–

UA vārdā – V. B. Hambardzhiev un I. S. Velinova, advokati,

–

“Eurobank Bulgaria” AD vārdā – K. S. Chuturkova, advokat,

–

Bulgārijas valdības vārdā – T. Mitova, R. Stoyanov un L. Zaharieva, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, J. Očková un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Pucciariello, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Koleva un H. Tserepa‑Lacombe, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64/EK (2007. gada 13. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (OV 2007, L 319, 1. lpp.), 4. panta 19. un 23. punktu, lasot kopsakarā ar tās 59. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā UA, Itālijas pilsonis, vēršas pret “Eurobank Bulgaria” AD, Bulgārijā reģistrētu banku (turpmāk tekstā – “Eurobank”), par naudas summu samaksu, kas atbilst neatļautiem bankas darījumiem ar prasītāja pamatlietā bankas konta aktīviem, kā arī materiālā kaitējuma, kas nodarīts ar šiem bankas darījumiem, un piemērojamo likumisko nokavējuma procentu atlīdzību.

3

Atbilstoši Direktīvas 2007/64 33. apsvēruma trešajam teikumam:

“Līguma noteikumus un nosacījumus attiecībā uz elektroniskās naudas instrumenta [maksājumu instrumenta] nodrošināšanu un izmantošanu, kura mērķis būtu palielināt patērētāja pierādīšanas pienākumu vai samazināt izdevēja pierādīšanas pienākumu, būtu jāuzskata par spēkā neesošiem.”

4

Šīs direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punktā bija paredzēts:

“Šī direktīva attiecas tikai uz maksājumu pakalpojumiem [Eiropas] Kopienā. [..]”

5

Minētās direktīvas 4. pants “Definīcijas” bija izteikts šādā redakcijā:

“Šajā direktīvā izmanto šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 54. pantā “Piekrišana un piekrišanas atsaukšana” bija paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai maksājumu darījums tiktu uzskatīts par autorizētu tikai tad, ja maksātājs ir devis piekrišanu veikt maksājuma darījumu. Maksātājs var autorizēt maksājumu darījumu pirms maksājuma darījuma izpildīšanas vai, ja par to ir vienojušies maksātājs un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs, pēc tās.

2.   Piekrišanu izpildīt maksājuma darījumu vai maksājumu darījumu virkni dod kārtībā, par ko ir panākta vienošanās starp maksātāju un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzēju.

Ja šādas piekrišanas nav, maksājuma darījumu uzskata par neatļautu.

3.   Maksātājs savu piekrišanu var atsaukt jebkurā laikā, bet ne vēlāk par 66. pantā minēto neatceļamības dienu. Maksājumu darījumu virknes veikšanai dotu piekrišanu var atsaukt, kā rezultātā jebkuri maksājumu darījumi nākotnē jāuzskata par neautorizētiem.

4.   Par piekrišanas došanas kārtību vienojas maksātājs un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs.”

7

Direktīvas 2007/64 55. panta “Maksājumu instrumentu izmantošanas ierobežojumi” 1. punktā bija noteikts:

“Gadījumos, kad piekrišanas došanai izmanto noteiktu maksājumu instrumentu, maksātājs var vienoties ar savu maksājumu pakalpojumu sniedzēju par tērēšanas limitu maksājumu darījumiem, izmantojot šo maksājumu instrumentu.”

8

Saskaņā ar direktīvas 58. pantu “Paziņojums par neatļautiem vai nepareiziem maksājumu darījumiem”:

“Maksājumu pakalpojumu lietotājs no maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņem kļūdas labojumu tikai tad, ja viņš ir informējis savu pakalpojumu sniedzēju bez liekas kavēšanās, tiklīdz viņš ir uzzinājis par jebkādu neautorizētu vai nepareizu maksājumu darījumu, ieskaitot 75. pantā minēto, un ne vēlāk par 13 mēnešiem pēc debitēšanas dienas, izņemot gadījumus, ja attiecīgā gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav sniedzis vai darījis pieejamu informāciju par šo maksājumu darījumu atbilstīgi III sadaļai.”

9

Minētās direktīvas 59. pants “Pierādījumi par maksājuma darījumu autentiskuma noteikšanu un izpildi” bija izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstis nosaka, ka tad, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir atļāvis izpildītu maksājuma darījumu, vai ja viņš apgalvo, ka maksājuma darījums ir izpildīts kļūdaini, maksājumu pakalpojumu sniedzējam jāpierāda, ka maksājumu darījumam tika noteikts autentiskums, tas tika precīzi reģistrēts un iegrāmatots un tajā nav notikušas tehniskas kļūmes vai citi trūkumi.

2.   Ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir atļāvis kādu izpildītu maksājuma darījumu, pats par sevi nav pietiekams tikai ar to, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir reģistrējis maksājumu instrumenta lietojumu [maksājumu pakalpojumu sniedzēja reģistrēta maksājumu instrumenta lietošana pati par sevi nav pietiekama], lai pierādītu, vai nu ka maksātājs bija autorizējis maksājumu darījumu, vai ka maksātājs ir rīkojies krāpnieciski, [vai rupjas] nolaidības dēļ vai tīši nav pildījis vienu vai vairākus savus 56. pantā paredzētos pienākumus.”

10

Šīs direktīvas 60. pantā “Maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība par neatļautiem maksājumu darījumiem” bija paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, neskarot 58. pantu, neatļauta maksājumu darījuma gadījumā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties atlīdzina maksātajam neatļautā maksājumu darījuma summu un attiecīgā gadījumā atjauno tā maksājuma konta stāvokli, no kura tika noņemta šī summa, līdz stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu noticis neatļautais maksājumu darījums.

2.   Var noteikt papildu finansiālo kompensāciju saskaņā ar tiem tiesību aktiem, ko piemēro līgumam starp maksātāju un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzēju.”

11

Direktīvas 2007/64 86. pantā “Pilnīga saskaņošana” bija paredzēts:

“1.   Neskarot 30. panta 2. punktu, 33. pantu, 34. panta 2. punktu, 45. panta 6. punktu, 47. panta 3. punktu, 48. panta 3. punktu, 51. panta 2. punktu, 52. panta 3. punktu, 53. panta 2. punktu, 61. panta 3. punktu, 72. pantu un 88. pantu, ciktāl šajā direktīvā ir saskaņoti noteikumi, dalībvalstis nepatur spēkā un neievieš citus noteikumus kā vien tos, kas ir ietverti šajā direktīvā.

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji – kaitējot maksājumu pakalpojumu lietotājiem – neatkāptos no tiem attiecīgas valsts tiesību aktiem, ar ko īsteno šo direktīvu vai kas atbilst tai, izņemot gadījumus, ja tas ir skaidri tajos paredzēts.

Tomēr maksājumu pakalpojumu sniedzēji var piešķirt maksājumu pakalpojumu lietotājiem labvēlīgākus noteikumus.”

12

Saskaņā ar Zakon za platezhnite uslugi i platezhnite sistemi ot 2009 g. (2009. gada Maksājumu pakalpojumu un maksājumu sistēmu likums; 2009. gada 27. martaDV Nr. 23), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “ZPUPS”), 51. pantu:

“(1)   Maksājuma darījums ir atļauts, ja maksātājs to ir uzdevis veikt vai ja viņš ir devis piekrišanu tā izpildei. Ja piekrišana nav dota, maksājuma darījumu uzskata par neatļautu.

(2)   Maksātāja atļauja tiek dota pirms maksājuma darījuma izpildes vai, ja maksātājs un tā maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir par to vienojušies, pēc darījuma izpildes.”

13

ZPUPS 56. pants bija izteikts šādā redakcijā:

“(1)   Ja maksājumu pakalpojumu lietotājs apgalvo, ka viņš nav atļāvis izpildīt maksājuma darījumu vai ka maksājuma darījums nav izpildīts pareizi, maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir pienākums pierādīt, ka maksājuma darījumam tika noteikts autentiskums, ka tas ir pienācīgi reģistrēts un iegrāmatots un ka to nav skaruši tehniski trūkumi vai citas nepilnības.

(2)   “autentificēšana” ir procedūra, kas dod iespēju maksājumu pakalpojumu sniedzējam pārbaudīt konkrēta maksājuma instrumenta, ieskaitot tā personalizētos drošības elementus, pielietojuma likumību [..].”

14

ZPUPS 57. panta 1. punktā bija noteikts:

“Neatļauta maksājuma darījuma gadījumā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties atmaksā maksātājam šī neatļautā maksājuma darījuma summu un attiecīgā gadījumā atjauno tā maksājumu konta stāvokli, no kura tika debetēta šī summa, līdz stāvoklim, kādā tas bija pirms neatļautā maksājuma darījuma izpildes.”

15

ZPUPS 58. panta 2. punktā bija paredzēts:

“Maksātājs sedz visus zaudējumus saistībā ar neatļautiem maksājumu darījumiem, ja tas tos ir izraisījis, rīkojoties krāpnieciski vai ar to, ka tas tīši vai rupjas nolaidības dēļ nav pildījis vienu vai vairākus 53. pantā tam noteiktos pienākumus. Šajos gadījumos maksātājs sedz zaudējumus neatkarīgi no summas.”

16

Zakon za zadalzheniyata i dogovorite (Likums par saistībām un līgumiem; 1950. gada 22. novembraDV Nr. 275), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “ZZD”), 75. pantā ir paredzēts:

“(1)   Saistības ir jāizpilda pret kreditoru vai pret personu, ko pilnvarojis kreditors, tiesa vai likums. Pretējā gadījumā izpildījums ir spēkā tikai tad, ja kreditors to ir apstiprinājis vai izmantojis.

(2)   Parādnieks tiek atbrīvots no saistībām, ja viņš ir labticīgi izpildījis saistību pret personu, kura, pamatojoties uz nepārprotamiem apstākļiem, šķiet, ir tāda, kurai ir tiesības saņemt izpildījumu. Patiesajam kreditoram ir tiesības celt prasību pret personu, kura ir saņēmusi izpildījumu. Izpildījums attiecībā uz rīcībnespējīgu kreditoru atbrīvo parādnieku, ja tā ir devusi labumu kreditoram.

[..]”

17

Targovski zakon (Komerclikums; 1991. gada 18. jūnijaDV Nr. 48), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 422. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Ja izsniegtais noguldījuma dokuments ir nozaudēts, iznīcināts vai nozagts, noguldītājam par to nekavējoties rakstiski jāinformē banka. Banka nav atbildīga, ja pirms paziņojuma saņemšanas tā labticīgi ir samaksājusi summu personai, kura, pamatojoties uz nepārprotamiem apstākļiem, šķiet, ir tāda, kurai ir tiesības saņemt minēto summu.”

18

2017. gada 22. novembrī prasītājs pamatlietā un Eurobank noslēdza līgumu par tāda norēķinu konta atvēršanu, ar kuru pēdējā minētā apņēmās atvērt un uzturēt beztermiņa kontu uz konta turētāja vārda un sniegt viņam maksājumu pakalpojumus. Prasītājs pamatlietā apgalvo, ka savu ieguldījumu projektu ietvaros viņš uz savu bankas kontu kopumā ir veicis divpadsmit pārskaitījumus, ieskaitot šajā kontā – kopumā – 999860 EUR.

19

Prasītājs pamatlietā apgalvo, ka tad, kad 2018. gada 6. februārī viņš devās uz Eurobank nodaļu ar nodomu veikt bankas darījumu ar saviem naudas līdzekļiem, attiecīgās bankas darbinieks viņu informēja, ka viņa konta atlikums ir tikai 16000 EUR, un šajā ziņā izsniedza viņam konta izrakstu par laikposmu no šā konta atvēršanas, proti, no 2017. gada 22. novembra, līdz 2018. gada 6. februārim. Prasītājs pamatlietā uzskata, ka tad viņš ir konstatējis, ka kāda persona “MK”, kura viņam neesot zināma, ar sešiem atsevišķiem maksājuma uzdevumiem bija veikusi bankas darījumus viņa kontā par kopējo summu 982000 EUR, uzrādot 2017. gada 1. decembra pilnvaras, kuru, kā tiek apgalvots, izsniedzis Milānas (Itālija) notāru kolēģijā reģistrēts Itālijas notārs (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkotā pilnvara”), kopiju.

20

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šo pamatlietā aplūkotās pilnvaras kopiju prasītājs pamatlietā nav parakstījis.

21

Šajos apstākļos prasītājs pamatlietā, pirmkārt, 2018. gada 6. martā nosūtīja Eurobank ziņojumu par savu līdzekļu prettiesisku izsniegšanu MK un lūdza atmaksāt pieprasīto summu savā bankas kontā. Otrkārt, 2018. gada 8. martā viņš nosūtīja šī ziņojuma kopiju Balgarska narodna banka (BNB, Bulgārijas Valsts banka). Visbeidzot viņš nosūtīja rakstisku informācijas pieprasījumu attiecīgajam Itālijas notāram par pamatlietā aplūkoto pilnvaru. Šis notārs atbildēja, ka viņš nav nedz sagatavojis, nedz apliecinājis nevienu pilnvaru uz MK vārda, ar kuru pēdējais minētais būtu pilnvarots veikt darījumus ar prasītāja pamatlietā bankas kontiem, piebilstot, ka pamatlietā aplūkotā pilnvara “noteikti ir “viltojums””. Minētais notārs arī informēja prasītāju pamatlietā, ka 2018. gada 20. februārī viņš ar elektroniskā pasta vēstuli ir saņēmis Eurobank darbinieka lūgumu apstiprināt pamatlietā aplūkotās pilnvaras spēkā esamību. Atbildē uz šo elektroniskā pasta vēstuli viņš esot uzsvēris, ka šī pilnvara jāuzskata par “viltojumu”, un nākamajā dienā informējis Milānas notāru kolēģiju par “pilnvaras viltojuma” izmantošanu.

22

Prasītājs pamatlietā apgalvo, ka Eurobank darbinieki ir pieļāvuši rupju neuzmanību, ļaudami MK rīkoties ar viņa bankas kontā pieejamiem līdzekļiem, tam uzrādot prettiesisku pilnvaru, ņemot vērā, ka uz pilnvaras nebija prasītāja pamatlietā paraksta.

23

Eurobank apgalvo, ka 2017. gada 22. novembrī, prasītājam pamatlietā atverot savu norēķinu kontu vienā no tās nodaļām, nodaļas darbinieks sapratis, ka viņam ir nodoms pārvaldīt šo kontu, izmantojot pilnvarnieku. Tā kā minētajā kontā bija sagaidāmi starptautiski darījumi un nolūkā nodrošināt attālinātu piekļuvi un naudas summu kustību šajā kontā kontroli prasītājam pamatlietā tika piedāvāti tiešsaistes banku pakalpojumi, īsziņu (SMS) paziņojumu sistēma un debetkarte, bet viņš atteicās izmantot šos pakalpojumus.

24

Eurobank neapstrīd faktiskos apstākļus, uz kuriem atsaucas prasītājs pamatlietā. Tomēr tā norāda, ka MK vispirms 2017. gada 15. decembrī un pēc tam ar katru maksājuma uzdevumu iesniedza attiecīgajam bankas darbiniekam 2017. gada 1. decembra pilnvaras kopiju, kuras atbilstību oriģinālam 2017. gada 5. decembrī bija apliecinājis Itālijas notārs. Šajā kopijā bija iekļauts kompetentās iestādes, proti, Sostituto Procuratore della Repubblica Italiana (Itālijas Republikas prokurora vietnieks), izsniegts apostille, un visus dokumentus no itāļu valodas bulgāru valodā bija iztulkojis zvērināts tulkotājs.

25

Eurobank atzīst, ka 2018. gada 20. februārī tā lūdza šim notāram to informēt, vai pamatlietā aplūkotā pilnvara ir atbilstoši iesniegta un reģistrēta viņa notariālajā reģistrā, vai pilnvaras notariāli apliecinātajai kopijai ir tāds pats juridiskais spēks kā pašai pilnvarai un vai parastajai praksei atbilst tas, ka šādas kopijas tiek izsniegtas, tam nosūtot attiecīgās pilnvaras skenētu kopiju. Nesniedzot precīzu un skaidru atbildi uz viņam uzdotajiem jautājumiem, minētais notārs atbildēja, ka Eurobank iesniegtais dokuments ir “viltojums”.

26

2018. gada 27. februārī Eurobank ar elektroniskā pasta vēstuli nosūtīja rakstisku pieprasījumu Sostituto Procuratore della Repubblica Italiana (Itālijas Republikas prokurora vietnieks), kurš ar savu parakstu bija apliecinājis pamatlietā aplūkotās pilnvaras notariālo kopiju, izmantojot apostille. Atbildē uz šo pieprasījumu Eurobank no Procura di Monza (Moncas prokuratūra, Itālija) saņēma oficiālu apstiprinājumu, ka uz šīs pilnvaras kopijas uzliktais un 2017. gada 12. decembrī izsniegtais apostille ir spēkā esošs.

27

Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) apmierināja prasītāja pamatlietā prasījumus, piemērojot ZPUPS. Šī tiesa nosprieda, ka banka principā ir atbildīga par neatļautiem darījumiem, izņemot, ja to izpilde izriet no fakta, ka konta turētājs tīši vai rupjas neuzmanības dēļ nav izpildījis savus pienākumus – tādā gadījumā tam netiek atmaksāta attiecīgā darījuma vērtība neatkarīgi no šī darījuma summas. Minētā tiesa uzskata, ka, tā kā atbildētāja pamatlietā nav ne atsaukusies uz to, ne pierādījusi, ka prasītājs pamatlietā būtu rīkojies šādi, nav nepieciešams pārbaudīt atbildētājas pamatlietā apgalvojumus par tās iespējamo labticību.

28

Eurobank pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu Apelativen sad Sofia (Sofijas apelācijas tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa.

29

Ņemot vērā Direktīvas 2007/64 86. pantu, kurā noteikts, kādā mērā ar šo direktīvu ir veikta pilnīga saskaņošana, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai gadījumā, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir rīkojies labticīgi un tam uzrādītais maksājumu instruments, aplūkojot no formāla viedokļa, ir bijis pienācīgs, pamatlietas apstākļos ir iespējams piemērot ZZD 75. panta 2. punktu. Saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu parādnieks tiek atbrīvots no saistībām, ja viņš ir labticīgi izpildījis saistību pret personu, kura, pamatojoties uz nepārprotamiem apstākļiem, šķiet, ir tāda, kurai ir tiesības saņemt izpildījumu.

30

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā aplūkotā pilnvara ir attiecīgās pilnvaras oriģināla, kas ietver pilnvarotāja paraksta notariālu apliecinājumu, kopija, uz kuras ir uzlikts apostille. Saskaņā ar 1961. gada 5. oktobrī Hāgā noslēgtās Konvencijas par ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas prasības atcelšanu (turpmāk tekstā – “Hāgas konvencija”) 2. pantu dokumenta legalizācija, izmantojot apostille, ietver formalitāti, ar kuru tiek apliecināts paraksta īstums un statuss, kādā rīkojusies persona, kura parakstījusi dokumentu, proti, šajā gadījumā – notārs.

31

Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka, ciktāl ar šādu pilnvaru pilnvarniekam ir piešķirtas tiesības rīkoties ar attiecīgā bankas konta naudas līdzekļiem, tā varētu tikt kvalificēta kā “maksājumu instruments” Direktīvas 2007/64 4. panta 23. punkta izpratnē, jo šī pilnvara esot daļa no procedūras, ko maksājumu pakalpojumu lietotājs izmanto, lai ierosinātu maksājuma uzdevumu.

32

Šī tiesa arī uzsver, ka, lai maksājuma darījums tiktu atļauts, tam jābūt izpildītam, pamatojoties uz maksātāja piekrišanu saskaņā ar šīs direktīvas 54. panta 1. punktu. Minētā tiesa uzskata, ka šī piekrišanas prasība nozīmē, ka jāiesniedz pierādījums par gribas izpauduma, ko apliecina maksājuma uzdevums, autorību, un šis pierādījums ir saistīts ar maksājuma darījuma autentificēšanu, proti, procedūru, kas ļauj maksājumu pakalpojumu sniedzējam pārbaudīt konkrēta maksājumu instrumenta, tostarp tā personalizēto drošības elementu, izmantošanu.

33

Turklāt šī pati tiesa norāda, ka saskaņā ar minētās direktīvas 59. pantu pienākums pierādīt maksājuma darījuma autentificēšanu ir attiecīgajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam. Šajā lietā, ja Eurobank pierāda, ka tā ir autentificējusi attiecīgo maksājumu instrumentu, pierādot, ka pamatlietā aplūkotā pilnvara ir pienācīga, maksātāja piekrišana tiktu konstatēta un ar šo instrumentu veiktie maksājumu darījumi tiktu uzskatīti par “atļautiem” šīs pašas direktīvas 54. panta izpratnē.

34

Šajos apstākļos Apelativen sad – Sofia (Sofijas apelācijas tiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2007/64 4. panta 23. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pilnvara, ar kuru bankas konta turētājs pilnvaro pilnvarnieku veikt darījumu ar šajā kontā esošajiem aktīviem, izmantojot maksājuma uzdevumu, ir “maksājumu instruments” šīs tiesību normas izpratnē.

36

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu Savienības tiesību normas tvērumu, jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, G GmbH, C‑134/22, EU:C:2023:567, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Direktīvas 2007/64 4. panta 23. punktā jēdziens “maksājumu instruments” šīs direktīvas izpratnē ir definēts kā “jebkāda(‑as) individuāla(‑as) ierīce(‑es) un/vai procedūru kopums, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko maksājumu pakalpojumu lietotājs izmanto, lai ierosinātu maksājuma uzdevumu”.

38

No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tajā ir nošķirtas divas maksājumu instrumentu kategorijas. Pirmkārt, tās ir individuālas ierīces. Saskaņā ar judikatūru, lai maksājuma instrumentu atzītu par individuālu, tam būtu jāļauj maksājumu pakalpojumu sniedzējam pārbaudīt to, ka maksājumu rīkojumu ir devis lietotājs, kurš ir tiesīgs šādi rīkoties (spriedumi, 2014. gada 9. aprīlis, T‑Mobile Austria, C‑616/11, EU:C:2014:242, 33. punkts, un 2020. gada 11. novembris, DenizBank, C‑287/19, EU:C:2020:897, 70. punkts).

39

Otrkārt, jēdziens “maksājumu instruments” ietver arī jebkuru procedūru kopumu, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies.

40

Turklāt jāuzsver, ka šīs individuālas ierīces un/vai procedūru kopuma izmantošanai pašai par sevi jāļauj ierosināt maksājuma uzdevumu. Šajā ziņā no Direktīvas 2007/64 55.–57. panta formulējuma izriet, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs izdod “maksājumu instrumentu” un dara to pieejamu lietotājam. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 4. panta 3. punktu, kā arī tās pielikuma 5. punktu, minētā direktīva ir piemērojama maksājumu pakalpojumiem, kas ietver jebkuru šajā pielikumā uzskaitītu uzņēmējdarbību, it īpaši maksājumu instrumentu izdošanu un/vai iegūšanu.

41

Šajā lietā bankas konta turētāja speciāla un tieši izteikta pilnvara, kura izdota pilnvarnieka labā, ar kuru šim pilnvarniekam tiek dotas tiesības veikt darījumus šajā kontā un ar kuru vienīgi tek izveidota juridiska saikne starp šī konta turētāju un tā pilnvarnieku, kāda ir pamatlietā aplūkotā pilnvara, pati par sevi nevar tikt uzskatīta par tādu, ar kuru, aplūkojot to atsevišķi, var ierosināt maksājuma uzdevumu Direktīvas 2007/64 4. panta 23. punkta izpratnē.

42

Līdz ar to tāda pilnvara kā tā, kas tiek aplūkota pamatlietā, ar kuru bankas konta turētājs vienpusēji dod tiesības savam pilnvarniekam veikt darījumu ar šajā kontā esošajiem aktīviem, aplūkojot to atsevišķi, nav “maksājumu instruments” Direktīvas 2007/64 4. panta 23. punkta izpratnē.

43

Lai gan tas tā ir, no iesniedzējtiesas sniegtajiem precizējumiem izriet, ka pamatlietas apstākļos 2017. gada 22. novembrī starp Eurobank un prasītāju pamatlietā noslēgtā līguma par norēķinu konta atvēršanu vispārējos noteikumos bija tieši paredzēta iespēja rīkoties ar šo kontu ar tāda pilnvarnieka starpniecību, kas ir pilnvarots ar notariālā ceļā apliecinātu pilnvaru, kurā ietverta tieša gribas izpausme attiecībā uz darījumu veikšanu ar minētajā kontā esošajiem līdzekļiem.

44

Tādējādi, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, šādas pilnvaras un šajā pilnvarā ieceltā pilnvarnieka izdota maksājuma uzdevuma kopīga izmantošana var būt daļa no “procedūru kopuma”, par ko ir vienojušies maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs un ko šis lietotājs var izmantot, lai ierosinātu maksājuma uzdevumu Direktīvas 2007/64 4. panta 23. punkta izpratnē.

45

Tāpēc jākonstatē, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 49.–51. punktā, ka bankas konta turētāja izsniegta pilnvara, skatot to saistībā ar šajā pilnvarā ieceltā pilnvarnieka izdotu maksājuma uzdevumu, var būt daļa no procedūru kopuma, par kurām maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājumu pakalpojumu lietotājs ir vienojušies, lai ierosinātu maksājuma uzdevumu iepriekš minētās tiesību normas izpratnē.

46

Šajā ziņā vēl jāuzsver, ka līguma noteikums, kas ļauj izmantot pilnvaru tā procedūru kopuma ietvaros, kurš veido maksājumu instrumentu, nevar samazināt augsto kontroles līmeni, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējam jānodrošina attiecībā uz maksājumu darījumu autorizāciju. Šajā kontrolē šim pakalpojumu sniedzējam it īpaši varētu būt vajadzība pārbaudīt, ņemot vērā piemērojamās valsts tiesību normas, pilnvaras pierādījuma spēku, kā arī tās personas identitāti, kas, atsaucoties uz šo pilnvaru, norāda sevi kā pilnvarnieku, lai ierosinātu maksājuma uzdevumu.

47

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2007/64 4. panta 23. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pilnvara, ar kuru bankas konta turētājs dod tiesības pilnvarniekam veikt darījumu ar šajā kontā esošajiem aktīviem, izmantojot maksājuma uzdevumu, pati par sevi nav “maksājumu instruments” šīs tiesību normas izpratnē. Tomēr par “maksājumu instrumentu” var tikt kvalificēts procedūru kopums, par ko ir vienojušies šī konta turētājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs un kas ļauj šādā pilnvarā ieceltajam pilnvarniekam ierosināt maksājuma uzdevumu no minētā konta.

48

Iesākumā jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu iedibinātajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (spriedums, 2024. gada 25. janvāris, Parchetul de pe lângă Curtea de Apel Craiova u.c., C‑58/22, EU:C:2024:70, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Turklāt Tiesai var nākties interpretēt Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies, tostarp no iesniedzējtiesas nolēmuma motīvu daļas izsecinot tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. decembris, Nordic Info, C‑128/22, EU:C:2023:951, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šajā lietā jānorāda, ka otrā jautājuma formulējumā tostarp ir minēta Hāgas konvencija, kuras dalībniece nav Eiropas Savienība un kurā nav ietverta klauzula, ar ko Tiesai būtu piešķirta kompetence.

50

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pilnvaras sniegt interpretāciju prejudiciālā kārtā, kuras izriet no LESD 267. panta, attiecas tikai uz Savienības tiesībās ietilpstošām normām. It īpaši attiecībā uz starptautiskiem nolīgumiem ir skaidrs, ka Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un tādējādi tie var būt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets. Turpretim Tiesai principā nav kompetences prejudiciālā nolēmuma procedūrā interpretēt starptautiskus nolīgumus, ko noslēgušas dalībvalstis un trešās valstis (spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Qurbani, C‑481/13, EU:C:2014:2101, 21. un 22. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

51

Tikai tad, ja un ciktāl Savienība ir uzņēmusies kompetenci, kuru iepriekš īstenoja dalībvalstis tādas starptautiskas konvencijas piemērošanas jomā, ko nav noslēgusi Savienība, un tādējādi tās normas būtu saistošas Savienībai, Tiesai ir kompetence interpretēt šādu konvenciju (spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Qurbani, C‑481/13, EU:C:2014:2101, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šajā lietā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 72. punktā, Savienības tiesībās nav nevienas speciālas tiesību normas, kas būtu piemērojama pilnvaras, kura dod iespēju rīkoties ar maksājumu kontu, legalizācijai. Tādējādi Tiesas nav kompetences tieši interpretēt noteikumus par apostille, kuru šādai pilnvarai uzlikusi saskaņā ar Hāgas konvenciju kompetentā ārvalsts iestāde. Tomēr nekas neliedz Tiesai, interpretējot Direktīvas 2007/64 tiesību normas, precizēt, vai maksājuma darījums, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs izpilda, pamatojoties uz notariālu pilnvaru, kurai uzlikts Hāgas konvencijā paredzētais apostille, ir vai nav jāuzskata par atļautu.

53

Šajā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 44. punkta, tāda pilnvara kā tā, kas tiek aplūkota pamatlietā, ir tikai viens elements no procedūru kopuma, par kuru maksājumu pakalpojumu lietotājs un šo pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un kuru šis maksājumu pakalpojumu lietotājs var izmantot, lai ierosinātu maksājuma uzdevumu. Tomēr no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka ar otro un trešo jautājumu tā vēlas noskaidrot, ar kādiem nosacījumiem šādas pilnvaras un pilnvarnieka izdota maksājuma uzdevuma kopīga izmantošana varētu apliecināt attiecīgā bankas konta turētāja “piekrišanu”.

54

Līdz ar to šo jautājumu tvērums ir jāpaplašina, lai interpretētu Direktīvas 2007/64 54. panta 1. un 2. punktu, kuru noteikumi reglamentē jautājumu par piekrišanu maksājuma darījumam. Turklāt, tā kā trešajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar to, ka maksājumu instruments no formālā viedokļa ir pienācīgs, pietiek, lai pierādītu maksātāja piekrišanu maksājuma darījumam, ir nepieciešams interpretēt arī šīs direktīvas 59. panta 2. punktu, kurā paredzēts noteikums par pierādījumu apjomu, kas tiek prasīts, lai pierādītu šādu piekrišanu. Visbeidzot, ņemot vērā, kā izklāstīts šī sprieduma 57.–59. punktā, ka minētās direktīvas tiesību normas, uz kurām attiecas šie jautājumi, saskaņā ar tās 86. panta 1. punktu ir pilnībā saskaņotas, jāuzskata, ka uzdotie jautājumi attiecas arī uz pēdējo minēto tiesību normu.

55

Tāpēc jāuzskata, ka ar otro un trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2007/64 54. panta 1. un 2. punkts, 59. panta 1. un 2. punkts un 86. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja maksājuma darījums ir veikts, pamatojoties uz bankas konta turētāja pilnvaru, kura izdota ar notariālu aktu un kurai uzlikts apostille, un ja konta turētājs apstrīd šīs pilnvaras spēkā esamību un tātad to, ka ir piekritis šim maksājuma darījumam, ar faktu, ka minētā pilnvara no formālā viedokļa šķiet pienācīga, pietiek, lai uzskatītu, ka minētais maksājuma darījums ticis atļauts.

56

Pirmām kārtām, jānorāda, ka iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka atkarībā no Tiesas sniegtajām atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem tā, lai novērtētu maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildību, varēs izdarīt no tām secinājumus par to, vai ir piemērojams ZZD 75. panta 2. punkts, ar kuru ieviesta vispārējā atbildības par izpildi sistēma, kas balstīta uz parādnieka labticības principu, saskaņā ar kuru parādnieks tiek atbrīvots no saistībām, ja viņš ir labticīgi izpildījis saistību pret personu, kura, pamatojoties uz nepārprotamiem apstākļiem, šķiet, ir tāda, kurai ir tiesības saņemt izpildījumu.

57

Jāatgādina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildības par neatļautiem vai nepareizi veiktiem darījumiem sistēma, kas paredzēta Direktīvas 2007/64 60. panta 1. punktā, kā arī tās 58. un 59. pantā, saskaņā ar šīs direktīvas 86. panta 1. punktu ir pilnībā saskaņota. No tā izriet, ka ar šo direktīvu nav saderīga nedz paralēla atbildības sistēma saistībā ar to pašu atbildības iestāšanās gadījumu, nedz arī konkurējoša atbildības sistēma, kas ļautu maksājumu pakalpojumu lietotājam izvirzīt šo atbildību, pamatojoties uz citiem atbildības iestāšanās gadījumiem. Tādējādi ar Direktīvu 2007/64 izveidotā maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildības par neatļautiem vai nepareizi veiktiem darījumiem sistēma var pastāvēt vienlaikus ar konkurējošu valsts tiesībās paredzētu alternatīvu atbildības sistēmu, kas balstīta uz tiem pašiem faktiem un pamatiem, tikai tad, ja šī alternatīvā atbildības sistēma nekaitē šādi saskaņotajai sistēmai un neapdraud šīs direktīvas mērķus un lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. marts, Beobank, C‑351/21, EU:C:2023:215, 37. un 38. punkts).

58

Tādējādi, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 99. punktā, dalībvalstij nav iespējams mīkstināt Direktīvā 2007/64 noteikto saskaņoto maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildības par neatļautiem vai nepareizi veiktiem darījumiem sistēmu, izmantojot valsts tiesību normas, kurās paredzēta šo pakalpojumu sniedzēju samazināta atbildība.

59

Tāds pats secinājums izdarāms attiecībā uz Direktīvas 2007/64 54. pantā paredzētajiem noteikumiem par maksātāja piekrišanu maksājuma darījumam un tās atsaukšanu. Proti, tāpat kā šīs direktīvas 58.–60. pants, arī tās 54. pants nav to tiesību normu vidū, attiecībā uz kurām minētās direktīvas 86. panta 1. punkts dalībvalstīm piešķir rīcības brīvību to īstenošanā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, CRCAM, C‑337/20, EU:C:2021:671, 41. punkts).

60

Otrām kārtām, jāatgādina, ka no Direktīvas 2007/64 59. panta “Pierādījumi par maksājuma darījumu autentiskuma noteikšanu un izpildi” 1. punkta izriet, ka tad, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir atļāvis izpildītu maksājuma darījumu, vai ja viņš apgalvo, ka šis maksājuma darījums ir izpildīts kļūdaini, tā maksājumu pakalpojumu sniedzējam jāpierāda, ka minētajam maksājuma darījumam tika noteikts autentiskums, un ka tas tika precīzi reģistrēts un iegrāmatots.

61

Turklāt no Direktīvas 2007/64 59. panta 2. punkta izriet, ka tad, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir atļāvis kādu izpildītu maksājuma darījumu, maksājumu pakalpojumu sniedzēja reģistrēta maksājumu instrumenta lietošana pati par sevi nav pietiekama, lai pierādītu, ka maksātājs bija autorizējis šo maksājuma darījumu.

62

Visbeidzot – no Direktīvas 2007/64 54. panta 1. un 2. punkta izriet, ka tad, ja maksātājs nav devis piekrišanu izpildīt maksājuma darījumu, kas tiek dota kārtībā, par kuru ir panākta vienošanās starp viņu un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzēju, maksājuma darījums tiek uzskatīts par neatļautu.

63

No šīm tiesību normām secināms, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāpierāda, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir atļāvis maksājuma darījumu, dodot savu piekrišanu šim darījumam kārtībā, par ko puses ir vienojušās.

64

Šo pierādīšanas pienākuma attiecināšanu uz maksājumu pakalpojumu sniedzēju apstiprina šim pakalpojumu sniedzējam uzliktais pienākums autentificēt maksājuma darījumu. Proti, jēdziens “autentificēšana” Direktīvas 2007/64 4. panta 19. punktā ir definēts kā procedūra, kas dod iespēju maksājumu pakalpojumu sniedzējam pārbaudīt “konkrēta maksājumu instrumenta pielietojumu, arī tā personalizētos drošības elementus”.

65

Attiecībā uz jēdzienu “konkrēta maksājumu instrumenta pielietojums” jākonstatē, ka no Direktīvas 2007/64 55. panta 1. punkta izriet, ka maksājumu instrumentu var izmantot, lai maksājumu pakalpojumu lietotājs dotu piekrišanu izpildīt maksājuma darījumu.

66

Šādos apstākļos, kā norāda Eiropas Komisija, no visām šīm tiesību normām, lasot tās kopsakarā, izriet, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam uzliktā pienākuma autentificēt maksājuma darījumu mērķis ir pārbaudīt maksājumu instrumenta izmantošanu, lai konstatētu, ka šo pakalpojumu lietotājs ir devis savu piekrišanu šī maksājuma darījuma izpildei un ka tas līdz ar to var tikt uzskatīts par atļautu.

67

Šajā lietā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotās pilnvaras, kurai ir citas Hāgas konvencijas līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes uzlikts apostille un kuru tā tādējādi no formālā viedokļa uzskata par pienācīgu, kopijas iesniegšana pati par sevi ir pietiekama, lai uzskatītu, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs, lai neiestātos tā atbildība, ir pierādījis, ka attiecīgais maksājuma darījums ir ticis atļauts, proti, ka šo maksājumu pakalpojumu lietotājs ir devis savu piekrišanu tā izpildei.

68

Šajā ziņā jānorāda, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 87. punktā, ka Direktīvas 2007/64 60. panta 1. punktā, kā arī šīs direktīvas 58. un 59. pantā paredzētā maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildības par neatļautiem vai nepareizi veiktiem darījumiem saskaņotā sistēma ir balstīta uz trim būtiskiem un savstarpēji saistītiem elementiem, proti, maksājumu pakalpojumu lietotājam paredzēto paziņošanas pienākumu, pierādīšanas pienākuma noteikšanu šo pakalpojumu sniedzējam un visbeidzot – pierādījumu neesamības gadījumā – šī pakalpojumu sniedzēja atbildību atkarībā no tā, vai attiecīgais darījums ir bijis neatļauts vai nepareizi izpildīts.

69

Ar Direktīvas 2007/64 59. pantu atbildības par neatļautiem vai nepareizi izpildītiem darījumiem saskaņotajā sistēmā ir ieviests maksājumu pakalpojumu lietotājam labvēlīgs pierādīšanas pienākuma mehānisms. Būtībā pierādīšanas pienākums ir maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kuram jāpierāda, ka maksājuma darījumam tika noteikts autentiskums, tas tika precīzi reģistrēts un iegrāmatots. Praksē, ja šīs direktīvas 58. pantā paredzētā paziņošana ir veikta šajā tiesību normā paredzētajā termiņā, 59. pantā paredzētā pierādīšanas sistēma liek attiecināt uz maksājumu pakalpojumu sniedzēju pienākumu nekavējoties atlīdzināt [neatļautā maksājuma darījuma summu] saskaņā ar minētās direktīvas 60. panta 1. punktu (spriedums, 2021. gada 2. septembris, CRCAM, C‑337/20, EU:C:2021:671, 40. punkts).

70

Kā atgādināts šī sprieduma 63. punktā, no Direktīvas 2007/64 54. panta 1. un 2. punkta un 59. panta 1. punkta izriet, ka minētajam pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz pierādījumi, ka tas ir faktiski autentificējis attiecīgo maksājuma darījumu un ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir piekritis šim maksājuma darījumam kārtībā, par ko puses ir vienojušās. Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 98. punktā, pierādīšanas pienākums, kas no tā izriet attiecībā uz šo pakalpojumu sniedzēju, ir ļoti smags.

71

Turklāt jākonstatē, kā ģenerāladvokāts to darījis secinājumu 63. punktā, ka pilnvara ir viena no tiesiskajām darbībām, ar kurām maksājumu pakalpojumu lietotājs var paust savu piekrišanu tādu maksājumu darījumu veikšanai no sava konta, kurus viņa pilnvarnieks īsteno piešķirtā pilnvarojuma ietvaros. Tādējādi šādas pilnvaras formālas pareizības pārbaude attiecīgā gadījumā var būt daļa no maksājumu instrumenta, kurā šī pilnvara ir viens no elementiem, autentificēšanas procedūras, un līdz ar to tā var būt viens no elementiem, kas pakalpojumu sniedzējam ļauj pierādīt, ka lietotājs ir faktiski piekritis maksājuma darījumam, kuru tas apstrīd.

72

Protams, kā pamatoti apgalvo Bulgārijas valdība un Komisija, pierādīšanas kārtība, kas ļauj konstatēt, ka attiecīgo maksājuma darījumu maksājumu pakalpojumu lietotājs ir “atļāvis” Direktīvas 2007/64 54. un 59. panta izpratnē, un it īpaši procedūra, kas ļauj pārbaudīt pilnvaras autentiskumu, ar šo direktīvu nav saskaņota un līdz ar to ietilpst valsts tiesību piemērošanas jomā.

73

Pirmkārt, kā atgādināts šī sprieduma 61. punktā, saskaņā no Direktīvas 2007/64 59. panta 2. punktu, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir atļāvis kādu izpildītu maksājuma darījumu, kā tas ir pamatlietā, maksājumu pakalpojumu sniedzēja reģistrēta maksājumu instrumenta lietošana pati par sevi ne obligāti ir pietiekama, lai pierādītu, ka maksātājs ir autorizējis šo maksājuma darījumu.

74

Otrkārt, tā kā ar Direktīvu 2007/64, kā atgādināts šī sprieduma 57.–59. punktā, ir veikta pilnīga saskaņošana tajā reglamentētajos jautājumos, jāuzskata, ka šīs direktīvas 54. panta 2. punktā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru piekrišana maksājuma darījuma izpildei ir jādod tādā kārtībā, par kādu maksājumu pakalpojumu lietotājs un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies, noteikti ir prasība, kas dalībvalstīm ir jāīsteno, nepastāvot iespējai no tās atkāpties. Turklāt nekas šī 54. panta sistēmā neļauj uzskatīt, ka, precīzi paredzot šo prasību, saskaņā ar kuru šādas piekrišanas neesamības gadījumā attiecīgais maksājuma darījums tiek uzskatīts par neatļautu, Savienības likumdevējs būtu vēlējies panākt vienīgi to, lai maksājuma atļaujas konstatēšana attiektos tikai uz šīs piekrišanas sniegšanai izmantoto tiesisko darbību formālas pareizības pārbaudi.

75

Treškārt, saskaņā ar Direktīvas 2007/64 86. panta 3. punktu dalībvalstis nodrošina, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji neatkāptos – kaitējot maksājumu pakalpojumu lietotājiem – no tiem attiecīgas valsts tiesību aktiem, ar ko īsteno šo direktīvu vai kas atbilst tai.

76

Turklāt jāuzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 2007/64 33. apsvēruma trešo teikumu līguma noteikumi un nosacījumi attiecībā uz tāda maksājumu instrumenta nodrošināšanu un izmantošanu, kura mērķis būtu samazināt izdevēja pierādīšanas pienākumu, būtu jāuzskata par spēkā neesošiem.

77

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, [maksājumu] pakalpojumu sniedzējs nevar lietderīgi atsaukties uz apstākli, ka attiecīgos maksājumu darījumus ir ierosinājis pilnvarnieks, kura rīcībā ir pilnvara ar ārvalsts kompetentās iestādes uzliktu apostille, lai samazinātu savu pienākumu pierādīt, ka maksājuma darījums ir ticis atļauts.

78

No tā izriet, ka tad, ja, kā tas ir pamatlietā, maksājumu pakalpojumu lietotājs apstrīd pret viņu izvirzītas pilnvaras autentiskumu un noliedz, ka būtu atļāvis izpildītus maksājumu darījumus, pilnvaras formālas pareizības vienkārša pārbaude nav pietiekama, lai pierādītu, ka šie darījumi tikuši atļauti, un tādējādi, lai atbrīvotu šo maksājumu pakalpojumu sniedzēju no tā paaugstinātās atbildības, ja vien minētais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nepierāda, ka šis maksājumu pakalpojumu lietotājs atbilstoši piekrišanas došanas procedūrai, par kuru viņš ir vienojies ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju, ar šo pilnvaru ir pienācīgi devis piekrišanu minētajiem darījumiem.

79

Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvā 2007/64 izvirzītie mērķi. Tādējādi it īpaši no šīs direktīvas 1. un 4. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies izveidot maksājumu pakalpojumu vienotu tirgu, aizstājot esošās valstu sistēmas, kuru līdzāspastāvēšana izraisīja sajaukšanas iespējas un tiesiskās drošības trūkumu, ar saskaņotu tiesisko regulējumu, kurā definētas maksājumu pakalpojumu lietotāju un pakalpojumu sniedzēju tiesības un pienākumi (spriedums, 2021. gada 2. septembris, CRCAM, C‑337/20, EU:C:2021:671, 44. punkts). Turklāt šī interpretācija atbilst minētās direktīvas 21. un 22 paredzētajiem mērķiem, proti, maksājumu pakalpojumu lietotāju un it īpaši patērētāju aizsardzībai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 25. janvāris, BAWAG, C‑375/15, EU:C:2017:38, 45. punkts).

80

Proti, maksājumu instrumentu autentificēšanas prasība, ar kuru tiek ņemta vērā procedūra, par ko ir vienojušies maksājumu pakalpojumu lietotājs un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs, lai šis lietotājs varētu dot savu piekrišanu, un kura līdz ar to nevar tikt ierobežota ar pārbaudi attiecībā uz to, vai šīs piekrišanas sniegšanai izmantotās tiesiskās darbības tīri formāli ir pienācīgas, ir obligāta, lai nodrošinātu maksājumu pakalpojumu vienotā tirgus pareizu darbību, jo šī prasība nodrošina atbilstošu tiesiskās drošības un maksājumu pakalpojumu lietotāju aizsardzības līmeni.

81

Šajos apstākļos iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, ņemot vērā tam saskaņā ar Direktīvas 2007/64 59. panta 1. punktu uzlikto pierādīšanas pienākumu, ir pierādījis, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs kārtībā, par kuru ir panākta vienošanās ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju, ir devis savu piekrišanu pamatlietā aplūkoto maksājumu darījumu izpildei.

82

Šajā ziņā, neskarot pārbaudes, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, starp attiecīgo maksājumu pakalpojumu lietotāju un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzēju noslēgtā pamatlīguma V.22. un V.25. klauzulās, šķiet, ir noteikts, ka gadījumā, ja rīcība ar kontu darbība tiek veikta ar pārstāvja starpniecību, šim pārstāvim jāuzrāda viņam izsniegtās pilnvaras oriģināls un šim oriģinālam jābūt parakstītam, jo šim maksājumu pakalpojumu sniedzējam no formālā viedokļa ir jāpārbauda tam iesniegtās pilnvaras, kā arī uz tām izdarītie paraksti.

83

Taču šajā lietā rodas iespaids, ka pamatlietā aplūkotā pilnvara neatbilst šīm līgumiskajām prasībām, jo no iesniedzējtiesas nolēmuma, šķiet, izriet, ka tā bija tikai kopija un ka tajā nebija ietverts pilnvarotāja, proti, attiecīgo maksājumu pakalpojumu lietotāja, paraksts, tomēr tas būs jānosaka iesniedzējtiesai.

84

Turklāt un katrā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 78. punkta, maksājumu konta turētāja speciālas pilnvaras, kas izdota par labu pilnvarniekam un kas tam dod tiesības veikt darījumus bankas kontā, par kura izmantošanu ir panākta vienošanās pamatlīgumā, iesniegšana neatbrīvo maksājumu pakalpojumu sniedzēju no tā pienākuma pārbaudīt maksājumu instrumenta izmantošanu un maksājuma darījuma autentificēšanu saskaņā ar piekrišanas sniegšanas procedūru, par ko panākta vienošanās starp attiecīgo maksātāju un šo maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Tātad, kā norādīts šī sprieduma 46. punktā, līguma noteikums, kas ļauj izmantot pilnvaru tajā procedūru kopumā, kas veido maksājumu instrumentu, nevar samazināt maksājumu darījumu autentificēšanas, kura jānodrošina minētajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, augsto kontroles līmeni.

85

Visbeidzot jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2007/64 61. panta 2. punktu maksātājs sedz visus zaudējumus saistībā ar neatļautiem maksājumu darījumiem, ja tādi radušies, viņam rīkojoties krāpnieciski, vai tādēļ, ka šis maksātājs tīši vai rupjas nolaidības dēļ nav pildījis vienu vai vairākus savus minētās direktīvas 56. pantā noteiktos pienākumus.

86

No šīs tiesību normas izriet, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs var tikt atbrīvots no atbildības neatļauta maksājuma darījuma gadījumā, ja tas sniedz pierādījumus, ka maksātājs ir rīkojies krāpnieciski vai tīši vai rupjas nolaidības dēļ nav izpildījis vienu vai vairākus no minētās direktīvas 56. pantā paredzētajiem pienākumiem.

87

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro un trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2007/64 54. panta 1. un 2. punkts, 59. panta 1. un 2. punkts un 86. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja maksājuma darījums ir veikts, pamatojoties uz bankas konta turētāja pilnvaru, kura izdota ar notariālu aktu un kurai uzlikts apostille, un ja konta turētājs apstrīd šīs pilnvaras spēkā esamību un tātad to, ka ir piekritis šim maksājuma darījumam, ar faktu, ka šī pilnvara no formālā viedokļa ir pienācīga, nepietiek, lai uzskatītu, ka šis maksājuma darījums ticis atļauts, un maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāpierāda, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ar minētās pilnvaras starpniecību ir pienācīgi paudis savu piekrišanu attiecīgajam maksājuma darījumam saskaņā ar piekrišanas došanas procedūru, par kuru tas ir vienojies ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju.

88

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: