–

HF vārdā – S. Schomburg un M. Weber, Rechtsanwälte,

–

Generalstaatsanwaltschaft München vārdā – F. Halabi, pārstāvis,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, P. Busche, M. Hellmann un U. Kühne, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Baumgart un M. Wasmeier, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 54. pantu Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas 1985. gada 14. jūnija Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā (turpmāk tekstā – “Šengenas konvencija”) un kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 610/2013 (OV 2013, L 182, 1. lpp.), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar izdošanas lūgumu, ko Amerikas Savienoto Valstu iestādes ir iesniegušas Vācijas Federatīvās Republikas iestādēm, lai veiktu kriminālvajāšanu pret Serbijas valstspiederīgo HF.

3

Šengenas konvencija tika noslēgta, lai nodrošinātu Šengenā 1985. gada 14. jūnijā parakstītā Nolīguma starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 13. lpp.) īstenošanu.

4

Šengenas konvencijas 20. panta, kas ietverts tās II sadaļas 4. nodaļā “Ārvalstnieku pārvietošanās nosacījumi”, 1. punktā ir noteikts:

“Ārvalstnieki, kam nav vajadzīga vīza, var brīvi pārvietoties [l]īgumslēdzēju [p]ušu teritorijās ilgākais 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ja vien viņi atbilst 5. panta 1. punkta a), c), d) un e) apakšpunktā minētajām ieceļošanas prasībām.”

5

Šengenas konvencijas 54. pantā, kas ietverts tās III sadaļas 3. nodaļā ““Non bis in idem” principa piemērošana”, ir paredzēts:

“Personu, kuras sakarā vienā [l]īgumslēdzējā [p]usē ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā [l]īgumslēdzējā [p]usē, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās [l]īgumslēdzējas [p]uses tiesību aktiem, kurā spriedums pieņemts.”

6

Šengenas konvencija Savienības tiesībās tika iekļauta ar Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam ar Amsterdamas līgumu pievienoto Protokolu, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā (OV 1997, C 340, 93. lpp.), saskaņā ar “Šengenas acquis”, kā tas ir definēts šī protokola pielikumā.

7

Saskaņā ar minētā protokola 2. panta 1. punkta otro daļu:

“[Eiropas Savienības] Padome [..] saskaņā ar attiecīgiem līgumu noteikumiem nosaka juridisko pamatu katram noteikumam vai lēmumam, kurš veido Šengenas acquis.”

8

Piemērojot šo tiesību normu, Padome 1999. gada 20. maijā pieņēma Lēmumu 1999/436/EK, ar ko atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem nosaka tiesisko bāzi visām normām un lēmumiem, kas veido Šengenas acquis (OV 1999, L 176, 17. lpp.). No šī lēmuma 2. panta un A pielikuma izriet, ka Padome kā Šengenas konvencijas 54. panta juridiskos pamatus ir norādījusi LES 34. un 31. pantu.

9

2003. gada 25. jūnija Nolīguma par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm (OV 2003, L 181, 27. lpp.; turpmāk tekstā – “ES un ASV nolīgums”) 1. pants ir formulēts šādi:

“Atbilstoši šā līguma noteikumiem Līgumslēdzējas puses apņemas veicināt sadarbības pastiprināšanu izdošanas attiecību jomā starp dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm attiecībā uz likumpārkāpēju izdošanu.”

10

ES un ASV nolīguma 3. pantā “Šā nolīguma darbības joma attiecībā uz divpusējiem izdošanas līgumiem ar dalībvalstīm” ir paredzēti nosacījumi un kārtība, saskaņā ar kuru šī nolīguma 4.–14. pantā ietvertie noteikumi aizstāj vai papildina dalībvalstu noslēgtos divpusējos izdošanas līgumus ar Amerikas Savienotajām Valstīm.

11

Minētā nolīguma 16. pantā “Pagaidu piemērošana” ir noteikts:

“1.   Šo nolīgumu piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms un arī pēc tā stāšanās spēkā.

2.   Šo nolīgumu piemēro izdošanas lūgumiem, kas iesniegti pēc tā stāšanās spēkā. [..]”

12

Šī paša nolīguma 17. pantā “Nereglamentētie iemesli” ir noteikts:

“1.   Šis nolīgums neierobežo lūguma saņēmēju valsti sniegt atteikumu, kura pamatojums ir iemesls, ko nereglamentē šis nolīgums, bet kas ir atrunāts spēkā esošajā divpusējā izdošanas līgumā starp dalībvalsti un Amerikas Savienotajām Valstīm.

2.   Ja lūguma saņēmējas valsts konstitucionālie principi vai saistošie galīgie tiesu nolēmumi var radīt šķērsli tās izdošanas saistību pildīšanai un šajā nolīgumā vai attiecīgā divpusējā līgumā nav paredzēta jautājumu atrisināšana, starp lūguma saņēmēju un iesniedzēju valsti notiek konsultācijas.”

13

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2016, L 77, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1240 (2018. gada 12. septembris), ar ko izveido Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmu (ETIAS) un groza Regulas (ES) Nr. 1077/2011, (ES) Nr. 515/2014, (ES) 2016/399, (ES) 2016/1624 un (ES) 2017/2226 (OV 2018, L 236, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas Robežu kodekss”), 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Attiecībā uz plānotu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, katru reizi ņemot vērā pēdējās uzturēšanās 180 dienu laikposmu, uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas šādi ieceļošanas noteikumi:

[..].”

14

Ar šo tiesību normu ir aizstāts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.), 5. panta 1. punkts, ar kuru savukārt tika aizstāts Šengenas konvencijas 5. panta 1. punkts. Tādējādi tagad Šengenas konvencijas 20. panta 1. punkts ir jāizprot tā, ka tas ietver norādi uz Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punktu.

15

Saskaņā ar Regulas 2018/1806 3. panta 1. punktu:

“I pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzai.”

16

Šīs regulas 4. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“II pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgie ir atbrīvoti no 3. panta 1. punktā izklāstītās prasības, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā.”

17

Starp trešām valstīm, kas iekļautas minētā II pielikuma sarakstā, ir arī Serbijas Republika.

18

1978. gada 20. jūnijaAuslieferungsvertrag zwischen der Bundesrepublik Deutschland und den Vereinigten Staaten von Amerika (Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienoto Valstu Līgums par izdošanu; BGBl. 1980 II, 647. lpp.; turpmāk tekstā – “Vācijas un ASV Līgums par izdošanu”) 1. panta “Izdošanas pienākums” 1. punktā ir paredzēts:

“Līgumslēdzējas puses apņemas saskaņā ar šī līguma noteikumiem viena otrai izdot personas, pret kurām tiek veikta kriminālvajāšana par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts lūguma iesniedzējas valsts teritorijā, vai kuras tiek meklētas, lai izpildītu tiesas noteiktu sodu vai piemērotu drošības līdzekli, un atrodas citas līgumslēdzējas puses teritorijā.”

19

Šī līguma 2. pantā “Noziedzīgi nodarījumi, kuru dēļ var piemērot izdošanu”, kurā grozījumi izdarīti ar 1986. gada 21. oktobraZusatzvertrag zum Auslieferungsvertrag zwischen der Bundesrepublik Deutschland und den Vereinigten Staaten von Amerika (Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienoto Valstu Līguma par izdošanu Papildlīgums; BGBl. 1988 II, 1087. lpp.), ir noteikts:

“(1)   Saskaņā ar šo līgumu noziedzīgi nodarījumi, kuru dēļ var piemērot izdošanu, ir noziedzīgi nodarījumi, kas ir sodāmi saskaņā ar abu līgumslēdzēju pušu tiesību aktiem. [..]

(2)   Izdošanu veic par noziedzīgu nodarījumu, kura dēļ var piemērot izdošanu:

[..].”

20

Minētā līguma 8. pants “Ne bis in idem” ir formulēts šādi:

“Izdošanai nepiekrīt, ja lūguma saņēmējas valsts kompetentās iestādes apsūdzēto personu jau ir galīgi attaisnojušas vai notiesājušas par to pašu noziedzīgo nodarījumu, par kuru tiek lūgta izdošana.”

21

Kā norāda iesniedzējtiesa, Vācijas un ASV Līgums par izdošanu ir ticis pielāgots ES un ASV nolīgumam ar 2006. gada 18. aprīļaZweiter Zusatzvertrag zum Auslieferungsvertrag zwischen der Bundesrepublik Deutschland und den Vereinigten Staaten von Amerika (Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienoto Valstu Līguma par izdošanu Otrais papildlīgums; BGBl. 2007 II, 1634. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrais papildlīgums”).

22

2022. gada 20. janvārī Serbijas valstspiederīgajam HF Vācijā tika piemērots pagaidu apcietinājums, pamatojoties uz sarkano paziņojumu, kuru pēc Amerikas Savienoto Valstu iestāžu pieprasījuma publicēja Starptautiskā Kriminālpolicijas organizācija (Interpols), jo minētās iestādes lūdza HF izdošanu, lai veiktu kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti laikā no 2008. gada septembra līdz 2013. gada decembrim. Šis sarkanais paziņojums tika publicēts, pamatojoties uz United States District Court for the District of Columbia (Amerikas Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala apgabaltiesa) 2018. gada 4. decembrī izsniegto apcietināšanas orderi.

23

Tādējādi kopš 2022. gada 20. janvāra HF atrodas izdošanas apcietinājumā Vācijā šīs izdošanas procedūras vajadzībām.

24

Izdošanas lūgumā minētie noziedzīgie nodarījumi saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumā ietverto aprakstu ir vienošanās par dalību noziedzīgās koruptīvās organizācijās un vienošanās par krāpšanu banku jomā un krāpšanu, izmantojot telekomunikāciju ierīces, atbilstoši Title 18, U. S. Code, sections 1962 (d) un 1349.

25

Ar 2022. gada 25. janvāra vēstuli Amerikas Savienoto Valstu iestādes Vācijas iestādēm nosūtīja 2018. gada 4. decembra apcietināšanas orderi kopā ar United States Court of Appeals for the District of Columbia (Amerikas Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala apelācijas tiesa) grand jury tajā pašā dienā izdoto apsūdzības rakstu.

26

Aizturēšanas brīdī HF norādīja, ka dzīvo Slovēnijā, un uzrādīja Serbijas pasi, kas izdota 2016. gada 11. jūlijā un derīga līdz 2026. gada 11. jūlijam, 2017. gada 3. novembrī izsniegtu uzturēšanās atļauju Slovēnijā ar 2019. gada 3. novembrī beigušos derīguma termiņu, kā arī Kosovas personas apliecību. Kā minēts iesniedzējtiesas nolēmumā, 2020. gadā Slovēnijas iestādes noraidīja HF pieteikumu par šīs uzturēšanās atļaujas pagarināšanu.

27

Pēc iesniedzējtiesas Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija), kurai ir jāpieņem lēmums par lūgumu izdot HF Amerikas Savienotajām Valstīm, un Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra, Vācija) pieprasījuma Slovēnijas iestādes iesniedza turpinājumā norādīto informāciju.

28

Pirmkārt, ar Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa, Slovēnija) 2012. gada 6. jūlija spriedumu, kas 2012. gada 19. oktobrī ieguvis res judicata spēku, HF esot notiesāts ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un trim mēnešiem par laikposmā no 2009. gada decembra līdz 2010. gada jūnijam izdarīto noziedzīgo nodarījumu “uzbrukums informācijas sistēmai”Kazenski zakonik (Slovēnijas Kriminālkodekss) 221. panta IV punkta, lasot to kopsakarā ar II punktu, izpratnē.

29

Otrkārt, šis brīvības atņemšanas sods esot aizstāts ar 480 stundām sabiedriskā darba, ko HF esot pilnībā nostrādājis līdz 2015. gada 25. jūnijam.

30

Treškārt, ar 2020. gada 23. septembra lēmumu Okrožno sodišče v Kopru (Koperas apgabaltiesa, Slovēnija) esot noraidījusi Slovēnijas iestādēm iesniegto Amerikas Savienoto Valstu iestāžu lūgumu par HF izdošanu kriminālvajāšanas veikšanai, jo par šajā lūgumā minētajiem faktiem pirms 2010. gada jūlija Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) bija pieņēmusi spriedumu, kas minēts šī sprieduma 28. punktā. Attiecībā uz citiem minētajā izdošanas lūgumā aprakstītajiem faktiem pēc 2010. gada jūnija neesot aizdomu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

31

Visbeidzot, ceturtkārt, šis Okrožno sodišče v Kopru (Koperas apgabaltiesa) nolēmums esot apstiprināts ar Višje sodišče v Kopru (Koperas apelācijas tiesa, Slovēnija) 2020. gada 8. oktobra nolēmumu un esot ieguvis res judicata spēku.

32

Iesniedzējtiesa apstiprina, pirmām kārtām, ka Slovēnijas iestādēm iepriekš iesniegtais izdošanas lūgums un pamatlietā aplūkotais izdošanas lūgums attiecas uz tiem pašiem noziedzīgajiem nodarījumiem un, otrām kārtām, ka fakti, par kuriem Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) ir lēmusi savā spriedumā, kas minēts šī sprieduma 28. punktā, ir identiski tiem, uz kuriem attiecas šis pēdējais minētais izdošanas lūgums, ciktāl tajos ir aprakstīti noziedzīgi nodarījumi, kas izdarīti līdz 2010. gada jūnijam.

33

Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka izdošanas lūguma likumība, ciktāl tas attiecas uz faktiem pirms 2010. gada jūlija, ir atkarīga no tā, vai ne bis in idem princips, kāds tas ir nostiprināts Šengenas konvencijas 54. pantā, lasot to kopsakarā ar Hartas 50. pantu, ir piemērojams pamatlietā.

34

Šī tiesa vērš uzmanību uz to, ka 2021. gada 12. maija spriedums Bundesrepublik Deutschland (Interpola sarkanais paziņojums) (C‑505/19, turpmāk tekstā – “spriedums Interpola sarkanais paziņojums, EU:C:2021:376) neļauj šo jautājumu atrisināt, ņemot vērā atšķirības starp pamatlietu un lietu, kura ir pamatā minētajam spriedumam.

35

Pirmkārt, šī tiesa norāda, ka HF nav Savienības pilsonis.

36

Otrkārt, pamatlietas priekšmets esot formāls izdošanas lūgums, nevis tikai Interpola sarkanā paziņojuma publicēšana, lai panāktu pagaidu aizturēšanu iespējamas izdošanas nolūkā.

37

Treškārt, ja Vācijas Federatīvajai Republikai būtu jāatsaka HF izdošana pienākuma ievērot ne bis in idem principu Hartas 50. panta izpratnē dēļ, tā pārkāptu Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 1. panta 1. punktā paredzēto izdošanas pienākumu, jo HF inkriminētais noziedzīgais nodarījums atbilstot šī līguma 2. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

38

Apstāklis, ka par daļu no noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuriem iesniegts pamatlietā aplūkotais izdošanas lūgums, proti, nodarījumiem, kas izdarīti līdz 2010. gada jūnijam, HF jau ir ticis galīgi notiesāts ar Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) 2012. gada 6. jūlija spriedumu un ka piespriestais sods jau ir pilnībā izpildīts, neesot šķērslis viņa izdošanai ASV. Kā skaidri izrietot no Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 8. panta formulējuma, ar to lūguma saņēmējai valstij esot aizliegts piekrist izdošanai ne bis in idem principa dēļ tikai tad, ja apsūdzēto personu galīgi ir notiesājušas šīs valsts, proti, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvās Republikas, kompetentās iestādes. Šo pantu neesot iespējams interpretēt tādējādi, ka tas attiecas arī uz citās dalībvalstīs pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem.

39

Turklāt Vācijas Federatīvā Republika un Amerikas Savienotās Valstis sarunās par Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu esot skaidri vienojušās, ka trešās valstīs pieņemti nolēmumi nerada šķērsli izdošanai.

40

Visbeidzot, šāda Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 8. panta interpretācija izrietot arī no tā, ka Otrajā papildlīgumā, ar kuru Vācijas un ASV Līgums par izdošanu tika pielāgots ES un ASV nolīgumam, nav paredzēta konkrēta tiesību norma, lai dubultās sodīšanas aizliegumu attiecinātu uz visām dalībvalstīm.

41

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Hartas 50. pantā, lasot to kopsakarā ar Šengenas konvencijas 54. pantu, Vācijas Federatīvajai Republikai nav noteikts pienākums atteikt HF izdošanu par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) ir pieņēmusi galīgo spriedumu.

42

Šajā ziņā, pirmkārt, šī tiesa apstiprina, ka nosacījumi Hartas 50. pantā un Šengenas konvencijas 54. pantā nostiprinātā ne bis in idem principa piemērošanai pamatlietā ir izpildīti.

43

Vispirms – HF esot galīgi notiesāts ar dalībvalsts tiesas spriedumu, un piespriestais sods esot pilnībā izpildīts.

44

Turpinājumā – šī sprieduma 42. punktā minētās tiesību normas neesot paredzēts piemērot tikai Savienības pilsoņiem.

45

Turklāt saskaņā ar spriedumu “Interpola sarkanais paziņojums” (94. un 95. punkts) vienas dalībvalsts veikta tādas personas pagaidu aizturēšana, attiecībā uz kuru pēc trešās valsts lūguma ir izdots sarkanais paziņojums, esot saukšana pie atbildības Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē. Līdz ar to lēmums par tādas izdošanas likumību, kāda ir aplūkota pamatlietā, kurš izraisa attiecīgās personas nodošanu lūguma iesniedzējai trešai valstij kriminālvajāšanas veikšanai, arī būtu jāuzskata par saukšanu pie atbildības.

46

Visbeidzot – lēmums par kādā dalībvalstī aizturēta trešās valsts valstspiederīgā izdošanas Amerikas Savienotajām Valstīm likumību esot Savienības tiesību īstenošana Hartas 51. panta izpratnē. Šāds lēmums katrā ziņā attiecoties uz ES un ASV nolīgumu, kura piemērošanā esot jāņem vērā Hartā nostiprinātās pamattiesības. Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa, aizturēšanas brīdī HF bija tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Šengenas konvencijas 20. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, kā arī ar Regulas 2018/1806 4. panta 1. punktu, ņemot vērā, ka uz viņu kā Serbijas valstspiederīgo attiecās atbrīvojums no vīzas prasības. Tādējādi, piemērojot Šengenas konvencijas 20. pantu, esot jāņem vērā minētās pamattiesības.

47

Lai gan tas ir tā, otrkārt, iesniedzējtiesai ir šaubas jautājumā, vai no Hartas 50. panta, lasot to kopsakarā ar Šengenas konvencijas 54. pantu, var izrietēt, ka trešās valsts valstspiederīgo nevar izdot Amerikas Savienotajām Valstīm.

48

Šajā ziņā tā norāda, ka spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums” Tiesa atsaucās uz personas, uz kuru attiecās sarkanais paziņojums, proti, Vācijas pilsoņa, tiesībām brīvi pārvietoties LESD 21. panta izpratnē, pēc tam secinot, ka šai personai ir piemērojams ne bis in idem princips, kas garantēts Šengenas konvencijas 54. pantā, Interpola sarkanā paziņojuma publikācijas kontekstā ar mērķi panākt šīs personas pagaidu aizturēšanu, lai veiktu tās iespējamu izdošanu trešai valstij.

49

Tomēr HF kā Serbijas valstspiederīgajam neesot tiesību brīvi pārvietoties LESD 21. panta 1. punkta izpratnē. Toties, tā kā viņš ir atbrīvots no vīzas prasības, viņam esot tiesības brīvi pārvietoties Šengenas konvencijas 20. panta izpratnē. Tādējādi esot jāpārbauda, vai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tiesības brīvi pārvietoties pēdējās minētās tiesību normas izpratnē var tikt ierobežotas.

50

Šajā ziņā iesniedzējtiesa drīzāk sliecoties uzskatīt, ka Šengenas konvencijas 54. panta noteikumi kopsakarā ar Hartas 50. panta noteikumiem nerada šķērsli HF izdošanai Amerikas Savienotajām Valstīm, ņemot vērā, ka šai tiesai ir jāievēro Vācijas un ASV Līgumā par izdošanu paredzētais izdošanas pienākums.

51

Lai nonāktu pie šāda secinājuma, iesniedzējtiesa balstās uz LESD 351. panta pirmās daļas interpretāciju, saskaņā ar kuru tas attiecoties arī uz nolīgumiem, kuri, lai gan ir noslēgti pēc 1958. gada 1. janvāra, skar jomu, kas ir nonākusi Savienības kompetencē tikai pēc minēto nolīgumu noslēgšanas Savienības kompetences paplašināšanas dēļ, kura šo nolīgumu noslēgšanas brīdī attiecīgajai dalībvalstij objektīvi nebija paredzama.

52

Taču Vācijas un ASV Līgums par izdošanu stājās spēkā 1980. gada 30. jūlijā, proti, pirms 1985. gada 14. jūnijā tika noslēgts Nolīgums starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, un a fortiori – pirms 1990. gada 19. jūnijā tika noslēgta Šengenas konvencija un 1997. gada 2. oktobrī – Amsterdamas līgumam pievienotais Protokols, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā. Tādējādi Vācijas Federatīvā Republika, noslēdzot Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu, neesot varējusi paredzēt, ka ne bis in idem Eiropas līmenī vai tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās tiks iekļauta Savienības kompetences jomās.

53

Piedevām, tā kā ES un ASV nolīgumā šāds ne bis in idem princips Eiropas mērogā nav paredzēts, no tā a contrario varot secināt, ka divpusēju līgumu par izdošanu, kurā paredzēts tikai valsts mēroga dubultās sodīšanas aizliegums, ir jāturpina ievērot.

54

Šādos apstākļos Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Šengenas konvencijas] 54. pants kopsakarā ar [Hartas] 50. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas nepieļauj, ka šīs konvencijas līgumslēdzējas valsts un ES dalībvalsts iestādes izdod trešai valstij trešās valsts valstspiederīgo, kurš nav Savienības pilsonis LESD 20. panta izpratnē, ja šī persona jau citā dalībvalstī ar galīgu tiesas spriedumu ir notiesāta par tiem pašiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas izdošanas lūgums, un šis spriedums ir izpildīts un ja lēmums atteikt šīs personas izdošanu trešai valstij būtu iespējams tikai tad, ja tiktu pieļauts ar šo trešo valsti noslēgtā divpusējā izdošanas nolīguma pārkāpums?”

55

Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lūgusi piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a panta pirmajā daļā un Tiesas Reglamenta 107. pantā.

56

Lūguma pamatojumam iesniedzējtiesa ir atsaukusies uz faktu, ka kopš 2022. gada 20. janvāra HF atrodas izdošanas apcietinājumā Vācijā pamatlietā aplūkotās izdošanas procedūras vajadzībām un ka atbilde uz uzdoto jautājumu var ietekmēt minēto izdošanas apcietinājumu.

57

Pirmkārt, jānorāda, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas it īpaši uz Šengenas konvencijas 54. panta interpretāciju un – kā izriet no Lēmuma 1999/436 2. panta un A pielikuma – Padome kā Šengenas konvencijas 54. panta juridiskos pamatus ir norādījusi LES 34. un 31. pantu.

58

Lai gan LES 34. pants ar Lisabonas līgumu ir atcelts, LES 31. panta noteikumi ir pārņemti LESD 82., 83. un 85. pantā. Pēdējās minētās tiesību normas ietilpst LESD trešās daļas V sadaļā par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tātad šim lūgumam var piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktu.

59

Otrkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka kritērijs, kas attiecas uz steidzamību, ir izpildīts, ja attiecīgā persona pamatlietā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas dienā atrodas apcietinājumā un tās paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no pamatlietas atrisinājuma (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, C un CD (Juridiskie šķēršļi lēmuma par nodošanu izpildei), C‑804/21 PPU, EU:C:2022:307, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka HF pašlaik ir piemērots pagaidu apcietinājums un ka atkarībā no atbildes uz uzdoto jautājumu iesniedzējtiesai varētu būt jāuzdod HF atbrīvot.

61

Šādos apstākļos Tiesas otrā palāta – pēc tiesneses referentes priekšlikuma un uzklausījusi ģenerāladvokātu – 2022. gada 15. jūlijā nolēma iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu apmierināt.

62

Piedevām tā, pamatojoties uz Reglamenta 113. panta 2. punktu, nolēma nodot šo lietu Tiesai, lai to iedalītu virspalātai.

63

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Šengenas konvencijas 54. pants, to lasot Hartas 50. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz dalībvalsts iestādēm izdot trešās valsts valstspiederīgo citai trešai valstij, ja, pirmkārt, šis valstspiederīgais citā dalībvalstī ir galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem, kas minēti izdošanas lūgumā, un ir izcietis tajā noteikto sodu un, otrkārt, izdošanas lūgums ir balstīts uz divpusēju līgumu par izdošanu, kurā ne bis in idem principa tvērums ir ierobežots, to attiecinot tikai uz spriedumiem, kas pasludināti lūguma saņēmējā dalībvalstī.

64

Iesākumā jāatgādina, ka ne bis in idem princips ir Savienības tiesību pamatprincips, kurš tagad ir nostiprināts Hartas 50. pantā (spriedumi, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 22. punkts, kā arī 2022. gada 22. marts, Nordzucker u.c., C‑151/20, EU:C:2022:203, 28. punkts).

65

Turklāt šis princips, kas ir nostiprināts arī Šengenas konvencijas 54. pantā, izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. Tātad Šengenas konvencijas 54. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 50. pantu, kura būtības ievērošanu tas nodrošina (šajā nozīmē skat. spriedumu “Interpola sarkanais paziņojums”, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Ņemot vērā iesniedzējtiesas paustās un šī sprieduma 47.–53. punktā izklāstītās šaubas, vispirms jāizvērtē ar Šengenas konvencijas 54. pantu saistītie interpretācijas elementi un tikai pēc tam jāaplūko jautājums par Vācijas un ASV Līguma par izdošanu, kā arī LESD 351. panta pirmās daļas iespējamo ietekmi uz Šengenas konvencijas 54. panta piemērošanu pamatlietā.

67

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums “Interpola sarkanais paziņojums”, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Kā izriet no Šengenas konvencijas 54. panta formulējuma, tas liedz dalībvalstij personu saukt pie atbildības par to pašu nodarījumu kā tas, par kuru citā dalībvalstī attiecībā uz to jau ir pieņemts galīgs spriedums, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar pēdējās minētās valsts tiesību aktiem.

69

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa Tiesai konkrēti jautā, pirmām kārtām, par šīs tiesību normas piemērošanu attiecībā uz formālu izdošanas lūgumu un, otrām kārtām, par to, vai šajā tiesību normā minētais jēdziens “persona” ietver trešās valsts valstspiederīgo.

70

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzskata, ka jēdziens “saukšana pie atbildības” Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē ir attiecināms uz izdošanas lūgumu. Kā būtībā ir konstatēts ģenerāladvokāta secinājumu 46. punktā, ja šajā jēdzienā ietilpst personas, attiecībā uz kuru ir izdots Interpola sarkanais paziņojums, pagaidu aizturēšana ar mērķi ļaut veikt iespējamu šīs personas izdošanu trešai valstij, tam a fortiori tā ir jābūt, runājot par izdošanas lūguma izpildi, jo šāda izpilde ir dalībvalsts akts, kas sekmē faktisku kriminālvajāšanas veikšanu attiecīgajā trešā valstī.

71

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai Šengenas konvencijas 54. pantā minētais jēdziens “persona” ietver trešās valsts valstspiederīgo, jānorāda, ka šajā pantā ir garantēta ne bis in idem principa sniegtā aizsardzība, ja dalībvalstī ir pieņemts galīgs spriedums attiecībā uz “personu”.

72

Tādējādi vispirms ir jākonstatē, ka Šengenas konvencijas 54. panta formulējumā nav paredzēts nosacījums par dalībvalsts pilsonības esamību.

73

Turpinājumā – šo secinājumu apstiprina šīs tiesību normas konteksts.

74

Hartas 50. pantā, kura gaismā ir jāinterpretē Šengenas konvencijas 54. pants, ir noteikts, ka “nevienu” nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu. Līdz ar to arī Hartas 50. pantā nav noteikta saikne ar Savienības pilsoņa statusu. Piedevām, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 49. punktā, šis 50. pants ir ietverts nevis Hartas V sadaļā “Pilsoņu tiesības”, bet gan tās VI sadaļā “Tiesiskums”.

75

Visbeidzot Šengenas konvencijas 54. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru šajā tiesību normā minētais jēdziens “persona” ietver trešās valsts valstspiederīgo, apstiprina arī minētās tiesību normas mērķi.

76

Pirmām kārtām, no judikatūras izriet, ka minētajā pantā ietvertā ne bis in idem principa mērķis ir novērst to, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpā persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts galīgs spriedums, kad tā izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, tiek saukta pie atbildības par tiem pašiem nodarījumiem vairāku dalībvalstu teritorijā, lai nodrošinātu tiesisko drošību, ievērojot valsts iestāžu nolēmumus, kas kļuvuši galīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu “Interpola sarkanais paziņojums”, 79. punkts).

77

Otrām kārtām, Tiesa ir atzinusi – tā kā ne bis in idem princips loģiski izriet no res judicata principa, tā mērķis ir garantēt tiesisko drošību un taisnīgumu, nodrošinot, ka tad, ja attiecīgā persona ir saukta pie atbildības un attiecīgā gadījumā – notiesāta, tā var būt droša, ka netiks atkārtoti saukta pie atbildības par to pašu noziedzīgo nodarījumu (spriedums, 2022. gada 22. marts, Nordzucker u.c., C‑151/20, EU:C:2022:203, 62. punkts). Tādējādi Šengenas konvencijas 54. pants nodrošina to personu sabiedrisko mieru, kuras ir bijušas sauktas pie atbildības un attiecībā uz kurām ir pieņemts galīgais spriedums (spriedums, 2006. gada 28. septembris, Gasparini u.c., C‑467/04, EU:C:2006:610, 27. punkts).

78

Tādējādi, ņemot vērā Šengenas konvencijas 54. panta mērķus, ir jāuzskata, ka šīs tiesību normas piemērošanu nevar ierobežot, to attiecinot tikai uz dalībvalsts pilsoņiem, jo šīs tiesību normas mērķis plašākā nozīmē ir garantēt ikvienam, kurš kādā dalībvalstī ir notiesāts un izcietis sodu vai attiecīgā gadījumā – galīgi attaisnots, iespēju pārvietoties Šengenas zonā bez vajadzības baidīties no kriminālvajāšanas citā dalībvalstī par tiem pašiem nodarījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 45. punkts).

79

Vēl ir jāpiebilst, ka tiesas sēdē tika uzdots jautājums, vai HF uzturēšanās likumīgajam vai nelikumīgajam raksturam aizturēšanas brīdī ir nozīme, nosakot, vai uz viņu attiecas vai neattiecas šīs konvencijas 54. pants.

80

Tomēr šādam elementam Šengenas konvencijas 54. panta piemērošanas nolūkā nav nozīmes. Pat ja attiecīgās personas uzturēšanās aizturēšanas brīdī nebūtu vai vairs nebūtu likumīga, šis apstāklis neizraisītu to, ka tiek izslēgta iespēja viņam saņemt šajā pantā paredzēto aizsardzību.

81

Ir taisnība, kā norādīts šī sprieduma 76. punktā, ka Šengenas konvencijas 54. pantā paustā ne bis in idem principa mērķis ir garantēt personai, attiecībā uz kuru kādā dalībvalstī ir pieņemts galīgais spriedums, iespēju pārvietoties Šengenas zonā bez vajadzības baidīties no kriminālvajāšanas citā dalībvalstī par tiem pašiem nodarījumiem.

82

Tomēr no šīs tiesību normas nebūt neizriet, ka tajā paredzēto pamattiesību esamība attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem būtu padarīta atkarīga no tā, vai ir izpildīti nosacījumi par viņu uzturēšanās likumību vai tiesībām brīvi pārvietoties Šengenas zonā. Vienīgā prasība, kas ir noteikta šajā tiesību normā un piemērojama visos gadījumos, ir prasība par kādā no dalībvalstīm pieņemtu galīgo spriedumu, ņemot vērā noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas valsts tiesību aktiem.

83

Tāpat ir jāuzsver, ka nevienā citā Šengenas konvencijas normā tās 54. panta piemērošanai nav izvirzīti nosacījumi par attiecīgās personas uzturēšanās likumību vai tiesībām brīvi pārvietoties Šengenas zonā. Turklāt, lai gan šī tiesību norma ietilpst Šengenas konvencijas III sadaļā “Policija un drošība”, tiesību normas par ārvalstnieku pārvietošanās nosacījumiem ir ietvertas šīs konvencijas II sadaļā “Kontroles atcelšana pie iekšējām robežām un personu pārvietošanās”.

84

Piedevām, kā atgādināts šī sprieduma 76. un 77. punktā, Šengenas konvencijas 54. pantā noteiktā ne bis in idem principa mērķis ir arī nodrošināt tiesisko drošību brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, ievērojot dalībvalstu publisko iestāžu lēmumus, kas kļuvuši galīgi.

85

Ikvienas personas, attiecībā uz kuru kādā dalībvalstī ir pieņemts galīgs spriedums – neatkarīgi no šīs personas valstspiederības un uzturēšanās likumības –, aizsardzība pret jaunu kriminālvajāšanu par tiem pašiem nodarījumiem citā dalībvalstī sekmē šī mērķa sasniegšanu.

86

No tā izriet, ka tādā lietā, kāda aplūkota pamatlietā, neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona aizturēšanas brīdī ir bijusi likumīgas vai nelikumīgas uzturēšanās situācijā, un tātad – no tā, vai tai bija vai nebija tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Šengenas konvencijas 20. panta 1. punktu, ir jāuzskata, ka uz šo personu attiecas šīs konvencijas 54. pants.

87

Šo konstatējumu neliek apšaubīt tas, ka spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums”, kā uzsver iesniedzējtiesa, Tiesa ir vairākkārt atsaukusies uz tiesībām brīvi pārvietoties LESD 21. panta izpratnē.

88

No minētā sprieduma, it īpaši no tā 89.–93. un 106. punkta, izriet, ka Tiesa minētajā spriedumā Šengenas konvencijas 54. pantu ir interpretējusi tikai Hartas 50. panta, bet nevis LESD 21. panta gaismā. Piedevām, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 52. punktā, minētajā spriedumā ietvertās atsauces uz LESD 21. pantu ir izskaidrojamas ar tās lietas apstākļiem, kura bija minētā sprieduma pamatā un kurā Vācijas pilsonis sūdzējās par to, ka Interpola sarkanā paziņojuma publicēšana attiecībā uz viņu viņam traucējot īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar šo pantu, jo viņš nevarēja doties uz citu dalībvalsti ārpus Vācijas Federatīvās Republikas, nepakļaujot sevi aizturēšanas riskam.

89

Turklāt Tiesa 2014. gada 27. maija spriedumā Spasic (C‑129/14 PPU, EU:C:2014:586, 61.–63. punkts) nepauda šaubas par Šengenas konvencijas 54. panta, to lasot LES 3. panta 2. punkta gaismā, piemērojamību pamatlietā, lai gan minētā tiesvedība, tāpat kā šajā pamatlietā, attiecās uz Serbijas valstspiederīgo, kuram nebija LESD 21. pantā garantēto tiesību brīvi pārvietoties.

90

No tā izriet, ka Šengenas konvencijas 54. pants, to lasot Hartas 50. panta gaismā, liedz dalībvalsts iestādēm izdot trešās valsts valstspiederīgo citai trešai valstij, ja, pirmkārt, šis valstspiederīgais citā dalībvalstī jau ir galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem, kas minēti izdošanas lūgumā, un, otrkārt, notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar šīs otras valsts tiesību aktiem.

91

Šo Šengenas konvencijas 54. panta interpretāciju nevar likt apšaubīt argumenti, kurus Minhenes Ģenerālprokuratūra un Vācijas valdība ir izvirzījušas gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē un saskaņā ar kuriem gadījumā, kad tiek lūgta trešās valsts valstspiederīgā izdošana citai trešai valstij, minētais pants ir jāinterpretē šauri, lai garantētu justīcijas pienācīgu darbību un kriminālvajāšanas efektivitāti. Šajā kontekstā šīs ieinteresētās personas pauž šaubas, vai tiesvedībā, kas norisinājusies Slovēnijas tiesās, ir ņemti vērā visi atbilstošie elementi – it īpaši noteikta informācija, kas bijusi Amerikas Savienoto Valstu iestāžu rīcībā –, lai spriestu par HF darbībām minēto tiesu aplūkotajā laikposmā.

92

Šajā ziņā jāatgādina – gan dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz savstarpējo uzticēšanos starp šīm dalībvalstīm, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie pieļauj telpas bez iekšējām robežām izveidi un saglabāšanu (spriedums, 2019. gada 15. oktobris, Dorobantu, C‑128/18, EU:C:2019:857, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

93

Runājot it īpaši par Šengenas konvencijas 54. pantu, Tiesa ir atzinusi, ka no tā noteikti izriet, ka starp dalībvalstīm pastāv savstarpēja uzticēšanās to attiecīgajām krimināltiesību sistēmām un ka ikviena no minētajām valstīm akceptē citās dalībvalstīs spēkā esošo krimināltiesību piemērošanu pat tad, ja, piemērojot tās pašas valsts tiesības, rastos atšķirīgs risinājums. Saskaņā ar šo savstarpējo uzticēšanos ir nepieciešams, lai attiecīgās otras dalībvalsts kompetentās iestādes akceptētu galīgo nolēmumu, kurš ir pieņemts pirmās dalībvalsts teritorijā, tādu, kāds tas šīm iestādēm ir paziņots (šajā nozīmē skat. spriedumu “Interpola sarkanais paziņojums”, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Šajā gadījumā tāda Šengenas konvencijas 54. panta interpretācija, kādu iesaka Minhenes Ģenerālprokuratūra un Vācijas valdība, tā kā tā pieļautu vairākkārtēju kriminālvajāšanas veikšanu pret vienu un to pašu personu par tiem pašiem nodarījumiem, par kuriem tā ir galīgi notiesāta vai attaisnota citā dalībvalstī, attiecībās starp dalībvalstīm liktu apšaubīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpas kā telpas bez iekšējām robežām pašu pamatu un būtu pretrunā savstarpējas uzticēšanās un tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas krimināllietās principiem, uz kuriem šī tiesību norma ir balstīta.

95

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot arī, vai tas, ka, pirmkārt, ES un ASV nolīgumā nav paredzēts uz ne bis in idem principu balstīts atteikuma pamats un, otrkārt, Vācijas un ASV Līgumā par izdošanu ne bis in idem principa tvērums ir ierobežots, to attiecinot tikai uz spriedumiem, kas pasludināti lūguma saņēmējā dalībvalstī, var ietekmēt atbildi, kura sniedzama uz prejudiciālo jautājumu.

96

Šajā ziņā no ES un ASV nolīguma 1. panta izriet, ka Savienība un Amerikas Savienotās Valstis atbilstoši šī nolīguma noteikumiem ir apņēmušās veicināt sadarbības pastiprināšanu “izdošanas attiecību jomā starp dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm attiecībā uz likumpārkāpēju izdošanu”.

97

Piedevām no minētā nolīguma 3. panta “Šā nolīguma darbības joma attiecībā uz divpusējiem izdošanas līgumiem ar dalībvalstīm” izriet, ka ES un ASV nolīguma 4.–14. pantā ietvertie noteikumi saskaņā ar šajā 3. pantā paredzētajiem nosacījumiem un kārtību aizstāj vai papildina starp dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm noslēgto divpusējo līgumu par izdošanu noteikumus.

98

Tātad šis nolīgums ir piemērojams pastāvošām attiecībām starp dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm izdošanas jomā, proti, attiecībām, kuras ir regulētas spēkā esošos divpusējos līgumos par izdošanu, tādos kā Vācijas un ASV Līgums par izdošanu. Kā apgalvo Eiropas Komisija, minētais nolīgums tādējādi veido izdošanas uz Amerikas Savienotajām Valstīm procedūrām piemērojamu vienotu sistēmu, kurā iekļaujas pastāvošie divpusējie līgumi par izdošanu.

99

Turklāt ES un ASV nolīguma 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka to piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms un arī pēc tā stāšanās spēkā, proti, 2010. gada 1. februāra, un tā 2. punktā – ka to piemēro izdošanas lūgumiem, kas iesniegti pēc šīs stāšanās spēkā.

100

Tā kā ES un ASV nolīgumā nav tieši paredzēta izdošanas procedūra, bet gan tas ir balstīts uz spēkā esošajos divpusējos līgumos par izdošanu paredzētajām izdošanas procedūrām, tā 16. panta 2. punktā minētajiem izdošanas lūgumiem noteikti ir jābūt iesniegtiem, pamatojoties uz divpusēju līgumu par izdošanu starp dalībvalsti un Amerikas Savienotajām Valstīm, tādu kā Vācijas un ASV Līgums par izdošanu.

101

No tā izriet, ka ES un ASV nolīgums ir piemērojams tādai izdošanas procedūrai, kāda aplūkota pamatlietā, jo izdošanas lūgums, pamatojoties uz Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu, tika iesniegts pēc šī nolīguma stāšanās spēkā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 10. aprīlis, Pisciotti, C‑191/16, EU:C:2018:222, 32. punkts).

102

Ir taisnība, ka ES un ASV nolīgumā nav skaidri paredzēts, ka ne bis in idem principa piemērojamība ļautu dalībvalstu iestādēm atteikt Amerikas Savienoto Valstu pieprasītu izdošanu (spriedums “Interpola sarkanais paziņojums”, 97. punkts).

103

Tomēr ES un ASV nolīguma 17. panta 2. punkts attiecas uz situācijām, kad lūguma saņēmējas valsts konstitucionālie principi vai saistošie galīgie tiesu nolēmumi var radīt šķērsli tās izdošanas pienākuma izpildei un kad ne ES un ASV nolīgums, ne arī piemērojamais divpusējais līgums neļauj atrisināt šo jautājumu, – paredzot, ka šādās situācijās starp lūguma saņēmēju un iesniedzēju valsti notiek konsultācijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 10. aprīlis, Pisciotti, C‑191/16, EU:C:2018:222, 40. punkts).

104

Tātad ar 17. panta 2. punktu principā tiek pieļauts, ka dalībvalsts, pamatojoties vai nu uz tās konstitucionālo tiesību principiem, vai arī saistošiem galīgiem tiesu nolēmumiem, piešķir īpašu statusu personām, attiecībā uz kurām ir pieņemts galīgais spriedums par to pašu noziedzīgo nodarījumu, par ko ir lūgta izdošana, šo izdošanu aizliedzot (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 10. aprīlis, Pisciotti, C‑191/16, EU:C:2018:222, 41. punkts). Tādējādi tas ir autonoms un pakārtots juridiskais pamats ne bis in idem principa piemērošanai saistībā ar izdošanas lūgumu, ko Amerikas Savienotās Valstis ir iesniegušas dalībvalstij, ja piemērojamais divpusējais līgums šo jautājumu neļauj atrisināt.

105

Tomēr iesniedzējtiesa vērš uzmanību uz to, ka, lai gan Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 8. pantā ir paredzēts – izdošanai nepiekrīt, ja lūguma saņēmējas valsts kompetentās iestādes attiecībā uz apsūdzēto jau ir pieņēmušas galīgo tiesas spriedumu par to pašu noziedzīgo nodarījumu, par ko tiek lūgta izdošana, šāda iespēja nav paredzēta galīga sprieduma gadījumā, kurš pieņemts citā valstī.

106

Dalībvalstu pilnvaras pieņemt noteikumus par izdošanas procedūrām tomēr ir jāīsteno saskaņā ar Savienības tiesībām, kurās ietilpst Šengenas konvencijas 54. pants un Hartas 50. pants, kas, ņemot vērā šī sprieduma 86. un 101. punktā izdarītos konstatējumus, ir piemērojams pamatlietā. No Tiesas judikatūras izriet – ja nav Savienības tiesību noteikumu, kuros būtu regulētas izdošanas trešai valstij procedūras, šādu noteikumu pieņemšana paliek dalībvalstu kompetencē, un tām ir pienākums šo kompetenci īstenot, ievērojot Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu “Interpola sarkanais paziņojums”, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

107

Iesniedzējtiesa savā nolēmumā norāda, ka Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 8. pantu nav iespējams interpretēt tādējādi, ka tas attiektos uz citās dalībvalstīs pasludinātiem spriedumiem.

108

Ja nav iespējams veikt atbilstīgu interpretāciju, pārākuma princips paredz pienākumu valsts tiesai, kurai atbilstoši savai kompetencei ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, nodrošināt šo tiesību prasību pilnīgu iedarbību strīdā, ko tā izskata, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes nepiemērojot nekādu – pat vēlāk pieņemtu – valsts tiesisko regulējumu, kurš ir pretrunā kādai Savienības tiesību normai, kam ir tieša iedarbība, un tai nav jālūdz vai jāgaida, lai šis valsts tiesiskais regulējums vispirms tiktu atcelts likumdošanas kārtībā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg-Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

109

Šajā ziņā Tiesa attiecībā uz Hartas 50. pantā nostiprināto ne bis in idem principu ir atzinusi, ka šai tiesību normai piemīt tieša iedarbība (spriedumi, 2018. gada 20. marts, Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, EU:C:2018:193, 68. punkts, kā arī 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C‑234/17, EU:C:2018:853, 38. punkts). Ņemot vērā šī sprieduma 65. punktā atgādināto judikatūru, tas pats attiecas uz Šengenas konvencijas 54. pantu.

110

Līdz ar to iesniedzējtiesai, kā prasīts šī sprieduma 108. punktā minētajā judikatūrā, ir jānodrošina Šengenas konvencijas 54. panta un Hartas 50. panta pilnīga iedarbība pamatlietā, pēc savas ierosmes nepiemērojot nevienu tādu Vācijas un ASV Līguma par izdošanu normu, kas nav saderīga ar šajos pantos nostiprināto ne bis in idem principu, un tai nav jāgaida, kamēr Vācijas Federatīvā Republika veic iespējamu minētā līguma pārskatīšanu.

111

Šajā ziņā nav nozīmes iesniedzējtiesas norādītajam apstāklim, ka Vācijas Federatīvā Republika un Amerikas Savienotās Valstis 1978. gadā notikušajās sarunās saistībā ar šo līgumu par izdošanu ir vienojušās, ka trešās valstīs pasludinātie nolēmumi neradīs šķērsli izdošanai. Neskarot LESD 351. panta izvērtējumu šī sprieduma 115.–127. punktā, šādas saistības nevar būt pārākas par pienākumiem, kas šai dalībvalstij izriet no šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajām Savienības tiesību normām, sākot no to spēkā stāšanās brīža.

112

Jāpiebilst, ka gadījumā, ja ir izslēgta tāda Vācijas un ASV Līguma par izdošanu atbilstošo noteikumu interpretācija, kas būtu saderīga ar Šengenas konvencijas 54. pantu un Hartas 50. pantu, kā tie ir interpretēti šī sprieduma 90. punktā, ir jāuzskata, ka minētais līgums neļauj atrisināt jautājumu par ne bis in idem principa piemērošanu, kāds ir izvirzīts pamatlietā, un šis jautājums līdz ar to ir jāatrisina, pamatojoties uz ES un ASV nolīguma 17. panta 2. punktu, to lasot minētā 50. panta gaismā.

113

Ņemot vērā šī sprieduma 104. punktā izdarīto konstatējumu un kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 67. un 68. punktā, ES un ASV nolīguma 17. panta 2. punkts var attiekties uz tādu tiesas nolēmumu kā Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) 2012. gada 6. jūlija spriedums, jo no paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka saistošs galīgs tiesas nolēmums var radīt šķērsli lūguma saņēmējas valsts izdošanas pienākuma izpildei situācijā, kad starp attiecīgo dalībvalsti un Amerikas Savienotajām valstīm noslēgts divpusējs līgums par izdošanu neļauj atrisināt ne bis in idem principa piemērošanas jautājumu.

114

No tā izriet – apstāklis, ka Vācijas un ASV Līgumā par izdošanu ne bis in idem principa tvērums ir ierobežots, to attiecinot tikai uz spriedumiem, kuri pasludināti lūguma saņēmējā dalībvalstī, nevar likt apšaubīt Šengenas konvencijas 54. panta piemērojamību pamatlietā, kas izriet no šī sprieduma 90. punktā veiktās šīs tiesību normas interpretācijas.

115

Vēl ir jāizvērtē, vai, kā apgalvo iesniedzējtiesa, LESD 351. panta pirmā daļa var tikt interpretēta tādējādi, ka Savienības tiesību normas neskar Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu, un Vācijas iestādes līdz ar to varētu pamatlietā aplūkoto izdošanas lūgumu apmierināt, nepārkāpjot Savienības tiesības.

116

Saskaņā ar LESD 351. panta pirmo daļu Līgumi neietekmē tiesības un pienākumus, ko uzliek nolīgumi, kurus pirms 1958. gada 1. janvāra un – attiecībā uz kandidātvalstīm – pirms to pievienošanās dienas viena vai vairākas dalībvalstis, no vienas puses, noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses.

117

Jākonstatē, kā atzīst pati iesniedzējtiesa, ka šī tiesību norma, ņemot vērā tās formulējumu, nav piemērojama pamatlietā, jo Vācijas un ASV Līgums par izdošanu tika parakstīts 1978. gada 20. jūnijā un stājās spēkā 1980. gada 30. jūlijā, t.i., pēc 1958. gada 1. janvāra.

118

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma nav jāinterpretē plaši – tā, ka tā attiecas arī uz nolīgumiem, ko kāda dalībvalsts ir noslēgusi pēc 1958. gada 1. janvāra vai pēc tās pievienošanās dienas, bet pirms datuma, kurā Savienība ir ieguvusi kompetenci jomā, uz kuru attiecas šie nolīgumi.

119

Šajā ziņā jākonstatē, ka LESD 351. panta pirmā daļa ir noteikums, kas, ja ir izpildīti tā piemērošanas nosacījumi, var pieļaut atkāpes no Savienības tiesību, tostarp primāro tiesību, piemērošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 301. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

120

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru izņēmumi ir interpretējami šauri, lai vispārējais noteikums nezaudētu jēgu (spriedums, 2015. gada 26. februāris, Wucher Helicopter un Euro-Aviation Versicherung, C‑6/14, EU:C:2015:122, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

121

Šāda šaura interpretācija it īpaši ir jāpiemēro attiecībā uz LESD 351. panta pirmo daļu, jo šī tiesību norma pieļauj atkāpi nevis no konkrēta principa, bet no jebkuras Līgumu normas piemērošanas.

122

Turklāt šāda šaura interpretācija ir jāpiemēro arī attiecībā uz dalībvalstu pienākumu saskaņā ar LESD 351. panta otro daļu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu nesaderību, kas pastāv starp nolīgumu un Līgumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 3. marts, Komisija/Austrija, C‑205/06, EU:C:2009:118, 45. punkts; 2009. gada 3. marts, Komisija/Zviedrija, C‑249/06, EU:C:2009:119, 45. punkts, kā arī 2020. gada 22. oktobris, Ferrari, C‑720/18 un C‑721/18, EU:C:2020:854, 67. punkts).

123

Papildus tam LESD 351. panta pirmajā daļā ietvertā atsauce uz 1958. gada 1. janvāri vai – attiecībā uz kandidātvalstīm – uz to pievienošanās dienu tika iekļauta ar Amsterdamas līgumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. maijā. Līdz tam EK līguma 234. pantā bija izmantots formulējums “pirms šis Līgums stājies spēkā”.

124

Tādējādi, kad sarunās par Amsterdamas līgumu dalībvalstis grozīja normu, kas tagad ir LESD 351. panta pirmā daļa, tās nolēma kā atbilstošos datumus noteikt 1958. gada 1. janvāri vai – attiecībā uz kandidātvalstīm – to pievienošanās dienu. Pieņemot Nicas un Lisabonas līgumus, šis teksts netika grozīts.

125

Lai gan dalībvalstis, noslēdzot šos līgumus, jau apzinājās, ka Savienības kompetence var laika gaitā būtiski mainīties, tostarp jomās, uz kurām attiecas nolīgumi, ko tās bija noslēgušas ar trešām valstīm, dalībvalstis neparedzēja iespēju LESD 351. panta pirmās daļas vajadzībām ņemt vērā datumu, kad Savienība ir ieguvusi kompetenci noteiktā jomā.

126

No tā izriet, ka šī atkāpi ietverošā tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz nolīgumiem, kas noslēgti pirms 1958. gada 1. janvāra vai – attiecībā uz kandidātvalstīm – pirms to pievienošanās dienas.

127

Tāpēc LESD 351. panta pirmā daļa Vācijas un ASV Līgumam par izdošanu nav piemērojama.

128

Lai iesniedzējtiesai sniegtu iespējami lietderīgāko atbildi, vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru atbilstošais kritērijs, lai izvērtētu tā paša noziedzīgā nodarījuma esamību Hartas 50. panta izpratnē, ir identisks faktiskais sastāvs, ar to saprotot nesaraujami savstarpēji saistītu konkrētu apstākļu kopumu, kas ir izraisījis attiecīgās personas galīgu attaisnošanu vai notiesāšanu. Tādējādi ar šo pantu ir aizliegts par identiskiem nodarījumiem dažādu šajā nolūkā īstenotu procesu noslēgumā piemērot vairākus krimināltiesiska rakstura sodus (spriedums, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

129

Līdz ar to nosacījums par tā paša noziedzīga nodarījuma esamību ietver prasību, lai faktiskais sastāvs būtu identisks. Toties ne bis in idem principu nav paredzēts piemērot, ja aplūkotie nodarījumi ir nevis identiski, bet tikai līdzīgi (spriedums, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 36. punkts).

130

Faktiskā sastāva identiskums nozīmē konkrētu apstākļu kopumu, kas izriet no notikumiem, kuri būtībā ir tie paši, jo tajos ir iesaistīts viens un tas pats izdarītājs un tie ir nesaraujami savstarpēji saistīti laikā un telpā (spriedums, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 37. punkts).

131

Šajā gadījumā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotais izdošanas lūgums attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, ko HF esot izdarījis laikposmā no 2008. gada septembra līdz 2013. gada decembrim. Otrkārt, iesniedzējtiesa uzsver, ka nodarījumi, par kuriem attiecībā uz HF ir pieņemts galīgais spriedums Slovēnijā, ir identiski šajā izdošanas lūgumā minētajiem nodarījumiem, ciktāl tajā ir aprakstīti noziedzīgie nodarījumi, kas izdarīti līdz 2010. gada jūnijam. Tādējādi tā norāda, ka Slovēnijas tiesu pasludinātais notiesājošais spriedums attiecas tikai uz daļu no nodarījumiem, par kuriem ir iesniegts minētais izdošanas lūgums.

132

Tomēr šajā lietā uzdotais jautājums ir balstīts uz premisu, ka izdošanas lūgumā minētie nodarījumi ir tie paši, par kuriem attiecībā uz apsūdzēto personu citas dalībvalsts tiesas jau ir pieņēmušas galīgo spriedumu.

133

Šajā ziņā iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence lemt par faktiem, nevis Tiesai, ir jānosaka, vai nodarījumi, par kuriem ir iesniegts pamatlietā aplūkotais izdošanas lūgums, ir tie paši, par kuriem Slovēnijas tiesas ir pieņēmušas galīgo spriedumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2006. gada 28. septembris, Gasparini u.c., C‑467/04, EU:C:2006:610, 56. punkts, kā arī 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 38. punkts). Lai gan tas ir tā, Tiesa var minētajai tiesai sniegt Savienības tiesību interpretācijas elementus saistībā ar faktu identiskuma vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, Nordzucker u.c., C‑151/20, EU:C:2022:203, 42. punkts).

134

Tādēļ, ņemot vērā šī sprieduma 128.–130. punktā atgādināto judikatūru, ir jāprecizē, pirmkārt, ka ne bis in idem princips Šengenas konvencijas 54. panta izpratnē, to lasot Hartas 50. panta gaismā, nevar radīt šķērsli izdošanai attiecībā uz noziedzīgajiem nodarījumiem, kurus šķietami ir izdarījusi attiecīgā persona un kuru faktiskie apstākļi saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesas vērtējumu, ievērojot tās rīcībā esošos lietas materiālus, neietilpst laikposmā, ko citas dalībvalsts tiesas ņēmušas vērā, pieņemot notiesājošo spriedumu.

135

Otrkārt, ne bis in idem principu nevar attiecināt uz iespējamiem izdošanas lūgumā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri, lai gan tie ir izdarīti laikposmā, kas ņemts vērā, pieņemot šo notiesājošo spriedumu, attiecas uz citu faktisko sastāvu, nevis to, par kuru pieņemts minētais notiesājošais spriedums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 16. novembris, Mantello, C‑261/09, EU:C:2010:683, 50. punkts).

136

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Šengenas konvencijas 54. pants, to lasot Hartas 50. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz dalībvalsts iestādēm izdot trešās valsts valstspiederīgo citai trešai valstij, ja, pirmkārt, šis valstspiederīgais citā dalībvalstī ir galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem, kas minēti izdošanas lūgumā, un ir izcietis tajā noteikto sodu un, otrkārt, izdošanas lūgums ir balstīts uz divpusēju līgumu par izdošanu, kurā ne bis in idem principa tvērums ir ierobežots, to attiecinot tikai uz spriedumiem, kas pasludināti lūguma saņēmējā dalībvalstī.

137

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

54. pants Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas 1985. gada 14. jūnija Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā un kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 610/2013, to lasot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. panta gaismā,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas liedz dalībvalsts iestādēm izdot trešās valsts valstspiederīgo citai trešai valstij, ja, pirmkārt, šis valstspiederīgais citā dalībvalstī ir galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem, kas minēti izdošanas lūgumā, un ir izcietis tajā noteikto sodu un, otrkārt, izdošanas lūgums ir balstīts uz divpusēju līgumu par izdošanu, kurā ne bis in idem principa tvērums ir ierobežots, to attiecinot tikai uz spriedumiem, kas pasludināti lūguma saņēmējā dalībvalstī.