1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 14. aprīļa spriedumu The KaiKai Company Jaeger Wichmann/EUIPO (Vingrošanas vai sporta ierīces un rīki) (T‑579/19, turpmāk tekstā –“pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:186), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla EUIPO Apelācijas trešās padomes 2019. gada 13. jūnija lēmumu lietā R 573/2019‑3 attiecībā uz pieteikumu reģistrēt vingrošanas vai sporta ierīces un rīkus kā Kopienas dizainparaugus, pieprasot no starptautiskā patenta pieteikuma, kas iesniegts saskaņā ar Patentu kooperācijas līgumu, kurš noslēgts Vašingtonā 1970. gada 19. jūnijā un pēdējo reizi grozīts 2001. gada 3. oktobrī (Recueil des traités des Nations unies, 1160. sējums, Nr. 18336, 231. lpp.), izrietošās prioritātes tiesības.

2

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta pirmo daļu apelāciju par Vispārējās tiesas nolēmumu, kas attiecas uz EUIPO neatkarīgas apelācijas padomes lēmumu, izskata vienīgi tad, ja Tiesa iepriekš ir atzinusi šīs apelācijas pieļaujamību.

3

Saskaņā ar šo statūtu 58.a panta trešo daļu apelāciju – pilnībā vai daļēji – atzīst par pieļaujamu atbilstoši Reglamentā precizētajai kārtībai tad, ja tajā tiek izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai.

4

Saskaņā ar Reglamenta 170.a panta 1. punktu Statūtu 58.a panta pirmajā daļā paredzētajās situācijās apelācijas sūdzības iesniedzējs pievieno savai apelācijas sūdzībai pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu, kurā tas izklāsta apelācijas sūdzībā izvirzīto jautājumu, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un kurā ir iekļauti visi nepieciešamie elementi, lai Tiesa varētu lemt par šo pieteikumu.

5

Saskaņā ar Reglamenta 170.b panta 1. un 3. punktu Tiesa pēc iespējas ātrāk lemj par pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu, izdodot motivētu rīkojumu.

6

Apelācijas pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza vienu pamatu par Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.) 41. panta 1. punkta pārkāpumu.

7

Šo pamatu veido trīs daļas.

8

Ar pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 56., 57. un 64.–66. punktā kļūdaini ir uzskatījusi, ka apstāklis, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā nav paredzēts, ka uz patentu var balstīties, lai pieprasītu vēlāka Kopienas dizainparauga pieteikuma prioritāti, ir likuma robs. Patiesībā, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, šis apstāklis atspoguļo Savienības likumdevēja izvēli ierobežot prioritātes pieprasījumus vienīgi attiecībā uz agrākiem dizainparaugiem vai funkcionālajiem modeļiem.

9

Tā, no šīs tiesību normas teksta skaidri izrietot, ka tajā ir paredzētas gan intelektuālā īpašuma tiesības, uz kurām var tikt balstīts prioritātes pieprasījums, proti, agrāks dizainparaugs vai funkcionālais modelis, gan arī termiņš, kurā šāda prioritāte var tikt pieprasīta, proti, seši mēneši, sākot no pirmā pieteikuma iesniegšanas dienas. Fakts, ka minētajā tiesību normā nav ietvertas atsauces uz patenta pieteikumiem, neesot katrā ziņā jāsaprot tādējādi, ka šādi pieteikumi būtu izslēgti. Turklāt, ja uz starptautisku pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar Parīzes Konvenciju par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, kas ir parakstīta 1883. gada 20. martā Parīzē, pēdējo reizi pārskatīta 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā un grozīta 1979. gada 28. septembrī (Recueil des traités des Nations unies, 828. sējums, Nr. 11851, 305. lpp.; turpmāk tekstā – “Parīzes konvencija”), varētu tikt balstītas tiesības uz prioritāti saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 41. pantu, tas būtu iespējams vienīgi, ciktāl šāds pieteikums ir iesniegts par funkcionālo modeli.

10

Ar vienīgā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa, atzīdama, ka prioritātes tiesību termiņš ir divpadsmit mēneši, pārsūdzētā sprieduma 75.–86. punktā nav tikai un vienīgi veikusi Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta interpretāciju atbilstoši Parīzes konvencijas 4. pantam, jo šādu atbilstošo interpretāciju nevar veikt tik plaši, ka tiek piešķirts prioritātes termiņš, kas nav paredzēts ar skaidru un beznosacījumu rakstura Savienības tiesību normu. Tādējādi Vispārējā tiesa minētajos sprieduma punktos patiesībā esot noraidījusi minētā 41. panta piemērošanu, lai to aizstātu ar šo 4. pantu. Šādi Vispārējā tiesa šai pēdējai tiesību normai esot piešķīrusi tiešu iedarbību. Tomēr, pirmkārt, Parīzes konvencijas 4. pants neatbilstot nosacījumiem, kādi ir noteikti judikatūrā par starptautisko tiesību tiešo iedarbību Savienības tiesībās, kas izriet tostarp no 2008. gada 3. jūnija sprieduma Intertanko u.c. (C‑308/06, EU:C:2008:312, 45. punkts), kas prasa, lai attiecīgā tiesību norma būtu skaidra, precīza un beznosacījuma un, otrkārt, tiešās iedarbības atzīšana šim 4. pantam esot pretrunā Parīzes konvencijas 25. pantam un judikatūrai, kas izriet no 2007. gada 25. oktobra sprieduma Develey/ITSB (C‑238/06 P, EU:C:2007:635, 37.–44. punkts), atbilstoši kuriem būtībā minētajam 4. pantam nav tiešas iedarbības.

11

Ar vienīgā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs iebilst, ka Vispārējā tiesa ir aizstājusi Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu ar Parīzes konvencijas 4. panta kļūdainu interpretāciju. Proti, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 77.–84. punktā, Parīzes konvencijā neesot paredzēta neviena vispārēja tiesību norma, atbilstoši kurai agrāko tiesību veids nosaka tiesību uz prioritāti termiņu, kas ir piesaistīts šīm tiesībām. Vispārējā tiesību normā drīzāk esot paredzēts, ka agrākā pieteikuma priekšmetam, uz kuru balstītas tiesības uz prioritāti, ir jāsakrīt ar vēlāko pieteikumu. Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktā vienīgi izņēmuma veidā ir paredzēts, ka pieteikums, kura priekšmets ir funkcionālais modelis, var būt par pamatu vēlāka dizainparauga pieteikuma tiesībām uz prioritāti, kuram tātad ir atšķirīgs priekšmets no agrākā pieteikuma. Līdz ar to Vispārējās tiesas secinājums, saskaņā ar kuru prioritātes pieprasījuma termiņš, pamatojoties uz patenta pieteikumu saistībā ar vēlāku dizainparauga pieteikumu, ir divpadsmit mēneši, neesot juridiski pamatots.

12

Pieteikuma par apelācijas sūdzības pieļaujamību pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ar tā vienīgo pamatu ir izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei un attīstībai.

13

Šajā ziņā tas, pirmkārt, norāda, ka Parīzes konvencijas 4. panta kļūdainas interpretācijas sekas neaprobežojas vienīgi ar dizainparaugu tiesībām. Tā, ņemot vērā, ka pārsūdzētā sprieduma 77.–80. un 85. punktā atvasinātajam principam, atbilstoši kuram agrāko tiesību veids ir izšķirošais, lai noteiktu prioritātes termiņa ilgumu, ir vispārējs raksturs, ar šo principu varot tikt ietekmēta prioritātes pieprasījumu kārtība, kas ir piemērojama ne tikai tādām intelektuālā īpašuma tiesībām kā dizainparaugiem, bet arī, piemēram, Eiropas Savienības preču zīmēm.

14

Otrkārt, Parīzes konvencijas 4. panta kļūdaina interpretācija būtu saistoša arī, pirmkārt, Savienības likumdevējam, kas nevarētu to atsaukt, veicot grozījumus Regulā Nr. 6/2002 vai citās Savienības tiesību normās par prioritātes pieprasījumiem, kā arī, otrkārt, dalībvalstīm, kurām visām kā Parīzes konvencijas līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar Savienības tiesībām šī konvencija, kā to ir interpretējusi Savienības tiesa, ir saistoša, kā tas izrietot no 1998. gada 16. jūnija sprieduma Hermès (C‑53/96, EU:C:1998:292, 32. punkts).

15

Treškārt, Vispārējai tiesai atzīstot privātpersonām tiesības tieši atsaukties uz Parīzes konvencijas normām attiecībā uz prioritātes pieprasījumiem, tiekot radīts precedents turpmākajām lietām un ierobežotas Savienības likumdevēja izvēles iespējas šajā jomā. Līdz ar to esot nepieciešams Tiesas nolēmums, lai noteiktu Parīzes konvencijā noteikto pienākumu raksturu un tvērumu attiecībā uz Savienību un dalībvalstīm.

16

Ceturtkārt, piešķirot tiešu iedarbību Parīzes konvencijas 4. pantam un tādējādi atkāpjoties no Tiesas judikatūras, ar pārsūdzēto spriedumu ne vien tiekot aizskarts Savienības institucionālais līdzsvars un tās tiesiskās iekārtas autonomija, bet tas arī radot sistēmiskas sekas, kas ir pretrunā mērķiem, kurus īsteno Parīzes konvencija un Līgums par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību, kurš ietverts 1.C pielikumā Marakešas Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu un ir apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.).

17

Pirmām kārtām, ar pārsūdzēto spriedumu tiekot radīta neattaisnota diskriminācija attiecībā uz dizainparaugu pieteikumiem, kam tiekot piešķirtas sešu mēnešu ilgas tiesības uz prioritāti, un patentu pieteikumiem, kam tiekot piešķirtas divpadsmit mēnešu ilgas tiesības uz prioritāti, kas varot sekmēt to, ka saimnieciskās darbības subjekti vispirms iesniegs patentu pieteikumus, lai apietu Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā noteikto sešu mēnešu termiņu attiecībā uz dizainparaugiem.

18

Otrām kārtām, ar apstrīdēto spriedumu tiekot radīta tiesiskā nedrošība un pārkāpta savstarpējība ar noteiktām trešām valstīm. Apelācijas sūdzības iesniedzējs kā piemēru min Amerikas Savienotās Valstis, kur industriālie dizainparaugi tiek aizsargāti atbilstoši patentu tiesībām (design patent). Tomēr, lai gan agrāko tiesību veids nosaka prioritātes ilgumu, design patent pieteikuma iesniedzējiem Amerikas Savienotajās Valstīs esot divpadsmit mēnešu ilgs prioritātes termiņš attiecībā pret vēlāku Kopienas dizainparaugu, turpretī Kopienas dizainparaugu pieteikumu iesniedzējiem tiekot piešķirts tikai sešu mēnešu ilgs prioritātes termiņš attiecībā pret vēlāku design patent pieteikumu.

19

Piektkārt, apstrīdētais spriedums varot aizskart līdzsvaru saistībā ar novērtējumu pēc būtības attiecībā uz Kopienas dizainparauga novitāti, jo ar šo spriedumu no 18 līdz 24 mēnešiem tiekot pagarināts termiņš, kurā saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu neņem vērā paša pieteikuma iesniedzēja veikto nodošanu atklātībai, ja prioritātes pieprasījums ir balstīts uz patenta pieteikumu.

20

Iesākumā jānorāda, ka tieši apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jāpierāda, ka tā apelācijas sūdzībā izvirzītie jautājumi ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai (rīkojums, 2019. gada 24. oktobris, Porsche/EUIPO, C‑613/19 P, EU:C:2019:905, 13. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Turklāt, kā izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta trešās daļas, to aplūkojot kopsakarā ar Reglamenta 170.a panta 1. punktu un 170.b panta 4. punktu, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu ir jāietver visi elementi, kas nepieciešami, lai Tiesa varētu lemt par apelācijas sūdzības pieļaujamību un, ja tā tiek atzīta par daļēji pieļaujamu, noteikt apelācijas sūdzības pamatus vai to daļas, uz kuriem ir jāattiecas atbildes rakstam uz apelācijas sūdzību. Proti, tā kā minēto statūtu 58.a pantā paredzētā iepriekšēja apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma mehānisma mērķis ir ierobežot Tiesas kontroli, to attiecinot vienīgi uz jautājumiem, kas ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, Tiesai apelācijas tiesvedībā ir jāizskata vienīgi tie pamati, kuros ir izvirzīti šādi jautājumi un kurus ir pierādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs (skat. tostarp rīkojumus, 2019. gada 24. oktobris, Porsche/EUIPO, C‑613/19 P, EU:C:2019:905, 14. punkts, kā arī 2021. gada 11. novembris, Sun Stars & Sons/EUIPO, C‑425/21 P, nav publicēts, EU:C:2021:927, 13. punkts).

22

Tādējādi pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu katrā ziņā skaidri un precīzi ir jānorāda pamati, uz kuriem balstīta apelācijas sūdzība, ar tādu pašu precizitāti un skaidrību jāformulē tiesību jautājums, kas izvirzīts katrā pamatā, jāprecizē, vai šis jautājums ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un konkrēti jānorāda iemesli, kādēļ šis jautājums ir nozīmīgs attiecībā uz izvirzīto kritēriju. Runājot īpaši par apelācijas sūdzības pamatiem, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu ir jāprecizē Savienības tiesību norma vai judikatūra, kas būtu tikusi pārkāpta ar pārsūdzēto spriedumu, īsumā jāizklāsta, kā izpaužas tiesību kļūda, kuru, kā apgalvots, pieļāvusi Vispārējā tiesa, un jānorāda, kādā mērā šī kļūda ir ietekmējusi pārsūdzētā sprieduma iznākumu. Ja apgalvotā tiesību kļūda izriet no judikatūras pārkāpuma, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu īsumā, taču skaidri un precīzi ir jāizklāsta, pirmkārt, kur rodama apgalvotā pretruna, norādot gan pārsūdzētā sprieduma vai rīkojuma punktus, kurus apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējs, gan Tiesas vai Vispārējās tiesas nolēmuma punktus, kas nebūtu tikuši ievēroti, un, otrkārt, jāmin konkrēti iemesli, kādēļ šāda pretruna izraisa jautājumu, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 24. oktobris, Porsche/EUIPO, C‑613/19 P, EU:C:2019:905, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā lietā no pārsūdzētā sprieduma 56. punkta, ko ir minējis apelācijas sūdzības iesniedzējs, izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā nav paredzēta situācija, kurā dizainparauga pieteikums ir iesniegts, pieprasot prioritāti uz patenta pieteikuma pamata, un tajā nav regulēts termiņš šādas prioritātes pieprasīšanai. Kā ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 66. punktā, ko arī ir minējis apelācijas sūdzības iesniedzējs, Parīzes konvencijas izmantošanas mērķis ir novērst robu minētajā regulā, kurā nekas nav teikts par prioritātes termiņu, kas izriet no starptautiska patenta pieteikuma. Tātad Vispārējā tiesa ir interpretējusi Parīzes konvenciju un, kā to atgādina apelācijas sūdzības iesniedzējs, pārsūdzētā sprieduma 85. punktā tā nolēma, ka agrāko tiesību veids ir izšķirošais, nosakot prioritātes termiņa ilgumu.

24

Pirmkārt, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs precīzi ir aprakstījis vienīgo izvirzīto pamatu, konkretizējot, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 6/2002 41. pantu tādējādi, ka tajā esot ietverts robs attiecībā uz Kopienas dizainparauga pieteikuma prioritātes termiņu, atsaucoties uz agrāku starptautisku patenta pieteikumu, un tā, pārkāpjot atbilstošo judikatūru, esot aizpildījusi šo robu, Parīzes konvencijas 4. pantam piešķirot tiešu iedarbību, turklāt kļūdaini interpretējot šo tiesību normu.

25

It īpaši attiecībā uz argumentu, ka Vispārējā tiesa pretēji Tiesas judikatūrai (spriedums, 2007. gada 25. oktobris, Develey/ITSB, C‑238/06 P, EU:C:2007:635, 37.–44. punkts) Parīzes konvencijas 4. pantam esot piešķīrusi tiešu iedarbību, kā tas ir izklāstīts šī rīkojuma 10. punktā, ir jāuzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir precizējis, kur rodama konkrētā apgalvotā pretruna, identificējot gan pārsūdzētā sprieduma punktus, gan tos Tiesas nolēmuma punktus, kas esot tikuši pārkāpti.

26

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs iebilst, ka Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā vēlākam Kopienas dizainparaugam ir atļauts divpadsmit mēnešu ilgs prioritātes termiņš un ka līdz ar to tā ir atcēlusi EUIPO Apelācijas padomes lēmumu, kurā prioritātes pieprasījuma termiņš starptautiskā patenta pieteikumam bija ierobežots līdz sešiem mēnešiem. Tādējādi no pieteikuma par apelācijas sūdzības pieļaujamību skaidri izriet, ka apgalvotais Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta pārkāpums ietekmē pārsūdzētā sprieduma iznākumu. Patiešām, ja pretēji Vispārējās tiesas nolemtajam prioritātes termiņš būtu seši, nevis divpadsmit mēneši, prasība būtu bijusi noraidāma.

27

Treškārt, atbilstoši tam, ka pierādīšanas pienākums ir pieteikuma par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu iesniedzējam, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jāpierāda, ka neatkarīgi no tiesību jautājumiem, uz kuriem tas norāda savā apelācijas sūdzībā, tajā ir izvirzīts viens vai vairāki jautājumi, kas ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un šī kritērija tvērums pārsniedz pārsūdzētā sprieduma robežas un galu galā – apelācijas sūdzības robežas (rīkojums, 2021. gada 4. maijs, Dermavita/EUIPO, C‑26/21 P, nav publicēts, EU:C:2021:355, 16. punkts).

28

Šāds pierādījums pats par sevi nozīmē, ka ir jāpierāda gan šo jautājumu esamība, gan nozīmīgums, balstoties uz konkrētiem un attiecīgajai lietai atbilstošiem elementiem, un nevis tikai uz vispārīga rakstura apsvērumiem (rīkojums, 2021. gada 4. maijs, Dermavita/EUIPO, C‑26/21 P, nav publicēts, EU:C:2021:355, 20. punkts).

29

Tādējādi, pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējs ar vienīgo pamatu identificē izvirzīto jautājumu, kas būtībā ir par to, vai iespējams likumdevēja robs Savienības tiesību aktā var tikt aizpildīts ar tādas starptautiskās tiesību normas tiešu piemērošanu, kura neatbilst Tiesas judikatūrā prasītajiem nosacījumiem, lai varētu radīt tiešu iedarbību.

30

Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējs izklāsta konkrētus iemeslus, kuru dēļ šis jautājums ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai.

31

Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzējs iesākumā uzsver, ka viņa apelācijas sūdzībā izvirzītais tiesību jautājums pārsniedz šīs sūdzības robežas, jo apgalvoti kļūdainajai Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta interpretācijai būs ietekme uz Kopienas dizainparaugu prioritātes pieprasījumu pieņemamību, kā arī uz novērtējumu par Kopienas dizainparauga novitāti. Attiecībā uz šo pēdējo aspektu apelācijas sūdzības iesniedzējs ir norādījis konkrētus elementus, lai pierādītu potenciālo līdzsvara aizskārumu, kas rastos, no 18 līdz 24 mēnešiem pagarinot laikposmu, kurā atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 7. panta 2. punkta b) apakšpunktam neņem vērā paša pieteikuma iesniedzēja veikto nodošanu atklātībai, ja prioritātes pieprasījums ir balstīts uz patenta pieteikumu.

32

Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka viņa apelācijas sūdzības tvērums turklāt pārsniedz Kopienas dizainparaugu tiesisko regulējumu, jo pārsūdzētajā spriedumā atvasinātais princips varētu noteikt prioritātes pieprasījumu kārtību, kas ir piemērojama citiem intelektuālā īpašuma tiesību veidiem. Šajā ziņā viņš sniedz konkrētus piemērus sekām, kādas pārsūdzētais spriedums varētu radīt patentu pieteikumu iesniedzējiem, un norāda uz tiesiskās nedrošības risku un savstarpējības pārkāpumu noteiktās trešās valstīs, kas izriet no tiesību uz prioritāti divpadsmit mēnešu termiņa atzīšanu Kopienas dizainparaugiem, gadījumā, ja prioritātes pieprasījums ir balstīts uz patenta pieteikumu.

33

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver sistēmiskās sekas, kas aizskar Savienības tiesību vienotību, konsekvenci vai attīstību tādēļ, ka tiek atzīta Parīzes konvencijas 4. panta tiešā iedarbība, jo, pirmkārt, Savienības tiesas veiktā šī panta interpretācija būtu saistoša Savienības likumdevējam, kā arī Savienības dalībvalstīm, un, otrkārt, šāda atzīšana būtu pretrunā Parīzes konvencijas un šī rīkojuma 16. punktā minētā līguma mērķiem.

34

Ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtos pierādījumus, ir jākonstatē, ka viņa iesniegtajā pieteikumā ir pietiekami juridiski pierādīts, ka apelācijas sūdzībā tiek izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai.

35

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, kā arī to, ka apelācijas sūdzības pamatojumam ir izvirzīts viens vienīgs pamats, ko veido trīs savstarpēji saistītas daļas, apelācijas sūdzība ir jāatzīst par pilnībā pieļaujamu.

36

Saskaņā ar Reglamenta 170.b panta 4. punktu, ja apelācijas sūdzība ir atzīta par pilnībā pieļaujamu atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 58.a panta trešajā daļā izklāstītajiem kritērijiem, tiesvedība turpinās saskaņā ar šī reglamenta 171.–190.a pantu.

37

Saskaņā ar Reglamenta 137. pantu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši minētā reglamenta 184. panta 1. punktam, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver spriedumā vai rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu.

38

Līdz ar to, tā kā pieteikums apelācijas sūdzības atzīšanai par pieļaujamu ir apmierināts, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) izdod šo rīkojumu: