—

atcelt Komisijas lēmumu, ar ko kā nepieņemams noraidīts prasītājas 2021. gada 15. decembra lūgums veikt iekšēju pārskatīšanu, un kas prasītājai ir paziņots ar 2022. gada 1. aprīļa vēstuli, Līgumu pārkāpuma dēļ;

—

papildus vai pakārtoti atzīt, ka Komisija ir prettiesiski atturējusies no rīcības atbilstoši LESD 265. pantam, kad prasītājs uz to aicināja 2021. gada 15. decembra vēstulē, un/vai nav noteikusi savu nostāju attiecībā uz tajā ietverto prasītājas sūdzību;

—

atzīt, ka apstākļos, kādos Zviedrijas 2020. gada janvāra Integrētais nacionālais enerģētikas un klimata plāns (turpmāk tekstā – “Zviedrijas INEKP”) neatbilst Orhūsas konvencijai, Komisija to ir prettiesiski novērtējusi un/vai pieņēmusi un/vai publicējusi, un tāpēc tas pārkāpj ES un starptautiskās tiesības un/vai ir prettiesisks;

—

atzīt, ka apstākļos, kādos notika un turpinājās nopietni vides tiesību pārkāpumi, Komisija nepildīja savus pozitīvos pienākumus atbilstoši Savienības un starptautiskajām tiesībām, lai veiktu tādus pasākumus, kas ir nepieciešami un atbilstoši Zviedrijas INEKP neatbilstības Orhūsas konvencijai problēmas risināšanai un/vai novēršanai;

—

atzīt, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1999 (1) Orhūsas konvencija, tostarp tās 7. pants, netiek īstenots, tādēļ tā neatbilst ES un starptautiskajām vides tiesībām, un tāpēc ir prettiesiska.

—

saistībā ar INEKP un it īpaši Zviedrijas INEKP neatbilstību Orhūsas konvencijai atzīt, ka Komisijas Regulā (ES) 2018/1999 paredzēto pienākumu neizpilde ir minētās regulas pārkāpums, konvencijas pārkāpums un turklāt Līgumos paredzēto Komisijas pozitīvo pienākumu neizpilde;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums, kas prasītājai tika paziņots 2022. gada 1. aprīļa vēstulē, esot atceļams. Prasītāja iesniedza Komisijai lūgumu ar 2021. gada 15. decembra vēstuli. Atbildot uz prasītājas lūgumu, kas iekļauts minētajā vēstulē, Komisija uzskatīja prasītājas atbildi par nepieņemamu. Prasītāja apgalvo, ka Komisijas lēmums šajā ziņā ir būtiski nepilnīgs, ir uzskatāms par ES un starptautisko vides tiesību pārkāpumu, un pārkāpj Līgumus. Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi savus pozitīvos pienākumus atbilstoši Līgumiem un starptautiskajām tiesībām, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 3., 6. un 7. pantam. Turklāt prasītāja norāda, ka ar apstrīdēto Komisijas lēmumu ir pārkāpti ES sekundārie tiesību akti, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1367/2006 9. un 10. pants. (2) Prasītāja apgalvo, ka ar Komisijas lēmumu tiek pārkāptas prasītājas tiesības vērsties tiesā atbilstoši Orhūsas konvencijai un Regulai Nr. 1367/2006. Tāpat prasītāja apgalvo, ka Komisijas administratīvais akts, kā tas ir definēts Regulā Nr. 1367/2006, pārkāpj Līgumus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka papildus vai pakārtoti pirmajam pamatam Komisija nav rīkojusies LESD 265. panta izpratnē attiecībā uz INEKP, kurus novērtēja, pieņēma un publicēja Komisija, tostarp it īpaši apstrīdēto Zviedrijas INEKP. Nerīkojoties uz prasītājas lūguma veikt iekšēju pārskatīšanu, kas iesniegts saskaņā ar LESD 265. pantu, pamata, Komisija nav izpildījusi savus pozitīvos pienākumus, kas paredzēti Līgumos, tostarp it īpaši LES 3. pantā un LESD 191. pantā. Šis pārkāpums atspoguļo arī klaju starptautisko un Eiropas paražu un līgumu tiesību pārkāpumu, tostarp Orhūsas konvencijas 3., 6., un 7. panta, Regulas Nr. 1367/2006 9. un 10. panta un Lēmuma VII/8f, ko 2021. gada 21. oktobrī pieņēma Orhūsas konvencijas pušu sanāksme, par to, kā Eiropas Savienība pilda savus konvencijā (ar grozījumiem) noteiktos pienākumus, pārkāpumu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka tas, ka Komisija nav nodrošinājusi Zviedrijas INEKP pilnīgu atbilstību Orhūsas konvencijai, nozīmē, ka minētais INEKP ir un visā attiecīgajā laikā ir bijis novērtēts, pieņemts un publicēts, acīmredzami pārkāpjot ES un starptautiskās tiesības, un tādēļ tas ir prettiesisks. Šajā ziņā prasītāja attiecībā uz minēto INEKP izvirza iebildi par prettiesiskumu atbilstoši LESD 277. pantam.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ar Regulu (ES) 2018/1999 Orhūsas konvencija, tostarp tās 7. pants, netiek īstenots, un tā neatbilst ES un starptautiskajām vides tiesībām. Attiecīgi prasītāja apgalvo, ka Regula (ES) 2018/1999 pārkāpj Līgumus un būtu jāatzīst par prettiesisku.