I. Atbilstošās tiesību normas

A. Starptautiskās tiesības

B. Savienības tiesības

1. Dzīvotņu direktīva

2. Putnu direktīva

C. Polijas tiesības

1. Mežu likums

2. Rīkojums par labas prakses prasībām

3. Dabas aizsardzības likums

4. Vides informācijas likums

5. Vides aizsardzības likums

II. Pirmstiesas procedūra

III. Tiesvedība Tiesā

IV. Par prasību

A. Par pirmo iebildumu

1. Par to tiesību normu pārkāpumu, kas attiecas uz sugu aizsardzību

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

2. Par tiesību normu par dzīvotņu aizsardzību pārkāpumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

B. Par otro iebildumu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

a) Par iebildi attiecībā uz otrā iebilduma nepieņemamību

b) Par pienākumu neizpildi

V. Par tiesāšanās izdevumiem

1

Eiropas Komisija prasības pieteikumā lūdz Tiesu konstatēt, ka:

2

Orhūsas konvencijas 6. panta “Sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā par īpašām darbībām” 1. punktā ir paredzēts:

“Katra Puse:

3

Šīs konvencijas 9. pantā “Iespēja griezties tiesu iestādēs” ir noteikts:

“[..]

2.   Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka attiecīgas sabiedrības daļas pārstāvjiem:

3.   Turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.

4.   Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tās nav saistītas ar pārmērīgām izmaksām. Šajā pantā paredzētos lēmumus noformē vai reģistrē rakstiski. Tiesu un, ja iespējams, citu institūciju lēmumi ir publiski pieejami.

[..]”

4

Dzīvotņu direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

5

Šīs direktīvas 2. pants ir formulēts šādi:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums.

2.   Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.

[..]”

6

Minētās direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

7

Šīs pašas direktīvas 12. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:

8

Dzīvotņu direktīvas 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma b) daļā uzskaitītajām augu sugām izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:

9

Šīs pašas direktīvas 16. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja nav apmierinošas alternatīvas un ja netiek kaitēts attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, dalībvalstis drīkst atkāpties no 12., 13., 14. panta un 15. panta a) un b) punkta noteikumiem, lai:

2.   Dalībvalstis reizi divos gados nosūta Komisijai komitejas noteiktā formā sagatavotu ziņojumu par atkāpēm, kas izdarītas saskaņā ar 1. punktu. Komisija sniedz atzinumu par šīm atkāpēm ne vēlāk kā 12 mēnešos pēc ziņojuma saņemšanas, kā arī sniedz pārskatu komitejai.

[..]”

10

Putnu direktīvas 1. pants ir formulēts šādi:

“1.   Šī direktīva attiecas uz visu tādu savvaļas putnu sugu aizsardzību, kas sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas Līgums. Tajā paredzēta šo sugu aizsardzība, apsaimniekošana un uzraudzība un noteiktas to izmantošanas normas.

2.   Šī direktīva attiecas uz putniem, putnu olām, putnu ligzdām un putnu dzīvotnēm.”

11

Šīs direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Sugām, kuras minētas I pielikumā, jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.

Šim nolūkam jāapzina:

Veicot novērtēšanu, par pamatu ņem populācijas attīstības tendences un svārstības.

Kā īpašas aizsargājamās teritorijas šo sugu aizsardzībai dalībvalstis pirmām kārtām nosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas, ņemot vērā aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva.

2.   Dalībvalstis veic līdzīgus pasākumus attiecībā uz tādu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietām, kā arī atpūtas vietām migrācijas maršrutā, kuras nav minētas I pielikumā, ņemot vērā to aizsardzības nepieciešamību ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva. [..]

[..]

4.   Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus. Dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām.”

12

Minētās direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“Neskarot 7. un 9. pantu, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu vispārēju aizsardzības sistēmu visām 1. pantā minētajām putnu sugām, jo īpaši aizliedzot:

[..]

[..].”

13

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 9. pantam:

“1.   Ja nevar rast citu pieņemamu risinājumu, dalībvalstis var atkāpties no 5. līdz 8. panta noteikumiem šādu iemeslu dēļ:

2.   Izņēmuma gadījumos, kas minēti 1. punktā, jānorāda:

3.   Dalībvalstis ik gadu nosūta Komisijai ziņojumu par 1. un 2. punkta izpildi.

[..]”

14

1991. gada 28. septembraustawa o lasach (Mežu likums; 1991. gada Dz.U., Nr. 101, 444. pozīcija) konsolidētās redakcijas (2018. gada Dz.U., 2129. pozīcija) (turpmāk tekstā – “Mežu likums”) 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Likumā ir lietoti šādi termini:

[..]

[..].”

15

Šī likuma 14.b pants, kas ar 2016. gada 16. decembraustawa o zmianie ustawy o ochronie przyrody oraz ustawy o lasach (Likums par grozījumiem Dabas aizsardzības likumā un Mežu likumā; 2016. gada Dz.U., 2249. pozīcija) 2. pantu tika ieviests 2017. gada 1. janvārī, ir formulēts šādi:

“1.   Meža īpašnieki īsteno likumā norādītos meža apsaimniekošanas mērķus un principus, it īpaši tie izpilda 9. panta 1. punktā, 13. panta 1. punktā un 14. panta 4. punktā paredzētos pienākumus to noteiktā veidā, ja vien attiecīgā pienākuma izpildes veids nav noteikts likumā.

[..]

3.   Meža apsaimniekošana, kas tiek īstenota atbilstoši labas prakses prasībām meža apsaimniekošanas jomā, nepārkāpj noteikumus par īpašu dabas resursu, veidojumu un sastāvdaļu saglabāšanu, it īpaši [2004. gada 16. aprīļaustawa o ochronie przyrody (Dabas aizsardzības likums; konsolidētā redakcija, 2018. gada Dz.U., 1614. pozīcija; turpmāk tekstā – “Dabas aizsardzības likums”)] 51. un 52. pantu.”

16

Mežu likuma 22. pantā ir paredzēts:

“1.   Vides ministrs apstiprina meža apsaimniekošanas plānu Valsts kases īpašumā esošiem mežiem un vienkāršotus meža apsaimniekošanas plānus mežiem, kas ietilpst Valsts kases lauksaimniecības īpašumā.

[..]

4.   Vides ministrs uzrauga meža apsaimniekošanas plānu izpildi Valsts kases īpašumā esošiem mežiem un vienkāršotu meža apsaimniekošanas plānu izpildi mežos, kas ietilpst Valsts kases lauksaimniecības īpašumā.

[..]”

17

Labas meža apsaimniekošanas prakses prasības ir noteiktas 2017. gada 18. decembrarozporządzenie Ministra Środowiska w sprawie wymagań dobrej praktyki w zakresie gospodarki leśnej (Vides ministra rīkojums par labas meža apsaimniekošanas prakses prasībām; 2017. gada Dz.U., 2408. pozīcija; turpmāk tekstā – “rīkojums par labas prakses prasībām”).

18

Šī rīkojuma 1. punktā ir noteikts:

“Tiek noteiktas šādas labas meža apsaimniekošanas prakses prasības:

19

Dabas aizsardzības likuma 48.–50. pantā ir noteikts, ka vides ministrs pēc apspriedes ar lauksaimniecības ministru ar rīkojumu nosaka tostarp aizsargājamās augu, dzīvnieku un sēņu sugas, aizliegumus attiecībā uz šīm sugām, kā arī to aizsardzības metodes.

20

Šī likuma 51. un 52. pantā ir paredzēti iespējamie aizliegumi attiecībā uz aizsargājamām dzīvnieku un augu sugām.

21

Minētā likuma 56. pantā ir paredzēta iespēja kompetentajām iestādēm atļaut darbības, uz kurām attiecas šī paša likuma 51. un 52. pantā minētie aizliegumi.

22

2008. gada 3. oktobraustawa o udostępnianiu informacji o środowisku i jego ochronie, udziale społeczeństwa w ochronie środowiska oraz o ocenach oddziaływania na środowisko (Likums par vides informāciju un tās aizsardzību, par sabiedrības dalību vides aizsardzībā un par ietekmes uz vidi izpēti; konsolidētā redakcija, 2018. gada Dz.U., 2018. pozīcija; turpmāk tekstā – “Vides informācijas likums”) 44. pantā vides aizsardzības organizācijām ir piešķirtas tiesības piedalīties procedūrā, kurā ir vajadzīga sabiedrības dalība, tiesības administratīvi pārsūdzēt lēmumu, kas pieņemts procedūrā, kurā tiek prasīta sabiedrības dalība, kā arī tiesības celt prasību par šo lēmumu administratīvā tiesā.

23

2001. gada 27. aprīļaustawa – Prawo ochrony środowiska (Vides aizsardzības likums; (konsolidētā versija, 2019. gada Dz.U., 1396. pozīcija; turpmāk tekstā – “Vides aizsardzības likums”) 323. pantā ir noteikts:

“1.   Ikviena persona, kurai tieši draud kaitējums vai kurai nodarīts kaitējums nelikumīga vides aizskāruma dēļ, var prasīt, lai struktūra, kas ir atbildīga par apdraudējumu vai kaitējumu, atjaunotu likumīgo faktisko stāvokli un veiktu preventīvus pasākumus, tostarp uzstādot iekārtas vai aprīkojumu apdraudējuma vai aizskāruma novēršanai; ja tas nav iespējams vai ir pārmērīgi grūti, tā var pieprasīt izbeigt darbību, kas rada apdraudējumu vai aizskārumu.

2.   Ja apdraudējums videi vai tās aizskārums attiecas uz to kā kopēju labumu, 1. punktā minēto pieprasījumu var iesniegt Valsts kase, vietējā valdības struktūra, kā arī vides organizācija.”

24

2011. gada 20. decembrī Komisija uzsāka EU Pilot procedūru (lieta EUP(2011)2856) un lūdza Polijas iestādēm sniegt skaidrojumus par Polijas tiesiskajā regulējumā paredzēto darbību meža apsaimniekošanas jomā atbrīvojumu no Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā paredzētajiem pienākumiem. Ņemot vērā šo iestāžu piedāvātos risinājumus, Komisija nolēma izbeigt EU Pilot procedūru.

25

Ņemot vērā Komisijai vēlāk iesniegto informāciju un sūdzības, tā uzskatīja, ka Savienības tiesību pārkāpums ir pierādīts. Turklāt tā norādīja, ka Polijas tiesībās neesot garantēta iespēja vides aizsardzības organizācijām apstrīdēt meža apsaimniekošanas plānus administratīvā un tiesas ceļā, tādējādi netiek izpildīts pienākums nodrošināt tiesību, kas šīm organizācijām piešķirtas ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, aizsardzību tiesā.

26

2018. gada 20. jūlijā Komisija nosūtīja Polijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā apgalvoja, pirmkārt, ka, valsts sistēmā ieviešot noteikumus, saskaņā ar kuriem meža apsaimniekošana, kas pamatota ar labas prakses prasībām, nepārkāpj nevienu Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas vides aizsardzības normu, Polijas Republika neesot izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punktā, 12. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā, 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 16. panta 1. punktā, kā arī Putnu direktīvas 4. panta 1. punktā, 5. panta a), b) un d) punktā un 9. pantā. Otrkārt, minētā iestāde apgalvoja, ka, liedzot vides aizsardzības organizācijām tiesā apstrīdēt meža apsaimniekošanas plānus, kuriem var būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju, un tādējādi izslēdzot no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā šo organizāciju tiesības, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta, kā arī attiecībā uz šiem plāniem, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, LESD 216. panta 2. punktu, Hartas 47. pantu, kā arī ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 9. panta 2. punktu.

27

Polijas Republika 2018. gada 20. septembrī atbildēja uz šo brīdinājuma vēstuli.

28

2019. gada 26. jūlijā Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kuru Polijas Republika saņēma tajā pašā dienā un kurā šī iestāde saglabāja brīdinājuma vēstulē izteiktos iebildumus, prasot Polijas Republikai divu mēnešu laikā no minētā argumentētā atzinuma saņemšanas brīža veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo argumentēto atzinumu.

29

2019. gada 26. septembrī Polijas Republika atbildēja uz argumentēto atzinumu, apstrīdēdama Komisijas apgalvoto pienākumu neizpildi, vienlaikus attiecībā uz tās izvirzīto pirmo iebildumu paziņodama, ka nākotnē tiks pieņemti jauni noteikumi, lai precizētu spēkā esošo tiesisko situāciju.

30

Tā kā Komisiju šī atbilde neapmierināja, tā nolēma celt šo prasību.

31

Ar 2022. gada 7. jūlija vēstuli Komisija, atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, informēja Tiesu, ka prasības pieteikuma rezolutīvajā daļā tiesvedības valodā ietvertajos prasījumos par tās pirmo iebildumu norāde uz Dzīvotņu direktīvas 13. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktu un Putnu direktīvas 16. panta 1. punktu esot tikai pārrakstīšanās kļūda, un šos prasījumus laboja tādējādi, ka tajos ir atsauce nevis uz šīm normām, bet attiecīgi uz Dzīvotņu direktīvas 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu un uz Putnu direktīvas 9. panta 1. punktu.

32

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši LESD 258. pantam celtās prasības priekšmetu ierobežo šajā tiesību normā paredzētā pirmstiesas procedūra un ka tāpēc Komisijas argumentētais atzinums un prasība ir jāpamato ar identiskiem iebildumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Komisija/Kipra, C‑515/14, EU:C:2016:30, 12. punkts).

33

Šī prasība atbilst pirmstiesas procedūras mērķim, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir sniegt attiecīgajai dalībvalstij iespēju, pirmkārt, izpildīt savus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, un, otrkārt, lietderīgi izmantot savus aizsardzības līdzekļus pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Cīņa pret krāpšanu, kas saistīta ar pārāk zemu novērtējumu)C‑213/19, EU:C:2022:167, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajā lietā jākonstatē, pirmkārt, ka gan brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā, gan prasības pieteikumā izklāstītajā argumentācijā Komisija pastāvīgi ir norādījusi Dzīvotņu direktīvas 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Putnu direktīvas 9. panta 1. punktu, bet nav atsaukusies uz prasības pieteikuma prasījumos tiesvedības valodā minētajiem kļūdainajiem noteikumiem. Otrkārt, šī norāde nekādi nav maldinājusi Polijas Republiku, jo gan savā iebildumu rakstā, gan atbildes rakstā uz repliku šī dalībvalsts ir secīgi atsaukusies uz Dzīvotņu direktīvas 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Putnu direktīvas 9. panta 1. punktu.

35

No tā izriet, ka Polijas Republika acīmredzami varēja pilnībā izvirzīt savus aizstāvības pamatus pret Komisijas formulētajiem iebildumiem gan pirmstiesas procedūrā, gan šajā prasībā, un šī sprieduma 31. punktā norādītās pārrakstīšanās kļūdas nekādi nav ietekmējušas minētās dalībvalsts tiesības uz aizstāvību.

36

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Komisijas prasības pieteikuma pirmais iebildums ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punktu, 12. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktu, 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 16. panta 1. punktu, kā arī uz Putnu direktīvas 4. panta 1. punktu, 5. panta a), b) un d) punktu un 9. panta 1. punktu.

37

Ar pirmo iebildumu Komisija būtībā apgalvo, ka, Polijas tiesībās ieviešot tiesību normu, saskaņā ar kuru meža apsaimniekošana, kas tiek īstenota saskaņā ar labas mežsaimniecības prakses prasībām, nepārkāpj nevienu tiesību normu par dabas aizsardzību, uz kuru attiecas Putnu direktīvā un Dzīvotņu direktīvā paredzētās prasības, ir šo direktīvu iepriekšminēto normu nepareiza transpozīcija.

38

Attiecībā uz sugu aizsardzību Komisija savā prasības pieteikumā atgādina, ka Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. pantā un Putnu direktīvas 5. pantā esot paredzēts pienākums izveidot stingras aizsardzības sistēmas Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām un šīs direktīvas IV pielikuma b) daļā uzskaitītajām augu sugām, kā arī pienākums aizsargāt savvaļas putnus saskaņā ar Putnu direktīvu. Turklāt, lai gan Dzīvotņu direktīvas 16. pants un Putnu direktīvas 9. pants ļaujot atkāpties no minētajiem pienākumiem, šīs atkāpes saskaņā ar Tiesas judikatūru esot jāinterpretē šauri.

39

Komisija uzskata, ka Polijas tiesiskais regulējums neatbilst pareizas transpozīcijas prasībām un ar to nav izveidota saskaņota aizliegumu un atkāpju sistēma, kas atbilstu minētajām šo abu direktīvu normām.

40

Šajā ziņā, runājot par Mežu likuma 14.b panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka meža apsaimniekošana, kas tiek veikta saskaņā ar labas mežsaimniecības prakses prasībām, nepārkāpj Dabas aizsardzības likuma normas, Komisija it īpaši norāda, ka rīkojumā par labas prakses prasībām neesot paredzēts Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētais nosacījums, ka darbība nedrīkst kaitēt “attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā”.

41

Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka šajā rīkojumā neesot paredzēts nekāds aizliegums vai pienākums izbeigt meža apsaimniekošanas darbus šajās teritorijās, ja tiek konstatētas aizsargājamās sugas.

42

Turklāt pretēji Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā un Putnu direktīvas 9. panta 1. punktā noteiktajām prasībām rīkojumā par labas prakses prasībām neesot paredzēts, ka atkāpe no sugu aizsardzības noteikumiem ir iespējama tikai tad, ja nav “cita pieņemama risinājuma”.

43

Šajā rīkojumā neesot arī paredzēts nekāds pienākums piemērot kādu no Dzīvotņu direktīvas 16. pantā vai Putnu direktīvas 9. pantā paredzētajiem atkāpes pamatojumiem.

44

Šajā ziņā attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētajiem aizliegumiem Komisija atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru nosacījums par šajā tiesību normā minēto šo sugu īpatņu apzinātu sagūstīšanu vai nonāvēšanu ir izpildīts arī tad, ja tiesību akta autors ir piekritis vienīgi šādas sagūstīšanas vai nonāvēšanas iespējai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 4. marts, Föreningen Skydda Skogen, C‑473/19 un C‑474/19, EU:C:2021:166, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šāds secinājums attiecas arī uz Putnu direktīvas 5. panta b) un d) punktu.

45

Turklāt Komisija atsaucas uz Valsts mežu ģenerāldirektora 2018. gada 6. marta vēstuli, kas adresēta valsts mežu reģionālo pārvalžu direktoriem, kurā šis ģenerāldirektors konstatēja, ka, lai gan rīkojuma par labas prakses prasībām noteikumu piemērošana ir brīvprātīga, tomēr gadījumā, ja darbības ir pretrunā šīm tiesību normām, meža īpašniekam katru reizi tomēr ir jāsaņem atkāpe, proti, vides saglabāšanas jomā kompetentās iestādes piekrišana attiecīgās darbības veikšanai. Komisija uzskata, ka šī vēstule apstiprinot, ka Meža likuma 14.b panta 3. punkta mērķis ir noteikt vispārēju atbrīvojumu no pienākuma lūgt individuālas atkāpes.

46

Savā iebildumu rakstā Polijas Republika iebilst, ka saskaņā ar Dabas aizsardzības likuma 48.–50. pantu vides ministrs ar rīkojumu nosaka dažādās aizsardzības kategorijās ietilpstošas augu, dzīvnieku un sēņu sugas, kurām ir jānosaka to patvēruma vai to teritoriju aizsardzības apgabali (un attiecībā uz dzīvniekiem – arī to vairošanās vai pastāvīgas atrašanās vietas) un kuras atbilstoši šim likumam ir aizsargātas saskaņā ar atbilstošiem šī likuma 51. un 52. pantā paredzētiem aizliegumiem. Saskaņā ar šīm tiesību normām īpaši vērtīgas sugas tiekot aizsargātas saskaņā ar attiecīgajiem vides ministra rīkojumiem sugu aizsardzības jomā.

47

Labas prakses prasību ieviešana Polijas tiesību sistēmā mežu apsaimniekošanas jomā neesot grozījusi principus, kas izriet no Dabas aizsardzības likuma 48.–50. panta un īstenošanas noteikumiem, kuros ir paredzēti aizliegumi attiecībā uz stingri aizsargājamām sugām.

48

Rīkojums par labas prakses prasībām ir jāizvērtē saistībā ar Vides informācijas likuma, kā arī 2007. gada 13. aprīļaustawa o zapobieganiu szkodom w środowisku i ich naprawie (Likums par videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu; konsolidētā versija, 2020. gada Dz.U., 2187. pozīcija; turpmāk tekstā – “Likums par videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu”) normām. Pienākums saglabāt sugu populāciju labvēlīgā aizsardzības statusā izrietot no minēto likumu normām. Tādēļ tas, ka rīkojumā par labas prakses prasībām expressis verbis nav paredzēts nosacījums, saskaņā ar kuru attiecīgā darbība nedrīkst kaitēt “sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā”, to nepadara par pretēju attiecīgajiem Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumiem.

49

Komisijas arguments, saskaņā ar kuru rīkojumā par labas prakses prasībām nav paredzēts nekāds pienākums pārtraukt meža apsaimniekošanas darbus attiecīgajās teritorijās, esot pretrunā šī rīkojuma 1. punkta 3. apakšpunkta formulējumam.

50

Aizsargājamo sugu teritoriju identifikācijas gadījumā meža īpašniekam esot jāgroza meža apsaimniekošanas darbības un jāpiemēro ierobežojoši pasākumi, lai novērstu nonāvēšanu, iznīcināšanu vai tīšu traucēšanu. Ja meža īpašnieks vēlas veikt meža apsaimniekošanas darbības teritorijā, kurā ir atklāta aizsargājamas sugas teritorija, tam esot jāsaņem individuāla atkāpe atbilstoši vispārējiem nosacījumiem, kas izriet no Dabas aizsardzības likuma 56. panta, un šie nosacījumi atspoguļojot Dzīvotņu direktīvas 16. pantā un Putnu direktīvas 9. pantā paredzētos nosacījumus.

51

Polijas Republika piebilst, ka rīkojumā par labas prakses prasībām ir paredzēta sugu papildu aizsardzība salīdzinājumā ar to, kas paredzēta vispārīgajos tiesību aktos. Esot iespējams, ka pēc konkrētas Natura 2000 teritorijas aizsardzības uzdevumu plāna izstrādes aizsargājamās sugas īpatnis apmetas jaunā dzīves vietā. Šādā gadījumā, apmeklējot attiecīgās vietas, meža īpašnieks pat varētu izvairīties no netīšas kaitējošās ietekmes.

52

Tā kā Mežu likuma 14.b panta 3. punktā neesot paredzēta atkāpe no direktīvu noteikumiem, ar kuriem nosaka sugu aizsardzības prasības, neesot nepieciešams, lai rīkojumā par labas prakses prasībām būtu ietverti Dzīvotņu direktīvas 16. pantā un Putnu direktīvas 9. pantā uzskaitītie nosacījumi un elementi.

53

Attiecībā uz Komisijas norādīto valsts mežu ģenerāldirektora 2018. gada 6. marta vēstuli Polijas Republika apgalvo, ka šajā vēstulē neesot ietverta saistoša Mežu likuma 14.b panta 3. punkta interpretācija.

54

Atbildot uz Komisijas argumentu, kas balstīts uz 2021. gada 4. marta spriedumu Föreningen skydda Skogen (C‑473/19 un C‑474/19, EU:C:2021:166), šī dalībvalsts iebilst, ka meža apsaimniekošanas darbības šaurā nozīmē neesot darbības, kas ietver aizsargājamo sugu īpatņu apzinātu iznīcināšanu vai nonāvēšanu.

55

Turklāt Komisija neesot pierādījusi, ka iestāde, kas pieņēmusi rīkojumu par labas prakses prasībām, būtu vēlējusies atļaut sagūstīt vai nonāvēt aizsargājamas dzīvnieku sugas īpatņus vai vismaz būtu akceptējusi šādas sagūstīšanas vai nonāvēšanas iespēju.

56

Savā replikas rakstā Komisija norāda, ka Polijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru rīkojums par labas prakses prasībām ir piemērojams un ir jāizskata kopā ar attiecīgo likumu vides jomā normām, neesot pamatots ne šī rīkojuma noteikumos, ne tā piemērošanas praksē.

57

Attiecībā uz iespēju mainīt meža apsaimniekošanas darbus, uz ko atsaucas Polijas Republika, Komisija norāda, ka darbu izpildes kārtības maiņa, ja attiecīgajā teritorijā tiek identificētas aizsargājamās sugas, negarantējot to, ka šīs darbības neradīs traucējumus vai neizraisīs šo aizsargājamo sugu īpatņu nāvi.

58

Atbildot uz Polijas Republikas argumentu par 2021. gada 4. marta spriedumu Föreningen skydda Skogen (C‑473/19 un C‑474/19, EU:C:2021:166), Komisija apgalvo, ka uzņēmēji, kas veic meža apsaimniekošanas darbības, varot apzināties dzīvotņu vai sugu iznīcināšanas risku un varot uzņemties šo risku.

59

Savā atbildes rakstā uz repliku Polijas Republika atkārto, ka, pamatojoties uz Dabas aizsardzības likuma 48.–50. pantu, vides ministrs esot noteicis aizliegumus noteiktām sugām. Tā kā Mežu likuma 14.b pantā neesot atsauces uz minētajām Dabas aizsardzības likuma normām, nevarot apgalvot, ka Polijas Republika būtu pārkāpusi Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. pantā un Putnu direktīvas 5. pantā paredzētos aizliegumus.

60

Turklāt nevienā no rīkojuma par labas prakses prasībām normām neesot paredzēta atkāpe no Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. pantā vai Putnu direktīvas 5. pantā paredzētajiem aizliegumiem. Tātad nav nepieciešams, lai šajā rīkojumā būtu noteiktas no Dzīvotņu direktīvas 16. panta un Putnu direktīvas 9. panta izrietošās prasības.

61

Šī dalībvalsts uzskata, ka prasību par izmaiņām darbos Komisija interpretē pārāk vispārīgi un nepareizi, raksturojot to kā prasību, kas var radīt traucējumus vai iznīcināt vairošanās vai atpūtas vietu.

62

Polijas Republika piebilst, ka darbus varot mainīt vairākos veidos, kuri lielā mērā ir atkarīgi no attiecīgās sugas atrašanās vietas, teritorijas nosacījumiem, darbu ilguma, sugu sastāva, meža pārklājuma un, it īpaši, no aizsardzības objekta un attiecīgās sugas bioloģijas.

63

Attiecībā uz 2021. gada 4. marta spriedumu Föreningen skydda Skogen (C‑473/19 un C‑474/19, EU:C:2021:166) Polijas Republika apgalvo, pirmkārt, ka meža apsaimniekošanas darbības neesot apzinātas nonāvēšanas vai sagūstīšanas darbības šī sprieduma izpratnē. Otrkārt, saskaņā ar rīkojuma par labas prakses prasībām 1. punkta 3. apakšpunktu, ja meža īpašnieks, it īpaši zemes pārbaudes ietvaros, identificē aizsargājamu sugu, tam esot jāveic pasākumi, lai mainītu savas sākotnējās darbības tādā veidā, lai nevarētu tikt veikta apzināta sagūstīšana vai nonāvēšana. Šie noteikumi atbilstot minētajam spriedumam.

64

Pirmkārt, attiecībā uz Dzīvotņu direktīvu jāatgādina, ka tās 12. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai ieviestu šajā tiesību normā minēto dzīvnieku sugu stingras aizsardzības sistēmu to dabiskās izplatības areālā, aizliedzot minētās tiesību normas a)–d) apakšpunktā uzskaitītās darbības.

65

Konkrētāk, Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir aizliegta šo sugu īpatņu jebkāda veida apzināta gūstīšana vai nonāvēšana savvaļā; b) apakšpunktā ir aizliegts apzināti traucēt šo sugu īpatņus, it īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrāciju laikā; c) apakšpunktā ir aizliegts apzināti postīt vai savākt olas savvaļā un d) apakšpunktā ir aizliegts noplicināt vai iznīcināt vairošanās vai atpūtas vietas.

66

Savukārt šīs direktīvas 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu stingras aizsardzības sistēmu šajā tiesību normā norādītajām augu sugām, aizliedzot šo augu vākšanu, kā arī lasīšanu, ciršanu, izraušanu ar saknēm vai apzinātu iznīcināšanu savvaļā to dabiskās izplatības areālā.

67

Tāpat arī Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja nav apmierinošas alternatīvas un ja atkāpe nekaitē attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, dalībvalstis var atkāpties tostarp no direktīvas 12. un 13. panta noteikumiem 16. panta 1. punkta a)–e) apakšpunktā uzskaitītajos gadījumos.

68

Otrkārt, Putnu direktīvas 5. pantā ir paredzēts, ka, neskarot šīs direktīvas 7. un 9. pantu, dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai ieviestu vispārēju aizsardzības režīmu visām minētās direktīvas 1. pantā norādītajām putnu sugām, tostarp aizliedzot minētā 5. panta a)–e) punktā uzskaitītās darbības.

69

Konkrētāk, minētā Putnu direktīvas 5. panta a) punktā ir paredzēts aizliegums apzināti nonāvēt vai sagūstīt putnus, lai arī kāda būtu izmantotā metode; b) punktā ir paredzēts aizliegums apzināti iznīcināt vai bojāt putnu ligzdas un olas un pārvietot to ligzdas, un d) punktā – aizliegums apzināti traucēt putnus, it īpaši vairošanās un ligzdošanas laikā, ja traucējumi var būtiski ietekmēt šīs direktīvas mērķus.

70

Tajā pašā laikā saskaņā ar Putnu direktīvas 9. panta 1. punktu dalībvalstis var atkāpties no tās 5.–8. panta, ja šajā pirmajā minētajā normā uzskaitīto iemeslu dēļ nav apmierinošas alternatīvas.

71

Attiecībā uz Dzīvotņu direktīvu Tiesa, pirmkārt, ir nospriedusi, ka tās 12., 13. un 16. pants veido viendabīgu normu kopumu, kas paredzēts, lai aizsargātu attiecīgo sugu populācijas, līdz ar to jebkura atkāpe, kas nav saderīga ar šo direktīvu, ir pretrunā gan tās 12. un 13. pantā noteiktajiem aizliegumiem, gan arī noteikumam, saskaņā ar kuru atkāpes var pieļaut atbilstoši šīs pašas direktīvas 16. pantam (spriedums, 2005. gada 20. oktobris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑6/04, EU:C:2005:626, 112. punkts).

72

Turklāt, uzsverot, ka apdraudētās dzīvotnes un sugas ietilpst Eiropas Savienības dabas mantojumā, tāpēc aizsardzības pasākumu pieņemšana, pamatojoties uz kopēju atbildību, ir visām dalībvalstīm, Tiesa ir precizējusi, ka atbilstoši šai direktīvai, kurā vides tiesību jomā ir paredzēti sarežģīti un tehniski noteikumi, dalībvalstīm ir īpaši jānodrošina, ka minētās direktīvas transponēšanai paredzētie tiesību akti ir skaidri un precīzi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Komisija/Polija, C‑46/11, nav publicēts, EU:C:2012:146, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

73

Otrkārt, attiecībā uz Putnu direktīvu Tiesa ir nospriedusi, ka kritēriji, uz kuru pamata dalībvalstis var atkāpties no šajā direktīvā paredzētajiem aizliegumiem, ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi valsts tiesību normās, jo transponēšanas precizitātei ir īpaša nozīme jomā, kurā kopējā mantojuma apsaimniekošana to attiecīgajā teritorijā ir uzticēta dalībvalstīm (spriedums, 2012. gada 26. janvāris, Komisija/Polija, C‑192/11, nav publicēts, EU:C:2012:44, 56. punkts).

74

Šajā lietā jānorāda, ka saskaņā ar Mežu likuma 14.b panta 3. punktu meža apsaimniekošana, kas veikta atbilstoši labas prakses prasībām meža apsaimniekošanas jomā, nepārkāpj noteikumus par īpašu dabas resursu, veidojumu un sastāvdaļu saglabāšanu, it īpaši Dabas aizsardzības likuma 51. un 52. panta normas.

75

Ar minēto Dabas aizsardzības likumu Polijas tiesību sistēmā ir transponēti Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumi. Konkrētāk, šī likuma 51. un 52. pantā ir paredzēti aizliegumi attiecībā uz aizsargājamām dzīvnieku un augu sugām un tie – Polijas Republikas ieskatā – ir pieņemti tostarp Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. panta, kā arī Putnu direktīvas 5. panta īstenošanas nolūkā.

76

Šajā ziņā jākonstatē, ka Mežu likuma 14.b panta 3. punkts ir formulēts vispārīgi un tam ir ļoti plaša piemērojamība. Proti, šī tiesību norma saskaņā ar tās formulējumu ir balstīta uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru meža apsaimniekošana, kas veikta atbilstoši rīkojuma par labas prakses prasībām 1. punktam, nepārkāpj tostarp minēto 51. un 52. pantu. Šādos apstākļos, ja tiek ievērotas minētās prasības, tā atļauj vispārīgi atkāpties no valsts tiesību normām, ar kurām tiek īstenots Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. pants un Putnu direktīvas 5. pants, saistībā ar darbībām, kas tiek veiktas šādas meža apsaimniekošanas ietvaros, kad šīs darbības ietver darbības, kuras ir aizliegtas ar šīm pēdējām minētajām tiesību normām.

77

Attiecībā uz Polijas Republikas apgalvojumu, ka meža apsaimniekošana neietver darbības, kas saistītas ar šādām aizliegtām darbībām, jākonstatē, ka ar Mežu likuma 14.b panta 3. punktu var atļaut meža apsaimniekošanas darbības kopumā, tostarp tad, ja tās var ietvert darbības, kas ir aizliegtas saskaņā ar valsts tiesību normām, ar kurām tiek īstenots Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. pants, kā arī Putnu direktīvas 5. pants, un it īpaši tādas darbības, ar kurām tiek apzināti iznīcināti vai nonāvēti aizsargājamo sugu īpatņi.

78

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā ietvertie aizliegumi var tikt piemēroti tādai darbībai kā mežsaimniecības pasākumi, kuras mērķis acīmredzami nav dzīvnieku sugu sagūstīšana vai nonāvēšana, traucēšana vai apzināta olu iznīcināšana vai vākšana (spriedums, 2021. gada 4. marts, Föreningen Skydda Skogen, C‑473/19 un C‑474/19, EU:C:2021:166, 53. punkts).

79

Tādēļ valsts pārvaldes iestādes var interpretēt un piemērot Mežu likuma 14.b panta 3. punktu kā atkāpi no visām Polijas tiesību normām, ar kurām ir transponētas Dzīvotņu direktīvas, ka arī Putnu direktīvas normas, it īpaši tām, ar kurām tiek īstenots Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. pants un Putnu direktīvas 5. pants.

80

Turpinājumā jākonstatē, ka Mežu likuma 14.b panta 3. punkts, kā arī rīkojuma par labas prakses prasībām 1. punkts neatbilst Dzīvotņu direktīvas 16. pantā un Putnu direktīvas 9. pantā paredzētajiem nosacījumiem, kuri ir jāizpilda dalībvalstīm, kas vēlas atkāpties tostarp no Dzīvotņu direktīvas 12. un 13. panta, kā arī Putnu direktīvas 5. panta.

81

Salīdzinājums starp rīkojuma par labas prakses prasībām 1. punkta formulējumu, kurā uzskaitītas šīs prasības, no vienas puses, un gadījumiem, kad dalībvalstis var atkāpties no Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumiem atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta a)–e) apakšpunktam un Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktam, no otras puses, ļauj konstatēt, ka minētās prasības neatbilst šajās divās direktīvās norādītajiem gadījumiem.

82

Šajā ziņā Dzīvotņu direktīvas 16. pantā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru nepastāv apmierinoša alternatīva un atkāpe nekaitē attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, nav ietverts rīkojumā par labas prakses prasībām, un saistībā ar pēdējo minēto konstatējumu nav nozīmes tam, vai visu šo prasību ievērošana ļautu saglabāt attiecīgo sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kā Polijas Republika, šķiet, būtībā apgalvo. Tāpat Putnu direktīvas 9. pantā paredzētais nosacījums, kurā ir paredzēts, ka nav apmierinošas alternatīvas, nav paredzēts minētā rīkojuma noteikumos.

83

Turklāt, kā to pamatoti uzsvērusi Komisija, rīkojuma par labas prakses prasībām 1. punktā nav nekādas atsauces uz Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā un Putnu direktīvas 9. panta 1. punktā minētajiem atkāpes iemesliem.

84

Visbeidzot, lai gan Polijas Republika arī apgalvo, ka citas Polijas leģislatīvās normas ļautu izpildīt Dzīvotņu direktīvas 16. pantā un Putnu direktīvas 9. pantā paredzētos atkāpes nosacījumus, tomēr, pat pieņemot, ka šis apstāklis ir pierādīts, šādā gadījumā pastāvētu pretruna starp vispārējo atkāpi, kas paredzēta Mežu likuma 14.b panta 3. punktā, no vienas puses, un šīm citām, iespējams, piemērojamām tiesību normām, no otras puses.

85

Pretruna starp dažādām valsts tiesību normām ietver ne tikai tiesiskās drošības principa pārkāpumu, bet var arī maldināt administratīvās iestādes, kurām ir uzticēts īstenot Savienības direktīvas noteikumus attiecībā uz aizsardzības režīma piemērošanas kārtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 26. janvāris, Komisija/Polija, C‑192/11, nav publicēts, EU:C:2012:44, 58. punkts).

86

Turklāt šķiet, ka šajā lietā ir jākonstatē šis risks, kā tas izriet no valsts mežu ģenerāldirektora 2018. gada 6. marta vēstules, kas adresēta valsts mežu reģionālo pārvalžu direktoriem, ko minējusi Komisija un no kā izriet, ka šis ģenerāldirektors ir balstījies uz pieņēmumu, ka meža īpašniekam nav pienākuma saņemt atkāpi meža darbiem, kuri atbilst labas prakses prasībām.

87

Šādos apstākļos jākonstatē, ka, pieņemot Mežu likuma 14.b panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka ar meža apsaimniekošanu, kas veikta atbilstoši labas prakses prasībām meža apsaimniekošanas jomā, nav pārkāpti noteikumi par īpašu dabas resursu, veidojumu un sastāvdaļu saglabāšanu, Polijas likumdevējs nav izpildījis pienākumus, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta, 13. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 16. panta 1. punkta, kā arī Putnu direktīvas 5. panta a), b) un d) punkta un 9. panta 1. punkta.

88

Attiecībā uz dzīvotņu aizsardzību Komisija prasības pieteikumā atgādina, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā un Putnu direktīvas 4. panta 1. punktā esot ieteikts pieņemt aizsardzības pasākumus konkrētām teritorijām. Mežu likuma 14.b panta 3. punkta un rīkojuma par labas prakses prasībām piemērošana nozīmējot, ka Polijā vairs nav jāpieņem un jāīsteno tādi aizsardzības pasākumi attiecībā uz šīm teritorijām, kas pārkāpj minētos Dzīvotņu un Putnu direktīvas noteikumus.

89

Šajā ziņā Tiesa esot nospriedusi, ka valsts tiesību normas, kas nav noteiktas un piemērotas attiecībā uz konkrētām teritorijām, nevar atbilst prasībām un nodrošināt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkta lietderīgo iedarbību, jo noteiktas teritorijas aizsardzības pasākumiem ir jābūt pilnīgiem, skaidriem un precīziem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, nav publicēts, EU:C:2020:1047, 77. un 85. punkts).

90

Tā kā rīkojums par labas prakses prasībām ir ļoti vispārīgs, tas neatbilst šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajām prasībām.

91

Pēc Komisijas domām, pastāv risks, ka gadījumā, ja attiecīgā darbība izrādās atbilstoša labai praksei saskaņā ar Mežu likuma 14.b panta 3. punktu, tās veicēji ir atbrīvoti no pienākuma ievērot attiecīgo teritoriju, tostarp Natura 2000 teritoriju, aizsardzības principus. Tādēļ pastāvot risks, ka aizsardzības pasākumi, kas var tikt definēti Natura 2000 tīkla aizsardzības plānos, netiktu īstenoti.

92

Saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstis nevarot atļaut tādu iejaukšanos, kas var būtiski apdraudēt to teritoriju ekoloģiskās īpašības, kurās sastopami dabisko dzīvotņu veidi un/vai prioritāras sugas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. novembris, Komisija/Spānija, C‑404/09, EU:C:2011:768, 163. punkts).

93

Šo iemeslu dēļ, kā arī Komisijas norādīto iemeslu dēļ attiecībā uz Polijas Republikas pieļauto Dzīvotņu direktīvas 12. un 16. panta un Putnu direktīvas 5. un 9. panta pārkāpumu esot jākonstatē, ka ar Mežu likuma 14.b panta 3. punktu un ar rīkojumu par labas prakses prasībām esot nepareizi transponēts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā noteiktais pienākums novērst dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanu.

94

Iebildumu rakstā Polijas Republika atbild, ka saskaņā ar Polijas tiesisko regulējumu meža apsaimniekošanas darbībām esot jāatbilst aizsardzības pasākumiem, kas noteikti Natura 2000 teritoriju īpašo aizsardzības uzdevumu plānos.

95

Saskaņā ar Vides informācijas likuma 46. pantu visi meža apsaimniekošanas plāni Natura 2000 teritorijā pirms to pieņemšanas esot pakļauti ietekmes uz vidi stratēģiska novērtējuma procedūrai, kurā tiek analizēts plānoto pasākumu ietekmes uz Natura 2000 teritoriju līmenis. Saskaņā ar šī likuma 55. panta 2. punktu projekts nevarot tikt pieņemts – izņemot Dabas aizsardzības likuma 34. pantā paredzēto pieņēmumu gadījumā –, ja stratēģiskajā ietekmes uz vidi novērtējumā ir norādīts, ka tas var būtiski negatīvi ietekmēt Natura 2000 teritoriju.

96

Rīkojuma par labas prakses prasībām mērķis esot tieši izslēgt tādas kolīzijas ar aizsardzības mērķiem attiecībā uz Natura 2000 teritorijām, kas attiecas uz aizsargājamo sugu teritorijām, tās identificējot un pēc tam izdarot attiecīgas izmaiņas meža apsaimniekošanas darbībās. Tā kā minētajām darbībām ir jāatbilst Natura 2000 teritoriju aizsardzības uzdevumu plāniem un aizsardzības plāniem, Polijas Republika uzsver, ka šis rīkojums neatbrīvojot mežu īpašniekus no pienākuma ievērot minētos plānus.

97

Attiecībā uz apgalvoto Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu Komisija neesot iesniegusi nevienu pierādījumu, lai pamatotu savus apgalvojumus, un esot vienīgi secinājusi – pastāv “risks”, ka aizsardzības plānos noteiktie aizsardzības pasākumi netiks īstenoti.

98

Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai pārbaudītu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta ievērošanu, Komisija nevarot izvērtēt attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, neņemot vērā tā normatīvo kontekstu. Komisijai esot jāpierāda, ka, piemērojot apstrīdēto tiesisko regulējumu, veiktie pasākumi neļauj efektīvi novērst dzīvotņu noplicināšanu (spriedums, 2010. gada 4. marts, Komisija/Francija, C‑241/08, EU:C:2010:114, 23. punkts).

99

Konkrētāk – attiecībā uz rīkojuma par labas prakses prasībām noteikumiem Polijas Republika uzsver, ka tie esot līdzīgi noteikumiem, kas paredzēti aizsardzības uzdevumu plānos attiecībā uz dažādām Natura 2000 teritorijām, un paredzot pasākumus, kuri tādējādi veicinot dzīvotņu uzlabošanu un aizsardzību, kā arī cīņu pret traucējumiem sugām. Tātad ar šo regulu tiekot nodrošināta labāka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā minēto mērķu sasniegšana.

100

Savā replikas rakstā Komisija apgalvo, ka gan Mežu likuma 14.b panta 3. punkta, gan rīkojuma par labas prakses prasībām skaidrais formulējums paplašinot atkāpi un attiecinot to uz aizsardzības pasākumiem Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkta un Putnu direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē. Lai gan Polijas Republika pamatoti uzsver, ka pastāvot citi aizsardzības pasākumi, tā tomēr neieņem nostāju par tādu noteikumu gramatiskās interpretācijas risku, ar kuriem tiek ieviesta tik plaša atkāpe.

101

Komisija uzskata, ka Mežu likuma 14.b panta 3. punktā kopsakarā ar minēto rīkojumu paredzētā atkāpe attiecoties uz Likuma par dabas aizsardzību normām, ar kurām ir transponēts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkts un Putnu direktīvas 4. panta 1. punkts, un tas pats par sevi jau esot pretrunā šīm abām direktīvām. Šī iestāde uzsver, ka minētās atkāpes sekas esot tādas, ka prakse tiek uzskatīta par saderīgu ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā paredzēto aizsardzības pienākumu tikai tādēļ, ka tā atbilst rīkojumam par labas prakses prasībām. Ar šo rīkojumu nepietiekot, lai attaisnotu atkāpi no Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumiem.

102

Atbildes rakstā uz repliku Polijas Republika uzsver, ka Komisija neesot sniegusi pierādījumus tam, ka meža apsaimniekošanas darbības, kas īstenotas, pamatojoties uz rīkojumu par labas prakses prasībām, novirzās no speciālajos aizsardzības uzdevumu plānos un Natura 2000 teritoriju īpašajos aizsardzības plānos paredzētajiem noteikumiem. Saskaņā ar Dabas aizsardzības likuma 33. panta 1. punktu meža apsaimniekošanas darbības Natura 2000 teritorijā nevarot būtiski negatīvi ietekmēt šīs teritorijas aizsardzības mērķus. Šis noteikums esot piemērojams arī meža apsaimniekošanas darbībām, kas tiek veiktas, pamatojoties uz rīkojumu par labas prakses prasībām.

103

Atbildot uz Komisijas argumentu par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punktu un Putnu direktīvas 4. panta 1. punktu, Polijas Republika apgalvo, ka Likuma par dabas aizsardzību 33. panta 1. punkta 1. apakšpunktā esot skaidri paredzēts, ka ir aizliegts veikt jebkādas darbības, kas var noplicināt dabisko dzīvotņu vai augu un dzīvnieku sugu dzīvotņu stāvokli, kuru aizsardzībai Natura 2000 teritorija ir tikusi noteikta, vai kas var kaitēt sugām, kuru aizsardzībai ir noteikta Natura 2000 teritorija. Šīs Polijas tiesību normas formulējums neatstājot nekādas šaubas, ka tā ir piemērojama arī tad, ja meža apsaimniekošanas darbības tiek īstenotas, pamatojoties uz rīkojumu par labas prakses prasībām.

104

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā iekļaujot atbilstošus apsaimniekošanas plānus un normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kas atbilst attiecīgo dabisko dzīvotņu veidu un sugu ekoloģiskajām prasībām.

105

Šī 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ ir noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums var būt nozīmīgs attiecībā uz minētās direktīvas mērķiem.

106

Putnu direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecīgajām sugām piemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos to izplatības areālā.

107

Attiecībā uz dzīvotņu aizsardzību, kas paredzēta Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punktā un Putnu direktīvas 4. panta 1. punktā, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs tiesību normas, lai tām netiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība, prasa ne tikai veikt aizsardzības pasākumus, kas vajadzīgi, lai saglabātu attiecīgajā teritorijā aizsargātu dzīvotņu un sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, bet arī un it īpaši tos efektīvi īstenot (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša), C‑441/17, EU:C:2018:255, 213. punkts).

108

Turklāt Dzīvotņu direktīvas 6. panta, kurā paredzēta sugu dzīvotņu aizsardzība, transponēšanas precizitātei ir īpaša nozīme, ja, kā paredzēts šajā direktīvā, kopējā mantojuma apsaimniekošana to attiecīgajā teritorijā ir uzticēta dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Grieķija, C‑849/19, nav publicēts, EU:C:2020:1047, 78. punkts).

109

Jānorāda, kā konstatēts šī sprieduma 76. un 79. punktā, ka Mežu likuma 14.b panta 3. punktā paredzētā atkāpe no dzīvnieku un augu sugu aizsardzības prasībām ir formulēta vispārīgi un tai ir ļoti plaša piemērošanas joma. Tāpēc valsts iestādes to var interpretēt un piemērot kā atkāpi no visām Polijas tiesību normām, ar kurām ir transponētas Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas normas.

110

Tādēļ, pat ja savas aizstāvības ietvaros Polijas valdība atsaucas uz citām Polijas tiesību normām, ar kurām tiek īstenots Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkts un Putnu direktīvas 4. panta 1. punkts, jākonstatē, ka ar Mežu likuma 14.b panta 3. punktu un rīkojumu par labas prakses prasībām nav nodrošināta vajadzīgā minēto Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumu transponēšanas un īstenošanas skaidrība un precizitāte.

111

Šajā ziņā, tā kā Polijas valdība pati norāda, ka šīs prasības “līdzinās tām, kas noteiktas” tostarp attiecībā uz dažādu Natura 2000 teritoriju aizsardzības plāniem, jākonstatē, ka šī valdība neapstrīd, ka pirmās prasības pilnībā neatbilst no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkta, kā arī Putnu direktīvas 4. panta 1. punkta izrietošajām prasībām.

112

Katrā ziņā rīkojuma par labas prakses prasībām 1. punktā paredzētās meža apsaimniekošanas labas prakses prasības vispārīgi ir piemērojamas meža darbībām neatkarīgi no to teritoriju iezīmēm, kurās šīs darbības tiek veiktas, un tādējādi abstrahējoties no to dzīvotņu un sugu īpašībām, kas tās var ietekmēt. No tā izriet, ka šo prasību ievērošana nevar nodrošināt, ka tiek izpildīti no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkta, kā arī Putnu direktīvas 4. panta 1. punkta izrietošie īpašie nosacījumi, kas attiecas uz konkrētām dzīvotnēm un sugām.

113

Šādos apstākļos jākonstatē, ka, pieņemot Mežu likuma 14.b panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka ar meža apsaimniekošanu, kas tiek veikta atbilstoši labas prakses prasībām meža apsaimniekošanas jomā, netiek pārkāpti noteikumi par īpašu dabas resursu, veidojumu un sastāvdaļu saglabāšanu, Polijas likumdevējs nav izpildījis pienākumus, kas tam izriet no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkta, kā arī Putnu direktīvas 4. panta 1. punkta.

114

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais iebildums par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punkta, 12. panta 1. punkta, 13. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 16. panta 1. punkta, kā arī Putnu direktīvas 4. panta 1. punkta, 5. panta a), b) un d) punkta un 9. panta 1. punkta pārkāpumu ir pamatots.

115

Prasības pieteikumā Komisija apgalvo, ka, tā kā ar Mežu likumu meža apsaimniekošanas plāniem tiek piešķirts tikai iekšējs raksturs, vides aizsardzības organizāciju tiesības nav nodrošinātas. Akts, ar kuru tiek apstiprināts šāds plāns, neesot administratīvs lēmums, jo Mežu likuma 22. panta 1. punktā nav atsauces uz administratīvu lēmumu, lai gan šajā pašā likumā esot skaidri paredzēta administratīva lēmuma forma attiecībā uz citiem administratīvo iestāžu aktiem.

116

Meža apsaimniekošanas plānu apstiprināšanas aktu vienīgi iekšējais raksturs esot apstiprināts Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija) judikatūrā. 2014. gada 12. marta spriedumā (II OSK 2477/12) šī Polijas augstākā tiesa esot apstiprinājusi to, ka prasība pret meža apsaimniekošanas plānu, ko ir iesniegusi vides aizsardzības organizācija, ir noraidīta kā nepieņemama, jo vides ministra akts, ar kuru šis plāns ir apstiprināts, neesot administratīvs lēmums, ko var pārsūdzēt tiesā.

117

Arī 2017. gada 17. oktobra rīkojumā (II OSK 2336/17) Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) to pašu iemeslu dēļ esot apstiprinājusi, ka Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā, Polija) kā nepieņemamu noraidīja Rzecznik Praw Obywatelskich (ombuds, Polija) pieteikumu par vides ministra aktu, ar kuru apstiprināts meža apsaimniekošanas plāna pielikums.

118

Tā kā meža apsaimniekošanas plāna apstiprināšanas procedūrai tātad ir “iekšējs” raksturs, tā neesot uzskatāma par procedūru, kurā nepieciešama sabiedrības dalība. Tāpēc attiecībā uz šādiem plāniem vides aizsardzības organizācijām tiekot liegtas procesuālās tiesības, tostarp tiesības celt prasību administratīvajā tiesā par šādā procedūrā pieņemtu lēmumu – šādas tiesības ir paredzētas Likuma par vides informāciju 44. panta 1.–3. punktā –, un tām ir tiesības vienīgi iesniegt apsvērumus un priekšlikumus saskaņā ar šī pēdējā minētā likuma 39.–41. pantu.

119

Pēc Komisijas domām, šī tiesiskā situācija nav saderīga ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu un Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu, kā arī ar Tiesas pastāvīgo judikatūru.

120

Šajā ziņā Tiesa esot nospriedusi, ka vides aizsardzības organizācijai, kas atbilst šīs konvencijas 2. panta 5. punktā izvirzītajām prasībām, būtu jābūt iespējai ar Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā paredzēto pārsūdzību apstrīdēt ne tikai lēmumu neveikt atbilstošu attiecīgā plāna vai projekta ietekmes uz attiecīgo teritoriju novērtējumu, bet arī attiecīgā gadījumā veikto novērtējumu, ja tajā ir pieļauti trūkumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 58.–61. punkts).

121

Šajos apstākļos Komisija apgalvo, ka meža apsaimniekošanas plāni ir jākvalificē kā “plāni vai projekti” Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē un kā “lēmumi” Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tātad šīs konvencijas 9. panta 2. punkts esot piemērojams meža apsaimniekošanas plāniem, kā dēļ vides aizsardzības organizācijām būtu jābūt iespējai piedalīties procedūrās saistībā ar šo plānu vides kontroli, kā arī jābūt iespējai vērsties tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, lai nodrošinātu savu tiesību aizsardzību.

122

Attiecībā uz jēdzienu “plāns vai projekts” Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē Tiesa esot nospriedusi, ka šajā tiesību normā ietvertais jēdziens “projekts” ir plašāks nekā jēdziens, kas ietverts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp., un labojums – OV 2015, L 174, 44. lpp.) (spriedums, 2018. gada 7. novembris, Coöperatie Mobilisation for the Environment u.c., C‑293/17 un C‑294/17, EU:C:2018:882, 65. un 66. punkts).

123

Tā kā daudzas meža apsaimniekošanas darbības atbilst šaurākai “projekta” definīcijai Direktīvas 2011/92 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, tātad tās a fortiori ir jākvalificē kā “projekti” Dzīvotņu direktīvas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, C‑411/17, EU:C:2019:622, 123. pants).

124

Attiecībā uz Polijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Orhūsas konvencija šajā lietā neesot piemērojama, Komisija atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru visi pasākumi, kas pieņemti, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, ietilpstot šīs konvencijas 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā (spriedums, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 56. punkts).

125

Turklāt no 2021. gada 14. janvāra sprieduma Stichting Varkens in Nood u.c. (C‑826/18, EU:C:2021:7, 58. punkts) izrietot, ka vides aizsardzības organizācijām ir jābūt iespējai vērsties tiesā neatkarīgi no to piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procedūrā saistībā ar attiecīgo plānu vai projektu.

126

Savā iebildumu rakstā Polijas Republika vispirms apgalvo, ka otrais iebildums esot nepieņemams, jo tajā neesot ievērotas Tiesas judikatūrā noteiktās skaidrības un precizitātes prasības. Aizsardzības līmenis, kas izriet no Tiesas judikatūrā definētajiem līdzvērtības un efektivitātes principiem, kuri ir piemērojami attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu, atšķiroties no tā līmeņa, kāds izriet no Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta.

127

Turklāt Komisija neesot paskaidrojusi, kāpēc tās prasības pieteikuma otrais iebildums attiecas tikai uz neiespējamību vides organizācijām apstrīdēt tiesā meža apsaimniekošanas plānu apstiprināšanas aktus, lai gan no Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta izrietot, ka minētās tiesības būtu jāpiemēro plašākai personu kategorijai, proti, attiecīgajai sabiedrības daļai.

128

Polijas Republika apgalvo, ka otrais iebildums katrā ziņā neesot pamatots.

129

Šajā ziņā šī dalībvalsts atgādina – Tiesa ir nospriedusi, ka lēmumi, kas ietilpst Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērošanas jomā, ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā tikai tad, ja tie ir paredzēti šīs konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā, proti, tikai tad, ja tie attiecas uz “darbībām” šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 57. punkts).

130

Polijas Republika piebilst, ka lieta, kurā tika taisīts minētais spriedums, attiecoties uz specifisku darbību, nevis – kā tas ir šajā lietā – uz tādu plānošanas dokumentu novērtējumu, kādi ir meža apsaimniekošanas plāni.

131

Šī dalībvalsts uzskata, ka meža apsaimniekošanas plāns esot vai nu plāns, vai arī stratēģija vai programma un ka tāpēc uz to attiecoties Orhūsas konvencijas 7. pants. Šajā ziņā esot jāievēro šīs konvencijas 6. panta 3., 4. un 8. punktā noteiktās prasības. Savukārt nekas neļaujot uzskatīt, ka meža apsaimniekošanas plāns varētu tikt uzskatīts par “ierosinātu darbību” minētās konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

132

No tā izrietot, ka “projekts” ir rīcība (īstenošana, iejaukšanās), savukārt “plāns” ir dokuments (plāns, programma), ko izstrādājusi vai pieņēmusi iestāde, izmantojot īpašu likumdošanas procedūru, un tas ir prasīts leģislatīvajos aktos.

133

Polijas Republika konstatē, ka saskaņā ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu šīs konvencijas puses katrā gadījumā nosakot, vai uz ierosināto darbību attiecas minētās konvencijas 6. pants. Taču ne no Savienības tiesībām, ne no Polijas tiesībām neizrietot, ka šī tiesību norma būtu piemērojama meža apsaimniekošanas plāniem.

134

Minētie meža apsaimniekošanas plāni arī nevarot tikt uzskatīti par projektiem no funkcionālā un teleoloģiskā viedokļa.

135

Meža apsaimniekošanas plānu galvenais mērķis esot saglabāt mežu ilgtspējību, nepārtrauktību un dzīvotspēju. Savā prasības pieteikumā Komisija kļūdaini uztverot meža apsaimniekošanu kā virkni atsevišķu projektu. Šī iestāde esot aplūkojusi jautājumu par koku ciršanu, proti, izmantojamās cirtes, neatkarīgi no turpmākām reģenerācijas un citām meža apsaimniekošanas darbībām, kā arī abstrahējoties no fakta, ka visas šīs darbības ir plānotas desmit gadu laikā un ka šie laikposmi patiesībā ir turpināta un nepārtraukta mežu ilgtspējīgas uzturēšanas procesa elementi.

136

Šī dalībvalsts secina, ka Komisija neesot pierādījusi, ka meža apsaimniekošanas plāns būtu “darbība” Orhūsas konvencijas izpratnē un tādēļ ietilptu šīs konvencijas 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

137

Attiecībā uz Polijas tiesu judikatūru, kas minēta Komisijas prasības pieteikumā, Polijas Republika apgalvo, ka šī judikatūra neesot pietiekama, lai pamatotu minētās iestādes otrā iebilduma ietvaros sniegto argumentāciju.

138

Konkrētāk, Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā) 2009. gada 30. aprīļa spriedumā (IV SA/Wa 2036/08), 2012. gada 14. jūnija spriedumā (IV SA/Wa 516/12) un 2015. gada 28. janvāra spriedumā (IV SA/Wa 2004/14) apstiprinot, ka vides ministram ir pienākums aktus, ar kuriem tiek apstiprināti meža apsaimniekošanas plāni, izdot administratīva lēmuma formā.

139

Turklāt Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūrā esot apstiprināts, ka administratīvajām tiesām ir pienākums interpretēt valsts tiesisko regulējumu atbilstoši Savienības tiesībām. Attiecībā uz meža apsaimniekošanas plāniem atbilstīga administratīvās tiesas izdarīta interpretācija varētu likt secināt, ka akts, ar kuru apstiprināts meža apsaimniekošanas plāns, ir administratīvs lēmums, par kuru vides aizsardzības organizācijas var celt prasību, piemērojot Vides informācijas likuma 44. panta 3. punktu.

140

Polijas Republika piebilst, ka saskaņā ar Polijas tiesisko regulējumu vispārējās jurisdikcijas tiesā varot tikt celta prasība, kuras mērķis būtībā ir apstrīdēt meža apsaimniekošanas plānu, proti, darbības, kas veiktas, īstenojot minētos plānus.

141

Polijas Republika arī konkretizē, ka otrais iebildums neesot pamatots ratione materiae. Proti, tā kā Komisija apgalvo, ka esot pārkāpts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts, šim iebildumam esot jāattiecas tikai uz meža apsaimniekošanas plāniem par meža apsaimniekošanas darbībām, kuras var būtiski ietekmēt Natura 2000 teritorijas – atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem un projektiem – un kurām tādēļ ir jāveic atbilstošs to ietekmes uz minētajām teritorijām novērtējums. Tomēr tikai daļa mežu, uz kuriem attiecas meža apsaimniekošanas plāni, ir Natura 2000 teritorijas. Argumentācijā, kas izklāstīta saistībā ar otro iebildumu, Komisija šos divus gadījumus nekādi neesot nošķīrusi.

142

Savā replikas rakstā Komisija norāda, ka Polijas Republikas izvirzītā iebilde par otrā iebilduma nepieņemamību neesot pamatota.

143

2016. gada 8. novembra spriedumā Lesoochranárske zoskupenie VLK (C‑243/15, EU:C:2016:838, 63. punkts) Tiesa esot atzinusi, ka Hartas 47. pantu var interpretēt kopsakarā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu. Turklāt 2019. gada 3. oktobra spriedumā Wasserleitungsverband Nördliches Burgenland u.c. (C‑197/18, EU:C:2019:824, 32. punkts), kā arī 2021. gada 14. janvāra spriedumā Stichting Varkens in Nood u.c. (C‑826/18, EU:C:2021:7, 64. punkts) tā esot nospriedusi, ka Hartas 47. pantam autonoma nozīme ir tikai tad, kad tiek izvērtēts, vai tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību ierobežojums ir pamatots. Taču šīs lietas priekšmets neesot vis šo tiesību ierobežojums, bet gan tas, ka vides aizsardzības organizācijām nav iespējas vērsties tiesā.

144

Atbildot uz Polijas Republikas izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru “projekta” vai “plāna” definīcija esot jānosaka saskaņā ar Direktīvu 2011/92 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.), Komisija atgādina, ka starp meža apsaimniekošanas plāna apstiprināšanu un intervenci vidē meža apsaimniekošanas darbību formā nepastāvot neviens cits šādu darbību apstiprināšanas posms, kurā varētu tikt pieņemts administratīvs lēmums, ko vai nu varētu apstrīdēt administratīvā ceļā, vai arī pārsūdzēt tiesā.

145

Attiecībā uz valsts judikatūru, uz kuru Polijas Republika atsaucas savā iebildumu rakstā, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka meža apsaimniekošanas plāns esot apstrīdams tiesā, Komisija apgalvo, ka šī dalībvalsts esot atsaukusies uz hierarhiski zemākas instances tiesas nolēmumiem, savukārt Komisijas argumenti esot balstīti uz Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūru.

146

Katrā ziņā Polijas tiesu izdarīta interpretācija, kas atbilst Savienības tiesībām, nevarot atbrīvot Polijas likumdevēju no pienākuma novērst Polijas tiesību neatbilstību Savienības tiesībām.

147

Kas attiecas uz tiesībām iesniegt sūdzības un priekšlikumus saskaņā ar Polijas Administratīvā procesa kodeksa 221. pantu, tās nedodot iespēju vērsties administratīvajā tiesā, lai tieši apstrīdētu lēmumu, ar kuru apstiprināts meža apsaimniekošanas plāns.

148

Attiecībā uz iespēju celt prasību administratīvajā tiesā par lēmumu, kas attiecas uz vides nosacījumiem projektiem, kuriem nepieciešams novērtēt to ietekmi uz vidi, Komisija uzsver, ka saskaņā ar Mežu likuma normām meža apsaimniekošanas plāns netiekot uzskatīts par projektu, kam nepieciešams šāds novērtējums un vides atļauja.

149

Atbildot uz Polijas Republikas argumentu, kurā ir atsauce uz Vides aizsardzības likuma 322. un 324. pantu, Komisija apgalvo, ka civilprasības neļaujot vides aizsardzības organizācijām tieši apstrīdēt meža apsaimniekošanas plānu tiesā. Šāda veida prasības attiecoties uz civiltiesisko atbildību vides apdraudējuma gadījumā, jo vispārējās jurisdikcijas tiesa, kurā celta prasība, nevarot no Polijas tiesību sistēmas izslēgt meža apsaimniekošanas plānu, kurā ir pieļauti pārkāpumi.

150

Savā atbildes rakstā uz repliku Polijas Republika apgalvo, ka Komisija neesot norādījusi, vai pēc tās domām ir iespējams, ka viens un tas pats akts – šajā gadījumā meža apsaimniekošanas plāns – ir Orhūsas konvencijas 6. pantā paredzētā “īpaša darbība” un šīs konvencijas 7. pantā paredzētais “ar vidi saistīts plāns/programma”. Proti, meža apsaimniekošanas plāns esot jāuzskata par plānu, kas saistīts ar vidi, gan Orhūsas konvencijas 7. panta, gan Direktīvas 2001/42 2. panta a) punkta izpratnē, kā arī Polijas tiesību normu, ar kurām ir transponēti šie tiesību akti, proti, tostarp Vides informācijas likuma 46. panta izpratnē. Saskaņā ar Orhūsas konvencijas 7. pantu uz plāniem un programmām, kas saistīti ar vidi, attiecoties tikai šīs konvencijas 6. panta 3., 4. un 8. punkts, savukārt tikai uz ierosinātajām darbībām attiecoties 6. pants kopumā.

151

Polijas Republika piebilst, ka Orhūsas konvencijas 6. pants attiecoties uz “īpašām darbībām”, savukārt meža apsaimniekošanas plānā nav paredzētas nekādas īpašas darbības ar norādi uz izpildes datumu un vietu, bet ir paredzēti tikai pienākumi, kas jāveic desmit gadu laikā.

152

Ne meža apsaimniekošanas plāns, ne šādā plānā paredzētie pasākumi neesot iekļauti Orhūsas konvencijas I pielikumā un tāpēc tie neietilpstot šīs konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā. Attiecībā uz minētās konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu tās pusēm esot tiesības katrā konkrētajā gadījumā noteikt, vai uz attiecīgo darbību attiecas šis pants.

153

Attiecībā uz civiltiesiskajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem meža apsaimniekošanas plānu nepilnību novēršanai Komisija neesot izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka šie līdzekļi nav pietiekami un kāpēc tikai tiesības apstrīdēt administratīvajā tiesā lēmumus, ar kuriem apstiprināti meža apsaimniekošanas plāni, atbilst no otrajā iebildumā minētajām tiesību normām izrietošajām prasībām.

154

Šajā ziņā civilprasība ļaujot anulēt īpašas meža apsaimniekošanas darbības, kuras bija paredzētas meža apsaimniekošanas plānā un kuru īstenošanu ir apstiprinājusi mežniecība.

155

Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši LESD 258. pantam celtajai prasībai ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalstij un Tiesai ļautu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, kas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Komisija/Bulgārija (Jūras stratēģiju atjaunināšana), C‑510/20, EU:C:2022:324, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

156

It īpaši Komisijas prasībā ir jābūt loģiski un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumos paredzētajiem pienākumiem (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Komisija/Bulgārija (Jūras stratēģiju atjaunināšana), C‑510/20, EU:C:2022:324, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

157

Šajā lietā Komisija savā prasības pieteikumā apgalvoja, ka, liedzot vides aizsardzības organizācijām iespēju apstrīdēt tiesā meža apsaimniekošanas plānus, Polijas Republika nav izpildījusi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, LESD 216. panta 2. punktā, Hartas 47. pantā, kā arī Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 9. panta 2. punktā tai noteiktos pienākumus.

158

Otrā iebilduma pamatojumā Komisija uzsvēra saikni starp šo Dzīvotņu direktīvas normu un minētajām Orhūsas konvencijas normām un – pakārtoti – LESD 216. panta 2. punktu, vienlaikus atsaucoties uz Tiesas judikatūru, kuru šī iestāde uzskata par šajā ziņā atbilstošu.

159

Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka Komisija attiecībā uz savu prasības pieteikumu nebūtu izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti saskaņā ar šī sprieduma 155. un 156. punktā minēto judikatūru attiecībā uz minētajām Orhūsas konvencijas un LESD normām.

160

Savukārt prasības pieteikumā izklāstītajā argumentācijā nav ietverta neviena atsauce uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu, ne arī a fortiori izklāstīts, kādā veidā šīm Savienības tiesību normām ir nozīme, lai lemtu par otro iebildumu, tādējādi Tiesai, izskatot šo prasību, nav jāpievēršas minētajām tiesību normām.

161

Turklāt Polijas Republikas arguments par apgalvoto nekonsekvenci prasības priekšmetā un šī sprieduma 126. punktā minētajā otrajā iebildumā izklāstītajā Komisijas argumentācijā attiecas uz prasības sakarā ar pienākumu neizpildi izskatīšanu pēc būtības.

162

Attiecībā uz Polijas Republikas argumentu, kas norādīts šī sprieduma 127. punktā, pietiek atgādināt, ka ar LESD 258. pantu izveidotajā sistēmā Komisijai ir diskrecionāra vara iesniegt prasību par valsts pienākumu neizpildi un Tiesai nav jāvērtē, vai šī vara ir izmantota pamatoti (spriedums, 2010. gada 18. novembris, Komisija/Spānija, C‑48/10, nav publicēts, EU:C:2010:704, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

163

Tāpēc Polijas Republika nevar lietderīgi atsaukties uz to, ka Komisija otrā iebilduma ietvaros neesot apgalvojusi, ka saskaņā ar Polijas tiesisko regulējumu attiecīgajai sabiedrības daļai nav piekļuves tiesai kopumā, lai šis iebildums tiktu atzīts par nepieņemamu, ciktāl tas attiecas uz vides aizsardzības organizācijām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 7. maijs, Komisija/Portugāle, C‑530/07, nav publicēts, EU:C:2009:292, 30. punkts).

164

Šādos apstākļos Polijas Republikas izvirzītā iebilde par Komisijas prasības pieteikuma otrā iebilduma nepieņemamību ir jānoraida.

165

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu visiem plāniem vai projektiem, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē to ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

166

Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka katra puse piemēro šā panta noteikumus attiecībā uz lēmumiem par to, vai atļaut veikt ierosinātās darbības, kas uzskaitītas I pielikumā. Šīs tiesību normas b) apakšpunkta izpratnē katra puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem piemēro šā panta noteikumus arī attiecībā uz lēmumiem par ierosinātajām darbībām, kuras nav uzskaitītas I pielikumā un kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi, un katrā gadījumā puses nosaka, vai šie noteikumi attiecas uz ierosināto darbību.

167

Saskaņā ar šīs konvencijas 9. panta 2. punktu katra puse saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem nodrošina, ka attiecīgās sabiedrības pārstāvjiem, kuriem ir pamatota interese vai arī kuri uzskata, ka noticis tiesību aizskārums, ja šādu priekšnosacījumu paredz attiecīgās puses administratīvā procesa normas, ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas noteikta likumā, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas minētās konvencijas 6. panta noteikumi un, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos un neskarot tās 6. panta 3. punktu, citi attiecīgi šīs pašas konvencijas noteikumi.

168

Attiecībā uz meža apsaimniekošanas plāniem, uz ko attiecas Komisijas prasības pieteikuma otrais iebildums, jāatgādina, ka Mežu likuma 6. panta 1. punkta 6. apakšpunktā šāds plāns ir definēts kā “konkrētai teritorijai sagatavots meža apsaimniekošanas pamatdokuments, kurā ir ietverts meža stāvokļa apraksts un novērtējums, kā arī meža apsaimniekošanas mērķi, uzdevumi un metodes”.

169

Saskaņā ar Mežu likuma 22. panta 1. punktu vides ministrs apstiprina meža apsaimniekošanas plānu mežiem, kas ir Valsts kases īpašums, un vienkāršotus meža apsaimniekošanas plānus mežiem, kuri ietilpst Valsts kases lauksaimniecības īpašumā.

170

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja izvērtēt Polijas tiesiskajā regulējumā paredzēto meža apsaimniekošanas plānu, ņemot vērā Dzīvotņu direktīvu, un šajā ziņā tā ir piemērojusi šīs direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētās prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša), C‑441/17, EU:C:2018:255, 106.–193. punkts).

171

Tātad šī tiesību norma, kura attiecas uz “visiem plāniem vai projektiem, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju”, var tikt piemērota meža apsaimniekošanas plāniem, kuri paredzēti Mežu likuma 22. pantā.

172

Attiecībā uz saistību starp Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu un Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu, Tiesa jau ir nospriedusi, ka kompetento valsts iestāžu lēmumi, kas pieņemti atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktam – neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz pieteikumu par dalību atļaujas piešķiršanas procesā, uz plāna vai projekta ietekmes uz vidi aizsargājamā teritorijā novērtējuma nepieciešamības apsvēršanu vai arī uz secinājumiem, kas izdarīti no šāda novērtējuma, kurš ir par šī projekta vai šī plāna riskiem saistībā ar šādas teritorijas viengabalainību, atbilstību un neatkarīgi no tā, vai tie ir patstāvīgi vai ietverti lēmumā par atļaujas piešķiršanu –, ir lēmumi, kas ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā (spriedums, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 56. punkts).

173

Valsts iestāžu pieņemtie lēmumi, kas ietilpst Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērošanas jomā, bet kuri neattiecas ne uz vienu no Orhūsas konvencijas I pielikumā uzskaitītajām darbībām, ir minēti šīs konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā un tātad ietilpst tās 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā, ciktāl šajos lēmumos ir paredzēts, ka kompetentajām iestādēm pirms jebkādas darbības atļaušanas iepriekš ir jāizvērtē, vai šī darbība izskatāmās lietas apstākļos var radīt būtisku ietekmi uz vidi (spriedums, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 57. punkts).

174

Runājot par Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu, šajā tiesību normā ir ierobežota dalībvalstu rīcības brīvība un noteikti paredzētie pārsūdzības veidi, jo tās mērķis ir attiecīgajai sabiedrības daļai piešķirt “plašu iespēju vērsties tiesā”, un šī norma ietver arī šīs konvencijas 2. panta 5. punktā noteiktajām prasībām atbilstošas vides aizsardzības organizācijas (spriedums, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 58. punkts).

175

Šajā ziņā jākonstatē, ka, pat ja Orhūsas konvencija un it īpaši tās 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts atstāj līgumslēdzējām valstīm zināmu rīcības brīvību, lai izvērtētu attiecīgās darbības būtisku ietekmi uz vidi, tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 172. un 173. punktā minēto judikatūru, Dzīvotņu direktīvā ir konkretizētas prasības, kas jānosaka attiecībā uz ietekmes uz vidi nozīmīgumu Eiropas dabas aizsardzības jomā. Negatīvā ietekme uz Eiropas aizsargājamo teritoriju saglabāšanas mērķiem principā ir jāuzskata par būtisku šīs Orhūsas konvencijas normas izpratnē un tādējādi vides aizsardzības organizācijām ir tiesības pieprasīt, lai kompetentās iestādes katrā atsevišķā gadījumā pārbaudītu, vai ierosinātajām darbībām var būt šāda būtiska ietekme.

176

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā kopsakarā ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 9. panta 2. punktu, Polijas Republikai ir paredzēts pienākums nodrošināt vides aizsardzības organizācijām iespēju celt prasību tiesā, lai efektīvi pārbaudītu meža apsaimniekošanas plānu materiālo un procesuālo likumību Mežu likuma normu izpratnē, ciktāl uz šiem plāniem attiecas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts.

177

Turklāt tiesiskajam regulējumam, kas paredz šādu iespēju vērsties tiesā, ir jāatbilst skaidrības un precizitātes prasībām, kuras vides tiesību jomā ir noteiktas saskaņā ar Tiesas judikatūru (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Komisija/Polija, C‑46/11, nav publicēts, EU:C:2012:146, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

178

Šajā gadījumā, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošos lietas materiālus, jākonstatē, ka Polijas tiesiskais regulējums neatbilst šī sprieduma 176. un 177. punktā minētajām prasībām.

179

It īpaši attiecībā uz Mežu likuma 22. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka vides ministrs apstiprina meža apsaimniekošanas plānu, Komisija savā prasības pieteikumā ir atsaukusies uz šī sprieduma 116. un 117. punktā minēto Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūru, saskaņā ar kuru šis apstiprināšanas akts nav administratīvs lēmums, kas var tikt pārsūdzēts tiesā.

180

Savā atbildē uz šo Komisijas argumentu Polijas Republika neapstrīd minētās judikatūras esamību, bet vienīgi atsaucas uz zemākas instances tiesas, proti, Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā) nolēmumiem, kas liecinot par labu iespējai apstrīdēt administratīvajā tiesā vides ministra meža apsaimniekošanas plāna apstiprinājumu.

181

Šajā ziņā jāatgādina, ka nevar ņemt vērā izolētus tiesas nolēmumus vai tādus nolēmumus, kuri citādi orientētas judikatūras kontekstā nepārprotami ir mazākumā, kā arī valsts augstākās tiesas noraidītu interpretāciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 9. decembris, Komisija/Itālija, C‑129/00, EU:C:2003:656, 32. punkts).

182

Katrā ziņā gadījumā, ja tiesas dažādi interpretē attiecīgos valsts tiesību aktus un saskaņā ar vienu no šīm interpretācijām šo tiesību aktu piemērošana ir saderīga ar Savienības tiesībām, bet saskaņā ar otru – tā nav saderīga ar Savienības tiesībām, jākonstatē, ka šie tiesību akti katrā ziņā nav pietiekami skaidri, lai nodrošinātu ar Savienības tiesībām saderīgu piemērošanu (spriedums, 2003. gada 9. decembris, Komisija/Itālija, C‑129/00, EU:C:2003:656, 33. punkts).

183

Turklāt apstāklis – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, ka valsts iestāžu prakse ir piemērota, lai nodrošinātu direktīvas noteikumiem atbilstošu piemērošanu, pats par sevi nevar būt tik skaidrs un precīzs, lai izpildītu tiesiskās drošības prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 26. janvāris, Komisija/Polija, C‑192/11, nav publicēts, EU:C:2012:44, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

184

Attiecībā uz Vides aizsardzības likuma 323. pantu, uz kuru Polijas Republika atsaucās savā iebildumu rakstā un saskaņā ar kuru – šīs dalībvalsts ieskatā – vispārējās jurisdikcijas tiesā var tikt celta prasība, kuras mērķis būtībā ir apstrīdēt darbības, kas veiktas, īstenojot meža apsaimniekošanas plānu, jākonstatē, ka, pirmkārt, šajā tiesību normā ir paredzētas tikai tiesības celt prasību tiesā ikvienai personai, kurai tieši draud kaitējums vai kurai ir nodarīts kaitējums nelikumīga vides aizskāruma rezultātā.

185

Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā, kurā ir paredzēta iespēja vērsties tiesā attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, šajā ziņā nav paredzēts nosacījums par tieša kaitējuma draudiem vai kaitējumu nelikumīga vides aizskāruma rezultātā.

186

Otrkārt, minētajā Vides aizsardzības likuma 323. pantā nav paredzēta iespēja pārbaudīt meža apsaimniekošanas plānu tiesiskumu pēc būtības un no procedūras viedokļa, bet ir tikai atļauts pieprasīt atjaunot likumīgu faktisko stāvokli un veikt preventīvus pasākumus, tostarp ieviešot iekārtas vai aprīkojumu, kas ir paredzēts apdraudējuma vai kaitējuma rašanās novēršanai. Ja tas izrādās neiespējami vai pārmērīgi sarežģīti, var lūgt izbeigt darbību, kas rada risku.

187

No tā izriet, ka Polijas Republikas Tiesai sniegtā informācija neļauj uzskatīt, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis ļautu efektīvi nodrošināt vides aizsardzības organizācijām iespēju pakļaut tiesas kontrolei meža apsaimniekošanas plānus – attiecībā uz šo plānu būtību un pieņemšanas procedūru –, uz kuriem attiecas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts.

188

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, otrais iebildums par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta kopsakarā ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 9. panta 2. punktu pārkāpumu ir pamatots.

189

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: