–

SC Avicarvil Farms SRL vārdā – C. S. Strătulă un O. Strătulă, avocați,

–

Ministerul Agriculturii şi Dezvoltării Rurale vārdā – A. I. Chesnoiu, pārstāvis,

–

Rumānijas valdības vārdā – L.‑E. Baţagoi un E. Gane, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Biolan un A. Sauka, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV 2013, L 347, 320. lpp.; labojums – OV 2016, L 200, 140. lpp.), 143. pantu kopsakarā ar LESD 310. pantu, Padomes Regulas (EK) Nr. 1698/2005 (2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2005, L 277, 1. lpp.; labojums – OV 2012, L 206, 23. lpp.) 40. panta 3. punktu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 74/2009 (OV 2009, L 30, 100. lpp) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1698/2005”), ka arī ar tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principiem.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp SC Avicarvil Farms SRL (turpmāk tekstā – “Avicarvil Farms”) kā sabiedrības Avicarvil SRL tiesību pārņēmēju, no vienas puses, un Ministerul Agriculturii și Dezvoltării Rurale (Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrija, Rumānija), Agenția pentru Finanțarea Investițiilor Rurale (Aģentūra lauku investīciju finansēšanai, Rumānija), Agenția de Plăți și Intervenție în Agricultură (APIA) (Lauksaimniecības maksājumu un intervences aģentūra (APIA), Rumānija), kā arī APIA – Centrul Județean Vâlcea (APIA – Vilčas apgabala centrs, Rumānija; turpmāk tekstā – “Vilčas APIA”), no otras puses, par dzīvnieku labturības maksājumu samazinājumu.

3

Regulas Nr. 1698/2005 40. pantā “Dzīvnieku labturības maksājumi” bija noteikts:

“1.   Dzīvnieku labturības maksājumus, kas paredzēti 36. panta a) punkta v) apakšpunktā, piešķir lauksaimniekiem, kuri brīvprātīgi uzņemas dzīvnieku labturības saistības.

2.   Dzīvnieku labturības maksājumi attiecas tikai uz tām saistībām, kas pārsniedz attiecīgos obligātos standartus, kuri ir noteikti saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1782/2003 [(2003. gada 29. septembris), ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV 2003, L 270, 1. lpp.)], 4. pantu un III pielikumu, un citas attiecīgās obligātās prasības, kuras ir paredzētas valsts tiesību aktos un uzskaitītas programmā.

Tādas saistības parasti uzņemas uz laiku no pieciem līdz septiņiem gadiem. Ja tas ir vajadzīgs un attaisnojams, ievērojot 90. panta 2. punktā minēto procedūru, konkrētām saistībām paredz ilgāku laiku.

3.   Maksājumus piešķir ik gadus, un tie sedz uzņemto saistību dēļ radušos papildu izdevumus un neiegūtos ienākumus; vajadzības gadījumā tie var segt arī darījumu izmaksas.

Atbalstu ierobežo līdz I pielikumā paredzētajam maksimālajam apjomam.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, EURATOM) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.) 59. pantā “Dalīta pārvaldība ar dalībvalstīm” bija noteikts:

“1.   Ja Komisija budžeta izpildi nodrošina, īstenojot dalītu pārvaldību, budžeta izpildes uzdevumus deleģē dalībvalstīm. Komisija un dalībvalstis [..] ievēro pareizas finanšu pārvaldības, pārredzamības un nediskriminācijas principus [..]. Tādēļ Komisija un dalībvalstis izpilda katra savus kontroles un revīzijas pienākumus un uzņemas izrietošos pienākumus, kas noteikti šajā regulā. [..]

2.   Pildot ar budžeta izpildi saistītus uzdevumus, dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, tostarp likumdošanas, regulatīvos un administratīvos pasākumus, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, proti:

[..].”

5

No 2018. gada 2. augusta šī regula tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), kuras 63. panta 1. punkts un 2. punkta a) un b) apakšpunkts atbilst Regulas Nr. 966/2012 59. panta 1. punktam un 2. punkta a) apakšpunktam.

6

Regulas Nr. 1303/2013 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Šajā regulā ir izklāstīti kopīgi noteikumi, kas piemērojami Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF), Eiropas Sociālajam fondam (ESF), Kohēzijas fondam, Eiropas Lauksaimniecības fondam lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam (EJZF), kuri darbojas saskaņā ar vienotu satvaru (“Eiropas Strukturālie un investīciju fondi” – “ESI fondi”). Tajā arī paredzēti noteikumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu ESI fondu efektivitāti, to savstarpējo koordināciju un koordināciju ar citiem Savienības instrumentiem. Kopīgie noteikumi, kas piemērojami ESI fondiem, ir izklāstīti šīs regulas otrajā daļā.

Trešajā daļā ir izklāstīti vispārīgi noteikumi, kas reglamentē ERAF, ESF (abi kopā “struktūrfondi”) un Kohēzijas fonda darbību attiecībā uz struktūrfondu un Kohēzijas fonda (“fondi”) uzdevumiem, prioritārajiem mērķiem un organizāciju, kritērijiem, kas dalībvalstīm un reģioniem ir jāizpilda, lai tie kļūtu tiesīgi uz atbalstu no fondiem, pieejamajiem finanšu līdzekļiem un to piešķiršanas kritērijiem.

Ceturtajā daļā ir izklāstīti fondiem un EJZF piemērojamie vispārīgie noteikumi par pārvaldību un kontroli, finanšu pārvaldību, pārskatiem un finanšu korekcijām.

[..].”

7

Regulas Nr. 1303/2013 143. pants “Dalībvalstu veiktās finanšu korekcijas” ietilpst šīs regulas ceturtajā daļā “Vispārīgi noteikumi, kas piemērojami fondiem un EJZF”. Šī panta 1. un 2. punkts ir izteikti šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstis vispirms ir atbildīgas par pārkāpumu izmeklēšanu, vajadzīgo finanšu korekciju veikšanu un summu atgūšanu. Sistemātisku pārkāpumu gadījumā dalībvalsts paplašina izmeklēšanu, to attiecinot uz visām darbībām, kas varētu būt ietekmētas.

2.   Dalībvalstis veic vajadzīgās finanšu korekcijas saistībā ar individuāliem vai sistemātiskiem pārkāpumiem, kas konstatēti darbībās vai darbības programmās. Finanšu korekcijas veic, atceļot visu darbībai vai darbības programmai piešķirto publisko ieguldījumu vai tā daļu. Dalībvalsts ņem vērā pārkāpumu veidu un smagumu un fondam vai EJZF nodarītos finansiālos zaudējumus un piemēro samērīgu korekciju. Vadošā iestāde iegrāmato finanšu korekcijas pārskatos par grāmatvedības gadu, kurā nolemts par atcelšanu.”

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (OV 2013, L 347, 487. lpp.; labojums – OV 2016, L 130, 1. lpp.), 33. panta “Dzīvnieku labturība” 3. punktā ir paredzēts:

“Maksājumus piešķir katru gadu, un tie kompensē lauksaimniekiem visas no šīm saistībām izrietošās papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus vai daļu no tiem. Vajadzības gadījumā tie var kompensēt arī darījumu izmaksas, kuru vērtība nepārsniedz 20 % no maksājuma, kas izmaksāts par dzīvnieku labturības saistībām.

Atbalsts nepārsniedz maksimālo summu, kas noteikta I pielikumā.”

9

Šīs regulas 88. pantā “Regula [Nr. 1698/2005]” ir noteikts:

“Regulu [Nr. 1698/2005] atceļ.

Regulu [Nr. 1698/2005] turpina piemērot darbībām, kuras īsteno atbilstīgi programmām, ko Komisija saskaņā ar minēto regulu apstiprinājusi pirms 2014. gada 1. janvāra.”

10

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.) 3. pantā “Lauksaimniecības izdevumus finansējošie fondi” ir paredzēts:

“1.   Lai sasniegtu LESD noteiktos [kopējās lauksaimniecības politikas (KLP)] mērķus, finansējumu dažādiem pasākumiem, uz kuriem attiecas šī politika, tostarp lauku attīstības pasākumiem, veido:

2.   ELGF un ELFLA [..] ir daļa no Eiropas Savienības vispārējā budžeta (Savienības budžets).”

11

Šīs regulas 5. pantā “ELFLA izdevumi” ir noteikts:

“ELFLA īsteno saskaņā ar dalībvalstu un Savienības īstenotu dalītas pārvaldības principu. Tas finansē Savienības finanšu ieguldījumu lauku attīstības programmās, kas īstenotas atbilstīgi Savienības tiesību aktiem par atbalstu lauku attīstībai.”

12

Minētās regulas 52. panta “Atbilstīguma noskaidrošana” 1. punktā ir noteikts:

“Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot summas, par kurām nav tiesību saņemt Savienības finansējumu, ja tā konstatē, ka izdevumi saskaņā ar 4. panta 1. punktā un 5. pantā noteikto nav veikti atbilstīgi Savienības tiesību aktiem, un ELFLA gadījumā – nav veikti atbilstīgi Regulas [Nr. 1303/2013] 85. pantā minētajiem piemērojamajiem Savienības un valsts tiesību aktiem. [..]”

13

Regulas Nr. 1306/2013 58. panta “Savienības finanšu interešu aizsardzība” 1. punktā ir precizēts:

“Dalībvalstis KLP satvarā pieņem visus normatīvos un administratīvos aktus, kā arī jebkurus citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību, jo īpaši lai:

14

Pēc tam, kad 2008. gada 16. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2008) 3831, ar ko apstiprināja Valsts lauku attīstības programmu Rumānijai 2007.–2013. gada plānošanas periodam (turpmāk tekstā – “VLAP 2007.–2013. gadam”), šī dalībvalsts pieņēma noteikumus dzīvnieku labturības uzlabošanai. Ar 2012. gada 25. maija Lēmumu C(2012) 3529 Komisija pēc minētās dalībvalsts lūguma VLAP 2007.–2013. gadam iekļāva atbalsta pasākumu tādu maksājumu veidā, kas paredzēti, lai kompensētu neiegūtos ienākumus, kā arī papildu izmaksas, kas radušās lauksaimniekiem, kuri brīvprātīgi ir uzņēmušies pienākumu īstenot standartus dzīvnieku labturības uzlabošanai (turpmāk tekstā – “215. pasākums”). Attiecībā uz mājputniem, piemērojot šo pasākumu, ir paredzēts ikgadējs maksājums 14,29 EUR apmērā par “ganāmpulka vienību” (GV) kā atbalsts dzīvnieku labturības uzlabošanai pārvadāšanas laikā (turpmāk tekstā – “atbalsts pārvadāšanas uzlabošanai”) un ikgadējs maksājums 29,49 EUR/GV apmērā kā atbalsts nitrītu un nitrātu līmeņa korekcijai izmantojamajā ūdenī (turpmāk tekstā – “atbalsts ūdens uzlabošanai”).

15

2012. gada 14. novembrīAvicarvil lūdza Vilčas APIA piešķirt tai neatmaksājamu atbalstu pārvadāšanas uzlabošanai un ūdens uzlabošanai apmaiņā pret apņemšanos savās saimniecībās vismaz piecus gadus ievērot pasākumus mājputnu labturībai.

16

2014. gada 14. novembrīAvicarvil iesniedza Vilčas APIA pieteikumu par šī neatmaksājamā atbalsta samaksu par laikposmu no 2014. gada 16. oktobra līdz 2015. gada 15. oktobrim, kas atbilst tās saistību trešajam gadam. 2015. gada 10. februārī Avicarvil iesniedza Vilčas APIA daļēju pārskatu attiecībā uz trešā gada pirmo ceturksni par summu 806544,72 EUR.

17

2015. gada 16. februārī Avicarvil informēja Vilčas APIA par divu savu saimniecību, uz kurām attiecas tās atbalsta pieteikums, nodošanu Avicarvil Farms.

18

Veicot revīzijas apmeklējumu Rumānijā laikposmā no 2015. gada 18. līdz 29. maijam, Eiropas Revīzijas palāta konstatēja kļūdas, kuru dēļ veikti pārmērīgi maksājumi saistībā ar atbalstu, kas izmaksāts, piemērojot 215. pasākumu.

19

Šo kļūdu dēļ un lai samazinātu nepamatotu maksājumu risku, Lauksaimniecība un lauku attīstības ministrija ar 2016. gada 20. janvāra paziņojumu piedāvāja veikt daļējus maksājumus, kas aprēķināti, pamatojoties uz provizoriskām summām, kas samazinātas līdz 3,92 EUR/GV atbalstam pārvadāšanas uzlabošanai un līdz 10,91 EUR/GV atbalstam ūdens uzlabošanai.

20

Saskaņā ar šo paziņojumu Vilčas APIA ar diviem 2016. gada 25. februāra un 2016. gada 2. marta lēmumiem samazināja Avicarvil Farms par trešo saistību gadu maksājamo summu līdz 4175442,65 Rumānijas lejām (RON) (aptuveni 844700 EUR).

21

Tā kā administratīvā sūdzība par šiem lēmumiem tika noraidīta, Avicarvil Farms cēla prasību Tribunalul Vâlcea (Vilčas apgabaltiesa, Rumānija), lūdzot tostarp atcelt šos lēmumus un šo noraidošo lēmumu, kā arī atlīdzināt zaudējumus starpības apmērā starp summu, kas – tās ieskatā – tai pienākas, un summu, kura tai faktiski tika piešķirta, proti, 1285221,42 RON (aptuveni 286700 EUR).

22

Ar 2019. gada 15. februāra spriedumu Tribunalul Vâlcea (Vilčas apgabaltiesa) Avicarvil Farms prasību noraidīja.

23

Minētā tiesa konstatēja, ka VLAP 2007.–2013. gadam noteiktās atbalsta likmes bija gandrīz trīs reizes augstākas par Avicarvil Farms izmaksām un neiegūtajiem ienākumiem, kas tai radušies, ievērojot dzīvnieku labturības saistības. Turklāt tā uzskatīja, ka šīs kļūdas labojums neapdraud Avicarvil Farms tiesisko paļāvību. Tā atgādināja, ka uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties, vēršoties pret konkrētu Savienības tiesību akta normu, un ka valsts iestādes rīcība nevar radīt saimnieciskās darbības subjektam tiesisko paļāvību par Savienības tiesībām pretēju rīcību. Šajā ziņā minētā tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 1698/2005 40. panta noteikumi par dzīvnieku labturības maksājumiem ir ļoti skaidri.

24

Avicarvil Farms par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Iesniedzējtiesai ir šaubas par pirmās instances tiesas pieņemtā risinājuma saderību ar Savienības tiesībām. It īpaši iesniedzējtiesa šaubās par to, vai Rumānijas iestādes ir likumīgi samazinājušas VLAP 2007.–2013. gadam paredzēto maksājumu summas, pamatojoties uz kurām atbalsta saņēmēja apņēmās piecus gadus segt noteiktus izdevumus, pirms tika pieņemts Komisijas Īstenošanas Lēmums (ES) 2018/873 (2018. gada 13. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2018, L 152, 29. lpp.), tostarp saistībā ar atbalstu pārvadāšanas uzlabošanai un ūdens uzlabošanai.

25

Šādos apstākļos Curtea de Apel Piteşti (Pitešti apelācijas tiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 1303/2013 143. pantam kopsakarā ar LESD 310. pantu (labas finanšu pārvaldības princips) un ar Regulas (EK) Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktu (kas pārņemts Regulas (ES) Nr. 1305/2013 33. panta 3. punktā) korelācijā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un [ar] tiesiskās drošības principu ir pretrunā tāda valsts iestāžu, kuras iesaistītas neatmaksājama finansiālā atbalsta pasākuma īstenošanā, administratīvā prakse, ka tās pēc tam, kad Eiropas Revīzijas palāta konstatējusi aprēķina kļūdu, izdevušas aktus, ar kuriem lika samazināt ar [VLAP 2007.–2013. gadam] – kas apstiprināta ar Eiropas Komisijas 2012. gada 25. maija Lēmumu C(2012) 3529 – atzītā finansiālā atbalsta summu, pirms Komisija ir pieņēmusi jaunu lēmumu, ar ko no finansējuma izslēdz summas, kuras pārsniedz papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas radušies sakarā ar uzņemtajām saistībām un kas izriet no aprēķina kļūdām?”

26

Vispirms jānorāda, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa šaubās par Rumānijas iestāžu lēmuma samazināt atsevišķus ELFLA finansētos maksājumus par pasākumiem, kas veikti dzīvnieku labturības uzlabošanai, īstenojot VLAP 2007.–2013. gadam, saderību ar Savienības tiesībām, it īpaši ņemot vērā Regulas Nr. 1303/2013 143. pantu. No šīs regulas 1. panta trešās daļas izriet, ka tās ceturtajā daļā, kurā ir 143. pants, ir paredzēti vispārīgie noteikumi, kas piemērojami ELFLA, ESF, Kohēzijas fondam un EJZF attiecībā uz pārvaldību un kontroli, finanšu pārvaldību, pārskatiem un finanšu korekcijām. Tātad minētās regulas 143. pants nav piemērojams ELFLA. No tā izriet, ka šīs tiesību normas interpretācijai nav nozīmes pamatlietā.

27

Otrkārt, iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktu, kurš no 2014. gada 1. janvāra ir atcelts ar Regulu Nr. 1305/2013. Tomēr no Regulas Nr. 1305/2013 88. panta izriet, ka Regulu Nr. 1698/2005 turpina piemērot darbībām, kuras īsteno saskaņā ar programmām, ko Komisija ir apstiprinājusi saskaņā ar šo regulu pirms 2014. gada 1. janvāra.

28

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka dzīvnieku labturības saistības, par kurām tika izmaksāts strīdīgais atbalsts pamatlietā, radušās 2012. gadā, piemērojot 215. pasākumu, kurš tika iekļauts VLAP 2007.–2013. gadam pēc Komisijas 2012. gada 25. maija apstiprinājuma lēmuma. Līdz ar to pamatlietā ir piemērojama Regula Nr. 1698/2005.

29

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2022. gada 15. septembris, J. Sch. Omnibusunternehmen un K. Reisen, C‑416/21, EU:C:2022:689, 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Regulas Nr. 1306/2013 58. pants konkrēti attiecas uz Savienības finanšu interešu aizsardzību saistībā ar KLP finansēšanu, jo tās 1. punktā ir konkrēti uzskaitīti noteikti dalībvalstu pienākumi šajā ziņā.

30

Šādos apstākļos jāuzskata, ka iesniedzējtiesas jautājums būtībā ir par to, vai Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punkts un Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar LESD 310. panta 5. punktu, kā arī ar tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka valsts iestādes, kas piedalās neatmaksājama finansiāla atbalsta pasākuma īstenošanā, tādas aprēķina kļūdas dēļ, ko konstatējusi Revīzijas palāta, nolemj samazināt finansiālo atbalstu, kas piešķirts ar Komisijas apstiprināto VLAP 2007.–2013. gadam, nesagaidot, ka Komisija pieņem lēmumu, ar ko no Savienības finansējuma izslēdz summas, kas radušās šīs aprēķina kļūdas dēļ.

31

Saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai sasniegtu KLP mērķus, finansējumu dažādiem pasākumiem, uz kuriem attiecas šī politika, arī lauku attīstības pasākumiem, tostarp veido ELFLA. Šīs regulas 5. pantā ir paredzēts, ka ELFLA īsteno saskaņā ar dalībvalstu un Savienības īstenotu dalītas pārvaldības principu.

32

Regulas Nr. 966/2012 59. panta 1. punktā bija paredzēts: ja Komisija budžeta izpildi nodrošina, īstenojot dalītu pārvaldību, budžeta izpildes uzdevumus deleģē dalībvalstīm, turklāt Komisija un dalībvalstis tostarp ievēro pareizas finanšu pārvaldības principu un izpilda katra savus kontroles un revīzijas pienākumus. Saskaņā ar 59. panta 2. punktu, pildot ar budžeta izpildi saistītus uzdevumus, dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, tostarp likumdošanas, regulatīvos un administratīvos pasākumus, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, it īpaši nodrošinot, ka no budžeta finansētās darbības tiek pareizi un efektīvi īstenotas saskaņā ar attiecīgajiem piemērojamajiem nozaru noteikumiem.

33

Šajā ziņā Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punktā Komisijai ir noteikts pienākums pieņemt īstenošanas aktus, nosakot summas, par kurām nav tiesību saņemt Savienības finansējumu, ja tā konstatē, ka izdevumi nav veikti atbilstoši Savienības tiesībām. Turklāt saskaņā ar šīs pašas regulas 58. panta 1. punktu dalībvalstīm KLP ietvaros ir jāpieņem visi normatīvie un administratīvie akti, kā arī jebkuri citi pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību, it īpaši, lai labotu pārkāpumus un atgūtu nepamatoti veiktos maksājumus.

34

Ar šiem noteikumiem tiek īstenots LESD 310. panta 5. punktā paredzētais pareizas finanšu pārvaldības princips, saskaņā ar kuru dalībvalstis un Savienība sadarbojas, lai nodrošinātu, ka budžetā iekļautās apropriācijas izmanto saskaņā ar šo principu.

35

Tomēr jākonstatē, ka šajās tiesību normās dalībvalstīm nav noteikts pienākums pirms nepamatoti veiktu maksājumu atgūšanas sagaidīt Komisijas lēmumu, ar kuru no Savienības finansējuma tiek izslēgtas summas, kas izriet no kļūdas atbalsta aprēķinā. Šāds pienākums turklāt varētu būt grūti savienojams ar Savienības finanšu interešu aizsardzības uzdevumiem, kas ar Regulas Nr. 966/2012 59. pantu ir uzticēti dalībvalstīm tad, ja Savienības budžeta izpildi nodrošina, īstenojot dalītu pārvaldību, vai ar pienākumiem, kas tām ir noteikti Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punktā.

36

Šajā ziņā jāatgādina, ka jebkāda dalībvalsts rīcības brīvības izmantošana attiecībā uz iespēju prasīt vai neprasīt tādu Savienības līdzekļu atmaksu, kuri piešķirti nepamatoti vai pieļaujot pārkāpumus, būtu pretrunā pienākumam atgūt nepamatoti vai pieļaujot pārkāpumus izmaksātos līdzekļus, kas dalībvalstu iestādēm noteikts KLP ietvaros (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Erzeugerorganisation Tiefkühlgemüse, C‑516/16, EU:C:2017:1011, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Kad tas ir precizēts, ir arī jāatgādina, ka strīdi par atbilstoši Savienības tiesībām nepamatoti pārskaitītu summu atgūšanu, ja nav atbilstošu Savienības tiesību normu, ir jāizskata valsts tiesām, piemērojot savas valsts tiesības, vienlaicīgi ievērojot Savienības tiesībās noteiktos ierobežojumus (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Erzeugerorganisation Tiefkühlgemüse, C‑516/16, EU:C:2017:1011, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja dalībvalstis nosaka pasākumus Savienības tiesību īstenošanai, tām ir pienākums ievērot vispārējos šo tiesību principus, tostarp tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus (spriedums, 2016. gada 26. maijs, Județul Neamț un Județul Bacău, C‑260/14 un C‑261/14, EU:C:2016:360, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Runājot par tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ir jāatgādina, ka tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam tiesību subjektam, kuram kāda valsts administratīvā iestāde ir radījusi pamatotas cerības, kas balstītas uz konkrētiem solījumiem, kurus tā viņam esot sniegusi (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Ministru kabinets, C‑120/17, EU:C:2018:638, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā ziņā jāpārbauda, vai attiecīgās administratīvas iestādes rīcība attiecīgajam tiesību subjektam ir radījusi pamatotu paļāvību, un – ja tas tā ir – jānoskaidro, vai šī paļāvība ir atzīstama par tiesisku (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Ministru kabinets, C‑120/17, EU:C:2018:638, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties attiecībā uz precīzu Savienības tiesību akta normu un tai pretrunā esoša par Savienības tiesību piemērošanu atbildīgās valsts iestādes rīcība nevar tiesību subjektam radīt tiesisko paļāvību, ka tas gūs labumu no Savienības tiesībām pretrunā esošas attieksmes (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Ministru kabinets, C‑120/17, EU:C:2018:638, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā gadījumā Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktā ir paredzēti noteikumi par maksājumiem, kas ik gadus ir jāpiešķir lauksaimniekiem par visām vai dažām papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem, kas izriet no dzīvnieku labturības saistībām, kuras tie ir uzņēmušies. Šajā tiesību normā ir skaidri paredzēts, ka “maksājumus piešķir ik gadus, un tie sedz uzņemto saistību dēļ radušos papildu izdevumus un neiegūtos ienākumus [un] vajadzības gadījumā tie var segt arī darījumu izmaksas”.

43

Kā izriet no prejudiciālā jautājuma formulējuma, iesniedzējtiesa uzskata par pierādītu pārmērīgas kompensācijas esamību. Proti, ņemot vērā Revīzijas palātas konstatētās kļūdas kompensācijas maksājumu aprēķinā attiecībā uz atbalstu saskaņā ar 215. pasākumu par mājputniem, šie maksājumi sākotnēji tika noteikti ar likmi, kas pārsniedz nepieciešamo, lai kompensētu neiegūtos ienākumus un papildu izmaksas, kuras radušās, īstenojot 215. pasākumu, tādējādi neievērojot Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktu. Lai novērstu šo pārmērīgo kompensāciju, Vilčas APIA samazināja sākotnēji VLAP 2007.–2013. gadam noteiktās summas.

44

Tā kā šīs summas tika noteiktas neatbilstoši Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktam, Rumānijas iestādes nevarēja radīt tiesisko paļāvību Avicarvil Farms attiecībā uz Savienības tiesībām pretēju darbību neatkarīgi no tās labticības (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 20. jūnijs, Agroferm, C‑568/11, EU:C:2013:407, 53.–56. punkts un 2017. gada 20. decembris, Erzeugerorganisation Tiefkühlgemüse, C‑516/16, EU:C:2017:1011, 70.–74. punkts).

45

Šo vērtējumu nevar atspēkot tas, ka prasītājas tiesību priekštecis Avicarvil sākotnēji apņēmās ievērot īpašas prasības vismaz piecus gadus apmaiņā pret atbalstu saskaņā ar 215. pasākumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1988. gada 26. aprīlis, Krücken, 316/86, EU:C:1988:201, 22.–24. punkts, un 2013. gada 20. jūnijs, Agroferm, C‑568/11, EU:C:2013:407, 56. punkts).

46

Attiecībā uz tiesiskās drošības principu ir jāatgādina, ka tas prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un lai to piemērošana personām būtu paredzama tā, lai tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto saistību apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Teglgaard un Fløjstrupgård, C‑239/17, EU:C:2018:597, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 16. februāris, Polija/Parlaments un Padome, C‑157/21, EU:C:2022:98, 319. punkts).

47

Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punkta formulējums, kā izriet no šī sprieduma 42. punkta, ir nepārprotams, jo tajā skaidri un precīzi norādītas papildu izmaksas un neiegūtie ienākumi, ko paredzēts segt ar 40. pantā paredzētajiem maksājumiem dzīvnieku labturībai. Līdz ar to ir jākonstatē, ka tiesiskās drošības principam nav pretrunā tas, ka tādas valsts iestādes kā Rumānijas iestādes, par kurām ir runa pamatlietā, tādu Revīzijas palātas konstatēto aprēķina kļūdu dēļ, kuras ir izraisījušas šo izmaksu un neiegūto ienākumu pārmērīgu kompensāciju, pieņem aktus, ar kuriem tiek grozīts finansiālā atbalsta apmērs, ko, piemērojot šo tiesību normu, piešķīra ar VLAP 2007.–2013. gadam, pat ja Komisija vēl nebūtu pieņēmusi lēmumu, ar ko no Savienības finansējuma izslēdz summas, kas pārsniedz minētās izmaksas un neiegūtos ienākumus un kas rodas šo aprēķina kļūdu dēļ.

48

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punkts un Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar LESD 310. panta 5. punktu, kā arī ar tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka valsts iestādes, kas piedalās neatmaksājamā finansiālā atbalsta pasākuma īstenošanā, Revīzijas palātas konstatētās aprēķina kļūdas dēļ pieņem aktus, ar kuriem tiek samazināts finansiālā atbalsta apmērs, kas piešķirts ar Komisijas apstiprināto VLAP 2007.–2013. gadam, nesagaidot, ka Komisija pieņem lēmumu, ar kuru no Savienības finansējuma izslēdz šīs kļūdas dēļ radušās summas.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Padomes Regulas (EK) Nr. 1698/2005 (2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 74/2009, 40. panta 3. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu 58. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar LESD 310. panta 5. punktu, kā arī ar tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principiem,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiem nav pretrunā tas, ka valsts iestādes, kas piedalās neatmaksājamā finansiālā atbalsta pasākuma īstenošanā, Revīzijas palātas konstatētās aprēķina kļūdas dēļ pieņem aktus, ar kuriem tiek samazināts finansiālā atbalsta apmērs, kas piešķirts no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) ar Eiropas Komisijas apstiprināto Valsts lauku attīstības programmu Rumānijai 2007.–2013. gada plānošanas periodam, nesagaidot, ka Komisija pieņem lēmumu, ar kuru no Savienības finansējuma izslēdz šīs kļūdas dēļ radušās summas.