–

A vārdā – L. Ahopelto, pārstāvis,

–

Somijas valdības vārdā – A. Laine, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Carlin un I. Söderlund, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk – PVN direktīva) 135. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Veronsaajien oikeudenvalvontayksikkö (Nodokļu saņēmēju tiesību aizsardzības iestāde, Somija) un uzņēmumu A Oy par pieprasījumu sniegt nodokļu nolēmumu par PVN piemērošanu kredītiem, kuri pārdoti trešam uzņēmumam, kā arī par kredītu pārvaldības un nodrošinājumu pakalpojumiem saistībā ar pārdotajiem kredītiem.

3

PVN direktīvas 2. pantā noteikts:

“1.   PVN uzliek šādiem darījumiem:

[..]

[..].”

4

PVN direktīvas 9. panta 1. punktā paredzēts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo [vai tām pielīdzināmo] profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5

Kā noteikts PVN direktīvas 24. panta 1. punktā:

““Pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.”

6

PVN direktīvas 135. panta 1. punkts formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

[..].”

7

Somijā PVN reglamentē 1993. gada 30. decembraarvonlisäverolaki (1501/1993) (Likums par pievienotās vērtības nodokli (1501/1993)), kas stājās spēkā 1994. gada 1. jūnijā, redakcijā, kurā izdarīti grozījumi (turpmāk – Likums par PVN).

8

PVN likuma 1. panta pirmās daļas 1. punktā paredzēts, ka PVN maksā valstij par preču vai pakalpojumu pārdošanu, kas veikta Somijā darījumdarbības ietvaros.

9

Saskaņā ar PVN likuma 18. panta otro daļu “pakalpojuma pārdošana” ir pakalpojuma sniegšana vai jebkāda veida nodošana par atlīdzību.

10

No PVN likuma 41. panta izriet, ka PVN nav jāmaksā par finanšu pakalpojuma pārdošanu.

11

PVN likuma 42. panta pirmās daļas 2. un 3. punktā noteikts, ka par finanšu pakalpojumiem uzskata kredītu un cita veida finansējuma piešķiršanu, kā arī kredīta pārvaldību, ko veic aizdevējs.

12

A Oy ir bankas X galvenā darījumdarbības vieta un Y grupas PVN grupas pārstāvis Somijā. Y grupa pārdod galvenokārt no PVN atbrīvotus finanšu un apdrošināšanas pakalpojumus.

13

B ir meitasuzņēmums, kas pilnībā pieder A, bet neietilpst tajā pašā PVN grupā.

14

Liela daļa A izsniegto kredītu nekustamā īpašuma iegādei pēc šo kredītu izmaksāšanas tiek pārdoti B. Atlīdzība ietver aizņēmēja neatmaksāto kredīta summu un nesamaksātos kredīta procentus, kas saskaņā ar līgumu uzkrājušies kredīta nodošanas brīdī. Kredīti lielākoties tiek pārdoti B uzreiz pēc to piešķiršanas dienas, kad par tiem vēl nav uzkrājušies procenti. Šajā gadījumā cena ir tieši līdzvērtīga kredīta nominālvērtībai. Ja kredīts tiek izmaksāts pa daļām, to var pārdot pēc pirmās daļas izmaksāšanas. B pats nepiešķir kredītus nekustamā īpašuma iegādei, bet gan tos pērk no A.

15

Visas tiesības un pienākumi saistībā ar attiecīgajiem kredītiem kopā ar šiem kredītiem tiek nodoti B no nodošanas dienas, un šai nodošanai turklāt nav nepieciešama nekāda aizņēmēja iejaukšanās.

16

Tomēr B pats nav iesaistīts klientu piesaistē, klientu apkalpošanā vai iegūto kredītu pārvaldībā. Lai gan kredīti tiek pārskaitīti B, A paliek atbildīgs par to pārvaldību. Visā kredīta termiņa laikā A risina visus jautājumus, kas rodas starp aizņēmējiem un B.

17

Kredītu, ko A pārdevis B, un ar tiem saistīto garantiju pārvaldība ietver pakalpojumu klientiem, kas ir šo kredītu īpašnieki, pārvaldības nodrošināšanu, kā arī nodoto kredītu pārraudzību un pārvaldīšanu, piemēram, maksājumu, procentu un komisijas maksu aprēķināšanu, dažādas kredītu izmaiņas un attiecīgā gadījumā piedziņas pakalpojumus. A pieņem tādus lēmumus kā kredīta atjaunošana vai kredīta termiņa pagarināšana. Kredītu pārvaldības pakalpojumu, ko A pārdod B, saturs ir tāds pats kā tad, ja tos nodrošinātu A gadījumā, ja tas paturētu šos kredītus.

18

B lielā mērā tika finansēts no garantētajām obligācijām, kā arī kredītiem un nodrošinājumiem, ko tam piešķīra A. Tas arī veic visus uzdevumus, kas saistīti ar obligāciju emisiju, un pārdod šos pakalpojumus B. Lielākā daļa no B pārdotajiem kredītiem kalpo kā garantija obligācijām vismaz noteiktā to termiņa brīdī.

19

Kredītu un nodrošinājumu, ko A pārdevis B, pārvaldības pakalpojumu atlīdzība tiek aprēķināta, pamatojoties uz to faktiskajām ikmēneša izmaksām. Atlīdzību veido faktiskās izmaksas un pielīgtā peļņas daļa. A par saviem pakalpojumiem izrakstīja rēķinu B atkarībā no faktiskajām izmaksām, pieskaitot peļņas daļu.

20

A iesniedza keskusverolautakunta (Centrālā nodokļu pārvalde, Somija) pieprasījumu izsniegt nodokļu nolēmumu par PVN režīmu kredītiem, kurus tas ir pārdevis B, kā arī kredītu pārvaldības pakalpojumiem un nodrošinājumiem, kas attiecas uz pārdotajiem kredītiem.

21

Nodokļu nolēmumā Centrālā nodokļu pārvalde attiecībā uz A konstatēja, ka A veiktā kredītu pārdošana B ir finanšu pakalpojumi, kas ir atbrīvoti no PVN saskaņā ar PVN likuma 41. pantu un 42. panta pirmās daļas 2. punktu. Parādu piedziņas pakalpojumi, ko A pārdeva B, ir ar PVN apliekami pakalpojumi šā likuma 1. panta pirmās daļas 1. punkta izpratnē. Attiecībā uz kredītu un nodrošinājumu pārvaldības pakalpojumiem, kuri attiecas uz kredītiem, kas pārdoti B, runa ir par kredītu pārvaldību, ko veicis aizdevējs, tādēļ tie ir finanšu pakalpojumi, kas ir atbrīvoti no PVN saskaņā ar PVN likuma 41. pantu un 42. panta pirmās daļas 3. punktu.

22

Nodokļu saņēmēju tiesību aizsardzības iestāde cēla prasību iesniedzējtiesā Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija), lūdzot atcelt šo nodokļu nolēmumu, ciktāl tajā norādīts, ka pārvaldības pakalpojumi, kurus A pārdevis B, nav apliekami ar PVN.

23

Iesniedzējtiesai ir neskaidrības par to, vai A sniegtie kredītu un nodrošinājuma pārvaldības pakalpojumi saistībā ar tā piešķirtajiem un pēc tam citam uzņēmumam pārdotajiem kredītiem var tikt uzskatīti par šo kredītu piešķīrēja veikto kredītu pārvaldību, kas ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Ja tas tā nav, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai A sniegtie pakalpojumi ir atbrīvojami no PVN kā saistību, galvojumu vai citu nodrošinājumu un garantiju uzņemšanās PVN direktīvas 135. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja tā sniegtie pārvaldības pakalpojumi attiecas uz kredītiem, kas kalpo kā garantija kādas citas finanšu iestādes emitētām obligācijām. Ja tas nav arī tā, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai A sniegtie pakalpojumi ir atbrīvojami no PVN kā finanšu pakalpojumi šīs direktīvas 135. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

24

Šādos apstākļos Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums no PVN kredītu pārvaldībai ir piemērojams kredītu pārvaldības pakalpojumiem, ko sniedz persona, kura ir piešķīrusi minētos kredītus, pēc tam tos nodevusi un turpina par atlīdzību tos pārvaldīt cesionāra labā.

26

Saskaņā ar šīs direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis atbrīvo no nodokļa “kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību, kā arī kredīta pārvaldi, ko veic persona, kura piešķir kredītu”.

27

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Eiropas Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības valodu versijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (skat. spriedumus, 2013. gada 26. septembris, Komisija/Francija, C‑296/11, nav publicēts, EU:C:2013:612, 49. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 8. oktobris, United Biscuits(Pensions Trustees) un United Biscuits Pension Investments, C‑235/19, EU:C:2020:801, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertā nosacījuma formulējums “persona, kura piešķir kredītu” nesniedz skaidru atbildi uz jautājumu par to, kurām personām ir jāsaņem atbrīvojums no nodokļa par kredītu pārvaldību.

29

Proti, kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 18. punktā, vairākās PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunkta valodu versijās, piemēram, grieķu (“pou tis chorígise”), franču (“qui les a octroyés”) un holandiešu (“die deze heeft verleend”) valodas versijās, kredītu piešķiršanas raksturošanai tiek lietots darbības vārds, kas locīts pagātnes formā. Tādējādi šīs versijas var norādīt uz to, ka persona, kas saņem šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu, ir tā, kura iepriekš – līgumattiecību sākumā – kredīta summu ir pārskaitījusi aizņēmējam. Savukārt vairākās citās minētās tiesību normas valodu versijās, piemēram, angļu (“the person granting it”), horvātu (“koja ga odobrava”), rumāņu (“care le acordă”) un slovēņu (“ki kredit odobri”) valodas versijās, ir lietots darbības vārda “piešķirt” ekvivalents tagadnes divdabja vai īstenības izteiksmes tagadnes formā. Tādējādi tos var uzskatīt par tādiem, kas norāda uz personas kā aizdevēja statusu, proti, uz personu, kurai kredītus ir cedējusi cita persona. Turklāt vācu (“Kreditgeber”) un somu (“luotonantaja”) valodas versijās lietotajiem terminiem šajās valodās var būt abas iepriekš minētās nozīmes.

30

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts, kādā tā iekļaujas, un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (skat. spriedumu, 2014. gada 10. septembris, Ben Alaya, C‑491/13, EU:C:2014:2187, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Attiecībā uz nosacījuma “persona, kura piešķir kredītu” kontekstu un šos nosacījumus ietverošā tiesiskā regulējuma mērķiem jānorāda, ka jēdzieni, kas tiek lietoti, lai raksturotu PVN direktīvas 135. panta 1. punktā norādītos atbrīvojumus – ņemot vērā, ka šie atbrīvojumi ir atkāpes no vispārējā principa, ka PVN iekasē par visiem pakalpojumiem, kurus nodokļa maksātājs sniedz par atlīdzību –, ir jāinterpretē šauri, ja vien šī interpretācija neatņem šiem atbrīvojumiem to iedarbību un atbilst minēto atbrīvojumu mērķiem un nodokļu neitralitātes principa prasībām (skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Franck, C‑801/19, EU:C:2020:1049, 31. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra).

32

Turklāt jānorāda, ka ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktu vienā un tajā pašā tiesību normā no PVN ir atbrīvota, pirmkārt, “kredīta piešķiršana un kredīta starpniecība” un, otrkārt, “kredīta pārvalde, ko veic persona, kura piešķir kredītu”. Šī saistība norāda, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums no nodokļa attiecas uz kredītu pārvaldīšanu, kas saistīta ar šo kredītu piešķiršanu. Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 35. punktā, tā mērķis ir nodrošināt, lai visi kredītattiecībās sniegtie pakalpojumi tiktu atbrīvoti no PVN. Šis konteksts un šī atbrīvojuma piemērošanas jomas ierobežošana ar pakalpojumiem, ko veic “persona, kura piešķir kredītu”, norāda, ka runa ir par attiecībām starp kredīta devēju un aizņēmēju un ka tās neattiecas uz pakalpojumiem, kas sniegti ārpus šīm attiecībām. Tādējādi PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās atkāpes šaura interpretācija liedz piemērot šo atbrīvojumu jebkurai situācijai, kad šī saikne ir zudusi.

33

Konkrētajā gadījumā, tā kā sākotnējais aizdevējs ir cedējis savus prasījumus trešai personai cesionāram, šo kredītu pārvaldība vairs neietilpst sākotnējās tiesiskajās attiecībās, kas dod tiesības uz atbrīvojumu, lai gan šo pārvaldību faktiski veic sākotnējais aizdevējs pats. Līdz ar to šāda darbība ir pakalpojumu sniegšana par atlīdzību tieši trešai personai cesionāram.

34

Kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 34. un 35. punktā, jāņem vērā arī apstāklis, ka, ierobežojot ar kredītu pārvaldību saistītā atbrīvojuma piemērojamību personām, Savienības likumdevējs nav vēlējies nodokļu ziņā veicināt šīs pārvaldības nodošanu trešai personai. No tā izriet, ka minētais atbrīvojums jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz kredītu pārvaldību, kas veikta kredītattiecībās starp sākotnējo aizdevēju un aizņēmēju.

35

Šo interpretāciju apstiprina PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķi. Tajos nav prasīts, lai šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums būtu piemērojams kredītu pārvaldībai, ja šo pārvaldību veic persona, kura ir piešķīrusi kredītus, bet pēc tam tos ir nodevusi citai personai.

36

Proti, no Tiesas judikatūras izriet, ka Padomes Sestās direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.), 13. panta B daļas d) punktā un PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto finanšu darījumu atbrīvošanas no PVN mērķis ir novērst grūtības, kas saistītas ar nodokļa bāzes un atskaitāmā PVN summas noteikšanu un novērst kredīta izmaksu palielināšanos patērētājam (spriedumi, 2007. gada 19. aprīlis, Velvet & Steel Immobilien, C‑455/05, EU:C:2007:232, 24. punkts, un 2011. gada 10. marts, Skandinaviska Enskilda Banken, C‑540/09, EU:C:2011:137, 21. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, DPAS, C‑5/17, EU:C:2018:592, 46. punkts).

37

Ņemot vērā, ka PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b)–g) apakšpunktā paredzētajos atbrīvojumos, nemainot to būtību, ir pārņemti atbrīvojumi, kas iepriekš bija paredzēti Sestās direktīvas 77/388 13. panta B daļas d) punkta 1.–6. apakšpunktā, judikatūra attiecībā uz pēdējām minētajām normām ir atbilstoša, lai interpretētu arī līdzvērtīgās PVN direktīvas normas (spriedums, 2016. gada 26. maijs, Bookit, C‑607/14, EU:C:2016:355, 32. punkts).

38

Attiecībā uz pirmo mērķi, proti, novērst grūtības, kas saistītas ar nodokļa bāzes un atskaitāmā PVN summas noteikšanu, Eiropas Komisija pamatoti norāda, ka tas netiek vērtēts tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā kredītu pārvaldību veic persona, kas ir piešķīrusi kredītus, bet pēc tam tos ir nodevusi citai personai.

39

Grūtības, kas saistītas ar nodokļa bāzes un atskaitāmā PVN summas noteikšanu, parasti rodas attiecībās starp sākotnējo aizdevēju un aizņēmēju, kurās var būt grūti nošķirt no PVN atbrīvotu atlīdzību par kredīta piešķiršanu un atlīdzību par pārvaldības darījumiem, kas saistīti ar šo kredītu. Šādu grūtību nav tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā kredītu pārvaldība ir tāda atsevišķa pakalpojuma priekšmets, ko A norāda rēķinā, kas adresēts B, pamatojoties uz faktiskajām izmaksām un nolīgto peļņas daļu. Šis apstāklis apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums neattiecas uz šādi nodotiem pārvaldības ārpakalpojumiem.

40

Šos apsvērumus apstiprina PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācija, ņemot vērā otro mērķi, proti, novērst patēriņa kredīta izmaksu pieaugumu.

41

Pirmkārt, tādā situācijā kā pamatlietā, kurā uzņēmums, kas nodevis kredītus, sniedz pārvaldības pakalpojumus uzņēmumam, kas tos ir iegādājies, nevis aizņēmējiem, par šiem pakalpojumiem netiek izrakstīts rēķins tieši aizņēmējiem. Tādējādi ar kredītiem saistīto PVN nevar tieši samaksāt aizņēmēji, kas nav minēto pakalpojumu saņēmēji.

42

Otrkārt, pat ja nav iespējams izslēgt jebkādu netiešu PVN par kredīta pārvaldības pakalpojumiem, ko cedents sniedz cesionāram, ietekmi uz finansējuma izmaksām aizņēmējiem, tas tomēr nenozīmē atbilstošas PVN summas automātisku pārnešanu uz aizņēmējiem. Risks, ka šīs izmaksas tiks pārnestas uz aizņēmēju, ir atkarīgs it īpaši no specifiskajiem kredīta nosacījumiem, attiecīgo uzņēmumu mārketinga un finanšu stratēģijas vai konkurences situācijas tirgū.

43

Katrā ziņā jebkuru kredītu pārvaldīšanas ārpakalpojumu izmantošana var palielināt izmaksas neatkarīgi no tā, vai pārvaldības pakalpojumi ir vai nav apliekami ar PVN.

44

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka PVN direktīva ir jāinterpretē atbilstoši nodokļu neitralitātes principam, kurš ir raksturīgs kopējai PVN sistēmai un saskaņā ar kuru uzņēmējiem, kas veic vienādas darbības, nedrīkst tikt piemēroti atšķirīgi nosacījumi attiecībā uz PVN iekasēšanu. Visās dalībvalstu darbībās attiecībā uz PVN iekasēšanu ir jāievēro šis princips (skat. spriedumus, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses, C‑419/14, EU:C:2015:832, 41. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 7. aprīlis, Degano Trasporti, C‑546/14, EU:C:2016:206, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Kā ģenerāladvokāte uzsvērusi secinājumu 36. punktā, PVN ziņā nevajadzētu būt atšķirīgai attieksmei pret kredītu pārvaldības pakalpojumiem, kas tiek pārdoti kredītu cesionāram, atkarībā no tā, vai šo pakalpojumu sniedzējs ir cedents, kas sākotnēji piešķīra kredītu, vai cita persona. Tomēr pēdējā minētajā gadījumā ir acīmredzams, ka pārvaldības pakalpojumi ir apliekami ar PVN.

46

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums no PVN kredītu pārvaldībai nav piemērojams kredītu pārvaldības pakalpojumiem, ko sniedz persona, kura ir piešķīrusi minētos kredītus, pēc tam tos nodevusi un turpina par atlīdzību tos pārvaldīt cesionāra labā.

47

Ar otro jautājumu, kas uzdots gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta noliedzoša atbilde, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 135. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka personas, kura piešķīrusi kredītu, sniegtie pārvaldības pakalpojumi ir atbrīvojami no PVN, ciktāl tie ir saistību, galvojumu vai citu nodrošinājumu un garantiju uzņemšanās šīs tiesību normas izpratnē, kad šie pakalpojumi attiecas uz kredītiem, kuri kalpo kā garantija citas finanšu iestādes emitētām obligācijām.

48

Saskaņā ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta c) apakšpunktu dalībvalstis atbrīvo no nodokļa “starpniecību vai jebkurus darījumus ar kredīta garantijām vai jebkuru citu naudas nodrošinājumu, kā arī kredīta garantiju pārvaldi, ko veic persona, kura piešķir kredītu”.

49

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tas galvenokārt attiecas uz šīs tiesību normas pirmo daļu, proti, uz jautājumu par to, vai attiecīgie pakalpojumi var tikt kvalificēti kā saistību, galvojumu vai citu nodrošinājumu un garantiju uzņemšanās PVN direktīvas 135. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

50

Šajā ziņā jākonstatē, ka tādi pakalpojumi, ko veido kredītu pārvaldība to ieguvēja labā, kā šajā lietā aplūkotie, paši par sevi nevar tikt kvalificēti kā saistību, galvojumu vai citu nodrošinājumu un garantiju uzņemšanās PVN direktīvas 135. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Proti, šāda uzņemšanās nevar tikt pielīdzināta kredīta pārvaldībai, kas veido garantiju, vēl jo vairāk tāpēc, ka vienīgā pārvaldības darbība, kas šajā tiesību normā norādīta kā tāda, kura atbrīvojama no nodokļa, attiecas uz kredīta garantiju pārvaldību, ko veic persona, kura piešķīrusi kredītus.

51

Turklāt kredītu pārvaldība ir skaidri minēta PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Kā ģenerāladvokāte uzsvērusi secinājumu 44. punktā, PVN direktīvas 135. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošana kredītu pārvaldībai atņemtu lietderīgo iedarbību atbrīvojuma no PVN piemērošanas jomas attiecināšanai tikai uz kredītu pārvaldību, attiecībā uz ko PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka atbrīvojums piemērojams tikai personai, kura piešķir kredītu.

52

No tā izriet, ka uz otro jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 135. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums attiecībā uz saistību, galvojumu vai citu nodrošinājumu un garantiju uzņemšanos nav piemērojams personas, kura piešķīrusi kredītus, sniegto kredītu pārvaldības pakalpojumiem, kuri attiecas uz kredītiem, kas kalpo kā garantija citas finanšu iestādes, kurai minētie kredīti ir cedēti, emitētajām obligācijām.

53

Ar trešo jautājumu, kas uzdots gadījumā, ja uz otro jautājumu tiktu sniegta noliedzoša atbilde, iesniedzējtiesa vaicā, vai PVN direktīvas 135. panta 1. punkta d) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums no nodokļa darījumiem, kas attiecas uz prasījumiem, ir piemērojams tādu kredītu pārvaldīšanai, kurus cedents nodevis citam uzņēmumam.

54

Saskaņā ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta d) apakšpunktu dalībvalstis atbrīvo no nodokļa darījumus, tostarp “starpniecību, kas skar noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, taču izņemot parādu piedziņu”.

55

No Tiesas judikatūras izriet, ka PVN direktīvas 135. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētie darījumi ietilpst finanšu darījumu jomā un it īpaši attiecas uz maksājumu instrumentiem, kuru darbības veids ietver naudas nodošanu (skat. spriedumu, 2025. gada 1. augusts, Határ Diszkont, C‑427/23, EU:C:2025:596, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Kritērijs, kas darījumu, kura rezultātā tiek nodoti naudas līdzekļi un radītas juridiskas un finansiālas izmaiņas un uz kuru attiecas PVN direktīvas 135. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētais atbrīvojums, ļauj nošķirt no darījuma, kam nav šādu seku un uz ko tāpēc šis atbrīvojums neattiecas, tātad ļauj noskaidrot, vai attiecīgais darījums ietver faktisku vai potenciālu īpašumtiesību uz attiecīgajiem naudas līdzekļiem nodošanu vai arī izraisa šādas nodošanas specifisku un būtisku funkciju izpildi (skat. spriedumu, 2025. gada 1. augusts, Határ Diszkont, C‑427/23, EU:C:2025:596, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Šajā gadījumā lietas materiālos nekas neliecina par to, ka pārvaldības pakalpojumi, kas atbilst iesniedzējtiesas sniegtajam aprakstam, būtu īpašumtiesību uz līdzekļiem nodošana vai ka to rezultātā tiktu pildītas specifiskas un būtiskas šādas nodošanas funkcijas, līdz ar to šādi pakalpojumi nav tāds darījums, kas attiecas uz PVN direktīvas 135. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem prasījumiem.

58

Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 51. punkta, lai izvairītos no tā, ka lietderīgo iedarbību zaudētu atbrīvojuma no PVN piemērošanas jomas attiecināšana tikai uz kredītu pārvaldīšanu, attiecībā uz ko PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka šis atbrīvojums ir piemērojams tikai personai, kura piešķīrusi kredītus, PVN direktīvas 135. panta 1. punkta d) apakšpunkts nevar tikt uzskatīts par piemērojamu kredītu pārvaldīšanai.

59

No tā izriet, ka uz trešo jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 135. panta 1. punkta d) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums darījumiem attiecībā uz šiem prasījumiem nav piemērojams personas, kura ir piešķīrusi kredītus, sniegtiem kredītu pārvaldības pakalpojumiem, kuri attiecas uz citai finanšu iestādei cedētiem kredītiem.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Vispārējai tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta piecu tiesnešu sastāvā)

nospriež: