–

MTÜ Eesti Suurkiskjad vārdā – M. Ellermaa un E. Lopp,

–

Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,

–

Dānijas valdības vārdā – D. Elkan, J. F. Kronborg un C. Maertens, pārstāves,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un M. Kopetzki, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Haasbeek, C. Hermes, E. Randvere, N. Ruiz García un K. Toomus, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2013. gada 13. maija Direktīvu 2013/17/ES (OV 2013, L 158, 193. lpp.) (turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”), 1. panta i) punktu, 2. panta 3. punktu un 14. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp MTÜ Eesti Suurkiskjad un Keskkonnaamet (Vides dienests, Igaunija) par tā administratīvā akta tiesiskumu, ar ko noteiktas vilku medību kvotas.

3

Dzīvotņu direktīvas 15. apsvērumā ir teikts:

“tā kā [..] attiecībā uz dažām faunas un floras sugām ir vajadzīga vispārīga aizsardzības sistēma; tā kā jāparedz pārvaldības pasākumi attiecībā uz konkrētām sugām, ja tas vajadzīgs šo sugu aizsardzības statusa dēļ, tostarp jāaizliedz konkrēti gūstīšanas vai nonāvēšanas veidi, vienlaikus paredzot izņēmumu iespējamību noteiktos apstākļos”.

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums.

2.   Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.

3.   Veicot pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, ņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības.”

6

Šīs direktīvas 11. pants ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis veic 2. pantā minēto dabisko dzīvotņu un sugu aizsardzības statusa uzraudzību, īpašu uzmanību pievēršot prioritārajiem dabisko dzīvotņu veidiem un prioritārajām sugām.”

7

Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:

8

Saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punktu:

“Ja 11. pantā paredzēto uzraudzības pasākumu rezultātā dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu, tad tās veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka V pielikumā uzskaitīto savvaļas faunas un floras sugu īpatņu ieguve savvaļā, kā arī izmantošana nav pretrunā ar to saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā.”

9

Minētās direktīvas 16. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja nav apmierinošas alternatīvas un ja netiek kaitēts attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, dalībvalstis drīkst atkāpties no 12., 13., 14. panta un 15. panta a) un b) punkta noteikumiem, lai:

10

Šīs direktīvas II pielikumā “Kopienā nozīmīgas augu un dzīvnieku sugas, kuru aizsargāšanai ir jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas” šo dzīvnieku sugu vidū ir minēta “Canis lupus (izņemot Igaunijas populāciju [..])”.

11

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas IV pielikumu “Kopienā nozīmīgas augu un dzīvnieku sugas, kurām vajadzīga stingra aizsardzība”Canis lupus ir viena no šīm dzīvnieku sugām, “izņemot [..] Igaunijas populācijas”.

12

Šīs direktīvas V pielikumā “Kopienā nozīmīgas augu un dzīvnieku sugas, kuru īpatņu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus” ir teikts, ka attiecībā uz Canis lupus Igaunijas populācijām šādus pasākumus var veikt.

13

Looduskaitseseadus (Dabas aizsardzības likums, RT I 2004, 38, 258) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Dabas aizsardzības likums”), – 1. pants ir formulēts šādi:

“Šā likuma mērķi ir:

[..].”

14

Dabas aizsardzības likuma 3. panta “Dzīvotnei un sugai labvēlīgs statuss” 2. punktā ir paredzēts:

“Sugas statuss ir uzskatāms par labvēlīgu, ja tās populācijas relatīvais apjomīgums liecina, ka šī suga ilgtermiņā turpinās pastāvēt kā tās dabiskās dzīvotnes vai tās vairošanās dzīvotnes dzīvotspējīga sastāvdaļa, ja sugas dabiskās izplatības areāls nesamazinās un ja pastāv un visticamāk turpinās pastāvēt dzīvotne, kas ir pietiekoši liela, lai ilgtermiņā nodrošinātu sugas populācijas pastāvēšanu.”

15

Šā likuma 49. pantā “Rīcības plāns sugas aizsardzībai un pārvaldībai” ir noteikts:

“(1) Rīcības plānu izstrādā:

(2) Rīcības plānā iekļauj šādu informāciju:

[..]”

16

Jahiseadus (Medību likums, RT I 2013, 2) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Medību likums”), – 21. panta “Medījamo dzīvnieku novērošana” 4. punktā ir paredzēts:

“Šā panta 3. punktā minētā iestāde [Keskkonnaagentuur (Vides aģentūra, Igaunija)] ik gadu sagatavo progresa ziņojumu par medījamo dzīvnieku novērošanu. Ziņojumā par novērošanu iekļauj šādus datus:

17

Medību likuma 22. panta “Medību kvotas un struktūra” 2. punktā ir noteikts:

“Vides dienests ik gadu, pamatojoties uz šā likuma 21. panta 4. punktu, pēc Medību padomes ierosinājuma nosaka brūnā lāča, vilka, lūša un pelēkā roņa medību kvotas.”

18

Igaunijas vides ministrs 2012. gada 4. oktobrī pieņēma “Rīcības plānu lielo plēsēju (vilka (canis lupus), lūša (lynx), brūnā lāča (ursus arctos)) aizsardzībai un pārvaldībai laikposmā no 2012. līdz 2021. gadam” (turpmāk tekstā – “Rīcības plāns 2012.–2021. gadam”).

19

Rīcības plānā 2012.–2021. gadam tika norādīts, ka Igaunijas lielo plēsēju populāciju aizsardzības statuss ir uzskatāms par labvēlīgu; citastarp bija paredzēts saglabāt vilka sugu labvēlīgā aizsardzības statusā – gan šīs sugas populāciju Igaunijā, gan tās populāciju Baltijas mērogā. Šajā nolūkā rīcības plānā bija noteikts ikgadējs saglabāšanas mērķis laikam pirms medību sezonas sākuma – 15–25 vilku bari, ieskaitot mazuļus, tātad 150–250 īpatņu liela sugas populācija Igaunijā. Bija paredzēts, ka atkarībā no novērošanas rezultātiem šajā diapazonā tiks noteikti ikgadēji mērķi, un populācijas lielums šajā diapazonā tiks uzturēts, izmantojot medības. Viens no mērķiem bija samazināt vilku nodarīto kaitējumu, it īpaši ar prioritāri atbalstītām medībām teritorijās, kurās tie bija nodarījuši kaitējumu.

20

Minētajā rīcības plānā tika noteikts, ka vilka populācija Baltijā ir daļa no šīs dzīvnieku sugas populācijas visā Eirāzijā, kuras dabiskās izplatības areāls aptver Igauniju, Latviju, Lietuvu, Polijas ziemeļaustrumus, Baltkrieviju, Ukrainas ziemeļus un daļu Krievijas apgabalu. Šajā rīcības plānā tika norādīta aptuvena vilku populācija Latvijā un Lietuvā (2008. gada dati) un Krievijas teritorijās, kas robežojas ar Igauniju (2010. gada dati). Rīcības plānā 2012.–2021. gadam tika arī norādīts, ka Latvijas Republikā, Somijas Republikā un Baltkrievijas Republikā bija pieņemts vilka sugas aizsardzības vai saglabāšanas un pārvaldības plāns un Lietuvas Republikā un Polijas Republikā šāds plāns vēl bija sagatavošanā, turpretī Krievijā šāda plāna trūka. Turklāt tajā tika minēts, ka šajās dalībvalstīs un trešās valstīs bija iespējamas vilku medības. Starptautiskās sadarbības jomā šajā rīcības plānā īpaši tika izcelta Igaunijas Republikas dalība Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (turpmāk tekstā – “IUCN”) darba grupā, kā arī šīs dalībvalsts pārstāvja regulārā saziņa ar kolēģiem Latvijā, Lietuvā, Polijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Krievijā. Minētajā rīcības plānā bija paredzēta arī regulāra informācijas apmaiņa starp Igaunijas Republiku un Latvijas Republiku par lielo plēsēju populācijas kvantitatīvo attīstību un medību kvotām, kā arī aktīva Igaunijas Republikas dalība starptautiskos projektos par lielo plēsēju saglabāšanas un pārvaldības organizēšanu.

21

Ar 2020. gada 29. oktobra rīkojumu, kas pieņemts uz Medību likuma 22. panta 2. punkta pamata, Vides dienests Igaunijai noteica 2020./2021. gada vilku medību kvotu 140 īpatņu apmērā sadalījumā pa 20 pārvaldības teritorijām; priekšrocības šajā ziņā bija teritorijām, kurās audzē lopus, un teritorijām, kurās vilki bija nodarījuši kaitējumu.

22

Pieteicēja pamatlietā – Igaunijā reģistrēta vides aizsardzības biedrība – iesniedza Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa, Igaunija) pieteikumu, kurā lūdza atcelt šo rīkojumu. Šā pieteikuma pamatojumā tā citastarp apgalvoja, ka Igaunijā vilka aizsardzības statuss nav uzskatāms par “labvēlīgu” Dabas aizsardzības likuma 3. panta izpratnē un ka apstāklis, ka tika atļautas 140 vilku medības, vēl vairāk ir sarežģījis mērķa sasniegšanu – šīs sugas saglabāšanu vai atjaunošanu labvēlīgā aizsardzības statusā.

23

Ar 2021. gada 1. oktobra spriedumu Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa) šo pieteikumu noraidīja.

24

Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apelācijas tiesa, Igaunija) minēto noraidošo spriedumu atstāja negrozītu.

25

Pieteicēja pamatlietā šo apelācijas tiesas nolēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā – Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija).

26

Iesniedzējtiesa, pirmkārt, vēlas noskaidrot, vai tad, ja kāda dalībvalsts veic pārvaldības pasākumus uz Dzīvotņu direktīvas 14. panta pamata, lai pārliecinātos par šo pasākumu saderību ar mērķi saglabāt vai atjaunot šo sugu “labvēlīgā aizsardzības statusā” šīs direktīvas 1. panta i) punkta otrās daļas izpratnē, ir jāņem vērā šīs sugas populācijas, kas sastopama attiecīgās dalībvalsts teritorijā, aizsardzības statuss, vai tomēr tā var ņemt vērā arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu populāciju, šajā gadījumā Baltijas mēroga populācijas, aizsardzības statusu.

27

Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka, lai gan netiek apšaubīts, ka vilka populācijai Baltijā ir “labvēlīgs” aizsardzības statuss, pieteicēja pamatlietā, balstoties uz IUCN novērtējumu, apgalvojot, ka nav uzskatāms, ka vilka populācijai Igaunijā būtu šāds aizsardzības statuss.

28

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa, otrkārt, norāda, ka, cik tai ir zināms, starp dalībvalstīm, kuru teritorijās atrodas šīs populācijas dabiskās izplatības areāls, nenotiek nekāda oficiāla sadarbība aplūkojamās vilka populācijas saglabāšanas nolūkā, bet notiek tikai neformāla saziņa starp zinātniekiem.

29

Treškārt, iesniedzējtiesa – ņemot vērā citastarp spriedumus, 2007. gada 14. jūnijs, Komisija/Somija (C‑342/05, EU:C:2007:341), un 2020. gada 23. aprīlis, Komisija/Somija (Lielās pūkpīles pavasara medības) (C‑217/19, EU:C:2020:291) – jautā, vai ir uzskatāms, ka sugas, kura konkrētā dalībvalstī iekļauta IUCN Apdraudēto sugu Sarkanās grāmatas (turpmāk tekstā – “IUCN Sarkanā grāmata”) kategorijā “jutīgas”, populācijai ir “labvēlīgs aizsardzības statuss” Dzīvotņu direktīvas izpratnē. Šajā ziņā tā norāda, ka Rīcības plānā 2022.–2031. gadam, kas pieņemts pēc Rīcības plāna 2012.–2021. gadam, vilka populācija Baltijā ir klasificēta IUCN Sarkanās grāmatas kategorijā “vismazāk apdraudētas” (LC), savukārt šīs sugas populācija Igaunijā – kā “jutīga” (VU), un ka tad, ja netiktu ņemtas vērā kaimiņpopulācijas, tā pat būtu uzskatāma par “apdraudētu” (EN).

30

Visbeidzot, ceturtkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka saistībā ar pamatlietu Vides dienests un Vides aģentūra vienmēr ir apgalvojusi, ka vilku skaita palielināšanās izraisa lielu spriedzi, proti, sociālajā un tautsaimniecības jomā. Proti, viens no galvenajiem argumentiem, kas tiekot izvirzīti, lai pamatotu vilku medību atļaušanu, esot nepieciešamība samazināt šīs dzīvnieku sugas nodarīto kaitējumu, it īpaši kaitējumu ganāmpulkiem.

31

Šādos apstākļos Riigikohus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Ar pirmajiem trim jautājumiem, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dzīvnieku sugas populācijas, kas sastopama dalībvalsts teritorijā, klasificēšana IUCN Sarkanās grāmatas kategorijā “jutīgas” izslēdz to, ka šīs sugas aizsardzības statuss šīs dalībvalsts teritorijā, ir uzskatāms par “labvēlīgu” šīs normas izpratnē. Turklāt minētā tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 1. panta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi: tas, ka dalībvalsts veic pārvaldības pasākumus uz šīs direktīvas 14. panta 1. punkta pamata, rada pienākumu nodrošināt šīs sugas populācijai, kas sastopama šīs dalībvalsts teritorijā, labvēlīgu aizsardzības statusu, vai tomēr šī dalībvalsts var ņemt vērā populācijas, kuras dabiskās izplatības areāls sniedzas ārpus minētās dalībvalsts teritorijas, kopuma aizsardzības statusu un attiecīgā gadījumā – kādā apmērā un ar kādiem nosacījumiem.

33

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. pantu kopsakarā ar tās IV pielikuma a) daļu vilks principā ir viena no sugām, kuras ir “Kopien[ai] nozīmīgas” un kurai ir jānodrošina “stingra aizsardzība” 12. panta izpratnē.

34

Tomēr saskaņā ar IV pielikuma a) daļu šī stingrā aizsardzība neattiecas citastarp uz vilka populācijām Igaunijā.

35

Tādēļ šīs populācijas ir iekļautas Dzīvotņu direktīvas V pielikuma a) daļā kā Kopien[ai] nozīmīga dzīvnieku suga un attiecībā uz to ieguvi savvaļā un izmantošanu var veikt apsaimniekošanas (pārvaldības) pasākumus; līdz ar to šīs direktīvas 14. pants attiecas arī uz tām.

36

Attiecībā uz pārvaldības pasākumiem, kurus var veikt attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas V pielikumā iekļautajām sugām, ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 1. punktu, “ja 11. pantā paredzēto uzraudzības pasākumu rezultātā dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu, tad tās veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka V pielikumā uzskaitīto savvaļas faunas un floras sugu īpatņu ieguve savvaļā, kā arī izmantošana nav pretrunā ar to saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā”.

37

Jau no paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka dalībvalstīm ir zināma novērtējuma brīvība, lai noteiktu nepieciešamību saskaņā ar minēto tiesību normu veikt pasākumus, kas ļautu ierobežot Dzīvotņu direktīvas V pielikumā iekļauto sugu izmantošanu (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 53. punkts).

38

Tomēr novērtējuma brīvību ierobežo pienākums raudzīties, lai sugas īpatņu ieguve savvaļā un to izmantošana būtu saderīga ar šīs sugas saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 55. punkts).

39

Proti, jāatgādina šīs direktīvas 2. panta 2. punktā noteiktais, ka jebkuram pasākumam, ko dalībvalsts veic saskaņā ar šo direktīvu, jābūt vērstam uz to, lai saglabātu vai atjaunotu to dzīvnieku sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienai nozīmīgas (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 56. punkts).

40

Turklāt, kā izriet no Dzīvotņu direktīvas 15. apsvēruma, Savienības likumdevējs attiecībā uz dažām faunas un floras sugām ir atzinis par vajadzīgu paredzēt vispārīgu aizsardzības sistēmu un to, ka jāparedz pārvaldības pasākumi attiecībā uz konkrētām sugām, “ja tas vajadzīgs šo sugu aizsardzības statusa dēļ”, tostarp jāaizliedz konkrēti gūstīšanas vai nonāvēšanas veidi, vienlaikus paredzot izņēmumu iespējamību noteiktos apstākļos. Tādējādi, kā apliecina piebilde “ja tas vajadzīgs šo sugu aizsardzības statusa dēļ”, šādu pasākumu pieņemšanai jābūt pamatotai ar nepieciešamību saglabāt vai atjaunot attiecīgās sugas labvēlīgu aizsardzības statusu (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 57. punkts).

41

Savukārt, ja kādas dzīvnieku sugas aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju kompetentajām iestādēm jāveic pasākumi Dzīvotņu direktīvas 14. panta izpratnē, lai uzlabotu attiecīgās sugas aizsardzības statusu tādējādi, lai tās populācijas nākotnē sasniegtu ilgstošu labvēlīgu aizsardzības statusu (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 69. punkts).

42

Visbeidzot – novērtējums par sugas aizsardzības statusu un nepieciešamību veikt pasākumus atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 14. pantam ir jāveic, citastarp ņemot vērā jaunākos zinātniskos datus, kuri iegūti minētās direktīvas 11. pantā paredzētās uzraudzības gaitā (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 65. punkts). Šajā ziņā saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktā nostiprināto piesardzības principu, ja pēc labāko pieejamo zinātnisko datu pārbaudes joprojām pastāv nenoteiktība jautājumā par to, vai Kopien[ai] nozīmīgas sugas izmantošana ir saderīga ar šīs sugas labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu, attiecīgajai dalībvalstij jāatturas atļaut šādu izmantošanu (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Rīcības plānā 2012.–2021. gadam vilka aizsardzības statuss Igaunijā bija uzskatāms par labvēlīgu. Šajā kontekstā citastarp tika ņemta vērā informācija par dalībvalstīm un trešām kaimiņvalstīm, kas minētas šā sprieduma 20. pantā.

44

Tomēr iesniedzējtiesa citastarp norāda, ka pēc tam sagatavotajā Rīcības plānā 2022.–2031. gadam vilka populācija Igaunijā ir iekļauta IUCN Sarkanās grāmatas kategorijā “jutīgas [populācijas]”, tas ir, kā tāda, kas “saskaras ar paaugstinātu izzušanas risku savvaļā”, kā definēts IUCN pamatnostādnēs par Sarkanās grāmatas kategoriju un kritēriju piemērošanu.

45

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jēdziens “sugas aizsardzības statuss” Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkta pirmajā daļā ir definēts kā uz attiecīgo sugu iedarbojošos ietekmju kopums, kas ilgtermiņā var ietekmēt šīs sugas populāciju izplatību un relatīvo apjomīgumu 2. pantā minētajā teritorijā.

46

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta i) punkta otro daļu sugas aizsardzības statuss uzskatāms par labvēlīgu, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, attiecīgās sugas populācijas dinamikas dati liecina, ka suga sevi atražo un ir ilgtermiņā dzīvotspējīga konkrētās dabiskās dzīvotnes sastāvdaļa. Otrkārt, šīs sugas dabiskās izplatības areāls nedrīkst samazināties, nedz draudēt samazināties tuvākajā laikā. Treškārt, dzīvotnei jābūt tādai, kas ir un, šķiet, arī turpmāk būs pietiekami plaša tās populāciju ilglaicīgai uzturēšanai (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

No Tiesas judikatūras par Dzīvotņu direktīvas 16. pantu, ar kuru dalībvalstīm ir atļauts atkāpties no tās 12.–15. panta normām un kura piemērošana citastarp ir atkarīga no attiecīgās sugas populāciju saglabāšanas labvēlīgā aizsardzības statusā tās dabiskās izplatības areālā, izriet, ka šim statusam – vispirmām kārtām un obligāti – jāpastāv un tas jānovērtē vietējā un valsts mērogā, lai nelabvēlīgs aizsardzības statuss dalībvalsts teritorijā vai tās daļā netiktu noslēpts novērtējumā, kurš būtu veikts tikai pārrobežu mērogā un no kura izrietētu, ka minētajai sugai ir labvēlīgs aizsardzības statuss (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, WWF Österreich u.c., C‑601/22, EU:C:2024:595, 57. punkts).

48

Tas pats katrā ziņā ir sakāms arī par Dzīvotņu direktīvas 14. panta īstenošanu. Proti, kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 39. un 40. punktā, ja sugas aizsardzības statuss dalībvalstī, līdz kuras teritorijai vismaz potenciāli sniedzas tās dabiskās izplatības areāls, nav labvēlīgs, tā nevar pildīt savu ekoloģisko funkciju vai vismaz ne pilnā mērā, pat ja šajā dalībvalstī sastopamā attiecīgās sugas populācija ir daļa no populācijas ar labvēlīgu aizsardzības statusu.

49

Tomēr, pirmām kārtām, attiecībā uz apstākli, ka vilka populācija Igaunijā ir iekļauta IUCN Sarkanās grāmatas kategorijā “jutīgas”, ir konstatējams – kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 85. punktā –, ka jēdziena “sugas aizsardzības statuss” definēšanas nolūkā nedz Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkts, nedz citas šīs direktīvas normas neietver atsauci uz IUCN Sarkano grāmatu vai kritērijiem, pēc kuriem Sarkanā grāmata ir izveidota un paredzēta kā rādītājs tam, vai konkrētas sugas aizsardzības statuss ir labvēlīgs.

50

Turklāt, kā Eiropas Komisija norādījusi rakstveida apsvērumos, novērtēšanas metode, kas tiek izmantota sugu klasificēšanai IUCN Sarkanajā grāmatā, atšķiras no metodes, kura piemērojama uz Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkta pamata.

51

Šā iemesla dēļ – kā būtībā uzsvērts ģenerāladvokātes secinājumu 86. punktā –, lai gan dati, kritēriji un novērtējumi, balstoties uz kuriem konkrēta suga klasificēta IUCN Sarkanajā grāmatā, var būt viens no to zinātnisko datu veidiem, kas attiecīgajai dalībvalstij ir jāņem vērā, pašai veicot novērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 14. jūnijs, Komisija/Somija, C‑342/05, EU:C:2007:341, 26. un 27. punkts; 2020. gada 23. aprīlis, Komisija/Somija (Lielās pūkpīles pavasara medības) (C‑217/19, EU:C:2020:291, 77.–88. punkts, kā arī 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 65. un 78. punkts), sugas klasificēšana IUCN Sarkanajā grāmatā, konkrētāk, kategorijā “jutīgas” (valsts mērogā), pati par sevi neliedz minētās sugas aizsardzības statusu attiecīgās dalībvalsts teritorijā tik un tā uzskatīt par labvēlīgu, ja vien ir izpildīti Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkta otrajā daļā minētie kumulatīvie nosacījumi.

52

Otrām kārtām, attiecībā uz pēdējiem minētajiem nosacījumiem ir jānorāda, ka, lai konstatētu, vai sugas aizsardzības statuss ir labvēlīgs dalībvalsts teritorijā, nozīmīgi var būt dati par šīs sugas populācijām citās dalībvalstīs vai pat trešās valstīs. Tādu plašās teritorijās sastopamu aizsargājamo dzīvnieku sugu kā vilks gadījumā jēdziens “dabiskās izplatības areāls”, kas ir viens no kritērijiem, kuri jāņem vērā, lai noskaidrotu, vai sugas aizsardzības statuss ir labvēlīgs, ir plašāks nekā ģeogrāfiskā teritorija, kam piemīt fizikālie vai bioloģiskie faktori, kuri ir svarīgi, lai šīs sugas īpatņi varētu dzīvot un vairoties (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, ASCEL, C‑436/22, EU:C:2024:656, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Proti, kā būtībā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 48.–52. punktā, it īpaši tādai dzīvnieku sugai kā vilks tās populācijas, kuras sastopamas arī citās dalībvalstīs vai trešās valstīs, kas atrodas kaimiņos valstij, kura plāno veikt pārvaldības pasākumus uz Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punkta pamata, būs nozīmīgas – ja vien starp šīm populācijām notiek apmaiņa – pēdējās minētās dalībvalsts pārbaudei par to, vai šīs sugas populācijai, kas sastopama tās teritorijā, ir labvēlīgs aizsardzības statuss, jo šāda apmaiņa var būt uzskatāma par ietekmi uz sugu, proti, tā ilgtermiņā var ietekmēt pēdējās minētās populācijas izplatību un relatīvo apjomīgumu minētajā teritorijā – šīs direktīvas 1. panta i) punkta pirmās daļas izpratnē.

54

Šāda apmaiņa citastarp varētu izlīdzināt sugas īpatņu zaudēšanu ar imigrāciju vai – gluži pretēji – ar emigrāciju vājināt šīs sugas populācijas pārmērīgu pieaugumu attiecīgajā dalībvalstī. Šāda apmaiņa varētu arī stiprināt šīs populācijas ģenētisko mainīgumu.

55

Turklāt, kā būtībā norādīts arī ģenerāladvokātes secinājumu 53. punktā, apmaiņa starp populācijām dalībvalstīs vai trešās valstīs, kas ietilpst vienā un tajā pašā populācijā – šajā gadījumā vilka populācija visā Baltijā vai pat šīs dzīvnieku sugas populācija visā Eirāzijā –, pati var būt obligāts nosacījums tās saglabāšanai, it īpaši populācijām, kas sastopamas dalībvalstīs, kurām ir salīdzinoši neliela platība un līdz ar to dabiskā dzīvotne, ko suga tur var izmantot, ir pārāk maza, lai tajā varētu nodrošināt dzīvotspējīgu populāciju. Šādā gadījumā attiecīgā suga var būt pastāvīgi sastopama šajā dalībvalstī vienīgi tad, ja tās izolētā, dzīvotnespējīgā populācija nepārtraukti apmainās ar šīs pašas sugas populācijām, kas sastopamas dalībvalstīs vai trešās kaimiņvalstīs. Ņemot vērā šo apmaiņu, joprojām varētu būt iespējams konstatēt, ka attiecībā uz šo populāciju ir izpildīti trīs kumulatīvie labvēlīga aizsardzības statusa atzīšanas nosacījumi, kas minēti Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkta otrajā daļā.

56

No šīs normas, kas atgādināta šā sprieduma 46. punktā, formulējuma izriet: lai sugas aizsardzības statuss būtu uzskatāms par labvēlīgu, nepietiek ar to, ka dati par attiecīgās sugas populācijas dinamiku liecina, ka šī suga joprojām ir dzīvotspējīga dabisko dzīvotņu sastāvdaļa, ka minētās sugas dabiskās izplatības areāls nesamazinās un ka pastāv pietiekoši liela dzīvotne, un ka līdz ar to ilgtermiņā ir iespējams nodrošināt šīs sugas populācijas pastāvēšanu. Ir arī nepieciešams, lai, pirmkārt, dati par attiecīgās sugas populācijas dinamiku liecinātu, ka šī populācija ilgtermiņā būs dzīvotspējīga tās dabisko dzīvotņu sastāvdaļa, otrkārt, nebūtu riska, ka šīs sugas dabiskās izplatības areāls tuvākajā laikā samazināsies, un, treškārt, varbūtēji turpinātu pastāvēt pietiekoši liela dzīvotne un līdz ar to ilgtermiņā būtu iespējams nodrošināt šīs sugas populācijas pastāvēšanu.

57

Tāpēc – kā būtībā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 59. punktā – gadījumā, ja pašreizējais stāvoklis ir apmierinošs, ņemot vērā šos kritērijus, lai varētu konstatēt, ka sugas aizsardzības statuss ir labvēlīgs, vēl jāpārliecinās par šā stāvokļa ilgtspējību.

58

Šajā ziņā konkrēti ir jāņem vērā, pirmkārt, jebkura prognozējama pārmaiņa, kas varētu ietekmēt apmaiņu starp populāciju attiecīgajā dalībvalstī un pārējām populācijām, kuras ietilpst tajā pašā [plašākā] populācijā.

59

Pašlaik notiekošā robežžogu izbūve starp Igaunijas Republiku, Latvijas Republiku un Lietuvas Republiku, no vienas puses, un Baltkrievijas Republiku un Krievijas Federāciju, no otras puses, uz ko norāda iesniedzējtiesa, ir uzskatāma par šādu pārmaiņu. Proti, robežžogi varētu ietekmēt apmaiņu starp attiecīgās sugas populācijām, kas sastopamas šajās dalībvalstīs, no vienas puses, un šīs sugas populācijām, kuras sastopamas Baltkrievijā un Krievijā, no otras puses.

60

Otrkārt, ir jāņem vērā attiecīgās sugas tiesību aizsardzības pakāpe kaimiņvalstīs – dalībvalstīs un trešās valstīs.

61

Principā var prezumēt, ka apmaiņa, kas konstatēta starp attiecīgās sugas populāciju, kas sastopama vienā dalībvalstī, un šīs sugas populācijām, kuras atrodas citās dalībvalstīs, ir ilgtspējīga, jo pēdējām minētajām dalībvalstīm – tāpat kā pirmajai minētajai – ir jāievēro Dzīvotņu direktīvas prasības.

62

Turpretī – kā būtībā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 63. un 64. punktā –, ja trešā valstī trūkst aizsardzības, kas būtu salīdzināma ar aizsardzību, kādu nodrošina Dzīvotņu direktīva vai vismaz Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību, kas parakstīta 1979. gada 19. septembrī Bernē (OV 1982, L 38, 3. lpp.), nav nekādu juridisku garantiju pret populāciju, kas sastopama šajā trešā valstī, stāvokļa turpmāku pasliktināšanos un līdz ar to apmaiņas ar populāciju attiecīgajā dalībvalstī pasliktināšanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, WWFÖsterreich u.c., C‑601/22, EU:C:2024:595, 62. un 63. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

63

Visbeidzot, treškārt, kā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 67. punktā, attiecībām ar populācijām dalībvalstīs un trešās kaimiņvalstīs būs vēl lielāka loma, ja dalībvalstis un trešās valstis ne tikai piemēro līdzīgus tiesību aizsardzības noteikumus, bet arī sadarbojas ar attiecīgo dalībvalsti, lai aizsargātu attiecīgo sugu, un koordinē ar to, piemēram, savus aizsardzības pasākumus tā, lai optimizētu apmaiņu starp attiecīgajām populācijām.

64

Turklāt, kā atgādināts šā sprieduma 38. punktā, lai nodrošinātu, ka sugas īpatņu ieguve dabā un šo īpatņu izmantošana ir saderīga ar šīs sugas saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā, var izrādīties nepieciešami, ka tad, ja dalībvalsts, kuras teritorijā sastopama vilku populācija, kas ietilpst populācijā, kuras dabiskās izplatības areāls sniedzas ārpus šīs teritorijas, plāno ņemt vērā apmaiņu starp vilka populāciju, kas sastopama minētajā teritorijā, un populācijām, kuras sastopamas dalībvalstīs vai trešās kaimiņvalstīs, ar pēdējām minētajām apmainās ar informāciju par pārvietošanos pāri robežām, kas novērota pie šīs sugas īpatņiem, kā arī par pārvaldības pasākumiem, kurus šīs dalībvalstis vai trešās valstis veic vai plāno veikt attiecībā pret populācijām, kas sastopamas to attiecīgajā teritorijā. Proti, pirmkārt, šāda informācijas apmaiņa var palīdzēt precizēt attiecīgās dalībvalsts vērtējumu par populācijas lielumu šajā valstī. Otrkārt, to nozīmīgo pārvaldības pasākumu noskaidrošana, kurus dalībvalstis vai trešās valstis veic vai plāno veikt, var būt nepieciešama, lai šī dalībvalsts varētu pārliecināties, ka tās teritorijā sastopamās sugas aizsardzības statuss tik tiešām ir uzskatāms par labvēlīgu. Visbeidzot – informācija par pasākumiem, kurus veic vai plāno veikt kaimiņvalstis, kas ir dalībvalstis vai trešās valstis, tai var būt nepieciešama, lai pārliecinātos, ka pasākumi, kurus tā plāno veikt attiecībā pret šo sugu, būs saderīgi ar mērķi šo sugu tās teritorijā saglabāt labvēlīgā aizsardzības statusā.

65

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā šā sprieduma 45.–64. punktā minētos aspektus, vēl būtu jākonstatē, vai laikā, kad tika apstiprināts Rīcības plāns 2012.–2021. gadam, vilka sugas aizsardzības statusu Igaunijā bija uzskatāms par labvēlīgu un – attiecīgā gadījumā – vai pārvaldības pasākumi, kas tika apstiprināti ar šā sprieduma 21. punktā minēto pamatlietā aplūkojamo rīkojumu, bija saderīgi ar mērķi saglabāt vilka sugu šajā statusā.

66

Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, uz pirmo līdz trešo jautājumu var atbildēt šādi: Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkts jāinterpretē tādējādi, ka:

67

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkts, kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta 3. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka, saistībā ar ieplānotu pārvaldības pasākumu pieņemšanu uz minētās direktīvas 14. panta pamata novērtējot dzīvnieku sugas aizsardzības statusu, var ņemt vērā ekonomikas, sociālās jomas un kultūras vajadzības, kā arī reģionālas un vietējas īpatnības 2. panta 3. punkta izpratnē.

68

Kā būtībā norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 73.–79. punktā, ekonomikas, sociālās jomas un kultūras vajadzības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības, kas ir atšķirīgas stāvoklim konkrētā dalībvalstī, var būt nozīmīgas, lai konstatētu, vai tās teritorijā sugai ir labvēlīgs aizsardzības statuss Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkta izpratnē. Proti, šādas vajadzības un īpatnības varētu būt daļa no ietekmes, kāda ilgtermiņā var ietekmēt sugas populāciju izplatību un relatīvo apjomīgumu šīs direktīvas 2. panta 1. punktā minētajā teritorijā.

69

Tomēr, kā būtībā norādīts arī ģenerāladvokātes secinājumu 80.–82. punktā, ja ne visi no Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkta otrajā daļā minētajiem trim kumulatīvajiem nosacījumiem ir izpildīti, attiecīgās sugas aizsardzības statuss jebkurā gadījumā nav uzskatāms par labvēlīgu. Proti, ja pat tad, ja šie nosacījumi nebūtu izpildīti, dalībvalstīm būtu atļauts attiecīgās sugas aizsardzības statusu uzskatīt par labvēlīgu – to vajadzību vai īpatnību dēļ, uz kurām norādīts minētās direktīvas 2. panta 3. punktā –, tiktu apdraudēta 2. panta 2. punktā minētā mērķa – sugas saglabāšanas – sasniegšana (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2000. gada 7. novembris, First Corporate Shipping, C‑371/98, EU:C:2000:600, 23. punkts, un 2010. gada 14. janvāris, Stadt Papenburg, C‑226/08, EU:C:2010:10, 31. punkts).

70

Šā paša iemesla dēļ ar ekonomikas, sociālās jomas un kultūras vajadzībām, kā arī reģionālām un vietējām īpatnībām, uz kurām norādīts Dabisko dzīvotņu direktīvas 2. panta 3. punktā un kuras turklāt nav uzskatāmas par autonomu atkāpi no vispārējās aizsardzības sistēmas, kas ieviesta ar šo direktīvu (spriedums, 2010. gada 14. janvāris, Stadt Papenburg, C‑226/08, EU:C:2010:10, 32. punkts), nevar argumentēt, lai noliegtu pienākumu nodrošināt, lai sugas īpatņu ieguve dabā un šo īpatņu izmantošana būtu saderīga ar šīs sugas saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā; kā jau norādīts šā sprieduma 38. punktā, šis pienākums ierobežo rīcības brīvību, kas dalībvalstīm paredzēta minētās direktīvas 14. pantā. Vienīgi tad, ja netiek pārsniegts šīs rīcības brīvības apjoms, dalībvalstis principā ir tiesīgas ņemt vērā šīs vajadzības un īpatnības.

71

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, uz ceturto jautājumu var atbildēt šādi: Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punkts kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta 3. punktu jāinterpretē tādējādi, ka, novērtējot dzīvnieku sugas aizsardzības statusu saistībā ar ieplānotu pārvaldības pasākumu pieņemšanu uz minētās direktīvas 14. panta pamata, var ņemt vērā ekonomikas, sociālās jomas un kultūras vajadzības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības 2. panta 3. punkta izpratnē, jo šīs vajadzības un īpatnības ir uzskatāmas par ietekmi, kas sugas gadījumā var ilgtermiņā ietekmēt tās populāciju izplatību un relatīvo apjomīgumu šīs direktīvas 2. panta 1. punktā minētajā teritorijā. Tomēr minētās sugas aizsardzības statuss nevar – šo vajadzību un īpatnību dēļ – būt uzskatāms par labvēlīgu, ja trīs 1. panta i) punkta otrajā daļā minētie kumulatīvie nosacījumi nav izpildīti.

72

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: