–

QI vārdā – M. Żmuda Trzebiatowski, adwokat,

–

Santander Bank Polska S.A. vārdā – M. Wojcieszak, adwokat,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, S. Šindelková un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Rocchitta, avvocato dello Stato,

–

Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, A. Cunha un L. Medeiros, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Goddin, U. Małecka un P. Ondrůšek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 60, 34. lpp.) 25. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp QI kā patērētāju un Santander Bank Polska S.A. par mājokļa hipotekārā kredīta kopējo izmaksu samazinājuma apmēru pēc tam, kad QI to bija atmaksājusi pirms termiņa.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 3. pantā “Definīcijas” noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

4

Direktīvas 2008/48 16. pantā “Pirmstermiņa atmaksa” noteikts:

“1.   Patērētājam ir tiesības pilnīgi vai daļēji izpildīt savas kredītlīguma saistības jebkurā laikā. Šādos gadījumos viņam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas sastāv no procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā.

2.   Ja kredīts tiek atmaksāts pirms termiņa, kreditors ir tiesīgs saņemt godīgu un objektīvi pamatotu kompensāciju par iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar kredīta atmaksu pirms termiņa, ar nosacījumu, ka kredīts tiek atmaksāts pirms termiņa laika periodā, attiecībā uz kuru ir noteikta fiksēta aizņēmuma likme.

Šāda kompensācija nevar pārsniegt 1 % no kredīta apjoma, kas ir atmaksāts pirms termiņa, ja laikposms starp pirmstermiņa atmaksu un kredītlīguma izbeigšanos, par ko panākta vienošanās, pārsniedz vienu gadu. Ja šis laikposms nepārsniedz vienu gadu, kompensāciju var noteikt ne augstāku par 0,5 % no kredīta apjoma, kas ir atmaksāts pirms termiņa.

[..]

4.   Dalībvalstis var noteikt, ka:

[..]”

5

Direktīvas 2014/17 15., 50. un 66. apsvērumā teikts:

[..]

[..]

6

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” noteikts:

“Šajā direktīvā ir noteikts kopējs regulējums dažiem aspektiem dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz līgumiem, kuri ietver tādu kredītu patērētājiem, kas nodrošināts ar hipotēku vai citādi un kas attiecas uz mājokļa nekustamo īpašumu, tostarp pienākumu pirms kredīta piešķiršanas veikt kredītspējas izvērtējumu, kas ir pamats efektīvu riska izvērtēšanas standartu izstrādei attiecībā uz mājokļa nekustamo īpašumu dalībvalstīs un dažām prudenciālajām un uzraudzības prasībām, tostarp kredīta starpnieku, ieceltu pārstāvju un iestāžu, kas nav kredītiestāde, izveidei un uzraudzībai.”

7

Saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu “Definīcijas”:

“Šajā direktīvā izmanto šādas definīcijas:

[..]

[..].”

8

Direktīvas 2014/17 14. pantā “Pirmslīguma informācija” paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kreditors un attiecīgā gadījumā kredīta starpnieks vai ieceltais pārstāvis sniedz patērētājam individualizētu informāciju, kas nepieciešama, lai salīdzinātu tirgū pieejamos kredītus, izvērtētu to ietekmi un pieņemtu apzinātu lēmumu par kredītlīguma slēgšanu:

2.   Individualizētu informāciju, kas minēta 1. punktā, papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju sniedz, izmantojot II pielikumā izklāstīto [Eiropas standartizētās informācijas lapu (ESIL)].

[..]”

9

Minētās direktīvas 25. pantā “Pirmstermiņa atmaksa” noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai patērētājam būtu tiesības pilnībā vai daļēji izpildīt savas kredītlīgumā noteiktās saistības pirms minētā līguma termiņa beigām. Šādos gadījumos patērētājam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu patērētājam samazinājumu, šādam samazinājumam sastāvot no procentiem un izmaksām par līguma atlikušo darbības laiku.

2.   Dalībvalstis var noteikt, ka 1. punktā minēto tiesību izmantošana ir iespējama, ievērojot dažus nosacījumus. Šādi nosacījumi var ietvert tiesību izmantošanas laika ierobežojumu, atšķirīgus noteikumus atkarībā no aizņēmuma likmes veida vai brīža, kad patērētājs izmanto tiesības, vai ierobežojumus attiecībā uz apstākļiem, kādos šīs tiesības var izmantot.

3.   Dalībvalstis var noteikt, ka kreditors ir tiesīgs saņemt taisnīgu un objektīvu kompensāciju, ja tā ir pamatota, par iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar pirmstermiņa atmaksu, bet nepiemēro patērētājam sankcijas. Šajā saistībā kompensācijas apmērs nepārsniedz kreditora finansiālo zaudējumu. Ievērojot minētos nosacījumus, dalībvalstis var paredzēt, ka kompensācija nevar pārsniegt noteiktu līmeni vai ka to var atļaut tikai uz noteiktu laiku.

4.   Ja patērētājs vēlas izpildīt savas kredītlīgumā noteiktās saistības pirms līguma termiņa beigām, kreditors nekavējoties tūlīt pēc pieprasījuma saņemšanas sniedz patērētājam papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju informāciju, kas vajadzīga minētās iespējas apsvēršanai. Minētajā informācijā aprēķina ietekmi, ko patērētājam rada viņa saistību izpilde pirms kredītlīguma termiņa beigām, un skaidri izklāsta visus izmantotos pieņēmumus. Visi izmantotie pieņēmumi ir samērīgi un pamatoti.

5.   Ja pirmstermiņa atmaksa notiek laikposmā, kurā tiek piemērota fiksēta aizņēmuma likme, dalībvalstis var noteikt, ka 1. punktā minēto tiesību izmantošana ir atkarīga no tā, vai patērētājam ir likumīga interese.”

10

2017. gada 23. martaustawa o kredycie hipotecznym oraz o nadzorze nad pośrednikami kredytu hipotecznego i agentami (Likums par hipotekāro kredītu un hipotekāro kredītu starpnieku un aģentu uzraudzību; 2017. gada Dz. U., 819. pozīcija) 29. panta 1. punkta 1. apakšpunktā noteikts:

“Hipotekārā kredīta līgumā norāda [..] elementus, maksas un citas izmaksas, kas saistītas ar hipotekārā kredīta piešķiršanu, tostarp kredīta pieteikuma izskatīšanas, hipotekārā kredīta līguma sagatavošanas un noslēgšanas izmaksas, kā arī to grozīšanas nosacījumus.”

11

Šā likuma 39. panta 1. punktā paredzēts:

“Ja hipotekārais kredīts tiek pilnībā atmaksāts pirms hipotekārā aizdevuma līgumā noteiktā datuma, hipotekārā kredīta kopējās izmaksas samazina par procentiem un citām hipotekārā kredīta izmaksām par laikposmu, kas atbilst atlikušajam līguma termiņam, pat ja patērētājs ir sedzis šīs izmaksas pirms šīs atmaksas.”

12

2017. gada 15. septembrī QI ar Santander Bank Polska tiesisko priekšteci noslēdza nekustamā īpašuma kredītlīgumu par summu 106600 Polijas zloti (PLN) (aptuveni 24600 EUR).

13

Šis kredīts tika piešķirts uz 360 mēnešiem un izmaksāts 2017. gada 26. septembrī. Līgumā bija paredzēta ar minētā kredīta piešķiršanu saistīta komisijas maksa, kas ir maksājama šī līguma noslēgšanas brīdī un atbilst 2,50 % no šī paša kredīta summas, proti, 2600 PLN (aptuveni 600 EUR), kas bija norādīta kā daļa no nekustamā īpašuma kredīta kopējām izmaksām.

14

2019. gada 4. aprīlī, proti, 19 mēnešus pēc šā līguma parakstīšanas, QI atmaksāja visu šo kredītu. Tādējādi viņa uzskatīja, ka Santander Bank Polska tai jāatmaksā ar minētā kredīta piešķiršanu saistītā komisijas maksa 2462,78 PLN (aptuveni 570 EUR), kas atbilst šī paša kredīta atlikušajam ilgumam, proti, 341 mēnesim.

15

QI iesniedza attiecīgu pieprasījumu Santander Bank Polska. Ar 2020. gada 20. jūlija vēstuli tā noraidīja šo pieprasījumu un atteicās atmaksāt attiecīgo komisijas maksu.

16

QI vērsās Sąd Rejonowy dla Warszawy‑Woli w Warszawie (Varšavas Voļas rajona tiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa. Šajā tiesā Santander Bank Polska argumentēja, ka komisijas maksa par kredīta piešķiršanu ir vienreizējs maksājums un ka šī maksa ir izslēgta no pienākuma veikt atmaksu, kas būtu proporcionāla kredītlīguma atlikušajam darbības laikam. Ja šī komisijas nauda būtu daļēji jāatmaksā, Santander Bank Polska uzskata, ka šai atmaksai nevajadzētu būt proporcionālai attiecībā pret laikposmu, uz kuru attiecas pirmstermiņa atmaksa, salīdzinājumā ar sākotnēji saskaņoto atmaksas termiņu, bet tai vajadzētu būt proporcionālai attiecībā pret kreditora sagaidāmo peļņu par to, ka patērētājs izmanto finansējumu.

17

Iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, vai, ņemot vērā it īpaši Tiesas judikatūru par Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktu, jāuzskata, ka Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzētās patērētāja tiesības hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā saņemt kredīta kopējo izmaksu samazinājumu attiecas arī uz komisijas maksu saistībā ar attiecīgā kredīta piešķiršanu.

18

Otrkārt, šī tiesa šaubās par aprēķina metodi, kas jāizmanto, lai noteiktu šī kredīta kopējo izmaksu samazinājuma summu. Tā norāda, ka ne iepriekš minētajās direktīvās, ne Tiesas judikatūrā nav skaidri norādīts veids, kādā jāaprēķina šī samazinājuma apmērs. Tomēr, ņemot vērā it īpaši to, ka Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā ir atsauce uz “līguma atlikušo darbības laiku”, tās ieskatā būtu jāpiešķir atmaksa, kas ir proporcionāla attiecībai starp laikposmu, kurā hipotekārā kredīta līgums netiks izpildīts kredīta pirmstermiņa atmaksas dēļ, un sākotnēji nolīgto laikposmu, kurā šis līgums bija jāpiemēro.

19

Šajos apstākļos Sąd Rejonowy dla Warszawy‑Woli w Warszawie (Varšavas Voļas rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar 2022. gada 24. marta lēmumu Tiesas priekšsēdētājs apturēja šo tiesvedību līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai lietā UniCredit Bank Austria (C‑555/21).

21

Ar 2023. gada 10. februāra lēmumu 2023. gada 9. februāra spriedums UniCredit Bank Austria (C‑555/21, EU:C:2023:78) tika paziņots iesniedzējtiesai, kura tika aicināta informēt Tiesu, vai, ņemot vērā šo spriedumu, tā vēlas uzturēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

22

Ar 2023. gada 13. marta vēstuli, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2023. gada 22. martā, iesniedzējtiesa norādīja, ka tā uztur lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

23

Attiecībā uz Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktu Tiesa ir nospriedusi, ka šī tiesību norma jāinterpretē tādējādi, ka patērētāja tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu tādas patēriņa kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā, uz kuru attiecas šī direktīva, ietver visus maksājumus, kas jāveic patērētājam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702, 36. punkts).

24

Savukārt 2023. gada 9. februāra spriedumā UniCredit Bank Austria (C‑555/21, EU:C:2023:78, 27., 28. un 31. punkts) Tiesa konstatēja, ka, ņemot vērā it īpaši kredītlīgumu saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu specifiku un neraugoties uz gandrīz identisko Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta un Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkta formulējumu, pēdējā minētajā tiesību normā paredzētās tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu neietver izmaksas, kas neatkarīgi no līguma darbības ilguma patērētājam jāsedz vai nu aizdevējam, vai trešai personai par pakalpojumiem, kas pirmstermiņa atmaksas brīdī jau ir pilnībā sniegti.

25

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa saistībā ar hipotekāro kredītlīgumu, uz kuru attiecas Direktīva 2014/17, jautā, vai komisijas maksa, kas iekasēta, noslēdzot šādu līgumu – kā pamatlietā aplūkotā – jāuzskata par tādu, kas ietilpst šajā pēdējā izmaksu kategorijā.

26

Šajā ziņā šī tiesa atgādina, ka saskaņā ar 2023. gada 9. februāra spriedumu UniCredit Bank Austria (C‑555/21, EU:C:2023:78, 34. un 35. punkts) aizdevējam ir jāpierāda, vai attiecīgās izmaksas ir vai nav regulāras. Pamatlietā Santander Bank Polska tomēr neiesniedza hipotekārā kredīta izmaksu sadalījumu, kurā būtu norādīts, vai pamatlietā aplūkotās izmaksas ir objektīvi saistītas ar kredītlīguma ilgumu. Apsverot iespēju – gadījumā, ja šādas informācijas nav, – pieņemt, ka attiecīgās izmaksas ir atkārtotas, minētā tiesa tādējādi jautā, kā rīkoties, lai noteiktu, vai uz šīm izmaksām attiecas Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz hipotekārā kredīta kopējo izmaksu samazinājumu.

27

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja aizdevējs nav sniedzis informāciju, kas ļautu valsts tiesai pārbaudīt, vai komisijas maksa, kura iekasēta hipotekārā kredīta līguma noslēgšanas brīdī, ietilpst to izmaksu kategorijā, kas nav atkarīgas no šī līguma darbības ilguma, šai tiesai jāuzskata, ka uz šādu komisijas maksu attiecas šajā tiesību normā paredzētās tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu.

28

Pirmkārt, jāuzsver, ka Savienības likumdevējs ir izmantojis jēdziena “kredīta kopējās izmaksas patērētājam”, kurā var ietilpt izmaksas, plašu definīciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 9. februāris, UniCredit Bank Austria, C‑555/21, EU:C:2023:78, 23. punkts).

29

No Direktīvas 2014/17 4. panta 13.punkta, lasot to kopā ar Direktīvas 2008/48 3. panta g) punktu, izriet, ka jēdziens “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” pirmās no šīm tiesību normām izpratnē ietver visas izmaksas, kas patērētājam jāmaksā saskaņā ar kredītlīgumu un kas kreditoram ir zināmas, tostarp komisijas maksas. Kā apstiprināts Direktīvas 2014/17 50. apsvērumā, no tām expressis verbis ir izslēgtas vienīgi notāra izmaksas, reģistrācijas maksa saistībā ar īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu nodošanu, kā, piemēram, reģistrācijas zemesgrāmatā izmaksas un ar to saistītās nodevas, kā arī izmaksas, kas jāsedz patērētājam kredītlīguma saistību neizpildes gadījumā (spriedums, 2023. gada 9. februāris, UniCredit Bank Austria, C‑555/21, EU:C:2023:78, 24. punkts).

30

Kā norādīts šī sprieduma 24. punktā, Tiesa, tostarp pamatojoties uz kredītlīgumu saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu īpatnībām, tomēr ir precizējusi, ka Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu neattiecas uz izmaksām, kas neatkarīgi no līguma darbības termiņa patērētājam jāsedz vai nu kreditoram, vai trešām personām par pakalpojumiem, kas pirmstermiņa atmaksas brīdī jau ir pilnībā sniegti.

31

Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/17 1. pantu, to lasot kopā ar tās 15. apsvērumu, izriet, ka šajā direktīvā ir noteikts kopējs regulējums dažiem aspektiem dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz līgumiem, kuri ietver tādu kredītu patērētājiem, kas nodrošināts ar hipotēku vai citādi un kas attiecas uz mājokļa nekustamo īpašumu, lai viņiem nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni (spriedums, 2023. gada 9. februāris, UniCredit Bank Austria, C‑555/21, EU:C:2023:78, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkta interpretācija, ko Tiesa sniegusi 2023. gada 9. februāra spriedumā UniCredit Bank Austria (C‑555/21, EU:C:2023:78), neliedz patērētājiem šo aizsardzību.

33

Lai nodrošinātu šo aizsardzību, valsts tiesām jānodrošina, lai izmaksas, kas neatkarīgi no kredītlīguma darbības ilguma tiek uzliktas patērētājam, objektīvi nebūtu aizdevēja atlīdzība par šajā līgumā paredzētā kapitāla pagaidu izmantošanu vai par pakalpojumiem, kas pirmstermiņa atmaksas brīdī vēl būtu jāsniedz patērētājam (spriedums, 2023. gada 9. februāris, UniCredit Bank Austria, C‑555/21, EU:C:2023:78, 38. punkts).

34

Līdz ar to valsts tiesa, pamatojoties tikai uz to vien, ka patērētājs hipotekārā kredīta līguma noslēgšanas brīdī [kādu] maksu ir samaksājis vienu reizi, nevar prezumēt, ka šī maksa ietilpst izmaksās, kas nav atkarīgas no līguma darbības ilguma un kas tādējādi nevar izraisīt Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā minēto kredīta kopējo izmaksu samazinājumu.

35

Treškārt, jānorāda, ka kreditoram vai attiecīgā gadījumā kredīta starpniekam vai ieceltajam pārstāvim saskaņā ar Direktīvas 2014/17 14. panta 1. un 2. punktu ir pienākums pirms līguma noslēgšanas sniegt patērētājam informāciju par to maksu sadalījumu, kas patērētājam jāmaksā atkarībā no tā, vai tās ir atkārtotas vai neatkārtotas, izmantojot ESIL. Kreditoram jāpierāda, vai attiecīgās izmaksas ir vai nav regulāras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 9. februāris, UniCredit Bank Austria, C‑555/21, EU:C:2023:78, 34. un 38. punkts).

36

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka Santander Bank Polska nav iesniegusi pamatlietā aplūkotā hipotekārā kredīta izmaksu sadalījumu, kas ļautu šai tiesai noteikt, vai pamatlietā aplūkotās izmaksas ir objektīvi saistītas ar līguma darbības ilgumu, vai arī šīs izmaksas nav atkarīgas no šī ilguma.

37

Lai nodrošinātu, ka šis informācijas trūkums patērētājam nekaitē, jāuzskata, ka šādā situācijā valsts tiesai ir jākonstatē, ka attiecīgās izmaksas nav neatkarīgas no līguma darbības ilguma un līdz ar to uz tām attiecas Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu.

38

No tā izriet, ka tad, ja aizdevējs nav sniedzis nepieciešamo informāciju, kas ļautu valsts tiesai pārbaudīt, vai attiecīgās izmaksas nav atlīdzība aizdevējam par kapitāla, kas ir hipotekārā kredīta līguma priekšmets, pagaidu izmantošanu vai atlīdzība par pakalpojumu, kas pirmstermiņa atmaksas brīdī nebija sniegts pilnībā, šai tiesai, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni, jāuzskata, ka runa ir par izmaksām, kuras saistītas ar šī līguma darbības ilgumu un uz kurām attiecas Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz samazinājumu, un tas tā ir pat tad, ja šīs izmaksas ir samaksātas tikai vienreiz minētā līguma noslēgšanas brīdī.

39

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja aizdevējs nav sniedzis informāciju, kas ļautu valsts tiesai pārbaudīt, vai komisijas maksa, kas iekasēta hipotekārā kredīta līguma noslēgšanas brīdī, ietilpst to izmaksu kategorijā, kuras nav atkarīgas no šī līguma darbības ilguma, šai tiesai jāuzskata, ka uz šādu komisijas maksu attiecas šajā tiesību normā paredzētās tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu.

40

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka no minētās tiesību normas izriet īpaša aprēķina metode, kas ļauj noteikt šajā tiesību normā minēto kredīta kopējo izmaksu samazinājuma apmēru.

41

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka nekas Direktīvas 2014/17 25. panta formulējumā vispārīgi vai it īpaši šī panta 1. punkta formulējumā neļauj uzskatīt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies paredzēt īpašu aprēķina metodi, lai noteiktu šīs direktīvas 25. panta 1. punktā paredzētā hipotekārā kredīta kopējo izmaksu samazinājuma summu.

42

Šajā tiesību normā vienīgi noteikts, no vienas puses, ka dalībvalstis nodrošina, lai patērētājam būtu tiesības pilnībā vai daļēji izpildīt savas kredītlīgumā noteiktās saistības pirms minētā līguma termiņa beigām. No otras puses, minētajā tiesību normā norādīts, ka pirmstermiņa atmaksas gadījumā patērētājam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas atbilst procentiem un izmaksām par līguma atlikušo darbības laiku.

43

No atsauces uz “līguma atlikušo darbības laiku” nevar secināt, ka kredīta kopējo izmaksu samazinājuma summa jebkuros apstākļos būtu jānosaka, pamatojoties uz metodi, kas paredz piemērot proporcionālu atmaksu attiecībā pret laikposmu, kurā hipotekārā kredīta līgums netiks izpildīts pirmstermiņa atmaksas dēļ, un šī līguma izpildes laikposmu, par kuru sākotnēji bija panākta vienošanās.

44

Proti, kā secinājumu 33. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, atsauces uz atlikušo līguma darbības laiku mērķis ir vienīgi laika ziņā noteikt izmaksu posteņus, uz kuriem attiecas kredīta kopējo izmaksu samazināšana.

45

No šīs direktīvas 25. panta 2.–5. punkta nevar izsecināt arī īpašu aprēķina metodi, lai noteiktu Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzētā kredīta kopējo izmaksu samazinājuma summu, jo šajos punktos nav paredzēts neviens šī samazinājuma aprēķināšanas kritērijs.

46

Šajā ziņā, lai gan Direktīvas 2014/17 25. panta 2. un 5. punktā ir precizēts veids, kādā dalībvalstis var noteikt tiesību uz pirmstermiņa atmaksu īstenošanu, šīs direktīvas 25. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja šīm valstīm hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā paredzēt kreditoram tiesības uz kompensāciju. Savukārt minētās direktīvas 25. panta 4. punktā ir precizēta informācija, kas kreditoram jāsniedz patērētājam, lai viņš varētu apsvērt iespēju veikt kredīta pirmstermiņa atmaksu.

47

Šādu Direktīvas 2014/17 25. panta interpretāciju apstiprina tās 66. apsvērums, kurā dalībvalstīm ir atzīta plaša rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā tām jānodrošina tiesības uz hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksu.

48

Konkrētāk – no šī apsvēruma izriet, ka, lai gan Savienības likumdevējs ir uzskatījis par lietderīgu, ņemot vērā to, ka pastāv būtiskas atšķirības starp dalībvalstīs piemērotajiem kredīta atmaksas principiem un nosacījumiem, Savienības līmenī noteikt konkrētas tiesību normas attiecībā uz hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksu, it īpaši nosacījumus, ar kādiem šī atmaksa var notikt, tas tomēr ir uzskatījis, ka šīm valstīm ir jābūt iespējai noteikt nosacījumus tiesību uz šādu atmaksu īstenošanai. Šajā ziņā šajā apsvērumā ir norādīts, ka šie nosacījumi var ietvert tiesību izmantošanas laika ierobežojumus, atšķirīgus noteikumus atkarībā no aizņēmuma likmes veida vai ierobežojumus attiecībā uz gadījumiem, kādos šīs tiesības var izmantot.

49

Taisnība – kredīta kopējo izmaksu samazinājuma aprēķināšanas metode pirmstermiņa atmaksas gadījumā nav viens no elementiem, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē un ir expressis verbis minēti Direktīvas 2014/17 66. apsvērumā. Tomēr jāuzskata – kā to secinājumu 43. punktā darījis ģenerāladvokāts –, ka samazinājuma aprēķināšanas metode ir viens no šiem elementiem, jo, kā izriet no šī apsvēruma formulējuma lielākajā daļā valodu versiju, tajā ietvertais šo elementu uzskaitījums nav izsmeļoša rakstura.

50

Otrkārt, jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā nav paredzēta īpaša aprēķina metode šajā tiesību normā minētā hipotekārā kredīta kopējo izmaksu samazinājuma apmēra noteikšanai, tomēr izmantotajai metodei jābūt piemērotai, lai nodrošinātu šīs direktīvas mērķa īstenošanu, kas izriet no tās 15. apsvēruma un atgādināts šī sprieduma 31. punktā, proti, nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni saistībā ar kredītlīgumiem, kas attiecas uz nekustamo īpašumu.

51

Šajā gadījumā saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju Polijas tiesību aktos nav nevienas tiesību normas par šo aprēķinu un arī pamatlietā aplūkotajā hipotekārā kredīta līgumā nav norādīts veids, kādā jāaprēķina kredīta kopējo izmaksu samazinājuma summa.

52

Šādā situācijā valsts tiesai jālemj par atbilstošu metodi, lai noteiktu Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā minēto hipotekāro kredītu kopējo izmaksu samazinājuma apmēru, ciktāl šī metode ir piemērota, lai nodrošinātu šīs direktīvas mērķa – augstu aizsardzības līmeni patērētājiem – īstenošanu.

53

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka no minētās tiesību normas neizriet īpaša aprēķina metode, kas ļautu noteikt šajā tiesību normā paredzēto kredīta kopējo izmaksu samazinājuma apmēru.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: