–

Oilchart International NV vārdā – E. Van den Wijngaert, advocaat,

–

ING Bank NV vārdā – D. Arts, T. Mertens, L. Rasking un E. Ulrix, advocaten,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. H. S. Gijzen, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lasot kopsakarā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2000, L 160, 1. lpp.) 3. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā Oilchart International NV (turpmāk tekstā – “Oilchart”), saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibināta sabiedrība, vēršas pret O.W. Bunker Netherland BV (turpmāk tekstā – “OWB”) un ING Bank NV, divām saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibinātām sabiedrībām, par tāda nesamaksāta rēķina piedziņu, kas piestādīts par bunkurēšanas pakalpojumiem, kurus Oilchart bija sniegusi OWB – kas tika atzīta par maksātnespējīgu – vārdā.

3

Regulas Nr. 1346/2000 2. un 6. apsvērumā noteikts:

[..]

4

Šīs regulas 3. panta “Starptautiskā piekritība [jurisdikcija]” 1. punktā noteikts:

“Tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras. Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam.”

5

Minētās regulas 4. pants “Piemērojamie tiesību akti” izteikts šādā redakcijā:

“1.   Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta, turpmāk “procedūras sākšanas valsts”.

2.   Procedūras sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai. Cita starpā tie nosaka:

[..]

[..]

6

Regula Nr. 1346/2000 ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2015, L 141, 19. lpp.). Saskaņā ar pēdējās minētās regulas 84. panta 2. punktu Regulu Nr. 1346/2000 tomēr turpina piemērot maksātnespējas procedūrām, kas uzsāktas pirms 2017. gada 26. jūnija.

7

Regulas Nr. 1215/2012 10. un 21. apsvērumā noteikts:

8

Saskaņā ar šīs regulas 1. panta 1. punktu un 2. punkta b) apakšpunktu:

“1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).

2.   Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:

[..]

9

Minētās regulas 28. panta 1. punktā noteikts:

“Ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, tiek iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija nav atvasināta no šīs regulas noteikumiem.”

10

1893. gada 30. septembraWet op het faillissement en de surséance van betaling (Likums par maksātnespēju un maksājumu apturēšanu; Stb. 1893, Nr. 140, turpmāk tekstā – “NFW”) 25. pants izteikts šādā redakcijā:

“1.   Maksātnespējas administrators ir tas, kurš ceļ vai pret kuru tiek celtas prasības tiesā saistībā ar tiesībām un pienākumiem, kas izriet no maksātnespējas masas.

2.   Ja bankrotējušais parādnieks ir tas, kurš cēlis vai pret kuru ir celtas šādas prasības tiesā vai tiek turpināta to izskatīšana tiesā, kālab ir pasludināts spriedums pret šo bankrotējušo parādnieku, šim spriedumam nav juridiska spēka pret maksātnespējas masu.”

11

NFW 26. pantā noteikts:

“Vērsties tiesā pret bankrotējušo parādnieku ar prasījumu izpildīt pienākumu, kas izriet no maksātnespējas masas, drīkst tikai 110. pantā noteiktajā kārtībā.”

12

NFW 110. pants izteikts šādā redakcijā:

“Prasījumus iesniedz maksātnespējas administratoram rēķina vai cita rakstiska paziņojuma veidā, norādot prasījuma veidu un summu, kā arī iesniedz pavadošos dokumentus vai to kopiju, kā arī norāda, tiek vai netiek prasītas prioritāras tiesības, ķīla, hipotēka vai paturēšanas tiesības. [..]”

13

Saskaņā ar vairākiem jūras kuģu bunkurēšanas līgumiem Oilchart2014. gada 21. oktobrīOWB vārdā piegādāja degvielu kuģim Evita K., kas bija pietauvots Sluiskilas [Sluiskil] ostā (Nīderlande).

14

2014. gada 22. oktobrīOilchart izrakstīja OWB rēķinu par summu 116471,45 ASV dolāri (USD) (aptuveni 107229,44 EUR). Šis rēķins netika apmaksāts.

15

Ar rechtbank te Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) 2014. gada 21. novembra spriedumu OWB tika atzīta par maksātnespējīgu.

16

Oilchart iesniedza no šī nesamaksātā rēķina izrietošo prasījumu pārbaudei OWB administratoriem.

17

Vairāku nesamaksātu rēķinu dēļ Oilchart, veicot nodrošināšanas pasākumu, apķīlāja atsevišķus jūras kuģus, kuriem tā bija piegādājusi degvielu. Lai panāktu šīs apķīlāšanas atcelšanu, par labu Oilchart tika sniegtas garantijas, kuras varēja tikt izmantotas, pamatojoties uz Beļģijas tiesas vai šķīrējtiesas spriedumu, kas pieņemts vai nu pret OWB, vai arī pret attiecīgā kuģa īpašnieku.

18

2015. gada 11. martāOilchart pret OWB cēla prasību rechtbank van koophandel te Antwerpen (Antverpenes Komerclietu tiesa, Beļģija), lai panāktu tostarp minētā nesamaksātā rēķina samaksu. ING Bank, kurai OWB bija nodevusi parādu kā atlīdzību pret piešķirto kredītlīniju, kā cesionāre ir brīvprātīgi iestājusies šajā tiesvedībā.

19

Šī tiesa, atzīdama savu jurisdikciju izskatīt minēto prasību, ar 2017. gada 15. marta spriedumu, pamatojoties uz Nīderlandes maksātnespējas tiesībām, atzina šo prasību par nepieņemamu.

20

2017. gada 16. maijāOilchart pārsūdzēja šo lēmumu hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa.

21

Tā kā OWB neieradās uz tiesas sēdi ne rechtbank van koophandel te Antwerpen (Antverpenes Komerclietu tiesa), ne iesniedzējtiesā, pēdējā minētā uzskatīja, ka tai ir jāpārbauda sava starptautiskā jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 28. panta 1. punktu.

22

Atsaucoties uz Tiesas judikatūru, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Oilchart pret OWB celtā prasība ir pamatota ar vispārīgām civiltiesību un komerctiesību normām Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē vai ar īpašām normām maksātnespējas procesu jomā.

23

Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka Oilchart prasība pret OWB tika celta pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas un bez atsaukšanās uz šo procesu, piemērojot Nīderlandes tiesību aktu maksātnespējas jomā īpašu tiesību normu, proti, NFW 25. panta 2. punktu, kas ir piemērojama prasībām, kuras nav saistītas ar maksātnespējas masu, bet attiecas uz maksātnespējīgā parādnieka personiskajām interesēm, nevis pamatojoties uz šī panta 1. punktu, kas tieši attiecas uz šo maksātnespējas masu.

24

Šī tiesa uzskata, ka Oilchart celtās prasības precīzs raksturs un iespēja celt šādu prasību pret sabiedrību, kas ir atzīta par maksātnespējīgu, jāizvērtē, ņemot vērā Nīderlandes tiesību maksātnespējas jomā atkāpes ietverošās normas, nevis vispārīgās civiltiesību un komerctiesību normas. Tomēr saistībā ar iesniedzējtiesas starptautiskās jurisdikcijas noteikšanu, kas tiek veikta pirms šī izvērtējuma, šī tiesa tomēr vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotajai prasībai nav ciešas saiknes ar maksātnespējas procesu, no kā izrietētu, ka lemt par šo prasību ir tikai tās tiesas kompetencē, kurā ir uzsākts maksātnespējas process.

25

Turklāt iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts liedz piemērot valsts tiesību normu, kura kreditoram vienā dalībvalstī ļauj celt prasību par parāda samaksu saistībā ar prasījumu, kas citā dalībvalstī jau ir atzīts par maksātnespējas masā ietilpstošu prasījumu.

26

Šādos apstākļos hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

[..]

27

2023. gada 31. martā Tiesa nosūtīja iesniedzējtiesai pieprasījumu sniegt informāciju par pamatlietas faktisko un juridisko kontekstu; pēdējā minētā uz to atbildēja 2023. gada 28. aprīlī.

28

2023. gada 11. jūlijā Tiesa uzdeva jautājumu iesniedzējtiesai, vai, ņemot vērā apstākli, ka Oilchart ir atteikusies no prasības pamatlietā, tā vēlas uzturēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

29

Ar 2023. gada 27. novembra spriedumu šī tiesa informēja Tiesu, ka tajā joprojām turpinās tiesvedība, jo Oilchart paziņotā atteikšanās no prasības tika noraidīta.

30

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams prasībai, kura dalībvalstī celta pret sabiedrību par piegādātu preču apmaksu un kurā nav minēts nedz maksātnespējas process, kas pret šo sabiedrību iepriekš uzsākts citā dalībvalstī, nedz arī tas, ka prasījums jau ir iekļauts maksātnespējas masā.

31

It īpaši jānosaka, vai uz šādu prasību attiecas Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts, ar kuru no tās piemērošanas jomas izslēgti bankroti, mierizlīgumi un citas līdzīgas procedūras. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī prasība ietilptu Regulas Nr. 1346/2000 materiālajā piemērošanas jomā, ar kuras 3. panta 1. punktu tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā atrodas parādnieka interešu centrs, ir piešķirta ekskluzīva starptautiskā jurisdikcija sākt galveno maksātnespējas procesu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 4. decembris, Tiger u.c., C‑493/18, EU:C:2019:1046, 23., 25. un 29. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

32

Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka, runājot par Regulas Nr. 1215/2012 un Regulas Nr. 1346/2000 attiecīgajām piemērošanas jomām, šīs regulas jāinterpretē tā, lai novērstu ne tikai jebkādu šajos tiesību aktos paredzēto tiesību normu pārklāšanos, bet arī jebkādu tiesību robu. Tādējādi prasības, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas, ciktāl tās attiecas uz “bankrotu, ar maksātsnespējīgu uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidāciju saistītām procedūrām, tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem un līdzīgām procedūrām”, ietilpst Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā. Attiecīgi prasības, kas neietilpst Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 6. februāris, NK, C‑535/17, EU:C:2019:96, 24. punkts, un 2019. gada 18. septembris, Riel, C‑47/18, EU:C:2019:754, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Tiesa ir arī norādījusi, ka Savienības likumdevēja nodoms, kā it īpaši izriet no Regulas Nr. 1215/2012 10. apsvēruma, ir bijis izmantot plašu šīs regulas 1. panta 1. punktā norādītā jēdziena “civillietas un komerclietas” izpratni un attiecīgi plašu šīs regulas piemērošanas jomu. Turpretī Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas joma saskaņā ar tās 6. apsvērumu nav interpretējama plaši (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 20. decembris, Valach u.c., C‑649/16, EU:C:2017:986, 25. punkts, kā arī 2019. gada 6. februāris, NK, C‑535/17, EU:C:2019:96, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Piemērojot šos principus, Tiesa ir nospriedusi, ka šo abu regulu attiecīgās piemērošanas jomas ir skaidri nošķirtas un ka no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas ir izslēgtas tikai tās prasības, kas izriet tieši no maksātnespējas procesa un ir cieši ar to saistītas. Līdz ar to tikai šādas prasības ietilpst Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 6. februāris, NK, C‑535/17, EU:C:2019:96, 26. punkts, un 2019. gada 18. septembris, Riel, C‑47/18, EU:C:2019:754, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Šis dubultais kritērijs, kas ietverts Regulas Nr. 1346/2000 6. apsvērumā, lai noteiktu tās priekšmetu, turklāt ir burtiski pārņemts Regulā 2015/848, kas pamatlietai nav piemērojama ratione temporis, jo tās 6. pantā “Piekritība prasībām, kas tieši izriet no maksātnespējas procedūrām un ir cieši saistītas ar tām” ir paredzēts, ka dalībvalsts, kuras teritorijā ir sāktas maksātnespējas procedūras, tiesu piekritībā ir izskatīt prasības, kas tieši izriet no maksātnespējas procedūrām un ir cieši saistītas ar tām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 6. februāris, NK, C‑535/17, EU:C:2019:96, 27. punkts).

36

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jānosaka, vai prasība par piegādāto preču apmaksu, kas celta pret sabiedrību, attiecībā uz kuru tiek veikts maksātnespējas process, atbilst šim dubultajam kritērijam.

37

Saistībā ar pirmo kritēriju, lai noteiktu, vai prasība tieši izriet no maksātnespējas procesa, jānorāda, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka noteicošais elements, lai noteiktu jomu, uz kuru attiecas prasība, ir nevis tās procesuālais konteksts, bet gan prasības juridiskais pamats. Saskaņā ar šo pieeju jāizvērtē, vai šīs prasības pamatā esošās tiesības vai pienākumi izriet no vispārīgām civiltiesību un komerctiesību normām, vai arī no atkāpes ietverošajām normām, kas raksturīgas maksātnespējas procesiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 6. februāris, NK, C‑535/17, EU:C:2019:96, 28. punkts; 2019. gada 18. septembris, Riel, C‑47/18, EU:C:2019:754, 33. punkts, kā arī 2019. gada 4. decembris, Tiger u.c., C‑493/18, EU:C:2019:1046, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka ar prasību, kas celta, pamatojoties uz īpašumtiesību paturēšanas klauzulu, un ko pārdevējs cēlis pret pircēju, kurš atzīts par maksātnespējīgu, tiek izvirzīts no maksātnespējas procesa uzsākšanas neatkarīgs tiesību jautājums. Citiem vārdiem – tā ir autonoma prasība, kuras pamats nav rodams maksātnespējas procesu tiesībās un saistībā ar kuru nav vajadzīga ne šāda veida procesa uzsākšana, ne administratora iesaistīšanās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, German Graphics Graphische Maschinen, C‑292/08, EU:C:2009:544, 31. un 32. punkts).

39

Turklāt uz prasību, ko pret trešu personu cēlis prasītājs, kurš rīkojas, pamatojoties uz maksātnespējas procesā iecelta administratora cedētu prasījumu, attiecas jēdziens “civillietas un komerclietas”, ciktāl strīds neskar administratora veiktās cesijas spēkā esamību un cesionāra iegūto tiesību izmantošanai ir piemērojami citi noteikumi, nevis tie, kas piemērojami maksātnespējas procesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, F‑Tex, C‑213/10, EU:C:2012:215, 37, 42. un 49. punkts).

40

Tas tā ir arī tad, ja saistībā ar cesionāra iegūto tiesību īstenošanu strīds attiecas tikai uz cesionāra rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, F‑Tex, C‑213/10, EU:C:2012:215, 42. punkts). Turpretim Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā ietilpst prasība, ar kuru tiek apstrīdēta kapitāla daļu atsavināšana maksātnespējas procesā, ciktāl administratoram tiek pārmests, ka tas nav izmantojis no maksātnespējas procesu regulējošajām valsts tiesībām izrietošu prerogatīvu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 2. jūlijs, SCT Industri, C‑111/08, EU:C:2009:419, 28. punkts).

41

Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā neietilpst arī prasība atzīt prasījuma pastāvēšanu, lai reģistrētu to maksātnespējas procesā, jo šāda prasība tieši izriet no valsts tiesību normām maksātnespējas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, Riel, C‑47/18, EU:C:2019:754, 37. un 38. punkts), vai prasība par atbildību, kas ir vērsta pret kreditoru komitejas locekļiem, kuri ar savu balsojumu ir izraisījuši sanācijas procesa pārveidošanu par maksātnespējas procesu, jo šāda prasība ir tiešas un neatdalāmas sekas tādas funkcijas īstenošanai, kas tieši izriet no valsts tiesību normām, kuras reglamentē maksātnespējas procesus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Valach u.c., C‑649/16, EU:C:2017:986, 30. un 35. punkts).

42

Izskatāmajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kā arī iesniedzējtiesas sniegtajiem precizējumiem izriet, ka prasības pamatlietā mērķis ir, lai sabiedrībai tiktu piespriests samaksāt par precēm, kas piegādātas saskaņā ar līgumu, kurš noslēgts pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas attiecībā uz šo sabiedrību. Kā noteikts nolīgumos, kas noslēgti vēlāk, lai atceltu veikto mantas apķīlāšanu, šāda samaksas piespriešana ir nepieciešama, lai prasītāja pamatlietā varētu īstenot tai par labu izsniegtās bankas garantijas.

43

Jākonstatē, ka gan līgumiskās saistības, uz kurām norādīts prasībā tiesā, gan ar minētajām saistībām paredzētie īstenošanas mehānismi ir balstīti uz līgumtiesībām un nav atkarīgi no maksātnespējas procesiem piemērojamām īpašām normām.

44

Turklāt prasība par piegādāto preču samaksu ir autonoma, jo tā var tikt celta ārpus jebkāda maksātnespējas procesa.

45

Pie tam nedz maksātnespējas procesa uzsākšana, nedz arī likvidatora iecelšana negroza prasības, uz kuru attiecas vispārīgās civiltiesību un komerctiesību normas, juridisko pamatu tā, lai uz to attiektos īpašās normas maksātnespējas procesu jomā.

46

Proti, Tiesa ir nospriedusi, ka tikai tas vien, ka maksātnespējas procesā ieceltais administrators pēc šāda procesa uzsākšanas ir cēlis prasību par samaksu kreditoru interesēs, būtiski nemaina izvirzītā prasījuma raksturu, kurš nav atkarīgs no maksātnespējas procesa un uz kuru pēc būtības joprojām attiecas vispārējo tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 6. februāris, NK, C‑535/17, EU:C:2019:96, 29. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 21. novembris, CeDe Group, C‑198/18, EU:C:2019:1001, 36. punkts).

47

Attiecībā uz šā sprieduma 34. punktā minēto otro kritēriju no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka izšķirošs faktors, lai noteiktu, vai piemērojams Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums, ir tas, cik cieša ir saikne starp celto prasību tiesā un maksātnespējas procesu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 20. decembris, Valach u.c., C‑649/16, EU:C:2017:986, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 6. februāris, NK, C‑535/17, EU:C:2019:96, 30. punkts).

48

Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 57. punktā, šis kritērijs ļauj ņemt vērā tādus citus konteksta elementus, kas nav saistīti ar prasības juridisko pamatu.

49

Lai gan pamatlietā nevar noliegt, ka pastāv zināma saikne starp celto prasību un maksātnespējas procesu, jo šī prasība ir celta pēc tam, kad sabiedrība parādniece tika atzīta par maksātnespējīgu, un šīs maksātnespējas ietvaros prasītāja pamatlietā maksātnespējas masā ir pieteikusi to pašu prasījumu kā tas, uz kuru attiecas minētā prasība, tomēr nešķiet, ka fakts vien, ka iesniedzējtiesā pieteiktais prasījums un prasījums, kas iesniegts maksātnespējas administratoriem, ir identisks, ir pietiekams, lai uz šo pašu prasību attiektos Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums.

50

Šajā ziņā jāuzsver, ka kompetentās tiesas noteikšana nekādi iepriekš nenosaka nedz pamatlietā aplūkotajai prasībai piemērojamos tiesību aktus, nedz atbilstošos noteikumus, ar kuriem var noteikt pamatprasībai piemērojamos tiesību aktus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 21. novembris, CeDe Group, C‑198/18, EU:C:2019:1001, 38. punkts).

51

Proti, gan jautājums par individuālas prasības, kas vērsta pret maksātnespējīgu sabiedrību, pieņemamību, gan arī jautājums par šādas prasības izskatīšanu gadījumā, ja prasījums tiek iekļauts maksātnespējas masā, attiecas nevis uz jurisdikcijas noteikšanas normām, bet gan uz kolīziju normām, kuras nosaka piemērojamās tiesības.

52

Šajā ziņā no Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punkta izriet, ka uz maksātnespējas procesu un tā sekām attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā šāds process ir sākts.

53

Šīs regulas 4. panta 2. punktā ir precizēts, ka maksātnespējas procesa sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procesu sākšanai, to izpildei un izbeigšanai, neizsmeļoši uzskaitot maksātnespējas procesa dažādos posmus, ko reglamentē procesa sākšanas valsts tiesību akti, proti, tostarp, e) apakšpunktā – maksātnespējas procesu ietekmi attiecībā uz spēkā esošajiem līgumiem, f) apakšpunktā – maksātnespējas procesu ietekmi uz procesiem, ko uzsākuši individuāli kreditori, h) apakšpunktā – noteikumus, kas regulē prasījumu iesniegšanu, pārbaudi un atzīšanu, g) apakšpunktā – prasījumus, kas jāizvirza pret parādnieka īpašumu, un darbības ar prasījumiem, kuri rodas pēc maksātnespējas procesa sākšanas, kā arī m) apakšpunktā – noteikumus attiecībā uz to juridisko aktu spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošiem un nepiemērošanu, kas kaitē kreditoriem.

54

No Regulas Nr. 1346/2000 3. un 4. panta, aplūkojot kopsakarā, izriet, ka šī tiesiskā regulējuma mērķis principā ir panākt tiesu, kurām ir starptautiska jurisdikcija, un tiesību, kas piemērojamas maksātnespējas procesam, atbilstību. Proti – izņemot gadījumus, kuros šajā regulā ir tieši noteikts citādi, – saskaņā ar minētās regulas 4. pantu piemērojamās tiesības atbilst starptautiskajai jurisdikcijai, kas tiek noteikta atbilstoši tās pašas regulas 3. pantam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 21. novembris, CeDe Group, C‑198/18, EU:C:2019:1001, 30. punkts).

55

Tā kā Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts attiecas tikai uz jautājumu par tiesas jurisdikciju maksātnespējas procesu uzsākšanai un tā kā šīs regulas 4. panta piemērošanas joma ir plašāka nekā tās 3. panta piemērošanas joma, jo tas ir piemērojams maksātnespējas procesiem, kā arī to sekām, šī atbilstība starp piemērojamiem tiesību aktiem un kompetento tiesu nevar tikt nodrošināta visos apstākļos.

56

Izskatāmajā lietā maksātnespējas process, kas tiek aplūkots pamatlietā, tika uzsākts Nīderlandē, līdz ar to šim procesam un tā sekām piemērojamie tiesību akti saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punktu ir Nīderlandes tiesību akti.

57

No tā izriet, ka pamatlietā aplūkojamā prasība, kas vērsta uz to, lai panāktu, ka par maksātnespējīgu atzītajai sabiedrībai tiek piespriests apmaksāt piegādātās preces, ietilpst Nīderlandes tiesību piemērošanas jomā, jo, kā minēts šī sprieduma 53. punktā, šīm tiesībām ir jānosaka maksātnespējas procesu ietekme attiecībā uz spēkā esošajiem līgumiem un šī procesa ietekme uz procesiem, kurus uzsākuši individuāli kreditori, jāparedz noteikumi, kas regulē prasījumu iesniegšanu, pārbaudi un atzīšanu, kā arī noteikumi attiecībā uz juridiskiem aktiem, kuri var radīt kaitējumu kreditoriem.

58

Kā Eiropas Komisija uzsvērusi Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, tieši vienu un to pašu tiesību aktu, kas noteikti saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punktu, piemērošana maksātnespējas procesam un visām tā sekām ļauj nodrošināt, ka tiek sasniegti šīs regulas mērķi attiecībā uz kreditoru vienlīdzību un to interešu aizsardzību neatkarīgi no jautājuma par jurisdikciju.

59

Šajā kontekstā turklāt jānorāda, ka Regulā Nr. 1215/2012 ietvertais noteikums, saskaņā ar kuru, ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesa, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, aptur tiesvedību, lai izvairītos no tā, ka par šīm prasībām tiek pieņemti nesavienojami nolēmumi, pat pēc analoģijas nav piemērojams Regulas Nr. 1346/2000 sistēmai, jo ar pēdējo minēto regulu tostarp sekundārajiem maksātnespējas procesiem tiek pieļauta citu dalībvalstu tiesu jurisdikcija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, Riel, C‑47/18, EU:C:2019:754, 42., 44. un 46. punkts).

60

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams prasībai, kura dalībvalstī celta pret sabiedrību par piegādātu preču apmaksu un kurā nav minēta nedz maksātnespējas process, kas pret šo sabiedrību iepriekš uzsākts citā dalībvalstī, nedz arī tas, ka prasījums jau ir iekļauts maksātnespējas masā.

61

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tas nav piemērojams prasībai, kura dalībvalstī celta pret sabiedrību par piegādātu preču apmaksu un kurā nav minēts nedz maksātnespējas process, kas pret šo sabiedrību iepriekš uzsākts citā dalībvalstī, nedz arī tas, ka prasījums jau ir iekļauts maksātnespējas masā.