1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Matina Stevi un The New York Times Company lūdz atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2022) 8371 final (2022. gada 15. novembris), kas pieņemts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 4. pantu, par lūgumu piekļūt visām teksta īsziņām, ar kurām Komisijas priekšsēdētāja un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors apmainījušies no 2021. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 11. maijam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Ar 2022. gada 11. maija e‑pasta vēstuli dienas laikraksta The New York Times žurnāliste M. Stevi, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, lūdza Komisijai piekļuvi visām teksta īsziņām, ar kurām Komisijas priekšsēdētāja un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors apmainījušies no 2021. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 11. maijam. Šis pieteikums tika reģistrēts 2022. gada 12. maijā ar atsauces numuru GESTDEM 2022/2678 (turpmāk tekstā – “sākotnējais pieteikums”).

3

2022. gada 28. jūnijā, kad Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktā paredzētajā termiņā no Komisijas nebija saņemta nekāda atbilde, prasītāju pārstāve, pamatojoties uz minētās regulas 7. panta 4. punktu, “Matina Stevi vārdā, kura rīkojas The New York Times [Company] labā”, iesniedza pirmo atkārtoto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.

4

Ar 2022. gada 20. jūlija vēstuli, kas adresēta M. Stevi, Komisija atbildēja uz sākotnējo pieteikumu un norādīja, ka, tā kā tās rīcībā nav dokumentu, kas atbilstu minētajā pieteikumā ietvertajam aprakstam, tā nevar to apmierināt.

5

Ar 2022. gada 9. augusta vēstuli prasītāju pārstāve, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, “M. Stevi vārdā, kura rīkojas The New York Times [Company] labā”, iesniedza otro atkārtoto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem (turpmāk tekstā – “atkārtotais pieteikums”), kura saņemšanu Komisija reģistrēja tajā pašā dienā.

6

Ar 2022. gada 31. augusta e‑pasta vēstuli Komisija informēja M. Stevi, ka atkārtotais pieteikums joprojām tiek izskatīts un ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu tā izskatīšanas termiņš ir jāpagarina par 15 darbdienām, proti, līdz 2022. gada 21. septembrim.

7

Ar 2022. gada 21. septembra e‑pasta vēstuli Komisija informēja M. Stevi, ka atkārtotā pieteikuma izskatīšana ir pabeigta, bet lēmuma projekts vēl ir jāapstiprina Komisijas juridiskajam dienestam, vienlaikus nodrošinot, ka viņai pēc iespējas drīz tiks sniegta atbilde.

8

2022. gada 16. novembrī Komisija nosūtīja M. Stevi apstrīdēto lēmumu, kurā tā norādīja, ka, tā kā tās rīcībā nav nekādu dokumentu, kas atbilstu sākotnējā pieteikumā ietvertajam aprakstam, tā šo pieteikumu nevar apmierināt.

9

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

10

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

11

Iebildumu rakstā Komisija apgalvo, ka The New York Times Company nav tiesību celt prasību. Šajā ziņā tā norāda, ka sākotnējo pieteikumu iesniedza vienīgi M. Stevi un ka turpmākos atkārtotos pieteikumus iesniedza Bondine Kloostra, kas norādīja, ka pārstāv “[..] [M.] Stevi, kura rīkojas The New York Times [Company] labā”. Turklāt Komisija norāda, ka M. Stevi ir apstrīdētā lēmuma vienīgā adresāte.

12

Jānorāda, ka prasība ir pieņemama, ciktāl to ir cēlusi M. Stevi, un to Komisija turklāt neapstrīd. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz vienu prasību, ja vienam no prasītājiem ir locus standi, pārējo prasītāju tiesības celt prasību nav jāpārbauda (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 9. jūnijs, ComitatoVenezia vuole vivere u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 37. punkts, un 2013. gada 11. decembris, Cisco Systems un Messagenet/Komisija, T‑79/12, EU:T:2013:635, 40. punkts).

13

Līdz ar to, ņemot vērā, ka M. Stevi ir tiesības celt prasību par apstrīdēto lēmumu, šī prasība ir jāatzīst par pieņemamu, nepārbaudot The New York Times Company locus standi.

14

Prasītāju iesniegtā replikas raksta R.1. un R.2. pielikumā ir ietvertas M. Stevi2021. gada 25. aprīļa ar Komisijas priekšsēdētāju un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru atsevišķi veikto interviju transkripcijas (turpmāk tekstā – “interviju transkripcijas”).

15

Atbildē uz repliku Komisija apgalvo, ka prasītājas nepamato kavēšanos interviju transkripciju iesniegšanā, kā prasīts Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 2. punktā, tāpēc šīs transkripcijas nav pieņemamas. Komisija precizē, ka šie pierādījumi jau pastāvējuši prasības pieteikuma iesniegšanas dienā un tādējādi tos bez grūtībām varēja tam pievienot.

16

Saskaņā ar Reglamenta 85. panta 1. punktu pierādījumus un piedāvātos pierādījumus iesniedz pirmajā procesuālo rakstu apmaiņā. Saskaņā ar Reglamenta 85. panta 2. punktu replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku puses savas argumentācijas atbalstam var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota.

17

Jānorāda, ka M. Stevi ar Komisijas priekšsēdētāju un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru tikās 2021. gada 25. aprīlī, proti, gandrīz divus gadus pirms prasītājas cēla šo prasību. Līdz ar to prasītājas esot varējušas pārrakstīt minētās intervijas un iesniegt to transkripcijas Vispārējā tiesā jau prasības pieteikuma stadijā.

18

Tādējādi ir jāpārbauda, vai šajā lietā kavēšanās iesniegt interviju transkripcijas ir attaisnota, kā prasīts Reglamenta 85. panta 2. punktā.

19

Šajā ziņā replikas 3. lappusē ietvertajā 2. zemsvītras piezīmē prasītājas norāda, ka prasības pieteikumā Komisijas priekšsēdētājai kļūdas pēc ir piedēvēti farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektora izteikumi un, lai izvairītos no pārpratumiem, interviju transkripcijas Vispārējai tiesai ir iesniegtas replikas pielikumā. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, kas uzdots procesa organizatoriskajos pasākumos, prasītājas apgalvo – lai gan, protams, interviju audioieraksti bija to rīcībā prasības pieteikuma iesniegšanas dienā, tomēr šīs intervijas tās bija transkribējušas tikai tad, kad iesniedza replikas rakstu, lai kliedētu jebkādas neskaidrības par personas, kura paudusi attiecīgos apgalvojumus, identitāti.

20

Ņemot vērā iepriekš minēto, šīs lietas apstākļos jāsecina, ka novēlota replikas pielikumā ietverto interviju transkripciju iesniegšana ir attaisnota un līdz ar to šie pierādījumi jāatzīst par pieņemamiem Reglamenta 85. panta 2. punkta izpratnē.

21

Prasības pamatojumā prasītājas izvirza trīs pamatus: pirmais attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 3. panta a) punkta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 11. panta pārkāpumu, otrais – uz Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 3. punkta pārkāpumu, un trešais – uz labas pārvaldības principa pārkāpumu.

22

Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms jāpārbauda trešais pamats.

23

Trešajā pamatā prasītājas būtībā apstrīd Komisijas atteikuma izsniegt pieprasītos dokumentus tiesiskumu.

24

Šī pamata atbalstam prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, jo, lai atteiktos apmierināt prasītāju pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, tā ir vienīgi atsaukusies uz pieprasīto dokumentu neesību, nesniedzot nekādus paskaidrojumus, kas ļautu saprast iemeslu, kādēļ pieprasītos dokumentus nevarēja atrast. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka nepietiek tikai ar to vien, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir noliegusi pieprasīto dokumentu esību.

25

Konkrētāk, prasītājas apgalvo, ka 2021. gada 28. aprīlīThe New York Times publicētais raksts, kā arī M. Stevi intervijas ar Komisijas priekšsēdētāju un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru pierāda pieprasīto dokumentu faktisko esību. Tādējādi, tā kā Komisijas paziņojuma, ka pieprasīto dokumentu tās rīcībā neesot, patiesuma prezumpcija esot atspēkota, Komisijai ir jāpierāda šo dokumentu neesība vai neesība tās rīcībā, sniedzot ticamus paskaidrojumus, kas ļautu noteikt šādas neesības vai neesības tās rīcībā iemeslus.

26

Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais paziņojums, ka esot veikta pieprasīto dokumentu “jauna padziļināta meklēšana”, nekādi neļauj noskaidrot, vai šī meklēšana ir attiekusies tikai uz dokumentiem, kas reģistrēti Komisijas darbības dokumentu pārvaldības sistēmā, vai arī tā ir aptvērusi arī šajā pārvaldības sistēmā nereģistrētu dokumentu meklēšanu. Turklāt apstrīdētajā lēmumā joprojām neesot precizējumu par iespējamām glabāšanas vietām, kurās notikusi meklēšana, tajā neesot norādīts, vai Komisijas priekšsēdētājas mobilais tālrunis vai tālruņi ir pārmeklēti, un turklāt neesot norādīti iemesli, kuru dēļ pieprasītās teksta īsziņas nav atrastas.

27

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

28

Vispirms Komisija atbildē uz repliku norāda, ka prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru pieņēmums par tās paziņojuma ticamību attiecībā uz pieprasīto dokumentu neesību esot atspēkots un saskaņā ar kuru līdz ar to tai esot jāsniedz ticami paskaidrojumi, kas ļauj pierādīt šo dokumentu neesību vai neesību tās rīcībā, pirmo reizi ir izvirzīta replikas stadijā. Tādējādi Komisija apgalvo, ka runa ir par jaunu pamatu, kura novēlota izvirzīšana ir aizliegta ar Reglamenta 84. pantu.

29

Katrā ziņā, pieņemot, ka šis jaunais pamats būtu pieņemams, Komisija būtībā uzskata, ka prasītājas nav izvirzījušas nevienu pierādījumu, kas varētu likt apšaubīt Komisijas paziņojuma, ka tās rīcībā neesot pieprasīto dokumentu, patiesuma prezumpciju. Komisija šajā ziņā uzsver, ka ir tikai viena norāde uz ziņu apmaiņu starp tās priekšsēdētāju un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru, kas ir ietverta dokumenta, kuru prasītājas iesniegušas replikas R.2. pielikumā, 15. lappusē atrodamajā paziņojumā, un tā attiecināma uz pēdējo minēto. Turklāt Komisija uzskata, ka no minētā izteikuma izriet tikai tas, ka teksta īsziņām, ar kurām apmainījās tās priekšsēdētāja un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors, to savstarpējās sarunās bijusi tikai papildu loma.

30

Komisija arī apgalvo – pat pieņemot, ka farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektora izteikums ir pietiekams, lai atspēkotu prezumpciju par paziņojuma, ka tās rīcībā nav pieprasīto dokumentu, patiesumu, tai joprojām ir iespējams sniegt ticamus paskaidrojumus, kas ļautu apstiprināt tās apgalvojumus. Šajā ziņā tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā minētie paskaidrojumi ir sniegti, norādot, pirmkārt, ka ir veikta jauna padziļināta, bet diemžēl nesekmīga meklēšana un, otrkārt, ka teksta īsziņas būtu reģistrētas un tātad identificētas, ja tajās būtu iekļauta būtiska informācija, kas nav īslaicīga, vai arī šī informācija ietvertu Komisijas vai kādas tās struktūrvienības rīcību vai turpmākus pasākumus.

31

Atbilstoši Reglamenta 84. panta 1. punktam jaunu pamatu izvirzīšana attiecīgās instances laikā ir aizliegta, ja vien šie pamati nav balstīti uz juridisku informāciju vai faktiem, kas tikuši atklāti procesa laikā. Tomēr pamats, kas tieši vai netieši papildina agrāk prasības pieteikumā par lietas sākšanu izvirzītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, atzīstams par pieņemamu (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā lietā prasītājas prasības pieteikumā aizstāvēja tēzi, ka Komisijas priekšsēdētāja un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors apmainījušies ar teksta īsziņām, un iesniedza norādes, lai pierādītu pieprasīto dokumentu esību. Prasītājas arī pārmeta Komisijai, ka tā nav sniegusi nekādus paskaidrojumus, kas ļautu saprast iemeslu, kādēļ tā neesot glabājusi šīs teksta īsziņas.

33

Šajā ziņā jākonstatē, ka juridiskie elementi, uz kuriem balstīts trešais pamats, proti, ar iestāžu paziņojumiem saistītas patiesuma prezumpcijas esība un apgalvotā pamatojuma, kas varētu izskaidrot pieprasīto teksta īsziņu neesību, trūkums, jau bija ietverti prasības pieteikumā.

34

Līdz ar to, lai gan, protams, atbildot uz Komisijas apsvērumiem, kas ietverti iebildumu rakstā, prasītājas replikas rakstā ir iekļāvušas šos juridiskos elementus labotajā faktiskajā kontekstā, tomēr replikas rakstā ietvertā argumentācija ir cieši saistīta ar prasības pieteikumā izvirzīto.

35

Tātad Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību jānoraida.

36

Jāatgādina, kā izriet no Regulas Nr. 1049/2001 1. panta, to lasot kopā ar šīs pašas regulas 4. apsvērumu, ka tās mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošiem dokumentiem un ka saskaņā ar minētās regulas 11. apsvērumu “principā visiem iestāžu dokumentiem jābūt publiski pieejamiem”.

37

Ikviens atteikums piekļūt Eiropas Savienības iestādei pieprasītajiem dokumentiem var tikt apstrīdēts tiesā. Tas tā ir neatkarīgi no piekļuves atteikuma pamatojuma. Jebkāds cits risinājums padarītu neiespējamu kontroli, kas Savienības tiesām jāīsteno attiecībā uz piekļuves dokumentiem atteikuma lēmumu pamatotību, jo tādējādi, lai izvairītos no pārbaudes tiesā, attiecīgajai iestādei atliktu vien apstiprināt, ka pieprasītais dokuments nepastāv. Līdz ar to jākonstatē, ka dokumenta, kuram tiek prasīta piekļuve, neesība vai apstāklis, ka tas nav attiecīgās iestādes rīcībā, nav iemesls nepiemērot pārskatāmības principu un tiesības piekļūt dokumentiem. Tieši pretēji, attiecīgajai iestādei pieprasītājam ir jāatbild un attiecīgā gadījumā piekļuves atteikums jāpamato tiesā (skat. spriedumu, 2019. gada 20. septembris, Dehousse/Eiropas Savienības Tiesa, T‑433/17, EU:T:2019:632, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Turklāt ikvienas ieinteresētās personas piekļuves tiesību īstenošana noteikti nozīmē, ka pieprasītie dokumenti pastāv un tie ir attiecīgās iestādes rīcībā, pat ja uz tiesībām piekļūt dokumentiem nevar atsaukties, lai iestādei uzliktu pienākumu izveidot neeksistējošu dokumentu. Bez tam jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja iestāde saistībā ar piekļuves pieteikumu apgalvo, ka dokuments nepastāv, tiek prezumēts, ka šis dokuments nepastāv atbilstoši ar šo paziņojumu saistītajai patiesuma prezumpcijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 20. septembris, Dehousse/Eiropas Savienības Tiesa, T‑433/17, EU:T:2019:632, 36. punkts un tajā minētā judikatūra; 2021. gada 24. marts, BK/EASO, T‑277/19, nav publicēts, EU:T:2021:161, 60. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2023. gada 15. marts, Basaglia/Komisija, T‑597/21, nav publicēts, EU:T:2023:133, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Tomēr šādu prezumpciju var atspēkot ar visiem pamatiem, ko, balstoties uz atbilstīgām un saskanīgām norādēm, iesniedzis piekļuves pieprasītājs. Šī prezumpcija ir jāpiemēro pēc analoģijas gadījumā, kad iestāde paziņo, ka tās rīcībā nav pieprasīto dokumentu (skat. spriedumu, 2019. gada 20. septembris, Dehousse/Eiropas Savienības Tiesa, T‑433/17, EU:T:2019:632, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Ja šī prezumpcija tiek atspēkota un Komisija uz to vairs nevar atsaukties, tai ir jāpierāda pieprasīto dokumentu neesība vai neesība tās rīcībā, sniedzot ticamus paskaidrojumus, kas ļauj noteikt šādas neesības vai neesības tās rīcībā iemeslus (skat. spriedumu, 2019. gada 20. septembris, Dehousse/Eiropas Savienības Tiesa, T‑433/17, EU:T:2019:632, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Turklāt tiesības piekļūt dokumentiem prasa, lai iestādes veiktu visus nepieciešamos pasākumus šo tiesību efektīvas īstenošanas atvieglošanai. Šāda īstenošana nozīmē, ka attiecīgās iestādes cik vien iespējams un nepatvaļīgi un paredzami sagatavo un saglabā dokumentāciju par savu darbību (skat. spriedumu, 2019. gada 20. septembris, Dehousse/Eiropas Savienības Tiesa, T‑433/17, EU:T:2019:632, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka, ņemot vērā, ka tās rīcībā nav neviena dokumenta, kas atbilstu pieteikumā par piekļuvi dokumentiem ietvertajam aprakstam, tā minēto pieteikumu nevar apmierināt.

43

Tomēr jāuzsver, ka no Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem, atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa tai uzdeva procesa organizatoriskajos pasākumos, izriet, ka tā “neapgalvo, ka Komisijas priekšsēdētāja un [farmācijas uzņēmuma] [izpilddirektors] nav apmainījušies ar teksta īsziņām to saziņas laikā 2021. gada pirmajos mēnešos”, pat norādot, ka “nekad tā [neesot] noliegusi šo faktu”.

44

Tiesas sēdē Komisija nedz apstiprināja, nedz noliedza, ka šī teksta īsziņu apmaiņa pagātnē notikusi, un varēja tikai pieņemt, ka šī apmaiņa būtu varējusi notikt. Šajā ziņā Komisija apgalvoja, ka tā nezina, vai pieprasītie dokumenti patiešām pastāv, jo tās rīcībā šo dokumentu neesot. Turklāt Komisija arī norādīja, ka tās priekšsēdētājas un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektora darba dienas ir ļoti noslogotas un tikšanās parasti plānojuši viņu sekretariāti, asistenti vai darbinieki, tomēr, tā kā īpašajā Covid‑19 pandēmijas kontekstā nav bijis iespējas to darīt šādā veidā, viņi, lai organizētu un plānotu sarunas, ir apmainījušies ar teksta īsziņām.

45

Šādos apstākļos jākonstatē, ka Komisijas atbildes ir balstītas vai nu uz pieņēmumiem, vai arī uz mainīgu vai neprecīzu informāciju.

46

Tomēr Komisija, neraugoties uz šīm neprecizitātēm, apgalvo, ka tās rīcībā nav pieprasīto dokumentu, līdz ar to prasītājām ir jāsniedz atbilstoši un saskanīgi pierādījumi, kas ļauj atspēkot prezumpciju par šo dokumentu neesību Komisijas rīcībā saskaņā ar šī sprieduma 38. un 39. punktā minēto judikatūru.

47

Šajā ziņā jēdzieni “esība rīcībā” vai “turējums” nevar attiekties tikai uz to, ka iestādes rīcībā ir dokumenti vai ka tie ir tās rīcībā brīdī, kad tā atbild uz atkārtoto pieteikumu, ņemot vērā, ka tiesību piekļūt dokumentam īstenošana zaudētu priekšmetu, ja attiecīgā iestāde, lai izvairītos no saviem pienākumiem, varētu aprobežoties ar apgalvojumu, ka pieprasītos dokumentus nav bijis iespējams atrast.

48

Tāpēc šajā lietā jāpārbauda, vai prasītājas ir iesniegušas atbilstošas un saskanīgas norādes, kas pierāda, ka attiecīgajā brīdī Komisijas rīcībā bija pieprasītās teksta īsziņas, un tas, ņemot vērā Komisijas apgalvojumus, nozīmē pārbaudīt, vai šādi dokumenti varēja pastāvēt.

49

Šajā ziņā, pirmām kārtām, prasītājas norāda, ka pieprasīto dokumentu esība tika atklāta rakstā, kas publicēts The New York Times2021. gada 28. aprīlī un sagatavots, pamatojoties uz M. Stevi intervijām ar Komisijas priekšsēdētāju un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru.

50

It īpaši no iepriekš minētā raksta presē izriet, ka “viena mēneša laikā [Komisijas priekšsēdētāja] apmainījās ar teksta ziņām un tālruņa zvaniem ar [farmācijas uzņēmuma] Pfizer izpilddirektoru”.

51

Turklāt no minētā raksta presē arī izriet, ka “[Komisijas priekšsēdētāja] un [farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors] vispirms sazinājās [2021. gada] janvārī, kad [farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoram] bija jāpaskaidro, kāpēc viņa uzņēmumam bija uz laiku jāpārtrauc vakcīnu piegāde [Savienībā], kamēr šis uzņēmums modernizēja savas ražotnes Beļģijā”. Šajā rakstā presē ir arī precizēts, ka, “lai gan Beļģijas rūpnīcas uzlabošanas darbi noritēja salīdzinoši raiti, apspriedes starp [Komisijas priekšsēdētāju] un [farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru] turpinājās, kā viņi abi minēja intervijās ar The New York Times”. Turklāt no šī paša raksta presē izriet, ka “šo zvanu rezultātā tika noslēgti vairāki līgumi starp [..] Savienību un [farmācijas] uzņēmumiem [Pfizer un BioNTech]”. Visbeidzot, no iepriekš minētā raksta presē arī izriet, ka farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors paziņojis, ka viņš ir “nodibinājis kontaktu ar [Komisijas priekšsēdētāju]”.

52

Otrām kārtām, prasītājas uzskata, ka pieprasīto dokumentu esību apstiprina arī M. Stevi intervijas ar Komisijas priekšsēdētāju un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru.

53

Šajā ziņā it īpaši no M. Stevi intervijas ar farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru transkripcijas izriet – pēdējais minētais ir teicis, ka “tādējādi [Komisijas priekšsēdētāja un viņš ir] sākuši [arvien] vairāk strādāt”, ka “[Komisijas priekšsēdētāja viņam] ir nosūtījusi savu tālruņa [numuru]”, ka “[viņi varot] sazināties, ja [Komisijai] būtu jautājumi”, un ka “[viņi apmainoties] ar teksta īsziņām, [ja viņiem esot] apspriežami jautājumi”. Turklāt farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors ir norādījis – “tas, ka [viņi varot] sazināties [un ka Komisijas priekšsēdētāja varot viņu] sasniegt telefoniski, ir sniedzis lielu atvieglojumu [Komisijas priekšsēdētājai] un [viņai bija iespēja] sazināties ar [viņu] ar saistībā viņas jautājumiem”. Visbeidzot, farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors ir norādījis – “tas, kas bija ļoti īpaši ar [Komisijas priekšsēdētāju], ir, ka [viņiem] izveidojusies ievērojama uzticēšanās, tādējādi [viņiem] varēja būt padziļinātas diskusijas”.

54

Turklāt no M. Stevi intervijas ar Komisijas priekšsēdētāju izriet, ka, atbildot uz M. Stevi jautājumu, vai šajā laikposmā notikusi “telefoniska vai elektroniskā pasta saziņa, kas [viņai] palikusi atmiņā kā pagrieziena punkts tam, kādā veidā [viņa esot] pārvaldījusi situāciju”, Komisijas priekšsēdētāja minēja kontaktus ar farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru, kura “personisko reakciju” viņa augstu vērtējusi.

55

Trešām kārtām, prasītājas uzskata, ka Eiropas Revīzijas palātas Īpašais ziņojums par Savienības veikto vakcīnu iegādi Covid‑19 pandēmijas kontekstā apstiprina neformālo sarunu procesu, kas notika laikā, kad norisinājās sarunas par līgumiem vakcīnu jomā saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, kā to aprakstījusi Komisijas priekšsēdētāja un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors intervijās ar M. Stevi. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka Revīzijas palāta ir izvērtējusi sarunas par minētajiem līgumiem un konstatējusi, ka Komisija nav sniegusi nekādu informāciju par iepriekš minēto līgumu sākotnējām sarunām, piemēram, sarunu kalendāro grafiku, diskusiju protokolus un saskaņoto noteikumu detaļas.

56

It īpaši no iepriekš minētā ziņojuma izriet, ka “2021. gada martā Komisijas priekšsēdētāja risināja sākotnējās sarunas par līgumu ar Pfizer/BioNTech”. Turklāt Revīzijas palāta savā ziņojumā norāda, ka “[tā] nav saņēmusi nekādu informāciju par sākotnējām sarunām par svarīgāko [Savienības] līgumu”.

57

Šajā lietā no visām šīm norādēm izriet, ka prasītājas ir iesniegušas atbilstošus un saskanīgus pierādījumus, kas apraksta informācijas apmaiņu, it īpaši teksta īsziņu esību, starp Komisijas priekšsēdētāju un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektoru saistībā ar Komisijas veikto vakcīnu iegādi no minētā uzņēmuma Covid‑19 pandēmijas kontekstā.

58

No iepriekš minētā izriet, ka prasītājām ir izdevies atspēkot prezumpciju par neesību un līdz ar to, kā izriet no šī sprieduma 48. punkta, par pieprasīto dokumentu neesību Komisijas rīcībā.

59

Jāatgādina, ka tiesību piekļūt dokumentiem efektīva īstenošana, kas izriet no pārskatāmības prasības, nozīmē, ka attiecīgās iestādes cik vien iespējams un nepatvaļīgi un paredzami sagatavo un glabā dokumentāciju par savu darbību. Citiem vārdiem, no tiesībām piekļūt attiecīgās iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem izriet, ka šai iestādei ir arī pienākums nodrošināt to glabāšanu laikā, un tas ir saistīts ar Hartas 41. pantā nostiprināto labas pārvaldības pienākumu, protams, neskarot citus piemērojamos tiesību nosacījumus, piemēram, tos, kas attiecas uz datu aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 20. septembris, Dehousse/Eiropas Savienības Tiesa, T‑433/17, EU:T:2019:632, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat rūpības pienākums, kas ietilpst labas pārvaldības principā un prasa, lai Savienības administrācija attiecībās ar sabiedrību rīkotos rūpīgi un piesardzīgi, nozīmē, ka minētā iestāde ar visu iespējamo rūpību meklē dokumentus, kuriem tiek lūgta piekļuve, lai kliedētu pastāvošās šaubas un noskaidrotu situāciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 34. un 114. punkts).

60

Līdz ar to, kā izriet no šī sprieduma 40. punkta, ja Komisija vairs nevar atsaukties uz patiesuma prezumpciju attiecībā uz tās paziņojumu, ka tās rīcībā nav pieprasīto dokumentu, tai saskaņā ar pārskatāmības principu un pienākumu ievērot pienācīgu rūpību, kas ir pamatā tiesībām piekļūt dokumentiem un kas nozīmē, ka Savienības administrācijai jārīkojas rūpīgi un piesardzīgi, ir jāsniedz ticami paskaidrojumi, kas piekļuves pieteikuma iesniedzējam, kā arī Vispārējai tiesai ļautu saprast iemeslu, kādēļ pieprasītos dokumentus nav bijis iespējams atrast.

61

Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir norādījusi: kaut arī tā bija veikusi jaunu padziļinātu meklēšanu, pieprasīto dokumentu tās rīcībā nav. Šajā ziņā tā konstatēja, ka uz Regulu Nr. 1049/2001 nevar atsaukties, lai iestādei uzliktu pienākumu izveidot neeksistējošu dokumentu. Turklāt Komisija ir minējusi šīs regulas 3. panta a) punktu, kurā ir definēts jēdziens “dokuments” šīs regulas izpratnē, kā arī Komisijas Lēmuma (ES) 2021/2121 (2020. gada 6. jūlijs) par dokumentu pārvaldību un arhīviem (OV 2021, L 430, 30. lpp.) 7. panta 1. punktu, no kura izriet, ka “[Komisijas] dokumentus reģistrē, ja tajos ir svarīga informācija, kas nav īslaicīga, vai ja tie var izraisīt Komisijas vai kādas tās struktūrvienības rīcību vai turpmākus pasākumus”. Komisija norādīja, ka teksta īsziņas būtu reģistrētas, ja tās atbilstu Lēmuma 2021/2121 7. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem. Tā norādīja, ka nav bijis iespējams identificēt nevienu dokumentu, kas ietilptu pieteikuma par piekļuvi dokumentiem tvērumā. Līdz ar to Komisija secināja, ka, tā kā tās rīcībā nav neviena dokumenta, kas atbilstu piekļuves pieteikumam, tā nevar sniegt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

62

Pirmām kārtām, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir vienīgi norādījusi: kaut arī tā bija veikusi jaunu padziļinātu meklēšanu – neprecizējot šīs meklēšanas apjomu vai kārtību –, tā nav varējusi identificēt nevienu dokumentu, uz kuru attiecas pieteikums par piekļuvi dokumentiem. Apstrīdētajā lēmumā tā nav precizējusi ne to, kāda veida meklēšana veikta, ne arī iespējamās dokumentu glabāšanas vietas, kurās meklēšana varētu būt notikusi.

63

Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, Komisija norādīja, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais paziņojums, saskaņā ar kuru tā ir veikusi “jaunu padziļinātu meklēšanu”, nozīmē, ka tā ir veikusi papildu meklēšanu pēc tās, kas tika veikta pēc sākotnējā pieteikuma saņemšanas. Turklāt tā norādīja, ka meklēšana vispirms veikta lietas materiālos par sarunām sakarā ar līgumiem attiecībā uz Komisijas veikto vakcīnu iegādi Covid‑19 pandēmijas kontekstā, bet, tā kā šie meklējumi nebija rezultatīvi, tās Ģenerālsekretariāts sazinājies ar Komisijas priekšsēdētājas biroju. Tas vispirms pārbaudīja, pirmkārt, vai pieprasītie dokumenti ir reģistrēti kādos no attiecīgajiem lietas materiāliem un, otrkārt, vai šādi dokumenti, iespējams, varētu pastāvēt ārpus Komisijas darbības dokumentu pārvaldības sistēmas.

64

Turklāt atbildes raksta uz repliku pielikumā Komisija iesniedza tās priekšsēdētājas biroja vadītāja paziņojumu, kurā bija norādīts, ka “[viņas] biroja rīcībā nav neviena dokumenta, kas ietilptu prasītāju piekļuves pieteikuma tvērumā”.

65

Šajā ziņā jāatzīmē – tiesas sēdē Komisija norādīja, ka tā nevar precizēt, kādas ir tās priekšsēdētājas biroja pārbaudītās dokumentu glabāšanas vietas. Turklāt Komisija nav sniegusi nekādas norādes par vietām, kas nav saistītas ar dokumentu pārvaldības sistēmu, kurās notikusi meklēšana. Visbeidzot, Komisija nav precizējusi, vai tās priekšsēdētājas birojs ir meklējis pieprasītos dokumentus mobilajā tālrunī vai tālruņos, kas nodoti viņas rīcībā, vai arī tie ir ņemti vērā, veicot meklēšanu pēc sākotnējā pieteikuma un atkārtotā pieteikuma.

66

Iztaujāta par šo jautājumu tiesas sēdē, Komisija apstiprināja, ka tā nevar nedz iesniegt jaunus pierādījumus attiecībā uz veikto meklēšanu, nedz pat precizēt, kādā veidā tā ir norisinājusies un vai Komisijas priekšsēdētājai tika jautāts par pieprasīto dokumentu esību.

67

Tomēr Komisija apgalvo, ka pieprasīto dokumentu meklēšanas kārtība nekādi neietekmē jautājumu, vai tās rīcībā ir vai nav šie dokumenti. Taču, tā kā nav precīzu paskaidrojumu par to, kādā veidā pieprasītie dokumenti ir meklēti, attiecīgā iestāde nav izpildījusi savu pienākumu sniegt ticamus paskaidrojumus tam, ka agrāk pastāvējušu dokumentu nav tās rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 28. oktobris, Dehousse/Eiropas Savienības Tiesa, T‑857/19, nav publicēts, EU:T:2020:513, 97. punkts).

68

Tātad paskaidrojumi, ko Komisija sniegusi gan apstrīdētajā lēmumā, gan šajā tiesvedībā attiecībā uz pieprasīto dokumentu meklēšanu, nav pietiekami, lai ticami izskaidrotu iemeslus, kuru dēļ šos dokumentus nevarēja atrast.

69

Otrām kārtām, Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatē, ka uz Regulu Nr. 1049/2001 nevar atsaukties, lai iestādei uzliktu pienākumu izveidot neeksistējošu dokumentu, tādējādi liekot domāt par iespēju, ka šie dokumenti nepastāv vai vairs nepastāv, tomēr neprecizējot šādas neesības iemeslus.

70

Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, Komisija attiecībā uz teksta īsziņām norādīja, ka šāda veida ziņas atšķirībā no elektroniskā pasta vēstulēm, ar kurām notikusi apmaiņa Komisijā, pēc saprātīga laikposma netiek automātiski dzēstas, bet ka attiecīgā persona var tās izdzēst manuāli. Tomēr Komisija nenorādīja, vai pieprasītās teksta īsziņas ir izdzēstas vai ne.

71

Turklāt, atbildot uz citu Vispārējās tiesas tai uzdoto rakstveida jautājumu, Komisija norādīja, ka tās locekļu mobilie tālruņi drošības apsvērumu dēļ ik pēc saprātīga lietošanas laikposma obligāti ir jānomaina. Tomēr Komisija nav apstiprinājusi, vai tās priekšsēdētājai pieejamais(‑ie) mobilais(‑ie) tālrunis(‑ņi) kopš pieteikuma par piekļuvi dokumentiem iesniegšanas ir nomainīts(‑i) vai arī tas ir izdarīts starplaikā starp meklējumiem, kas tika veikti pēc sākotnējā pieteikuma un atkārtotā pieteikuma. Iztaujāta par šo jautājumu tiesas sēdē, Komisija apstiprināja – tā prezumējusi, ka tās priekšsēdētājas mobilais tālrunis pēc sākotnējā pieteikuma iesniegšanas ir ticis nomainīts, jo tāda ir obligātā kārtība drošības apsvērumu dēļ. Turklāt Komisija norādīja – tā uzskata, ka Komisijas priekšsēdētājas rīcībā pašlaik pieejamais mobilais tālrunis nav tas pats, kas viņas rīcībā bija 2021. gada aprīlī, bet ka tā nevar apstiprināt, vai šī jaunā mobilā tālruņa saturs atbilst vai neatbilst iepriekšējā mobilā tālruņa saturam.

72

Tādējādi nav iespējams droši zināt, pirmkārt, vai pieprasītās teksta īsziņas joprojām pastāv vai arī tās ir izdzēstas un vai attiecīgā gadījumā dzēšana ir bijusi brīvprātīga vai automātiska un, otrkārt, vai Komisijas priekšsēdētājas mobilais tālrunis vai tālruņi ir tikuši nomainīti un kas šajā gadījumā ar šīm ierīcēm noticis, vai arī tās ir tikušas pārmeklētas pēc sākotnējā pieteikuma un atkārtotā pieteikuma.

73

Šādos apstākļos Komisijas paskaidrojumus, kas balstīti uz pieņēmumiem, nevar uzskatīt par ticamiem.

74

Trešām kārtām, apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz Lēmuma 2021/2121 7. panta 1. punktu, kam seko konstatējums, ka “teksta īsziņas būtu reģistrētas, ja tajās būtu ietverta būtiska informācija, kas nav īslaicīga, vai ja tās būtu varējušas izraisīt Komisijas vai kādas tās struktūrvienības rīcību vai turpmākus pasākumus saskaņā ar tās noteikumiem par dokumentu reģistrāciju”.

75

Jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav skaidri precizēts, vai pieprasīto dokumentu nav Komisijas rīcībā, jo tie nav reģistrēti tās darbības dokumentu pārvaldības sistēmā. Turklāt tā arī nepārprotami nenorāda, vai pieprasītie dokumenti nav tikuši reģistrēti, jo bija īslaicīgi un nebūtiski un tiem nebija nepieciešama Komisijas vai kādas tās struktūrvienības turpmāka rīcība.

76

Tikai procesuālajos rakstos un tiesas sēdē Komisija norādīja, ka pieprasītās teksta īsziņas neietver būtisku vai neīslaicīgu informāciju vai informāciju, kas prasītu Komisijas vai tās struktūrvienību turpmāku rīcību, un tas izskaidrojot, kāpēc meklējumos, kas veikti pēc sākotnējā pieteikuma un atkārtotā pieteikuma, netika identificēta neviena teksta īsziņa, uz kuru attiecas M. Stevi iesniegtais pieteikums par piekļuvi dokumentiem.

77

Komisija apgalvo, ka faktiski nav iespējams reģistrēt un glabāt visus tās sagatavotos un saņemtos dokumentus, ņemot vērā tās ikdienas darbībā radīto lielo skaitu digitālo datņu, un ka līdz ar to saskaņā ar tās iekšējo darbības dokumentu pārvaldības politiku tiek reģistrēti un glabāti tikai tie dokumenti, kuros ir ietverta būtiska informācija, kas nav īslaicīga vai kam nepieciešamas turpmāka rīcība.

78

Šajā ziņā Komisija, pamatojot savu argumentāciju tiesas sēdē, norādīja, ka lietā, kurā tika pasludināts 2024. gada 13. novembra spriedums Kargins/Komisija (T‑110/23, nav publicēts, EU:T:2024:805), Vispārējā tiesa ir norādījusi – lai gan tiesību piekļūt dokumentiem faktiska īstenošana nozīmē, ka attiecīgās iestādes cik vien iespējams un nepatvaļīgi un paredzami glabā dokumentus par savu darbību, iekšējā saziņa un projekti, kas attiecas uz tādu dokumentu kā vēstule, paši nevar būt tik nozīmīgi vai īpaši, kas pamatotu to reģistrāciju un glabāšanu.

79

Jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 41. punkta, ka tiesību piekļūt dokumentiem efektīva īstenošana nozīmē, ka attiecīgās iestādes cik vien iespējams un nepatvaļīgi un paredzami sagatavo un glabā dokumentus par savu darbību. Tādējādi iestādes nevar tiesībām piekļūt to rīcībā esošajiem dokumentiem atņemt pašu to būtību, nereģistrējot dokumentus saistībā ar savu darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 25. septembris, Herbert Smith Freehills/Komisija, T‑570/22, nav publicēts, EU:T:2024:644, 76. punkts).

80

Turklāt šīs lietas fakti atšķiras no faktiem lietā, kurā tika pasludināts 2024. gada 13. novembra spriedums Kargins/Komisija (T‑110/23, nav publicēts, EU:T:2024:805). Pirmkārt, prasītājam iepriekš minētajā lietā atšķirībā no prasītājām šajā lietā nebija izdevies atspēkot prezumpciju par pieprasīto dokumentu neesību (skat. šī sprieduma 57. punktu).

81

Otrkārt, šajā lietā Komisija nav izklāstījusi iemeslu, kādēļ tā ir nonākusi pie secinājuma, ka teksta īsziņas, ar kurām tās priekšsēdētāja un farmācijas uzņēmuma Pfizer izpilddirektors apmainījušies saistībā ar šīs iestādes veikto vakcīnu iegādi Covid‑19 pandēmijas kontekstā, netika uzskatītas par tādām, kurās būtu ietverta būtiska informācija, kas nav īslaicīga vai kam būtu nepieciešama Komisijas vai kādas tās struktūrvienības turpmāka rīcība, par politikas, darbību un lēmumu jautājumiem, kuri ietilpst tās kompetencē.

82

Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šādās īsziņās nav ietverta būtiska informācija, kas nav īslaicīga vai kam būtu nepieciešama Komisijas vai tās struktūrvienību turpmāka rīcība un kas pamatotu šo īsziņu reģistrāciju un līdz ar to saglabāšanu, Komisijai tomēr bija jāsniedz ticami paskaidrojumi, kas ļautu nonākt pie šāda secinājuma.

83

Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu, pirmkārt, jākonstatē – lai pierādītu, ka minēto dokumentu nav Komisijas rīcībā, tā, nesniedzot nekādus citus paskaidrojumus, nevar atsaukties tikai uz to, ka tā nav reģistrējusi pieprasītos dokumentus pārvaldības sistēmā. Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 62.–73. punkta, Komisijas paskaidrojumi par to, kas noticis ar dokumentiem, kuri pastāvēja vai tika uzskatīti par pastāvējušiem pagātnē, ir balstīti uz neprecīziem pieņēmumiem vai apgalvojumiem un līdz ar to nevar tikt uzskatīti par ticamiem.

84

Tātad jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav sniegusi nevienu ticamu izskaidrojumu, kas ļautu saprast iemeslu, kādēļ tā nevarēja atrast pieprasītos dokumentus. Paskaidrojumi, ko Komisija sniedza, atbildot uz procesa organizatoriskajos pasākumos uzdotajiem jautājumiem, un kas tika atkārtoti tiesas sēdē – pieņemot, ka tiem ir nozīme, lai novērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu –, arī nesniedz atbildi uz to, kas ir prasīts, jo tie neļauj uzzināt, kas konkrēti noticis ar pieprasītajiem dokumentiem.

85

Tā kā prezumpcija par pieprasīto dokumentu neesību tika atspēkota, Komisijai, kā izriet no šī sprieduma 40. punkta, bija jāsniedz ticams izskaidrojums, kas ļautu saprast iemeslu, kādēļ tā nevarēja atrast pieprasītos dokumentus, par kuriem tika uzskatīts, ka tie pagātnē pastāvējuši, bet kuri vairs nepastāvēja pieteikuma par piekļuvi dokumentiem iesniegšanas datumā vai vismaz nebija atrodami. Kā izriet no iepriekš izklāstītās pārbaudes, Komisija būtībā ir vienīgi norādījusi, ka tās rīcībā nav pieprasīto dokumentu. Šādos apstākļos jāsecina, ka Komisija nav izpildījusi šī sprieduma 59. punktā atgādinātos pienākumus, kas tai uzlikti, izskatot pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, un tādējādi ir pārkāpusi Hartas 41. pantā paredzēto labas pārvaldības principu.

86

Tāpēc trešais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ, nelemjot ne par pārējiem prasības pamatiem, ne par prasītāju pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumu.

87

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (virspalāta)

nospriež: