–

S vārdā – M. M. J. van Zantvoort, advocate,

–

Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) vārdā – C. J. Ullersma, advocate,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un P. Huurnink, pārstāves,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 10. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar divām tiesvedībām starp, pirmajā gadījumā, S un, otrajā gadījumā, A un Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) saistībā ar pēdējā minētā atteikumu piešķirt viņiem bēgļa statusu.

3

1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītās Konvencijas par bēgļa statusu (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954), kas stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī un papildināta ar Protokolu par bēgļu statusu, kurš noslēgts 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā un stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), 1. panta A nodaļas 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka jēdziens “bēglis” ir attiecināms uz jebkuru personu, kas “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības noteiktai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību”.

4

Direktīvas 2011/95 4., 12. un 16. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

5

Šīs pašas direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..].”

6

Minētās direktīvas 4. panta “Faktu un apstākļu novērtēšana” 3.–5. punktā ir noteikts:

“3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..].

4.   Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai [..] vai tiešiem šādas vajāšanas [..] draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas [..], ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana [..] netiks atkārtot[a].

5.   Ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādīti aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]

7

Šīs pašas direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“Vajāšanas vai smaga kaitējuma dalībnieki ir:

[..].”

8

Direktīvas 2011/95 9. pantā ir noteikti nosacījumi, lai darbība tiktu uzskatīta par “vajāšanas darbību” Ženēvas konvencijas 1. panta A nodaļas izpratnē. Šajā nolūkā tajā ir iekļauts veidu, kādā var izpausties vajāšanas darbības, neizsmeļošs uzskaitījums un noteikta prasība, ka jābūt saiknei starp šīm darbībām un tās 10. pantā norādītajiem vajāšanas iemesliem.

9

Šīs direktīvas 10. pantā “Vajāšanas iemesli” ir noteikts:

“1.   Novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo:

[..]

[..]

2.   Novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt rases, reliģijas, valstspiederības, sociālās vai politiskās pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes.”

10

Minētās direktīvas 13. pants “Bēgļa statusa piešķiršana” ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu.”

11

2001. gada 2. martaVreemdelingencirculaire 2000 (2000. gada Apkārtraksts par ārvalstniekiem; Stcrt. 2001, Nr. 64), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, C2. nodaļas 3.2. punktā ir paredzēts:

“[..]

Politiskie uzskati

Apstāklis, ka ārvalstnieks nevar paust savus politiskos uzskatus savā izcelsmes valstī tāpat kā Nīderlandē, nav pietiekams, lai ārvalstniekam izsniegtu pagaidu uzturēšanās atļauju saistībā ar patvērumu [..].

Izvērtējot pieteikumu par pagaidu uzturēšanās atļauju saistībā ar patvērumu, [Immigratie- en Naturalisatiedienst (IND) (Imigrācijas un naturalizācijas dienests)] katrā ziņā ņem vērā arī:

Būtisku politisku uzskatu gadījumā IND nepieprasa to neizpaušanu, ja (ārvalstnieka plānotās) darbības ir saistītas ar šiem būtiskajiem politiskajiem uzskatiem. Ja politiskie uzskati nav būtiski, IND pieprasa to neizpaušanu.

IND izvērtē, vai pasākumi un sankcijas, kas tiks piemēroti pret ārvalstnieku, ja viņš atgriežas izcelsmes valstī, izpausmju vai darbību dēļ, kuras izriet no būtiskiem politiskiem uzskatiem, seku ziņā ir pietiekami smagi, lai varētu runāt par vajāšanu.

Pat tad, ja politiskie uzskati nav būtiski, IND izvērtē, vai ārvalstnieka politiskās darbības vai viņa politisko uzskatu izpausmes savā izcelsmes valstī, Nīderlandē vai citā valstī ir kļuvušas zināmas vai kļūs zināmas iestādēm un vai šī iemesla dēļ tām ir pietiekams pamats uzskatīt, ka atgriešanas gadījumā pastāv pamatotas bailes no vajāšanas viņam piedēvēto politisko uzskatu dēļ.

[..]”

12

Sudānas valstspiederīgā S ieceļoja Nīderlandē 2012. gada 21. janvārī. Ceturtajā valsts sekretāram iesniegtajā patvēruma pieteikumā viņa norādīja, ka gadījumā, ja viņa atgrieztos savā izcelsmes valstī, Sudānas iestādes viņu vajātu par Nīderlandē veiktajām politiskajām darbībām, atbalstot, pirmkārt, Oumma partiju, kas piederēja koalīcijai “Brīvības un pārmaiņu spēkiem” un koordinēja 2019. gadā notikušo Sudānas revolūciju, un, otrkārt, Darfur Vereniging Nederland (Dārfūras asociācija Nīderlandē).

13

S arī apgalvoja, ka ir piedalījusies vairāk nekā desmit protesta pasākumos, kuri organizēti Nīderlandē pret Sudānas valdību un kuros viņa bija izkliegusi lozungus pret Sudānas režīmu, ir informējusi citas sievietes par partijas Oumma darbību, mudinot viņas piedalīties šajos protesta pasākumos, un ir kritizējusi Sudānas valdību savos Facebook un Twitter kontos.

14

Nevienā no patvēruma pieteikumiem S nav apgalvojusi, ka viņa tad, kad vēl atradās Sudānā, būtu paudusi politiskos uzskatus, kuru dēļ būtu spiesta atstāt šo valsti. Viņa arī neapgalvoja, ka pēc izbraukšanas paustie politiskie uzskati ir kļuvuši zināmi Sudānas iestādēm.

15

Ar 2019. gada 30. augusta lēmumu valsts sekretārs noraidīja S iesniegto pieteikumu par pagaidu uzturēšanās atļaujas patvēruma meklētājam piešķiršanu, uzskatot – lai arī viņas paziņojumiem par savām darbībām Nīderlandē piemīt ticamība, tie neizrietot no aizsargājamiem politiskiem uzskatiem. Valsts sekretāra skatījumā S nebija skaidri identificējusi šos uzskatus, ne arī norādījusi, ka tie viņai būtu būtiski nozīmīgi, ne arī precizējusi, kādas konkrētas darbības uz minēto uzskatu pamata viņa plāno veikt nākotnē.

16

Ar 2020. gada 20. maija spriedumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) apmierināja S celto prasību un atcēla šo lēmumu, nospriežot, ka ieinteresētā persona bija pietiekami pierādījusi, ka viņai ir “politiskie uzskati” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Šīs tiesas skatījumā jautājums, vai šie uzskati ir aizsargājami, esot jāizvērtē, ņemot vērā Rokasgrāmatas par procedūrām un kritērijiem bēgļa statusa noteikšanai saskaņā ar 1951. gada konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļa statusu, kuru izstrādājis Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR), 2019. gada februārī atkārtoti izdotajā versijā (HCR/1P/4/FRE/REV.4, turpmāk tekstā – “Rokasgrāmatā par procedūrām”), 80., 82. un 86. punktu. Minētā tiesa arī uzskatīja – 2000. gada Apkārtrakstā par ārvalstniekiem noteiktais kritērijs, ka politiskajiem uzskatiem ir jābūt “būtiskiem”, ir pārprotams un to var sajaukt ar kritērijiem, ko piemēro ar reliģiju saistītam vajāšanas iemeslam.

17

Valsts sekretārs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome, Nīderlande), iesniedzējtiesā, norādot, ka pirmās instances tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka vajāšanas iemesli, kas balstīti attiecīgi uz politiskajiem uzskatiem un reliģisko pārliecību, ir atšķirīgi. Proti, gan viens, gan otrs esot jāizvērtē, pārbaudot, vai pieteikuma iesniedzēja apgalvotie uzskati vai pārliecība ir tik svarīga viņa identitātei vai apziņai, ka nevar prasīt viņu no tiem atteikties vai tos slēpt, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī.

18

Savukārt S, kas iesniedza pretapelācijas sūdzību par šī sprieduma 16. punktā minēto 2020. gada 20. maija spriedumu, pārmeta pirmās instances tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka nosacījumu, kas pieteikuma iesniedzējam ir jāizpilda, lai saņemtu bēgļa statusu, vērtējums ir atkarīgs no viņa politisko uzskatu nozīmīguma un stipruma. Ne Direktīvā 2011/95, ne Rokasgrāmatā par procedūrām nav noteikta prasība, ka šiem uzskatiem jābūt “būtiskiem”, lai tie būtu aizsargājami.

19

Sudānas valstspiederīgais A ieradās Nīderlandē 2011. gada 20. jūlijā. Savā otrajā patvēruma pieteikumā viņš norādīja, ka gadījumā, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī, Sudānas iestādes to vajātu viņa kritiskās nostājas Nīderlandē par politisko situāciju Sudānā un iniciatīvu dēļ, kas atbalsta Al‑Gimir cilts tiesības Dārfūras rietumos.

20

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka informācijai, ko A bija sniedzis savā pirmajā patvēruma pieteikumā, lai pierādītu, ka pirms savas izbraukšanas no Sudānas viņš esot ticis aizturēts un spīdzināts aizdomu par pievienošanos opozīcijas politiskai partijai dēļ, netika piešķirta ticamība. Turklāt A kļuva politiski aktīvs tikai Nīderlandē pēc pirmā patvēruma pieteikuma noraidīšanas.

21

Ar 2020. gada 18. jūnija lēmumu valsts sekretārs noraidīja A iesniegto pieteikumu par pagaidu uzturēšanās atļaujas patvēruma meklētājam piešķiršanu un noteica tam aizliegumu ieceļošanai valstī, pamatojoties uz to, ka viņš nebija pietiekami pamatojis, ka tā darbību Nīderlandē pamatā ir būtiski politiski uzskati.

22

Ar 2020. gada 28. augusta spriedumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) noraidīja A par valsts sekretāra lēmumu celto prasību. Šī tiesa nosprieda, ka valsts sekretārs ir pamatoti uzskatījis par neticamu pieņēmumu, ka A Nīderlandē veiktās politiskās darbības izriet no būtiskiem politiskiem uzskatiem. Minētā tiesa uzsvēra, ka A nav precizējis ne protesta pasākumu, kuros viņš esot piedalījies, mērķi, ne nolūku, ko viņš izvirzījis, tajos piedaloties.

23

Šo spriedumu A pārsūdzēja, pārmetot pirmās instances tiesai, ka tā it īpaši nav konstatējusi, ka valsts sekretāra lēmumpieņemšanas praksē nav vienveidības attiecībā uz “politisko uzskatu” jēdzienu Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Katrā ziņā ne no šīs direktīvas, ne no Rokasgrāmatas par procedūrām neizriet, ka šiem uzskatiem jābūt “būtiskiem”, lai tie būtu aizsargājami.

24

Šajās abās tiesvedībās Raad van State (Valsts padome) it īpaši vēlas noskaidrot, vai, lai uz attiecīgajiem uzskatiem attiektos jēdziens “politiskie uzskati” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē situācijā, kad pieteikuma iesniedzējs vēl nav nonācis savas izcelsmes valsts potenciālo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgas uzmanības lokā, tiem jābūt “nešaubīgi stipriem”. Šī tiesa arī jautā, vai un kādā mērā šādam apstāklim ir nozīme, izvērtējot starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību.

25

Šajos apstākļos Raad van State (Valsts Padome) nolēma apturēt tiesvedību abās pamatlietās un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar pirmo, trešo un ceturto jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai pieteikuma iesniedzēja, kurš vēl nav nonācis savas izcelsmes valsts potenciālo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgas uzmanības lokā, uzskati, idejas vai pārliecība varētu ietilpt jēdzienā “politiskie uzskati”, pietiek ar šī pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu, ka viņam ir vai viņš ir paudis šos uzskatus, domas vai pārliecību.

27

Atbilstoši Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunktam “politisko uzskatu jēdziens jo īpaši ietver viedokļa, domu vai pārliecības esamību par jautājumu, kas saistīts ar potenciālajiem vajāšanas dalībniekiem, kuri minēti 6. pantā, un viņu politiku vai metodēm, neatkarīgi no tā, vai pieteikuma iesniedzējs rīkojies saskaņā ar šo viedokli, domām vai pārliecību”. No šīs direktīvas 10. panta 2. punkta izriet, ka, “novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt [..] politiskās pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes”.

28

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tā saturu un piemērošanas jomu, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi. Tas jādara, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedumi, 1984. gada 18. janvāris, Ekro, 327/82, EU:C:1984:11, 11. punkts, kā arī 2022. gada 2. jūnijs, T. N. un N. N. (Paziņojums par mantojuma atraidīšanu), C‑617/20, EU:C:2022:426, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Pirmkārt, no paša Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta un 2. punkta formulējuma izriet, ka jēdziens “politiskie uzskati” ir jāinterpretē plaši. Vispirms minētais attiecas uz elementu, kuri var identificēt šo jēdzienu, neizsmeļošu uzskaitījumu, kas izriet no vārdkopas “jo īpaši” izmantošanas. Turpinot – ir minēti ne tikai uzskati, bet arī “domas” un “pārliecība” jomās, kas saistītas ar potenciālajiem vajāšanas dalībniekiem, kā arī ar šo dalībnieku “politiku” un “metodēm”, un šiem uzskatiem, domām vai pārliecībai nav obligāti jāatspoguļojas pieteikuma iesniedzēja darbībās. Visbeidzot, uzsvars ir likts uz to, kā vajāšanas dalībnieki uztver [uzskatu] “politisko” raksturu, nevis uz pieteikuma iesniedzēja personīgajiem iemesliem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, Migracijos departamentas (Uz politiskiem uzskatiem balstīti vajāšanas iemesli), C‑280/21, EU:C:2023:13, 26. punkts).

30

No tā izriet, ka Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta un 2. punkta formulējumā neatkarīgi no attiecīgās valodas versijas nav norādes par to, ka, lai uzskati, domas vai pārliecība, kuru esamību un paušanu pieteikuma iesniedzējs apstiprina, ietilptu “politisku uzskatu” jēdzienā šo tiesību normu izpratnē, ir nepieciešams, lai par tiem pieteikuma iesniedzējam būtu zināmas pakāpes pārliecība vai lai tie būtu tik dziļi nostiprinājušies viņā, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņš nevarētu tos nepaust, neizraisot iespējamo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgu uzmanību šajā valstī.

31

Otrkārt, šo jēdziena “politiski uzskati” plašo interpretāciju apstiprina vispārējais konteksts, kurā ietilpst jēdziens “politiski uzskati” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta un 2. punkta izpratnē. Proti, vadošajos principos, kas atrodami Rokasgrāmatā par procedūrām, uz kuru ir svarīgi atsaukties, ņemot vērā tās īpašo nozīmi uzdevumā, kas ar Ženēvas konvenciju uzticēts UNHCR (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 23. maijs, Bilali, C‑720/17, EU:C:2019:448, 57. punkts), uzsvērts, ka jēdziens “politiskie uzskati” var ietvert jebkuru viedokli vai jebkuru jautājumu, kas saistīts ar valsts aparātu, valdību, sabiedrību vai politiku, neatkarīgi no tā stipruma vai nostiprināšanās [pakāpes] pieteikuma iesniedzējā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, Migracijos departamentas (Uz politiskiem uzskatiem balstīti vajāšanas iemesli), C‑280/21, EU:C:2023:13, 27. punkts).

32

Attiecībā uz Direktīvas 2011/95 īpašo kontekstu jāatgādina, ka saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. panta A nodaļas 2. punkta pirmo daļu “politiskie uzskati” ir viens no pieciem Direktīvas 2011/95 10. pantā uzskaitītajiem “vajāšanas iemesliem”, kamēr pārējie ir rase, reliģija, tautība un piederība noteiktai sociālai grupai. Katram no šiem “vajāšanas iemesliem” kā autonomam un atsevišķam jēdzienam 10. panta 1. punkta piecos apakšpunktos ir atrodamas autonomas definīcijas.

33

Ņemot vērā iesniedzējtiesas jautājumus, it īpaši jānorāda, pirmkārt, ka vajāšanas iemesls, kas saistīts ar “reliģiju” un “politiskiem uzskatiem”, kuri paredzēti attiecīgi 10. panta 1. punkta b) un e) apakšpunktā, kā minēts Direktīvas 2011/95 16. apsvērumā, ir vērsts uz to, lai veicinātu dažādu pamattiesību ar atšķirīgu saturu un tvērumu piemērošanu. Pirmajā gadījumā runa ir par domu, apziņas un reliģijas brīvību, kas garantēta Pamattiesību hartas 10. panta 1. punktā. Otrajā gadījumā runa ir par vārda brīvību, kas garantēta tās 11. pantā un ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām. No tā izriet, ka šie abi “vajāšanas iemesli” principā nebūtu jāvērtē, neņemot vērā šo atšķirību.

34

Otrkārt, ir jāuzsver, ka tikai saiknē ar Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto vajāšanas iemeslu, kas saistīts ar “piederību [noteiktai] sociālai grupai”, ir minētas “kopējas pazīmes vai pārliecība, kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevajadzētu piespiest no tās atteikties”. Tādējādi prasība par šādu kritēriju, lai definētu jēdzienu “politiskie uzskati” šīs direktīvas 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta un 2. punkta izpratnē, nepamatoti ierobežotu tvērumu, kāds jāpiešķir pēdējam minētajam jēdzienam.

35

Treškārt, jēdziena “politiskie uzskati” šo tiesību normu izpratnē plašu interpretāciju apstiprina minētās direktīvas mērķis, kas, kā norādīts tās 12. apsvērumā, tostarp uz vienotu kritēriju pamata identificēt personas, kurām patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība.

36

Kā rakstveida apsvērumos norādījis UNHCR, pat ja politiskie uzskati, uz kuriem atsaucas pieteikuma iesniedzējs, nesniedz zināmas pakāpes pārliecību, varbūt pat nav “būtiski” vai dziļi nostiprinājušies šajā pieteikuma iesniedzējā, tie tad, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī, varētu to pakļaut reālam vajāšanas riskam šo politisko uzskatu dēļ vai tādu uzskatu dēļ, kurus potenciālie vajāšanas dalībnieki šajā valstī varētu attiecināt uz pieteikuma iesniedzēju, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja personisko situāciju un minētās valsts vispārējo kontekstu. Šajā nolūkā tikai jēdziena “politiskie uzskati” kā vajāšanas iemesla plaša interpretācija var nodrošināt iepriekšējā punktā minēto mērķi.

37

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo, trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai pieteikuma iesniedzēja, kurš vēl nav nonācis savas izcelsmes valsts potenciālo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgas uzmanības lokā, uzskati, idejas vai pārliecība varētu ietilpt jēdzienā “politiskie uzskati”, pietiek ar šī pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu, ka viņam ir vai viņš ir paudis šos uzskatus, domas vai pārliecību. Tas neskar pieteikuma iesniedzēja baiļu no vajāšanas šādu politisko uzskatu dēļ pamatotības vērtējumu.

38

LESD 267. pantā paredzētajā sadarbības procedūrā Tiesai var tik lūgts sniegt visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas var būt noderīgi tajā izskatāmās lietas izspriešanai, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa uz tiem ir atsaukusies savu jautājumu formulējumā. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas – it īpaši no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma – ir jānošķir šo tiesību elementi, kuriem, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu, ir nepieciešama interpretācija (šajā ziņā skat. spriedumus, 1990. gada 12. decembris, SARPP, C‑241/89, EU:C:1990:459, 8. punkts, kā arī 2022. gada 1. augusts, TL (Mutiskā un rakstiskā tulkojuma neesamība), C‑242/22 PPU, EU:C:2022:611, 37. punkts).

39

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa otrā jautājuma formulējumā neatsaucas ne uz vienu konkrētu tiesību normu. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šī tiesa vēlas noteikt kritērijus Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētā vajāšanas iemesla vērtējumam. Šādu vērtējumu ierobežo šīs direktīvas 4. panta noteikumi par faktu un apstākļu novērtējumu, precīzāk, pēdējā minētā panta 3.–5. punkta noteikumi.

40

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 4. panta 3.–5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai novērtētu pieteikuma iesniedzēja baiļu no vajāšanas viņa politisko uzskatu dēļ pamatotību, dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā šo uzskatu pārliecības pakāpe un it īpaši jāpārbauda, vai minētie uzskati pieteikuma iesniedzējam ir tik dziļi nostiprinājušies, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņš nevarētu tos nepaust un tādējādi pakļautu sevi vajāšanas riskam šīs direktīvas 9. panta izpratnē.

41

Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai arī Direktīvas 2011/95 4. panta normas ir piemērojamas visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem neatkarīgi no šo pieteikumu pamatojumā norādītajiem vajāšanas iemesliem, kompetentajām iestādēm ir jānosaka paziņojumu un dokumentāro vai citu pierādījumu novērtēšanas kārtība atbilstoši katras starptautiskās aizsardzības pieteikumu kategorijas raksturīgajām īpašībām, ievērojot Pamattiesību hartā garantētās tiesības (spriedums, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 36. punkts).

42

Direktīvas 2011/95 sistēmā pieteikuma iesniedzēja baiļu tikt vajātam viņa “politisko uzskatu” dēļ šīs direktīvas 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta un 2. punkta izpratnē pamatotības vērtējumam saskaņā ar tās 4. panta 3. punktu ir jābūt individuālam un tas ir jāveic katrā atsevišķā gadījumā. Veicot šādu vērtējumu, kompetentajām valsts iestādēm jānosaka, vai konstatētie apstākļi rada tādus draudus, ka attiecīgā persona, ņemot vērā tās individuālo situāciju, var pamatoti baidīties no faktiskas vajāšanas. Šai noteikšanai, kas katrā konkrētajā gadījumā jāveic uzmanīgi un rūpīgi, ir jābalstās vienīgi uz faktu un apstākļu konkrētu novērtēšanu saskaņā ar normām, it īpaši ar minētās direktīvas 4. panta 3.–5. punktā izklāstītajām normām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Y un Z, C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 76. un 77. punkts).

43

Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta a)–e) apakšpunktā ir uzskaitīti elementi, kas šajā ziņā ir jāņem vērā, tostarp visi būtiskie fakti, kas attiecas uz pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsti brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par viņa pieteikumu, informācija un dokumenti, kas ļauj noteikt, vai pieteikuma iesniedzējs bija vai varētu tikt vajāts, kā arī pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi. Šīs direktīvas 4. panta 4. punktā ir precizēts – fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai tiešiem šādas vajāšanas draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana netiks atkārtota.

44

Visbeidzot, minētās direktīvas 4. panta 5. punktā situācijā, kad noteikti pieteikuma iesniedzēja paziņojumu aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citiem pierādījumiem, ir paredzēti kumulatīvi nosacījumi, kas jāizpilda, lai šie aspekti nebūtu jāapstiprina. Šo nosacījumu vidū ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumu saskaņotība un ticamība un tas, ka viņam kopumā var uzticēties.

45

No iepriekš minētā izriet, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jāveic pilnīga un padziļināta visu atbilstošo apstākļu, kas attiecas uz šī pieteikuma iesniedzēja konkrētajiem personīgajiem apstākļiem un plašāku tā izcelsmes valsts kontekstu, it īpaši tā politiskajā, juridiskajā, tiesiskajā, tiesu, vēsturiskajā un sociālajā un kultūras aspektā, pārbaude, lai noteiktu, vai minētais pieteikuma iesniedzējs pamatoti baidās no personiskās vajāšanas savu politisko uzskatu dēļ, it īpaši to uzskatu dēļ, kurus iespējamie vajāšanas dalībnieki viņa izcelsmes valstī varētu uz viņu attiecināt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, Migracijos departamentas (Uz politiskiem uzskatiem balstīti vajāšanas iemesli), C‑280/21, EU:C:2023:13, 33. un 38. punkts).

46

Šajā kontekstā politisko uzskatu, uz kuriem atsaucas pieteikuma iesniedzējs, pārliecības pakāpe, kā arī darbību, lai veicinātu šos uzskatus, iespējamā veikšana ir viņa pieteikuma individuālu vērtējuma attiecīgās sastāvdaļas atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktam. Proti, šīs sastāvdaļas ņem vērā, izvērtējot risku, vai šie uzskati varēja vai varētu izraisīt iespējamo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgu uzmanību pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī un vai pieteikuma iesniedzējs, atgriežoties šajā valstī, varētu tikt vajāts.

47

Apstāklis, ka pieteikuma iesniedzējs ar politiskajiem uzskatiem, kurus viņš ir paudis, vai darbībām, kuras viņš, iespējams, ir veicis, lai veicinātu šos uzskatus savas uzturēšanās laikā izcelsmes valstī vai kopš izbraukšanas no šīs valsts, jau ir izraisījis minētās valsts potenciālo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgu uzmanību, arī ir attiecīgs elements individuālam vērtējumam, kas paredzēts Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktā.

48

No minētā izriet, ka situācijā, kad pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka viņam ir vai viņš ir paudis kopš izbraukšanas no izcelsmes valsts iegūtus uzskatus, domas vai pārliecību – nepierādīdams, ka viņš ir izraisījis potenciālo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgu uzmanību šajā valstī –, kas, ja viņš tajā atgrieztos, varētu tos mudināt uz vajāšanas darbībām, dalībvalstu kompetentajām iestādēm, lai individuāli izvērtētu pieteikumu, kas ir to pienākums, ir jāņem vērā tostarp pieteikuma iesniedzēja minēto politisko uzskatu pārliecības pakāpe, kā arī viņa darbību, lai veicinātu šos uzskatus, iespējamā veikšana. Šīs iestādes tomēr nevar prasīt, lai šie politiskie uzskati būtu tik dziļi nostiprinājušies minētajā pieteikuma iesniedzējā, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņš nevarētu tos nepaust, lai neizraisītu iespējamo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgu uzmanību šajā valstī, kas varētu tos mudināt uz vajāšanas darbībām Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē.

49

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 4. panta 3.–5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai novērtētu pieteikuma iesniedzēja baiļu tikt vajātam par saviem politiskajiem uzskatiem pamatotību, dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā, ka šie politiskie uzskati pārliecības pakāpes dēļ, ar kādu tie tiek izteikti, vai šī pieteikuma iesniedzēja darbību, lai veicinātu minētos uzskatus, iespējamās veikšanas dēļ ir varējuši vai var izraisīt iespējamo vajāšanas dalībnieku nelabvēlīgu uzmanību šī pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī. Tomēr netiek prasīts, lai šie uzskati pieteikuma iesniedzējam būtu tik dziļi nostiprinājušies, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņš nevarētu tos nepaust, tādā veidā pakļaujot sevi vajāšanas riskam šīs direktīvas 9. panta izpratnē.

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: