēkā), kā sīkāk norādīts iepriekš.

(169)

Savā spriedumā lietā E-14/10, ar ko anulē Uzraudzības iestādes Lēmumu Nr. 254/10/COL, EBTA Tiesa noteikusi:

“Tas, vai piešķirtais atbalsts […] ir „pastāvošs atbalsts”, […] ir atkarīgs no 3. protokola SCA noteikumu skaidrojuma […]

[…] lai atbalsts būtu „pastāvoša atbalsta pasākums” saskaņā ar EEZ valsts atbalsta noteikumiem, tam jābūt tādas atbalsta shēmas daļai, kura ieviesta pirms EEZ līguma stāšanās spēkā” (95).

(170)

Saskaņā ar 3. protokola II daļas 1. panta d) punktu „atbalsta shēma”:

„[..] ir ikviens likums, uz kura pamata bez nepieciešamības ievērot citus īstenošanas pasākumus var tikt piešķirts individuāls atbalsts uzņēmumiem, kuri likumā definēti vispārējā un abstraktā veidā, un ikviens likums, uz kura pamata vienam vai vairākiem uzņēmumiem var tikt piešķirts atbalsts, kas nav saistīts ar īpašu projektu, uz nenoteiktu laiku un/vai par nenoteiktu summu”.

(171)

Saskaņā ar 3. protokola II daļas 1. panta e) punktu „individuāls atbalsts”

„[..] ir atbalsts, kas nav piešķirts, pamatojoties uz atbalsta shēmu, un atbalsts, par kura piešķiršanu jāpaziņo, pamatojoties uz atbalsta shēmu”.

(172)

Šis dalījums ir īpaši svarīgs pastāvošā atbalsta kontekstā, jo saskaņā ar 3. protokolu Uzraudzības iestāde ir kompetenta pastāvīgi pārskatīt pastāvošās atbalsta sistēmas (96). Līdzīgā kārtā 3. protokola II daļas V iedaļu piemēro tikai pastāvošām atbalsta shēmām (97).

(173)

Uzraudzības iestāde norāda, ka šī definīcija tika iestrādāta EEZ līgumā 2001. gadā, to iekļaujot 3. protokola II daļā. Līdz 2001. gadam, kad 3. protokols tika salāgots ar procedūras noteikumiem (98), EEZ tiesību aktos nebija līdzīgas precīzas definīcijas par atbalsta shēmu. Turklāt Uzraudzības iestāde uzskata, ka jāpatur prātā apsvērumi saistībā ar pastāvoša atbalsta koncepciju, proti, principā nodrošināt EEZ valstīm un valsts atbalsta saņēmējiem zināmu tiesisko noteiktību saistībā ar kārtību, kādā tiek veikta valsts atbalsta kontrole to tiesību sistēmās, tajā pašā laikā dodot Uzraudzības iestādei iespēju salāgot šādas sistēmas ar EEZ tiesību aktiem.

(174)

Turklāt Uzraudzības iestāde norāda, ka Eiropas tiesu judikatūrā nav dotas sīki izstrādātas norādes par šīs definīcijas skaidrojumu. Tādēļ Uzraudzības iestāde ir pārskatījusi savu un Eiropas Komisijas praksi dažādās lietās un konstatējusi, ka pastāvošas „atbalsta shēmas” aptver ar likumu nenoteiktas paražu tiesības (99) un administratīvu praksi, kas ir saistīta ar likumu noteiktu (100) un ar likumu nenoteiktu tiesību aktu (101) piemērošanu. Vienā gadījumā Eiropas Komisija konstatēja, ka atbalsta shēma saistībā ar Anstaltslast un Gewährträgerhaftung bija balstīta un nerakstītu senu tiesību principu apvienojumu ar plaši piemērotu praksi Vācijā (102).

(175)

Uzraudzības iestāde atgādina, ka Norvēģijas tiesību akti transporta jomā būtībā nosaka galvenos parametrus, kuri ir būtiski valsts atbalstam: i) (valsts un apgabala) līdzfinansēšanas sistēmu regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumiem, ii) apgabalu atbildību par regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumu administrēšanu, koncesiju, maršrutu, grafiku un biļešu cenu kontroli un iii) sīki izstrādātu koncesiju sistēmu.

(176)

Turklāt Norvēģijas iestādes apgalvo, ka saskaņā ar KTL 22. pantu Oslo pašvaldībai ir pienākums maksāt kompensāciju operatoriem par transporta pakalpojumu sniegšanu nerentablos maršrutos, ja biļešu pārdošanas ieņēmumi nesedz izmaksas par pakalpojuma sniegšanu. Saskaņā ar KTL 22. pantu kompensācija var segt izmaksas par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, no kurām atskaitīti biļešu ieņēmumi.

(177)

Pirms EEZ līguma stāšanās spēkā Oslo pašvaldība izvēlējās sniegt regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumus saskaņā ar attiecīgajiem KTL un KTN noteikumiem, maksājot kompensāciju nerentablos maršrutos saskaņā ar iepriekš aprakstīto administratīvo praksi. Tāda prakse tika pastāvīgi īstenota līdz 2008. gada 30. martam, kad beidzās pēdējā tieši piešķirtā koncesija.

(178)

Lai izdarītu secinājumu par atbalsta shēmas pastāvēšanu, jāpārliecinās, vai var uzskatīt, ka Oslo regulāro autobusu pārvadājumu tiesiskais regulējums ir „likums, uz kura pamata bez nepieciešamības veikt papildu īstenošanas pasākumus var tikt piešķirts individuāls atbalsts uzņēmumiem, kuri likumā noteikti vispārīgā un abstraktā veidā” (103). Šajā definīcijā ir iekļauti trīs kritēriji: i) likums, uz kura pamata var piešķirt atbalstu, ii) likumā nav noteikti papildu īstenošanas pasākumi, un iii) likums vispārīgā un abstraktā veidā definē iespējamos atbalsta saņēmējus.

(179)

Saistībā ar pirmo kritēriju Uzraudzības iestāde norāda, ka KTL un KTN ir likumi, uz kuru pamata Oslo pašvaldība piešķīrusi kompensāciju.

(180)

Saistībā ar otro kritēriju ir norādīts, ka ikvienas atbalsta shēmas administrēšanai ir nepieciešams noteikts lēmumu pieņemšanas process, kas ļauj piešķirt individuālu atbalstu, nepieņemot papildu īstenošanas pasākumus.

(181)

Tādējādi shēmas nodrošināšanas noteikumu „tehniska piemērošana”, kā norādīts iepriekš, nav īstenošanas pasākums (104). Turklāt Uzraudzības iestāde uzskata, ka fakts, ka lēmums piešķirt atbalstu saskaņā ar atbalsta shēmu ietekmē tās iestādes budžetu, kura administrē shēmu, nevar nozīmēt, ka šādi lēmumi uzskatāmi par īstenošanas pasākumiem (105).

(182)

Līdzīgā kārtā pilnvarojuma akts, piemēram, piešķirot koncesiju, tāpat kā ikviens pilnvarojums norāda vienu noteiktu uzņēmumu, tādēļ pēc definīcijas tas nevar attiekties uz uzņēmumu grupu, kas „definēta vispārīgā un abstraktā veidā” (salīdzinājums ar trešo kritēriju).

(183)

Uzraudzības iestāde uzskata, ka „īstenošanas pasākumi” ir pasākumi, kuri ir saistīti ar noteiktu rīcības brīvību, un tas lielā mērā ietekmē atbalsta apmēru, raksturu un piešķiršanas nosacījumus. Īpaši tas nozīmē, ka katrā shēmā ir noteikts atbalsta piešķiršanas mērķis. Tādējādi, piemēram, ja valsts iestāde ir pilnvarota izmantot citādākus instrumentus vietējās tautsaimniecības veicināšanai un veic vairākas kapitāla iepludināšanas, tas nozīmē, ka tā lielā mērā rīkojas pēc saviem ieskatiem saistībā ar atbalsta apmēru, raksturu un piešķiršanas nosacījumiem, un tādēļ to neuzskata par atbalsta shēmu (106).

(184)

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka nav jāpieņem papildu tiesību aktu pasākumi saistībā ar kompensācijas maksājumiem uzņēmumiem AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene. Tādējādi Uzraudzības iestāde uzskata, ka KTL un KTN ierobežoja Oslo pašvaldības rīcības brīvību, un šķiet, ka pašvaldības administratīvā prakse vienmēr ir bijusi salāgota ar šādu pieeju.

(185)

Turklāt kompensācijas pamatā nebija pēc saviem ieskatiem veiktu budžeta asignējumu. Pēc tam, kad Oslo pašvaldība bija izvēlējusies uzturēt sabiedrisko pakalpojumu, tā nevarēja pēc saviem ieskatiem lemt, vai segt AS Oslo Sporveier un AS Sporveisbussene zaudējumus. Tai bija pienākums to darīt katru gadu līdz 2008. gadam. Tāpat ir acīm redzams, ka kompensācija tika piešķirta un to varēja piešķirt tikai tādam mērķim, kas ir finansējums vietējiem regulārajiem autobusu pārvadājumiem Oslo. Pašvaldība nevarēja piešķirt atbalstu citam mērķim, pamatojoties uz iepriekš aprakstītajiem noteikumiem.

(186)

Valsts un Satiksmes ministrija atbild par sabiedriskā transporta koordinēšanu un attīstību Norvēģijā un īsteno šo prerogatīvu tādā veidā, lai tiktu ierobežotas apgabalu pilnvaras. Kā norādīts iepriekš, piešķirtās kompensācijas apmēru ierobežo valsts vadlīnijas saskaņā ar KTN, un administratīvā prakse saistībā ar aprēķina metodi nav mainījusies kopš 80. gadu sākuma.

(187)

Saistībā ar trešo kritēriju kompensācijas sistēmu Oslo piemēro visiem koncesionāriem, kuri ir pilnvaroti sniegt autobusu pārvadājumu pakalpojumus nerentablos maršrutos.

(188)

Ņemot vērā iepriekš teikto, Uzraudzības iestāde secina, ka Oslo pastāvēja atbalsta shēma. Šīs atbalsta shēmas noteikumi bija KTL, KTN un attiecīgā administratīvā prakse Oslo.

(189)

Saskaņā ar 3. protokola II daļas 1. panta b) punkta i) apakšpunktu pastāvošs atbalsts aptver visu atbalstu, kas pastāvējis pirms EEZ līguma stāšanās spēkā attiecīgajās EBTA valstīs, un tas nozīmē atbalsta shēmas un individuālu atbalstu, kas stājies spēkā pirms un joprojām tiek piemērots pēc EEZ līguma stāšanās spēkā.

(190)

Kā norādīts iepriekš, noteikumi par shēmām tika ieviesti pirms EEZ līguma stāšanās spēkā 1994. gada 1. novembrī. Izrādās, ka attiecīgajā laikā vietējo autobusu pakalpojumu tirgū jau pastāvēja konkurence, tādēļ Uzraudzības iestāde uzskata, ka pasākums ir pastāvoša atbalsta shēma, kura bija spēkā jau pirms 1994. gada janvāra un tika piemērota arī pēc tam.

(191)

Saskaņā ar 3. protokola II daļas 1. panta c) punktu „jauns atbalsts” ir

„[…] viss atbalsts, kas nozīmē atbalsta shēmas un individuālu atbalstu, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi”.

(192)

Namur lietā Tiesa noteikusi šādi:

„[…] jauna atbalsta parādīšanos vai pastāvoša atbalsta grozījumus nevar novērtēt pēc atbalsta skalas vai, jo īpaši, apmēra finanšu izteiksmē nevienā uzņēmuma darbības laika brīdī, ja atbalsts tiek piešķirts saskaņā ar iepriekšējiem tiesību aktu noteikumiem, kuri nav grozīti. To, vai atbalsts tiek klasificēts kā jauns atbalsts vai pastāvoša atbalsta grozījumi, nosaka, atsaucoties uz atbalsta piešķiršanas noteikumiem” (107).

(193)

Turklāt atzinumā Van der Hulst lietā ģenerāladvokāts Trabucchi uzsvēra, ka grozījumi ir būtiski, ja tiek mainīti galvenie sistēmas elementi, piem., priekšrocības raksturs, pasākuma mērķis, tiesiskais pamats, saņēmēji vai finansējuma avots (108).

(194)

Kā norādīts iepriekš lietas faktu aprakstā, pastāv vairāki notikumi, kurus varētu uzskatīt par shēmas grozījumiem un pārvēršanu jaunā atbalstā. Šie notikumi ir novērtēti turpmāk.

(195)

Iekšējās reorganizācijas rezultātā 1997. gadā tika izveidots jauns uzņēmums AS Sporveisbussene, kas pārņēma atbildību par to regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, kurus iepriekš nodrošināja uzņēmums AS Oslo Sporveier.

(196)

Veicot vienīgi oficiālas un administratīvas pārmaiņas atbalsta shēmā, pastāvošs atbalsts netiek atkārtoti klasificēts kā jauns atbalsts (109). Jautājums ir, vai reorganizācija bija saistīta ar tādām pārmaiņām pastāvošā atbalsta shēmā, kas nozīmēja jaunu atbalstu.

(197)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka būtībā tas, ka uzņēmums AS Oslo Sporveier kļuva par uzņēmumu AS Sporveisbussene kā pakalpojuma sniedzējs, bija oficiāla rakstura pārmaiņa. Izveidojot uzņēmumu AS Sporveisbussene, uzņēmums AS Oslo Sporveier izveidoja meitasuzņēmumu, kas veica sabiedrisko autobusu pārvadājumu pakalpojumus, kurus iepriekš bija veicis AS Oslo Sporveier. Tomēr AS Oslo Sporveier kā mātesuzņēmums joprojām bija primārais kompensācijas saņēmējs un koncesijas turētājs, un uzņēmumā vienkārši tika veikta iekšēja reorganizācija, kuras rezultātā uzņēmumam AS Sporveisbussene tika uzticēts sniegt pakalpojumus saskaņā ar koncesiju. Šim nolūkam uzņēmums no sava mātesuzņēmuma saņēma kompensāciju. Administratīvā prakse saistībā ar pārvadājumu pakalpojumu finansēšanu būtībā nav mainījusies kopš Transporta nolīguma noslēgšanas 1997. gadā. Turklāt reorganizācija nenozīmēja veikt grozījumus KTL vai KTN.

(198)

Lietā par garantētu aizdevumu nodošanu starp uzņēmumiem Komisija norādījusi šādi:

„[…] garantijas saistībā ar aizdevumiem, kuri saņemti līdz 2004. gada 1. maijam (kad Ungārija pievienojās Eiropas Savienībai), tika piešķirtas pirms pievienošanās, un par tām Komisija tika informēta saskaņā ar Pievienošanās līguma IV.3 pielikumu. Kaut gan garantijas tika nodotas jaunam uzņēmumam, Komisija uzskata, ka tika veikts vienīgi administratīvs akts, jo spēkā esošie aizdevumi, kurus sedza jau apstiprinātas garantijas, tika nodoti jaunam uzņēmumam. Garantijas tika nodotas MÀV Zrt reorganizācijas rezultātā, nemainot ne iesaistītās darbības, ne atbalsta pasākumu saturu. Tādēļ Komisija secina, ka, neraugoties uz nodošanu, garantijas joprojām uzskatāmas par pastāvošu atbalstu” (110).

(199)

Ņemot vērā iepriekš teikto, Uzraudzības iestāde uzskata, ka 1997. gadā veiktā reorganizācija nevarēja nozīmēt atbalsta shēmas ievērojamas pārmaiņas. Tādējādi Uzraudzības iestāde uzskatīja, ka shēma pēc reorganizācijas joprojām ir pastāvoša atbalsta shēma.

(200)

Kā minēts iepriekš, saskaņā ar tiesību aktu noteikumiem par atbalsta shēmu regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumu sniedzējam ir vajadzīga gan vispārējā, gan speciālā koncesija. Turklāt saskaņā ar KTL 27. pantu attiecīgajā laikā speciālās koncesijas varēja tikt piešķirtas tikai uz 10 gadiem. Tāpat iepriekš ir minēts, ka ne KTL, ne KTN attiecīgie noteikumi nav nozīmīgi mainīti salīdzinājumā ar Transporta nolīgumu un attiecīgajā laikā piemērojamiem noteikumiem. Tādējādi tiesību aktu noteikumi, kuri reglamentē shēmu, nav ievērojami grozīti saistībā ar koncesijām pēc EEZ līguma stāšanās spēkā.

(201)

Individuālas koncesijas, kas piešķirtas atbilstīgi iepriekš minētajiem tiesību aktu noteikumiem, ir pilnvarojuma akti saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu. Pilnvarojumi būtībā nosaka maršrutu (maršrutus), attiecībā uz kuru (kuriem) koncesionāram piešķirtas tiesības un ir pienākums nodrošināt regulāru pakalpojumu, pretim saņemot kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Tādēļ pilnvarojumi nav daļa no nosacījumiem, kuri reglamentē atbalsta shēmu. Attiecīgi neuzskata, ka, piešķirot koncesiju, tiek mainīta pastāvoša shēma, saskaņā ar kuru tiek piešķirta kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Drīzāk koncesijas vienkārši īsteno tiesību akta, kas ir KTL un KTN, noteikumus, pamatojoties uz kuriem koncesijas ir piešķirtas.

(202)

Lietā par kompensācijas maksājumiem sabiedriskā pakalpojuma, kas ir apraide, sniedzējam RTP Portugālē Komisija norādīja:

„Turklāt jaunu koncesijas līgumu slēgšana nemaina nosacījumu, ka ikgadējais finansēšanas režīms tiek kvalificēts kā pastāvošs atbalsts, ņemot vērā to, ka šie līgumi tikai īsteno noteikumus par RTP finansēšanu, kā norādīts iepriekš, tostarp tehniska rakstura grozījumus” (111).

(203)

Koncesija, kura tika atjaunota un stājās spēkā 2000. gada 1. janvārī, tika vienīgi īslaicīgi pagarināta, bet netika veiktas pārmaiņas, kas skartu sabiedriskā pakalpojuma misiju vai atlīdzību. Uzņēmums AS Sporveisbussene vienkārši turpināja sniegt sabiedrisko pakalpojumu uzņēmuma AS Oslo Sporveier vārdā ar tādiem pašiem nosacījumiem un pamatojoties uz koncesiju, un tas drīzāk ir administratīvs akts, ar kuru tiek īstenoti KTL noteikumi par sabiedrisko regulāro pakalpojumu darbību un finansēšanu, bet nav saistīts ar pārmaiņām šādu pakalpojumu sniegšanas veidā. Tādējādi koncesijas atjaunošana nemainīja pastāvošo atbalsta shēmu.

(204)

AS Oslo Sporveier 2004. gadā ieviesa jaunu prēmiju un sodu sistēmu. Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka šī sistēma ir daļa no kompensācijas par tāda sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, kas ir vietējo regulāro autobusu pārvadājumu nodrošināšana Oslo. Sistēmas mērķis bija uzlabot sniegto pakalpojumu kvalitāti, un tā tika ieviesta ar KTL 2008. gada 1. janvārī. Kā paskaidrots iepriekš, laikā no 1994. gada līdz 2005. gadam sabiedrisko pakalpojumu vidējā atdeve bija 1,98 % gadā. Ieviešot prēmijas, tika dots papildu stimuls, lai pēc iespējas palielinātu gada atdevi, ņemot vērā nosacījumu par saprātīgu peļņu.

(205)

Tādējādi var secināt, ka šāda prēmiju sistēma neietekmēja piešķirtās kompensācijas būtību un bija pastāvošas atbalsta shēmas neatņemama sastāvdaļa.

(206)

Savā spriedumā lietā E-14/10 saistībā ar jautājumu par pastāvoša vai jauna atbalsta raksturu EBTA Tiesa norādīja šādi:

“[…] ir svarīgi, vai atbalsts piešķirts saskaņā ar noteikumiem, kuri to reglamentē.

[…] ja kompensācijas maksājumi patiesi tika izmantoti, lai finansētu nerentablu regulāro autobusu pārvadājumu pakalpojumu darbību, atbildētājs (Uzraudzības iestāde) var būt pareizi klasificējis šādus maksājumus kā pastāvošu atbalstu.

Tomēr […] nevar uzskatīt, ka, pamatojoties uz minēto atbalsta shēmu, atbalsts, kas piešķirts uzņēmumam Oslo Sporveier un pārsniedz zaudējumus, kuri faktiski radušies saistībā ar attiecīgajiem pakalpojumiem, ir pastāvošs atbalsts […]” (112).

(207)

No EBTA Tiesas sprieduma izriet, ka par pastāvošu atbalstu, kas izmaksāts saskaņā ar shēmu, var uzskatīt tikai tādus maksājumus, kuri veikti saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu. Maksājumus, kuri nav veikti saskaņā ar noteikumiem, kuri reglamentē shēmu, nevar tikt aizsargāti, izmantojot šādas shēmas kā pastāvošas shēmas raksturu (113).

(208)

Tādēļ, lai novērtētu, vai piešķirtais atbalsts ir pastāvošs vai jauns atbalsts, Uzraudzības iestāde novērtē, vai tas ticis piešķirts saskaņā ar shēmu, kas to reglamentē.

(209)

Shēmas pamatā bija KTL un KTN, un Oslo pilsētā pastāvēja iedibināta administratīvā prakse, kas bija salāgota ar KTL un KTN noteikumiem. Saskaņā ar shēmu bija paredzēts vienīgi segt izmaksas (segt starpību starp izmaksām un ieņēmumiem), kas rodas koncesionāriem saistībā ar to sniegtiem nerentabliem regulārajiem autobusu pārvadājumu pakalpojumiem.

(210)

Še turpmāk Uzraudzības iestāde novērtē, vai i) ikgadējā kompensācija un ii) kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu tika piešķirta saskaņā ar noteikumiem, kuri reglamentē kompensācijas sistēmu.

(211)

Kā noteikts iepriekš, saskaņā ar KTL 22. pantu kompensācija var segt izmaksas par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, no kurām atskaitīti biļešu ieņēmumi. Lai nodrošinātu, ka kompensācija ir ierobežota un sedz izmaksas par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, shēmā vajadzētu būt ietvertiem tādiem nosacījumiem kā atsevišķi konti, kopējo izmaksu sadale un savstarpēji nesaistīti darījumi grupas ietvaros uzņēmumiem, kuri ne tikai sniedz sabiedriskos pakalpojumus, bet arī veic komercdarbības. Tādēļ šķiet, ka šie principi ir jāievēro, lai nepieļautu atbalsta piešķiršanu ārpus shēmas.

(212)

Uzraudzības iestāde ir izvērtējusi visu Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju un pārliecinājusies, ka visā periodā (1994.–2008. gads) sabiedrisko pakalpojumu darbībām ir tikuši turēti atsevišķi konti. Turklāt Uzraudzības iestāde konstatējusi, ka peļņa, kas gūta, veicot sabiedrisko pakalpojumu, bijusi salīdzinoši maza, un rezultātā netika samaksāta pārmērīga kompensācija.

(213)

Līdz 2004. gadam kopējās izmaksas tika sadalītas, izmantojot darījumus grupas iekšienē, un šādu darījumu izmaksu pamatā bija tirgus cenas. Sistēma kopējo izmaksu sadalei starp uzņēmumu AS Sporveisbussene un tā meitasuzņēmumiem mainījās 2003. gadā, un 2004. gadā stājās spēkā jauna sistēma, kuras pamatā bija netiešās izmaksas. Saskaņā ar jauno sistēmu autobusu uzņēmumi sedza samērīgu kopējo izmaksu daļu no sava apgrozījuma.

(214)

Uzraudzības iestāde uzskata, ka tādējādi tika nodrošināts, ka atbalsts netiek piešķirts ārpus shēmas.

(215)

Tādējādi, pamatojoties uz Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju, var secināt, ka ikgadējie maksājumi bija ierobežoti un sedza tikai izmaksas, kuras varēja segt saskaņā ar shēmas tiesisko regulējumu.

(216)

Jau 90. gadu vidū bija skaidrs, ka AS Oslo Sporveier pensiju fonda finansējums nav pietiekams. Tādēļ tika īstenots maksājumu plāns, lai fonda deficītu likvidētu līdz 2020. gadam. Saskaņā ar šo plānu Oslo pašvaldība palielināja kompensāciju AS Oslo Sporveier par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, lai segtu visas izmaksas, kas uzņēmumam veidojās, sniedzot sabiedrisko pakalpojumu.

(217)

Atlikušais deficīts tika segts, kad 2004. gadā tika veikta kapitāla iepludināšana sabiedriskā pakalpojuma sniegšanai. Kaut gan uzņēmums AS Oslo Sporveier to nepiešķīra uzņēmumam AS Sporveisbussene kā daļu no vienreizējas ikgadējas summas, bet iemaksāja tieši pensiju fondā, maksājums tika veikts, pamatojoties uz pastāvošu atbalsta shēmu, jo tas bija paredzēts, lai segtu izmaksas saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu.

(218)

Kā norādīts iepriekš, KTL un KTN nebija īpašu noteikumu par to, kā koncesionāram tiek maksāta kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Praksē kompensācija tika vienkārši piešķirta reizi gadā kā vienreizējs maksājums saskaņā ar iedibināto administratīvo praksi. EBTA Tiesa apstiprināja (114), ka gadījumos, kad pastāvošas shēmas noteikumi īpaši nenosaka, kā atbalsts sniedzams, novirze no parastās procedūras pati par sevi nevar būt par iemeslu konstatējumam, ka atbalsts nav ticis piešķirts saskaņā ar shēmu. Tas, ka kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu tika veikta saskaņā ar parasto procedūru ikgadējo dotāciju grupas piešķiršanai, nenozīmē, ka tā netika veikta saskaņā ar shēmu.

(219)

Izmaksas saistībā ar pensijām, kuras tika segtas, izmantojot kapitāla iepludināšanu saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, bija saistītas ar sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, un Oslo pašvaldībai bija pienākums tās segt saskaņā ar savām saistībām segt izmaksas par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Tā vietā, lai turpinātu veikt ikgadējos maksājumus līdz 2020. gadam, tika nolemts, ka kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu segs atlikušo nepietiekamā finansējuma daļu, tādējādi vairs nebūs vajadzības veikt turpmākus ikgadējus maksājumus, lai segtu vēsturiski izveidojušos nepietiekamo finansējumu.

(220)

Pamatojoties uz šo, Uzraudzības iestāde atzīst, ka kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu tika veikta saskaņā ar atbalstu reglamentējošiem noteikumiem.

(221)

Pamatojoties uz iepriekš sniegto novērtējumu, Uzraudzības iestāde secina, ka ikgadējā kompensācija un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu tika veikta saskaņā ar pastāvošo atbalsta shēmu. Tādējādi maksājumi saistībā ar ikgadējo kompensāciju un kapitāla iepludināšanu saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu netika veikti ārpus pastāvošās atbalsta shēmas.

(222)

Oslo pašvaldība drīz pēc 2000. gada pieņēma lēmumu rīkot konkursu par visiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem regulārajiem autobusu pārvadājumiem Oslo reģionā. Līdz 2008. gada 30. martam minētā sistēma beidza pastāvēt, tādējādi AS Oslo Sporveier koncesijai vairs nebija pamatojuma, jo visi pakalpojumi tika sniegti, pamatojoties uz konkursā iegūtiem līgumiem. Tādēļ, sākot no 2008. gada 30. marta, jauniem koncesionāriem tika maksāta atlīdzība, pamatojoties uz konkursā iegūtiem līgumiem.

(223)

Pamatojoties uz iepriekš teikto, Uzraudzības iestāde secina, ka ikgadējā kompensācija un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu tika pilnībā maksāta saskaņā ar nemainītu pastāvošu atbalsta shēmu. Tādēļ šie pasākumi pilnībā nozīmē pastāvošu atbalstu.

(224)

Kā norādīts iepriekš, Uzraudzības iestāde secina, ka i) noteikumi par grupas aplikšanu ar nodokli un ii) kapitāla iepludināšana saistībā ar komercdarbībām nav valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē.

(225)

Turklāt Uzraudzības iestāde secina, ka pārējie pasākumi, kas ir i) ikgadējā kompensācija un ii) kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu, ir atbalsts, un tas pilnībā piešķirts saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu. Saistībā ar šiem abiem pasākumiem netika piešķirta kompensācija, kas pārsniegtu zaudējumus, kādi faktiski radušies, pildot sabiedriskā pakalpojuma saistības (115). Kopš 2008. gada 30. marta abi pēdējie valsts atbalsta pasākumi vairs nepastāv. Tādēļ Uzraudzības iestādei nav nepieciešamības pārliecināties par pasākumu saderīgumu ar EEZ līguma darbību.

(226)

Ņemot vērā iepriekš teikto, Uzraudzības iestāde secina, ka noteikumi par grupas aplikšanu ar nodokli nepiešķir priekšrocību uzņēmumam AS Sporveisbussene un ka šo noteikumu piemērošana nenozīmē, ka AS Sporveisbussene saņēmis valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta nozīmē.

(227)

Uzraudzības iestāde secina, ka kapitāla iepludināšana saistībā ar komercdarbībām nepiešķir priekšrocību uzņēmumam AS Sporveisbussene un tā attiecīgi nav valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē.

(228)

Uzraudzības iestāde secina, ka ikgadējā kompensācija un kapitāla iepludināšana saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta nozīmē. Tomēr Uzraudzības iestāde secina, ka šāds atbalsts pilnībā piešķirts saskaņā ar pastāvošu atbalsta shēmu, kuras darbība ir beigusies, tādēļ Uzraudzības iestāde neuzskata, ka tai jāveic turpmākas darbības, un šādām turpmākām darbībām nav pamatojuma,