1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 2. panta 1. punktu un 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Powszechny Zakład Ubezpieczeń S.A. (turpmāk tekstā – “PZU”) un Volvia sp. z o.o. [turpmāk tekstā – “Volvia”] par Volvia nokavējuma procentu maksājumu saistībā ar kavējumu prēmiju maksāšanā par divu mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas līgumu izpildi un vienreizēju kompensāciju PZU par piedziņas izdevumiem.

3

Direktīvas 2011/7 3., 8., 9. un 17. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta “Priekšmets un piemērošanas joma” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis [ir] apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu un jo īpaši [mazo un vidējo uzņēmumu (MVU)] konkurētspēju.

2.   Šo direktīvu piemēro visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 3. panta “Darījumi starp uzņēmumiem” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos starp uzņēmumiem kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

7

2013. gada 8. martaustawa o przeciwdziałaniu nadmiernym opóźnieniom w transakcjach handlowych (Likums par maksājumu pārmērīgu kavējumu novēršanu komercdarījumos; 2013. gada Dz. U., 403. pozīcija) 4. panta 1. punktā jēdziens “komercdarījums” ir definēts kā “līgums par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, ja [šī likuma] 2. pantā minētās puses noslēdz šo līgumu saistībā ar veikto darbību”, bet 1.a punktā “atlīdzība naudā” definēta kā “atlīdzība par preces piegādi vai pakalpojuma sniegšanu komercdarījumā”.

8

Šā likuma 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Komercdarījumos, izņemot darījumus, kuros parādnieks ir publiska iestāde, kreditoram ir tiesības bez brīdinājuma saņemt likumiskos nokavējuma procentus (ja vien puses nav vienojušās par lielākiem procentiem) par laikposmu no dienas, kad maksājums kļūst iekasējams, līdz samaksas dienai, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

9

Saskaņā ar 1964. gada 23. aprīļaustawa – Kodeks cywilny (Civilkodekss) (1964. gada Dz. U. Nr. 16, 93. pozīcija) 487. panta 2. punktu “līgums ir abpusējas izpildes līgums, ja abas puses uzņemas saistības tādējādi, ka vienas puses līguma izpildei pretī ir otras puses izpilde”.

10

Civilkodeksa 805. panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:

“(1)   Ar apdrošināšanas līgumu apdrošinātājs apņemas sava uzņēmuma darbības ietvaros sniegt konkrētu izpildījumu tad, ja iestājas līgumā paredzētais apdrošināšanas gadījums, savukārt apdrošinājuma ņēmējs apņemas maksāt apdrošināšanas prēmiju.

(2)   Apdrošinātāja sniegto izpildījumu jo īpaši veido:

11

Volvia, saskaņā ar Polijas tiesībām dibināta auto nomas sabiedrība, ar apdrošināšanas sabiedrību PZU noslēdza divus mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas līgumus. Pirmais līgums attiecas uz mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu un papildu apdrošināšanu saistībā ar atbalsta organizēšanu un izmaksu segšanu. Otrais līgums saistīts ar citu brīvprātīgās apdrošināšanas veidu, proti, tā saukto KASKO apdrošināšanu, kas sedz attiecīgā transportlīdzekļa zaudēšanu, iznīcināšanu un bojāšanu.

12

PZU vērsās Sąd Rejonowy dla Wrocławia‑Fabrycznej we Wrocławiu (Vroclavas‑Fabričnas rajona tiesa Vroclavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību piespriest Volvia samaksāt apdrošināšanas prēmiju 7619,89 Polijas zlotu (aptuveni 1700 EUR) apmērā, pieskaitot nokavējuma procentus, atbilstoši abiem iepriekšējā punktā minētajiem apdrošināšanas līgumiem, kā arī vienreizēju kompensāciju par piedziņas izdevumiem.

13

Volvia iesniedza iebildumus pret iesniedzējtiesas izdoto maksājuma rīkojumu. Šis rīkojums zaudēja spēku, un lieta tika nodota atpakaļ minētajai tiesai izskatīšanai parastajā kārtībā.

14

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, vai starp uzņēmumiem noslēgts apdrošināšanas līgums var tikt kvalificēts kā “komercdarījums” Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkta izpratnē un vai tādējādi šāds līgums ietilpst šīs direktīvas materiālajā piemērošanas jomā. Šajā ziņā tā uzsver, ka jautājumā par apdrošināšanas līguma raksturu un it īpaši par to, vai apdrošinājuma ņēmēja maksātā prēmija ir vai nav atlīdzība par apdrošinātāja izpildījumu, Polijas judikatūrā un doktrīnā pastāv domstarpības.

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka apdrošināšanas līgums nav abpusējas izpildes līgums, jo apdrošinājuma ņēmēja maksātā prēmija nav atlīdzība par apdrošinātāja izpildījumu, kas izpaužas kā kompensācijas izmaksāšana par zaudējumiem, kuri izriet no šajā līgumā paredzētā apdrošināšanas gadījuma. Iesniedzējtiesa uzskata par nepieciešamu pārliecināties, ka šāda Polijas tiesību interpretācija, ko sniegusi Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija), nav pretrunā Direktīvai 2011/7, kā to interpretējusi Tiesa, it īpaši 2020. gada 9. jūlija spriedumā RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva) (C‑199/19, EU:C:2020:548).

16

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy dla Wrocławia‑Fabrycznej we Wrocławiu (Vroclavas‑Fabričnas rajona tiesa Vroclavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

17

Atbilstoši Reglamenta 99. pantam tostarp tad, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

18

Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.

19

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “komercdarījumi” attiecas uz apdrošināšanas līgumu, ar kuru apdrošinātājs apņemas uzņēmumam sniegt konkrētu izpildījumu tad, ja iestājas šajā līgumā paredzētais apdrošināšanas gadījums un šis uzņēmums apņemas apdrošinātajam maksāt apdrošināšanas prēmiju.

20

Vispirms jāatgādina, ka jēdziens “komercdarījumi” Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punktā ir definēti kā “darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, kuru rezultāts ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana par atlīdzību”. Šī tiesību norma ir jālasa minētās direktīvas 8. un 9. apsvēruma gaismā un kopsakarā ar tās 1. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru tā ir piemērojama visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos.

21

No šīm tiesību normām izriet, ka Direktīva 2011/7 attiecas uz visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību par komercdarījumiem, tostarp tiem, kuri veikti starp privātiem uzņēmumiem, izņemot citastarp darījumus, kas veikti ar patērētājiem. Tādējādi šīs direktīvas piemērošanas joma ir definēta plaši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. novembris, KROL, C‑722/18, EU:C:2019:1028, 31. un 32. punkts).

22

Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punktā ir paredzēti divi nosacījumi, lai uz darījumu attiektos jēdziens “komercdarījumi” šīs tiesību normas izpratnē. Pirmkārt, tam ir jānotiek vai nu starp uzņēmumiem, vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm un, otrkārt, tā rezultātā ir jānotiek preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai par atlīdzību.

23

Runājot par pirmo nosacījumu, pamatlietā nav strīda par to, ka Volvia un PZU ir “uzņēmuma” statuss šīs direktīvas 2. panta 3. punkta izpratnē, kurā šis jēdziens ir definēts kā “organizācija, kas nav publiska iestāde un kas darbojas, veicot neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību, pat ja šo darbību veic viena persona”.

24

Attiecībā uz otro Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punktā minēto nosacījumu Tiesa 2020. gada 9. jūlija sprieduma RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva) (C‑199/19, EU:C:2020:548) 27. punktā nosprieda, ka šajā tiesību normā paredzētie jēdzieni “preču piegāde” un “pakalpojumu sniegšana” ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kuru tvērumu nevar noteikt, atsaucoties uz dalībvalstu tiesībās zināmo jēdzienu vai valsts līmenī veikto klasifikāciju. Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka LESD 57. pantā jēdzienam “pakalpojums” ir sniegta plaša definīcija, kas aptver jebkādu pakalpojumu, kurš parasti tiek sniegts par atlīdzību un uz kuru neattiecas citas pamatbrīvības, ar mērķi, lai saimnieciskā darbība netiktu izslēgta no pamatbrīvību piemērošanas jomas (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑199/19, EU:C:2020:548, 30.–32. punkts).

25

Tiesa ir ņēmusi vērā arī Direktīvas 2011/7 mērķi, kas saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu tās 3. apsvēruma gaismā ir novērst maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi uzlabojot uzņēmumu konkurētspēju, jo šādiem maksājumu kavējumiem ir negatīva ietekme uz šo uzņēmumu likviditāti, kas sarežģī to finanšu pārvaldību, un tie kaitē arī minēto uzņēmumu konkurētspējai un rentabilitātei, jo tiem šo maksājumu kavējumu dēļ ir jāsaņem ārējs finansējums (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑199/19, EU:C:2020:548, 35. punkts).

26

Tāds apdrošināšanas līgums kā pamatlietā, ar kuru apdrošinātājs apņemas sniegt konkrētu izpildījumu otrai pusei tad, ja iestājas šajā līgumā paredzētais apdrošināšanas gadījums, un šī otra puse apņemas apdrošinātajam maksāt apdrošināšanas prēmijas, tādējādi ir komercdarījums, kura rezultātā tiek sniegti pakalpojumi Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkta izpratnē, ar nosacījumu, ka šis darījums tiek veikts starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm. Apdrošināšanas darbība, ko veic tāds komersants kā apdrošināšanas sabiedrība, ir saimnieciska darbība, proti, darbība, kas izpaužas kā preču vai pakalpojumu piedāvāšana konkrētā tirgū (spriedums, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 45. punkts). Tādēļ apdrošināšanas darbība, ja to veic par atlīdzību, ir “pakalpojums” LESD 57. panta izpratnē un līdz ar to – “pakalpojumu sniegšana” Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkta izpratnē.

27

Iesniedzējtiesas šaubas galvenokārt ir par to, vai apdrošināšanas līgums pusēm rada abpusējus pienākumus un, konkrētāk, vai apdrošinātāja izpildījumu – kas izpaužas kā kompensācija apdrošinātajai personai, ja iestājas apdrošināšanas gadījums,– var uzskatīt par tādu, kurš sniegts pret apdrošināšanas prēmiju kā atlīdzību, ņemot vērā Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punktu. Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka saskaņā ar Polijas judikatūru un doktrīnu, ko tā plāno ievērot, apdrošināšanas līgums nav abpusējas izpildes līgums, atbilstoši kuram pakalpojums tiktu sniegts apmaiņā pret apdrošinājuma ņēmēja maksāto prēmiju.

28

Tomēr, ņemot vērā jēdzienu “komercdarījumi” Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkta izpratnē, kā to interpretējusi Tiesa, apdrošinājuma ņēmēja pienākums maksāt prēmiju no ekonomiskā viedokļa ir attaisnojams tikai ar garantiju saņemt kompensāciju no apdrošinātāja tad, ja iestājas apdrošināšanas gadījums. Šādos apstākļos, pat ja kompensācija nav ne tūlītēja, ne droša, ņemot vērā šī apdrošināšanas gadījuma iestāšanās nenoteiktību, apdrošinātās personas maksātā prēmija ir apdrošinātāja izpildījuma “ekonomiskais ekvivalents”, kas ietver garantētu kompensācijas izmaksāšanu apdrošinātajai personai apdrošināšanas līguma darbības laikā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 47. punkts).

29

Šādu interpretāciju nevar atspēkot Direktīvas 2011/7 8. apsvērums, kurā no tās piemērošanas jomas ir izslēgti maksājumi zaudējumu kompensācijai, tostarp apdrošināšanas sabiedrību maksājumi, bet nav minēti apdrošināšanas līgumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑199/19, EU:C:2020:548, 36. un 40. punkts). Līdz ar to šie līgumi ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

30

Visbeidzot – 2018. gada 13. septembra spriedumā Česká pojišťovna (C‑287/17, EU:C:2018:707) Tiesa, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu strīdā par prasību atlīdzināt ar piedziņu saistītos izdevumus, kas izriet no tādu apdrošināšanas prēmiju maksājuma kavējuma, kuras jāmaksā, izpildot starp diviem uzņēmumiem noslēgtu apdrošināšanas līgumu, atbildēdama uz uzdotajiem jautājumiem, netieši apstiprināja, ka starp diviem uzņēmumiem noslēgtie apdrošināšanas līgumi ietver “komercdarījumu” Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkta izpratnē un ka līdz ar to šie līgumi ietilpst tās materiālajā piemērošanas jomā.

31

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “komercdarījumi” attiecas uz apdrošināšanas līgumu, ar kuru apdrošinātājs apņemas uzņēmumam sniegt konkrētu izpildījumu tad, ja iestājas šajā līgumā paredzētais apdrošināšanas gadījums un šis uzņēmums apņemas maksāt apdrošinātājam apdrošināšanas prēmiju.

32

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar apdrošināšanas līgumu apdrošinātājs pilda savas līgumsaistības un juridiskos pienākumus tikai ar vienu nosacījumu, ka tas nodrošina apdrošināšanas aizsardzību otrai pusei, un tas ir neatkarīgi no tā, vai tai tiek izmaksāta kompensācija šajā līgumā paredzētā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās gadījumā.

33

Saskaņā ar Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu tās 17. apsvēruma gaismā komercdarījumos starp uzņēmumiem kreditoram ir jābūt tiesīgam pieprasīt nokavējuma procentus bez atgādinājuma, ja viņš ir “izpildījis savas līgumsaistības un juridiskos pienākumus”.

34

Gan no Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma, gan no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka ar apdrošināšanas seguma esamību pietiek, lai uzskatītu, ka apdrošinātāja līgumsaistības un juridiskie pienākumi ir izpildīti šīs tiesību normas izpratnē.

35

Tāpēc uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apdrošināšanas līguma ietvaros apdrošinātājs pilda savas līgumsaistības un juridiskos pienākumus šīs tiesību normas izpratnē tikai ar vienu nosacījumu, ka tas nodrošina apdrošināšanas aizsardzību otrai pusei, neatkarīgi no tā, vai tai tiek izmaksāta kompensācija, ja iestājas šajā līgumā paredzētais apdrošināšanas gadījums.

36

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: