1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu:

2

Direktīvas 2019/1937 1. apsvērumā ir teikts:

“[..] [B]aidoties no represijām, iespējamie trauksmes cēlēji nereti atturas ziņot par savām bažām vai aizdomām. Šajā sakarā gan [Eiropas] Savienības, gan starptautiskā līmenī arvien vairāk tiek atzīts, ka trauksmes cēlēju līdzsvarotas un efektīvas aizsardzības nodrošināšanai ir liela nozīme.”

3

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir stiprināt Savienības tiesību aktu un politiku izpildi konkrētās jomās, nosakot kopīgus minimālos standartus, kas paredz augstu aizsardzības līmeni personām, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem.”

4

Minētās direktīvas 26. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2021. gada 17. decembrim.

[..]

3.   Kad dalībvalstis pieņem 1. un 2. punktā minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce. Dalībvalstis tūlīt dara zināmu Komisijai minēto noteikumu tekstu.”

5

Komisijas Paziņojuma 2023/C 2/01 “Finanšu sankcijas pārkāpumu procedūrās” (OV 2023, C 2, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2023. gada paziņojums”) 3. un 4. iedaļa ir veltīta attiecīgi “kavējuma naudai” un “naudas sodam”.

6

Šī paziņojuma 3.2. iedaļā par smaguma koeficienta piemērošanu dienas kavējuma naudas aprēķināšanā ir noteikts šādi:

“Pārkāpums, kura būtība ir tāda, ka [..] nav paziņojusi par likumdošanas procedūrā pieņemtas direktīvas transponēšanas pasākumiem, vienmēr tiek uzskatīts par smagu. Lai kavējuma naudas apmēru pielāgotu konkrētajiem lietas apstākļiem, Komisija nosaka smaguma koeficientu, pamatojoties uz diviem parametriem: pārkāpto vai netransponēto Savienības noteikumu nozīmīgums un pārkāpuma ietekme uz vispārējām un konkrētām interesēm.

[..]”

7

Šī paša paziņojuma 3.2.2. iedaļā ir teikts:

“Attiecībā uz prasībām, kas tiek celtas saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, Komisija sistemātiski piemēro smaguma koeficientu 10, ja par transponēšanas pasākumiem nav paziņots vispār. Savienībā, kuras fundaments ir tiesiskums, visas leģislatīvās direktīvas ir jāuzskata par vienlīdz svarīgām, un dalībvalstīm tās ir pilnībā jātransponē šajās direktīvās noteiktajos termiņos.

Transponēšanas pasākumu daļējas nepaziņošanas gadījumā, nosakot smaguma koeficientu, kas ir mazāks par 10, ir jāņem vērā transponēšanas nepilnības nozīmīgums. Turklāt var ņemt vērā pārkāpuma ietekmi uz vispārējām un konkrētām interesēm [..].”

8

2023. gada paziņojuma 3.3. iedaļa “Ilguma koeficienta piemērošana” ir izteikta šādi:

“[..]

Ilguma koeficients izpaužas kā reizinātājs robežās no mazākais 1 līdz lielākais 3. To aprēķina pēc likmes 0,10 par mēnesi, sākot no pirmā sprieduma pasludināšanas dienas vai no nākamās dienas pēc attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņa.

[..]”

9

Šī paziņojuma 3.4. iedaļā “Dalībvalsts maksātspēja” ir teikts:

“[..]

Soda līmenis, kas nepieciešams, lai tas iedarbotos atturoši, ir atkarīgs no katras dalībvalsts maksātspējas. Šo atturošo ietekmi atspoguļo reizinātājs “n”. Tas ir svērtais ģeometriskais vidējais lielums, ko veido attiecīgās dalībvalsts iekšzemes kopprodukts (IKP) [..] attiecībā pret visu dalībvalstu IKP vidējo lielumu, ar svērumu divi, un attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāju skaits attiecībā pret visu dalībvalstu iedzīvotāju vidējo skaitu, ar svērumu viens. Tātad attiecīgās dalībvalsts maksātspēja attiecībā pret citu dalībvalstu maksātspēju tiek aprēķināta pēc šīs formulas:

[..]

[..] Komisija ir nolēmusi pārskatīt reizinātāja “n” aprēķināšanas metodi, un tagad tas galvenokārt balstās uz dalībvalstu IKP un pakārtoti – uz dalībvalstu iedzīvotāju skaitu kā demogrāfisko kritēriju, kas dalībvalstu vidū pieļauj samērīgas novirzes. Ņemot vērā dalībvalstu iedzīvotāju skaitu vienas trešdaļas apmērā reizinātāja “n” aprēķinā, dalībvalstu reizinātāja “n” atšķirības tiek samērīgi samazinātas salīdzinājumā ar aprēķinu, kura pamatā ir tikai dalībvalstu IKP. Tādējādi tiek arī ieviests stabilitātes elements reizinātāja “n” aprēķinā, jo ir maz ticams, ka iedzīvotāju skaits gada laikā būtiski mainītos. Turpretī dalībvalsts IKP var uzrādīt lielākas svārstības no gada uz gadu, jo īpaši ekonomikas krīzes periodos. Tajā pašā laikā, tā kā dalībvalsts IKP šajā formulā atbilst divām trešdaļām, tas joprojām ir noteicošais faktors valsts maksātspējas novērtējumā.

[..]”

10

Minētā paziņojuma 4.2. punktā naudas soda aprēķināšanas metode ir izklāstīta šādi:

“Naudas sodu aprēķina līdzīgi kavējuma naudas aprēķināšanai, proti:

[..]”

11

Šī paša paziņojuma 4.2.1. iedaļā ir paredzēts:

“Lai aprēķinātu naudas sodu, summa par dienu ir jāreizina ar pārkāpuma ilgumu dienās. Pārkāpuma ilgumu dienās definē šādi:

[..]

[..]”

12

Saskaņā ar 2023. gada paziņojuma 4.2.2. iedaļu:

“Aprēķinot naudas sodu, Komisija piemēro to pašu smaguma koeficientu un to pašu fiksēto reizinātāju “n” kā kavējuma naudas aprēķina gadījumā [..].

Naudas soda pamatsumma ir mazāka nekā kavējuma naudas pamatsumma. [..]

Pamatsumma, kuru izmanto naudas sodiem, ir noteikta I pielikuma 2. punktā.

[..]”

13

Šī paziņojuma I pielikuma “Dati, ko izmanto Tiesai ierosināto finanšu sankciju noteikšanai” 2. punktā ir paredzēts, ka šī paziņojuma 4.2.2. iedaļā minētā pamatsumma attiecībā uz naudas sodu ir 1000 EUR dienā, kas atbilst vienai trešdaļai no pamatsummas attiecībā uz kavējuma naudu, un tā 3. punktā ir paredzēts, ka reizinātājs “n” Luksemburgas Lielhercogistei ir 0,09. Šā I pielikuma 5. punktā ir precizēts, ka Luksemburgas Lielhercogistei nosakāmais minimālais naudas sods ir 252000 EUR.

14

2022. gada 21. janvārī Komisija nosūtīja Luksemburgas Lielhercogistei brīdinājuma vēstuli, kurā tai tika pārmests, ka tā šai iestādei nav paziņojusi normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2019/1937 prasības, kuras transponēšanas termiņš beidzās 2021. gada 17. decembrī. Luksemburgas Lielhercogiste 2022. gada 15. marta atbildē informēja Komisiju, ka šie noteikumi atrodas pieņemšanas procesā.

15

Tā kā vēlāk par Direktīvas 2019/1937 transponēšanu nekas netika ziņots, Komisija 2022. gada 15. jūlijā nosūtīja Luksemburgas Lielhercogistei argumentētu atzinumu, kurā tā aicināja šo dalībvalsti divu mēnešu laikā no šī atzinuma saņemšanas brīža izpildīt šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

16

2022. gada 25. augusta atbildē Luksemburgas Lielhercogiste norādīja, ka Conseil d’État (Valsts padome, Luksemburga), kas tikusi informēta par šīs lietas steidzamību, sniegs atzinumu par Likuma Nr. 7945 projektu, ar ko tiks transponēta šī direktīva, un tādējādi likumdošanas darbi tiks atsākti 2022. gada septembrī.

17

Uzskatot, ka šī dalībvalsts joprojām nav izpildījusi savus pienākumus, 2023. gada 13. martā Komisija nolēma vērsties Tiesā ar šo prasību.

18

2023. gada 17. maijā Luksemburgas Lielhercogiste paziņoja Komisijai par 2023. gada 16. maija Likumu, ar ko transponē Padomes Direktīvu (ES) 2019/1937 (2019. gada 23. oktobris) par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (2023. gada 17. maijaMémorial A Nr. 332; turpmāk tekstā – “2023. gada 16. maija likums”) un kas stājās spēkā 2023. gada 21. maijā.

19

Ar 2023. gada 28. septembra procesuālo dokumentu Komisija informēja Tiesu, ka pēc saziņas ar Luksemburgas iestādēm Luksemburgas Lielhercogistes veiktā Direktīvas 2019/1937 transponēšana var tikt uzskatīta par pabeigtu 2023. gada 21. maijā. Līdz ar to šī iestāde, pirmkārt, daļēji atteicās no savas prasības, tajā vairs neietverot prasījumu noteikt kavējuma naudu, un, otrkārt, pielāgoja savus prasījumus piespriest šai dalībvalstij samaksāt naudas sodu, šajā ziņā prasot summu 467100 EUR.

20

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 19. decembra lēmumu tiesvedība tika apturēta līdz sprieduma pasludināšanai lietā C‑147/23. Pēc 2024. gada 25. aprīļa sprieduma Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva) (C‑147/23, EU:C:2024:346) pasludināšanas ar Tiesas priekšsēdētāja tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu tiesvedība šajā lietā tika atsākta.

21

Komisija atgādina – no LESD 288. panta trešās daļas izriet, ka dalībvalstīm jāpieņem tiesību normas, kas vajadzīgas, lai transponētu direktīvas valsts tiesību sistēmā šajās direktīvās noteiktajos termiņos, un šīs tiesību normas tai nekavējoties jāpaziņo.

22

Šī iestāde precizē, ka jebkāda šo pienākumu neizpilde ir jānovērtē, ņemot vērā dalībvalstī esošo situāciju, kāda tā bija tai adresētajā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās.

23

Šajā gadījumā Luksemburgas Lielhercogiste pirms 2022. gada 15. jūlija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām nebija nedz pieņēmusi normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi Direktīvas 2019/1937 transponēšanai, nedz informējusi Komisiju par to pieņemšanu.

24

Luksemburgas Lielhercogiste atzīst, ka tā šīs normas nebija pieņēmusi noteiktajā termiņā.

25

Minētā dalībvalsts norāda, ka 2023. gada 16. maija likums, par kuru Komisijai paziņots 2023. gada 17. maijā un kas stājās spēkā 2023. gada 21. maijā, līdz minētajam datumam ir ļāvis pilnībā transponēt Direktīvu 2019/1937.

26

Komisija šajā ziņā atgādina, ka apstāklis, ka attiecīgā dalībvalsts izpilda savus pienākumus tiesvedības laikā, neietekmē konstatējumu, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, jo tas ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs dalībvalsts situāciju argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās.

27

Direktīvas 2019/1937 26. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstīs līdz 2021. gada 17. decembrim stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Turklāt šīs direktīvas 26. panta 3. punktā ir precizēts, ka tad, kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tāpat arī – saskaņā ar minēto 26. panta 3. punktu dalībvalstīm Komisijai jāpaziņo šo aktu teksts.

28

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes fakts novērtējams atkarībā no stāvokļa, kāds dalībvalstī bija, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un vēlāk notikušās izmaiņas Tiesa nedrīkst ņemt vērā (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šajā lietā, konstatējusi, ka Luksemburgas Lielhercogiste tai nav paziņojusi tiesību normas, kas vajadzīgas Direktīvas 2019/1937 transponēšanai, Komisija 2022. gada 15. jūlijā šai dalībvalstij nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot to divu mēnešu laikā no tā saņemšanas dienas izpildīt šajā atzinumā minētos pienākumus.

30

Taču – kā izriet no Luksemburgas Lielhercogistes šajā tiesvedībā iesniegtā iebildumu raksta un atbildes raksta uz repliku – minētā termiņa beigās Luksemburgas Lielhercogiste nebija pieņēmusi normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2019/1937 prasības, un tādējādi tos arī nebija paziņojusi Komisijai.

31

Tādēļ jākonstatē, ka, līdz 2022. gada 15. jūlija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām nepieņemdama normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2019/1937 prasības, un tādējādi nepaziņodama šos aktus Komisijai, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi šīs direktīvas 26. panta 1. un 3. punktā paredzētos pienākumus.

32

Lai noteiktu naudas soda apmēru, Komisija pamatojas uz vispārējiem principiem, kuri minēti 2023. gada paziņojuma 2. iedaļā, kā arī uz aprēķina metodi, kas izklāstīta šā paziņojuma 3. un 4. iedaļā. Konkrētāk – šī iestāde norāda, ka naudas soda apmēra noteikšanā jābalstās uz tādiem pamatkritērijiem kā pārkāpuma smagums, tā ilgums un nepieciešamība nodrošināt, ka finanšu sankcija attur no turpmākiem pārkāpumiem.

33

Pirmām kārtām, runājot par pārkāpuma smagumu, Komisija atgādina, ka saskaņā ar 2023. gada paziņojumu piemērojamais koeficients ir robežās no 1 līdz 20. Šī iestāde precizē, ka atbilstoši šā paziņojuma 3.2.2. iedaļai tā sistemātiski piemēro smaguma koeficientu 10, ja pienākums paziņot aktus, ar ko transponē direktīvu, nav izpildīts vispār, jo jebkāda direktīvas netransponēšana un šo aktu nepaziņošana ir vienlīdz smaga neatkarīgi no attiecīgās direktīvas normu rakstura.

34

Otrām kārtām, attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija norāda, ka, aprēķinot naudas sodu, tas ir līdzvērtīgs pārkāpuma turpināšanās dienu skaitam. Šo ilgumu aprēķina saskaņā ar 2023. gada paziņojuma 4.2.1. iedaļu, un attiecībā uz prasībām, kas celtas atbilstoši LESD 260. panta 3. punktam, tas atbilst dienu skaitam no dienas pēc attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņa beigām līdz dienai, kurā pārkāpums ir izbeigts, vai, ja tas nav noticis – līdz dienai, kad tiek pasludināts spriedums lietā par prasību atbilstoši LESD 260. pantam.

35

Trešām kārtām, attiecībā uz kritēriju, kas skar nepieciešamību nodrošināt sankcijas preventīvo iedarbību, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts maksātspēju, Komisija norāda, ka tas ir izteikts ar reizinātāju “n”, kurš katrai dalībvalstij ir noteikts 2023. gada paziņojuma I pielikuma 3. punktā. Tā aprēķina pamatā ir attiecība starp konkrētās valsts IKP un Savienības dalībvalstu vidējo IKP, kas reizināts ar attiecību starp šīs valsts iedzīvotāju skaitu un Savienības dalībvalstu vidējo iedzīvotāju skaitu. Pirmā attiecība tiek svērta divu trešdaļu apmērā, bet otrā – vienas trešdaļas. Piemērojot šo 3. punktu, reizinātājs “n” Luksemburgas Lielhercogistei ir 0,09.

36

Tāpēc Komisija saskaņā ar 2023. gada paziņojuma 4.2. iedaļu ierosina piemērot smaguma koeficientu 10, kā arī reizinātāju “n” 0,09. Šo abu elementu reizinājums būtu jāreizina ar paziņojuma I pielikuma 2. punktā noteiktā naudas soda pamatsummu, t.i., 1000 EUR, un tas atbilst summai 900 EUR – tā saskaņā ar paziņojuma 4.2.1. iedaļu jāreizina ar dienu skaitu, kad pienākumu neizpilde turpinājās. Komisija norāda, ka šī aprēķina rezultātā noteiktais naudas sods Luksemburgas Lielhercogistei ir jāliek maksāt, ja tas ir lielāks par 252000 EUR, t.i., minimālo naudas sodu, kas attiecībā uz šo dalībvalsti ir noteikts 2023. gada paziņojuma I pielikuma 5. punktā.

37

Savā iebildumu rakstā Luksemburgas Lielhercogiste uzsver, ka sistemātiska smaguma koeficienta 10 piemērošana liedz ņemt vērā attiecīgās dalībvalsts likumdošanas procesam raksturīgos apstākļus.

38

Pirmkārt, 2023. gada 16. maija likums nodrošinot ne tikai Direktīvas 2019/1937 transponēšanu, bet arī plašāku tiesisko regulējumu, kas aptver ziņojumus par valsts tiesību aktu pārkāpumiem. Šāda Direktīvā 2019/1937 paredzētās aizsardzības piemērošanas jomas paplašināšana izskaidrojot kavēšanos šīs direktīvas transponēšanā, kas esot jāņem vērā, nosakot smaguma koeficientu. Otrkārt, Luksemburgas Lielhercogiste, sadarbojoties ar Komisiju, esot rīkojusies pārskatāmi un ātri, kas arī esot atbildību mīkstinošs apstāklis, kura dēļ būtu jāsamazina smaguma koeficients.

39

Šo iemeslu dēļ Luksemburgas Lielhercogiste lūdz samazināt naudas soda par dienu apmēru.

40

2023. gada 28. septembra papildu prasījumos Komisija pēc Luksemburgas Lielhercogistes paziņojuma par 2023. gada 16. maija likuma stāšanos spēkā 2023. gada 21. maijā ierosina uzskatīt, ka pārkāpuma turpināšanās dienas ir skaitāmas no 2021. gada 18. decembra, proti, nākamās dienas pēc Direktīvas 2019/1937 transponēšanas termiņa beigām, līdz 2023. gada 20. maijam, proti, dienai pirms likuma, ar kuru ir tiek transponēta minētā direktīva, stāšanās spēkā. No tā izriet, ka ierosinātā summa par dienu 900 EUR (10x0,09x1000) tiek reizināta ar pārkāpuma turpināšanās dienu skaitu, proti, 519 dienām. Tādējādi prasītā naudas soda summa ir 467100 EUR.

41

LESD 260. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts – ja Komisija, pamatojoties uz 258. pantu, ierosina lietu Tiesā par to, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanai nepieciešamajiem noteikumiem, tā var, ja uzskata par vajadzīgu, noteikt tā naudas soda vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata par piemērotu šādos apstākļos. Atbilstoši LESD 260. panta 3. punkta otrajai daļai, ja Tiesa konstatē pienākumu neizpildi, tā attiecīgajai valstij var uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu, un pienākums veikt maksājumu stājas spēkā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā.

42

Tā kā – un kā izriet no šā sprieduma 31. punkta – ir pierādīts, ka, beidzoties 2022. gada 15. jūlija argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Luksemburgas Lielhercogiste nebija nedz pieņēmusi, nedz tādējādi arī paziņojusi Komisijai normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi Direktīvas 2019/1937 normu transponēšanai valsts tiesībās, šādi konstatētā pienākumu neizpilde ietilpst LESD 260. panta 3. punkta piemērošanas jomā.

43

Turklāt jāatgādina, ka LESD 260. panta 3. punktā ietvertā mehānisma mērķis ir ne vien mudināt dalībvalstis pēc iespējas drīzāk izbeigt pienākumu neizpildi, kura – ja šādas tiesību normas nebūtu – varētu turpināties, bet arī atvieglot un paātrināt procesu finansiālu sankciju noteikšanai par to, ka nav izpildīts pienākums paziņot valsts tiesību normas tādas direktīvas transponēšanai, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Lai sasniegtu šo mērķi, LESD 260. panta 3. punktā citastarp ir paredzēts piemērot naudas sodu kā finansiālu sankciju.

45

Naudas soda piespriešanas princips būtībā ir balstīts uz attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes seku attiecībā uz privātajām un publiskajām interesēm izvērtējumu, it īpaši gadījumā, ja pienākumu neizpilde turpinājusies vēl ilgi pēc sprieduma, ar kuru šī neizpilde sākotnēji tikusi konstatēta, pasludināšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 59. punkts un tajā minētā judikatūra)

46

Šajā ziņā Komisija pieprasīto finansiālo sankciju raksturu un apmēru pamato, ņemot vērā tās pieņemtās pamatnostādnes – tādas kā tās paziņojumos ietvertās, kuras, lai gan nav saistošas Tiesai, palīdz nodrošināt Komisijas rīcības pārskatāmību, paredzamību un tiesisko drošību (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Attiecībā uz iespēju noteikt naudas sodu Tiesai katrā tai izskatīšanai iesniegtajā lietā, ņemot vērā tās apstākļus, kā arī tās ieskatā vajadzīgo pārliecināšanas un atturēšanas pakāpi, jānosaka piemērotas finansiālās sankcijas, lai citastarp novērstu līdzīgu Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Šajā lietā visi ar konstatēto pienākumu neizpildi saistītie tiesību un faktiskie apstākļi ir norāde uz to, ka tādu pašu Savienības tiesību normu pārkāpumu atkārtošanās nākotnē efektīva novēršana var prasīt tāda atturoša pasākuma veikšanu kā naudas soda piespriešana.

49

Attiecībā uz naudas soda apmēra aprēķināšanu jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu tikai Tiesas kompetencē ir uzlikt dalībvalstij finansiālu sankciju. Tomēr tiesvedībā, kas uzsākta, pamatojoties uz šo tiesību normu, Tiesai ir tikai ierobežota rīcības brīvība, jo gadījumā, ja Tiesa konstatē pienākumu neizpildi, Komisijas priekšlikumi ir saistoši Tiesai attiecībā uz finansiālās sankcijas, kuru tā var uzlikt, raksturu un attiecībā uz sankcijas, ko tā var piespriest, maksimālo apmēru (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 67. punkts).

50

Īstenojot savu rīcības brīvību šajā jomā, kas ir ierobežota ar Komisijas priekšlikumiem, Tiesai, kā atgādināts šā sprieduma 47. punktā, atbilstoši LESD 260. panta 3. punktam dalībvalstij uzliekamā naudas soda apmērs jānosaka tā, lai tas, pirmkārt, būtu pielāgots apstākļiem un, otrkārt, būtu samērīgs ar izdarīto pārkāpumu. Šajā ziņā būtiski ir tādi faktori kā konstatētās pienākumu neizpildes smagums, tās ilgums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 68. un 87. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

51

Tomēr arī jāatgādina, ka šīs rīcības brīvības ietvaros Komisijas paziņojumos ietvertās pamatnostādnes Tiesai nav saistošas, bet palīdz nodrošināt pašas Komisijas īstenotās rīcības pārskatāmību, paredzamību un tiesisko drošību, kad šī iestāde izsaka priekšlikumus Tiesai (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šajā gadījumā, lai pamatotu prasību piespriest Luksemburgas Lielhercogistei samaksāt naudas sodu, kā arī lai noteiktu tā apmēru, Komisija ir balstījusies uz 2023. gada paziņojumu.

53

Pirmkārt, attiecībā uz konstatētās pienākumu neizpildes smagumu no 2023. gada paziņojuma 3.2. iedaļas izriet, ka, pēc Komisijas domām, likumdošanas procedūrā pieņemtu direktīvu transponējošu tiesību normu nepaziņošana vienmēr tiek uzskatīta par smagu. Tādējādi šī pienākumu neizpilde pamatojot automātisku smaguma koeficienta 10 piemērošanu.

54

Luksemburgas Lielhercogiste apstrīd šī koeficienta apmēru un tā piemērošanas automātiskumu konstatētās pienākumu neizpildes apstākļos.

55

Šajā ziņā jāatgādina, ka pienākums pieņemt tiesību normas, lai nodrošinātu direktīvas pilnīgu transponēšanu, un tās paziņot Komisijai, ir būtiski dalībvalstu pienākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, un ka šī pienākuma neizpilde līdz ar to noteikti jāuzskata par smagu (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šajā gadījumā jāuzsver, ka Direktīva 2019/1937 ir būtisks Savienības tiesību instruments, jo ar to saskaņā ar tās 1. pantu, lasot to kopsakarā ar tās 1. apsvērumu, ir noteikti kopēji minimālie standarti, kuri nodrošina augsta līmeņa līdzsvarotu un efektīvu aizsardzību personām, kas ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem jomās, kurās šādi pārkāpumi var īpaši kaitēt sabiedrības interesēm. Proti, izveidojot sistēmu to personu aizsardzībai, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem ar darbu saistītā kontekstā, šī direktīva palīdz novērst kaitējumu sabiedrības interesēm tādās īpaši sensitīvās jomās kā publiskais iepirkums, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršana, vides aizsardzība vai Savienības finansiālās intereses. Tādējādi minētās direktīvas normās gan publiskā, gan privātā sektora struktūrām ir paredzēts pienākums ieviest iekšējos ziņošanas kanālus, ziņojumu saņemšanas un turpmāko pasākumu procedūras, vienlaikus garantējot to personu tiesības, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kā arī nosacījumus, ar kādiem tās var saņemt šādi paredzēto aizsardzību (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 73. punkts).

57

Direktīvas 2019/1937 normu netransponēšana noteiktajā termiņā noteikti apdraud Savienības tiesības un to vienveidīgu un efektīvu piemērošanu, jo par šo tiesību aktu pārkāpumiem var netikt paziņots, ja personas, kuras zina par šādiem pārkāpumiem, netiek aizsargātas pret iespējamām represijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 74. punkts).

58

Tomēr saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu dalībvalstij uzlikto finansiālo sankciju apmēram jābūt pielāgotam apstākļiem un samērīgam ar izdarīto pārkāpumu (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 75. punkts), kā atgādināts šī sprieduma 50. punktā.

59

Šī iemesla dēļ Tiesa ir nospriedusi, ka viena un tā paša smaguma koeficienta automātiska piemērošana visos gadījumos, kad kāda direktīva vispār nav transponēta, un tādējādi nav paziņoti šīs direktīvas transponēšanas pasākumi, noteikti ir šķērslis finansiālo sankciju apmēra pielāgošanai pārkāpumu raksturojošajiem apstākļiem un samērīgu sankciju piemērošanai (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 76. punkts).

60

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka, prezumējot, ka direktīvas transponēšanas pasākumu paziņošanas pienākuma neizpilde jāuzskata par vienlīdz smagu neatkarīgi no attiecīgās direktīvas, Komisija nespēj pielāgot finansiālās sankcijas atkarībā no konkrētās pienākuma neizpildes ietekmes uz privātajām un sabiedrības interesēm, kā paredzēts 2023. gada paziņojuma 3.2.2. iedaļā (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 77. punkts).

61

Šajā lietā pienākuma pieņemt normatīvos un administratīvos aktus, kuri vajadzīgi Direktīvas 2019/1937 transponēšanai, neizpilde ir īpaši smaga, jo, kā uzsvērts šā sprieduma 56. punktā, šīs direktīvas normas, ciktāl to mērķis ir aizsargāt personas, kas ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem jomās, uz kurām attiecas šī direktīva, palīdz nodrošināt šo tiesību aktu vienveidīgu un efektīvu piemērošanu (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 79. punkts).

62

Attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem, uz kuriem atsaucas Luksemburgas Lielhercogiste, ir jānorāda, pirmkārt, ka tādas jomas tiesību aktu pieņemšana, kura pārsniedz Direktīvas 2019/1937 piemērošanas jomu, nevar ietekmēt pienākumu neizpildes smaguma novērtējumu, jo runa ir par dalībvalsts apzinātu izvēli, kas šajā gadījumā ir izdarīta, kaitējot šīs direktīvas transponēšanai paredzētajā termiņā.

63

Otrkārt, ciktāl Luksemburgas Lielhercogiste apgalvo, ka tās sadarbība ar Komisiju ir bijusi pārredzama un ātra, jāatgādina, ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu dalībvalstīm katrā ziņā ir pienākums lojāli sadarboties ar Komisiju, un tas nozīmē, ka ikvienai dalībvalstij jāatvieglo šīs iestādes kā Līgumu sarga uzdevums atbilstoši LES 17. pantam – uzraudzīt Savienības tiesību piemērošanu Tiesas kontrolē. Tāpēc tikai tāda sadarbība ar Komisiju, kuru raksturo pasākumi, kas liecina par nodomu pēc iespējas drīzāk izpildīt no direktīvas izrietošos pienākumus, var tikt ņemta vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, novērtējot pārkāpuma smagumu (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Šajā lietā ir pamats uzskatīt, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav izrādījusi priekšzīmīgu operativitāti, jo tai bija nepieciešami astoņi mēneši pēc 2022. gada 15. jūlija argumentētajā atzinumā noteiktā divu mēnešu termiņa beigām pēc tā paziņošanas un aptuveni 17 mēneši pēc Direktīvas 2019/1937 26. panta 1. punktā paredzētā termiņa beigām, lai izpildītu šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

65

Otrkārt, saistībā ar pārkāpuma ilguma izvērtēšanu jāatgādina, ka attiecībā uz tā laikposma sākumu, uz kuru jābalstās, lai noteiktu naudas soda apmēru, datums, kas jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgās pienākumu neizpildes ilgumu, ir nevis Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigu datums, bet gan datums, kurā beidzas attiecīgajā direktīvā paredzētais transponēšanas termiņš (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 80. punkts).

66

Nav strīda par to, ka Luksemburgas Lielhercogiste līdz Direktīvas 2019/1937 26. panta 1. punktā paredzētā transponēšanas termiņa beigām, proti, 2021. gada 17. decembrim, nebija pieņēmusi normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šīs direktīvas transponēšanu, un līdz ar to nebija arī paziņojusi šos aktus Komisijai, pretēji minētās direktīvas 26. panta 3. punktā prasītajam. No tā izriet, ka attiecīgā pienākumu neizpilde, kas beidzās tikai 2023. gada 20. maijā, kad stājās spēkā 2023. gada 16. maija likums, bija turpinājusies pusotru gadu.

67

Treškārt, attiecībā uz konkrētās dalībvalsts maksātspēju no Tiesas judikatūras izriet, ka – neskarot Komisijas iespēju ierosināt uz vairākiem kritērijiem balstītas finansiālas sankcijas, lai tostarp ļautu saglabāt saprātīgu atšķirību starp dažādām dalībvalstīm, – šīs valsts IKP jāņem vērā kā dominējošais faktors, lai novērtētu tās maksātspēju un noteiktu pietiekami atturošas un samērīgas sankcijas ar nolūku efektīvi novērst līdzīgu Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos nākotnē (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Šajā ziņā Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka ir jāņem vērā dalībvalsts IKP jaunākās attīstības tendences, kādas tās ir brīdī, kad Tiesa pārbauda faktus (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Šajā gadījumā reizinātājs “n”, kas atspoguļo attiecīgās dalībvalsts maksātspēju salīdzinājumā ar citu dalībvalstu maksātspēju un ko Komisija ir piemērojusi atbilstoši 2023. gada paziņojuma 3.4. un 4.2. iedaļai, ir definēts kā svērtais ģeometriskais vidējais lielums, kuru veido attiecīgās dalībvalsts IKP attiecībā pret visu dalībvalstu IKP vidējo lielumu – tas atbilst divām trešdaļām reizinātāja “n” aprēķinā – un attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāju skaits attiecībā pret visu dalībvalstu iedzīvotāju vidējo skaitu – tas atbilst vienai trešdaļai reizinātāja “n” aprēķinā –, kā izriet no šā sprieduma 9. punktā minētā vienādojuma. Komisija šo reizinātāja “n” aprēķināšanas metodi pamato gan ar mērķi saglabāt saprātīgu reizinātāja “n” atšķirību starp dalībvalstīm salīdzinājumā ar aprēķinu, kas balstīts tikai uz dalībvalstu IKP, gan ar mērķi nodrošināt zināmu stabilitāti reizinātāja “n” aprēķināšanā, jo ir maz ticams, ka iedzīvotāju skaits ik gadu ievērojami mainīsies (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Katrā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka attiecīgās dalībvalsts maksātspējas konstatēšana reizinātāja “n” aprēķina metodē nedrīkst ietvert demogrāfiskā kritērija ņemšanu vērā saskaņā ar 2023. gada paziņojuma 3.4. un 4.2. iedaļā paredzēto kārtību (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Komisija/Polija (Trauksmes cēlēju direktīva), C‑147/23, EU:C:2024:346, 84.–86. punkts).

71

Līdz ar to saskaņā ar šī sprieduma 67. punktā atgādināto judikatūru un tā kā nav atbilstoša kritērija, ko Komisija būtu izvirzījusi, lai nodrošinātu aprēķina stabilitāti un saglabātu dalībvalstu reizinātāju “n” saprātīgu atšķirību, naudas soda apmērs ir jānosaka, ņemot vērā Luksemburgas Lielhercogistes vidējo IKP pēdējo triju gadu laikā.

72

Ņemot vērā šos apsvērumus un rīcības brīvību, kas Tiesai atzīta LESD 260. panta 3. punktā, kurā paredzēts, ka Tiesa nedrīkst piespriest naudas soda summu, kas pārsniedz Komisijas norādīto, ir jāatzīst, ka, lai nākotnē efektīvi novērstu tādu pārkāpumu atkārtošanos, kuri ir līdzīgi no Direktīvas 2019/1937 26. panta 1. punkta neievērošanas izrietošajam un Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti apdraudošajam pārkāpumam, jāpiemēro naudas sods 375000 EUR.

73

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Luksemburgas Lielhercogistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: