–

XL vārdā – viņš pats,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Lietuvas valdības vārdā – K. Dieninis, S. Grigonis un V. Kazlauskaitė‑Švenčionienė, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann, A. Steiblytė un P. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 2. pantu un 19. panta 1. punkta otro daļu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedībām: lietā C‑146/23 – starp XL, tiesnesi, un Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa, Polija) un lietā C‑374/23 – starp SR un RB, proti, divām tiesnesēm, un Lietuvos Respublika (Lietuvas Republika) par viņu atalgojuma apmēru.

3

Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Konstitūcija) 178. pantā par tiesnešu neatkarības principu noteikts:

“1.   Tiesneši, pildot savus amata pienākumus, ir neatkarīgi un pakļauti tikai Konstitūcijai un likumiem.

2.   Tiesnešiem nodrošina tādus darba apstākļus un atalgojumu, kas atbilst viņu amata cieņai un pienākumu apjomam.

3.   Tiesneši nedrīkst būt nevienas politiskās partijas vai arodbiedrības biedri, nedz arī veikt sabiedrisku darbību, kas nav saderīga ar tiesu un tiesnešu neatkarības principu.”

4

2001. gada 27. jūlijaUstawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju; Dz. U., 2001. gads, Nr. 98, 1070. pozīcija) redakcijā, kas piemērojama pamatlietas C‑146/23 faktiem (turpmāk tekstā – “Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju”), ir iekļauts 91. pants par tiesnešu atalgojumu, kas formulēts šādi:

“[..]

1.c   Neskarot 1.d punktu, tiesneša pamatalgas bāze attiecīgajā gadā tiek noteikta, pamatojoties uz vidējo atalgojumu iepriekšējā gada otrajā ceturksnī, ko [Dziennik Urzędowy Rzeczypospolitej Polskiej “Monitor Polski” (Polijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī “Monitor Polski”)] publicē [Główny Urzęd Statystyczny (Centrālā statistikas pārvalde)] priekšsēdētājs atbilstoši [1998. gada 17. decembraustawa o emeryturach i rentach z Funduszu Ubezpieczeń Społecznych (Likums par vecuma pensijām un citām pensijām, kas maksājamas no Sociālās apdrošināšanas fonda; Dz. U., 1998. gads, Nr. 162, 1118. pozīcija)] 20. panta 2. punktam.

1.d   Ja 1.c punktā minētais vidējais atalgojums ir mazāks par iepriekšējā gada otrajā ceturksnī publicēto vidējo atalgojumu, tad tiesneša pamatalgas bāzes noteikšanai tiek izmantots iepriekšējā gada vidējais atalgojums.

2.   Tiesneša pamatalgu nosaka atbilstoši likmēm, kuru apmēru aprēķina, piemērojot koeficientus 1.c punktā minētajai pamatalgas bāzei. Atsevišķu tiesnešu amatu pamatalgas likmes un koeficienti, kurus izmanto, lai noteiktu atsevišķajām likmēm atbilstošo tiesnešu pamatalgas apmēru, ir paredzēti šā likuma pielikumā.

[..]

6.   Tiesnesim ir tiesības uz piemaksu saistībā ar amata funkciju nozīmīgumu.

7.   Turklāt tiesnešu atalgojums tiek diferencēts, paredzot piemaksu par darba stāžu, kura no sestā darba gada veido 5 % no pamatalgas un katru gadu palielinās par 1 %, līdz tā sasniedz 20 % no pamatalgas.

[..]”

5

2021. gada 17. decembraustawa o szczególnych rozwiązaniach służących realizacji ustawy budżetowej na rok 2022 (Likums par īpašiem risinājumiem 2022. gada budžeta likuma izpildei; Dz. U., 2021. gads, 2445. pozīcija, turpmāk tekstā – “2022. gada budžetu papildinošais likums”) 8. pants formulēts šādi:

“1.   2022. gadā [Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju] 91. panta 1.c punktā minētā tiesnešu pamatalgas bāze ir Centrālās statistikas pārvaldes priekšsēdētāja paziņojumā publicētais vidējā atalgojuma apmērs 2020. gada otrajā ceturksnī.

2.   Šā panta 1. punktā minēto bāzi palielina par 26 [Polijas zlotiem (PLN) (aptuveni 6 EUR)].

3.   Ciktāl atsevišķās tiesību normās ir atsauce uz [Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju] 91. panta 1.c punktā minēto bāzi tiesnešu pamatalgas noteikšanai, šī bāze attiecībā uz 2022. gadu atbilst Centrālā statistikas pārvaldes priekšsēdētāja paziņojumā norādītajam vidējam atalgojuma apmēram 2020. gada otrajā ceturksnī, kam pieskaitīti 26 PLN.

4.   Ciktāl atsevišķās tiesību normās ir atsauce uz tiesnešu atalgojumu, šis atalgojums attiecībā uz 2022. gadu atbilst atalgojumam, kas noteikts saskaņā ar 1. un 2. punktu.”

6

2022. gada 1. decembraustawa o szczególnych rozwiązaniach służących realizacji ustawy budżetowej na rok 2023 (Likums par īpašiem risinājumiem 2023. gada budžeta likuma izpildei; Dz. U., 2022. gads, 2666. pozīcija, turpmāk tekstā – “2023. gada budžetu papildinošais likums”) 8. pantā bija noteikts:

“1.   2023. gadā [Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju] 91. panta 1.c punktā minētā tiesnešu pamatalgas noteikšanas bāze ir 5444,42 PLN (aptuveni 1274 EUR).

2.   Ciktāl atsevišķās tiesību normās ir atsauce uz [Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju] 91. panta 1.c punktā minēto bāzi tiesnešu pamatalgas noteikšanai, 2023. gadā šī bāze ir 5444,42 PLN.”

7

2008. gada 6. novembraLietuvos Respublikos teisėjų darbo apmokėjimo įstatymas (Lietuvas Republikas Tiesnešu atalgojuma likums; Žin., 2008. gads, Nr. 131‑5022, turpmāk tekstā – “Tiesnešu atalgojuma likums”) pamatlietas faktiem piemērojamās redakcijas 3. pantā bija paredzēts, ka tiesnešu atalgojums tiek aprēķināts, par pamatu ņemot valsts politiķu, tiesnešu, valsts amatpersonu un ierēdņu, kā arī valsts un pašvaldību budžeta iestāžu darbinieku atalgojuma bāzes likmi, kuru attiecīgajam gadam Lietuvas Republikas Parlaments ir noteicis pēc šīs dalībvalsts valdības priekšlikuma. Ja vien nav pasludināta ārkārtas apstākļu esamība, šī bāzes likme nevarēja būt zemāka par iepriekšējā gada bāzes likmi. Tā tika noteikta, ņemot vērā vidējo gada inflācijas līmeni iepriekšējā gadā, ko aprēķināja pēc valsts patēriņa cenu indeksa, minimālās mēnešalgas līmeni un citus faktorus, kuri ietekmē vidējās algas līmeni un tās izmaiņas publiskajā sektorā.

8

Saskaņā ar Tiesnešu atalgojuma likuma 4. panta 2. punktu vispārējās jurisdikcijas tiesu un specializēto tiesu tiesnešu atalgojumu veidoja: pamatalga, piemaksa par darba stāžu publiskajā sektorā, piemaksa par darbu un dežūru atpūtas un valsts svētku dienās, kā arī par aizvietošanu un piemaksa par palielinātu darba slodzi.

9

Apygardos teismai (apgabaltiesas, Lietuva) tiesnešu atalgojums tika aprēķināts, bāzes likmi reizinot ar atalgojuma koeficientu, kas atbilstoši šā likuma pielikuma II iedaļai attiecībā uz šiem tiesnešiem bija 17,2.

10

2003. gada 4. decembrī XL tika iecelts par Sąd Rejonowy w Suwałkach (Suvalku rajona tiesa, Polija) tiesnesi. Kopš 2007. gada 3. aprīļa viņš pilda savus amata pienākumus Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa). Viņa pamatalgu veido pamatalgas bāze, kurai piemērojams koeficients 2,5 un kurai citastarp pieskaitāma piemaksa par darba stāžu 20 % apmērā no pamatalgas. Viņa pamatalgas bāzes summa 2022. gadā bija 5050,48 PLN (aptuveni 1181 EUR), bet 2023. gadā – 5444,42 PLN (aptuveni 1274 EUR).

11

Tādējādi XL saņēma ikmēneša atalgojumu 15151,44 PLN (aptuveni 3544 EUR) par laikposmu no 2022. gada jūlija līdz novembrim, ikmēneša atalgojumu 15033,51 PLN (aptuveni 3517 EUR) par 2022. gada decembri un ikmēneša atalgojumu 16333,26 PLN (aptuveni 3821 EUR) par 2023. gada janvāri.

12

Pēc tam, kad viņa darba devējs pēc viņa lūguma viņu informēja, ka viņš būtu saņēmis par 10000 PLN (aptuveni 2339 EUR) vairāk, nekā viņš saņēma kā atalgojumu par laikposmu no 2022. gada 1. jūlija līdz 2023. gada 31. janvārim, ja viņa atalgojums būtu aprēķināts saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 91. panta 1.c punktu, XL cēla prasību pret Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa) šajā pašā tiesā, kas ir iesniedzējtiesa, lai panāktu šīs summas un likumisko nokavējuma procentu samaksu.

13

Vispirms iesniedzējtiesa atgādina, ka no 2018. gada 27. februāra sprieduma Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117, 42.–45. punkts) izriet – tas, ka tiesneši saņem atalgojumu, kura līmenis atbilst viņu veikto funkciju nozīmīgumam, ir ar tiesnešu neatkarību nesaraujami saistīta garantija. Iesniedzējtiesas ieskatā šī garantija jāievēro arī tad, ja izmaiņas valsts tiesiskajā regulējumā par tiesnešu atalgojuma noteikšanu izraisa viņu materiālā stāvokļa pasliktināšanos tāpēc, ka viņu atalgojuma apmērs tiek ilgstoši samazināts.

14

Turpinot, iesniedzējtiesa norāda, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 91. panta 1.c punktā paredzēts, ka tiesnešu pamatalgas bāze attiecīgajam gadam ir objektīvi nosakāma, pamatojoties uz Centrālās statistikas pārvaldes priekšsēdētāja paziņoto iepriekšējā gada otrā ceturkšņa vidējo algu.

15

Tā piebilst, ka šis tiesnešu pamatalgas noteikšanas mehānisms tomēr nesen trīs reizes tika grozīts. Piemēram, 2021. gadam pamatalga tika noteikta, ņemot vērā “n – 2” gada otrā ceturkšņa, proti, 2019. gada, vidējo algu, nevis “n – 1” gada otrā ceturkšņa, t.i., 2020. gada, vidējo algu, kā rezultātā tiesnešu atalgojuma indeksācija tika “iesaldēta”. Attiecībā uz 2022. gadu tika izmantota vidējā alga 2020. gada otrajā ceturksnī, kas palielināta par 26 PLN. Visbeidzot, attiecībā uz 2023. gadu tiesnešu atalgojums tika aprēķināts, pamatojoties nevis uz 2022. gada otrā ceturkšņa vidējo algu, bet gan uz Polijas likumdevēja noteiktu bāzes likmi.

16

Iesniedzējtiesa uzsver, ka Polijas valdība ir pamatojusi šīs izmaiņas ar ekonomisko situāciju Polijā, ko 2021. gadā izraisīja Covid‑19 pandēmija, bet 2023. gadā – gan šī pandēmija, gan Krievijas Federācijas iebrukums Ukrainā. Savukārt attiecībā uz 2022. gadu netika norādīts neviens īpašs iemesls.

17

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) pirmais priekšsēdētājs, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija) priekšsēdētājs un Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tieslietu padome, Polija) ir iesnieguši trīs atsevišķas sūdzības Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālajā tiesā, Polija), lūdzot atzīt, ka 2023. gada budžetu papildinošā likuma 8. pants ir pretrunā Konstitūcijai. Visās trijās sūdzībās pēc būtības tika apgalvots, ka ar šo pantu ir pārkāptas garantijas, kas nodrošina, ka tiesneši saņem viņu amata cieņai atbilstošu atalgojumu, tiesnešu neatkarības princips, kā arī iegūto tiesību aizsardzības un uzticēšanās valstij princips. Proti, minētajā pantā esot paredzēta tiesnešu pamatalgas noteikšanas metode, kura ir pretrunā viņu tiesībām saņemt atalgojumu, kas noteikts, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kuri nav atkarīgi no jebkāda likumdevēja patvaļīga lēmuma, un kas atbilst cieņai pret viņu amatu. Tā kā tiesnešu atalgojuma bāzes likmi katru gadu nosaka likumdevējs, šā atalgojuma noteikšanai ieviestais modelis esot zināmā mērā neparedzams. Turklāt, lai gan algu “iesaldēšanai” bija jānotiek tikai uz laiku, tās saglabāšana 2023. gadā pierādot nodomu pastāvīgi samazināt tiesnešu atalgojumu un tādējādi pārkāpjot Polijas Republikas Konstitūcijas 178. panta 2. punktu. Visbeidzot, jebkāda iejaukšanās tiesu varas darbībā un organizācijā var notikt tikai izņēmuma gadījumos, un tai ir jābūt likumdevējvaras un tiesu varas saskaņotas darbības rezultātam.

18

Iesniedzējtiesa – kura kā XL darba devējs uzskata, ka tai nav tiesību nepiemērot apstrīdētās valsts tiesību normas, – piekrīt iepriekšējā punktā izklāstītajiem argumentiem. Šajā gadījumā tiesnešu neatkarības pārkāpums izpaužoties kā tiesnešu atalgojuma indeksācijas ilglaicīga “iesaldēšana” uz trim gadiem un tādējādi, ka 2023. gadā esot faktiski atmests tiesnešu atalgojuma noteikšanas mehānisms, kas pamatojas uz iepriekšējā gada otrā ceturkšņa vidējo algu, kā tas ir paredzēts Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 91. panta 1.c punktā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādas tiesnešu atalgojuma apmēra ilglaicīgās, atkārtotās un būtiskās izmaiņas, ņemot vērā Polijas Republikas publisko finanšu stabilitāti, nav pamatotas un to mērķis ir pakļaut neatkarīgo un autonomo tiesu varu, lai tā rīkotos patvaļīgi atkarībā no politiska rakstura apsvērumiem, kurus diktē izpildvara un likumdevējvara.

19

Tāpat kā XL, iesniedzējtiesa uzskata, ka 2018. gada 27. februāra spriedums Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117) un 2019. gada 7. februāra spriedums Escribano Vindel (C‑49/18, EU:C:2019:106) uz šo lietu nav attiecināmi, jo šajā gadījumā atkāpe no tiesnešu atalgojuma noteikšanas mehānisma ir pastāvīga, nevis pagaidu, kā tas bija lietās, kurās pasludināti šie spriedumi, un atšķirībā no minētajām lietām tā galvenokārt ir vērsta uz tiesnešiem.

20

Šajos apstākļos Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [LES] 2. pants, kurā noteiktas vērtības, uz kurām balstīta Eiropas Savienība, atsaucoties uz tiesiskuma ievērošanu, kā arī [LES] 19. panta 1. punkta otrā daļa, aplūkojot to kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu, kurš attiecas uz to, ka dalībvalstis garantē efektīvu tiesību aizsardzību, kuras pamatā ir tiesības vērsties neatkarīgā un objektīvā tiesā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesnešu neatkarības princips nepieļauj tādas valsts tiesību normas, kurās, lai ierobežotu budžeta izdevumus, ir paredzēta atkāpe no mehānisma, saskaņā ar kuru tiesnešu atalgojums ir nosakāms, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas nav atkarīgi no izpildvaras un likumdošanas varas patvaļīgas iejaukšanās, un kuru piemērošanas rezultātā tiek pastāvīgi samazināts tiesnešu atalgojuma līmenis, pārkāpjot konstitucionālās garantijas tam, ka tiesnešiem tiek nodrošināts atalgojums atbilstoši viņu amata cieņai un pienākumu apjomam, kā arī tam, ka tiesu spriež neatkarīgas tiesas un neatkarīgi tiesneši?”

21

Atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju citastarp par Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) 2023. gada 8. novembra sprieduma (lieta Nr. K 1/23), ar kuru tika konstatēta 2023. gada budžetu papildinošā likuma 8. panta neatbilstība Polijas Republikas Konstitūcijas 178. panta 2. punktam, iespējamo ietekmi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa norādīja, ka tā vēlas uzturēt šo lūgumu, jo Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) neesot pārbaudījusi, vai minētā likuma 8. pants atbilst Konstitūcijas 178. panta 1. punktā noteiktajam tiesnešu neatkarības principam. Turklāt šis spriedums attiecoties tikai uz 2023. gada budžeta likumu, savukārt pamatlietā esot jānoskaidro arī, vai šis princips ir ievērots 2022. gada budžetu papildinošajā likumā.

22

SR un RB, kas ir Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa, Lietuva) tiesneses, iesniedza prasību par atbildības atzīšanu pret Lietuvas Republiku Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva), kas ir iesniedzējtiesa, un lūdza atlīdzināt zaudējumus – SR gadījumā 74286,09 EUR un RB gadījumā 95620,17 EUR. Šīs tiesneses apgalvoja, ka viņu atalgojuma noteikšana bija atkarīga no izpildvaras un likumdevējvaras politiskās gribas un ka ar to it īpaši ir pārkāpts konstitucionālais tiesnešu neatkarības princips.

23

SR un RB sūdzas, ka nepastāv juridisks mehānisms, kas ļautu tiesai vai tiesnesim piespiest izpildvaru un likumdevējvaru noteikt tiesnešiem cienīgu atalgojumu, kas balstītos uz valsts ekonomiskajiem rādītājiem un atbilstu tiesnešu amata atbildībai, kā arī par stingrajiem ierobežojumiem, it īpaši attiecībā uz citu darbību veikšanu.

24

Savukārt Lietuvas Republika apgalvo, ka valsts budžeta plānošana, it īpaši valsts ierēdņu un publiskā sektora darbinieku atalgojuma summas plānošana, ietilpst Lietuvas Republikas Konstitūcijā paredzētajās valdības prerogatīvās. Turklāt šo ierēdņu un darbinieku atalgojuma bāzes likme tiekot noteikta katru gadu atkarībā no valsts līdzekļiem un finansiālajiem ierobežojumiem, līdz ar to valsts nevarēja palielināt šo pamatsummu ātrāk, nekā tā to ir darījusi. Turklāt no 2018. līdz 2023. gadam minētā bāzes likme esot regulāri palielināta un tai esot bijusi tieša ekonomiska ietekme uz algām privātajā sektorā un vidējo algu valstī, kā arī būtiska ietekme uz atalgojumam izlietoto tiesu izdevumu pieaugumu. Visbeidzot Lietuvas Republika norāda, ka tiesnešu atalgojuma sistēma ietilpst valsts un tās institūciju ekskluzīvā konstitucionālā rīcības brīvībā.

25

Iesniedzējtiesa norāda, ka, piemērojot Tiesnešu atalgojuma likuma 3. pantu kopsakarā ar šā likuma pielikumu, apygardos teismai (apgabaltiesas) tiesnešu atalgojums tiek aprēķināts, reizinot 2022. gadā piemērojamo bāzes likmi 181 EUR un 2023. gadā piemērojamo bāzes likmi 186 EUR ar algojuma koeficientu 17,2; šis koeficients kopš 2013. gada 1. oktobra nav mainījies, izņemot attiecībā uz apylinkės teismai (rajonu tiesas, Lietuva) tiesnešiem.

26

Neņemot vērā piemaksu par darba stāžu, apygardos teismai (apgabaltiesas) tiesnešu atalgojums 2008. gadā esot bijis 2440,85 EUR (bruto), bet 2021. gadā – ņemot vērā 2019. gadā veikto nodokļu reformu – 2362 EUR (bruto). Tādējādi, lai gan šķiet, ka tiesnešu atalgojums trīspadsmit gadu laikā ir palielinājies par aptuveni 8 %, tiesneša nominālais atalgojums – tikai šīs nodokļu reformas dēļ – faktiski esot samazinājies par 3,2 %. Turklāt kopš 2021. gada beigām tiesnešu atalgojums samazinoties un tuvojoties vidējai algai valstī. Proti, 2022. gada pirmajā ceturksnī vidējā mēnešalga valstī esot bijusi 1729,90 EUR, savukārt tiesneša vidējā mēnešalga esot bijusi 3113,20 EUR. Turklāt tiesnešiem esot noteikti diezgan stingri pienākumi, tostarp rīkoties nevainojami, pildīt savus pienākumus par vienu un to pašu ikmēneša atalgojumu neatkarīgi no viņu darba slodzes un neveikt citas darbības, izņemot tādas, kas saistītas ar pedagoģisku un radošu darbību.

27

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar ieteikumiem par to honorāru maksimālo apmēru, kas jāmaksā par advokāta vai advokāta palīga palīdzību civillietās, kurus 2004. gadā apstiprināja Lietuvas Republikas tieslietu ministrs un Lietuvas Advokātu kolēģijas padome, advokāta stundas atalgojuma apmērs esot 179,9 EUR, savukārt apygardos teismas (apgabaltiesa, Lietuva) tiesneša stundas atalgojuma apmērs, neskaitot piemaksu par darba stāžu, esot aptuveni 20 EUR. Šāda atšķirība esot uzskatāma par diskrimināciju, kas esot pretrunā vienlīdzības principam, kā arī LES 2. pantam, un tiesneši tādējādi tiek nostādīti sliktākā situācijā nekā salīdzināmas juridiskās profesijas.

28

Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka no 2018. gada 27. februāra sprieduma Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117) izriet, ka tiesnešu neatkarība nozīmē, ka valsts tiesnešu atalgojums tiek noteikts saskaņā ar kritērijiem, kas nav atkarīgi no izpildvaras un likumdevējvaras patvaļīgas iejaukšanās, un ka tiesnešu atalgojuma līmenis atbilst viņu veikto funkciju nozīmīgumam, bet šajā gadījumā tas tā neesot.

29

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa apgalvo, ka tai jāizvērtē, vai valsts tiesnešu atalgojuma regulējums, kas ir tieši atkarīgs no likumdevējvaras un izpildvaras politiskās gribas, ir saderīgs ar Savienības tiesībām un nodrošina, ka tiek respektētas LES 2. pantā aizsargātās Savienības vērtības, kā arī Hartas 47. pantā nostiprinātais tiesnešu neatkarības princips.

30

Šādos apstākļos Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar Tiesas 2024. gada 23. janvāra lēmumu lietas C‑146/23 un C‑374/23 tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai un sprieduma taisīšanai.

32

Rakstveida apsvērumos Lietuvas valdība, pirmām kārtām, apgalvo, ka Tiesas kompetencē nav lemt par iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, jo Savienības tiesībās nav reglamentēts nedz valsts tiesnešu atalgojuma līmenis, nedz šā atalgojuma noteikšanas, aprēķināšanas vai izmaksas kārtība.

33

Taču šī argumentācija patiesībā attiecas uz to Savienības primāro tiesību normu interpretāciju, kuras iesniedzējtiesa ir minējusi savos jautājumos. Šo normu interpretācija acīmredzami ietilpst Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 267. pantu. Proti, lai gan tieslietu organizācija dalībvalstīs ietilpst šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 111. punkts, kā arī 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 57. un 58. punkts), it īpaši, kad tās lemj par tiesnešu atalgojuma noteikšanas kārtību.

34

Turklāt LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir materiāltiesiski piemērojama visiem valsts tiesnešiem vai tiesām, kas var spriest par jautājumiem, kuri attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu un tādējādi ietilpst jomās, uz kurām attiecas šīs tiesības, šīs tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tas tā ir it īpaši attiecībā uz abām prasītājām pamatlietā C‑374/23, kuras bija Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa) tiesneses.

35

No tā izriet, ka lietā C‑374/23 uzdotie jautājumi ietilpst Tiesas kompetencē.

36

Otrām kārtām, Lietuvas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo uzdotajiem jautājumiem neesot nekādas saistības ar pamatlietas faktiem un priekšmetu un tādējādi lūgtā interpretācija neesot nepieciešama šā strīda atrisināšanai. Piemēram, tā uzsver, ka šajā gadījumā netiek apstrīdēts neviens valsts pasākums, kura mērķis būtu konkrēti samazināt tiesnešu atalgojumu, un ka attiecīgajā laikposmā Lietuvas tiesnešu atalgojums regulāri palielinājās.

37

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, nozīmīgums. No tā izriet, ka uz jautājumiem, kuri skar Savienības tiesības, attiecas nozīmīguma prezumpcija un ka līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju. Tātad atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 115. un 116. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

38

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesā pret Lietuvas Republiku ir celta prasība par atbildības atzīšanu, kurā būtībā tiek apgalvots, ka ar rīcības brīvību, kas šīs dalībvalsts likumdevējvarai un izpildvarai esot, lai noteiktu tiesnešu atalgojumu, tiekot pārkāpts tiesnešu neatkarības princips. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa, lemjot par šo prasību, vēlas noskaidrot, vai šī atalgojuma noteikšanas kārtība, kā arī tā apmērs atbilst šim principam, kas izriet no LES 2. panta un 19. panta 1. punkta otrās daļas, kā arī no Hartas 47. panta.

39

Tāpēc redzams, ka atbilde uz lietā C‑374/23 uzdotajiem jautājumiem, kuri attiecas uz šo tiesību normu interpretāciju, ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu izspriest pamatlietu.

40

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑374/23 ir pieņemams.

41

Iesākumā, ciktāl lietā C‑374/23 uzdotais otrais jautājums attiecas uz Hartas 47. panta interpretāciju, ir jāuzsver – lai konkrētā gadījumā tiktu atzītas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, personai, kas uz tām atsaucas, ir jābalstās uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām vai attiecībā pret šo personu ir jānorisinās procesam, kas ir uzskatāms par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka SR un RB atbilst kādam no šiem nosacījumiem.

43

Šajos apstākļos atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tās 47. pants pats par sevi pamatlietā C‑374/23 nav piemērojams. Tomēr, tā kā LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā visām dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir vajadzīgi, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē, šī pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot LES 19. panta 1. punkta otro daļu (spriedumi, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 44. un 45. punkts, kā arī 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 36. un 37. punkts).

44

Ņemot vērā šos precizējumus, lietās C‑146/23 un C‑374/23 uzdotie jautājumi, kuri jāizskata kopā, ir jāsaprot tādējādi, ka to mērķis būtībā ir noskaidrot, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar LES 2. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tiesnešu neatkarības principam ir pretrunā:

45

Šajā ziņā nedz LES 2. pantā, nedz 19. panta 1. punkta otrajā daļā, nedz kādā citā Savienības tiesību normā dalībvalstīm nav noteikts precīzs konstitucionālais modelis, kas reglamentētu attiecības un mijiedarbību starp dažādajiem valsts varas atzariem, it īpaši to kompetenču definēšanu un norobežošanu. Saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām. Tomēr, izvēloties savu attiecīgo konstitucionālo modeli, dalībvalstīm ir jāievēro prasības, kas attiecībā uz tām izriet no Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 43. punkts un tajā minēta judikatūra).

46

Proti, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, kas atgādināta šā sprieduma 33. punktā –, lai gan tieslietu organizācija dalībvalstīs ietilpst šo dalībvalstu kompetencē, tām, īstenojot šo kompetenci, tomēr ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, it īpaši no LES 2. panta un 19. panta 1. punkta otrās daļas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 38. punkts un tajā minēta judikatūra). Tas it īpaši attiecas uz situācijām, kurās tās lemj par tiesnešu atalgojuma noteikšanas kārtību.

47

Saskaņā ar LES 19. pantu, kurā ir konkretizēta LES 2. pantā noteiktā tiesiskuma vērtība, valstu tiesām un Tiesai ir uzticēts uzdevums nodrošināt pilnīgu Savienības tiesību piemērošanu visās dalībvalstīs, kā arī tiesību, kas attiecīgajiem subjektiem izriet no Savienības tiesībām, aizsardzību tiesā. Šajā nolūkā šo institūciju neatkarības nodrošināšana ir īpaši svarīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 108. un 115. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

48

Šī prasība par tiesu neatkarību, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesas spriešanas uzdevumu, ietilpst pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtībā; šīm pamattiesībām ir kardināla nozīme kā garantijai, ka tiks aizsargātas visas tiesības, kuras attiecīgajiem subjektiem izriet no Savienības tiesībām, un tiks saglabātas LES 2. pantā izklāstītās dalībvalstu kopīgās vērtības, tostarp tiesiskuma vērtība (spriedumi, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 49. punkts, kā arī 2024. gada 29. jūlijs, Valančius, C‑119/23, EU:C:2024:653, 46. punkts).

49

Tiesu neatkarības jēdziens it īpaši nozīmē, ka attiecīgā instance pilda savas tiesas spriešanas funkcijas absolūti autonomi, ne ar vienu nebūdama nedz hierarhiskās, nedz padotības attiecībās un nesaņemot jebkādas izcelsmes norādījumus vai instrukcijas, un tādējādi ir pasargāta no ārējas iejaukšanās vai spiediena, kas varētu apdraudēt tās locekļu tiesas spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus. Gluži tāpat kā attiecīgās instances locekļu neatceļamība – arī veikto funkciju nozīmīgumam atbilstoša atalgojuma saņemšana ir ar tiesnešu neatkarību nesaraujami saistīta garantija (spriedumi, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 44. un 45. punkts, kā arī 2019. gada 7. februāris, Escribano Vindel, C‑49/18, EU:C:2019:106, 66. punkts).

50

Konkrētāk, atbilstoši tiesiskas valsts darbību raksturojošajam varas dalīšanas principam ir jānodrošina tiesu neatkarība no likumdevējvaras un izpildvaras (spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība),C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 124. punkts; 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 54. punkts, kā arī 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 42. punkts).

51

Tomēr tas vien, ka dalībvalsts likumdevējvara un izpildvara ir iesaistītas tiesnešu atalgojuma noteikšanā, pats par sevi nevar nedz radīt tiesnešu atkarību no šiem varas atzariem, nedz radīt šaubas par tiesnešu neatkarību vai objektivitāti. Kā rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi Eiropas Komisija, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izstrādājot savu budžetu un lemjot par dažādiem valsts izdevumu posteņiem. Šī plašā rīcības brīvība ietver šo izdevumu un it īpaši tiesnešu atalgojuma aprēķināšanas metodes noteikšanu. Proti, valsts likumdevējvara un izpildvara vislabāk var ņemt vērā dalībvalsts konkrēto sociālekonomisko kontekstu, kurā šis budžets ir jāveido un kurā ir jāgarantē tiesnešu neatkarība.

52

Tomēr valsts noteikumi par tiesnešu atalgojumu tiesību subjektiem nedrīkst radīt pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neuzņēmību pret ārēju elementu iedarbību un par viņu neitralitāti attiecībā uz pretnostatītajām interesēm (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 56. un 57. punkts).

53

Šajā nolūkā hartas, ziņojumi un citi dokumenti, ko izstrādājušas Eiropas Padomes vai Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmā ietilpstošas struktūras, var sniegt atbilstošas norādes Savienības tiesību interpretācijai saistībā ar šajā jomā pieņemtām valsts tiesību normām.

54

Pirmām kārtām, attiecībā uz tiesnešu atalgojuma noteikšanas kārtību, pirmkārt, saskaņā ar tiesiskās drošības principu ir svarīgi, lai šī kārtība tiktu noteikta likumā, kurā var paredzēt sociālo partneru, it īpaši attiecīgo tiesnešu pārstāvības organizāciju, iesaistīšanos. Šajā kontekstā likumdošanas procedūras pārredzamība palīdz nodrošināt tiesnešu neatkarību.

55

Šajā ziņā Apvienoto Nāciju Organizācijas Septītā kongresa par noziedzības novēršanu un izturēšanos pret likumpārkāpējiem, kurš no 1985. gada 26. augusta līdz 6. septembrim notika Milānā, pieņemto “Tiesnešu neatkarības pamatprincipu” 11. punktā ir paredzēts, ka atbilstošs atalgojums tiesnešiem ir “jānodrošina ar likumu”. Tāpat 2010. gada 17. novembrī pieņemtajā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumā CM/Rec(2010)12 “Tiesneši: neatkarība, efektivitāte un pienākumi” (turpmāk tekstā – “Ministru komitejas 2010. gada ieteikums”) 53. punktā ir teikts, ka “profesionālo tiesnešu atalgojuma sistēmas pamatnoteikumi būtu jānosaka likumā”.

56

Turklāt tiesnešu neatkarības princips, skatot to kopsakarā ar tiesiskās drošības principu, prasa, lai viņu atalgojuma noteikšanas kārtība būtu objektīva, paredzama, stabila un pārredzama, tādējādi izslēdzot jebkādu attiecīgās dalībvalsts likumdevējvaras un izpildvaras patvaļīgu iejaukšanos.

57

Otrkārt, kā minēts šā sprieduma 49. punktā, tas, ka tiesneši saņem atalgojumu, kura līmenis atbilst viņu īstenoto funkciju nozīmīgumam, ir garantija, kas nesaraujami saistīta ar viņu neatkarību.

58

Šajā ziņā no 2019. gada 7. februāra spriedumā Escribano Vindel (C‑49/18, EU:C:2019:106, 70., 71. un 73. punkts) ietvertās judikatūras secināms, ka tiesnešu atalgojuma līmenim, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts sociāli ekonomisko kontekstu, ir jābūt pietiekami augstam, lai tiem piešķirtu neapšaubāmu ekonomisko neatkarību, kas var viņus pasargāt no riska, ka iespējama ārēja iejaukšanās vai spiediens varētu kaitēt to lēmumu neitralitātei, kuri viņiem jāpieņem. Tādējādi šā atalgojuma līmenim ir jābūt tādam, kas aizsargā tiesnešus pret korupcijas risku.

59

Ministru komitejas 2010. gada ieteikuma 54. punktā teikts, ka “tiesnešu atalgojumam vajadzētu būt atbilstošam viņu lomai un atbildībai un pietiekamā līmenī, lai viņus pasargātu no jebkāda spiediena, kura mērķis ir ietekmēt viņu lēmumus.” Šā ieteikuma paskaidrojuma raksta 57. punktā precizēts, ka “pienācīgs atalgojuma līmenis ir būtisks elements cīņā pret tiesnešu korupciju, un tā mērķis ir aizsargāt viņus no iespējama spiediena”.

60

Tādējādi tiesnešu atalgojums var atšķirties atkarībā no darba stāža un viņiem uzticēto uzdevumu rakstura. Katrā ziņā tam vienmēr ir jāatbilst viņu īstenoto funkciju nozīmīgumam.

61

Lai novērtētu, vai tiesnešu atalgojums ir atbilstošs, papildus parastajai pamatalgai ir jāņem vērā ne vien dažādās piemaksas un prēmijas, ko viņi saņem, it īpaši saistībā ar viņu darba stāžu vai viņiem uzticētajiem uzdevumiem, bet arī iespējamais atbrīvojums no sociālā nodrošinājuma iemaksām.

62

Turklāt – kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 49. punktā – tiesnešu atalgojuma atbilstīgums ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts ekonomisko, sociālo un finansiālo situāciju. Šajā nolūkā ir lietderīgi salīdzināt tiesnešu vidējo atalgojumu ar vidējo algu minētajā valstī – kā tas it īpaši ir uzsvērts Eiropas tiesu sistēmu novērtējuma ziņojumā, ko 2020. gadā sagatavoja Eiropas Tieslietu sistēmu efektivitātes komisija (CEPEJ) (68. lpp.).

63

Turklāt, kā izriet no šā ziņojuma (67. lpp.), lai nodrošinātu tiesnešu neatkarību un – plašāk – tiesu varas kvalitāti tiesiskā valstī, “tiesu sistēmas politikā būtu jāņem vērā arī citu juridisko profesiju atalgojums, lai tiesneša profesiju padarītu pievilcīgu augsti kvalificētiem praktizējošiem juristiem”. Tomēr no tā nevar secināt, ka tiesnešu neatkarības principam būtu pretrunā tas, ka tiesnešu atalgojums tiek noteikts zemākā līmenī nekā citu juridisko profesiju – it īpaši to, kuri strādā brīvā profesijā, piemēram, advokātu, – vidējā atalgojuma līmenis, jo tie acīmredzami atrodas atšķirīgā situācijā nekā tiesneši.

64

Treškārt, ir jābūt iespējai tiesnešu atalgojuma noteikšanas kārtību efektīvi pārbaudīt tiesā saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībās paredzēto procesuālo kārtību.

65

Otrām kārtām, runājot par dalībvalsts likumdevējvaras un izpildvaras iespēju atkāpties no valsts tiesiskā regulējuma, kurā objektīvi ir noteikta tiesnešu atalgojuma noteikšanas kārtība, nolemjot palielināt šo atalgojumu mazākā mērā, nekā paredzēts šajā tiesiskajā regulējumā, vai pat iesaldēt vai samazināt minētā atalgojuma apmēru – šādu atkāpes pasākumu noteikšanai arī ir jāatbilst noteiktām prasībām.

66

Pirmkārt, tādam atkāpes pasākumam kā iepriekšējā punktā minētais – tāpat kā vispārējiem noteikumiem par tiesnešu atalgojuma noteikšanu, no kuriem tas veido atkāpi, – ir jābūt paredzētam likumā. Turklāt tiesnešu atalgojuma kārtībai, kas paredzēta šajā atkāpes pasākumā, ir jābūt objektīvai, paredzamai un pārredzamai.

67

Otrkārt, minētajam atkāpes pasākumam ir jābūt pamatotam ar tādu vispārējo interešu mērķi kā vajadzība novērst pārmērīgu valsts budžeta deficītu LESD 126. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 46. punkts, un 2019. gada 7. februāris, Escribano Vindel, C‑49/18, EU:C:2019:106, 67. punkts).

68

Taču – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 60. punktā –, lai dalībvalsts varētu atsaukties uz šādu vajadzību, nav nepieciešams, lai pret to būtu uzsākta LES un LESD pievienotajā 12. protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru paredzētā procedūra.

69

Ar budžetu saistītie iemesli, kas pamatoja tāda pasākuma veikšanu, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no vispārējiem noteikumiem par tiesnešu atalgojumu, ir skaidri jāizklāsta. Turklāt, izņemot pienācīgi pamatotus ārkārtas apstākļus, šie pasākumi nedrīkst būt konkrēti vērsti tikai uz valsts tiesu locekļiem, bet tiem ir jāietilpst vispārējākā sistēmā, kuras mērķis ir panākt, lai plašāks loks valsts dienestā strādājošo piedalītos veicamajos budžeta taupības pasākumos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 49. punkts, un 2019. gada 7. februāris, Escribano Vindel, C‑49/18, EU:C:2019:106, 67. punkts).

70

Šajā ziņā Ministru komitejas 2010. gada ieteikuma 54. punktā ir paredzēts, ka “būtu jāievieš īpašas tiesību normas kā garantija pret atalgojuma samazinājumu, kas vērsts konkrēti uz tiesnešiem”. Savukārt, kā precizēts šā ieteikuma paskaidrojuma raksta 57. punktā, “norma, kuras mērķis ir novērst konkrēti pret tiesnešiem vērstu atalgojuma samazināšanu, neliedz tādu atalgojuma samazināšanu, kas iekļaujas valsts politikā, kura ir vērsta uz valsts dienestā strādājošo vispārēju atalgojuma samazināšanu”.

71

Tādējādi, ja dalībvalsts veic budžeta ierobežošanas pasākumus, kas attiecas uz tās ierēdņiem un citiem publiskajā sektorā strādājošajiem, tā – sabiedrībā, kurā valda solidaritāte, kā tas uzsvērts LES 2. pantā, – var nolemt piemērot šos pasākumus arī valsts tiesnešiem.

72

Treškārt, atbilstoši samērīguma principam, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips (spriedums, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 31. punkts), tādam atkāpes pasākumam kā šā sprieduma 65. punktā minētais ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu izvirzītā vispārējo interešu mērķa sasniegšanu, tam ir jāaprobežojas ar to, kas ir absolūti nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un tas nedrīkst būt nesamērīgs ar minēto mērķi – tas nozīmē, ka ir jāizsver šā mērķa nozīmīgums un iejaukšanās tiesu neatkarības principā smagums.

73

Šajā ziņā šāda veida pasākumam, ja tas šķiet piemērots šā sprieduma 67. punktā minētā vispārējo interešu mērķa sasniegšanai, tomēr ir jāpaliek izņēmumam un pagaidu pasākumam – to nedrīkst piemērot ilgāk nekā nepieciešams, lai sasniegtu tādu leģitīmo mērķi kā pārmērīga valsts budžeta deficīta novēršana.

74

Turklāt minētā pasākuma ietekme uz tiesnešu atalgojumu nedrīkst būt nesamērīga ar sasniedzamo mērķi.

75

Ceturtkārt, tiesnešu neatkarības saglabāšana prasa, lai, neraugoties uz to, ka attiecībā uz viņiem tiek piemērots budžeta ierobežošanas pasākums – pat ja šāds pasākums būtu saistīts ar smagas ekonomiskās, sociālās un finanšu krīzes esamību –, tiesnešu atalgojuma līmenis joprojām atbilstu viņu īstenoto funkciju nozīmīgumam, lai viņi paliktu pasargāti no ārējas iejaukšanās vai spiediena, kas var apdraudēt viņu neatkarību tiesas spriešanā un ietekmēt viņu lēmumus, kā norādīts šā sprieduma 49. punktā atgādinātajā judikatūrā.

76

Piektkārt, tādu atkāpes pasākumu kā šā sprieduma 65. punktā minētais ir jāvar efektīvi pārbaudīt tiesā šā sprieduma 64. punktā minētajos apstākļos.

77

Kaut arī LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesai nav jāpiemēro Savienības tiesību normas konkrētam gadījumam, Tiesa, lai sniegtu iesniedzējtiesām noderīgu atbildi, var tām dot norādes, balstoties uz pamatlietas dokumentiem, kā arī tās rīcībā esošajiem rakstveida apsvērumiem, lai dotu iesniedzējtiesai iespēju pieņemt nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 20. jūnijs, Newton, C‑356/89, EU:C:1991:265, 10. punkts; 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 71. punkts, kā arī 2024. gada 7. novembris, Centro di Assistenza Doganale Mellano, C‑503/23, EU:C:2024:933, 85. punkts).

78

Lietā C‑146/23 iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai – kā Tiesā apgalvoja Polijas valdība – 2022. un 2023. gadā piemērojamie pasākumi, kuri ietver atkāpi no Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 91. panta 1.c punkta, atbilst vispārējo interešu mērķim pārdalīt budžeta resursus kontekstā, ko raksturo Covid‑19 pandēmija, Krievijas Federācijas agresija pret Ukrainu un no tās izrietošais nepieredzētais enerģijas cenu pieaugums.

79

Tā kā 2022. gada budžetu papildinošā likuma 8. pants un 2023. gada budžetu papildinošā likuma 8. pants bija īpaši vērsti uz tiesnešu un prokuroru atalgojumu, šādi pasākumi pirmšķietami jāuzskata par tādiem, kas var apdraudēt tiesnešu neatkarības principu. Tomēr, ņemot vērā šā sprieduma 69. un 70. punktā izklāstītos apsvērumus un Polijas valdības Tiesā norādītos apstākļus, nevar izslēgt – tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka šie pasākumi, lai gan tie vērsti konkrēti pret tiesnešiem, iekļaujas plašākās reformās, kas ietekmē arī citu kategoriju ierēdņu vai publiskajā sektorā strādājošo atalgojumu. Konkrēti – no šiem apstākļiem izriet, ka minēto pasākumu mērķis patiesībā varētu būt – atliktā veidā – piemērot tiesnešiem budžeta ierobežošanas pasākumus, kas citas ierēdņu publiskajā sektorā strādājošo kategorijas skāra iepriekšējos gados.

80

Turklāt – neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, – redzams, ka abas iepriekšējā punktā minētās valsts tiesību normas katra ir tikusi piemērota tikai vienu gadu. Tādējādi šķiet, ka pamatlietā aplūkotajiem atalgojumu skarošajiem pasākumiem ir izņēmuma un pagaidu raksturs – to, šķiet, apstiprina fakts, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 91. pantā paredzētais atalgojuma aprēķināšanas mehānisms nav atcelts un ka tas no jauna tika piemērots 2024. gadā, kā to tiesas sēdē Tiesā norādīja Polijas valdība un Komisija.

81

Papildus tam no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet – atkal neskarot iesniedzējtiesas ziņā esošo pārbaudi –, ka šie pasākumi neliedz XL tiesības saņemt atalgojumu, kas, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts ekonomisko, sociālo un finanšu kontekstu un vidējo algu tajā, atbilst viņa īstenoto funkciju nozīmīgumam. Lai gan šie pasākumi, iespējams, ir izraisījuši XL pirktspējas samazināšanos, saskaņā ar lietā esošo informāciju tie, šķiet, nav samazinājuši viņa atalgojuma summu, kas 2021. gadā esot iesaldēta un 2022. gadā esot palielināta par 4,37 %, bet 2023. gadā – par 7,8 %. Turklāt Polijas valdība un Komisija norādīja, ka, ņemot vērā dažādas piemaksas, kā arī Polijas tiesnešu atbrīvojumu no sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas veido gandrīz 14 % ietaupījumu no bruto algas, viņu atalgojums šajā periodā joprojām vairāk nekā trīs reizes pārsniedza vidējo algu Polijā.

82

Visbeidzot, pietiek ar Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑146/23, lai pierādītu, ka pamatlietā aplūkotie atalgojumu skarošie pasākumi var tikt efektīvi pārbaudīti tiesā.

83

Tādējādi – neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, – nav saskatāms, ka 2022. gada budžetu papildinošā likuma 8. pants un 2023. gada budžetu papildinošā likuma 8. pants neatbilstu prasībām, kas atvedināmas no tiesnešu neatkarības principa, kāds tas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, lasot to kopsakarā ar LES 2. pantu.

84

Attiecībā uz lietu C‑374/23, pirmkārt, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka apygardos tiesmai (apgabaltiesas) tiesnešu atalgojuma noteikšanai ir likumisks pamats, proti, Tiesnešu atalgojuma likuma 3. pants, kurā ir paredzēts, ka likumdevējvara un izpildvara šā atalgojuma pamatsummu katru gadu nosaka tādā apmērā, kas nedrīkst būt zemāks par iepriekšējā gada atalgojumu, un ka, to nosakot, ir jāņem vērā vairāki objektīvi kritēriji, piemēram, gada inflācijas līmenis iepriekšējā gadā, kas balstīts uz valsts patēriņa cenu indeksu, minimālās mēnešalgas apmērs un citu faktoru ietekme uz vidējās algas līmeni un tās attīstību publiskajā sektorā. Otrkārt, ņemot vērā šos apstākļus un neskarot iesniedzējtiesas ziņā esošo pārbaudi, šī kārtība šķiet objektīva, paredzama, stabila un pārredzama.

85

Pieņemot, ka iesniedzējtiesa vēlas apšaubīt SR un RB saņemtā atalgojuma atbilstīgumu, šā sprieduma 62. punktā ir norādīts, ka tiesnešu atalgojuma atbilstīgums ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts ekonomisko, sociālo un finansiālo situāciju un salīdzinot tiesnešu vidējo atalgojumu ar vidējo algu minētajā valstī.

86

Kā izriet no CEPEJ 2022. gadā sagatavotā Eiropas tieslietu sistēmu novērtējuma ziņojuma (80. lpp.), 2020. gadā Lietuvas tiesnešu vidējais bruto atalgojums karjeras sākumā bija 2,1 reizes lielāks nekā vidējā bruto alga Lietuvā, bet Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) tiesnešu atalgojums bija 2,9 reizes lielāks par šo vidējo bruto algu.

87

Iesniedzējtiesa gan atsaucas arī uz 2019. gada nodokļu reformu, kuras rezultātā esot samazinājies šo tiesnešu nominālais atalgojums. Tomēr, tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādas informācijas par šo reformu, fakts, ka tā attiecas uz tiesnešiem, pats par sevi nevar būt pietiekams, lai secinātu, ka ir pārkāpts tiesnešu neatkarības princips.

88

Līdz ar to – neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, – nav redzams, ka lietā C‑374/23 SR un RB saņemtā atalgojuma noteikšanas kārtība pamatlietā aplūkotajā laikposmā būtu pretrunā šim principam.

89

Visbeidzot, ar Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa) šajā lietā iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pietiek, lai pierādītu, ka pamatlietā aplūkotie atalgojumu skarošie pasākumi var tikt efektīvi pārbaudīti tiesā.

90

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz lietās C‑146/23 un C‑374/23 uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar LES 2. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tiesnešu neatkarības principam nav pretrunā:

91

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedībām, kas notiek iesniedzējtiesās, tāpēc tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

LES 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar LES 2. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tiesnešu neatkarības principam nav pretrunā: