1.

Izskatāmajā lietā Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa, Vācija) ir iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas 2008/48/EK ( 2 ) interpretāciju saistībā ar tiesvedību starp diviem patērētājiem un autokredīta sabiedrībām par atteikuma tiesību īstenošanu ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu saistītos kredītlīgumos.

2.

Šī lieta dod Tiesai iespēju padziļināt savu judikatūru attiecībā uz sekām, kādas rada patērētāja īstenotās atteikuma tiesības saistītā kredītlīgumā. Konkrētāk, ar otro un trešo jautājumu, kas tiks izskatīti šajos secinājumos, ir jānosaka, pirmkārt, vai ar Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu tiek pilnībā saskaņoti saistītie kredītlīgumi un, otrkārt, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs tas, ka pēc atteikšanās no saistītā kredītlīguma kredītņēmējam ir pienākums samaksāt līgumā noteiktos aizdevuma procentus par laikposmu no kredīta izmaksas finansētā transportlīdzekļa pārdevējam līdz brīdim, kad transportlīdzeklis tiek atdots atpakaļ kreditoram vai pārdevējam, atkarībā no konkrētā gadījuma.

3.

Direktīvas 2008/48 7.–10., 31., 34. un 35. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

4.

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dažus dalībvalstu normatīvo aktu un administratīvo procedūru aspektus saistībā ar līgumiem, kas attiecas uz patēriņa kredītu.”

5.

Minētās direktīvas 3. pantā “Definīcijas” paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

6.

Šīs pašas direktīvas 10. panta “Kredītlīgumos iekļaujamā informācija” 2. punktā noteikts:

“Kredītlīgumā skaidri un lakoniski norāda:

[..]

[..].”

7.

Direktīvas 2008/48 14. pantā “Atteikuma tiesības” paredzēts:

“1.   Patērētājs četrpadsmit kalendāro dienu laikā var atteikties no kredītlīguma, nesniedzot nekādu pamatojumu.

Šo atteikuma termiņu sāk skaitīt:

[..]

3.   Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, viņš:

[..]”

8.

Šīs direktīvas 15. panta “Saistīti kredītlīgumi” 1. un 2. punktā noteikts:

“1.   Ja patērētājs, pamatojoties uz Kopienas tiesību aktiem, ir izmantojis atteikuma tiesības attiecībā uz preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgumu, uz viņu vairs neattiecas [viņam vairs nav saistošs] saistītais kredītlīgums.

2.   Ja saistītajā kredītlīgumā minētās preces vai pakalpojumi nav piegādāti vai ir piegādāti tikai daļēji vai arī tie neatbilst līgumam par preču vai pakalpojumu piegādi, patērētājam ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kreditoru, ja patērētājs no piegādātāja nav varējis saņemt gandarījumu, kas tam pienākas saskaņā ar tiesību aktiem vai līgumu par preču vai pakalpojumu piegādi. Dalībvalstis nosaka to, cik lielā mērā un ar kādiem nosacījumiem šos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var izmantot.”

9.

Minētās direktīvas 22. panta “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana” 1. punktā noteikts:

“Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.”

10.

Šīs pašas direktīvas 23. pantā “Sankcijas” paredzēts:

“Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par valsts noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sankciju īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”

11.

Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 357.a panta “Atteikšanās no finanšu pakalpojumu līgumiem juridiskās sekas” – redakcijā, kas bija spēkā dienā, kad radās fakti pamatlietās – 1. punktā bija paredzēts:

“(1)   Saņemtais labums ir jāatgriež ne vēlāk kā pēc 30 dienām.

[..]

(3)   Atteikšanās no patēriņa kredītlīgumiem gadījumā kredītņēmējam ir jāsamaksā kredīta procenti, par kādiem notikusi vienošanās, par laikposmu no kredīta izmaksas līdz tā atmaksai. [..]”

12.

BGB 358. pants, redakcijā, kas bija spēkā dienā, kad radās fakti pamatlietās, bija formulēts šādi:

“(1)   Ja patērētājs ir juridiski korekti atsaucis savu nodomu deklarāciju noslēgt līgumu par preces piegādi vai cita pakalpojuma sniegšanu, ko veic komersants, viņam vairs nav saistoša arī viņa nodomu deklarācija noslēgt ar šo līgumu saistītu kredītlīgumu.

(2)   Ja patērētājs ir juridiski korekti atsaucis savu nodomu deklarāciju par patēriņa kredītlīguma noslēgšanu, pamatojoties uz 495. panta 1. punktu vai 514. panta 2. punkta pirmo teikumu, viņam vairs nav saistoša arī viņa nodomu deklarācija noslēgt ar šo patēriņa kredītlīgumu saistītu līgumu par preces piegādi vai cita pakalpojuma sniegšanu.

(3)   Saskaņā ar 1. un 2. punktu līgums par preces piegādi vai cita pakalpojuma sniegšanu un kredītlīgums ir saistīti, ja kredīts tiek izmantots, lai pilnībā vai daļēji finansētu otru līgumu un ja tie abi veido vienu ekonomisku vienību. Uzskata, ka pastāv ekonomiska vienība, konkrēti, ja komersants pats finansē pretizpildījumu no patērētāja puses vai – kad finansējumu piešķir trešā persona – ja kreditors iesaista komersantu kredītlīguma sagatavošanā vai noslēgšanā.

(4)   Agrāk pastāvējušās situācijas atjaunošanu attiecībā uz saistīto līgumu pēc analoģijas [..] reglamentē [357. pants]. [..] Darījumos ar patērētāju kreditors uzņemas no saistītā līguma izrietošās komersanta tiesības un pienākumus attiecībā uz atteikuma vai atmaksāšanas juridiskajām sekām, ja brīdī, kad atteikums stājas spēkā, kredīta summa jau ir izmaksāta komersantam.”

13.

2019. gada 1. martā un 2017. gada 30. novembrī, pirmkārt, KI un, otrkārt, FA noslēdza, attiecīgi, ar Mercedes‑Benz Bank AG un Volkswagen Bank GmbH kredītlīgumus mehāniskā transportlīdzekļa iegādei privātām vajadzībām. Šo kredītlīgumu neto summas bija, attiecīgi, 29500 EUR un 35300 EUR, un tās tika pārskaitītas tieši transportlīdzekļu pārdevējiem.

14.

Noslēdzot kredītlīgumus, Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank izmantoja transportlīdzekļu pārdevēja kā starpnieka pakalpojumus.

15.

Nevienā no kredītlīgumiem skaitlisku procentu formā nebija norādīta līguma noslēgšanas brīdī spēkā esošā nokavējuma procentu likme.

16.

KI un FA veica kredīta ikmēneša maksājumus, kuru kopējais apmērs, ieskaitot avansa maksājumus, bija, attiecīgi, 8924,48 EUR un 24800 EUR atbilstoši abiem līgumiem.

17.

Ar 2019. gada 31. oktobra un 2020. gada 20. jūlija vēstulēm KI un FA, attiecīgi, atsauca savus gribas izteikumus attiecībā uz kredītlīguma noslēgšanu.

18.

KI un FA apgalvo, ka atteikums ir juridiski korekts, jo šo tiesību īstenošanas termiņa skaitīšana nav sākusies viņu līgumos kļūdaini norādītās obligātās informācijas dēļ.

19.

Katrs no viņiem no savas puses ir vērsies iesniedzējtiesā ar prasību pret, attiecīgi, Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank.

20.

Pirmkārt, KI būtībā lūdz atmaksāt kredīta maksājumus, kuri jau veikti līdz viņa atteikumam, un pārdevējam samaksāto avansa maksājumu, proti, kopā summu 8924,48 EUR apmērā. Viņš prasa arī konstatēt, ka atteikuma dēļ viņam vairs nav jāmaksā kredīta procenti vai pamatsumma.

21.

Otrkārt, FA būtībā lūdz atmaksāt kredīta ikmēneša maksājumus, kuri jau samaksāti līdz viņa atteikumam, un pārdevējam samaksāto avansa maksājumu, proti, summu 24800 EUR apmērā. Viņš prasa arī konstatēt, ka kopš atteikuma viņam šajā ziņā vairs nav jāmaksā nedz pamatsummas procenti, nedz ikmēneša maksājumi.

22.

Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank prasa noraidīt attiecīgās prasības. Tās būtībā norāda uz šo prasību nepieņemamību un izvirza iebildi par atteikuma tiesību termiņa izbeigšanos. Mercedes‑Benz Bank arī norāda uz atteikuma tiesību prettiesisku īstenošanu un ar pakārtotu pretprasību lūdz piespriest KI samaksāt tai kompensāciju par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos līdz tā atdošanas dienai, kā arī kompensāciju par lietošanu 3,92 % gadā no atlikušās kredīta summas par laikposmu no kredīta izmaksas pārdevējam līdz transportlīdzekļa atdošanai.

23.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Ar 2023. gada 18. aprīļa lēmumu izskatāmā lieta tika apturēta, gaidot spriedumu apvienotajās lietās C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21.

25.

Ar 2023. gada 21. decembra vēstuli Tiesas kanceleja nosūtīja iesniedzējtiesai spriedumu šajās lietās ( 3 ), aicinot to norādīt Tiesai, vai, ņemot vērā šo spriedumu, iesniedzējtiesa vēlas uzturēt spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

26.

Ar dokumentu, kas 2024. gada 10. aprīlī iesniegts, izmantojot e‑Curia, iesniedzējtiesa atbildēja Tiesai, ka vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un uzskata par nepieciešamu pievienot šādus jaunus jautājumus:

27.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos būs aplūkots tikai otrais un trešais jautājums.

28.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pilnībā saskaņoti ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu saistītie patērētāju kredītlīgumi.

29.

Citiem vārdiem sakot, Tiesa ir aicināta noteikt, vai ar Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu ar šo direktīvu ir pilnībā saskaņots kredītņēmēja pienākums maksāt pamatsummas procentus, tostarp tad, ja finansētais kredīts ir saistīts ar preču vai pakalpojumu pirkuma līgumu.

30.

Pirmām kārtām, vēlos norādīt, ka ar Direktīvu 2008/48, kas pieņemta, lai veicinātu efektīvu iekšējo tirgu un patērētāju aizsardzības augstu līmeni kredītu jomā ( 4 ), tiek veikta visu tās piemērošanas jomā ietilpstošo kredītlīgumu pilnīga saskaņošana.

31.

Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka no šīs direktīvas 22. panta 1. punkta saistībā ar 9. un 10. apsvērumu izriet, ka attiecībā uz kredītlīgumiem, kas ietilpst tās piemērošanas jomā, šai direktīvai ir imperatīvs raksturs, un tās mērķis ir nodrošināt tajā ietverto noteikumu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tādējādi, kad tajā noteikti precīzi pienākumi, dalībvalstīm nav iespējas no tiem izvairīties ar atkāpes ietverošām vai stingrākām valsts tiesību normām ( 5 ). Šī saskaņošana ir pamatota ar vēlmi ļaut ikvienam Eiropas patērētājam izmantot kredītu, saņemot tādu pašu aizsardzības līmeni, un vēlmi atvieglot finanšu pakalpojumu pārrobežu sniegšanu. Ja šādi saskaņoti noteikumi nepastāv, dalībvalstīm būtu jāpatur tiesības saglabāt vai ieviest valstu tiesību aktus ( 6 ).

32.

Otrām kārtām, Direktīvas 2008/48 3. panta n) punktā “saistīts kredītlīgums” ir definēts kā tāds kredītlīgums, kas paredzēts vienīgi, lai finansētu noteiktu preču vai pakalpojumu iegādi, un kas veido komerciālu vienību ar attiecīgo piegādes līgumu. Praksē kredīti, kas piešķirti, lai finansētu privāta mehāniskā transportlīdzekļa iegādi, pilnībā atbilst šai definīcijai, ciktāl tie nav izslēgti no šīs direktīvas jomas ( 7 ). Kredīta un preces iegādes komerciālā vienotība bieži vien izpaužas kā divu līgumu noslēgšanas vienlaicīgums vai to cieša ekonomiska atkarība. Tādējādi, manuprāt, Savienības likumdevējs ir vēlējies paredzēt noteikumus šai kredītu kategorijai tādā veidā, ka patērētājs, kam ir saistoši divi savstarpēji atkarīgi līgumi, tik un tā var saņemt efektīvu aizsardzību, ņemot vērā īpašos riskus, kādus ietver kredīta un preces iegādes divkāršā sasaiste.

33.

Trešām kārtām, lai konkretizētu šo aizsardzību, Direktīvas 2008/48 14. pantā ir noteiktas atteikuma tiesības, kas ļauj patērētājam atteikties no savām saistībām iepriekš noteiktā termiņā, bez pienākuma norādīt šī atteikuma iemeslu. Šo tiesību – kuru mērķis ir gan mazināt lēmuma uzņemties parādus iespējami impulsīvo raksturu, gan nodrošināt pietiekamu informāciju par kredīta nosacījumiem – izmantošana rada vienlaicīgi pastāvošus pienākumus. Tādējādi šīs direktīvas 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmajā teikumā patērētājam ir noteikts pienākums atteikuma gadījumā atmaksāt pamatsummu, kā arī procentus, kas uzkrājušies no dienas, kad līdzekļi darīti pieejami, līdz to atmaksāšanai.

34.

Tomēr šajā tiesību normā nav precizēta nedz rīcība ar finansēto preci, nedz iespējamā mijiedarbība starp saistīto kredītlīgumu un transportlīdzekļa pirkuma līgumu. Manuprāt, Direktīvas 2008/48 garā ir nodrošināt, ka atteikuma tiesību izmantošana saglabājas efektīva, vienlaikus atstājot dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz šī atteikuma īstenošanu īpašajā saistītā kredītlīguma kontekstā, – kas nozīmē, ka ar direktīvu nav paredzēts saskaņot pilnīgi visas juridiskās sekas, kādas var rasties.

35.

Minētās direktīvas 35. apsvērums atbilst šai pieejai, nosakot, ka šai direktīvai jābūt piemērojamai, neskarot kādu no dalībvalstu normām attiecībā uz jautājumiem par preces, kas finansēta ar kredītu, atdošanu vai kādu citu saistītu jautājumu ( 8 ). Šīs direktīvas 9. apsvērumā arī ir paredzēts, ka tad, ja saskaņotu normu nav, dalībvalstīm būtu jāpatur tiesības saglabāt vai ieviest valstu tiesību normas, tostarp tad, ja preču pirkuma līgums vai līgums par pakalpojumu sniegšanu tiek atcelts, patērētājam izmantojot savas atteikuma tiesības kredītlīgumā.

36.

Tā kā īpaša Savienības tiesiskā regulējuma šajā jomā nav, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvā 2008/48 paredzētās patērētāju aizsardzības īstenošanas kārtība ir attiecināma uz dalībvalstu iekšējo tiesību sistēmu saskaņā ar šo valstu procesuālās autonomijas principu. Tomēr šī kārtība nedrīkst nedz būt nelabvēlīgāka par kārtību, kas reglamentē līdzīgas iekšējas situācijas (līdzvērtības princips), nedz arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) ( 9 ).

37.

Šajā ziņā ir raksturīgi, ka Direktīvas 2008/48 15. panta 1. punkts ir vienīgā norma, kas konkrēti attiecas uz situāciju, kad patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības sakarā ar preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgumu; tas, gluži pretēji, nozīmē, ka minētā direktīva izrādās nepilnīga attiecībā uz pretējo scenāriju, kad atteikšanās notiek vispirms no paša kredīta ( 10 ).

38.

Apsverot visu, es uzskatu, ka, ja ar Direktīvu 2008/48 tiek veikta pilnīga saskaņošana kredītlīgumu jomā, izmantojot 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu, tad ar to nav izsmeļoši reglamentētas atteikuma sekas tad, ja kredīts ir saistīts ar transportlīdzekļa pirkumu. Tātad dalībvalstīm ir atļauts, ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus, izveidot atteikuma tiesību izmantošanas kārtību attiecībā uz šiem saistītajiem kredītlīgumiem.

39.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai atbildēt, ka ar Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu netiek pilnībā saskaņoti patērētāju kredītlīgumi, kas saistīti ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu.

40.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa gadījumā, ja atbilde uz otro jautājumu ir noliedzoša, vaicā, vai ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktu, ir saderīgs tas, ka pēc atteikšanās no patērētāju kredītlīguma, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, kredītņēmējam ir pienākums samaksāt līgumā noteiktos aizdevuma procentus par laikposmu no kredīta izmaksas finansētā transportlīdzekļa pārdevējam līdz dienai, kad transportlīdzeklis tiek atdots atpakaļ kreditoram (vai pārdevējam).

41.

Atgādinu, ka Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā ir noteiktas atteikuma tiesības par labu patērētājam, kurš var tās izmantot četrpadsmit kalendāro dienu laikā un bez pienākuma savu lēmumu pamatot.

42.

Attiecībā uz Direktīvas 2008/48 14. pantā izvirzīto mērķi – tas ir, pirmkārt, ļaut patērētājam izvēlēties līgumu, kas vislabāk atbilst viņa vajadzībām, un tātad no tāda līguma sekām, kurš pēc noslēgšanas izrādās nepiemērots, atteikties pārdomu termiņā, kas paredzēts atteikuma tiesību izmantošanai. Otrkārt, šīs direktīvas 14. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta mērķis ir raudzīties, lai patērētājs saņemtu visu informāciju, kura nepieciešama, lai izvērtētu savu līgumsaistību apjomu, un sodīt tādu kreditoru, kas nenodod viņam minētās direktīvas 10. pantā paredzēto informāciju ( 11 ). Manā skatījumā šī mehānisma mērķis tātad galvenokārt ir piedāvāt patērētājam tādu pārdomu termiņu, kas ir pietiekams, lai pārliecinātos, vai kredīts faktiski atbilst viņa vajadzībām un spējām, un tādējādi viņš var nodrošināties pret nepiemērotām saistībām.

43.

No analīzes par iesniedzējtiesas uzdoto otro jautājumu ( 12 ) izriet, ka ar Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu netiek pilnībā saskaņotas atteikuma tiesību izmantošanas sekas tad, ja kredīts saistīts ar preču piegādes līgumu, piemēram, transportlīdzekļa pirkumu.

44.

Atbilstoši šīs direktīvas 14. panta 3. punkta b) apakšpunktam patērētājam, kas atsakās no “klasiska kredīta”, saglabājas pienākums papildus pamatsummas atmaksai maksāt aizdevuma procentus, ko aprēķina saskaņā ar nolīgto likmi, par laikposmu no brīža, kad līdzekļi darīti pieejami, līdz to pilnīgai atmaksai. Pēc analoģijas es uzskatu, ka, ja kredīts paredzēts preces pirkuma finansēšanai un patērētājs no tā atsakās, ir loģiski paredzēt viņa pienākumu samaksāt procentus par laikposmu, kas aizritējis no līdzekļu faktiskas nodošanas rīcībā līdz preces atdošanai atpakaļ vai kredīta dzēšanai.

45.

Uzskatu, ka šīs prasības pamats ir viegli nosakāms: savācot finanšu resursus, kreditors uzņemas naudas vērtības samazināšanās risku un atsakās no šo līdzekļu tūlītējas lietošanas. No šāda viedokļa procenti ir parastā atlīdzība par piešķirto pamatsummu. Kreditoram sistemātiski to atņemt faktiski nozīmētu, ka tiek ieviests “bezmaksas kredīts” kredītņēmējam, kurš saņemtu nepamatotu labumu bez mazākā pretizpildījuma ( 13 ). Manā skatījumā šāda situācija izjauc līgumisko līdzsvaru un līdzinās nepamatotai iedzīvošanās kopējo civiltiesību principu nozīmē.

46.

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka nepamatotas iedzīvošanās aizlieguma princips, kas atzīts Tiesas judikatūrā un darbojas vairumā valstu tiesību sistēmu, prasa, lai neviena puse nepamatoti neiedzīvotos uz citas puses rēķina. Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka saskaņā ar kopējiem dalībvalstu tiesību principiem personai, kam nodarīti zaudējumi, kuri palielinājuši citas personas mantu, lai gan šādai iedzīvošanās nav nekāda juridiska pamata, parasti ir tiesības uz atmaksu, kas līdzvērtīga minētajiem zaudējumiem, no personas, kura ir iedzīvojusies.

47.

Proti, attiecībā uz Savienības nepamatotu iedzīvošanos Tiesa ir uzskatījusi, ka, ja LESD nav skaidri paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis šāda veida prasībai, tad tādas LESD 268. panta un LESD 340. panta otrās daļas interpretācijas, kas izslēgtu šo iespēju, iznākums būtu pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam. Ar Savienības nepamatotu iedzīvošanos pamatotai prasībai, kas celta saskaņā ar šiem pantiem, ir vajadzīgi pierādījumi par atbildētāja iedzīvošanos bez juridiskā pamata ( 14 ), kā arī pierādījumi par prasītāja līdzekļu samazināšanos, kas saistīta ar minēto iedzīvošanos ( 15 ).

48.

Pārnesot šo principu ( 16 ) uz apstākļiem pamatlietā ( 17 ), varētu tikt apgalvots, ka, ļaujot kredītņēmējam aizdotos līdzekļus bez maksas izmantot laikposmā pirms preces atdošanas, rastos situācija, ka viņam tiktu piešķirta ekonomiska priekšrocība “bez iemesla, pamata vai vismaz attaisnojuma” ( 18 ). Proti, šajā laika sprīdī kreditors ir neatsaucami savācis finanšu resursus par labu kredītņēmējam, zaudējot iespēju izmantot šos līdzekļus vai izlietot tos citos darījumos pret iespējamu atlīdzību, vienlaikus uzņemoties riskus, kas raksturīgi šo līdzekļu nodošanai rīcībā (it īpaši naudas vērtības samazināšanās un zaudētos ieņēmumus, kas saistīti ar līdzekļu nepieejamību, jo tie darīti pieejami [aizņēmējam]).

49.

Tādējādi man šķiet, ka kredītņēmējam noteiktais pienākums samaksāt aizdevuma procentus, kas aprēķināti par faktisko laiku, kurā līdzekļi darīti pieejami, veido nepieciešamo koriģēšanas mehānismu. Tas ļauj atjaunot līgumisko līdzsvaru, izvairoties no tā, ka puse, izmantodama savas atteikuma tiesības, gūtu nepamatotu labumu par sliktu otrai pusei, un tādējādi garantē no kredītlīguma izpildes – pat ja tā ir daļēja un pagaidu – izrietošo izmaksu un peļņas taisnīgu sadalījumu.

50.

Šī pienākuma – proti, atteikšanās no kredītlīguma, kas saistīts ar transportlīdzekļa iegādi, gadījumā maksāt aizdevuma procentus – pamatojums man šķiet saderīgs ar Tiesas judikatūras loģiku šajā jomā, – šajā judikatūrā kopumā ir uzsvērts, ka Direktīvā 2008/48 izvirzītais mērķis ir patēriņa kredītu nozarē atsevišķās būtiskajās jomās paredzēt pilnīgu un saistošu saskaņošanu, kas tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai nodrošinātu visiem patērētājiem Eiropas Savienībā augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni nolūkā sekmēt funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi ( 19 ).

51.

Rūpes saglabāt līgumisko līdzsvaru, kas saskaņo efektīvu patērētāju interešu aizsardzību ar funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi, vienlaikus ievērojot samērīguma principu, ir vispārēji jūtamas judikatūrā par atteikuma tiesībām, tostarp plašāk par atbilstošajām Direktīvas 2008/48 tiesību normām. Piemēram, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka patērētājam jāatdod no kredīta finansētā prece vai jālūdz kreditoram šo preci ņemt atpakaļ, vienlaikus neparedzot, ka kreditoram būtu jāatmaksā kredīta ikmēneša maksājumi, ko patērētājs jau samaksājis ( 20 ).

52.

Turklāt attiecībā uz distances līgumu Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) [p]ar patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem ( 21 ) mērķis ir aizsargāt patērētāju īpašajā šāda līguma situācijā, tās mērķis nav piešķirt viņam tiesības, kuras pārsniegtu to, kas nepieciešams, lai ļautu viņam lietderīgi izmantot savas atteikuma tiesības. Tā it īpaši ir gadījumā, kad patērētājs lieto preci veidā, kas nav saderīgs ar tādiem vispārējiem civiltiesību principiem kā labticība vai nepamatotas iedzīvošanās aizliegums ( 22 ).

53.

Šīs pašas rūpes saglabāt iepriekš minēto līdzsvaru atbilstoši samērīguma principam raksturo Tiesas sniegto Direktīvas 2008/48 23. panta interpretāciju, kas ļauj dalībvalstīm noteikt sankcijas, kuras nodrošina kreditoram uzlikto informēšanas pienākumu ievērošanu. Šīs sankcijas, kam jāsaglabājas efektīvām un samērīgām, var sasniegt pat tiesību uz procentiem un izmaksām zaudēšanu, ja kreditors neievēro Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktā paredzētos informēšanas pienākumus, jo šāda bezdarbība apdraud patērētāja iespēju novērtēt savu saistību apjomu ( 23 ). Tomēr Tiesa mīkstina šo nostāju, precizēdama, ka “nevar tikt uzskatīta par samērīgu atbilstoši šiem valsts tiesību aktiem veikta sankcijas piemērošana, kas rada nopietnas sekas aizdevējam, ja nav norādīti tādi no Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktā minētajiem elementiem, kas pēc savas būtības nevar ietekmēt patērētāja iespēju novērtēt savu saistību apjomu” ( 24 ). Tātad, manuprāt, Tiesa samērīguma principa vārdā atzīst, ka Direktīvas 2008/48 23. pantā paredzētā iespēja nedrīkst izraisīt to, ka kreditoram tiek sistemātiski atņemta jebkāda atlīdzība, – izņemot, ja kreditora bezdarbība ir tik smaga, ka tā būtiski apdraud patērētāja tiesības uz skaidru un uzticamu informāciju ( 25 ).

54.

Tādējādi patērētājs – līguma vājākā puse – saņem aizsardzību, ko pastiprina kreditoram uzliktā sankcija. Tomēr šī aizsardzība nav neierobežota un ir piemērojama tikai tad, ja kreditors neizpilda informēšanas pienākumu, kuram Direktīvas 2008/48 kontekstā ir “būtiska nozīme” ( 26 ). Proti, jautājums nav par pārmērīgas nelīdzsvarotības radīšanu starp patērētāju, kurš izmanto savas atteikuma tiesības, un kreditoru. Atteikuma tiesības un to sekas nedrīkst kaitēt tirgus efektivitātei patēriņa kredītu jomā.

55.

Šajā gadījumā es uzskatu, ka rūpes garantēt visiem Savienības patērētājiem augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni, lai sekmētu efektīva patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi, pamatlietā saglabājas spēkā, ja atzīstam, ka valsts tiesību aktos atteikšanās no saistīta kredītlīguma gadījumā var tikt paredzēta pamatsummas procentu atmaksa.

56.

Tomēr jāatgādina – kā jau tika norādīts saistībā ar atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu ( 27 ) –, ka tiesību atteikties no kredītlīguma, kas saistīts ar transportlīdzekļa iegādi, īstenošanas kārtība – it īpaši kredītņēmēja pienākums maksāt kreditoram aizdevuma procentus – atbilstoši līdzvērtības principam nedrīkst būt nedz nelabvēlīgāka par kārtību, kas reglamentē līdzīgas iekšējas situācijas, nedz arī saskaņā ar efektivitātes principu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā.

57.

No tā es secinu, ka tiktāl, ciktāl ar Direktīvu 2008/48 nav izsmeļoši reglamentētas sekas, kādas rada atteikšanās no kredīta, kas saistīts ar preces pirkumu, valsts tiesību aktos var būt prasīts, lai kredītņēmējs samaksātu aizdevuma procentus, kas attiecas uz līdzekļu izmantošanas laikposmu.

58.

Tātad Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts, manuprāt, pieļauj to, ka kredītņēmējam ir jāmaksā paredzētie procenti par laikposmu no [brīža], kad līdzekļi darīti pieejami, līdz preces atdošanai vai kredīta beigām, ja atteikuma tiesības ir tikušas izmantotas. Tajā pašā laikā dalībvalstis saglabā iespēju atbilstoši Direktīvas 2008/48 23. pantam noteikt sankcijas kreditoram šīs direktīvas 10. panta 2. punktā paredzēto informēšanas pienākumu neizpildes gadījumā, ja vien šīs sankcijas neizraisa savstarpējo saistību nesamērīgu izbeigšanu un neapdraud šīs direktīvas primāro mērķi, proti, patērētāja efektīvu aizsardzību.

59.

Šādos apstākļos ierosinu Tiesai atbildēt, ka Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts, pieļauj to, ka pēc atteikšanās no patēriņa kredītlīguma, kas saistīts ar transportlīdzekļa pirkuma līgumu, kredītņēmējam ir pienākums samaksāt līgumā noteiktos aizdevuma procentus par laikposmu no kredīta izmaksas finansētā transportlīdzekļa pārdevējam līdz dienai, kad minētais transportlīdzeklis tiek atdots atpakaļ kreditoram (vai pārdevējam).

60.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa, Vācija) uzdoto otro un trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: