–

XN vārdā – R. Rashkov, advokat,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wasmeier un I. Zaloguin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV 2012, L 142, 1. lpp.) 6. panta 2. punktu un 8. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā par rīkojuma par XN aizturēšanas protokolu tiesiskumu.

3

Direktīvas 2012/13 14., 22., 27. un 28. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Atbilstoši Direktīvas 2012/13 1. pantam “Priekšmets”:

“Šī direktīva paredz noteikumus par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņiem izvirzīto apsūdzību. Tā paredz noteikumus arī par to personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām, uz kurām attiecas Eiropas apcietināšanas orderis.”

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu:

“Šo direktīvu piemēro no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ir informējušas personas par to, ka viņas tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process ir pabeigts, par ko uzskata brīdi, kad ir galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgos gadījumos sprieduma pieņemšanu un jebkādu pārsūdzību izskatīšanu.”

6

Minētās direktīvas 6. panta “Tiesības uz informāciju par apsūdzību” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas saņemtu informāciju par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņus tur aizdomās vai apsūdz. Minēto informāciju sniedz nekavējoties un tik detalizēti, cik nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kas ir apcietinātas vai aizturētas, tiktu informētas par viņu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņas tur aizdomās vai apsūdz.

3.   Dalībvalstis nodrošina, lai ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti, tiktu sniegta detalizēta informācija par apsūdzību, tostarp par noziedzīga nodarījuma būtību un juridisko kvalifikāciju, kā arī apsūdzētās personas līdzdalības pakāpi.”

7

Šīs pašas direktīvas 7. panta par “tiesīb[ām] piekļūt lietas materiāliem” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ja persona jebkurā kriminālprocesa stadijā tiek apcietināta un aizturēta, dalībvalstis nodrošina, lai apcietinātajām personām vai viņu advokātiem tiek darīti pieejami kompetento iestāžu rīcībā esošie dokumenti, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem tiktu garantēta piekļuve vismaz visiem kompetento iestāžu rīcībā esošiem aizdomās turēto vai apsūdzēto personu attaisnojošiem vai apsūdzošiem lietiskajiem pierādījumiem, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un sagatavotu aizstāvību.”

8

Direktīvas 2012/13 8. panta “Pārbaude un tiesiskās aizsardzības līdzekļi” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai informācijas sniegšana aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām saskaņā ar 3. līdz 6. pantu tiktu reģistrēta, izmantojot reģistrācijas procedūru, kas noteikta attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.”

9

Saskaņā ar Zakon za administrativnite narushenia i nakazania (Administratīvo pārkāpumu un sodu likums, 1969. gada 28. novembraDV Nr. 92) 22. pantu:

“Administratīvo pārkāpumu novēršanai un izbeigšanai, kā arī to radīto nelabvēlīgo seku novēršanai un likvidēšanai var piemērot administratīvos piespiedu līdzekļus.”

10

Šī likuma 23. pants ir formulēts šādi:

“Gadījumus, kuros var tikt piemēroti administratīvie piespiedu pasākumi, to veidu, iestādes, kuras tos piemēro, un to piemērošanas apmēru, kā arī šo pasākumu pārsūdzēšanas kārtību reglamentē attiecīgais likums vai rīkojums.”

11

Zakon za ministerstvoto na vatreshnite raboti (Likums par Iekšlietu ministriju, 2014. gada 27. jūnijaDV Nr. 53), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums par Iekšlietu ministriju”), 72. pantā ir paredzēts:

“(1)   Policijas iestādes var aizturēt personu:

1. ja ir iemesls domāt, ka tā ir izdarījusi pārkāpumu.

[..]

(4)   Aizturētajai personai ir tiesības pārsūdzēt aizturēšanas tiesiskumu rayonen sad [(rajona tiesa, Bulgārija)] iestādes atrašanās vietā. Tiesa nekavējoties lemj par šo sūdzību, un par tās nolēmumu Administrativnoprotsesualen kodeks [(Administratīvā procesa kodekss)] noteiktajā kārtībā var iesniegt kasācijas sūdzību administrativen sad [(Administratīvā tiesa)] pēc piekritības.

(5)   Personai ir tiesības uz aizstāvi no tās aizturēšanas brīža, turklāt aizturētā persona ir jāinformē arī par to, ka tā drīkst no aizstāvja atteikties, kā arī par šādas rīcības sekām, tāpat arī par tiesībām klusēt, ja aizturēšana ir notikusi uz 1. punkta 1. apakšpunkta pamata.

[..]”

12

Saskaņā ar šā likuma 73. pantu personu, kas aizturēta, ievērojot 72. panta 1. punkta 1.–4. apakšpunktā minētos priekšnosacījumus, var pakļaut tikai pārvietošanās brīvības ierobežojumiem. Šādos gadījumos aizturēšanas ilgums nedrīkst pārsniegt 24 stundas.

13

Likuma par Iekšlietu ministriju 74. pantā ir noteikts:

“(1)   Attiecībā uz personām, kuras minētas 72. panta 1. punktā, izdod rakstveida aizturēšanas protokolu.

(2)   1. punktā minētajā aizturēšanas protokolā norāda:

(3)   Aizturētā persona aizpilda paziņojumu par to, ka ir informēta par savām tiesībām un ka vēlas vai nevēlas izmantot 2. punkta 6. apakšpunkta b)–f) punktā minētās tiesības. Aizturēšanas protokolu paraksta policijas darbinieks un aizturētā persona.

(4)   Ja aizturētā persona atsakās parakstīt aizturēšanas protokolu vai nav spējīga to izdarīt, to ar parakstu apliecina viens liecinieks.

[..]

(6)   Aizturētajai personai pret parakstu izsniedz aizturēšanas protokola kopiju.”

14

Administrativnoprotsesualen kodeks (Administratīvā procesa kodekss, 2006. gada 11. aprīļaDV Nr. 30), tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 21. panta 1. punktā ir noteikts:

“Individuāls administratīvais akts ir administratīvās iestādes vai citas ar likumu tam pilnvarotas iestādes vai struktūras, personu, kuras veic publiskas funkcijas, un organizāciju, kas sniedz publiskus pakalpojumus, tieši pausta gribas izpausme vai ar darbību vai bezdarbību pausta griba, kas rada tiesības vai pienākumus vai tieši skar atsevišķu pilsoņu vai organizāciju tiesības, brīvības vai tiesiski pamatotās intereses, kā arī atteikums šādu aktu izdot.”

15

Šā kodeksa 145. pantā ir paredzēts:

“(1)   Administratīvo aktu var pārsūdzēt tiesā, lūdzot tā tiesiskuma pārbaudi.

(2)   Pārsūdzēt var:

1. sākotnējo individuālo administratīvo aktu, arī atteikumu šādu aktu izdot;

[..].”

16

1963. gada 28. decembraUkaz no 904 za borba s drebnoto huliganstvo (Rīkojums Nr. 904 par sīkā huligānisma apkarošanu; 1963. gada 31. decembraDV Nr. 102) 1. pantā – pamatlietai piemērojamā redakcijā – ir noteikts:

“(1)   Par sīko huligānismu piemēro šādus administratīvos sodus, ja pārkāpējs ir sasniedzis sešpadsmit gadu vecumu:

1. aizturēšana uz laiku līdz 15 dienām Iekšlietu ministrijas pārziņā esošā struktūrā;

2. naudas sodu 100–500 BGN (aptuveni 50–255 EUR).

(2)   “Sīkais huligānisms” šā rīkojuma izpratnē ir cieņu aizskaroša uzvedība, kas izpaužas kā lamuvārdu lietošana, goda un cieņas aizskaršana vai citāda nenormatīva leksika sabiedriskā vietā vai daudzu personu klātbūtnē ar aizvainojošu attieksmi un izturēšanos pret pilsoņiem, iestādēm vai sabiedrību vai kā strīds, fiziska vardarbība vai citādas līdzīgas darbības, kas traucē sabiedrisko kārtību un mieru, tomēr, ņemot vērā nelielo sabiedriskās kārtības apdraudējumu, tā nav kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums Kriminālkodeksa 325. panta izpratnē.”

17

2020. gada 2. septembrī RK, Galvaspilsētas iekšlietu direktorāta 2. policijas apgabala iecirkņa (Bulgārija) policijas darbinieks, noformēja protokolu par administratīva piespiedu līdzekļa piemērošanu XN, proti, par viņa aizturēšanu uz laiku līdz 24 stundām, pamatojoties uz aizdomām par pārkāpuma izdarīšanu.

18

Šajā protokolā, ko bija parakstījis RK, XN aizturēšanas juridiskie un faktiskie iemesli bija formulēti šādi: “Likuma par Iekšlietu ministriju 72. panta 1. punkta 1. apakšpunkts” un “sabiedriskās kārtības traucēšana”. XN atteicās parakstīt minēto protokolu. Minētā protokola otrā pusē ir izdarīta atzīme, ka XN ticis atbrīvots 2020. gada 3. septembrī plkst. 11.10, ko viņš apliecinājis ar savu parakstu. Uzreiz pēc XN aizturēšanas viņš ticis pārmeklēts, tas fiksēts protokolā, un viņam izsniegts arī apliecinājums, kas viņam bija jāaizpilda, ka viņš atbilstoši Likuma par Iekšlietu ministriju 72., 73. un 74. pantam ir informēts par savām tiesībām.

19

2020. gada 3. septembrī XN apstrīdēja aizturēšanas protokola tiesiskumu Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa.

20

Vācot materiālus saistībā ar šo prasību, tika pievienoti 2020. gada 2., 3. un 4. septembra policijas darbinieku rakstveida ziņojumi, kuros norādīts, ka 2020. gada 2. septembrī aptuveni plkst. 11.20 XN kā protesta akciju dalībnieks Sofijas pilsētas teritorijā pie Narodno Sabranie (Parlaments, Bulgārijas) ēkas, ar rokām un kājām sitis pa policistu vairogiem, izteicis viņiem ciniskas piezīmes un esot mēģinājis pārraut policistu izveidoto ķēdi, tāpēc esot bijis nepieciešams viņu aizturēt.

21

Nav pierādījumu, ka policijas ierēdņu 2020. gada 2. un 3. septembra rakstveida ziņojumi būtu darīti zināmi XN viņa aizturēšanas laikā.

22

2020. gada 2. septembra rakstveida apsvērumos XN norādīja, ka viņš esot piedalījies protesta akcijās un, situācijai saasinoties, pūlis viņu esot stūmis policijas ķēdes virzienā, un tad Iekšlietu ministrijas darbinieki esot viņu aizturējuši, pakļaujot viņu prettiesiskai fiziskai vardarbībai. Viņš noliedz, ka būtu traucējis sabiedrisko kārtību.

23

2020. gada 8. septembrī ar Sofijas rajona prokuratūras prokurora rīkojumu šīs pilsētas 2. policijas iecirkņa policijas amatpersona attiecībā uz XN sagatavoja ziņojumu, kurā tika konstatētas “sīka huligānisma darbības”, kuru viņš iesniedza izskatīšanai Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) un kurā tika apgalvots, ka XN, veicot šī sprieduma 20. punktā minētās darbības, ir izdarījis administratīvu pārkāpumu saskaņā ar 1963. gada 28. decembra Rīkojuma Nr. 904, tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 1. panta 2. punktu.

24

Ar 2020. gada 8. septembra nolēmumu Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) atzina XN par nevainīgu un to attaisnoja, jo nebija pierādījumu par apgalvotā pārkāpuma izdarīšanu. Šis tiesas nolēmums ir galīgs.

25

Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā tai ir jāpārbauda XN aizturēšanas protokola tiesiskums.

26

Tā precizē, ka šāda personu aizturēšana, ja attiecībā uz tiem pastāv norādes, ka viņi ir izdarījuši pārkāpumu, ir piespiedu administratīvs pasākums Administratīvo pārkāpumu un sodu likuma 22. panta izpratnē, un tam ir individuāla administratīva akta raksturs, kura mērķis ir novērst, ka attiecīgā persona aizbēg vai izdara pārkāpumu.

27

Saskaņā ar valsts judikatūru, lai noteiktu šādu pasākumu, nav nepieciešams iegūt neapstrīdētus pierādījumus, kas kategoriski un neapšaubāmi pierāda, ka attiecīgā persona ir vainīga noziedzīgā nodarījumā Kriminālkodeksa izpratnē, jo šie pierādījumi ir jāsniedz kriminālprocesā, nevis administratīvajā procesā. Pietiek ar to, ka pastāv rakstveida vai mutvārdu “informācija”, kas norāda, ka ir izdarīts pārkāpums, un pamato aizdomas, ka attiecīgā persona, visticamāk, tajā ir piedalījusies.

28

Iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar Likuma par Iekšlietu ministriju 74. panta 2. punkta 2. apakšpunktu aizturēšanas faktisko un juridisko iemeslu norādīšana ir galvenā prasība policijas darbinieka izdotā aizturēšanas protokolā. Šajā ziņā Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) šo tiesību normu tomēr interpretējot tādējādi, ka ir atļauts šo informāciju ietvert nevis rakstveida aizturēšanas protokolā, bet gan iepriekš vai vēlāk sagatavotos citos tam pievienotajos dokumentos, pat ja tie attiecīgajai personai nav paziņoti brīdī, kad tiek ierobežota tās pārvietošanās brīvība.

29

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūra neatbilst nedz Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punktam un 8. panta 1. punktam, nedz ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunktam, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

30

Proti, iesniedzējtiesa uzskata, ka jāņem vērā fakts, ka Direktīvas 2012/13 7. pantā minētās personu, kurām ir “aizdomās turēto” statuss, tiesības piekļūt lietas materiāliem nav tikušas transponētas Bulgārijas tiesībās un tāpēc tās šīm personām netiek garantētas. Šāda piekļuve saskaņā ar Nakazatelno protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss) tiekot nodrošināta tikai “apsūdzētajām” personām.

31

Tādējādi bez konkrētas informācijas par aizturēšanas faktiskajiem un juridiskajiem iemesliem un ņemot vērā, ka aizturētajai personai, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, netiek nodrošinātas piekļuves tiesības lietas materiāliem, kuros minēti šie iemesli, tai tiek liegta iespēja atbilstoši un efektīvi izmantot savas tiesības uz aizstāvību un tiesā apstrīdēt dokumenta, ar kuru izdots tās aizturēšanas rīkojums, tiesiskumu.

32

Iesniedzējtiesa turklāt vēlas noskaidrot tās informācijas apjomu un detalizētības pakāpi, kas attiecas uz pārkāpumu, saistībā ar kuru aizturētā persona ir aizturēta, un kas šai personai būtu jāpaziņo saskaņā ar Direktīvas 2012/13 6. pantu.

33

Šajos apstākļos Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Iesniedzējtiesa norāda, ka Bulgārijas tiesībās tāda aizturēšana, pamatojoties uz Likuma par Iekšlietu ministriju 72. panta 1. punkta 1. apakšpunktu, kāda ir pamatlietā, ir administratīvs piespiedu pasākums, kam ir individuāla administratīva akta raksturs. Turklāt šī tiesa arī uzskata, ka personas atbildība par pārkāpumu, par kuru tai ir piemērota šāda aizturēšana, kriminālprocesā tiek izvērtēta atsevišķi. Ņemot vērā šos elementus, ir jāpārbauda, vai Direktīva 2012/13 ir piemērojama pamatlietā.

35

Kā norādīts Direktīvas 2012/13 1. pantā, tajā ir paredzēti noteikumi par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņiem izvirzīto apsūdzību.

36

Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu tā ir piemērojama no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ir informējušas personas par to, ka tās tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process ir pabeigts, par ko uzskata brīdi, kad ir galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgos gadījumos sprieduma pasludināšanu un jebkādu pārsūdzību izskatīšanu.

37

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotajā aizturēšanas protokolā kā šīs aizturēšanas faktiskais un juridiskais iemesls ir minēts “Likuma par Iekšlietu ministriju 72. panta 1. punkta 1. apakšpunkts” un “sabiedriskās kārtības traucēšana”. Šajā tiesību normā ir paredzēta tādu personu aizturēšana, attiecībā uz kurām ir pierādījumi, ka tās ir izdarījušas pārkāpumu. Turklāt no iesniedzējtiesas norādēm izriet, ka pārkāpums, par kura izdarīšanu XN tika turēts aizdomās, ietilpst Kriminālkodeksa piemērošanas jomā.

38

Pie tam, neatkarīgi no informācijas, ko valsts policijas darbinieki faktiski ir snieguši XN, ir jāuzskata, ka XN viņa arestēšanas un aizturēšanas dēļ ir ticis informēts, ka viņš tiek turēts aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz ar to šis Direktīvas 2012/13 piemērošanas nosacījums, kas ir noteikts tās 2. panta 1. punktā, ir izpildīts.

39

No šiem apsvērumiem izriet, ka šī direktīva ir piemērojama pamatlietā.

40

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkts un 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, atbilstoši kuram personas, kas tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, aizturēšanas iemesli, tostarp informācija par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā tās tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas, var tikt izklāstīti dokumentos, kas nav aizturēšanas protokols un kas šīm personām tiek paziņoti tikai saistībā ar iespējamu prasību tiesā, lai apstrīdētu aizturēšanas tiesiskumu.

41

Vispirms jānorāda, ka, ņemot vērā šī jautājuma priekšmetu, nav nepieciešams interpretēt Direktīvas 2012/13 8. panta 1. punktu. Proti, šajā tiesību normā ir prasīts, lai informācijas sniegšana aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām saskaņā ar šīs direktīvas 3. līdz 6. pantu tiktu reģistrēta, izmantojot reģistrācijas procedūru, kas noteikta attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos. Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka šim informācijas reģistrēšanas pienākumam būtu jebkāda nozīme atbildē uz minēto jautājumu.

42

Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkta interpretācijai ir jāņem vērā ne tikai šīs normas teksts, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums, 2023. gada 2. marts, Staatsanwaltschaft Graz (Diseldorfas Nodokļu krimināllietu pārvalde) (C‑16/22, EU:C:2023:148, 25. punkts un tajā minētā judikatūra)).

43

Pirmkārt, runājot par 6. panta 2. punkta formulējumu, tajā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kas ir apcietinātas vai aizturētas, tiktu informētas par viņu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņas tur aizdomās vai apsūdz. Tādējādi šajā tiesību normā nav nekādas norādes par brīdi, kurā ir jāpaziņo aizturēšanas iemesli.

44

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkta kontekstu ir jānorāda, ka šī paša panta 1. punkta pirmajā teikumā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums informēt aizdomās turētos vai apsūdzētās personas par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņus tur aizdomās vai apsūdz. Tā otrajā teikumā ir precizēts, ka šī informācija ir jāpaziņo “nekavējoties” un tik detalizēti, cik nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu.

45

Šajā ziņā no šīs direktīvas 28. apsvēruma izriet, ka šīm personām informācija par noziedzīgo darbību, par kuras izdarīšanu viņus tur aizdomās vai apsūdz, būtu jāsniedz “nekavējoties” un ne vēlāk kā pirms viņu pirmās nopratināšanas, ko veic policija vai cita kompetenta iestāde.

46

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 41. punktā, Direktīvas 2012/13 6. panta 1. punktā ir noteikts vispārējs informēšanas pienākums par noziedzīgo darbību, kam pievienojas šīs direktīvas 6. panta 2. punktā paredzētais papildu informēšanas pienākums, ja aizdomās turētais vai apsūdzētā persona tiek apcietināta vai aizturēta, un kas attiecas uz iemesliem, kuri pamato viņa apcietināšanu vai aizturēšanu. Saistība starp šīm divām tiesību normām ļauj secināt, ka šī 6. panta 1. punktā paredzētā laika prasība, saskaņā ar ko aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir “nekavējoties” jāinformē par noziedzīgo darbību, par kuras izdarīšanu viņš tiek turēts aizdomās vai apsūdzēts, ir piemērojama arī apcietināšanas vai aizturēšanas gadījumā šī paša 6. panta 2. punkta izpratnē.

47

Treškārt, runājot par Direktīvas 2012/13 mērķi, no šīs direktīvas 1. panta un 14. un 27. apsvēruma, lasot tos kopsakarā, izriet, ka tās mērķis ir noteikt minimālās normas, kas piemērojamas attiecībā uz tādām personām sniedzamo informāciju, kuras tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, lai tās varētu sagatavot savu aizstāvību un garantētu procesa taisnīgu norisi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 28. janvāris, Spetsializirana prokuratura (Paziņojums par tiesībām), C‑649/19, EU:C:2021:75, 58. punkts).

48

Direktīvas 2012/13 6. panta 1. punktā paredzētā nekavējošā paziņošana par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā aizdomās turētie vai apsūdzētās personas tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas, palīdz nodrošināt šo mērķi, jo tā ļauj šīm personām efektīvi sagatavot savu aizstāvību.

49

Ja aizdomās turētie vai apsūdzētās personas tiek apcietinātas vai aizturētas, mērķis garantēt procesa taisnīgu norisi un nodrošināt tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu turklāt prasa, kā tas izriet no Direktīvas 2012/13 22. apsvēruma, ka šīm personām ir iespēja efektīvi apstrīdēt to apcietināšanas vai aizturēšanas tiesiskumu, panākt, ka tiek pārskatīta aizturēšana, vai lūgt pagaidu atbrīvošanu, ja un ciktāl tiesības uz šādu atbrīvošanu pastāv attiecīgajā dalībvalstī. Šajā nolūkā viņu rīcībā ir jābūt viņu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem. Šī iemesla dēļ Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punktā ir paredzēta šo iemeslu paziņošana, un šīs direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka apcietinātajai vai aizturētajai personai vai tās advokātam ir jādara pieejami dokumenti, kas ir būtiski, lai efektīvi apstrīdētu minētās apcietināšanas vai aizturēšanas tiesiskumu.

50

Turklāt Direktīvā 2012/13 nav reglamentēta kārtība, kādā tās 6. pantā minētā informācija ir jāpaziņo aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai. Tomēr šī kārtība nedrīkst apdraudēt šā panta mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 23. novembris, IS (Rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu prettiesiskums), C‑564/19, EU:C:2021:949, 128. punkts un tajā minētā judikatūra), it īpaši šī sprieduma iepriekšējā punktā atgādināto minētā panta 2. punkta pamatā esošo mērķi.

51

No tā izriet, ka, ciktāl ir nodrošināts Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punktā izvirzītais mērķis, informācija par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā tie tiek turēti aizdomās vai apsūdzēti, tām var tikt sniegta citos dokumentos, kas nav aizturēšanas akts.

52

Proti, apstāklis, ka šajā aktā nav ietverta pietiekama informācija par aizturēšanas iemesliem, pats par sevi nav šķērslis tam, lai apcietinātās vai aizturētās personas varētu efektīvi apstrīdēt to apcietināšanas vai aizturēšanas tiesiskumu, ar nosacījumu, ka citos kompetento iestāžu sagatavotajos un šīm personām paziņotajos dokumentos ietvertā informācija tām ļauj saprast šos iemeslus.

53

Turklāt jau no šī sprieduma 46. un 49. punktā tostarp izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punktā minētā informācija apcietinātajām vai aizturētajām personām ir jāpaziņo nekavējoties, lai sasniegtu šīs tiesību normas mērķi. Kā secinājumu 44. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, no tā izriet, ka šīs personas ir jāinformē pēc iespējas ātrāk par to apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, proti, brīvības atņemšanas brīdī vai īsi pēc tā.

54

Līdz ar to ir svarīgi, lai apcietinājuma akts vai citi dokumenti, kas nav šis akts, bet kas ietver nepieciešamo informāciju par apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, apcietinātajām vai aizturētajām personām tiek paziņoti pēc iespējas ātrāk. Tomēr precīzu šīs paziņošanas brīdi var noteikt atbilstoši konkrētiem apstākļiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanu.

55

Šādu Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkta interpretāciju apstiprina Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra saistībā ar ECPAK 5. pantu, un tā ir skaidri norādīta Direktīvas 2012/13 14. apsvērumā. Proti, šī tiesa jau ir atzinusi, ka ikviens, kam ir tiesības celt prasību, lai nekavējoties tiktu pieņemts lēmums par viņa aizturēšanas tiesiskumu, nevar uz to efektīvi atsaukties, ja viņam pēc iespējas ātrāk un pietiekamā apmērā netiek paziņoti iemesl, kuru dēļ viņam tika piemērota brīvības atņemšana (ECT, 2005. gada 12. aprīlis, Chamaïev un citi pret Gruziju un Krieviju, CE:ECHR:2005:0412JUD003637802, 413. punkts).

56

Turklāt šī pati tiesa ir nospriedusi, ka ECPAK 5. panta 2. punktā ir paredzēta elementāra garantija, ka ikvienai arestētajai personai ir jāzina tās aresta iemesli. Tā 2. punktā, kas iekļauts šajā pantā piedāvātajā aizsardzības sistēmā, ir noteikts pienākums šādai personai vienkāršā un tai saprotamā valodā norādīt tās brīvības atņemšanas juridiskos un faktiskos iemeslus, lai tā varētu apstrīdēt brīvības atņemšanas tiesiskumu tiesā saskaņā ar minētā panta 4. punktu. Šai personai šī informācija ir jāsaņem “pēc iespējas īsākā laikā”, bet ierēdņi, kuri tai piemēro brīvības atņemšanu, var to šai personai nesniegt uzreiz pilnībā. Lai noteiktu, vai persona informāciju ir saņēmusi pietiekami ātri, ir jāņem vērā lietas īpatnības (ECT spriedums, 2016. gada 15. decembris, Khlaifia un citi pret Itāliju, CE:ECHR:2016:1215JUD001648312, 115. punkts).

57

Attiecībā uz pamatlietas konkrētajiem apstākļiem ir jānorāda, ka Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punktā paredzētā pienākuma informēt aizdomās turētos un apsūdzētās personas par to aizturēšanas iemesliem mērķis, kas ir ļaut attiecīgajai personai efektīvi apstrīdēt tās brīvības atņemšanas tiesiskumu, nevar tikt sasniegts gadījumā, ja informācija par šīs aizturēšanas iemesliem tiek sniegta tikai pēc tam, kad šī persona ir cēlusi prasību, lai apstrīdētu tās aizturēšanas tiesiskumu. Proti, ir svarīgi izvairīties no tā, ka minētajai personai būtu jāapstrīd aizturēšanas protokola tiesiskums, lai varētu uzzināt tā iemeslus, jo šādā gadījumā tā nevarētu nedz efektīvi sagatavot savu prasību, nedz izvērtēt izredzes, ka tā tiks apmierināta.

58

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, atbilstoši kuram personas, kas tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, aizturēšanas iemesli, tostarp informācija par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā tās tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas, var tikt izklāstīti dokumentos, kas nav aizturēšanas protokols. Toties šī tiesību norma nepieļauj, ka šī informācija šīm personām tiek paziņota tikai saistībā ar iespējamu prasību tiesā, lai apstrīdētu aizturēšanas tiesiskumu, nevis brīvības atņemšanas brīdī vai īsi pēc tā.

59

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai aizturēšanas iemeslos, kas ir paziņotas personām, kuras tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, būtu ietverta informācija par nodarījuma izdarīšanas laiku, vietu un nodarījuma veidu, personas konkrēto dalību tajā un no tās izrietošo tiesisko kvalifikāciju.

60

Tāpat kā šī sprieduma 46. punktā ietvertajā vērtējumā ir jānorāda, ka Direktīvas 2012/13 6. panta 1. punktā paredzētais kvalitatīvais kritērijs, saskaņā ar kuru informācija ir jāpaziņo “tik detalizēti, cik nepieciešams”, ir jāpiemēro arī apcietināšanas vai aizturēšanas gadījumā šī 6. panta 2. punkta izpratnē.

61

Šīs direktīvas 28. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts, ka apraksts par faktiem, tostarp – ja ir zināmi – par laiku un vietu, kas saistīti ar noziedzīgo darbību, par kuras izdarīšanu personas tur aizdomās vai apsūdz, un iespējamā noziedzīgā nodarījuma juridiskā kvalifikācija būtu jāpaziņo pietiekami detalizēti, ņemot vērā kriminālprocesa stadiju, kurā šādu aprakstu dara zināmu, lai aizsargātu procesa taisnīgu norisi un ļautu efektīvi izmantot tiesības uz aizstāvību.

62

Tādējādi, lai nodrošinātu Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkta mērķa sasniegšanu, aizturētajai personai ir jāpaziņo visa informācija, kas vajadzīga, lai šī persona varētu efektīvi apstrīdēt tās aizturēšanas tiesiskumu.

63

It īpaši, pirmkārt, tai ir jāpaziņo to attiecīgo faktu apraksts, kas ir zināmi kompetentajām iestādēm un kas attiecas uz noziedzīgo nodarījumu, par kura izdarīšanu minētā persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 58. punktā, šajā aprakstā papildus faktu rašanās laikam un vietai ir jāraksturo attiecīgās personas dalība šajā pārkāpumā.

64

Otrkārt, šajā paziņojumā jānorāda arī noziedzīgā nodarījuma, par kura izdarīšanu attiecīgā persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta, juridiskā kvalifikācija, ko provizoriski ir veikušas kompetentās iestādes, jo šī kvalifikācija ļauj šai personai vai tās advokātam labāk saprast aizturēšanas iemeslus un vajadzības gadījumā efektīvi apstrīdēt tās tiesiskumu kompetentajā tiesā.

65

Tomēr jānorāda, kā tas izriet no Direktīvas 2012/13 28. apsvēruma, ka divos iepriekšējos punktos minētās informācijas detalizācijas pakāpe ir jāpielāgo atkarībā no kriminālprocesa stadijas, lai nekaitētu notiekošās izmeklēšanas virzībai, vienlaikus nodrošinot, ka apcietinātajai vai aizturētajai personai tiek sniegta pietiekama informācija, lai tā varētu saprast tās apcietināšanas vai aizturēšanas iemeslus un attiecīgā gadījumā efektīvi apstrīdēt tās tiesiskumu.

66

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par ECPAK 5. pantu, kas minēta šī sprieduma 55. un 56. punktā, apstiprina šādi izklāstīto Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkta interpretāciju, jo tajā ir prasīts, lai apcietināšanas vai aizturēšanas iemesli tiktu darīti zināmi pietiekamā apmērā (ECT spriedums, 2005. gada 12. aprīlis, Chamaïev un citi pret Gruziju un Krieviju, CE:ECHR:2005:0412JUD003637802, 413. punkts) un ietver brīvības atņemšanas juridiskos un faktiskos iemeslus, lai attiecīgā persona varētu apstrīdēt brīvība atņemšanas tiesiskumu tiesā saskaņā ar 5. panta 4. punktu (ECT spriedums, 2016. gada 15. decembris, Khlaifia un citi pret Itāliju, CE:ECHR:2016:1215JUD001648312, 115. punkts).

67

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta kontekstā lēmuma par aizturēšanas piemērošanu pamatojums ir atbilstošs elements, ja ir jānosaka, vai personas aizturēšana ir vai nav jāuzskata par patvaļīgu. Tādējādi saistībā ar šīs tiesību normas pirmo daļu, kas ļauj likumīgi aizturēt personu, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi pārkāpumu, šī tiesa ir atzinusi, ka pilnīga pamatojuma neesamība tiesas nolēmumos, ar kuriem ir atļauta aizturēšana uz ilgāku laikposmu, nav saderīga ar 5. panta 1. punktā nostiprināto principu par aizsardzību pret patvaļu. Turpretī tā ir nospriedusi, ka prasītājam piemērotais pagaidu apcietinājums nevar būt patvaļīgs, ja kompetentā tiesa ir norādījusi noteiktus iemeslus, kas pamato attiecīgās personas paturēšanu apcietinājumā, ja vien norādītie iemesli nav ārkārtīgi lakoniski un tajos nav nekādas atsauces uz tiesību normām, ar kurām ir pamatots apstrīdētais apcietinājums (ECT spriedums, 2018. gada 22. oktobris, S., V. un A. pret Dāniju, CE:ECHR:2018:1022JUD003555312, 92. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

68

Tomēr ECPAK 5. panta 2. punktā kompetentajām iestādēm nav noteikts pienākums, apcietinot ieinteresēto personu, tai paziņot visu pret viņu izvirzīto apsūdzību pilnīgu uzskaitījumu (ECT spriedums, 2011. gada 19. aprīlis, Gasiņš pret Latviju, CE:ECHR:2011:0419JUD006945801, 53. punkts).

69

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa paskaidro, ka saskaņā ar Likuma par Iekšlietu ministriju 74. panta 2. punkta 2.–4. apakšpunktu aizturēšanās protokolā tostarp ir jānorāda aizturēšanas faktiskie un juridiskie iemesli, aizturētās personas identifikācijas dati, kā arī aizturēšanas datums un laiks.

70

Ir jākonstatē, ka šie elementi a priori var nodrošināt pienācīgu aizturētās personas informēšanu, jo tie ļauj tai saprast viņas aizturēšanas iemeslus un attiecīgajā gadījumā efektīvi apstrīdēt tās tiesiskumu.

71

Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai katrā konkrētajā gadījumā sniegtā informācija ir pietiekami pilnīga atbilstoši tam, kas norādīts šī sprieduma 63.–65. punktā.

72

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka pret XN izdotajā aizturēšanas protokolā ir norādīti šādi juridiskie un faktiskie aizturēšanas iemesli: “[Likuma par Iekšlietu ministriju] 72. panta 1. punkta 1. apakšpunkts” un “sabiedriskās kārtības traucēšana”. Tomēr šī informācija vien nešķiet pietiekama, lai ievērotu no Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkta izrietošās prasības, jo tā neļāva XN efektīvi apstrīdēt šī protokola tiesiskumu.

73

Iesniedzējtiesa turklāt precizē, ka Bulgārijas tiesībās Direktīvas 2012/13 7. pantā minētā piekļuve lietas materiāliem ir garantēta tikai personām, kurām ir “apsūdzēto” personu statuss. Tādējādi apcietinātā vai aizturētā persona, kurai formāli nav piešķirts šis statuss, nevar piekļūt kompetento iestāžu rīcībā esošajiem ar attiecīgo lietu saistītajiem dokumentiem.

74

Šajā ziņā jāatgādina, ka šī 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka dokumenti, kas ir būtiski, lai efektīvi apstrīdētu apcietinājuma vai aizturēšanas tiesiskumu, ir jādara pieejami apcietinātajai vai aizturētajai personai vai tās advokātam, tādējādi papildinot Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punktā paredzēto pienākumu sniegt informāciju. 7. panta 1. punkts attiecas uz jebkuru personu, kas apcietināta vai aizturēta jebkurā kriminālprocesa stadijā, un līdz ar to neatkarīgi no juridiskā statusa, kādu šai personai piešķir valsts tiesību akti.

75

Tā kā aizturēšanas protokolā par šīs aizturēšanas iemesliem nav pietiekamas informācijas, kād prasīta Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punktā, un tā kā nav piekļuves dokumentiem, kas ir būtiski, lai efektīvi apstrīdētu šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētā apcietinājuma vai aizturēšanas tiesiskumu, personai, kura, tāpat kā XN, ir aizturēta tādēļ, ka tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir liegta pietiekama informācija, lai tā varētu efektīvi apstrīdēt viņas apcietinājuma tiesiskumu.

76

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2012/13 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai aizturēšanas iemeslos personām, kuras tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, būtu ietverta visa nepieciešamā informācija, lai tās varētu efektīvi apstrīdēt viņu aizturēšanas tiesiskumu. Ņemot vērā kriminālprocesa stadiju, lai nekaitētu notiekošās izmeklēšanas virzībai, šai informācijai ir jāietver to būtisko faktu apraksts, kas ir zināmi kompetentajām iestādēm, tostarp faktu rašanās laiks un vieta, šo personu konkrētās līdzdalības iespējamajā nodarījumā veids, kā arī provizoriski noteiktā juridiskā kvalifikācija.

77

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: