–

Rechtsanwältin und Notarin vārdā – J.‑J. Menge, Rechtsanwalt,

–

Präsidentin des Oberlandesgerichts Hamm vārdā – U. Karpenstein un R. Sangi, Rechtsanwälte,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un J. Simon, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Clotuche‑Duvieusart un E. Schmidt, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 6. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Rechtsanwältin und Notarin un Präsidentin des Oberlandesgerichts Hamm (Federālās zemes Augstākās tiesas Hammā priekšsēdētāja, Vācija) par to, ka pēdējā minētā noraidīja prasītājas pamatlietā kandidatūru advokāta notāra amatam.

3

Direktīvas 2000/78 1. panta formulējums ir šāds:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].”

5

Minētās direktīvas 3. pantā “Piemērošanas joma” ir paredzēts:

“1.   Nepārsniedzot [Eiropas Savienības] kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda [atšķirīga] attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda [atšķirīga] attieksme cita starpā var ietvert:

7

Bundesnotarordnung (Federālais Notariāta kodekss), redakcijā, kas piemērojama faktiem pamatlietā (turpmāk tekstā – “BNotO”), 3. pantā ir noteikts:

“(1)   Notāri tiek iecelti uz mūžu, viņi galvenokārt pilda notariālas funkcijas (notāri, kas galvenokārt pilda notariālas funkcijas).

(2)   Tiesu apgabalos, kuros 1961. gada 1. aprīlī notāra amats tika pildīts tikai kā papildu amats, advokāti joprojām ir vienīgie, kas var tikt iecelti notāra amatā uz laiku, kamēr viņi ir pārstāvēti advokātu kolēģijā, kuru kompetencē ir darboties attiecīgā tiesu apgabalā, lai vienlaicīgi pildītu notāra funkcijas līdzās advokāta profesijai (advokāti notāri).”

8

BNotO 4. pantā ir paredzēts:

“Amatā ieceļ tik daudz notāru, cik vajadzīgs labai tieslietu pārvaldībai. Jo īpaši ņem vērā vajadzību nodrošināt tiesību subjektiem pienācīgu piekļuvi notāra pakalpojumiem un saglabāt profesijas pārstāvju līdzsvarotu vecuma struktūru.”

9

BNotO 5. pants ir formulēts šādi:

“1.   Notāra amatā var iecelt tikai tādu personu, kura ir personīgi un profesionāli piemērota šo funkciju veikšanai. [..]

[..]

4.   Notāra amatā pirmo reizi nevar tikt iecelts neviens, ja viņš ir sasniedzis 60 gadu vecumu termiņā, kas paredzēts, lai pieteiktos notāra amatam.

5.   Profesionālā gatavība nozīmē iepriekšēju tiesību veikt tiesneša pienākumus iegūšanu saskaņā ar Deutsches Richtergesetz [(Vācijas Likums par tiesnešu statusu)]. [..]”

10

BNotO anotācijā (Bundestagsdrucksache (Bundestāga izdevums) 11/6007, 10. lpp.) par BNotO 5. panta 4. punktu ir norādīts:

“Maksimālā 60 gadu vecuma ierobežojuma ieviešanas mērķis, citastarp ņemot vērā arvien lielākas grūtības apgūt notāra profesiju vecuma dēļ, ir novērst biežu ierēdņu maiņu [profesijas] nepārtrauktības nodrošināšanas nolūkā. Vienlaikus tiek novērsts notāra profesijas novecošanās risks.

Tā kā “apmācības” aspekts zūd, ja bijušais notārs vēlas atkārtoti tikt iecelts amatā vai notārs vēlas tikt iecelts amatā citā vietā, maksimālais vecuma ierobežojums attiecas tikai uz iecelšanu amatā pirmo reizi.”

11

BNotO 5.b panta 1. punktā ir noteikts:

“Par advokātu notāru ieceļ tikai personu, kura līdz pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām:

12

BNotO 48.a pantā ir paredzēts:

“Notāri sasniedz vecuma ierobežojumu tā mēneša beigās, kurā viņi sasniedz 70 gadu vecumu.”

13

Prasītāja pamatlietā pieteicās uz advokāta notāra amatu Amtsgericht (pirmās instances tiesa, Vācija) apgabalā, kurā viņa vairāk nekā trīs gadus praktizē kā advokāte. Šis pieteikums tika noraidīts, jo tā iesniegšanas termiņa beigās viņa bija vecāka par 60 gadiem.

14

Prasītāja pamatlietā par šo noraidošo lēmumu cēla prasību Oberlandesgericht Köln (Federālās zemes Augstākā tiesa Ķelnē, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

15

Šī tiesa precizē, ka atšķirībā no notāriem, kuri galvenokārt veic notariālas funkcijas (hauptberufliche Notare), advokāta notāra amata (Anwaltsnotare) pienākumus līdzās advokāta profesijai pilda advokāti. Principā pēdējie minētie var pieteikties uz advokāta notāra amatu tikai tās Amtsgericht (pirmās instances tiesa) apgabalā, kurā viņi kā advokāti ir praktizējuši ilgāk nekā 3 gadus. No iesniedzējtiesas lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka advokāta notāra funkcijas saskaņā ar BNotO 48.a pantu beidzas, kad attiecīgā persona ir sasniegusi 70 gadu vecumu.

16

Notāra amata vietu skaits konkrētā Amtsgericht (pirmās instances tiesa) apgabalā tiek noteikts, ņemot vērā notariālo pakalpojumu nepieciešamību, vienlaikus saglabājot pienācīgu vecuma struktūru. 2022. gadā Amtsgericht (pirmās instances tiesa) apgabalā, kurā prasītāja pamatlietā pildīja advokāta darbību, tika izsludinātas četras notāra amata vietas. Tika aizpildīta tikai viena amata vieta, bet pārējās palika brīvas, jo nebija kandidātu, kas atbilstu visiem iecelšanas šajā amatā nosacījumiem.

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka, iespējams, nākotnē nevarēs aizpildīt arī visas advokātu notāru amata vietas attiecīgās Amtsgericht (pirmās instances tiesa) apgabalā, jo nav pietiekami daudz kandidātu, kas atbilstu nosacījumiem iecelšanai šajā amatā. Tādējādi 2023. gadā šajā apgabalā esot izsludinātas piecas notāra amata vietas, no kurām, iespējams, tiks aizpildītas tikai divas. Attiecībā uz visām atbildētājas jurisdikcijā esošajām Amtsgericht (pirmās instances tiesas) apgabalā, kurās ir jāieceļ amatā advokāti notāri, paredzams, ka uz 2023. gadā izsludinātajām 69 amata vietām varētu pieteikties tikai 39 pretendenti. Visā federālajā teritorijā, neskaitot lielās aglomerācijas, neaizpildāmo notāra amata vietu skaits esot salīdzināms. Lai gan tā ir, iesniedzējtiesa uzsver: katrā ziņā tas, ka izsludinātās notāra amata vietas netika aizpildītas, līdz šim vēl nav izraisījis tādas sekas, ka notariālās darbības nevarēja tikt veiktas vai tiktu veiktas tikai ar ievērojamu kavēšanos.

18

Iesniedzējtiesa, uzskatot, ka pamatlietā aplūkotajai valsts tiesību normai, proti, BNotO 5. panta 4. punktam, ir leģitīmi mērķi Direktīvas 2000/78 6. panta izpratnē, tomēr šaubās, vai, ņemot vērā 2021. gada 3. jūnija spriedumu Ministero della Giustizia (Notāri) (C‑914/19, EU:C:2021:430), šī tiesību norma nav jāuzskata par tādu, kas pārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai, jo tā nepieļauj nekādu atkāpi no tajā paredzētā maksimālā vecuma ierobežojuma, pat ja vairākas amata vietas nevar aizpildīt ar gados jaunākiem kandidātiem.

19

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Köln (Federālās zemes Augstākā tiesa Ķelnē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar pirmo un ceturto jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts, lasot to Hartas 21. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts maksimālais 60 gadu vecuma ierobežojums pirmajai iecelšanai advokāta notāra amatā.

21

Ievadam jāatgādina, pirmkārt, ka aizliegums jebkādi diskriminēt, tostarp vecuma dēļ, ir ietverts Hartas 21. pantā un ka attiecībā uz nodarbinātību un profesiju šis aizliegums ir konkretizēts Direktīvā 2000/78 (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero della Giustizia (Notāri)C‑914/19, EU:C:2021:430, 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.

22

Šajā ziņā, tā kā BNotO 5. panta 4. punktā ir paredzēts, ka par advokātu notāru pirmo reizi nevar iecelt personas, kuras pieteikumu notāra amatam iesniegšanas termiņa beigās ir sasniegušas 60 gadu vecumu, tas ietekmē šo personu atlases kritērijus. Tādēļ šī tiesību norma ir jāuzskata par tādu, kurā ir paredzēti noteikumi pašnodarbinātības iegūšanai Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un tātad par tādu, kas ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 30. punkts, un 2020. gada 2. aprīlis, Comune di Gesturi, C‑670/18, EU:C:2020:272, 22.–24. punkts).

23

Otrkārt, ir jānorāda, ka šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka attiecīgajā valsts tiesību normā, proti, BNotO 5. panta 4. punktā, paredzētā vecuma nosacījuma sekas ir tādas, ka salīdzināmās situācijās pret dažām personām attieksme ir nelabvēlīgāka nekā pret citām tikai tādēļ, ka tās ir sasniegušas 60 gadu vecumu. Ar šāda veida tiesisko regulējumu tātad tiek ieviesta acīmredzami atšķirīga attieksme, kura ir tieši balstīta uz vecumu Direktīvas 2000/78 1. panta kopsakarā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 33. punkts, un rīkojumu, 2022. gada 17. novembris, PF (Vecuma ierobežojums psihologu pieņemšanai darbā policijā), C‑569/21, EU:C:2022:910, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

Attiecībā uz jautājumu, vai šī atšķirīgā attieksme no Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta viedokļa var būt attaisnota, ir jāatgādina, ka šī punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir vecums, nav diskriminācija, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar leģitīmu mērķi, tostarp saistībā ar nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālo izglītību, un ja līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir atbilstīgi un vajadzīgi. Šīs direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēts, ka šī atšķirīgā attieksme tostarp var ietvert “to, ka tiek noteikts maksimālais vecums pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas”.

25

Šajā gadījumā no BNotO anotācijas, kā arī Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) judikatūras izriet, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt nepārtrauktu notāra profesijas praktizēšanu pietiekami ilgu laikposmu pirms pensionēšanās, lai nodrošinātu efektīvu un neatkarīgu tieslietu pārvaldību, otrkārt, garantēt kvalitatīvu notariātu, kurā juristiem pēdējos profesionālās dzīves gados nav jāiepazīst profesija, kurā viņi nekad iepriekš nav strādājuši, un, treškārt, nodrošināt līdzsvarotu vecuma struktūru, lai atvieglotu paaudžu nomaiņu notāra profesijā.

26

Šajā ziņā uzreiz jāatgādina, ka vienlaicīga atsaukšanās uz vairākiem mērķiem, kuri vai nu ir cits ar citu saistīti, vai arī ir sarindoti pēc nozīmīguma, nav šķērslis likumīga mērķa pastāvēšanai Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Comune di Gesturi, C‑670/18, EU:C:2020:272, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Runājot, vispirms, par mērķi garantēt notāra profesionālās darbības nepārtrauktību pietiekami ilgā laikposmā pirms pensijas tālab, lai saglabātu efektīvu un neatkarīgu tieslietu pārvaldību, jāatgādina, ka Tiesa būtībā jau ir nospriedusi, ka uz šādu mērķi attiecas Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurš ļauj noteikt maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz nepieciešamo izglītību vai vajadzību pēc nodarbinātības saprātīgi ilgu laikposmu pirms pensijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero della Giustizia (Notāri), C‑914/19, EU:C:2021:430, 33. punkts).

28

Savukārt attiecībā uz mērķi garantēt kvalitatīvus notariālus pakalpojumus un tādējādi nodrošināt notariālo darbību pareizu norisi ir jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka arī šādu mērķi var uzskatīt par leģitīmu mērķi Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero della Giustizia (Notāri), C‑914/19, EU:C:2021:430, 34. un 40. punkts).

29

Visbeidzot, runājot par mērķi nodrošināt līdzsvarotu vecuma struktūru, lai atvieglotu paaudžu nomaiņu notāra profesijā, jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka šāda ar nodarbinātības politiku saistīta vispārējo interešu mērķa leģitimitāte, saprātīgi vērtējot, nevar tikt apšaubīta, jo tas ir viens no Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajā daļā konkrēti minētajiem mērķiem, un atbilstoši LES 3. panta 3. punkta pirmajai daļai augsta nodarbinātības līmeņa veicināšana ir viens no Savienības izvirzītajiem mērķiem (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero della Giustizia (Notāri), C‑914/19, EU:C:2021:430, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Turklāt jāuzsver, ka nodarbinātības un piekļuves profesijai sekmēšana neapstrīdami ir leģitīms dalībvalstu sociālās vai nodarbinātības politikas mērķis, it īpaši, ja tas gados jauniem cilvēkiem atvieglo pieeju profesijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero della Giustizia (Notāri), C‑914/19, EU:C:2021:430, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Konkrētāk – mērķis izveidot līdzsvarotu vecuma struktūru starp gados jauniem un gados vecākiem notāriem, lai veicinātu gados jaunu cilvēku iecelšanu un paaugstināšanu amatā, uzlabotu iecelšanas amatā vadību un tādējādi novērstu iespējamos strīdus par notāru spēju veikt savu darbību pēc noteikta vecuma sasniegšanas, vienlaicīgi cenšoties nodrošināt kvalitatīvus notariālus pakalpojumus, var būt leģitīms nodarbinātības un darba tirgus politikas mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero della Giustizia (Notāri), C‑914/19, EU:C:2021:430, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tādējādi nodarbinātības politikas mērķi, kas šajā gadījumā izvirzīti ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu, principā ir jāuzskata par tādiem, kuri var objektīvi un saprātīgi attaisnot atšķirīgu attieksmi, kas pamatota tieši ar vecumu.

33

To konstatējot, vēl saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumu ir jāpārbauda, vai līdzekļi, kas ir izmantoti, lai sasniegtu šos mērķus, ir “atbilstīgi un vajadzīgi”.

34

Pirmām kārtām, attiecībā uz tāda valsts tiesiskā regulējuma “atbilstību” kā pamatlietā aplūkotais, kurā paredzēts maksimālā vecuma ierobežojums, jākonstatē, pirmkārt, ka nav strīda par to, ka šis tiesiskais regulējums ļauj nodrošināt, ka kandidāti notāra amatam var pildīt šos amata pienākumus vismaz 10 gadus pirms obligātā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, kas šajā gadījumā ir noteikts 70 gadu vecumā, un ka notāri iegūst vajadzīgo pieredzi, lai piedāvātu kvalitatīvus pakalpojumus. No tā izriet, ka minētais tiesiskais regulējums jāuzskata par atbilstošu, lai sasniegtu gan mērķi nodrošināt notāra profesijas nepārtrauktu praktizēšanu pietiekami ilgā laikposmā pirms pensijas, lai nodrošinātu efektīvu un neatkarīgu tieslietu pārvaldību, gan mērķi nodrošināt notariāta pienācīgu darbību.

35

Otrkārt, jānorāda, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka 50 gadu vecuma ierobežojuma noteikšana attiecībā uz pielaišanu dalībai konkursā darbam notāra profesijā ir atbilstošs līdzeklis, lai sasniegtu mērķi sekmēt paaudžu nomaiņu šajā profesijā un panāktu, ka tajā strādā gados jaunāki cilvēki (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero della Giustizia (Notāri), C‑914/19, EU:C:2021:430, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāds pats secinājums a fortiori izdarāms, ņemot vērā pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par advokātu notāru nevar pirmo reizi tikt iecelta persona, kas ir sasniegusi 60 gadu vecumu līdz kandidatūras pieteikšanas notāra amatam termiņam.

36

Otrām kārtām, attiecībā uz pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma “nepieciešamo” raksturu jāatgādina, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm jāatrod pareizais līdzsvars starp dažādajām iesaistītajām interesēm, zinot, ka īpaša uzmanība jāpievērš gados vecāku darba ņēmēju līdzdalībai profesionālajā dzīvē un tātad arī ekonomiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē. Šo personu dalības darba dzīvē turpināšana tostarp veicina darbaspēka daudzveidību. Tomēr interese turpināt minēto personu nodarbinātību ir jāņem vērā, ievērojot citas, iespējams, atšķirīgas intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Comune di Gesturi, C‑670/18, EU:C:2020:272, 43. un 44. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tādējādi, pārbaudot, vai tāds līdzeklis kā pamatlietā aplūkotais nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, valsts tiesai ir jāņem vērā ne tikai attiecīgo personu spēja strādāt profesijā, bet arī kaitējums, ko šis tiesiskais regulējums var radīt šīm personām.

37

Šajā gadījumā vispirms jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā atšķirībā no tā, kas aplūkots 2021. gada 3. jūnija sprieduma Ministero della Giustizia (Notāri) (C‑914/19, EU:C:2021:430) 45. un 46. punktā, nav paredzēts minimālais notāra amata pienākumu pildīšanas laiks, lai varētu pretendēt uz vecuma pensiju. Turklāt vecuma ierobežojums pirmajai iecelšanai notāra amatā šajā gadījumā ir 60 gadi, savukārt lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, vecuma ierobežojums bija 50 gadi. Tādējādi 60 gadu vecuma ierobežojuma ietekme uz attiecīgo personu karjeru kopumā ir ievērojami mazāka. Tādēļ jāuzskata, ka pirmšķietami minētais tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķus nodrošināt notāra amata nepārtrauktu praktizēšanu pietiekami ilgā laikposmā pirms pensijas, lai nodrošinātu notariāta pienācīgu darbību.

38

Šajā ziņā iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai, kā apgalvo Vācijas valdība, nelabvēlīgās sekas, kas izriet no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma, faktiski attiecas gandrīz vienīgi uz gadījumiem, kad notāra pienākumi jāveic papildus jau reģistrētai advokāta darbībai, un tikai nelielā mērā ietekmē attiecīgo personu karjeras veidošanu un viņu tiesības uz pensiju.

39

Turpinājumā, runājot par to, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka advokāta notāra efektīvas un ekonomiski dzīvotspējīgas darbības ilgums ir samērojams ar ieguldījumu izmaksām, kas nepieciešamas, lai izveidotu un nodibinātu notariātu, jākonstatē, ka Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai tā varētu lemt ar šo jautājumu. Katrā ziņā tieši iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt faktus, galu galā ir jānosaka, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir vajadzīgs, lai sasniegtu kādu no izvirzītajiem mērķiem.

40

Visbeidzot, jautājumā par to, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tostarp paaudžu nomaiņu notāra profesijā un panāktu, ka tajā strādā gados jaunāki cilvēki, jākonstatē, ka pamatlietas faktiskie apstākļi skaidri atšķiras no apstākļiem lietā, kurā pasludināts 2021. gada 3. jūnija spriedums Ministero della Giustizia (Notāri) (C‑914/19, EU:C:2021:430). Proti, pamatlietā aplūkoto situāciju raksturo tas, ka valsts līmenī pastāv divas notāru kategorijas, proti, no vienas puses, notāri, kuri galvenokārt pilda notariālas funkcijas (hauptberufliche Notare) un, no otras puses, advokāti notāri (Anwaltsnotare), bet lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, runa bija tikai par vienu notāru kategoriju, proti, tiem, kuriem šī ir pamatprofesija.

41

Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, tomēr tas jāpārbauda iesniedzējtiesai, ka no Vācijas Federālās notāru palātas publicētās statistikas – kā to apgalvo atbildētāja pamatlietā un Vācijas valdība – izriet, ka attiecībā uz “notāru, kuri galvenokārt pilda notariālas funkcijas” amatiem kandidātu skaits ir ievērojami lielāks nekā izsludināto vakanču skaits, savukārt advokātiem notāriem piedāvāto amata vietu skaits pārsniedz to kandidātu skaitu, kuri atbilst BNotO 5. panta 4. punktā paredzētajam nosacījumam par maksimālo vecumu.

42

Tā kā BNotO 5. panta 4. punkts ir piemērojams gan “notāriem, kuri galvenokārt pilda notariālas funkcijas”, gan advokātiem notāriem, ņemot vērā iepriekš minēto, nevar uzskatīt, ka tajā paredzētais maksimālā vecuma ierobežojums pārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi nodrošināt paaudžu nomaiņu attiecīgajā profesijā un panāktu, ka tajā strādā gados jaunāki cilvēki.

43

Iesniedzējtiesai, pārbaudot minētā tiesiskā regulējuma vajadzīgumu, pirmkārt, jāņem vērā kritēriji, uz kuriem ir balstīts perspektīvais novērtējums par vajadzību izveidot “notāru, kuri galvenokārt pilda notariālas funkcijas” amata vietas un advokātu notāru amatu vietas, kā arī jānosaka, vai vajadzība aizpildīt amata vietas tādējādi atspoguļo “vienkāršu” vajadzību vai “neatliekamu” vajadzību. Otrkārt, tai būs jāanalizē, vai tādu kandidātu uz advokātu notāru amatiem trūkums, kuri atbilst BNotO 5. panta 4. punktā paredzētajam nosacījumam par maksimālo vecumu, ir izskaidrojams tikai ar demogrāfiskiem iemesliem, un tas liktu apšaubīt attiecīgā tiesiskā regulējuma nepieciešamību izvirzītā mērķa sasniegšanai, vai vēl arī ar finansiāliem vai ekonomiskiem apsvērumiem, kas saistīti ar pastāvošo risku, ka papildu izmaksas saistībā ar notariāta izveidošanu un uzturēšanu, kuras šiem kandidātiem rodas papildus tiem, kuri viņiem jau ir saistībā ar advokātu biroja pārvaldību, netiks amortizētas vai tās būt grūti amortizēt, zinot, ka blakus esošajā (-os) Amtsgericht (pirmās instances tiesa) apgabalā(‑os) darbojas citi notāri, kas reģistrējušies agrāk, un ka “notāri, kuri galvenokārt pilda notariālas funkcijas” vairumā gadījumu pārņem aizejoša “notāra, kuri galvenokārt pilda notariālas funkcijas” notariātu.

44

Šajā ziņā tomēr jānorāda, ka šajā gadījumā – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda, – netiek apstrīdēts, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir daļa no tiesiskā regulējuma, kas ir piemērojams visā valsts teritorijā vienādi, un ka valsts līmenī ir pārmērīgs skaits “notāra, kuri galvenokārt pilda notariālas funkcijas” amata kandidātu, un tas, šķiet, liek apšaubīt pieņēmumu, ka advokāta notāra amatu kandidātu trūkums ir saistīts ar demogrāfiskiem iemesliem.

45

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts, lasot to Hartas 21. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā pirmajai iecelšanai advokāta notāra amatā ir paredzēts 60 gadu maksimālā vecuma ierobežojums, ja vien ar šo tiesisko regulējumu tiek īstenots leģitīms nodarbinātības politikas un darba tirgus mērķis un šā tiesiskā regulējuma likumdošanas kontekstā, ņemot vērā visas situācijas, kurās tas ir piemērojams, minētais regulējums ir atbilstošs un vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.

46

Ar otro un trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts, lasot to Hartas 21. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts maksimālā 60 gadu vecuma ierobežojums pirmajai iecelšanai advokāta notāra amatā, tostarp situācijā, kad ir konstatēts, ka vairākus gadus pēc kārtas advokātu notāru amata vietas nav aizpildītas tādēļ, ka uz šādiem izsludinātajiem amatiem attiecīgās tiesas darbības teritorijā vai citu tiesu darbības teritorijā nav kandidātu, kuri atbilstu nosacījumam par maksimālo vecumu pielaišanai notāra profesijai.

47

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Erzeugerorganisation Tiefkühlgemüse, C‑516/16, EU:C:2017:1011, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem nekādi neizriet, ka pamatlieta patiešām atbilstu tādiem faktiskajiem apstākļiem, kādus iesniedzējtiesa ir aprakstījusi otrajā un trešajā jautājumā. Proti, šie jautājumi ir balstīti uz pieņēmumu, kas, pēc iesniedzējtiesas domām, varētu īstenoties nākotnē, bet kura īstenošanās nav droša. Turklāt lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu nav nekādas informācijas, kas ļautu uzskatīt, ka šajos divos jautājumos paredzētā situācija jau būtu izveidojusies pagātnē.

49

No tā izriet, ka atbildes sniegšana uz otro un trešo jautājumu šādos apstākļos acīmredzami nozīmētu sniegt konsultatīvu viedokli par hipotētisku jautājumu, neievērojot Tiesas uzdevumu tiesu sadarbības atbilstoši LESD 267. pantam ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Erzeugerorganisation Tiefkühlgemüse, C‑516/16, EU:C:2017:1011, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Tādējādi otrai un trešais jautājums ir nepieņemams.

51

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 6. panta 1. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta gaismā,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā pirmajai iecelšanai advokāta notāra amatā ir paredzēts 60 gadu maksimālā vecuma ierobežojums, ja vien ar šo tiesisko regulējumu tiek īstenots leģitīms nodarbinātības politikas un darba tirgus mērķis un šā tiesiskā regulējuma likumdošanas kontekstā, ņemot vērā visas situācijas, kurās tas ir piemērojams, minētais regulējums ir atbilstošs un vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.