–

EPIC Financial Consulting Ges.m.b.H. vārdā – K. Hornbanger, Rechtsanwältin,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch un J. Schmoll, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Ondrůšek, P. J. O. Van Nuffel un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumus ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV 1989, L 395, 33. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) (OV 2014, L 94, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”), 1. panta 1. punktu un 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī 2.a panta 2. punktu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 1. panta 1. punktu un 35. pantu, LESD 81. panta 1. punktu, līdzvērtības principu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), 4. pantu, 5. panta 5. punktu un 33. panta 3. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedību starp EPIC Financial Consulting Ges.m.b.H. (turpmāk tekstā – “EPIC”), no vienas puses, un Austrijas Republiku un Bundesbeschaffung GmbH (turpmāk tekstā – “Federālā iepirkumu sabiedrība”), no otras puses, par to, ka pēdējās minētās ir piešķīrušas tiesības slēgt publiskos līgumus par SARS‑CoV‑2 (COVID‑19) vīrusa antigēna testu (turpmāk tekstā – “antigēna testi”) piegādēm.

3

Direktīvas 89/665 piektais apsvērums ir izteikts šādi:

“tā kā valsts pasūtījumu piešķiršanas procedūras ir tik īsas, kompetentām izskatīšanas iestādēm, cita starpā, jābūt pilnvarotām veikt pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir pārtraukt procedūru vai jebkuru lēmumu ieviešanu, kurus varētu pieņemt līgumslēdzēja iestāde; [..] procedūru īsuma dēļ ir jārīkojas ātri, ja notiek iepriekš minētie pārkāpumi”.

4

Šīs direktīvas 1. panta “Darbības joma un pārskatīšanas procedūru pieejamība” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro līgumiem, kas minēti [Direktīvā 2014/24], izņemot gadījumus, kad šādi līgumi ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar minētās direktīvas 7., 8., 9., 10., 11., 12., 15., 16., 17. un 37. pantu.

[..]

Šīs direktīvas nozīmē līgumi ietver publiskus līgumus, pamatnolīgumus, būvdarbu un pakalpojumu koncesijas un dinamiskas iepirkumu sistēmas.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas Direktīva [2014/24] [..], līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un jo īpaši iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2.–2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti Savienības tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar kuriem transponē minētos tiesību aktus.

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.”

5

Direktīvas 89/665 2. pantā “Prasības attiecībā uz pārskatīšanas procedūrām” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka pasākumos attiecībā uz 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir noteikts pilnvarojums:

[..]

3.   Kad pirmās instances struktūra, kas ir neatkarīga no līgumslēdzējas iestādes, pārskata līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas lēmumu, dalībvalstis nodrošina, ka līgumslēdzēja iestāde nevar noslēgt līgumu, kamēr pārskatīšanas struktūra nav pieņēmusi lēmumu par vai nu pagaidu pasākumu, vai pārskatīšanas piemērošanu. Apturēšana beidzas ne agrāk, kā beidzoties 2.a panta 2. punktā un 2.d panta 4. un 5. punktā minētajam nogaidīšanas termiņam.

4.   Izņemot šā panta 3. punktā un 1. panta 5. punktā paredzētos gadījumus, pārskatīšanas procedūrām nav obligāti automātiski jāaptur līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, uz kurām tās attiecas.

5.   Dalībvalstis var noteikt, ka par pārskatīšanas procedūrām atbildīgā struktūra var ņemt vērā pagaidu pasākumu iespējamās sekas attiecībā uz visām interesēm, kurām varētu būt nodarīts kaitējums, kā arī sabiedrības interesēm un var nolemt nenoteikt šādus pasākumus, ja to negatīvās sekas varētu būt lielākas par ieguvumiem.

Lēmums nenoteikt pagaidu pasākumus neskar nekādas citas prasības, ko izvirza persona, kura lūdz veikt šos pasākumus.

[..]”

6

Šīs direktīvas 2.a pantā “Nogaidīšanas termiņš” ir noteikts:

“1.   Pieņemot nepieciešamos noteikumus atbilstīgi šā panta 2. punktā un 2.c pantā izklāstītajiem obligātajiem nosacījumiem, dalībvalstis nodrošina, ka 1. panta 3. punktā minētajām personām ir pietiekami daudz laika, lai efektīvi pārskatītu līgumslēdzēju iestāžu pieņemtos lēmumus par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

2.   Pēc lēmuma par tāda līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, uz ko attiecas Direktīva [2014/24] vai [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīva [2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.)], līgumu nevar noslēgt, kamēr nav pagājis termiņš, kas ir vismaz 10 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad attiecīgajiem pretendentiem un kandidātiem ir nosūtīts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ja izmanto faksu vai elektroniskus līdzekļus, vai – ja izmanto citus saziņas līdzekļus – kamēr nav pagājis termiņš, kas ir vai nu vismaz 15 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad attiecīgajiem pretendentiem un kandidātiem ir nosūtīts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, vai arī vismaz 10 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad saņemts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

Pretendentus uzskata par attiecīgiem, ja viņi vēl nav galīgi izslēgti. Izslēgšana ir galīga, ja tā ir paziņota attiecīgajiem pretendentiem un ja vai nu neatkarīga pārskatīšanas struktūra to ir atzinusi par likumīgu, vai arī tai vairs nevar piemērot pārskatīšanas procedūru.

Kandidātus uzskata par attiecīgiem, ja līgumslēdzēja iestāde nav darījusi pieejamu informāciju par viņu pieteikuma noraidīšanu, pirms attiecīgajiem pretendentiem paziņots lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

Katram attiecīgajam pretendentam vai attiecīgajam kandidātam paziņojot lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tam pievieno:

7

Saskaņā ar minētās direktīvas 2.b pantu “Atkāpes no nogaidīšanas termiņa”:

“Dalībvalstis var noteikt, ka šīs direktīvas 2.a panta 2. punktā minētos termiņus nepiemēro šādos gadījumos:

[..]

Ja piemēro šo atkāpi, dalībvalstis nodrošina, ka līgums nav spēkā saskaņā ar šīs direktīvas 2.d un 2.f pantu, ja:

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/66/EK (2007. gada 11. decembris), ar ko Padomes Direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK groza attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā (OV 2007, L 335, 31. lpp.), 3., 4. un 36. apsvērumā ir noteikts:

[..]

9

Direktīvas 2014/24 piemērošanas robežvērtības, kas attiecas uz iepirkuma paredzamo vērtību, ir precizētas tās 4. pantā.

10

Šīs direktīvas 5. panta “Iepirkuma paredzamās vērtības aprēķināšanas metodes” 5. punktā ir paredzēts:

“Pamatnolīgumu un dinamisko iepirkumu sistēmu gadījumā vērtība, kas jāņem vērā, ir visu to līgumu maksimālā paredzamā vērtība bez PVN, kuri paredzēti visā pamatnolīguma vai dinamiskās iepirkumu sistēmas darbības laikā.”

11

Minētās direktīvas 18. panta “Iepirkuma principi” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas iestādes nodrošina vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret visiem ekonomikas dalībniekiem un rīkojas pārredzami un samērīgi.”

12

Direktīvas 2014/24 32. panta “Sarunu procedūra bez iepriekšējas publicēšanas” 2. punktā ir noteikts:

“Sarunu procedūru bez iepriekšējas publicēšanas var izmantot publiskiem būvdarbu līgumiem, publiskiem piegādes līgumiem un publiskiem pakalpojumu līgumiem jebkurā no šādiem gadījumiem:

[..]

13

Šīs direktīvas 33. panta “Pamatnolīgumi” 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Tiesības slēgt līgumus, kuri balstās uz pamatnolīgumu, piešķir saskaņā ar šajā punktā un 3. un 4. punktā noteiktajām procedūrām.

Minētās procedūras var piemērot tikai starp tām līgumslēdzējām iestādēm, kas šim nolūkam ir skaidri minētas iepirkuma izsludināšanas paziņojumā vai uzaicinājumā apstiprināt ieinteresētību, un tiem ekonomikas dalībniekiem, kuri ir noslēgtā pamatnolīguma puses.

Ar līgumiem, kuri balstās uz pamatnolīgumu, nekādā gadījumā nedrīkst būtiski grozīt pamatnolīguma noteikumus, jo īpaši 3. punktā minētajā gadījumā.

3.   Ja pamatnolīgums ir noslēgts ar vienu ekonomikas dalībnieku, tiesības slēgt līgumus, kas balstās uz minēto pamatnolīgumu, piešķir atbilstoši pamatnolīguma noteikumiem.

Lai piešķirtu tiesības slēgt šādus līgumus, līgumslēdzējas iestādes var rakstiski apspriesties ar attiecīgo ekonomikas dalībnieku, pamatnolīguma pusi, un vajadzības gadījumā to lūgt papildināt savu piedāvājumu.”

14

Minētās direktīvas 49. pantā “Paziņojumi par līgumu” ir paredzēts:

“Paziņojumus par līgumu izmanto iepirkuma izsludināšanai attiecībā uz visām procedūrām, neskarot 26. panta 5. punkta otro daļu un 32. pantu. Paziņojumos par līgumu iekļauj V pielikuma C daļā norādīto informāciju, un tos publicē saskaņā ar 51. pantu.”

15

Šīs pašas direktīvas 50. panta “Paziņojumi par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ne vēlāk kā 30 dienas pēc līguma vai pamatnolīguma noslēgšanas pēc lēmuma par tā slēgšanas tiesību piešķiršanu vai tā noslēgšanu līgumslēdzējas iestādes nosūta paziņojumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, informējot par iepirkuma procedūras rezultātiem.

Šādi paziņojumi ietver V pielikuma D daļā norādīto informāciju, un tos publicē saskaņā ar 51. pantu.

2.   Ja iepirkums par attiecīgo līgumu izsludināts iepriekšēja informatīva paziņojuma veidā un ja līgumslēdzēja iestāde ir nolēmusi, ka laikposmā, ko aptver iepriekšējais informatīvais paziņojums, tā nepiešķirs jaunu līgumu slēgšanas tiesības, to īpaši norāda paziņojumā par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

Saskaņā ar 33. pantu noslēgtu pamatnolīgumu gadījumā līgumslēdzējām iestādēm nav pienākuma sūtīt paziņojumu par iepirkuma procedūras rezultātiem attiecībā uz katru līgumu, kura pamatā ir minētais pamatnolīgums. Dalībvalstis var noteikt, ka līgumslēdzējas iestādes paziņojumus par iepirkuma procedūras rezultātiem attiecībā uz līgumiem, kuru pamatā ir pamatnolīgums, sagrupē pa ceturkšņiem. Šādā gadījumā līgumslēdzējas iestādes sagrupētos paziņojumus nosūta 30 dienu laikā pēc katra ceturkšņa beigām.”

16

Direktīvas 2014/24 72. pantā “Līgumu izmaiņas to darbības laikā” ir paredzēts:

“1.   Līgumus un pamatnolīgumus bez jaunas iepirkuma procedūras saskaņā ar šo direktīvu var grozīt šādos gadījumos:

[..]

[..]”

17

Regulas Nr. 1215/2012 10. apsvērumā ir noteikts:

“Šīs regulas darbības jomā būtu jāietver galvenie civiltiesiskie un komerciālie jautājumi, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus, jo īpaši jautājumu par uzturēšanas saistībām, kas jāizslēdz no šīs regulas piemērošanas jomas, jo ir pieņemta Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās [(OV 2009, L 7, 1. lpp.)]”.

18

Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).”

19

Minētās regulas 35. pantā ir noteikts:

“Dalībvalsts tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ko var piemērot saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, pat ja lieta pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā.”

20

Bundesvergabegesetz 2018 (2018. gada Federālais likums par publiskajiem iepirkumiem) (BGBl I, 65/2018; turpmāk tekstā – “Publisko iepirkumu likums”) 144. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Līgumslēdzēja iestāde nevar piešķirt līguma slēgšanas tiesības pirms nogaidīšanas termiņa beigām, pretējā gadījumā tas nav spēkā. Nogaidīšanas termiņš sākas brīdī, kad tiek nosūtīts vai darīts pieejams paziņojums par piešķiršanas lēmumu. Ja paziņojums ir nosūtīts vai darīts pieejams elektroniski, šis termiņš ir 10 dienas, un, ja to piegādā pa pastu vai jebkurā citā atbilstošā veidā – 15 dienas.”

21

Atbilstoši šī likuma 334. pantam:

“(1)   Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa, Austrija)] saskaņā ar šīs iedaļas noteikumiem lemj par pieteikumiem uzsākt pārskatīšanas procedūru (otrā iedaļa), pagaidu pasākumu noteikšanu (trešā iedaļa) un konstatēšanas procedūras uzsākšanu (ceturtā iedaļa). Šādus pieteikumus iesniedz tieši Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)].

(2)   Līdz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai vai iepirkuma procedūras atcelšanai Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)] kompetencē, lai novērstu šī federālā likuma un tā piemērošanai pieņemto noteikumu vai tieši piemērojamu Savienības tiesību pārkāpumus, ir:

(3)   Pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)] kompetencē ir:

[..]

[..]

[..].”

22

Saskaņā ar minētā likuma 336. pantu:

“(1)   Līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem subjektiem, uz kuriem attiecas šis federālais likums, ir jāsniedz Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)] visa tās uzdevumu izpildei vajadzīgā informācija un pienācīgi jāiesniedz tai visi šim nolūkam vajadzīgie dokumenti. Tas pats attiecas uz uzņēmējiem, kas ir iesaistīti iepirkuma procedūrā.

(2)   Ja līgumslēdzēja iestāde, līgumslēdzējs subjekts vai uzņēmējs nav iesniedzis dokumentus, nav sniedzis informāciju vai ir sniedzis informāciju, bet nav iesniedzis iepirkuma procedūras dokumentus, Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)], ja līgumslēdzējs subjekts vai uzņēmējs iepriekš ir skaidri informēts par pienākuma neizpildes sekām, var pieņemt lēmumu, pamatojoties uz dalībnieka, kas ir izpildījis pienākumu, apgalvojumiem.”

23

Šā paša likuma 340. pantā ir noteikts:

“(1)   Pieteicējam ir jāsamaksā vienotas likmes nodeva par katru pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar 342. [panta] 1. punktu, 350. [panta] 1. punktu un 353. [panta] 1. un 2. punktu, saskaņā ar šādiem noteikumiem:

[..]

[..]

24

Publisko iepirkumu likuma 342. pantā ir paredzēts:

“(1)   Līdz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai vai atsaukšanas paziņojumam uzņēmējs var prasīt pārskatīšanu saistībā ar prettiesiskumu attiecībā uz jebkuru atsevišķi apstrīdamu lēmumu, ko līgumslēdzēja iestāde ir pieņēmusi iepirkuma procedūrā, ja:

[..]

(3)   Pārskatīšanas pieteikumam nav apturošas iedarbības attiecībā uz notiekošo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.

[..]”

25

Šā likuma 344. pantā ir noteikts:

“(1)   Pieteikumā saskaņā ar 342. panta 1. punktu katrā ziņā ir jānorāda:

(2)   Pieteikums katrā ziņā ir nepieņemams, ja:

(3)   Ja pieteikums saskaņā ar 342. panta 1. punktu tiek iesniegts tikai pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas vai piešķiršanas procedūras atsaukšanas, Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)] tas ir jāizskata kā pieteikums par konstatējumu atbilstoši 353. panta 1. punktam, ja pieteicējs nevarēja zināt par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vai atsaukšanu un ja pieteikums ir iesniegts 354. panta 2. punktā minētajā termiņā. Pēc Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)] pieprasījuma pieteicējam tās noteiktā saprātīgā termiņā ir detalizēti jānorāda, kāds konstatējums atbilstoši 353. panta 1. punktam tiek lūgts. Ja pēc šī termiņa beigām konstatējums saskaņā ar 353. panta 1. punktu netiek lūgts, pieteikums ir jānoraida.”

26

Saskaņā ar minētā likuma 350. pantu:

“(1)   Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)] pēc tāda uzņēmēja pieteikuma, kurš acīmredzami atbilst 342. panta 1. punkta pieteikuma iesniegšanas nosacījumiem, ir nekavējoties, pieņemot pagaidu noregulējumu, jānosaka pagaidu pasākumi, kas šķiet vajadzīgi un piemēroti, lai izbeigtu vai nepieļautu jebkādu ar atsevišķi apstrīdēta lēmuma apgalvota prettiesiskuma kaitējumu, kas radies vai nenovēršami draud rasties pieteicēja interesēm.

(2)   Pieteikumā par pagaidu noregulējumu:

[..]

(5)   Bundesverwaltungsgericht [(Federālā administratīvā tiesa)] nekavējoties paziņo līgumslēdzējai iestādei un vajadzības gadījumā līgumslēdzējam subjektam par pieteikuma par pagaidu noregulējumu saņemšanu, lūdzot aizliegt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, pamatnolīguma noslēgšanu, paziņojumu par atsaukšanu vai piedāvājumu atvēršanu. Pieteikumiem par pagaidu noregulējumu, ar kuriem tiek lūgts aizliegt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, pamatnolīguma noslēgšanu, paziņojumu par atsaukšanu vai piedāvājumu atvēršanu, ir apturoša iedarbība, sākot no paziņojuma par pieteikuma saņemšanu saņemšanas brīža līdz lēmuma par pieteikumu pieņemšanai. Līgumslēdzēja iestāde vai līgumslēdzējs subjekts, kamēr nav pieņemts lēmums par pieteikumu, nevar:

[..]

(7)   Pieteikums par pagaidu noregulējumu ir nepieņemams, ja attiecīgā nodeva nav pienācīgi samaksāta, lai gan bija aicinājums novērst trūkumus.”

27

Šā paša likuma 382. pantā ir noteikts:

“Šajā federālajā likumā ir transponēti un ņemti vērā šādi Savienības tiesību akti:

[..]

2. Direktīva [89/665].

[..]

16. Direktīva [2014/24].”

28

Saskaņā ar Allgemeine Verwaltungsverfahrensgesetz (Vispārējais administratīvā procesa likums) 49. panta 1. punktu:

“Liecinieks var atteikties liecināt:

[..].”

29

Verordnung der Bundesregierung betreffend die Pauschalgebühr für die Inanspruchnahme des Bundesverwaltungsgerichtes in den Angelegenheiten des öffentlichen Auftragswesens (BVwG‑Pauschalgebührenverordnung Vergabe 2018 – BVwG‑PauschGebV Vergabe 2018) (Federālās valdības noteikumi par vienotas likmes nodevām, vēršoties Federālajā administratīvajā tiesā lietās par publiskajiem iepirkumiem (Noteikumi par vienotas likmes nodevām 2018. gadā) – BVwG‑PauschGebV 2018) ir noteikts:

“Pamatojoties uz:

1. [Publisko iepirkumu likuma] 340. panta 1. punkta pirmo daļu,

[..]

tiek noteikts:

Vienotas nodevas

1. pants – Par pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar [Publisko iepirkumu likuma] 342. [panta] 1. punktu un 353. [panta] 1. un 2. punktu, pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar [Bundesgesetz über die Vergabe von Aufträgen im Verteidigungs- und Sicherheitsbereich (Bundesvergabegesetz Verteidigung und Sicherheit 2012 – BVergGVS 2012); 2012. gada Federālais likums par publiskajiem iepirkumiem aizsardzības un drošības jomā – BVergGVS 2012) (BGBl I, 10/2012)], 135. pantu, skatot to kopā ar [Publisko iepirkumu likuma] 342. [panta] 1. punktu un 353. [panta] 1. un 2. punktu, un pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar [Bundesgesetz über die Vergabe von Konzessionsverträgen (Bundesvergabegesetz Konzessionsverträgen 2018 – BVergGKonz 2018); Federālais koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas likums) (2018. gada Federālais likums par publiskajiem iepirkumiem – Koncesijas – BVergGKonz 2018) (BGBl I, 65/2018)] 86. [panta] 1. punktu un 97. [panta] 1. un 2. punktu, pieteicējam ir jāmaksā vienotas likmes nodeva saskaņā ar šādiem noteikumiem:

Tieša līguma slēgšanas tiesību piešķiršana 324 [EUR]

[..].”

30

Saskaņā ar Bundesverfassungsgesetz betreffend Begleitmaßnahmen zu COVID‑19 in Angelegenheiten des öffentlichen Auftragswesens (COVID‑19 Begleitgesetz Vergabe) [Federālais Konstitucionālais likums par COVID‑19 pandēmijas atbalsta pasākumiem publisko iepirkumu jomā (COVID‑19 papildpasākumu likums)] (BGBl. I, 24/2020), kura darbība tika pagarināta līdz 2021. gada 30. jūnijam (BGBl. I, 5/2021), 5. pantu:

“Ja, pamatojoties uz informāciju, kas ietverta pieteikumā par pagaidu noregulējumu attiecībā uz pārsūdzību saistībā ar līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu saskaņā ar [Publisko iepirkumu likumu] vai BVergGVS 2012 vai, ja līgumslēdzēja iestāde ticami apgalvo, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras mērķis ir steidzami novērst un apkarot COVID‑19 izplatīšanos vai saglabāt sabiedrisko kārtību saistībā ar COVID‑19 izplatīšanās novēršanu un apkarošanu, pieteikumam par pagaidu noregulējumu, ar ko tiek lūgts aizliegt piedāvājumu atvēršanu, pamatnolīguma noslēgšanu vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, nav apturošas iedarbības. Šādā gadījumā līgumslēdzēja iestāde var piešķirt līguma slēgšanas tiesības, noslēgt pamatnolīgumu vai atvērt piedāvājumus pirms lēmuma pieņemšanas par pieteikumu.”

31

2020. gada beigās Austrijas Republika un Federālā iepirkumu sabiedrība (turpmāk tekstā kopā – “līgumslēdzēja iestāde” vai “atbildētājas pamatlietā”) noslēdza 21 pamatnolīgumu, kuru vērtība ir trīs miljoni euro, lai iegādātos antigēna testus.

32

2020. gada 1. decembrīEPIC cēla prasību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa), būtībā apstrīdot šo pamatnolīgumu noslēgšanu, pamatojoties uz to, ka tā neesot bijusi pārskatāma un ar to ir pārkāptas publiskā iepirkuma tiesības. Šai prasībai bija pievienots pieteikums par pagaidu noregulējumu, kura mērķis būtībā bija uz laiku aizliegt līgumslēdzējai iestādei turpināt antigēna testu piegādes līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru vai procedūras, kuru tiesiskumu apstrīd EPIC.

33

Tajā pašā dienā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nosūtīja EPIC pirmo aicinājumu novērst trūkumus, pamatojoties uz to, ka tās pieteikums par lietas ierosināšanu neļauj skaidri identificēt ne atsevišķi apstrīdamos lēmumus Direktīvas 89/665 izpratnē, kurus EPIC lūdza atcelt, ne arī līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, uz kurām attiecas tās pieteikums par pagaidu noregulējumu.

34

Ar 2020. gada 7. decembra procesuālo rakstu EPIC apstrīdēja nepieciešamību novērst trūkumus tās prasībā un norādīja, ka tā attiecas tikai uz līgumslēdzējas iestādes lēmumu, ar kuru tā bija iepazinusies plašsaziņas līdzekļos, proti, lēmumu izmantot tiešu publiskā iepirkuma procedūru, lai pasūtītu vairākus miljonus papildu antigēna testu masveida testēšanai Austrijā. Tā kā acīmredzami bija pārkāpts pārskatāmības princips, EPIC neesot varējusi piekļūt nevienam dokumentam, kas attiecas uz konkrēto līgumu, tādējādi tai neesot bijis pienākums konkrēti norādīt attiecīgo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, pretējā gadījumā tiktu pārkāptas tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

35

2020. gada 9. decembra papildu procesuālajā rakstā EPIC precizēja, ka tā vēlas apstrīdēt nevis 21 pamatnolīguma noslēgšanu, ko veikusi līgumslēdzēja iestāde, bet tikai dažu tādu papildu divu miljonu antigēna testu iegādi, kas laikposmā no 2020. gada 29. oktobra līdz 24. novembrim tika iegādāti no sabiedrības R par vairāk nekā trīs miljoniem euro. Šādas iegādes esot jāuzskata par tādām, kas izriet no nelikumīgas tiešas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, pamatojoties uz to, ka tās ievērojami pārsniedz attiecīgajā pamatnolīgumā paredzēto apjomu.

36

2020. gada 14. decembrīEPIC norādīja, ka tās pieteikums par pagaidu noregulējumu attiecas tikai uz to, lai nepieļautu iespējamus jaunus pasūtījumus, kas kopš 2020. gada 20. novembra ir veikti trijos konkrēti norādītos uzņēmumos un pārsniedz attiecīgajos pamatnolīgumos paredzēto maksimālo pirkuma vērtību 3 miljonu euro apmērā.

37

Visbeidzot, 2021. gada 5. janvāra procesuālajā rakstā EPIC apgalvoja, ka turpmāk tā apstrīd vienīgi iegādes, kas veiktas, sākot no 2020. gada 20. novembra, atbilstoši pamatnolīgumiem, kas noslēgti ar sabiedrībām I un S attiecīgi 2020. gada 13. un 18. novembrī. Šīs iegādes pārsniedzot šajos pamatnolīgumos paredzēto maksimālo pirkuma vērtību 3 miljonu euro apmērā.

38

Kā pēdējo EPIC norāda, ka prasības celšanas brīdī tā nevarēja zināt vienotas likmes tiesāšanās izdevumu apmēru, kas tai bija jāmaksā, jo tie tiek aprēķināti atkarībā no apstrīdēto aktu skaita. Šo skaitu neesot bijis iespējams noteikt, ņemot vērā pamatlietā aplūkoto iepirkuma procedūru nepārskatāmību.

39

Savukārt atbildētājas pamatlietā apstrīd EPIC locus standi, jo līdz 2020. gada 10. decembrim tai neesot bijis nepieciešamās profesionālās kvalifikācijas, lai tirgotu antigēna testus. Turklāt tās apgalvo, ka EPIC prasība ir nepieņemama, jo tā nav norādījusi konkrēti apstrīdēto lēmumu, kā arī publiskā iepirkuma procedūru, ar kuru šis lēmums ir saistīts. Tāpat atbildētājas pamatlietā apgalvo, ka 2020. gada 1. decembrīEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tās publicēja paziņojumu par atklātu procedūru, lai noslēgtu pamatnolīgumu par antigēna testu piegādi. Turklāt, tā kā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) celtā prasība ir nepieņemama, līdz ar to nepieņemams ir arī pieteikums par pagaidu noregulējumu. Katrā ziņā saskaņā ar COVID‑19 papildpasākumu likuma, kas minēts šī sprieduma 30. punktā, 5. pantu šim pieteikumam nevar būt apturošas iedarbības, ja apstrīdētās antigēna testu iegādes mērķis bija steidzami novērst un cīnīties pret COVID‑19 izplatību. Atbildētājas pamatlietā tāpat norāda, ka ikviens no 21 pamatnolīgumiem, ko EPIC ir apstrīdējusi, bija noslēgts ar vienu partneri, ko EPIC varēja acīmredzami konstatēt, ielūkojoties Federālās iepirkumu sabiedrības tīmekļvietnē. Visbeidzot, kopš ir saņemts paziņojums par EPIC prasību, atbilstoši pamatnolīgumiem, kas attiecīgi noslēgti ar sabiedrībām S un I, netika veikta neviena antigēna testu iegāde. Līdz ar to vairs nebija atsevišķi apstrīdama lēmuma.

40

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) norāda, pirmkārt, ka Austrijā attiecīgajām personām, kuras ir vērsušās minētajā tiesā ar prasību publisko iepirkumu jomā, par katru no to pieteikumiem ir jāmaksā vienotas likmes nodevas. Šīs nodevas tiek aprēķinātas, it īpaši ņemot vērā apstrīdēto lēmumu skaitu konkrētajā publiskā iepirkuma procedūrā. Saskaņā ar Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija) judikatūru nodeva ir maksājama pieteikuma iesniegšanas brīdī un tā ir nekavējoties jāiemaksā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa). Līdz ar to prasība vai pieteikums par pagaidu noregulējumu nav pieņemams, ja nodeva, kas saistīta ar šo prasību vai pieteikumu, nav pienācīgi samaksāta, neraugoties uz aicinājumu novērst trūkumus. Tāpat šī tiesa nevarot ņemt vērā atteikšanos no prasības tik ilgi, kamēr tai nav samaksātas vienotas likmes nodevas. Attiecīgā gadījumā minētās tiesas locekļus varētu uzskatīt par tādiem, kas savas vainas dēļ ir radījuši finansiālus zaudējumus Valsts kasei, kuri tiem ir jāsedz no pašu līdzekļiem. No tā izriet, ka nepārskatāmas publiskā iepirkuma procedūras gadījumā prasītājs ar savu prasību saistītās vienotas likmes nodevas apmēru var uzzināt tikai pēc tam, kad Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) ir veikusi padziļinātu izmeklēšanu, lai identificētu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, kā arī pieteicēja minētos atsevišķos lēmumus.

41

Iesniedzējtiesa šajā ziņā precizē, ka saistībā ar prasībām, kas attiecas uz tiešu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ir jāsamaksā vienotas likmes nodeva 324 EUR apmērā par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru un par atsevišķi apstrīdamu lēmumu. Šī summa tiek palielināta par 50 % un tātad sasniedz 486 EUR, ja prasībai ir pievienots pieteikums par pagaidu noregulējumu. Tomēr, ja līguma paredzamā vērtība 20 reizes pārsniedz robežvērtību, kas noteikta 750000 EUR apmērā attiecībā uz publiskiem veselības aprūpes pakalpojumu līgumiem, par katru publiskā iepirkuma procedūru un katru apstrīdēto līgumslēdzējas iestādes lēmumu esot jāmaksā nodeva 19440 EUR apmērā.

42

Piemērojot šos noteikumus, iesniedzējtiesa informēja EPIC, ka pamatlietas apstākļos, ja attiecībā uz katru no 21 pamatnolīgumiem tā plāno apstrīdēt trīs lēmumus un lūgt, lai uz tiem ar pagaidu noregulējumu attiecina pagaidu pasākumus, vienotas likmes nodevas sasniegtu 1061424 EUR. Tātad, tā kā EPIC līdz šim ir samaksājusi vienotas likmes nodevas tikai 486 EUR apmērā, tā varētu saņemt aicinājumu novērst trūkumus, proti, samaksāt papildu vienotas likmes nodevu viena miljona euro apmērā, ko tā prasības celšanas brīdī nebūt nevarēja prognozēt.

43

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka EPIC nav pierādījusi, ka attiecībā uz laikposmu pirms 2020. gada 10. decembra tai pašai vai tās piegādātājam Austrijā bija nepieciešamā profesionālā kvalifikācija antigēna testu tirdzniecībai.

44

Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir ticami, ka prasības celšanas brīdī EPIC nezināja nedz līgumslēdzējas iestādes veikto iepirkuma procedūru skaitu un veidu, nedz to individuāli apstrīdamo lēmumu skaitu, kas jau ir pieņemti pamatlietā aplūkotajās iepirkuma procedūrās. Tāpat, iesniedzējtiesas skatījumā, EPIC varēja tikai izvirzīt neprecīzus apgalvojumus, lai gan Austrijas civilprocesa noteikumos principā ir noteikts, ka ikvienam prasītājam ir jāizklāsta fakti, kas pamato tā prasību.

45

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka tā, pati vācot pierādījumus, varēja konstatēt, ka bija piecpadsmit pamatnolīgumi, kurus līgumslēdzēja iestāde 2020. gada rudenī bija noslēgusi ar mērķi veikt antigēna testu piegādi. Katrs no šiem pamatnolīgumiem esot ticis noslēgts ar vienu ekonomikas dalībnieku pēc sarunu procedūras bez iepriekšējas paziņojuma par līgumu publicēšanas saskaņā ar Direktīvas 2014/24 32. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 33. panta 3. punktu.

46

Piektkārt, EPIC tagad konkrēti apstrīd tikai antigēna testu piegāžu tiešos publiskā iepirkuma līgumus ar sabiedrībām S un I, kas pārsniedz katra ar tām noslēgtā pamatnolīguma paredzamo vērtību. Tātad saskaņā ar Austrijas tiesībām būtu jāuzskata, ka tā ir atteikusies no savas prasības par lēmumiem, kas pieņemti saistībā ar 19 citiem pamatnolīgumiem, kurus tā bija norādījusi sākotnēji.

47

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzskata, ka pamatlietā saistībā ar Savienības tiesībām ir aktuālas četras jautājumu grupas.

48

Pirmkārt, šī tiesa uzskata, ka prasības, kas vērstas pret aktiem, kuri ir saistīti ar publiskā iepirkuma procedūru, Regulas Nr. 1215/2012 izpratnē ietilpst civillietās. Proti, Direktīvā 2014/24 ietvertie publiskā iepirkuma noteikumi reglamentējot uz līgumslēdzēju iestāžu un darbuzņēmēju, kuri vēlas noslēgt līgumu ar tām, rīcību attiecināmos pienākumus pirms līguma noslēgšanas. Tādējādi publiskā iepirkuma noteikumi, ciktāl tie attiecas uz līgumu noslēgšanu, ietilpstot speciālajās civiltiesībās un tātad – Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā.

49

Līdz ar to saskaņā ar līdzvērtības principu būtu jāpiemēro tādi civilprocesa noteikumi, kas ir elastīgāki par tiem, kas ir jāievēro pašai minētajai tiesai. Šī pati tiesa it īpaši norāda, ka civillietās tiesa lemj par prasību un pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pat ja prasītājs uzreiz nav samaksājis vienotas likmes nodevas un neapšaubot dalībvalsts tiesības iekasēt šīs nodevas. Turklāt civillietu tiesās neesot jāmaksā īpaša vienotas likmes nodeva par pieteikumiem par pagaidu noregulējumu, kas ir saistīti ar prasību, uz kuru pašu attiecas nodevas maksāšanas pienākums.

50

Ja īpašā nodevu sistēma, kas dominē publiskā iepirkuma jomā, tiktu atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa papildus veiktu izmeklēšanas pasākumus, kas nepieciešami nodevas noteikšanai, un tādējādi saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu pieteikumu par pagaidu noregulējumu varētu izskatīt ļoti ātri, iepriekš neveicot plašu izpēti, lai noteiktu publiskā iepirkuma procedūru skaitu un sākotnēji apstrīdētos lēmumus.

51

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai publiskā iepirkuma jomā piemērojamā īpašā nodevu sistēma atbilst Direktīvā 89/665 garantētajām tiesībām uz to, lai prasības un pieteikumi par pagaidu noregulējumu tiktu izskatīti pēc iespējas ātrāk un neatkarīgi no jautājumiem par vienotas likmes tiesāšanās izdevumiem. Šajā ziņā grūtības it īpaši rada pienākums obligāti identificēt apstrīdētos lēmumus un procedūras pirms prasības izskatīšanas pēc būtības, kā arī tas, ka attiecīgā persona nevar iepriekš zināt, it īpaši, ja attiecīgā procedūra ir nepārskatāma, – vienotas likmes tiesāšanās izdevumu summu, kas tai ir jāmaksā. Šī tiesa arī jautā, vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas pēc nepārskatāmas procedūras gadījumā Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nepieļauj tādas tiesas izdevumu sistēmas piemērošanu, saskaņā ar kuru maksājamā izdevumu summa ir atkarīga no līguma paredzamās vērtības, attiecīgo publiskā iepirkuma procedūru skaita un apstrīdēto atsevišķi apstrīdamo lēmumu skaita.

52

Treškārt, minētā tiesa uzskata, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktu var interpretēt tādējādi, ka līgumslēdzējai iestādei pamatnolīguma noslēgšana ar vienu ekonomikas dalībnieku nozīmē līguma noslēgšanu un ir pielīdzināma attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Līdz ar to šajā gadījumā pieteikums par pagaidu noregulējumu būtu jānoraida, pamatojoties uz to, ka attiecīgā līguma slēgšanas tiesības jau ir piešķirtas. Būtu arī jāprecizē to publisko līgumu juridiskā kvalifikācija, kuru slēgšanas tiesības piešķirtas atbilstoši pamatnolīgumam, kura maksimālā vērtība jau ir pārsniegta, kā arī šāda līguma paredzamās vērtības aprēķināšanas kārtība.

53

Ceturtkārt, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzsver, ka atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 336. pantam tai ir atļauts pieņemt aizmugurisku nolēmumu, pamatojoties uz viena lietas dalībnieka norādēm, ja otrs lietas dalībnieks neiesniedz prasīto informāciju vai dokumentus. Līgumslēdzējas iestādes administratoru vai darbinieku pienākums sniegt informāciju, lai novērstu risku, ka šāds aizmuguriski pieņemts nolēmums ir nelabvēlīgs šim pēdējam minētajam, varētu būt pretrunā aizliegumam liecināt pret sevi, kas izriet no Hartas 48. panta. Pretēji Vispārējā administratīvā procesa likuma 49. panta 1. punkta 1) apakšpunktā paredzētajam Publisko iepirkumu likuma 336. pantā neesot noteiktas tiesības atteikties sniegt informāciju. Šādi sniegtā informācija varētu atklāt faktus, ko var izmantot pret līgumslēdzējas iestādes administratoriem un darbiniekiem saistībā ar kriminālprocesu vai prasību par zaudējumu atlīdzību. Turklāt iesniedzējtiesa norāda – no kāda presē publicēta raksta izriet, ka pret Austrijas federālās valdības locekļiem ir sākta kriminālvajāšana. Tādējādi šī tiesa uzskata, ka Tiesas atbildes uz jautājumu par to, vai Publisko iepirkumu likuma 336. pants ir saderīgs ar aizliegumu liecināt pret sevi, iespējamo atbilstīgumu šajā gadījumā apliecinās turpmākās izmeklēšanas, kas veiktas saistībā ar plašsaziņas līdzekļos aplūkoto kriminālvajāšanu, kas skar konkrētus administratorus un attiecas uz pamatlietā aplūkoto antigēna testu iegādi.

54

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) lietā C‑274/21 nolēma apturēt tiesvedību par EPIC iesniegto pieteikumu par pagaidu noregulējumu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

55

Šī sprieduma 40.–53. punktā izklāstītajos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) lietā C‑275/21 nolēma apturēt tiesvedību attiecībā uz EPIC celto prasību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

56

Ar pirmajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai jēdziens “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver pagaidu noregulējuma un pārskatīšanas procedūras, kas minētas Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā.

57

Šajā ziņā ir vien jāatgādina, ka Regula Nr. 1215/2012 ir piemērojama tikai tad, ja strīds attiecas uz vairākām dalībvalstīm vai uz vienu dalībvalsti, ja šajā pēdējā minētajā gadījumā pastāv pārrobežu elements trešās valsts iesaistīšanās dēļ. Šajā situācijā var rasties jautājumi par tiesu starptautiskās jurisdikcijas noteikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 1. marts, Owusu, C‑281/02, EU:C:2005:120, 25. un 26. punkts, kā arī 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 25. punkts).

58

Taču šajā gadījumā šī pārrobežu elementa nav.

59

No tā izriet, ka šī regula nav piemērojama pamatlietā un līdz ar to uz pirmajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 nav jāatbild.

60

Ar sestajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatnolīguma noslēgšana ar vienu ekonomikas dalībnieku atbilstoši Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punktam ir līguma noslēgšana, kas paredzēta Direktīvas 89/665 2.a panta 2. punktā.

61

Vispirms ir jākonstatē, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta trešajā daļā ir skaidri paredzēts, ka jēdziens “līgumi” šīs direktīvas izpratnē ietver pamatnolīgumus.

62

Tādējādi Direktīvas 89/665 2.a panta 2. punkta pirmā daļa ir piemērojama pamatnolīgumiem. Saskaņā ar šo tiesību normu līguma noslēgšana pēc lēmuma par pamatnolīguma, kas noslēgts ar vienu ekonomikas dalībnieku, slēgšanas tiesību piešķiršanu saskaņā ar Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punktu nevar notikt, kamēr nav pagājis nogaidīšanas termiņš, kas ir vismaz 10 vai 15 kalendārās dienas – atkarībā no izmantotā saziņas līdzekļa – pēc dienas, kad attiecīgajiem pretendentiem un kandidātiem ir nosūtīts lēmums par šī pamatnolīguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

63

Turklāt, kā rakstveida apsvērumos ir norādījusi Eiropas Komisija, šī interpretācija nodrošina Direktīvas 89/665 lietderīgo iedarbību. Attiecīgā gadījumā, kā uzsvērts Direktīvas 2007/66, ar kuru tika grozīta un papildināta Direktīva 89/665, 4. apsvērumā, tāda termiņa trūkums, kurš nodrošinātu efektīvu pārskatīšanu laikā starp lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un attiecīgā līguma slēgšanu, var radīt stāvokli, kad līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji subjekti, vēloties apstrīdētā piešķiršanas lēmuma sekas padarīt neatgriezeniskas, slēdz līgumus ļoti ātri. Tieši tādēļ, lai novērstu šo trūkumu dalībvalstu pārskatīšanas mehānismos, kas ir ievērojams šķērslis iesaistīto pretendentu, proti, to pretendentu, kuri vēl nav galīgi noraidīti, efektīvai tiesiskajai aizsardzībai, ir paredzēts obligāts nogaidīšanas termiņš, kura laikā attiecīgā līguma slēgšanu aptur, neatkarīgi no tā, vai šī līguma noslēgšana sakrīt ar tā parakstīšanu.

64

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz sestajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 ir jāatbild, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatnolīguma noslēgšana ar vienu ekonomikas dalībnieku atbilstoši Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punktam ir Direktīvas 89/665 2.a panta 2. punktā minētā līguma noslēgšana.

65

Ar sesto jautājumu pirmajām daļām lietās C‑274/21 un C‑275/21 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzēja iestāde, lai piešķirtu tiesības noslēgt jaunu līgumu, var aizvien balstīties uz pamatnolīgumu, kura noteiktais attiecīgo būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu apjoms un/vai to maksimālā vērtība ir jau sasniegta vai sasniegti.

66

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka, noslēdzot pamatnolīgumu, līgumslēdzēja iestāde var uzņemties saistības tikai attiecīgo būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu apjoma un/vai maksimālās vērtības robežās, un līdzko šī robeža tiks sasniegta, šis pamatnolīgums vairs nebūs spēkā (spriedums, 2021. gada 17. jūnijs, Simonsen & Weel, C‑23/20, EU:C:2021:490, 68. punkts).

67

Līdz ar to, kā rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi Austrijas valdība un Komisija, vairs nevienas līguma slēgšanas tiesības nevar likumīgi piešķirt saskaņā ar Direktīvas 2014/24 33. panta 2. punktu, balstoties uz pamatnolīgumu, kura robežas ir pārsniegtas un kurš tādējādi zaudē spēku, ja vien šī līguma slēgšanas tiesību piešķiršana būtiski neizmaina šo pamatnolīgumu Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 17. jūnijs, Simonsen & Weel, C‑23/20, EU:C:2021:490, 70. punkts).

68

Tādējādi uz sesto jautājumu pirmajām daļām ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 33. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzēja iestāde, lai piešķirtu tiesības noslēgt jaunu līgumu, vairs nevar pamatoties uz pamatnolīgumu, kurā noteiktais attiecīgo būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu apjoms un/vai to maksimālā vērtība ir jau sasniegts vai sasniegta, ja vien šī līguma slēgšanas tiesību piešķiršana neizraisa būtiskas šī pamatnolīguma izmaiņas, kā tas ir paredzēts šīs direktīvas 72. panta 1. punkta e) apakšpunktā.

69

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz sestā jautājuma pirmo daļu lietā C‑275/21, uz sestā jautājuma otro daļu šajā pašā lietā nav jāatbild.

70

Ar otrajiem jautājumiem, otro jautājumu pirmajām daļām un piektajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai līdzvērtības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā attiecībā uz pieteikumiem par pagaidu noregulējumu un prasībām saistībā ar publiskā iepirkuma procedūru ir paredzēti procesuālie noteikumi, kas atšķiras no tiem, kuri tostarp ir piemērojami civillietās.

71

Ar uzdotajiem jautājumiem iesniedzējtiesa konkrētāk norāda uz trim valsts noteikumiem, kuri it īpaši ir piemērojami pieteikumiem par pagaidu noregulējumu un prasībām publiskā iepirkuma jomā: pirmkārt, noteikumu, saskaņā ar kuru šajā jomā pieteikuma par pagaidu noregulējumu vai prasības pieņemamība ir atkarīga no tā, vai attiecīgā persona ir samaksājusi vienotas likmes tiesāšanās izdevumus un tādējādi šī pieteikuma vai prasības izskatīšana pēc būtības var notikt tikai tad, ja vispirms ir samaksāti šie izdevumi; otrkārt, noteikumu, saskaņā ar kuru minētajā jomā pieteikums par pagaidu noregulējumu, kas iesniegts vienlaikus ar prasību pēc būtības, ir pamats īpašas fiksētas nodevas iekasēšanai, un, treškārt, noteikumu, saskaņā ar kuru šajā pašā jomā vienotas likmes tiesāšanās izdevumi netiek noteikti ar administratīvu lēmumu, līdz ar to šos izdevumus nevar apstrīdēt tiesā, kurai ir neierobežota kompetence.

72

Jāatgādina, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. un 3. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums attiecībā uz publiskā iepirkuma procedūrām veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumus, kas nav saderīgi ar Savienības tiesībām, var efektīvi un it īpaši iespējami ātri pārskatīt, un lai nodrošinātu, ka pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums. Tādējādi šī direktīva sniedz dalībvalstīm rīcības brīvību, izvēloties tajā paredzētās procesuālās garantijas un ar tām saistītās formalitātes. It īpaši minētajā direktīvā nav ietverta neviena norma, kas īpaši attiektos uz tiesas izdevumiem, kas jāmaksā attiecīgajām personām, ja tās atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam, atsaucoties uz publiskā iepirkuma procedūru, ceļ prasību atcelt lēmumu, kura nelikumība tiek apgalvota (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Orizzonte Salute, C‑61/14, EU:C:2015:655, 43.–45. punkts).

73

Līdz ar to, ja attiecīgajā jomā nav Savienības regulējuma, katrai dalībvalstij atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir jānosaka sīki administratīvā procesa un tiesvedības procesuālie noteikumi, kas vērsti uz to, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās. Šie procesuālie noteikumi tomēr nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuras domātas no valsts tiesību sistēmas izrietošo tiesību aizsardzībai (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (spriedumi, 2015. gada 6. oktobris, Orizzonte Salute, C‑61/14, EU:C:2015:655, 46. punkts, kā arī 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 58. punkts).

74

Tas, ka vienotas likmes tiesāšanās izdevumi, kas attiecīgajai personai ir jāmaksā publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, ir lielāki nekā izdevumi, kas maksājami civillietās, pats par sevi nevar pierādīt līdzvērtības principa pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Orizzonte Salute, C‑61/14, EU:C:2015:655, 66. punkts).

75

Šis princips prasa vienlīdzīgu attieksmi pret prasībām, kas balstītas uz valsts tiesību pārkāpumu, un līdzīgām prasībām, kas balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu, nevis valsts procesuālo noteikumu, kas piemērojami dažādiem strīdiem, kā, piemēram, civiltiesiskiem strīdiem, no vienas puses, un administratīvajiem strīdiem, no otras puses, vai strīdiem, kas ietilpst divās dažādās tiesību nozarēs, līdzvērtību (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Orizzonte Salute, C‑61/14, EU:C:2015:655, 67. punkts).

76

Turklāt minētajam principam nav nozīmes attiecībā uz divu veidu prasībām, kas abas ir balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 34. punkts).

77

Tātad līdzvērtības princips nevar tikt interpretēts kā tāds, kas uzliek dalībvalstij pienākumu attiecināt tās labvēlīgāko iekšējo kārtību uz visām prasībām, kas celtas kādā konkrētā tiesību jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 15. septembris, Edis, C‑231/96, EU:C:1998:401, 36. punkts, kā arī 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 34. punkts).

78

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otrajiem jautājumiem, otro jautājumu pirmajām daļā un piektajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 ir jāatbild, ka līdzvērtības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz pieteikumiem par pagaidu noregulējumu un prasībām saistībā ar publiskā iepirkuma procedūru ir paredzēti procesuālie noteikumi, kas atšķiras no tiem, kuri tostarp ir piemērojami civillietās.

79

Ar astotajiem un devītajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts, lasot to kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru attiecīgajai personai ir noteikts pienākums pieteikumā par pagaidu noregulējumu un prasībā norādīt attiecīgo publiskā iepirkuma procedūru un atsevišķi apstrīdēto lēmumu, pat ja līgumslēdzēja iestāde ir izvēlējusies publiskā iepirkuma procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu.

80

Vispirms ir jānorāda, ka šajās lietās Tiesai netiek jautāts par Direktīvas 2014/24 32. panta 2. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, lai noteiktu, vai tas, ka līgumslēdzēja iestāde ir izmantojusi sarunu procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, ir saderīgi ar šo direktīvu. Šķiet, ka iesniedzējtiesa piekrīt līgumslēdzējas iestādes izvēlei pamatlietā izmantot šādu procedūru, lai veiktu steidzamu antigēna testu piegādi. Turklāt Austrijas valdība un Komisija uzsver, ka no Eiropas Komisijas norādījumiem par to, kā ar COVID‑19 krīzi saistītajā ārkārtas situācijā izmantot publiskā iepirkuma regulējumu (OV 2020, C 108 I, 1. lpp.), 2.3.4. punkta izriet, ka “sarunu procedūra bez iepriekšējas paziņojuma par līgumu publicēšanas var dot iespēju apmierināt neatliekamākās vajadzības” un ka šādu procedūru “izmanto, līdz tiek rasti stabilāki risinājumi, piemēram, pamatlīgumi par piegādēm un pakalpojumiem, ko piešķir, izmantojot parastās procedūras (arī paātrinātās procedūras)”.

81

Katrā ziņā nevar apstrīdēt, ka, ja nav iepriekš publicēts šīs direktīvas 49. pantā minētais paziņojums par līgumu vai tās 50. pantā minētais paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, attiecīgā persona nevar noteikt attiecīgās publiskā iepirkuma procedūras veidu, ne arī apstrīdamo lēmumu skaitu.

82

No tā izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, šādā situācijā nosakot attiecīgajai personai pienākumu pieteikumā par pagaidu noregulējumu un prasībā norādīt šāda veida informāciju, padara praktiski neiespējamu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu un tādējādi apdraud Direktīvas 89/665 lietderīgo iedarbību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 28. janvāris, Uniplex (UK), C‑406/08, EU:C:2010:45, 40. punkts, kā arī 2015. gada 12. marts, eVigilo, C‑538/13, EU:C:2015:166, 39. un 40. punkts), kuras mērķis ir nodrošināt, ka līgumslēdzēju iestāžu prettiesiskos lēmumus var efektīvi un cik vien ātri iespējams pārsūdzēt (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Orizzonte Salute, C‑61/14, EU:C:2015:655, 43. punkts).

83

Šāds tiesiskais regulējums ir pretrunā arī tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kuras ir garantētas Hartas 47. pantā, kas ir pietiekams pats par sevi un nav jāprecizē ar Savienības vai valsts tiesību normām, lai privātpersonām radītu tiesības, uz kurām var atsaukties (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 78. punkts).

84

Šādos apstākļos uz astotajiem un devītajiem jautājumu lietās C‑274/21 un C‑275/21 ir jāatbild, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru attiecīgajai personai ir noteikts pienākums pieteikumā par pagaidu noregulējumu vai prasībā norādīt attiecīgo publiskā iepirkuma procedūru un atsevišķi apstrīdamo lēmumu, ko tā apstrīd, ja līgumslēdzēja iestāde ir izvēlējusies publiskā iepirkuma procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, un paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vēl nav publicēts.

85

Ar trešajiem un ceturtajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, lai aprēķinātu vienotas likmes tiesāšanās izdevumu apmēru, kas attiecīgajai personai obligāti ir jāsamaksā, lai vienīgi šī iemesla dēļ netiktu noraidīts tās pieteikums par pagaidu noregulējumu vai prasība, tiesai pirms lēmuma pieņemšanas par šādu pieteikumu vai prasību ir jānosaka attiecīgās publiskā iepirkuma procedūras veids, attiecīgā (paredzamā) līguma vērtība, kā arī atsevišķi apstrīdamo lēmumu skaits un attiecīgā gadījumā noteiktas publiskā iepirkuma procedūras daļas, ja līgumslēdzēja iestāde ir izvēlējusies publiskā iepirkuma procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, un prasības celšanas brīdī paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vēl nav publicēts.

86

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta ceturto daļu dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz publisko iepirkumu procedūrām, uz ko tostarp attiecas Direktīva 2014/24, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un jo īpaši iespējami ātri pārsūdzēt saskaņā ar Direktīvas 89/665 2.–2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti Savienības tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgie valsts noteikumi, ar kuriem transponēti šie tiesību akti.

87

Kā atgādināts šī sprieduma 72. punktā, Direktīvā 89/665 tomēr nav nevienas tiesību normas, kas konkrēti attiektos uz tiesas izdevumiem, kuri attiecīgajām personām ir jāmaksā, ja saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu tās iesniedz pieteikumu par pagaidu noregulējumu vai ceļ prasību atcelt varbūtēji prettiesisku lēmumu saistībā ar publiskā iepirkuma procedūru.

88

To paturot prātā, dalībvalstīm, paredzot procesuālos noteikumus pārsūdzēšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt Savienības tiesībās paredzēto to kandidātu un pretendentu tiesību aizsardzību, kuriem ar līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem nodarīts kaitējums, ir jānodrošina, lai netiktu apdraudēta nedz Direktīvas 89/665 lietderīgā iedarbība, kuras mērķis ir nodrošināt, lai līgumslēdzēju iestāžu prettiesiskos lēmumus varētu efektīvi un pēc iespējas ātrāk pārskatīt, nedz privātpersonām Savienības tiesībās piešķirtās tiesības. Turklāt, kā izriet no Direktīvas 2007/66 36. apsvēruma, šī direktīva, kā arī Direktīva 89/665, kuru tā groza un papildina, tiecas nodrošināt, ka tiek pilnībā ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo un otro daļu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 12. decembris, Universale‑Bau u.c., C‑470/99, EU:C:2002:746, 72. un 73. punkts; 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c.,C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 42.–46. punkts; 2018. gada 7. augusts, Hochtief, C‑300/17, EU:C:2018:635, 38. punkts, kā arī 2021. gada 7. septembris, Klaipėdos regiono atliekų tvarkymo centras, C‑927/19, EU:C:2021:700, 128. punkts).

89

Ņemot to vērā, Direktīvas 89/665 tiesību normu, kas vērstas uz to, lai pretendentus aizsargātu no līgumslēdzējas iestādes patvaļas, mērķis ir pastiprināt pastāvošos mehānismus, lai garantētu Savienības noteikumu publiskā iepirkuma jomā efektīvu piemērošanu, it īpaši stadijā, kad pārkāpumi vēl var tikt laboti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 11. augusts, Komisija/Vācija,C‑433/93, EU:C:1995:263, 23. punkts, kā arī 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c.,C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 41. punkts).

90

Nepārskatāmā veidā organizētā publiskā iepirkuma procedūrā tiesībām lūgt pagaidu aizsardzību ir izšķiroša nozīme. Turklāt Direktīvas 89/665 5. apsvērumā ir noteikts, ka, tā kā publiskā iepirkuma procedūras ir tik īsas, kompetentām izskatīšanas iestādēm tostarpā jābūt pilnvarotām veikt pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir pārtraukt procedūru vai jebkuru lēmumu ieviešanu, kurus varētu pieņemt līgumslēdzēja iestāde; un ka procedūru īsuma dēļ ir jārīkojas ātri, ja notiek publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumi.

91

Lai sasniegtu šo mērķi, Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīs tiek izveidotas efektīvas un it īpaši iespējami ātras procedūras tādu lēmumu pārsūdzībai, ar kuriem ir pārkāptas Savienības tiesības publiskā iepirkuma jomā vai valstu tiesību normas, ar kurām šīs tiesības transponētas. Konkrētāk, šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm uzdots paredzēt pilnvarojumu – “tiklīdz rodas izdevība un panākot vienošanos, veikt pagaidu pasākumus, lai izlabotu varbūtējo pārkāpumu vai novērstu turpmāku kaitējumu attiecīgajām interesēm” (spriedums, 2010. gada 9. decembris, Combinatie Spijker Infrabouw‑De Jonge Konstruktie u.c., C‑568/08, EU:C:2010:751, 52. un 53. punkts).

92

Ja līgumslēdzēja iestāde ir izvēlējusies publiskā iepirkuma procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, un prasības atcelt ar šo procedūru saistītu lēmumu celšanas brīdī paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vēl nav publicēts, pastāv liels risks, ka šīs tiesības uz pagaidu aizsardzību tiks zaudētas, ja tiesai, kurai ir jālemj par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, būs obligāti jānosaka – pirms tā var veikt pagaidu pasākumu un tikai tādēļ, lai aprēķinātu vienotas likmes tiesāšanās izdevumu apmēru, kurš attiecīgajai personai ir jāsamaksā,– rīkotās publiskā iepirkuma procedūras veids, jāprecizē paredzamā attiecīgā līguma vērtība, kā arī jāapzina visi līgumslēdzējas iestādes pieņemtie lēmumi šajā procedūrā. Šis risks ir vēl lielāks, ja procedūra ir rīkota, pārkāpjot pārskatāmības principu, kas garantēts ar Direktīvas 2014/24 18. panta 1. punkta pirmo daļu. Šāda veida situācijās ir ļoti iespējams, ka šai tiesai ir jāiesaistās ilgā un sarežģītā izmeklēšanā. Tikmēr, kamēr šī izmeklēšana turpinās, minētajai tiesai nebūs iespējams apturēt prasītāja apstrīdētās līgumslēdzējas iestādes veiktās iegādes.

93

Šāds ierobežojums, kas ir jāievēro tiesai, kurai jālemj steidzamības tiesvedībā, tādējādi ir tik acīmredzami nesamērīgs, ka apdraud Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

94

Turklāt ir jāuzsver, kā jau ir norādījusi Tiesa, ka Direktīvas 89/665 lietderīgā iedarbība tiek apšaubīta, ja vienīgā iespējamā prasība ir tiesā, kas izskata lietu pēc būtības, celta prasība. Iespēja celt prasību par paša līguma atcelšanu nevar kompensēt neiespējamību apstrīdēt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas aktu pirms līguma noslēgšanas. Tādējādi gadījumā, ja līgums jau ir parakstīts, tas, ka vienīgā paredzētā pārbaude tiesā ir a posteriori pārbaude, nozīmē, ka tiek izslēgta iespēja celt prasību stadijā, kad pārkāpumi vēl var tikt laboti, un tādējādi tas neļauj prasītājam nodrošināt pilnīgu tiesību aizsardzību tiesā pirms līguma noslēgšanas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 3. aprīlis, Komisija/Spānija,C‑444/06, EU:C:2008:190, 38. punkts; 2009. gada 11. jūnijs, Komisija/Francija, C‑327/08, nav publicēts, EU:C:2009:371, 58. punkts, kā arī 2009. gada 23. decembris, Komisija/Īrija, C‑455/08, nav publicēts, EU:C:2009:809, 28. punkts).

95

Šādos apstākļos ar valsts tiesisko regulējumu, kas liedz tiesai, kurā iesniegts pieteikums par pagaidu noregulējumu, lemt par to līdz brīdim, kad, pirmkārt, tiek iegūta šī sprieduma 92. punktā minētā informācija un, otrkārt, šī pieteikuma iesniedzējs tādējādi ir samaksājis vienotas likmes tiesāšanās izdevumus, netiek ievērots ne Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ne Hartas 47. pants.

96

Savukārt prasība par ātru izskatīšanu nav tikpat stingra situācijā, kad attiecīgā persona vēršas ar prasību valsts tiesā, lai panāktu līgumslēdzējas iestādes atsevišķi apstrīdama lēmuma atcelšanu, kā tad, ja attiecīgā persona iesniedz pieteikumu par pagaidu noregulējumu preventīvos nolūkos. Līdz ar to tāds valsts tiesiskais regulējums kā Austrijas tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts pienākums sniegt šī sprieduma 92. punktā minēto informāciju procedūrā par līgumslēdzējas iestādes atsevišķi apstrīdama lēmuma atcelšanu, nav pretrunā Savienības tiesībām.

97

Tādējādi uz trešajiem un ceturtajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 ir jāatbild, ka Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

98

Ar desmitajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru attiecīgajai personai, kas iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu vai cēlusi prasību, ir noteikts pienākums maksāt vienotas likmes tiesāšanās izdevumus, kuru summu nav iespējams paredzēt, ja līgumslēdzēja iestāde ir izvēlējusies publiskā iepirkuma procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, vai, attiecīgā gadījumā, vēlāk nepublicējot paziņojumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kā dēļ attiecīgajai personai varētu būt neiespējami zināt līguma paredzamo vērtību, kā arī līgumslēdzējas iestādes pieņemto atsevišķi apstrīdamo lēmumu, pamatojoties uz kuriem šie izdevumi tiek aprēķināti, skaitu.

99

Vispirms ir jāuzsver, tāpat kā to ir norādījusi Austrijas valdība, ka vienotas likmes tiesāšanās izdevumu, kas publiskā iepirkuma jomā ir jāmaksā pieteikuma par pagaidu noregulējumu vai prasības iesniedzējam, aprēķināšanas noteikumi tam jau iepriekš var būt zināmi, jo tie ir skaidri noteikti Publisko iepirkumu likuma 340. pantā, lasot to kopā ar šī sprieduma 29. punktā minētajiem 2018. gada Noteikumiem par vienotas likmes nodevām.

100

Tomēr, ja līgumslēdzēja iestāde izmanto publiskā iepirkuma procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, attiecīgā persona, kas iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu vai cēlusi prasību, var nezināt ne attiecīgā līguma paredzamo vērtību, ne to atsevišķi apstrīdamo lēmumu skaitu, kurus līgumslēdzēja iestāde jau ir pieņēmusi un, pamatojoties uz kuriem tiek aprēķināti šie vienotas likmes izdevumi.

101

Līdz ar to šai personai var būt neiespējami paredzēt vienotas likmes tiesāšanās izdevumu summu, kas tai ir jāmaksā.

102

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietas apstākļos tieši tādēļ, ka EPIC nevarēja, pirmkārt, noteikt tās publiskā iepirkuma procedūras veidu, ko ir izmantojusi līgumslēdzēja iestāde, un, otrkārt, uzskaitīt šīs iestādes pieņemtos apstrīdamos lēmumus, šai sabiedrībai vispirms bija jāapstrīd līgumslēdzējas iestādes noslēgtais 21 pamatnolīgums, kā arī trīs lēmumi, kas pieņemti saistībā ar katru no šiem nolīgumiem. Tā kā EPIC bija izvēlējusies iesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kā arī prasību pēc būtības par visiem šiem lēmumiem, iesniedzējtiesas ieskatā tai esot jāmaksā vienotas likmes tiesāšanās izdevumi, kuru summa pārsniedz vienu miljonu euro.

103

Tādējādi valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts, ka attiecīgajai personai ir jāmaksā vienotas likmes tiesāšanās izdevumi, kuru summa nav paredzama pirms pieteikuma par pagaidu noregulējumu iesniegšanas vai prasības celšanas, tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošanu padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina un līdz ar to pārkāpj Hartas 47. pantu, tostarp tad, ja šī summa ir tikai niecīga daļa no attiecīgā(‑o) līguma(‑u) vērtības.

104

Tātad uz desmitajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 ir jāatbild, ka Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru attiecīgajai personai, kas iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu vai cēlusi prasību, ir noteikts pienākums maksāt vienotas likmes tiesāšanās izdevumus, kuru summu nav iespējams paredzēt, ja līgumslēdzēja iestāde ir izvēlējusies publiskā iepirkuma procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, vai, attiecīgā gadījumā, vēlāk nepublicējot paziņojumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kā dēļ šai attiecīgajai personai varētu būt neiespējami zināt attiecīgā līguma paredzamo vērtību, kā arī līgumslēdzējas iestādes pieņemto atsevišķi apstrīdamo lēmumu, pamatojoties uz kuriem šie izdevumi tiek aprēķināti, skaitu.

105

Ar septītajiem jautājumiem lietās C‑274/21 un C‑275/21 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 47. un 48. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru līgumslēdzējai iestādei, kura strīdā par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu ir atbildētāja, ir pienākums saistībā gan ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu, gan ar prasību iesniegt visu pieprasīto informāciju un dokumentus, pat ja, pirmkārt, pret to var tikt pieņemts aizmugurisks lēmums, un, otrkārt, šīs informācijas un dokumentu sniegšanas sekas var būt tādas, ka tās administratori un darbinieki kļūst krimināltiesiski atbildīgi.

106

Šajā ziņā ir jānorāda, tāpat kā to ir darījusi Austrijas valdība un kā tas ir uzsvērts šī sprieduma 53. punktā, ka no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šajā gadījumā atbildes uz šiem jautājumiem iespējamais atbilstīgums tiks pierādīts ar iespējamām turpmākām izmeklēšanām, kas veiktas saistībā ar plašsaziņas līdzekļos aplūkoto kriminālvajāšanu, kura skar konkrētus administratorus un attiecas uz pamatlietā aplūkoto antigēna testu iegādi.

107

Šādi rīkojoties, iesniedzējtiesa pati norāda uz septīto jautājumu hipotētisko raksturu šajās lietās. Tāpat šī tiesa tikai min kriminālvajāšanu, kas sākta pret Austrijas federālās valdības locekļiem, nenosakot, kāda ir saikne starp šo kriminālvajāšanu un izskatāmajām lietām.

108

Turklāt, kā rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi Komisija, minētajiem jautājumiem nav nozīmes, jo iesniedzējtiesa nepaskaidro, kā aizliegums liecināt pret sevi varētu tikt piemērots situācijā, kad līgumslēdzējas iestādes administratori vai darbinieki valsts tiesai nodod informāciju par līgumslēdzējas iestādes rīcību un viņiem pašiem a priori netiek piemērots kriminālsods.

109

Visbeidzot, iesniedzējtiesa vienīgi vispārīgi atsaucas uz Hartas 47. un 48. pantu, kā arī apgalvo, ka Austrijas tiesiskais regulējums būtiski ierobežo Direktīvā 89/665 garantētās tiesību aizsardzības tiesā efektivitāti, tomēr nenorādot, kuras Savienības tiesību normas var būt piemērojamas pamatlietā aplūkotajā situācijā, un tādējādi ļautu padarīt šos abus Hartas pantus piemērojamus pamatlietā.

110

No tā izriet, ka šie septītie jautājumi ir hipotētiski un tādējādi nepieņemami.

111

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: