EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62022CC0435

Ģenerāladvokāta E. M. Kolinsa [A.M. Collins] secinājumi, 2022. gada 13. oktobris.
Kriminālprocess pret HF.
Oberlandesgericht München lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 50. pants – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – 54. pants – Princips ne bis in idem – Nolīgums par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm – Trešās valsts valstspiederīgā izdošana Amerikas Savienotajām Valstīm saskaņā ar dalībvalsts noslēgtu divpusēju līgumu – Valstspiederīgais, kurš citā dalībvalstī ir galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem un ir pilnībā izcietis sodu.
Lieta C-435/22 PPU.

Court reports – general – 'Information on unpublished decisions' section

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2022:775

 ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA[ANTHONY MICHAEL COLLINS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2022. gada 13. oktobrī ( 1 )

Lieta C‑435/22 PPU

Generalstaatsanwaltschaft München

pret

HF

(Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – 54. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 50. pants – Ne bis in idem princips – Personu brīva pārvietošanās – Savienības pilsonība – Trešās valsts valstspiederīgā izdošana ASV, ko dalībvalsts veic saskaņā ar divpusēju izdošanas līgumu – Trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru par tiem pašiem nodarījumiem ir pieņemts galīgais tiesas spriedums citā dalībvalstī un kurš pilnībā jau ir izcietis savu sodu šajā valstī – Nolīgums par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm – LESD 351. pants

Ievads

1.

Šis Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar izdošanas lūgumu, ko Amerikas Savienotās Valstis adresējušas Vācijas Federatīvajai Republikai, par trešās valsts valstspiederīgā izdošanu kriminālvajāšanas veikšanai par nodarījumiem, par kuriem citā dalībvalstī ar galīgu spriedumu viņam jau ir piespriests sods, ko viņš pilnībā ir izcietis.

2.

Vai ne bis in idem principu, kas noteikts Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 610/2013 (OV 2013, L 182, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “KĪŠN”) ( 2 ), 54. pantā, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu, var piemērot šādā situācijā, ņemot vērā, ka attiecīgajai personai nav Savienības pilsoņa statusa? Vai divpusējais izdošanas līgums, kas noslēgts starp lūguma saņēmēju dalībvalsti un attiecīgo trešo valsti, var būt šķērslis tam, lai tiktu norādīts uz ne bis in idem principu, lai atteiktos izdot šo personu? Kāda nozīme šādā gadījumā varētu būt LESD 351. pantam? Tādi būtībā ir galvenie uzdotie jautājumi izskatāmajā lietā.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

KĪŠN

3.

KĪŠN 20. panta 1. punktā, kas iekļauts tās II sadaļas 4. nodaļā “Ārvalstnieku pārvietošanās nosacījumi”, ir paredzēts:

“Ārvalstnieki, kam nav vajadzīga vīza, var brīvi pārvietoties Līgumslēdzēju Pušu teritorijās ilgākais 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ja vien viņi atbilst 5. panta 1. punkta a), c), d) un e) apakšpunktā minētajām ieceļošanas prasībām.” ( 3 )

4.

KĪŠN 54. pants, kas iekļauts šīs konvencijas III sadaļas 3. nodaļā ““Non bis in idem” principa piemērošana”, ir formulēts šādi:

“Personu, kuras sakarā vienā Līgumslēdzējā Pusē ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā Līgumslēdzējā Pusē ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas Puses tiesību aktiem, kurā spriedums pieņemts.”

Protokols, ar ko Šengenas “acquis” iekļauj Savienības tiesībās

5.

KĪŠN Savienības tiesībās tika iekļauta ar Protokolu, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam ar Amsterdamas līgumu ( 4 ), kā “Šengenas acquis”, kas definēts šī protokola pielikumā.

6.

No Padomes Lēmuma 1999/436/EK (1999. gada 20. maijs), ar ko atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem nosaka tiesisko bāzi visām normām un lēmumiem, kas veido Šengenas acquis ( 5 ), 2. panta un A pielikuma izriet, ka Padome kā KĪŠN 54.–58. panta juridisko pamatu ir norādījusi LES 34. un 31. pantu ( 6 ).

Nolīgums par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm

7.

2003. gada 25. jūnija Nolīguma par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm ( 7 ) (turpmāk tekstā – “ES un ASV nolīgums”) 1. pantā “Mērķis un nolūks” ir noteikts:

“Atbilstoši šā nolīguma noteikumiem Līgumslēdzējas puses apņemas veicināt sadarbības pastiprināšanu izdošanas attiecību jomā starp dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm attiecībā uz likumpārkāpēju izdošanu.”

8.

Šī līguma 17. pantā “Nereglamentētie iemesli” ir noteikts:

“1.   Šis nolīgums neierobežo lūguma saņēmēju valsti sniegt atteikumu, kura pamatojums ir iemesls, ko nereglamentē šīs nolīgums, bet kas ir atrunāts spēkā esošajā divpusējā izdošanas līgumā starp dalībvalsti un Amerikas Savienotajām Valstīm.

2.   Ja lūguma saņēmējas valsts konstitucionālie principi vai saistošie galīgie tiesu nolēmumi var radīt šķērsli tās izdošanas saistību pildīšanai un šajā nolīgumā vai attiecīgā divpusējā līgumā nav paredzēta jautājumu atrisināšana [un ne nolīgums, ne piemērojamais divpusējais līgums neļauj atrisināt jautājumu], starp lūguma saņēmēju un iesniedzēju valsti notiek konsultācijas.”

Šengenas Robežu kodekss

9.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) ( 8 ), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1240 (2018. gada 12. septembris), ar ko izveido Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmu (ETIAS) un groza Regulas (ES) Nr. 1077/2011, (ES) Nr. 515/2014, (ES) 2016/399, (ES) 2016/1624 un (ES) 2017/2226 ( 9 ) (turpmāk tekstā – “Šengenas Robežu kodekss”), 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz plānotu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, katru reizi ņemot vērā pēdējās uzturēšanās 180 dienu laikposmu, uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas šādi ieceļošanas noteikumi:

a)

viņiem ir derīgs ceļošanas dokuments, kas dod tiesības to turētājam šķērsot robežu un kas atbilst šādiem kritērijiem:

i)

tas ir derīgs vēl vismaz trīs mēnešus pēc datuma, kurā paredzēts izceļot no dalībvalstu teritorijas. Pamatotā ārkārtas gadījumā no šādas prasības var atteikties;

ii)

tas ir izdots pēdējo desmit gadu laikā;

b)

viņiem ir derīga vīza, ja tā vajadzīga saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1806 (2018. gada 14. novembris), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas ( 10 )], vai derīga ceļošanas atļauja, ja tā vajadzīga saskaņā ar [to pašu regulu], izņemot gadījumus, ja viņiem ir derīga uzturēšanās atļauja vai derīga ilgtermiņa vīza;

c)

viņi pamato iecerētās uzturēšanās mērķi un apstākļus, viņiem ir pietiekami iztikas līdzekļi gan iecerētās uzturēšanās laikam, gan lai atgrieztos izcelsmes valstī vai tranzītā dotos uz trešo valsti, kurā viņus noteikti uzņems; vai arī viņiem ir iespēja likumīgi iegūt iztikas līdzekļus;

d)

viņi nav personas, par ko [Šengenas Informācijas sistēmā (SIS)] izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu;

e)

viņus neuzskata par apdraudējumu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskām attiecībām, un, jo īpaši, valstu datubāzēs par viņiem nav izdots brīdinājums, lai minēto iemeslu dēļ atteiktu ieceļošanas atļauju;

f)

viņi sniedz biometriskos datus [..].”

10.

KĪŠN 20. panta 1. punkts ir jāsaprot kā atsauce uz Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punktu. Proti, ar pēdējo minēto tiesību normu ir aizstāts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) ( 11 ), 5. panta 1. punkts, ar kuru savukārt tika aizstāts KĪŠN 5. panta 1. punkts.

Regula 2018/1806

11.

Regulas 2018/1806 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“I pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzai.”

12.

Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu:

“II pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgie ir atbrīvoti no 3. panta 1. punktā izklāstītās prasības, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā.”

13.

Serbija ir viena no II pielikumā uzskaitītajām trešām valstīm.

Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienoto Valstu Līgums par izdošanu

14.

1978. gada 20. jūnijaAuslieferungsvertrag zwischen der Bundesrepublik Deutschland und den Vereinigten Staaten von Amerika (Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienoto Valstu Līgums par izdošanu ( 12 ); turpmāk tekstā – “Vācijas un ASV Līgums par izdošanu”) 1. pantā “Izdošanas pienākums” ir paredzēts:

“(1)   Līgumslēdzējas puses apņemas saskaņā ar šī līguma noteikumiem viena otrai nodot personas, kuras tiek vajātas par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts lūguma iesniedzējas valsts teritorijā, vai lai izpildītu sodu vai piemērotu drošības līdzekli un kuras atrodas citas līgumslēdzējas puses teritorijā.

(2)   Ja noziedzīgs nodarījums izdarīts ārpus lūguma iesniedzējas valsts teritorijas, lūguma saņēmēja valsts saskaņā ar šo līgumu izdošanu veic, ja

a.

par šādu noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts līdzīgos apstākļos, var piemērot sodu saskaņā ar tās tiesību aktiem vai

b.

persona, kuras izdošana tiek pieprasīta, ir lūguma iesniedzējas valsts valstspiederīgais.”

15.

Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 2. pantā “Noziedzīgi nodarījumi, kuru dēļ var piemērot izdošanu”, kurā grozījumi izdarīti ar 1986. gada 21. oktobra Zusatzvertrag zum Auslieferungsvertrag zwischen der Bundesrepublik Deutschland und den Vereinigten Staaten von Amerika (Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienoto Valstu Līguma par izdošanu Papildlīgums ( 13 ); turpmāk tekstā – “Pirmais papildlīgums), ir noteikts:

“(1)   Saskaņā ar šo līgumu noziedzīgi nodarījumi, kuru dēļ var piemērot izdošanu, ir noziedzīgi nodarījumi, kas ir sodāmi saskaņā ar abu līgumslēdzēju pušu tiesību aktiem. Nosakot, vai runa ir par noziedzīgu nodarījumu, kura dēļ var piemērot izdošanu, nav nozīmes tam, vai līgumslēdzēju pušu tiesību aktos noziedzīgam nodarījumam ir noteikta tāda pati noziedzīgu nodarījumu kategorija vai tās to ir iekļāvušas vienā un tajā pašā jēdzienā un vai abpusējā sodāmība izriet no federālajiem, pavalstu vai federālo zemju tiesību aktiem. [..]

(2)   Izdošanu veic par noziedzīgu nodarījumu, kura dēļ var piemērot izdošanu,

a.

kriminālvajāšanas veikšanai, ja saskaņā ar abu līgumslēdzēju pušu tiesību aktiem par noziedzīgo nodarījumu ir paredzēts brīvības atņemšanas sods, kura maksimālais ilgums pārsniedz vienu gadu [..]

[..].”

16.

Saskaņā ar Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 8. pantu “Ne bis in idem”:

“Izdošanu neveic, ja lūguma saņēmējas valsts kompetentās iestādes jau ir ar galīgu spriedumu attaisnojušas vai notiesājušas apsūdzēto personu par to pašu noziedzīgo nodarījumu, par kuru tiek pieprasīta izdošana.”

17.

Šī līguma 34. panta “Ratifikācija. Stāšanās spēkā. Izbeigšanās” 4. punktā ir paredzēts:

“Šis līgums paliek spēkā vienu gadu pēc dienas, kad kāda līgumslēdzēja puse iesniedz otrai pusei rakstveida paziņojumu par tā izbeigšanu.”

18.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Vācijas un ASV Līgums par izdošanu ir ticis pielāgots ES un ASV nolīgumam ar 2006. gada 18. aprīļaZweiter Zusatzvertrag zum Auslieferungsvertrag zwischen der Bundesrepublik Deutschland und den Vereinigten Staaten von Amerika (Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienoto Valstu Līguma par izdošanu Otrais papildlīgums ( 14 ); turpmāk tekstā – “Otrais papildlīgums”).

Pamatlietas rašanās fakti un prejudiciālais jautājums

19.

Serbijas valstspiederīgajam HF 2022. gada 20. janvārī tika piemērots pagaidu apcietinājums Minhenē (Vācijā), pamatojoties uz sarkano paziņojumu, ko pēc Amerikas Savienoto Valstu iestāžu lūguma publicējusi Starptautiskā Kriminālpolicijas organizācija (Interpols). Minētās iestādes vēlas panākt HF izdošanu kriminālvajāšanas veikšanai par noziedzīgiem nodarījumiem, kurus viņš esot izdarījis laikā no 2008. gada septembra līdz 2013. gada decembrim. Sarkanais paziņojums tika ievietots, pamatojoties uz apcietināšanas orderi, kuru 2018. gada 4. decembrī izsniegusi US District Court for the District of Columbia (Amerikas Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala Federāla apgabaltiesa) saistībā ar apsūdzībām par “vienošanos par dalību noziedzīgās koruptīvās organizācijās un vienošanos par krāpšanu banku jomā un krāpšanu, izmantojot telekomunikāciju ierīces”, saskaņā ar Title 18, U. S. Code, attiecīgi Sections 1962 (d) un 1349 ( 15 ). Pašlaik HF atrodas Vācijā izdošanas apcietinājumā, gaidot šo izdošanu.

20.

Ar 2022. gada 25. janvāra vēstuli Amerikas Savienoto Valstu iestādes lūdza Vācijas iestādes veikt HF pagaidu aizturēšanu un nosūtīja tām 2018. gada 4. decembra apcietināšanas orderi, kā arī tajā pašā dienā izdotu United States Court of Appeals for the District of Columbia Circuit (Amerikas Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala Federālā apelācijas tiesa, ASV) iepriekšējās izmeklēšanas zvērināto tiesas apsūdzības rakstu. Ar 2022. gada 17. marta vēstuli tās nosūtīja Vācijas iestādēm dokumentus, kuri ir pievienojami izdošanas lūgumam.

21.

Aizturēšanas brīdī HF apgalvoja, ka viņš dzīvo Slovēnijā, un uzrādīja Serbijas pasi, kas izdota 2016. gada 11. jūlijā un derīga līdz 2026. gada 11. jūlijam, Slovēnijas uzturēšanās atļauju, kura izsniegta 2017. gada 3. novembrī un kuras derīguma termiņš beidzas 2019. gada 3. novembrī, kā arī Kosovas personas apliecību. Kā norādīts lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu, 2020. gadā Slovēnijas iestādes noraidīja HF pieteikumu pagarināt viņa uzturēšanās atļauju.

22.

Pēc iesniedzējtiesas un Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra, Vācija) lūguma Slovēnijas iestādes sniedza šādu informāciju:

ar Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa, Slovēnija) 2012. gada 6. jūlija spriedumu, kas likumīgā spēkā stājās 2012. gada 19. oktobrī, HF tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un trim mēnešiem par noziedzīgu nodarījumu “uzbrukums informācijas sistēmai”Kazenski zakonik (Kriminālkodekss) 221. panta IV punkta, lasot to kopsakarā ar II punktu, izpratnē, kas izdarīts laikā no 2009. gada decembra līdz 2010. gada jūnijam, un šis sods tika aizstāts ar 480 stundām sabiedriskā darba;

līdz 2015. gada 25. jūnijam HF pēdējo minēto sodu pilnībā ir izcietis;

ar 2020. gada 23. septembra nolēmumu Okrožno sodišče v Kopru (Koperas apgabaltiesa, Slovēnija) noraidīja Amerikas Savienoto Valstu iestāžu lūgumu par HF izdošanu kriminālvajāšanas veikšanai, pamatojoties uz to, ka par šajā lūgumā izklāstītajiem nodarījumiem pirms 2010. gada jūlija Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) bija pieņēmusi galīgo spriedumu;

nav nekādu aizdomu par noziedzīgu nodarījumu attiecībā uz citiem faktiem, kuri aprakstīti šajā izdošanas lūgumā un kuri attiecas uz laiku pēc 2010. gada jūnija;

2020. gada 23. septembra nolēmums tika apstiprināts ar Višje sodišče v Kopru (Koperas apelācijas tiesa, Slovēnija) 2020. gada 8. oktobra nolēmumu, un tas ir stājies likumīgā spēkā.

23.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu Slovēnijas iestādēm adresētais izdošanas lūgums un šajā lietā aplūkojamais izdošanas lūgums attiecas uz vieniem un tiem pašiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Turklāt nodarījumi, par kuriem Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) ir pieņēmusi spriedumu, ir identiski nodarījumiem, kas minēti šajā pēdējā minētajā lūgumā, jo tajā aprakstīti noziedzīgi nodarījumi, kas izdarīti pirms 2010. gada jūlija.

24.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par HF izdošanas ASV likumību saistībā ar nodarījumiem, kuri viņam tiek pārmesti 2018. gada 4. decembra apcietināšanas orderī un apsūdzības rakstā attiecībā uz laikposmu pirms 2010. gada jūlija.

25.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka ar Tiesas 2021. gada 12. maija spriedumā Bundesrepublik Deutschland (Interpola sarkanais paziņojums) ( 16 ) noteiktajiem principiem nepietiek, lai atrisinātu tajā izskatāmo lietu, ņemot vērā šīs lietas atšķirības salīdzinājumā ar lietu, kurā tika pasludināts minētais spriedums. Tādējādi tā norāda, ka šajā gadījumā, pirmkārt, attiecīgā persona nav Savienības pilsonis, otrkārt, runa ir par formālu izdošanas lūgumu, nevis par pagaidu aizturēšanu pēc Interpola publicētā sarkanā paziņojuma un, treškārt, ja Vācijas Federatīvā Republika atteiktos izdot HF, ņemot vērā Savienības tiesībās noteikto pienākumu ievērot ne bis in idem principu, tā neizpildītu Vācijas un ASV Līgumā par izdošanu paredzēto izdošanas pienākumu. Attiecībā uz pēdējo minēto jautājumu tā norāda, ka šajā lietā Amerikas Savienoto Valstu iestādes ir iesniegušas dokumentus, kuri saskaņā ar minētā līguma 14. pantu ir pievienojami izdošanas lūgumam, ka HF pārmestā rīcība ir sodāma gan saskaņā ar ASV tiesību aktiem, gan saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem ( 17 ) un ka par attiecīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem atbilstoši ASV tiesību aktiem paredzēts brīvības atņemšanas sods, kura maksimālais ilgums ir 20 vai 30 gadi, bet saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem – brīvības atņemšanas sods, kura maksimālais ilgums ir no 2 līdz 10 gadiem ( 18 ).

26.

Tāpēc pašreizējā situācijā nav šķēršļu HF izdošanas likumībai saskaņā ar 1982. gada 23. decembraGesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (IRG) ( 19 ) (Likums par starptautisko tiesisko palīdzību krimināllietās) 2. un nākamajiem pantiem un ar Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 4. un nākamajiem pantiem.

27.

Konkrētāk, attiecībā uz minētā līguma 8. pantā ietverto ne bis in idem principu iesniedzējtiesa norāda – apstāklis, ka HF jau ir notiesāts ar Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) 2012. gada 6. jūlija galīgo spriedumu par inkriminētajiem nodarījumiem, kuri izdarīti pirms 2010. gada jūlija un kuri minēti attiecīgajā izdošanas lūgumā, un tas, ka šīs tiesas viņam piespriestais sods pilnībā jau ir izpildīts, pieļauj viņa izdošanu ASV. Proti, vispirms no šī panta formulējuma skaidri izrietot, ka tas attiecas tikai uz situāciju, kad pieprasīto personu ar galīgu spriedumu jau ir notiesājušas lūguma saņēmējas valsts, proti, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvās Republikas, kompetentās iestādes. Neesot iespējams to interpretēt kā tādu, kas attiecas arī uz citās dalībvalstīs pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem. Turpinot – Vācijas Federatīvā Republika un Amerikas Savienotās Valstis sarunās par Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu esot vienojušās, ka trešās valstīs pieņemti nolēmumi nav šķērslis izdošanai. Turklāt Otrajā papildlīgumā, ar kuru Vācijas un ASV Līgums par izdošanu tika pielāgots ES un ASV nolīgumam, neesot paredzēti īpaši noteikumi par dubultās sodīšanas aizlieguma attiecināšanu uz visām dalībvalstīm, kā arī neesot grozīts minētā līguma 8. pants. Visbeidzot saskaņā ar Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) judikatūru joprojām neesot starptautisko paražu tiesību principa, saskaņā ar kuru šis aizliegums būtu piemērojams arī trešās valstīs pasludināto notiesājošo spriedumu gadījumā.

28.

Tomēr iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Hartas 50. pantā, lasot to kopsakarā ar KĪŠN 54. pantu, Vācijas Federatīvajai Republikai nav noteikts pienākums atteikt HF izdošanu ASV par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) viņu jau ir notiesājusi, proti, par tiem, kas saistīti ar nodarījumiem, kuri minēti attiecīgajā izdošanas lūgumā un kuri izdarīti pirms 2010. gada jūlija.

29.

Šajā ziņā, pirmām kārtām, iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā lietā ir izpildīti nosacījumi, kas izriet no šo abu pantu normām, aplūkojot tās kopsakarā. Proti, pirmkārt, dalībvalsts tiesa, proti, Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa), esot notiesājusi HF ar galīgu spriedumu, un piespriestais sods esot pilnībā izpildīts. Otrkārt, šīs tiesību normas neesot saistītas ar Savienības pilsoņa vai dalībvalsts valstspiederīgā statusu. Treškārt, no sprieduma “Interpola sarkanais paziņojums” 94. un 95. punkta izrietot, ka personas, par kuru Interpols pēc trešās valsts lūguma ir publicējis sarkano paziņojumu, pagaidu aizturēšana kādā no līgumslēdzējām valstīm ( 20 ) esot “saukšana pie atbildības” krimināllietā KĪŠN 54. panta izpratnē. Tātad par “saukšanu pie atbildības” krimināllietā ir jāuzskata arī lēmums par izdošanas likumību, kura rezultātā attiecīgā persona tiek nodota trešai valstij kriminālvajāšanas veikšanai. Ceturtkārt, lēmums par Savienības dalībvalstī aizturēta trešās valsts valstspiederīgā izdošanas ASV likumību esot Savienības tiesību aktu īstenošana Hartas 51. panta izpratnē, jo tas katrā ziņā attiektos uz ES un ASV nolīgumu. Tādēļ, piemērojot šo nolīgumu, esot jāņem vērā Hartā garantētās pamattiesības. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka aizturēšanas brīdī HF bija tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar KĪŠN 20. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kā arī ar Regulas 2018/1806 4. panta 1. punktu, jo viņš bija atbrīvots no vīzas prasības kā Serbijas valstspiederīgais. Arī šī iemesla dēļ esot jāņem vērā minētās pamattiesības.

30.

Otrām kārtām, iesniedzējtiesai tomēr rodas jautājums, vai Hartas 50. panta, lasot to kopsakarā ar KĪŠN 54. pantu, sekas var būt tādas, ka trešās valsts valstspiederīgo nevar izdot ASV, kas nav nedz KĪŠN līgumslēdzēja valsts, nedz dalībvalsts. Šajā ziņā tā norāda – lai pamatotu spriedumu “Interpola sarkanais paziņojums” un tā tvērumu, Tiesa ir atsaukusies uz personas, uz kuru lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, attiecās sarkanais paziņojums, proti, Vācijas pilsoņa, tiesībām brīvi pārvietoties LESD 21. panta izpratnē. Tomēr HF kā Serbijas valstspiederīgais nevarot izmantot LESD 21. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz brīvu pārvietošanos. Savukārt viņam esot tiesības uz brīvu pārvietošanos KĪŠN 20. panta izpratnē, jo viņš ir atbrīvots no vīzas prasības. Iesniedzējtiesa piebilst, ka sprieduma “Interpola sarkanais paziņojums” 98. punktā Tiesa ir uzsvērusi, ka minētajā lietā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītā situācija attiecas uz personas, attiecībā uz kuru pēc trešās valsts lūguma Interpols ir publicējis sarkano paziņojumu, pagaidu aizturēšanu, nevis uz šīs personas izdošanu šai valstij. Tātad Tiesa vēl neesot spriedusi par šajā lietā aplūkojamo situāciju, kas konkrēti attiecas uz izdošanas lūgumu.

31.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka KĪŠN 54. pants un Hartas 50. pants, aplūkojot tos kopsakarā, konkrētajā gadījumā pieļauj HF izdošanu ASV, jo minētajai tiesai ir jāievēro starptautisko tiesību pienākums, kas ir uzlikts Vācijas Federatīvajai Republikai, izdot pieprasīto personu.

32.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa piekrīt doktrīnā paustajam viedoklim, saskaņā ar kuru LESD 351. panta pirmā daļa ir piemērojama nolīgumiem, kuri, lai gan dalībvalsts tos ir noslēgusi pēc 1958. gada 1. janvāra, attiecas uz jomu, kurā Savienība tikai vēlāk ir ieguvusi kompetenci, “pamatojoties uz kompetences paplašināšanu, [kas] nebija objektīvi paredzama attiecīgajai dalībvalstij [attiecīgā nolīguma] noslēgšanas laikā”. Secinājumos lietā Commune de Mesquer ( 21 ) ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott], šķiet, pauž šo pašu viedokli. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Šengenas nolīgums un KĪŠN ir pieņemti pēc datuma, kad 1980. gada 30. jūlijā stājās spēkā Vācijas un ASV Līgums par izdošanu, un ka Šengenas nolīgums Savienības tiesībās ir iekļauts tikai ar Amsterdamas līgumu 1997. gadā. Tāpēc 1978. un 1980. gadā Vācijas Federatīvā Republika neesot varējusi paredzēt, ka jautājumi, kuri saistīti ar ne bis in idem principu, kas piemērojams “Eiropas līmenī”, vai ar policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, tiks iekļauti Savienības kompetencē.

33.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka grozījumi, kas izdarīti ar Pirmo papildlīgumu un Otro papildlīgumu, šajā situācijā neko nemaina. Pirmais papildlīgums neesot Vācijas un ASV Līguma par izdošanu fundamentāla pārskatīšana, un tas esot stājies spēkā jau 1993. gada 11. martā. Ar Otro papildlīgumu Vācijas Federatīvā Republika esot tikai transponējusi ES un ASV nolīgumu, un neviens īpašs noteikums neesot ticis pieņemts attiecībā uz ne bis in idem principa piemērošanu “Eiropas līmenī”.

34.

Visbeidzot, iesniedzējtiesa apgalvo: tā kā ES un ASV nolīgumā nav noteikts ne bis in idem princips, kas būtu piemērojams “Eiropas līmenī” un kas būtu saderīgs ar Hartas 50. panta un KĪŠN 54. panta normām, aplūkojot tās kopsakarā, no tā a contrario var secināt, ka ir jāturpina ievērot divpusējo izdošanas līgumu, kurā paredzēta šī principa ievērošana tikai no atsevišķu valstu interešu perspektīvas.

35.

Šajā kontekstā ar 2022. gada 21. jūnija lēmumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 1. jūlijā, Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [KĪŠN] 54. pants kopsakarā ar [Hartas] 50. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas nepieļauj, ka šīs konvencijas līgumslēdzējas valsts un ES dalībvalsts iestādes izdod trešai valstij trešās valsts valstspiederīgo, kurš nav Savienības pilsonis LESD 20. panta izpratnē, ja šī persona jau citā dalībvalstī ar galīgu tiesas spriedumu ir notiesāta par tiem pašiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas izdošanas lūgums, un šis spriedums ir izpildīts un ja lēmums atteikt šīs personas izdošanu trešai valstij būtu iespējams tikai tad, ja tiktu pieļauts ar šo trešo valsti noslēgtā divpusējā izdošanas nolīguma pārkāpums?”

Tiesvedība Tiesā

36.

Tā kā kopš 2022. gada 20. janvāra HF ir atņemta brīvība un lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izvirzīti jautājumi jomā, uz kuru attiecas LESD trešās daļas V sadaļa ( 22 ), ar šo pašu lēmumu iesniedzējtiesa arī lūdza Tiesu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kas paredzēta tās Reglamenta 107. pantā.

37.

Ar 2022. gada 15. jūlija lēmumu Tiesa nolēma šo lūgumu apmierināt.

38.

Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra), HF, Vācijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus, kuros tie arī ir atbildējuši uz jautājumiem, uz kuriem Tiesa lūgusi atbildēt rakstveidā. Šie paši lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz jautājumiem, kurus Tiesa uzdeva 2022. gada 13. septembra tiesas sēdē.

Analīze

Ievada apsvērumi

39.

KĪŠN 54. pants, kurā ir nostiprināts ne bis in idem princips, nepieļauj, ka līgumslēdzēja valsts sauc pie atbildības personu par tiem pašiem nodarījumiem, par kuriem citā līgumslēdzējā valstī attiecībā uz to jau ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi pēdējās minētās valsts tiesību aktiem.

40.

Hartas 50. pantā šis princips ir izvirzīts kā pamattiesības, paredzot, ka “nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu”.

41.

Turklāt, kā izriet no šiem abiem pantiem, ne bis in idem princips ir rodams dalībvalstīm un līgumslēdzējām valstīm kopīgās konstitucionālajās tradīcijās. KĪŠN 54. pants tātad ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 50. pantu, kura pamatsatura ievērošanu tas nodrošina ( 23 ).

42.

Saskaņā ar judikatūru, tā kā ne bis in idem princips ir cieši saistīts ar res judicata principu, tā mērķis ir garantēt tiesisko drošību un taisnīgumu, nodrošinot, ka tad, ja attiecīgā persona ir saukta pie atbildības un attiecīgā gadījumā arī sodīta, šī persona var būt droša, ka tā netiks atkārtoti saukta pie atbildības par to pašu pārkāpumu ( 24 ).

43.

Lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, vispirms izvērtēšu, vai principi, kurus Tiesa ir izstrādājusi spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums” attiecībā uz KĪŠN 54. panta interpretāciju, ir attiecināmi uz tādu situāciju kā pamatlietā aplūkojamā, pēc tam attiecīgā gadījumā – vai, atsakoties HF izdot ASV ne bis in idem principa dēļ, Vācijas Federatīvā Republika nebūtu izpildījusi savas saistības atbilstoši Vācijas un ASV Līgumam par izraidīšanu, lasot to kopsakarā ar ES un ASV nolīgumu, un visbeidzot – vai LESD 351. pants varētu ietekmēt iesniedzējtiesas lūgto interpretāciju.

Par spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums” noteikto principu piemērojamību šajā lietā

44.

Spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums” Tiesa ir nospriedusi, ka KĪŠN 54. pants, kā arī LESD 21. panta 1. punkts, lasot tos saistībā ar Hartas 50. pantu, pieļauj līgumslēdzējas valsts vai dalībvalsts iestāžu veiktu tādas personas pagaidu aizturēšanu, uz kuru attiecas sarkanais paziņojums, ko pēc trešās valsts lūguma ir publicējis Interpols, ja vien šajā līgumslēdzējā valstī vai dalībvalstī ar galīgu tiesas nolēmumu nav konstatēts, ka šī persona jau ir notiesāta ar galīgu spriedumu attiecīgi minētā nolīguma līgumslēdzējā valstī vai dalībvalstī par tiem pašiem nodarījumiem, kuri ir sarkanā paziņojuma pamatā.

45.

Šajā lietā no iesniedzējtiesas veiktajiem konstatējumiem izriet, ka ar 2012. gada 6. jūlija spriedumu Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa), proti, līgumslēdzējas valsts tiesa, ir galīgi lēmusi par HF inkriminētajiem nodarījumiem, kurus viņš bija izdarījis pirms 2010. gada jūlija, un ka HF pilnībā ir izcietis viņam piespriesto sodu. No šiem konstatējumiem arī izriet, ka šie nodarījumi ( 25 ) ir identiski tiem, kuri minēti ASV iesniegtajā lūgumā par HF izdošanu, jo tajā ir aprakstīti noziedzīgi nodarījumi, kuri izdarīti pirms 2010. gada jūlija. Saskaņā ar lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu ASV iestāžu izdošanas lūgums plašākā nozīmē attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kurus HF esot izdarījis laikā no 2008. gada septembra līdz 2013. gada decembrim. Tomēr lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas tikai uz faktiem, kuri saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2010. gada jūlija. Šajos secinājumos un spriedumā, kas tiks pasludināts, jāpaliek pie hipotēzes, kas paredzēta uzdotajā jautājumā, proti, ka attiecīgie nodarījumi – un tātad noziedzīgie nodarījumi – ir identiski. Tieši iesniedzējtiesai, nevis Tiesai ir jānosaka, vai nodarījumi, par kuriem Slovēnijas tiesas ir pieņēmušas galīgo tiesas spriedumu, ir tie paši, kas minēti izdošanas lūgumā.

46.

Lai KĪŠN 54. pantu varētu piemērot šajā lietā, vēl tostarp ir nepieciešams, lai pastāvētu jauna “kriminālvajāšana”, ko par identiskiem nodarījumiem pret HF veiktu citā līgumslēdzējā valstī, kas šajā gadījumā ir Vācijas Federatīvā Republika. Spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums” Tiesa ir nospriedusi, ka personas, uz kuru attiecas Interpola pēc trešās valsts lūguma publicēts sarkanais paziņojums, pagaidu aizturēšana, ko veic kāda līgumslēdzēja valsts, lai pret šo personu pēdējā minētajā valstī īstenotu kriminālvajāšanu, ir šīs līgumslēdzējas valsts akts, kas izdots saistībā ar kriminālvajāšanu, kura turpinās līgumslēdzēju valstu teritorijā ( 26 ). Manuprāt, šis risinājums ir pilnībā attiecināms uz pamatlietā izskatāmo strīdu, lai gan, kā uzsver iesniedzējtiesa, tas attiecas uz lēmumu par formālu izdošanas lūgumu. Kā rakstveida apsvērumos pamatoti norāda Komisija, ja šāda pagaidu aizturēšana, kuras mērķis ir tieši sagatavot izdošanu, jau ietilpst jēdzienā “saukšana pie atbildības” KĪŠN 54. panta izpratnē, tas tā a fortiori ir gadījumā, kad tiek pieņemts lēmums par izdošanas lūgumu. Turklāt šim viedoklim piekrīt arī iesniedzējtiesa.

47.

Tātad izskatāmā lieta patiešām attiecas uz situāciju, kad persona, attiecībā uz kuru par noteiktiem nodarījumiem kādā līgumslēdzējā valstī ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, par tiem pašiem nodarījumiem no jauna tiek saukta pie atbildības citā līgumslēdzējā valstī.

48.

Vēl viena atšķirība, ko norādījusi iesniedzējtiesa, starp lietu, kurā tika pieņemts spriedums “Interpola sarkanais paziņojums”, un pamatlietu ir tā, ka pirmajā lietā attiecīgā persona bija Savienības pilsonis, kuram tādējādi ir LESD 21. panta 1. punktā garantētās tiesības uz brīvu pārvietošanos, bet otrajā lietā runa ir par trešās valsts valstspiederīgo.

49.

Šajā ziņā, pirmām kārtām, jānorāda, ka KĪŠN 54. panta formulējums attiecas uz ikvienu “personu”, attiecībā uz kuru līgumslēdzējā valstī ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, neaprobežojoties tikai ar personām, kurām ir kādas dalībvalsts vai līgumslēdzējas valsts pilsonība. Tāpat Hartas 50. pantā, izmantojot nenoteikto vietniekvārdu “neviens”, nav noteikta nekāda saikne ar Savienības pilsonību. Turklāt šis pēdējais minētais pants ir iekļauts nevis V sadaļā “Pilsoņu tiesības”, bet gan VI sadaļā “Tiesiskums”.

50.

Otrām kārtām, ir taisnība, ka Tiesa spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums”, interpretējot KĪŠN 54. pantu atbilstoši šī panta mērķim, balstās uz personu, it īpaši Savienības pilsoņu, brīvas pārvietošanās principu. Tādējādi minētā sprieduma 79. punktā Tiesa norāda, ka no judikatūras izriet – šajā pantā noteiktais ne bis in idem princips ir vērsts uz to, lai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā novērstu to, ka persona, kura ir notiesāta ar galīgu spriedumu, saistībā ar savu tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanu tiek saukta pie atbildības par tiem pašiem nodarījumiem vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijā. Tā uzskata, ka šajā ziņā minētais pants ir jāinterpretē, ņemot vērā LES 3. panta 2. punktu ( 27 ). Tā precizē, ka no šīs judikatūras it īpaši izriet – personai, attiecībā uz kuru jau ir pasludināts galīgs spriedums, ir jābūt iespējai brīvi pārvietoties, nebaidoties no jaunas kriminālvajāšanas par tiem pašiem nodarījumiem citā līgumslēdzējā valstī. Tāpat ir taisnība, ka minētajā spriedumā Tiesas argumentācijā, ciktāl tā attiecas uz jautājumiem, kuri saistīti ar izskatāmo lietu ( 28 ), ir vairākas atsauces uz LESD 21. panta 1. punktu ( 29 ).

51.

Tomēr, manuprāt, no šiem konstatējumiem nevar secināt, kā to apgalvo Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra) un Vācijas valdība, ka KĪŠN 54. pants ir piemērojams tikai Savienības pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties.

52.

Manuprāt, šīs dažādās atsauces uz LESD 21. panta 1. punktu lielā mērā jau ir izskaidrotas ar tās lietas kontekstu, kurā tika pieņemts spriedums “Interpola sarkanais paziņojums”. Attiecīgā persona bija Vācijas pilsonis, kurš vēlējās, lai attiecīgā Vācijas iesniedzējtiesa uzdotu Vācijas Federatīvajai Republikai veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atsauktu pret viņu vērsto sarkano paziņojumu, jo viņa galvenās bažas bija par to, ka paziņojuma esamība viņam liegtu bez riska tikt aizturētam doties uz kādu dalībvalsti vai līgumslēdzēju valsti, kas nav Vācijas Federatīvā Republika. Tāpēc divos no Tiesai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem skaidri bija minēts LESD 21. panta 1. punkts.

53.

Savukārt šo secinājumu 50. punktā minētais Tiesas paziņojums, kuru ir pārņēmusi Vācijas valdība un saskaņā ar kuru KĪŠN 54. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā LES 3. panta 2. punktu, kurā ir ietverta atsauce uz “Savienības pilsoņa” jēdzienu, manuprāt, nav izšķirošs. Tādējādi spriedumā Spasic ( 30 ) Tiesa ir veikusi šādu interpretāciju, lai gan attiecīgā persona bija Serbijas valstspiederīgais. Tāpat iepriekšējā judikatūrā KĪŠN 54. pants jau bija interpretēts atbilstoši tiesību normai, kas bija spēkā pirms LES 3. panta 2. punkta, proti, LES 2. panta pirmās daļas ceturtajam ievilkumam ( 31 ), lai gan šajā pēdējā minētajā tiesību normā nebija atsauces uz minēto jēdzienu ( 32 ).

54.

Tāpēc es uzskatu, ka KĪŠN 54. pantā nostiprinātais ne bis in idem princips aizsargā ikvienu personu, kurai ir tiesības uz brīvu pārvietošanos Šengenas zonā, neatkarīgi no tā, vai šī persona ir vai nav Savienības pilsonis.

55.

Šajā ziņā jāatgādina, kā pamatoti norāda iesniedzējtiesa un Komisija, ka arī trešo valstu valstspiederīgajiem – ar zināmiem nosacījumiem, tostarp, ja viņiem ir derīga uzturēšanās atļauja vai ja uz viņiem neattiecas vīzas prasība, – ir tiesības brīvi pārvietoties Šengenas zonā vismaz noteiktu laikposmu. Šajā lietā iesniedzējtiesa tādējādi norāda, ka aizturēšanas brīdī HF bija tiesības brīvi pārvietoties Šengenas zonā saskaņā ar KĪŠN 20. panta 1. punktu, jo viņš bija atbrīvots no vīzas prasības Serbijas valstspiederības dēļ. Tādējādi šo valstspiederīgo situācija KĪŠN kontekstā noteiktos gadījumos ir salīdzināma ar Savienības pilsoņu situāciju, kas – kā to norāda arī Komisija – var būt viens no iemesliem, kuru dēļ šīs konvencijas līgumslēdzējas puses ne bis in idem principa piemērošanu nav ierobežojušas, to attiecinot tikai uz pēdējo minēto personu kategoriju.

56.

Ir taisnība – kā norāda Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra) un Vācijas valdība –, ka pārvietošanās brīvība, kas ir atzīta trešo valstu valstspiederīgajiem, un pārvietošanās brīvība, ko izmanto Savienības pilsoņi, nav līdzvērtīgas. Tomēr taisnīgums un “sabiedriskais miers” ( 33 ) prasa, lai – tieši tāpat kā Savienības pilsoņu gadījumā – šie valstspiederīgie, ja par viņiem ir pieņemts galīgais spriedums kādā līgumslēdzējā valstī, varētu izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties Šengenas zonā bez bailēm, ka pret tiem citā līgumslēdzējā valstī tiks veikta jauna kriminālvajāšana par tiem pašiem nodarījumiem.

57.

Trešām kārtām, piekrītu Komisijai, kad tā apgalvo, ka KĪŠN 54. pantā noteiktā ne bis in idem principa mērķis ir ne tikai nodrošināt personu brīvu pārvietošanos, pat ja nav noliedzams, ka tai ir būtiska nozīme atbilstošajā judikatūrā ( 34 ). Proti, šis princips ir vērsts arī uz to, lai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā nodrošinātu tiesisko drošību, respektējot valsts iestāžu lēmumus, kas kļuvuši galīgi, ja dalībvalstu krimināltiesību akti nav saskaņoti vai tuvināti ( 35 ). Tas, ka ne bis in idem principam, kurš sākumā bija piemērojams tikai katras valsts, skatot tās atsevišķi, teritorijā, saskaņā ar KĪŠN 54. pantu ir noteikta “pārrobežu” piemērošana, ir šīs brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izpausme, kas balstīta uz savstarpējas uzticēšanās un tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas krimināllietās principiem. Tādējādi spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums” – gluži tāpat kā jau daudzos iepriekšējos spriedumos – Tiesa uzsver, ka šis pants noteikti nozīmē, ka starp līgumslēdzējām valstīm pastāv savstarpēja uzticēšanās saistībā ar to attiecīgajām krimināltiesību sistēmām un ka ikviena no minētajām valstīm akceptē citās līgumslēdzējās valstīs spēkā esošo krimināltiesību piemērošanu pat tad, ja savas valsts tiesību piemērošanas rezultātā būtu radies citāds risinājums ( 36 ). Kā pamatoti norāda Komisija: ja brīvības, drošības un tiesiskuma telpā būtu iespējams veikt vairākas kriminālvajāšanas pret vienu un to pašu personu par tiem pašiem nodarījumiem, tas būtu pretrunā šādas telpas mērķim un ar to netiktu ievēroti savstarpējas uzticēšanās un tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas krimināllietās principi.

58.

Turklāt iepriekš izklāstītos apsvērumus, šķiet, apstiprina sprieduma “Interpola sarkanais paziņojums” 89. punkts, kurā Tiesa ir nospriedusi: tiklīdz konstatēts, ka ne bis in idem princips ir piemērojams personai, uz kuru attiecas Interpola publicēts sarkanais paziņojums, “gan savstarpējā uzticēšanās, kas paredzēta KĪŠN 54. pantā [..], gan tiesības uz brīvu pārvietošanos, kas nodrošinātas LESD 21. panta 1. punktā, lasot tos saistībā ar Hartas 50. pantu, neļauj [līgumslēdzējas valsts vai dalībvalsts, uz kuru šī persona ir pārvietojusies,] iestādēm uz laiku aizturēt minēto personu vai attiecīgajā gadījumā paturēt viņu apcietinājumā” ( 37 ). Šādi nospriežot, Tiesa nav pakārtojusi KĪŠN 54. panta piemērošanu LESD 21. panta 1. punkta piemērošanai un nav interpretējusi pirmo minēto tiesību normu otrās minētās tiesību normas gaismā.

59.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka principi, kurus Tiesa ir izstrādājusi spriedumā “Interpola sarkanais paziņojums” attiecībā uz KĪŠN 54. pantu, ir piemērojami tādā faktiskajā un tiesiskajā situācijā kā šajā lietā. Turklāt, tā kā KĪŠN ir Savienības tiesību neatņemama sastāvdaļa ( 38 ), ir jāuzskata, ka šādā situācijā dalībvalsts iestādes īsteno Savienības tiesību aktus Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi tām ir jāievēro Hartā garantētās pamattiesības, tostarp tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par vienu un to pašu noziedzīgo nodarījumu atbilstoši tās 50. pantam ( 39 ). Tādēļ uzskatu, ka ar Vācijas Federatīvās Republikas lēmumu izdot HF ASV, lai tur veiktu kriminālvajāšanu par nodarījumiem, kas ir identiski tiem, par kuriem viņam Slovēnijā ar galīgu spriedumu jau ir piespriests sods, ko viņš jau pilnībā ir izcietis, netiktu ievērots KĪŠN 54. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 50. pantu.

60.

Šie secinājumi, manuprāt, nevar tikt atspēkoti ar Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra) argumentu, ka ne bis in idem principa paplašināšana, attiecinot to uz izdošanu trešām valstīm un saistot to ar notiesājošiem spriedumiem, kas pasludināti citās valstīs, nevis lūguma saņēmējā valstī, ietver risku, ka likumpārkāpēji ļaunprātīgi atsauksies uz šo principu, lai izvairītos no kriminālvajāšanas. Proti, šis arguments – kas vispār ir grūti saprotams – ir balstīts tikai uz pieņēmumiem ( 40 ). Turklāt minētais risks katrā ziņā varētu rasties arī situācijās, kurās iesaistītas tikai līgumslēdzējas valstis vai kurās tiek apsūdzēti Savienības pilsoņi. Visbeidzot, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumā nav nekādu norāžu par to, ka šajā lietā HF ļaunprātīgi būtu atsaucies uz ne bis in idem principu.

Par Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu un ES un ASV nolīgumu

61.

Ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus, jāpārbauda, vai, kā apgalvo iesniedzējtiesa, atsakoties izdot HF ASV, pamatojoties uz ne bis in idem principu, Vācijas Federatīvā Republika nebūtu izpildījusi savas saistības atbilstoši Vācijas un ASV Līgumam par izdošanu, attiecīgā gadījumā lasot to kopsakarā ar ES un ASV nolīgumu, un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai tas var radīt šķērsli šādam atteikumam.

62.

Ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertos konstatējumus, kas izklāstīti šo secinājumu 25.–27. punktā, šķiet, ka šajā lietā, kā norāda iesniedzējtiesa, Vācijas iestādēm principā ir pienākums izdot HF Amerikas Savienotajām Valstīm saskaņā ar Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 1. pantu, jo visi šajā līgumā paredzētie nosacījumi ir izpildīti. It īpaši attiecībā uz minētā līguma 8. pantā (ar nosaukumu “Ne bis in idem”) paredzēto atteikuma iemeslu iesniedzējtiesa apgalvo, ka tas nav piemērojams izskatāmajā lietā, jo iepriekšējo galīgo nolēmumu ir pieņēmušas Slovēnijas iestādes, nevis lūguma saņēmējas valsts, proti, Vācijas Federatīvās Republikas, iestādes.

63.

Iesniedzējtiesa atsaucas uz ES un ASV nolīgumu, norādot, ka tajā nav paredzēta ne bis in idem principa piemērojamība “Eiropas līmenī”, un no tā a contrario secina, ka ir jāievēro izdošanas pienākums, kas izriet no Vācijas un ASV Līguma par izdošanu.

64.

Šajā ziņā, tāpat kā iesniedzējtiesa un Komisija, uzskatu, ka ES un ASV nolīgums, kura mērķis saskaņā ar tā 1. pantu ir stiprināt sadarbību starp [Eiropas] Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm saistībā ar pastāvošajām attiecībām starp dalībvalstīm un šo trešo valsti izdošanas jomā, ir piemērojams tādā situācijā kā šajā lietā ( 41 ). Kā pamatoti precizē Komisija, ar šo nolīgumu tiek “sniegts kopējs satvars, kas papildina un savieto divpusējos izdošanas līgumus, kuri noslēgti starp dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm, un kas principā attiecas uz visām izdošanas attiecībām starp šīm pusēm”. Ne no viena minētā nolīguma noteikuma nevar secināt, ka dalībvalstu noslēgtie divpusējie izdošanas līgumi ir primāri salīdzinājumā ar šo nolīgumu. Konkrētāk, ES un ASV nolīguma iespējamā pakārtotība minētajiem līgumiem nevar izrietēt ne no tā 3. panta, saskaņā ar kuru dažus šī nolīguma noteikumus piemēro tikai tad, ja minētajos līgumos nav atbilstošu noteikumu, ne no tā 17. panta 1. punkta, saskaņā ar kuru lūguma saņēmēja valsts saglabā iespēju norādīt atteikuma pamatu, kas ir iekļauts divpusējā izdošanas līgumā un kas attiecas uz jautājumu, kuru nereglamentē šis nolīgums. Gluži pretēji, citi ES un ASV nolīguma noteikumi, piemēram, tā 18. pants, no kura izriet, ka pēc šī nolīguma stāšanās spēkā tikai divpusējie nolīgumi, kas tam atbilst, var tikt noslēgti starp dalībvalsti un Amerikas Savienotajām Valstīm, apstiprina, ka tas ir vispārpiemērojams.

65.

Ir taisnība, kā Tiesa norāda sprieduma “Interpola sarkanais paziņojums” 97. punktā, ka ES un ASV nolīgums skaidri neparedz, ka ne bis in idem principa piemērojamība ļautu dalībvalstu iestādēm atteikt Amerikas Savienoto Valstu pieprasīto izdošanu. Vispārīgāk runājot, izņemot šā nolīguma 13. pantu, kurš attiecas uz nāvessodu, tajā nav paredzēti autonomi izdošanas atteikuma iemesli ( 42 ). Kā secinājumos lietā Bundesrepublik Deutschland (Interpola sarkanais paziņojums) uzsver ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek] ( 43 ): tā kā šajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, tas ir dalībvalstu kompetencē, un tās šādos apstākļos var noslēgt divpusējus nolīgumus ar trešām valstīm. Tomēr dalībvalstīm šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un it īpaši Hartā garantētās pamattiesības, tostarp tās 50. pantā noteikto ne bis in idem principu, un līdz ar to tās nevar uzņemties saistības, kas nav saderīgas ar pienākumiem, kuri izriet no Savienības tiesībām.

66.

Tāpēc es uzskatu, ka iesniedzējtiesas argumentācija par ES un ASV nolīguma interpretāciju a contrario nevar būt veiksmīga un, neskarot LESD 351. panta normas, kas tiks aplūkotas turpmāk, jāsecina, ka Vācijas Federatīvā Republika nevar atsaukties uz savām saistībām, kuras izriet no Vācijas un ASV Līguma par izdošanu, lai apmierinātu lūgumu par HF izdošanu.

67.

Ņemot to vērā, pamatojoties tieši uz ES un ASV nolīgumu, varētu uzskatīt – tāpat kā to dara Komisija –, ka atteikums izdot HF Amerikas Savienotajām Valstīm ne vienmēr būs pretrunā Vācijas un ASV Līgumam par izdošanu. Proti, no šī nolīguma 17. panta 2. punkta izriet, ka “lūguma saņēmējas valsts konstitucionālie principi vai saistošie galīgie tiesu nolēmumi” var “radīt šķērsli tās izdošanas saistību pildīšanai” un tad, ja “[minētajā] nolīgumā vai attiecīgā divpusējā līgumā nav paredzēta jautājumu atrisināšana [ne [minētais] nolīgums, ne piemērojamais divpusējais līgums neļauj atrisināt jautājumu], starp lūguma saņēmēju un iesniedzēju valsti notiek konsultācijas”. Lai gan ir taisnība, ka šajā noteikumā vienīgās šajā gadījumā paredzētās juridiskās sekas ir konsultēšanās starp attiecīgajām valstīm pienākums, tomēr tas atspoguļo ES un ASV nolīguma slēdzēju vēlmi atzīt, ka daži apstākļi, kas nav skaidri paredzēti piemērojamajā divpusējā izdošanas līgumā, var būt šķērslis izdošanai ( 44 ).

68.

Papildus tam, ka Okrožno sodišče v Mariboru (Mariboras apgabaltiesa) 2012. gada 6. jūlija spriedumu var uzskatīt par “saistošu galīgo tiesas nolēmumu” attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku, man šķiet, ka dalībvalsts “konstitucionālajos principos” tostarp var iekļaut Savienības tiesību pārākumu un pamattiesību aizsardzību. Tādēļ, manuprāt, tādā situācijā kā šajā lietā lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm vispirms ir jāsāk konsultācijas ar Amerikas Savienoto Valstu kompetentajām iestādēm. Lai gan piekrītu Komisijas vērtējumam, ka šīs konsultācijas nedrīkst izraisīt to, ka šī dalībvalsts neievēro Savienības tiesību radīto “šķērsli”, tomēr es neteiktu – kā to dara šī iestāde –, ka Vācijas un ASV Līgums par izdošanu, lasot to kopsakarā ar ES un ASV nolīgumu, galu galā nav pretrunā Savienības tiesībām. Ja šādu konsultāciju rezultātā Amerikas Savienoto Valstu kompetentās iestādes neatsauktu vai attiecīgā gadījumā neierobežotu izdošanas lūgumu, lūguma saņēmējai dalībvalstij nebūtu citas izvēles kā vien dot priekšroku Savienības tiesībām, nevis saistībām, kuras izriet no divpusējā izdošanas līguma.

Par LESD 351. panta piemērojamību

69.

Vēl jānoskaidro, vai Vācijas Federatīvā Republika varētu atsaukties uz LESD 351. panta pirmo daļu, lai izpildītu savu pienākumu izdot HF Amerikas Savienotajām Valstīm, kas izriet no Vācijas un ASV Līguma par izdošanu, lai gan šis pienākums neatbilst Savienības tiesībām ( 45 ).

70.

LESD 351. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka Līgumi neietekmē tiesības un pienākumus, ko uzliek nolīgumi, kurus pirms 1958. gada 1. janvāra un – attiecībā uz kandidātvalstīm – pirms to pievienošanās dienas viena vai vairākas dalībvalstis, no vienas puses, noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses ( 46 ).

71.

Vācijas un ASV Līgums par izdošanu tika parakstīts 1978. gada 20. jūnijā un stājās spēkā 1980. gada 30. jūlijā, proti, pēc 1958. gada 1. janvāra, kas ir datums, kad Vācijas Federatīvā Republika jau bija toreizējās Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalsts. Tāpēc, šauri interpretējot LESD 351. panta pirmo daļu, būtu jāsecina, ka šī tiesību norma šajā lietā nav piemērojama.

72.

Tomēr – tāpat kā iesniedzējtiesa, Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra), Vācijas valdība un Komisija – uzskatu, ka LESD 351. panta pirmajai daļai ir jāsniedz plaša interpretācija, kas pēc analoģijas attiecas arī uz nolīgumiem, kurus dalībvalsts ir noslēgusi pēc 1958. gada 1. janvāra vai tās pievienošanās datuma, bet pirms datuma, kurā Savienība ir ieguvusi kompetenci jomā, uz kuru attiecas šie nolīgumi.

73.

Konkrētajā gadījumā vispirms tikai pēc Māstrihtas līguma stāšanās spēkā 1993. gada 1. novembrī un tad pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā 1999. gada 1. maijā Savienība ir ieguvusi kompetenci policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā, un šie datumi bija vēlāk nekā datums, kad stājās spēkā Vācijas un ASV Līgums par izdošanu. Tas pats ir konstatējams, ja ņem vērā Šengenas nolīgumu un KĪŠN, kas attiecīgi parakstīti 1985. gada 14. jūnijā un 1990. gada 19. jūnijā un kas tikai ar Amsterdamas līgumu tika iekļauti Savienības tiesībās.

74.

Tādēļ man šķiet, ka var uzskatīt – Vācijas Federatīvā Republika, ar Amerikas Savienotajām Valstīm noslēdzot Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu, bija LESD 351. panta pirmajā daļā minētajai situācijai analoģiskā situācijā.

75.

Vai tas tomēr nozīmē, ka konkrētajā gadījumā tai būtu jāspēj apmierināt lūgumu par HF izdošanu ASV? Nedomāju.

76.

Proti, spriedumā Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija Tiesa jau ir nospriedusi, ka EKL 307. pants, kurš bija spēkā pirms LESD 351. panta, nekādi neļauj apstrīdēt principus, kas ir daļa no pašiem Savienības tiesību sistēmas pamatiem, kuru starpā ir pamattiesību aizsardzība ( 47 ). Pretēji tam, ko rakstveida apsvērumos apgalvo Komisija, principi, kurus tādējādi Tiesa ir izstrādājusi minētajā spriedumā, ir pilnībā attiecināmi uz šo lietu, jo pamattiesībās nav jānodala dažas pamattiesības, kas būtu fundamentālākas nekā citas ( 48 ). Manuprāt, no tā izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika nevar Hartas 50. pantā nostiprinātā ne bis in idem principa pārkāpumu, ko izraisītu HF izdošana ASV, attaisnot ar pienākumu ievērot Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu.

77.

Turklāt LESD 351. panta otrajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai novērstu iespējamo nesaderību starp attiecīgajiem nolīgumiem un Līgumiem. Šie pasākumi varētu ietvert prasību, lai dalībvalstu tiesas pārbaudītu, vai no šādas nesaderības var izvairīties, nolīgumu interpretējot, ciktāl tas ir iespējams un ievērojot starptautiskās tiesības, atbilstoši Savienības tiesībām ( 49 ). Ja nav iespējams veikt šādu atbilstīgu interpretāciju, dalībvalstis tādā gadījumā kā šajā lietā varētu veikt konsultācijas, kā tas paredzēts ES un ASV nolīguma 17. panta 2. punktā, un tad, ja tās sastopas ar grūtībām, kas padara nolīguma grozīšanu par neiespējamu, tām pat ir pienākums to uzteikt ( 50 ). Runājot par pēdējo minēto aspektu, jāatzīmē, ka Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 34. panta 4. punktā ir ietverts noteikums, kurā skaidri paredzēta iespēja katrai no pusēm uzteikt šo līgumu.

Secinājumi

78.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 610/2013, 54. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantu,

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

šīs tiesību normas nepieļauj to, ka Eiropas Savienības dalībvalsts iestādes trešai valstij izdod personu, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav Savienības pilsonis LESD 20. panta izpratnē, ja attiecībā uz šo personu jau ir pieņemts galīgais tiesas spriedums citā dalībvalstī par tiem pašiem nodarījumiem, kuri minēti šīs trešās valsts iesniegtajā izdošanas lūgumā, un šis spriedums ir izpildīts, un minētais ir spēkā pat tad, ja lēmums atteikt izdošanu trešai valstij būtu iespējams tikai tad, ja tiktu pieļauts pastāvošā ar šo trešo valsti noslēgtā divpusējā izdošanas līguma pārkāpums.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) OV 2000, L 239, 19. lpp. KĪŠN tika noslēgta, lai nodrošinātu Šengenā 1985. gada 14. jūnijā parakstītā Nolīguma starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas nolīgums”) īstenošanu.

( 3 ) Skat. šo secinājumu 10. punktu.

( 4 ) OV 1997, C 340, 93. lpp.

( 5 ) OV 1999, L 176, 17. lpp. Šis lēmums tika pieņemts saskaņā ar Šengenas Protokola, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā, 2. panta 1. punkta otro daļu, kurā it īpaši ir paredzēts, ka “[Eiropas Savienības] Padome [..] saskaņā ar attiecīgiem līgumu noteikumiem nosaka juridisko pamatu katram noteikumam vai lēmumam, kurš veido Šengenas acquis”.

( 6 ) LES 34. pants tika atcelts ar Lisabonas līgumu, savukārt LES 31. pants tika aizstāts ar LESD 82., 83. un 85. pantu.

( 7 ) OV 2003, L 181, 27. lpp.

( 8 ) OV 2016, L 77, 1. lpp.

( 9 ) OV 2018, L 236, 1. lpp.

( 10 ) OV 2018, L 303, 39. lpp.

( 11 ) OV 2006, L 105, 1. lpp.

( 12 ) BGBl. 1980 II, 646. lpp. Iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīts, ka šis līgums ir stājies spēkā 1980. gada 30. jūlijā.

( 13 ) BGBl. 1988 II, 1087. lpp.

( 14 ) BGBl. 2007 II, 1618. lpp.

( 15 ) Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka šie noziedzīgie nodarījumi, par kuriem HF bija iekļauts Bundeskriminalamt (Federālais kriminālpolicijas birojs, Vācija) valsts meklēšanā esošo personu sarakstā, saskaņā ar Vācijas tiesībām ir jākvalificē kā “noziedzīga grupa”, “spiegošana un datu pārtveršana” un “kibersabotāža”.

( 16 ) C‑505/19, turpmāk tekstā – “spriedums Interpola sarkanais paziņojums, EU:C:2021:376. Skat. šo secinājumu 44. punktu.

( 17 ) Šajā ziņā skat. Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 2. panta 1. punktu.

( 18 ) Šajā ziņā skat. Vācijas un ASV Līguma par izdošanu 2. panta 2. punktu.

( 19 ) BGBl. 1982 I, 2071. lpp.

( 20 ) Ar “Līgumslēdzēju valsti” ir jāsaprot Šengenas nolīguma līgumslēdzēja valsts.

( 21 ) C‑188/07, EU:C:2008:174, 95. punkts.

( 22 ) Skat. šo secinājumu 6. punktu.

( 23 ) Spriedums “Interpola sarkanais paziņojums” (70. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 24 ) Spriedums, 2022. gada 22. marts, Nordzucker u.c. (C‑151/20, EU:C:2022:203, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 25 ) Jāatzīmē, ka Hartas 50. pantā ir lietots termins “noziedzīgs nodarījums”, savukārt KĪŠN 54. pantā ir atsauce uz jēdzienu “tas pats nodarījums”. Pēdējais minētais jēdziens judikatūrā ir interpretēts kā tāds, kas attiecas “tikai uz nodarījuma būtību un ko saprot kā konkrētu apstākļu, kas ir savstarpēji nedalāmi saistīti, kopumu neatkarīgi no šo apstākļu vai aizsargājamo tiesisko interešu juridiskās kvalifikācijas” (spriedums, 2010. gada 16. novembris, Mantello, C‑261/09, EU:C:2010:683, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat attiecībā uz viena un tā paša “noziedzīgā nodarījuma” esamību Hartas 50. panta izpratnē saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir noteikts, ka atbilstošais kritērijs, lai novērtētu šo nosacījumu, ir faktiskā sastāva identiskums, ieskaitot to, vai pastāv konkrētu apstākļu kopums, kuri ir savstarpēji nesaraujami saistīti un kuru dēļ attiecīgā persona ir galīgi attaisnota vai notiesāta (skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 26 ) Spriedums “Interpola sarkanais paziņojums” (90., 94. un 95. punkts).

( 27 ) Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka “Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz [..] noziedzības novēršanu un apkarošanu”.

( 28 ) Proti, pirmais līdz trešais prejudiciālais jautājums, ko iesniedzējtiesa ir uzdevusi lietā, kurā pasludināts minētais spriedums.

( 29 ) Spriedums “Interpola sarkanais paziņojums” (71., 72., 85., 89., 91.–93., 100., 102. un 106. punkts).

( 30 ) Spriedums, 2014. gada 27. maijs (C‑129/14 PPU, EU:C:2014:586, 61.63. punkts).

( 31 ) Skat. it īpaši spriedumus, 2003. gada 11. februāris, Gözütok un Brügge (C‑187/01 un C‑385/01, EU:C:2003:87, 36. punkts; viena no lietām, kurās tika pasludināts šis spriedums, attiecās uz Turcijas valstspiederīgo), un 2006. gada 28. septembris, Gasparini u.c. (C‑467/04, EU:C:2006:610, 34.37. punkts).

( 32 ) LES 2. panta pirmās daļas ceturtajā ievilkumā bija paredzēts, ka Savienībai ir mērķis “saglabāt un attīstīt Savienību kā telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu”.

( 33 ) Spriedums, 2006. gada 28. septembris, Gasparini u.c. (C‑467/04, EU:C:2006:610, 27. punkts).

( 34 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2003. gada 11. februāris, Gözütok un Brügge (C‑187/01 un C‑385/01, EU:C:2003:87, 38. punkts).

( 35 ) Spriedums, 2014. gada 27. maijs, Spasic (C‑129/14 PPU, EU:C:2014:586, 77. punkts). Šajā nozīmē skat. arī sprieduma “Interpola sarkanais paziņojums” 79. punktu, kura saturs ir atspoguļots šo secinājumu 50. punktā.

( 36 ) Spriedums “Interpola sarkanais paziņojums” (80. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumus, 2003. gada 11. februāris, Gözütok un Brügge (C‑187/01 un C‑385/01, EU:C:2003:87, 33. punkts), un 2006. gada 28. septembris, Van Straaten (C‑150/05, EU:C:2006:614, 43. punkts).

( 37 ) Mans izcēlums.

( 38 ) Skat. šo secinājumu 5. punktu.

( 39 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 20. marts, Garlsson Real Estate u.c. (C‑537/16, EU:C:2018:193, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī šo secinājumu 41. punktu.

( 40 ) Rakstveida apsvērumos Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra) norāda, ka “attiecīgā persona vienmēr var izraisīt procesa uzsākšanu pret sevi, pašai atzīstot savu vainu”, un ka tad, ja “[tā] turklāt vienkārši atzīstas, tā paver iespēju veikt plašu apturēšanu, neveicot turpmākas darbības, un tas ir sagaidāms, ja citi pierādījumi neietilpst iestādes, kas ir atbildīga par izmeklēšanu, ietekmes sfērā un ja iestāde, pamatojoties uz atzīšanos, nesaprot noziedzīgā nodarījuma mērogu”.

( 41 ) Tas, ja nepieciešams, apstiprina, ka runa ir par Savienības tiesību piemērošanas jomu un ka it īpaši jāņem vērā Hartā garantētās pamattiesības.

( 42 ) Spriedums, 2018. gada 10. aprīlis, Pisciotti (C‑191/16, EU:C:2018:222, 38. punkts).

( 43 ) C‑505/19, EU:C:2020:939, 78.80. punkts. Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 26. punkts), un “Interpola sarkanais paziņojums” (100. punkts).

( 44 ) Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā Bundesrepublik Deutschland (Interpola sarkanais paziņojums) (C‑505/19, EU:C:2020:939, 76. punkts).

( 45 ) Šis pants ir vispārpiemērojams un attiecas uz jebkuru starptautisku nolīgumu neatkarīgi no tā priekšmeta, kas var ietekmēt Līguma piemērošanu (spriedums, 2002. gada 5. novembris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑466/98, EU:C:2002:624, 23. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc to var piemērot attiecībā uz Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu.

( 46 ) Saskaņā ar judikatūru šīs tiesību normas mērķis ir atbilstoši starptautisko tiesību principiem precizēt, ka Līgumu piemērošana neietekmē attiecīgās dalībvalsts saistības ievērot trešo valstu tiesības, kas izriet no iepriekš noslēgta nolīguma, un pildīt attiecīgos pienākumus (spriedums, 2012. gada 9. februāris, Luksan, C‑277/10, EU:C:2012:65, 61. punkts un tajā minētā judikatūra). Pārņemot ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] formulējumu secinājumos lietā Komisija/Slovākija: “Tādējādi [ar šo tiesību normu] tiek novērstas pretrunas starp diviem nesavienojamiem pienākumiem par labu agrākajam pienākumam un tiek kodificēts starptautisko tiesību princips – ja vēlāk noslēgtais līgums ir pretrunā agrāk noslēgtajam, tad pirmais juridiski neietekmē tās valsts tiesības, kura ir tikai agrākā līguma līgumslēdzēja puse” (C‑264/09, EU:C:2011:150, 73. punkts).

( 47 ) Spriedums, 2008. gada 3. septembris (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 304. punkts).

( 48 ) Turklāt, pārņemot ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] izmantoto formulējumu secinājumos lietā Powszechny Zakład Ubezpieczeń na Życie: ne bis in idem princips ir “viens no jebkuras uz tiesiskuma balstītas tiesību sistēmas stūrakmeņiem” (C‑617/17, EU:C:2018:976, 18. punkts). Tāpat judikatūrā tas ir kvalificēts kā “Savienības tiesību pamatprincips” (skat. it īpaši spriedumu, 2021. gada 25. februāris, Slovak Telekom, C‑857/19, EU:C:2021:139, 40. punkts).

( 49 ) Spriedums, 2020. gada 22. oktobris, Ferrari (C‑720/18 un C‑721/18, EU:C:2020:854, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 50 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 22. oktobris, Ferrari (C‑720/18 un C‑721/18, EU:C:2020:854, 69. punkts).

Top