–

Trenitalia SpA vārdā – P. Fattori, A. Lirosi un S. Spagnuolo, avvocati,

–

Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato vārdā – F. Sclafani, avvocato dello Stato,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. Fiandaca un P. Gentili, avvocati dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Kienapfel, P. Ondrůšek un D. Recchia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.), 11. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Trenitalia SpA un Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “AGCM”) par sankcijām, kuras AGCM noteikusi Trenitalia negodīgas komercprakses dēļ.

3

Direktīvas 2005/29 1. pantā “Mērķis” paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.”

4

Šīs direktīvas 5. panta “Negodīgas komercprakses aizliegums” 1. punktā noteikts:

“Negodīga komercprakse ir aizliegta.”

5

Minētās direktīvas 11. pantā “Izpilde” paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina piemērotus un efektīvus līdzekļus, lai apkarotu negodīgu komercpraksi nolūkā nodrošināt šīs direktīvas prasību ievērošanu patērētāju interesēs.

Tādi līdzekļi ietver tiesību normas, saskaņā ar ko tādas personas vai organizācijas, kurām saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem ir likumīgas intereses apkarot negodīgu komercpraksi, tostarp konkurenti, var:

[..]

2.   Saskaņā ar 1. punktā minētajām tiesību normām dalībvalstis tiesām vai administratīvām iestādēm piešķir pilnvaras, kas ļauj gadījumos, kad tās uzskata šādus pasākumus par vajadzīgiem, ņemot vērā visu iesaistīto intereses, it sevišķi sabiedrības intereses:

pat nepierādot tirgotāja faktiski nodarītos zaudējumus vai kaitējumu, nodomu vai nolaidību.

[..]”

6

Šīs pašas direktīvas 13. pantā “Sankcijas” paredzēts:

“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.”

7

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2006/2004 (2004. gada 27. oktobris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (“Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”) (OV 2004, L 364, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/29 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2006/2004”), 7. apsvērumā bija noteikts:

“Kompetento iestāžu spēja brīvi un uz savstarpējības pamatiem sadarboties, apmainoties ar informāciju, konstatējot un izmeklējot Kopienā izdarītus pārkāpumus un veicot pasākumus, lai tos izbeigtu vai aizliegtu, ir būtiski svarīga iekšējā tirgus sekmīgas darbības nodrošināšanai un patērētāju aizsardzībai.”

8

Regulas Nr. 2006/2004 1. pantā “Mērķis” bija paredzēts:

“Šī regula paredz nosacījumus, atbilstīgi kuriem dalībvalstu kompetentās iestādes, kas norādītas kā atbildīgās par patērētāju interešu aizsardzības aktu īstenošanu, sadarbojas cita ar citu un ar [Eiropas] Komisiju, lai nodrošinātu minēto tiesību aktu ievērošanu un iekšējā tirgus sekmīgu darbību, kā arī lai stiprinātu patērētāju ekonomisko interešu aizsardzību.”

9

Šīs regulas 3. pantā “Definīcijas” bija noteikts:

“Šajā regulā:

[..].”

10

Minētās regulas 9. pantā “Tirgus uzraudzības un īstenošanas darbību koordinēšana” bija paredzēts:

“1.   Kompetentās iestādes koordinē to veiktās tirgus uzraudzības un īstenošanas darbības. Lai to sasniegtu, tās apmainās ar visu šim nolūkam vajadzīgo informāciju.

2.   Ja kompetentās iestādes konstatē, ka Kopienā izdarīts pārkāpums rada kaitējumu patērētāju interesēm vairāk nekā divās dalībvalstīs, attiecīgās kompetentās iestādes koordinē to veiktās īstenošanas darbības un savstarpējas palīdzības lūgumus ar vienotā sadarbības biroja starpniecību. Tās jo īpaši cenšas vienlaikus veikt izmeklēšanu un īstenošanas pasākumus.

[..]”

11

Šīs pašas regulas pielikuma 16. punktā bija norādīta Direktīva 2005/29.

12

Sākot no 2020. gada 17. janvāra, Regula Nr. 2006/2004 ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2394 (2017. gada 12. decembris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV 2017, L 345, 1. lpp.).

13

2005. gada 6. septembradecreto legislativo n. 206 – Codice del consumo (Leģislatīvais dekrēts Nr. 206 par Patērētāju kodeksu; 2005. gada 8. oktobraGURI Nr. 235 parastais pielikums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 27. pantā “Administratīvā un tiesību aizsardzība” noteikts:

“1.   [AGCM] pilda šajā pantā noteiktos pienākumus arī kā kompetentā iestāde, kas atbild par [Regulas Nr. 2006/2004] īstenošanu normatīvo aktu robežās.

[..]

2.   [AGCM] pēc savas ierosmes vai pēc jebkuras ieinteresētas personas vai organizācijas pieprasījuma aizliedz negodīgas komercprakses turpināšanos un novērš tās sekas. Šajā nolūkā [AGCM] izmanto iepriekš minētajā Regulā [Nr. 2006/2004] uzskaitītās izmeklēšanas un īstenošanas pilnvaras arī attiecībā uz pārkāpumiem, kas nav pārrobežu pārkāpumi. [..]

[..]

13.   Uz administratīvajiem naudas sodiem par šī dekrēta pārkāpumu attiecas [1981. gada 24. novembralegge n. 689 – Modifiche al sistema penale (Likums Nr. 689 par izmaiņām sodu sistēmā), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 689/81”)] I nodaļas I iedaļas un 26., 27., 28. un 29. panta noteikumi, ciktāl tie ir piemērojami. [..]”

14

Likums Nr. 689/81 reglamentē administratīvo naudas sodu vispārējo režīmu, un tā 14. pantā “Paziņojums par iebildumiem un paziņošana” paredzēts:

“Par pārkāpumu, kad tas ir iespējams, nekavējoties jāpaziņo gan pārkāpējam, gan personai, kurai ir solidārs pienākums samaksāt par šo pārkāpumu maksājamo summu.

Ja nav veikta tūlītēja paziņošana visām vai dažām iepriekšējā punktā norādītajām personām, informāciju par pārkāpumu jāpaziņo [Itālijas] Republikas teritorijā dzīvojošajām ieinteresētajām personām 90 dienu laikā pēc pārkāpuma konstatēšanas un ārvalstīs dzīvojošajām personām – 360 dienu laikā pēc pārkāpuma konstatēšanas.

Kad dokumenti saistībā ar pārkāpumu ir nosūtīti kompetentajai iestādei ar tiesu iestādes nolēmumu, iepriekšējā daļā minētos termiņus sāk skaitīt no [šo dokumentu] saņemšanas dienas.

[..]”

15

Trenitalia ir galvenā pasažieru dzelzceļa pārvadājumu pārvaldības sabiedrība, kas darbojas Itālijā. Tā vienlaikus nodrošina reģionālos dzelzceļa pārvadājumus un vidēja attāluma un tālsatiksmes pārvadājumus; pēdējā minētā kategorija tostarp ietver ātrgaitas vilcienus.

16

Laikā starp 2011. un 2016. gadu AGCM saņēma ziņojumus un sūdzības no patērētājiem, Autorità di regolazione dei trasporti (Transporta regulatīvā iestāde, Itālija), kā arī no biedrības Federconsumatori par vilciena biļešu tirdzniecības tiešsaistē nosacījumiem. 2016. gada 21. oktobrīAGCM pievienoja lietas materiāliem to pirkumu simulāciju rezultātus, ko tās amatpersonas bija veikušas no 2016. gada 26. augusta līdz 30. septembrim.

17

2016. gada 15. novembrīAGCM paziņoja Trenitalia lēmumu par procedūras sākšanu ar mērķi konstatēt patērētāju tiesību pārkāpumu un veica pārbaudi šīs sabiedrības galvenajā birojā, kur tika izņemti dokumenti. Trenitalia konsultanti varēja iepazīties ar izmeklēšanas materiāliem un iesniegt aizstāvības argumentus. Turklāt pārbaude tika veikta arī sabiedrībā, kas piegādājusi Trenitalia izmantoto informātikas sistēmu.

18

Ar 2017. gada 19. jūlija lēmumu AGCM konstatēja, ka Trenitalia pastāv negodīga komercprakse saistībā ar vilciena biļešu pārdošanu tiešsaistē. AGCM uzskata, ka ceļošanas risinājumi, kas piedāvāti patērētājiem, izmantojot Trenitalia telemātisko informācijas, biļešu meklēšanas un iegādes sistēmu, galvenokārt ietvēra ātrgaitas vilcienu izmantošanu, lai arī tajos pašos atiešanas laikos esot bijis iespējams izmantot daudz lētākos reģionālos vilcienus, tomēr tie netika piedāvāti. Tādēļ šī iestāde uzdeva Trenitalia izbeigt pārmesto rīcību, noteica tai termiņu, lai identificētu šim nolūkam nepieciešamos pasākumus un, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, uzlika tai 5 miljonu EUR naudas sodu.

19

2017. gada 19. jūlijaAGCM lēmumu Trenitalia apstrīdēja iesniedzējtiesā – Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), tostarp norādot, ka procedūras, kurā pieņemts šis lēmums, izmeklēšanas posms, kas balstīts uz sacīkstes principu, uzsākts novēloti.

20

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši jaunākajai Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) judikatūrai AGCM veiktajām procedūrām patērētāju tiesību aizsardzības jomā jāatbilst Likuma Nr. 689/81 14. pantam, saskaņā ar kuru šai iestādei procedūras izmeklēšanas posms, kas balstīts uz sacīkstes principu, jāuzsāk, paziņojot par iebildumiem 90 dienu laikā no uzzināšanas par pārkāpuma būtiskajiem apstākļiem brīža (turpmāk tekstā – “strīdīgais termiņš”), pretējā gadījumā tās pilnvarām piemērot sankcijas iestājas noilgums.

21

Strīdīgā termiņa sākuma datums esot pakļauts pārbaudei tiesā, kuras laikā administratīvajam tiesnesim esot jāveic retrospektīvs vērtējums un jāpārbauda, no kura brīža AGCM rīcībā esošie apstākļi bija pietiekami, lai tai būtu pienākums paziņot par iebildumiem un šādi uzsākt procedūras izmeklēšanas posmu, kas balstīts uz sacīkstes principu. Jebkāda veida šī termiņa pārsniegšana izraisot AGCM lēmuma, kurš pieņemts pārkāpuma procedūrā, pilnīgu atcelšanu. Turklāt, piemērojot ne bis in idem principu, šī iestāde jaunu izmeklēšanas procedūru par to pašu praksi arī nevarot uzsākt vēlāk, pat ja attiecīgais uzņēmums nekad to nav izbeidzis.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka strīdīgā termiņa piemērošana apdraud AGCM autonomiju, uzliekot tai par pienākumu izmeklēt tai iesniegtās lietas, ievērojot tikai hronoloģisku secību, bez iespējas ņemt vērā katras lietas īpatnības. Turklāt AGCM darbības lielās sarežģītības dēļ, īpaši, veicot izmeklēšanu par lielu tirgus dalībnieku praksi, pārmērīgi agrīna procedūras izmeklēšanas posma, kas balstīts uz sacīkstes principu, uzsākšana palielinot risku, ka šī iestāde nevar iegūt pietiekami daudz nepieciešamas informācijas, lai pierādītu pārmesto pārkāpumu.

23

Šādā kontekstā iesniedzējtiesa velk paralēles ar konkurences jomā piemērotām sankcijām, jo kompetentajai iestādei pārkāpuma procedūra jāpabeidz “saprātīgā termiņā”. Pēdējais minētais termiņš pēc analoģijas esot piemērojams arī patērētāju tiesību aizsardzības jomā, tāpēc nebūtu jāpiemēro strīdīgais termiņš, kurš katrā ziņā neizrietot no Savienības tiesībām patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

24

Turklāt, tā kā saskaņā ar valsts tiesībām, kā tās interpretējusi Consiglio di Stato (Valsts padome), uzņēmumam, kurš tiek turēts aizdomās par negodīgu komercpraksi, neesot pienākuma pierādīt, ka tam ir nodarīts kaitējums tādēļ, ka procedūras izmeklēšanas posms, kas balstīts uz sacīkstes principu, tika uzsākts pēc strīdīgā termiņa, no tā izrietot neapstrīdama prezumpcija, ka šī uzņēmuma tiesības uz aizstāvību tiek pārkāptas tikai šī termiņa nokavējuma dēļ.

25

Katrā ziņā tāda termiņa, kura sākšanās brīdis būtu atkarīgs no konkrēta gadījuma, piemērošana neesot saderīga ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, uz kura ievērošanu sankcionētajiem uzņēmumiem būtu jābūt iespējai paļauties.

26

Ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesa šaubās, vai strīdīgā termiņa piemērošana izmeklēšanas procedūrām par pārkāpumiem, par kuriem paredzēts sods valsts tiesību normās, kuras pieņemtas, piemērojot Direktīvu 2005/29, ir saderīga ar Savienības tiesībām.

27

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2005/29] 11. pants saistībā ar patērētāju tiesību aizsardzības un administratīvās rīcības efektivitātes principu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā to, kas izriet no [Likuma Nr. 689/81] 14. panta piemērošanas – kā to interpretē tiesas –, ar kuru ir noteikts, ka [AGCM] izmeklēšanas procedūra negodīgas komercprakses konstatēšanai ir jāuzsāk 90 dienu laikā no brīža, kad šai iestādei kļūst zināmi pārkāpuma būtiskie elementi, kas var sastāvēt tikai no pirmā ziņojuma par pārkāpumu?”

28

Iesākumā jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu iedibinātajā sadarbības procedūrā starp valstu tiesām un Tiesu tai jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā aspektā Tiesai attiecīgā gadījumā var nākties pārformulēt tai uzdotos jautājumus un ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 30. janvāris, Direktor na Glavna direktsia Natsionalna politsia pri MVR – Sofia, C‑118/22, EU:C:2024:97, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šajā lietā, lai arī iesniedzējtiesa savu jautājumu ierobežojusi ar Direktīvas 2005/29 11. pantu, tā arī norāda, ka strīdīgā termiņa neievērošana izraisa AGCM pieņemtā galīgā lēmuma pilnīgu atcelšanu, kā arī tās pilnvaru sākt jaunu procedūru par tiem pašiem faktiem noilgumu. Ciktāl šīs direktīvas 13. pants attiecas uz dalībvalstu sankciju sistēmu noteikšanu, kas piemērojamas gadījumā, ja tiek pārkāptas valsts tiesību normas, kuras pieņemtas, piemērojot minēto direktīvu, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ņemot vērā arī minēto 13. pantu.

30

Līdz ar to, lai iesniedzējtiesai sniegtu pēc iespējas lietderīgāku atbildi, jāuzskata, ka, uzdodot jautājumu, tā būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2005/29 11. un 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tādā procedūrā ar nolūku konstatēt negodīgu komercpraksi, ko veic valsts iestāde, kura atbildīga par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, pirmkārt, šai iestādei tiek noteikts pienākums uzsākt šīs procedūras izmeklēšanas posmu, kas balstīts uz sacīkstes principu, paziņojot par iebildumiem attiecīgajam uzņēmumam 90 dienu laikā no uzzināšanas par iespējamā pārkāpuma būtiskajiem apstākļiem brīža, turklāt šos apstākļus var veidot tikai pirmais ziņojums par pārkāpumu, un, otrkārt, par šī termiņa neievērošanu soda ar minētās iestādes izmeklēšanas procedūrā pieņemtā galīgā lēmuma pilnīgu atcelšanu, kā arī šīs iestādes pilnvarām sākt jaunu pārkāpuma procedūru par šo pašu praksi piemēro noilgumu.

31

Atbilstoši Direktīvas 2005/29 11. panta 1. punkta pirmajai daļai dalībvalstis nodrošina piemērotus un efektīvus līdzekļus, lai apkarotu negodīgu komercpraksi ar mērķi nodrošināt šīs direktīvas prasību ievērošanu patērētāju interesēs. Šī 11. panta 2. punkta a) apakšpunktā precizēts, ka dalībvalstis administratīvām iestādēm piešķir pilnvaras, kas ļauj gadījumos, kad tās uzskata šādus pasākumus par vajadzīgiem, ņemot vērā visu iesaistīto intereses, it sevišķi sabiedrības intereses, likt pārtraukt negodīgu komercpraksi vai ierosināt attiecīgu tiesvedību, lai panāktu negodīgas komercprakses pārtraukšanu.

32

Turklāt šīs direktīvas 13. pantā paredzēts, ka dalībvalstis nosaka sankciju sistēmu, kas piemērojama šī tiesību akta piemērošanai pieņemto valsts noteikumu pārkāpuma gadījumos, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šādi paredzēto sankciju piemērošanu, un ka šādām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

33

Kā izriet no Direktīvas 2005/29 1. panta un 11. panta 1. punkta pirmās daļas kopīgas interpretācijas, tās mērķis ir panākt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un ar šādu nolūku nodrošināt, lai negodīga komercprakse tiktu efektīvi apkarota patērētāju interesēs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia, C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 54. punkts, kā arī 2023. gada 2. februāris, Towarzystwo Ubezpieczeń Ż (Maldinoši tipveida apdrošināšanas līgumi), C‑208/21, EU:C:2023:64, 81. punkts).

34

Tomēr šīs direktīvas 5. panta 1. punktā ir tikai paredzēts, ka negodīga komercprakse “ir aizliegta”, un tādēļ tā atstāj dalībvalstīm novērtējuma brīvību izvēlēties valsts līdzekļus, kas atbilstoši minētās direktīvas 11. un 13. pantam paredzēti cīņai ar šādu praksi, ar nosacījumu, ka šie līdzekļi ir piemēroti un efektīvi un ka paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un preventīvas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 19. septembris, Bankia, C‑109/17, EU:C:2018:735, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 2. februāris, Towarzystwo Ubezpieczeń Ż (Maldinoši tipveida apdrošināšanas līgumi), C‑208/21, EU:C:2023:64, 79. punkts).

35

No tā izriet – ja nav specifiska Savienības tiesiskā regulējuma, kas reglamentētu procesuālos termiņus ar mērķi nodrošināt piemērotu un efektīvu līdzekļu esamību, lai apkarotu negodīgu komercpraksi un lai par to noteiktu efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, dalībvalstīm jānosaka un jāpiemēro valsts procesuālo tiesību normas šajā jomā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 43.–45. punkts; 2023. gada 13. jūlijs, Napfény-Toll, C‑615/21, EU:C:2023:573, 34. punkts, kā arī 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 303. punkts).

36

Tomēr, lai gan šo noteikumu pieņemšana un piemērošana ietilpst dalībvalstu kompetencē, tām šī kompetence jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un tās, ņemot vērā efektivitātes principu, nevar šo tiesību īstenošanu padarīt praktiski neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtināt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 46. punkts, kā arī 2023. gada 13. jūlijs, Napfény-Toll, C‑615/21, EU:C:2023:573, 35. un 47. punkts).

37

Jāuzskata, ka saprātīgu procesuālo termiņu noteikšana valsts iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, lai apkarotu negodīgu komercpraksi, ir saderīga ar Savienības tiesībām. Šādi saprātīgi termiņi ir noteikti tiesiskās drošības interesēs, vienlaikus aizsargājot attiecīgos uzņēmumus un šīs iestādes, un tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesību īstenošanu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2015. gada 29. oktobris, BBVA, C‑8/14, EU:C:2015:731, 28. punkts, un 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 48. punkts).

38

Tādēļ valsts tiesību normām, kurās noteikti procesuālie termiņi pārkāpumu konstatēšanā un sankciju noteikšanā, ko veic valsts iestādes, kuras ir atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, lai apkarotu negodīgu komercpraksi, ievērojot tiesiskās drošības principu, jānodrošina, ka šīs lietas tiek izskatītas saprātīgā termiņā, tomēr neapdraudot efektīvu Direktīvas 2005/29 īstenošanu valsts tiesību sistēmā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 49. punkts).

39

Lai noteiktu, vai valsts noilguma termiņu sistēmā šāds līdzsvars ir ievērots, īpaši jāņem vērā attiecīgā termiņa ilgums, kā arī tā piemērošanas noteikumu kopums, piemēram, datums, kad sākas noilguma termiņš, tā sākšanas, kā arī apturēšanas vai pārtraukšanas noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 50. punkts, un 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 30. punkts).

40

Tāpat jāņem vērā to lietu īpatnības, kas attiecas uz negodīgas komercprakses apkarošanu un kas ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā, un konkrētāk – apstāklis, ka šajās lietās, iespējams, jāveic sarežģīta faktu un ekonomiskā analīze (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 51. punkts).

41

Turklāt, nosakot saprātīgus laika ierobežojumus, kas piemērojami valsts iestāžu, kuras atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, lai apkarotu un sodītu negodīgu komercpraksi, veiktām procedūrām, tiesiskās drošības princips liek dalībvalstīm ieviest pietiekami precīzu, skaidru un paredzamu termiņu sistēmu, lai visi iesaistītie dalībnieki varētu precīzi zināt saistību, kas ar aplūkotajiem noteikumiem tiem noteikti, apjomu un spētu atbilstoši rīkoties (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 49. punkts; 2021. gada 3. jūnijs, Jumbocarry Trading, C‑39/20, EU:C:2021:435, 48. punkts, kā arī 2024. gada 7. marts, Die Länderbahn u.c., C‑582/22, EU:C:2024:213, 66. punkts).

42

Šajā kontekstā no Tiesas judikatūras par Komisijas veiktajām LESD 101. un 102. panta pārkāpuma procedūrām izriet, ka saprātīga termiņa ievērošana principā jānosaka katrā šo procedūru posmā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 199. un 230. punkts, kā arī 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 37.–39. punkts).

43

Analogu iemeslu dēļ, nosakot procesuālos termiņus pārkāpumu konstatēšanā un sankciju noteikšanā, ko veic valsts iestādes, kuras atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, dalībvalstis var paredzēt ne tikai vispārējus noilguma noteikumus, kas piemērojami pārkāpuma procedūrai kopumā, bet arī – vajadzības gadījumā – termiņus, kas piemērojami šīs procedūras konkrētu posmu norisei, piemēram, posmam pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas attiecīgajam uzņēmumam, ja vien aplūkotie termiņi atbilst šī sprieduma 38.–41. punktā norādītajām prasībām.

44

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka šī posma ilguma saprātīgs raksturs principā jāizvērtē, ņemot vērā konkrētos katras lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 82. punkts). Konkrētāk – procesuālā termiņa, kas piemērojams minētajam posmam, ilgumam jābūt materiāltiesiski pietiekamam, lai nodrošinātu tā pienācīgu norisi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 29. oktobris, BBVA, C‑8/14, EU:C:2015:731, 29. punkts, kā arī 2020. gada 9. septembris, Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides (Secīga pieteikuma noraidīšana – Pārsūdzības celšanai noteiktais termiņš), C‑651/19, EU:C:2020:681, 57. punkts).

45

Tāpat jāatgādina, ka LESD 101. un 102. panta pārkāpuma procedūrās, ko veic Komisija, iepriekšējās izmeklēšanas posms, kurš norisinās līdz paziņojumam par iebildumiem, ir paredzēts ne tikai tam, lai ļautu šai iestādei savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, bet arī formulēt nostāju par procedūras virzienu, kā arī tās turpmāko rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 182. punkts, kā arī 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 113. punkts).

46

Lai gan procedūras konkurences jomā sarežģītība var attaisnot to, ka tās iepriekšējas izskatīšanas stadija ilgst garāku laikposmu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 62. punkts, kā arī 2022. gada 17. novembris, Irish Wind Farmers’ Association u.c./Komisija, C‑578/21 P, EU:C:2022:898, 88. punkts), Komisijai tomēr nav atļauts palikt bezdarbībā šīs procedūras stadijas laikā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 18. marts, Guérin automobiles/Komisija, C‑282/95 P, EU:C:1997:159, 36. punkts, kā arī 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 81. punkts).

47

Turklāt tiesību uz aizstāvību ievērošana ir Savienības tiesību pamatprincips, kas pilnībā jāievēro administratīvajās procedūrās, kurām piemērojamas Savienības tiesības. Procesā saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu būtiska garantija šajā ziņā ir paziņojums par iebildumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. oktobris, Global Steel Wire u.c./Komisija, C‑457/16 P un no C‑459/16 P līdz C‑461/16 P, EU:C:2017:819, 139. un 140. punkts; 2018. gada 13. septembris, UBS Europe u.c., C‑358/16, EU:C:2018:715, 60. punkts, kā arī 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 56. punkts).

48

No tā izriet, ka šī sprieduma 45.–47. punktā ietvertie apsvērumi ir nozīmīgi arī saistībā ar administratīvo procedūru, kuru valsts līmenī veic valsts iestāde, kas atbildīga par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, lai sodītu par Savienības tiesiskā regulējuma pārkāpumu šajā jomā.

49

Lai efektīvi izpildītu pienākumu īstenot Savienības tiesisko regulējumu patērētāju tiesību aizsardzībā, valsts iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu šajā jomā, jāspēj piešķirt dažāda līmeņa prioritāte tajās iesniegtajām sūdzībām, šajā ziņā baudot plašu novērtējuma brīvību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2000. gada 14. decembris, Masterfoods un HB, C‑344/98, EU:C:2000:689, 46. punkts, kā arī 2013. gada 19. septembris, EFIM/Komisija, C‑56/12 P, EU:C:2013:575, 72. un 83. punkts).

50

Otrkārt, ar Regulu Nr. 2006/2004, kas piemērojama procedūras sacīkstes posma uzsākšanas brīdim pamatlietā, un vēlāk ar Regulu 2017/2394 tika īstenots koordinācijas un sadarbības mehānisms, kurā valsts iestādes, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, var tikt mudinātas sadarboties un veikt koordināciju savā starpā, kā arī ar Komisiju, lai apkarotu aktu, kas norādīti katras no šīm abām regulām pielikumā, tostarp Direktīvas 2005/29 pielikumā, atsevišķas pārkāpumu kategorijas.

51

Atbilstoši Regulas Nr. 2006/2004 9. panta 1. un 2. punktam kompetentās iestādes koordinē to veiktās tirgus uzraudzības un tiesību aktu īstenošanas darbības patērētāju aizsardzībā, cenšoties vienlaikus veikt izmeklēšanu un īstenošanas pasākumus. Kā izriet no šīs regulas 7. apsvēruma, kompetento iestāžu spēja brīvi un uz savstarpējības pamatiem sadarboties, apmainoties ar informāciju, konstatēt pārkāpumus, uz kuriem attiecas minētā regula, izmeklēt tos un veikt pasākumus, lai tos izbeigtu vai aizliegtu, ir būtiski svarīga iekšējā tirgus sekmīgas darbības nodrošināšanai un patērētāju aizsardzībai.

52

Gan no pārkāpuma procedūras patērētāju tiesību aizsardzībā posma pirms paziņojuma par iebildumiem mērķa, gan no plašās novērtējuma brīvības, kādai jābūt valsts iestādei, kas atbildīga par tiesību aktu īstenošanu šajā jomā, nosakot procedūru prioritātes šajā ziņā, izriet, ka šajā procedūras posmā šādai iestādei ir ne tikai jāspēj veikt visus iepriekšējās izmeklēšanas pasākumus, kā arī bieži vien sarežģītus faktu un juridiskos vērtējumus, kas tai nepieciešami, lai novērtētu, vai izmeklēšanas posma, kas balstīts uz sacīkstes principu, sākšana ir pamatota, bet arī atkarībā no prioritātes pakāpes, ko tā, īstenojot savu darbības neatkarību, vēlas piešķirt nepabeigtai pārkāpuma procedūrai, izvēlēties vispiemērotāko brīdi, lai vajadzības gadījumā uzsāktu izmeklēšanas posmu, kas balstīts uz sacīkstes principu.

53

Tādēļ valsts iestādei, kas ir atbildīga par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, jābūt iespējai uz laiku atlikt izmeklēšanas posma, kas balstīts uz sacīkstes principu, uzsākšanu aplūkotajā procedūrā, lai arī tā jau ir pierādījusi apgalvotā pārkāpuma būtisko apstākļu esamību. Šāda iespēja atbilst mērķim nodrošināt, lai attiecīgā iestāde varētu pienācīgi izskatīt visas tajā iesniegtās pārkāpuma procedūras. Tā arī var veicināt pieejamo resursu efektīvu izmantošanu un mudināt pienācīgu sadarbību Regulā Nr. 2006/2004 un vēlāk Regulā 2017/2394 noteiktajā sadarbības tīklā starp valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Tomēr šāda pagaidu atlikšana nevar pārsniegt saprātīgu termiņu, kurā jāpabeidz pārkāpuma procedūras stadija pirms paziņojuma par iebildumiem.

54

Treškārt, īstenojot savu procesuālo autonomiju, dalībvalstij jāgarantē ne tikai pilnīga Savienības tiesiskā regulējuma efektivitāte patērētāju tiesību aizsardzībā, kā arī tā pārkāpumu izmeklēšana un sodīšana, bet arī pamattiesību ievērošana, tostarp uzņēmumu, pret kuriem uzsākta pārkāpuma procedūra, tiesības uz aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 7. decembris, VEBIC, C‑439/08, EU:C:2010:739, 63. punkts, kā arī 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 98. punkts).

55

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka posma pirms paziņojuma par iebildumiem pārmērīgais ilgums var ietekmēt turpmākās attiecīgo uzņēmumu aizstāvības iespējas nākotnē, it īpaši, aizskarot to tiesības uz aizstāvību pret tiem uzsāktās pārkāpuma procedūras izmeklēšanas posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu. Jo ilgāks laika posms šķir iepriekšējos izmeklēšanas pasākumus no paziņojuma par iebildumiem, jo lielāka ir iespēja, ka iespējamos pierādījumus, kas attaisnotu šajā paziņojumā pārmesto pārkāpumu, var iegūt tikai ar grūtībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 49. punkts).

56

Lai gan saprātīgu procesuālo termiņu mērķis tādējādi it īpaši ir nodrošināt uzņēmumu, pret kuriem ir sākta pārkāpuma procedūra, tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu, tomēr valsts tiesiskais regulējums, ar ko noteikti procesuālie termiņi sodu uzlikšanai, ko veic valsts iestādes, kuras atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, lai apkarotu negodīgu komercpraksi un sodītu par to, jāpielāgo Savienības tiesību šajā jomā īpatnībām un šo tiesību normu īstenošanas, ko veic attiecīgās personas, mērķiem, lai nekaitētu Savienības tiesību normu pilnīgai efektivitātei (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 52. punkts).

57

Šajā lietā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, AGCM jāuzsāk procedūras izmeklēšanas posms, kas balstīts uz sacīkstes principu, paziņojot par iebildumiem 90 dienu laikā no uzzināšanas par iespējamā pārkāpuma būtiskajiem apstākļiem brīža. Turklāt strīdīgā termiņa neievērošana izraisa, pirmkārt, automātisku AGCM pārkāpuma procedūrā pieņemtā galīgā lēmuma pilnīgu atcelšanu gan daļā, kas attiecas uz negodīgās komercprakses izbeigšanu, gan attiecībā uz attiecīgajam uzņēmumam noteiktajām sankcijām. Otrkārt, šai iestādei saskaņā ar ne bis in idem principu ir galīgi liegts uzsākt jaunu pārkāpuma procedūru par to pašu negodīgo komercpraksi. Kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, šo noteikumu mērķis ir aizsargāt uzņēmumu tiesības uz aizstāvību pārkāpuma procedūrā, kas pret tiem uzsākta, laikus informējot par iebildumiem, kuri vērsti pret tiem.

58

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 107.–109. un 114. punktā, strīdīgā termiņa piemērošana rada risku, ka AGCM būs pienākums nediferencēti izskatīt visas tajā ierosinātās pārkāpuma procedūras, ņemot vērā nevis katras procedūras īpašos apstākļus, bet tikai hronoloģisko secību, tādējādi liedzot tai noteikt un īstenot prioritātes savās procedūrās patērētāju tiesību aizsardzībā. Līdz ar to šī iestāde varētu būt spiesta izmeklēšanas procedūras sākt ar neskaidriem faktiskiem un juridiskiem pamatiem vai dot priekšroku noteiktu kategoriju lietu izskatīšanai, kuras tās rīcībā esošie resursi tai ļauj izskatīt pēc iepriekšējās izmeklēšanas stadijas, attiecīgā gadījumā kaitējot lietām, kas ir īpaši sarežģītas un kaitē patērētāju interesēm. Šāds AGCM darbības neatkarības apdraudējums ir vēl jo vairāk iespējams situācijā, kad termiņa – kura sākšanas kārtība turklāt šķiet neprecīza, neskaidra un neparedzama gan šai iestādei, gan attiecīgajam uzņēmumam – sākums sakrīt ar pirmo ziņojumu šai iestādei par apgalvoto pārkāpumu, jo tai tādējādi ir pienākums nekavējoties izmeklēt lietas materiālus.

59

Turklāt sekas, kas saistītas ar strīdīgā termiņa pārsniegšanu, var liegt AGCM pilnībā sadarboties tīklā, kas izveidots ar Regulu Nr. 2006/2004 un pēc tam ar Regulu 2017/2394. Kā AGCM un Komisija pamatoti apgalvo rakstveida apsvērumos, šai iestādei var tikt lūgts rīkoties pārrobežu situācijās, pamatojoties uz citas dalībvalsts iestādes vai Komisijas izdotu ziņojumu. Strīdīgais termiņš varētu izrādīties nepietiekams, lai ļautu AGCM lietderīgi sadarboties ar citu dalībvalstu iestādēm un Komisiju, a fortiori, ja par attiecīgo komercpraksi Itālijā jau ir ticis ziņots, tādējādi izraisot strīdīgā termiņa sākumu.

60

Jānorāda arī, pirmkārt, ka uzņēmumu, pret kuriem ir sākta pārkāpuma procedūra, tiesības uz aizstāvību katrā ziņā nevar tikt pārkāptas tikai strīdīgā termiņa neievērošanas dēļ.

61

Kā secinājumu 131. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, lai gan, protams, ir svarīgi novērst, ka pārkāpuma procedūras negodīgas komercprakses jomā pirmsizmeklēšanas posmā varētu tikt neglābjami pārkāptas uzņēmuma tiesības uz aizstāvību, šāds uzņēmums katrā ziņā joprojām varēs efektīvi īstenot tiesības uz aizstāvību, ciktāl tiek garantēts, ka valsts konkurences iestāde nevar pieņemt nekādu lēmumu attiecībā uz šādu uzņēmumu, ja vien šī iestāde nav sākusi izmeklēšanas posmu, kas balstīts uz sacīkstes principu, kurā minētā sabiedrība varēja pilnībā atsaukties uz savām tiesībām uz aizstāvību.

62

Otrkārt, Tiesa valsts konkurences iestāžu darbību ar mērķi sodīt par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem kontekstā jau ir nospriedusi, ka valsts tiesiskais regulējums par noilgumu, kas tam raksturīgo iezīmju dēļ sistēmiski liedz uzlikt efektīvus un atturošus sodus par šo tiesību pārkāpumiem, var šo tiesību normu piemērošanu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt. Tādēļ tā uzskatīja, ka valsts tiesiskais regulējums, ar ko noteikts noilguma termiņš, kura piemērošana, ņemot vērā ar konkurences tiesībām saistīto lietu lielo sarežģītību, varētu radīt sistēmisku nesodāmības risku par faktiem, kas veido šo tiesību pārkāpumus, neatbilst efektivitātes principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 53. un 56. punkts).

63

Ņemot vērā šī sprieduma 33. punktā atgādināto Direktīvas 2005/29 mērķi nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un to, ka negodīga komercprakse tiek efektīvi apkarota patērētāju interesēs, šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajiem apsvērumiem ir nozīme arī saistībā ar to valsts iestāžu darbību, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā.

64

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 137.–139. punktā, sekas, kādas pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir saistītas ar strīdīgā termiņa neievērošanu, šķiet, var radīt sistēmisku nesodāmības risku par darbībām, kuras veido Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā paredzētā negodīgas komercprakses aizlieguma pārkāpumus. Šis valsts tiesiskais regulējums tātad varētu nozīmēt, ka ievērojams skaits konstatēto šīs tiesību normas pārkāpumu netiek sodīti ar efektīviem un atturošiem sodiem. Turklāt neiespējamība AGCM uzsākt jaunu pārkāpuma procedūru, lai noteiktu šādas sankcijas, faktiski varētu mudināt uzņēmumus saglabāt negodīgu komercpraksi, tādējādi nopietni apdraudot to, ka valsts iestādes, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, efektīvi īsteno Savienības noteikumus šajā jomā.

65

Šādos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 58., 59. un 64. punktā izklāstītos apsvērumus, strīdīgā termiņa piemērošana AGCM darbībai var apdraudēt šīs iestādes darbības neatkarību, kā arī radīt sistēmisku nesodāmības risku par darbībām, kuras veido Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā paredzētā negodīgas komercprakses aizlieguma pārkāpumus.

66

Turklāt jāprecizē, ka tāda valsts tiesību interpretācija, saskaņā ar kuru AGCM strīdīgā termiņa neievērošanas sekas aprobežojas ar šīs iestādes sodīšanas pilnvaru zaudēšanu, tādējādi saglabājot iespēju uzdot uzņēmumam izbeigt negodīgu komercpraksi, tomēr nevarētu izslēgt šāda nesodāmības riska esamību un nodrošināt Direktīvas 2005/29 efektīvu piemērošanu. Šādi ierobežojumi tādas valsts iestādes rīcībai, kas atbildīga par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, nebūtu saderīgi ar dalībvalstu pienākumu pieņemt un nodrošināt efektīvu un atturošu sankciju sistēmu, kas noteikta šīs direktīvas 13. pantā.

67

Ciktāl, kā norāda iesniedzējtiesa, pamatlietā aplūkotā termiņa piemērošana izriet no konkrētas valsts tiesību interpretācijas, ko veikusi augstākas instances tiesa, vēl jāpiebilst, ka, lai nodrošinātu visu Savienības tiesību normu iedarbīgumu, pārākuma princips arī valstu tiesām liek savas iekšējās tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām (spriedumi, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 70. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 12. oktobris, Z. (Tiesības saņemt kredītlīguma dublikātu), C‑326/22, EU:C:2023:775, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Piemērojot valsts tiesības, šīm tiesām tās jāinterpretē cik vien iespējams attiecīgo Savienības tiesību normu formulējuma un mērķa gaismā, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgo tiesību normu pilnīgu iedarbīgumu un rastu risinājumu, kas atbilst to mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 6. oktobris,Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 71. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 22. septembris, Vicente (Prasība par advokāta honorāru samaksu), C‑335/21, EU:C:2022:720, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Tādējādi iesniedzējtiesai savas valsts tiesības, it īpaši Leģislatīvā dekrēta Nr. 206 par Patērētāju kodeksu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 27. panta 13. punkts un Likuma Nr. 689/81 14. pants, ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām, lai nodrošinātu to pilnīgu efektivitāti. Atbilstīgas interpretācijas pienākums liek šai tiesai vajadzības gadījumā grozīt iedibinātu judikatūru, ja tās pamatā ir valsts tiesību interpretācija, kas nav saderīga ar Savienības tiesību normu mērķiem, un šajā ziņā pēc savas ierosmes atstāt bez piemērošanas augstākas instances tiesas – pat augstākās tiesas – interpretāciju, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem tai būtu bijusi saistoša, ja šāda interpretācija nav saderīga ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 78. punkts un tajā minētā judikatūra; 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 58. punkts, kā arī 2024. gada 13. jūnijs, DG de la Función Pública, Generalitat de Catalunya un Departamento de Justicia de la Generalitat de Catalunya, C‑331/22 un C‑332/22, EU:C:2024:496, 108. un 110. punkts).

70

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2005/29 11. un 13. pants, tos lasot efektivitātes principa gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tādā procedūrā ar nolūku konstatēt negodīgu komercpraksi, ko veic valsts iestāde, kura atbildīga par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, pirmkārt, šai iestādei tiek noteikts pienākums uzsākt šīs procedūras izmeklēšanas posmu, kas balstīts uz sacīkstes principu, paziņojot par iebildumiem attiecīgajam uzņēmumam 90 dienu laikā no uzzināšanas par iespējamā pārkāpuma būtiskajiem apstākļiem brīža, turklāt šos apstākļus var veidot tikai pirmais ziņojums par pārkāpumu, un, otrkārt, par šī termiņa neievērošanu soda ar minētās iestādes izmeklēšanas procedūrā pieņemtā galīgā lēmuma pilnīgu atcelšanu, kā arī šīs iestādes pilnvarām sākt jaunu pārkāpuma procedūru par šo pašu praksi piemēro noilgumu.

71

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), 11. un 13. pants, tos lasot efektivitātes principa gaismā,

jāinterpretē tādējādi, ka

tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tādā procedūrā ar nolūku konstatēt negodīgu komercpraksi, ko veic valsts iestāde, kura atbildīga par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzībā, pirmkārt, šai iestādei tiek noteikts pienākums uzsākt šīs procedūras izmeklēšanas posmu, kas balstīts uz sacīkstes principu, paziņojot par iebildumiem attiecīgajam uzņēmumam 90 dienu laikā no uzzināšanas par apgalvotā pārkāpuma būtiskajiem apstākļiem brīža, turklāt šos apstākļus var veidot tikai pirmais ziņojums par pārkāpumu, un, otrkārt, par šī termiņa neievērošanu soda ar minētās iestādes izmeklēšanas procedūrā pieņemtā galīgā lēmuma pilnīgu atcelšanu, kā arī šīs iestādes pilnvarām sākt jaunu pārkāpuma procedūru par šo pašu praksi piemēro noilgumu.