I. Tiesvedības priekšvēsture

A. ISU

B. ISU pieņemtais regulējums

1. Iepriekšējas atļaujas noteikumi

2. Atbilstības noteikumi

C. Administratīvais process un strīdīgais lēmums

D. Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

II. Lietas dalībnieku prasījumi

III. Par apelācijas sūdzību

A. Par pirmo pamatu

1. Lietas dalībnieku argumenti

a) Par pirmo daļu

b) Par otro daļu

c) Par trešo daļu

2. Tiesas vērtējums

a) Par LESD 101. panta piemērojamību sportam kā saimnieciskai darbībai

b) Par LESD 101. panta 1. punktu

1) Par tādas rīcības konstatēšanu, kuras “mērķis” vai “sekas” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē

i) Par tādas rīcības konstatēšanu, kuras “mērķis” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci

ii) Par tādas rīcības konstatēšanu, kuras “sekas” ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana

2) Par iespēju noteiktu īpašu rīcību atzīt par tādu, uz kuru nav attiecināms LESD 101. panta 1. punkts

c) Par šajā lietā konstatēto pārkāpumu

d) Par tādas rīcības esamību, kuras “mērķis” ir ierobežot konkurenci šajā lietā

1) Par judikatūras, kas izriet no 2008. gada 1. jūlija sprieduma MOTOE (C‑49/07, EU:C:2008:376) un 2013. gada 28. februāra sprieduma Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas (C‑1/12, EU:C:2013:127), piemērojamību šajā lietā

2) Par šajā lietā aplūkotās rīcības kvalifikāciju

B. Par otro pamatu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

IV. Par pretapelācijas sūdzību

A. Par pirmo pamatu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

a) Par izskatāmā apelācijas sūdzības pamata pieņemamību un efektivitāti

b) Par lietas būtību

B. Par otro pamatu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Tiesas vērtējums

V. Par prasību lietā T‑93/18

A. Lietas dalībnieku argumenti

B. Tiesas vērtējums

VI. Par tiesāšanās izdevumiem

1

Ar apelācijas sūdzību International Skating Union (Starptautiskā Slidošanas savienība, turpmāk tekstā – “ISU”) lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 16. decembra spriedumu International Skating Union/Komisija (T‑93/18, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2020:610), ar kuru minētā tiesa daļēji noraidīja tās prasību atcelt Komisijas Lēmumu C(2017) 8230 final (2017. gada 8. decembris) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT/40208 – Starptautiskās Slidošanas savienības atbilstības noteikumi) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Mark Jan Hendrik Tuitert un Niels Kerstholt, kā arī European Elite Athletes Association (Eiropas Elites sportistu asociācija, turpmāk tekstā – “EU Athletes”) to iesniegtajā pretapelācijas sūdzībā arī lūdz daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu.

3

Lietas rašanās faktus, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–37. punktā, var rezumēt šādi.

4

ISU ir Šveicē dibināta privāttiesību apvienība. Tā apgalvo, ka ir vienīgā starptautiskā sporta federācija, ko daiļslidošanas un ātrslidošanas jomā (turpmāk tekstā – “slidošana”) atzinusi Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK). Tās struktūrvienības citastarp ietver “likumdošanas struktūru”, kas pazīstama kā “Kongress” un kas ir tās “augstākā līmeņa instance”, un “izpildstruktūru”, kas pazīstama kā “Padome”.

5

Šīs apvienības biedres ir valstu daiļslidošanas un ātrslidošanas apvienības, kuru biedri vai dalībnieki savukārt ir tādas apvienības un klubi, kuru sastāvā tostarp ir profesionāli sportisti, kas praktizē šīs sporta disciplīnas kā saimniecisko darbību.

6

Saskaņā ar tās statūtu 1. panta 1. punktu un 3. panta 1. punktu, uz kuriem ir atsauce strīdīgajā lēmumā, ISU mērķis ir regulēt, pārvaldīt, vadīt un popularizēt slidošanu pasaules līmenī.

7

Vienlaikus tā veic arī saimniecisku darbību, kas citastarp ietver starptautisku slidošanas sacensību rīkošanu, kā arī ar šīm sacensībām saistīto tiesību izmantošanu. Ātrslidošanas jomā šīs sacensības ietver arī Pasaules kausa izcīņu garajā un īsajā trasē, kā arī dažādus starptautiskus un Eiropas čempionātus. ISU ir atbildīga arī par Ziemas olimpisko spēļu slidošanas sacensību rīkošanu.

8

ISU ir pieņēmusi un publicējusi regulējumu, kodeksu un paziņojumu kopumu, kas citastarp ietver šādus noteikumus.

9

2015. gada 20. oktobrīISU publicēja Paziņojumu Nr. 1974 “Atklātās starptautiskās sacensības”, kurā ir noteikta procedūra, kā iegūstama iepriekšēja atļauja rīkot starptautiskas sacensības slidošanā, un kurš ir piemērojams gan valstu apvienībām, kas ir ISU biedres, gan visiem tiesību subjektiem vai uzņēmumiem, kas ir trešās personas (turpmāk tekstā – “iepriekšējas atļaujas noteikumi”).

10

Šajā paziņojumā vispirms ir paredzēts, ka šādu sacensību rīkošanai ir jāsaņem ISU iepriekšēja atļauja un to norisei ir jāatbilst šīs apvienības pieņemtajiem noteikumiem. Šajā ziņā tajā it īpaši ir precizēts, ka termiņš iepriekšējas atļaujas lūguma iesniegšanai ir seši mēneši pirms plānotās sacensību norises dienas, ja tās rīko tiesību subjekts vai uzņēmums, kas ir trešā persona, un trīs mēneši pirms minētās dienas, ja tās rīko valsts apvienība, kas ir ISU biedre.

11

Turpinājumā minētajā paziņojumā ir uzskaitīta virkne prasību – vispārīgas, finansiālas, tehniskas, komerciālas, sporta un ētikas, kuras ir jāievēro visiem slidošanas sacensību rīkotājiem. No šīm prasībām citastarp izriet, ka ikvienam lūgumam piešķirt iepriekšēju atļauju ir jāpievieno finanšu, tehniska, komerciāla un sporta informācija (sacensību norises vieta, piešķiramo balvu apmērs, komercdarbības plāns, budžets, pasākuma atspoguļojums televīzijā utt.), ka ikvienam rīkotājam ir pienākums iesniegt deklarāciju, kurā apliecināts, ka tas piekrīt ISU ētikas kodeksam, un ka ISU var pieprasīt tai iesniegt papildu informāciju par šiem dažādajiem elementiem.

12

Visbeidzot Paziņojumā Nr. 1974 ISU ir rezervējusi sev tiesības ar lēmumu pieņemt vai noraidīt iepriekšējas atļaujas lūgumu, pamatojoties gan uz šajā paziņojumā noteiktajām prasībām, gan uz šīs apvienības pamatmērķiem, kas definēti it īpaši tās statūtu 3. panta 1. punktā. Minētajā paziņojumā ir arī paredzēts, ka gadījumā, ja šāds lūgums tiek noraidīts, sacensību rīkotājs var pārsūdzēt ISU lēmumu Sporta šķīrējtiesā (turpmāk tekstā – “CAS”), kas atrodas Lozannā (Šveicē), atbilstoši noteikumiem, kurus ISU pieņēmusi, lai izveidotu strīdu izšķiršanas mehānismu (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesas noteikumi”).

13

ISU regulējumā ir ietverti noteikumi, kas tiek dēvēti par “atbilstības noteikumiem” un kas paredz nosacījumus, ar kādiem sportisti var piedalīties slidošanas sacensībās. Šajos atbilstības noteikumos ir paredzēts, ka šādām sacensībām, pirmām kārtām, ir jābūt ISU vai tās biedru atļautām un, otrām kārtām, tām ir jāatbilst šīs apvienības pieņemtajiem noteikumiem.

14

Minētajos atbilstības noteikumos, to redakcijā, kas pieņemta 2014. gadā, citstarp bija ietverts 102. noteikuma 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts, saskaņā ar kuru personai “ir priekštiesības piedalīties pasākumos un sacensībās, kas ietilpst ISU atbildības jomā, tikai tad, ja šī persona ievēro ISU principus un politiku, kas izklāstīti [tās] statūtos”, un 102. noteikuma 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts, kurā bija noteikts, ka “atbilstības nosacījums ir paredzēts, lai nodrošinātu ISU – kas savus finansiālos ieņēmumus izmanto ISU sporta disciplīnu pārvaldībai un attīstībai, kā arī [tās] biedru un slidotāju atbalstīšanai – saimniecisko interešu un citu interešu pienācīgu aizsardzību”.

15

Šajos noteikumos bija ietverts arī 102. noteikuma 2. punkta c) apakšpunkts, 102. noteikuma 7. punkts un 103. noteikuma 2. punkts, no kuriem izrietēja, ka gadījumā, ja sportists piedalās sacensībās, kuras nav atļāvusi ISU un/vai kāda valsts apvienība, kas ir tās biedre, attiecīgajai personai var tikt piemērots sods, kas tiek dēvēts par “atbilstības zaudēšanu” vai “neatbilstību” un kas izraisa izslēgšanu uz mūžu no visām ISU rīkotajām sacensībām.

16

2016. gadā atbilstības noteikumi tika daļēji pārskatīti.

17

Šīs daļējās pārskatīšanas rezultātā 102. noteikuma 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā vairs nav atsauces uz “ISU saimniecisko interešu un citu interešu pienācīgu aizsardzību”. Tā vietā tajā tagad ir noteikts, ka “atbilstības nosacījums ir paredzēts, lai nodrošinātu [šīs apvienības] – kas savus finansiālos ieņēmumus izmanto ISU sporta disciplīnu pārvaldībai un attīstībai, kā arī [tās] biedru un slidotāju atbalstīšanai – ētikas vērtību, statūtos noteikto mērķu un citu leģitīmo interešu pienācīgu aizsardzību”.

18

Saskaņā ar 102. noteikuma 7. punktu, tā redakcijā, kas izriet no minētās daļējās pārskatīšanas, gadījumā, ja sportists piedalās sacensībās, kuras nav atļāvusi ISU un/vai kāda valsts apvienība, kas ir tās biedres, viņam var tikt izteikts brīdinājums vai piemērots sods, kas tiek dēvēts par “atbilstības zaudēšanu” vai “neatbilstību” un kas izraisa izslēgšanu no visām ISU rīkotajām sacensībām vai nu uz noteiktu laiku vai uz mūžu.

19

Papildus šiem dažādajiem noteikumiem ISU statūtu 25. pantā sportistiem, kuri vēlas apstrīdēt lēmumu, ar ko viņiem ir piemērots sods – “atbilstības zaudēšana” vai “neatbilstība”, ir paredzēta iespēja iesniegt sūdzību par šo lēmumu CAS atbilstoši šķīrējtiesas noteikumiem.

20

M. Tuitert un N. Kerstholt abi ir profesionāli ātrslidotāji, kuri dzīvo Nīderlandē. Viņi ir Koninklijke Nederlandsche Schaatsenrijders Bond (KNSB), Nīderlandes Karalistes Slidošanas federācijas, kas ir ISU biedre, dalībnieki.

21

EU Athletes apgalvo, ka ir galvenā Eiropas apvienība, kas pārstāv sportistus un spēlētājus, kuri darbojas dažādās sporta disciplīnās.

22

M. Tuitert un N. Kerstholt2014. gada 23. jūnijā iesniedza Eiropas Komisijā sūdzību, kurā apgalvoja, ka ar ISU pieņemtajiem iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem tiek pārkāpts LESD 101. un 102. pants.

23

Komisija 2015. gada 5. oktobrī nolēma sākt procedūru attiecībā uz šo jautājumu.

24

2016. gada 29. septembrī Komisija nosūtīja ISU paziņojumu par iebildumiem, kurā tā būtībā apgalvoja, ka šī apvienība ir pārkāpusi LESD 101. pantu. ISU atbildēja uz šo paziņojumu par iebildumiem 2017. gada 16. janvārī.

25

2017. gada 8. decembrī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu. Kā norādīts šī lēmuma 3. apsvērumā, tas principā skar ISU atbilstības noteikumus, kas izklāstīti šī sprieduma 13.–18. punktā un kas ļauj šai apvienībai kontrolēt sportistu piedalīšanos slidošanas sacensībās un sodīt tos par piedalīšanos sacensībās, kuras tā nav atļāvusi. Tomēr, kā izriet no šī paša apsvēruma, šis lēmums skar arī šī sprieduma 9.–12. punktā izklāstītos noteikumus par minēto sacensību iepriekšēju atļaušanu, ko veic ISU. Visbeidzot, kā norādīts minētā lēmuma 5. un 6. apsvērumā, tas attiecas arī uz šī sprieduma 19. punktā minētajiem šķīrējtiesas noteikumiem.

26

Strīdīgā lēmuma 112. un 115. apsvērumā Komisija definēja konkrēto tirgu kā starptautisko ātrslidošanas sacensību rīkošanas un komercializācijas pasaules tirgu, kā arī dažādo ar šīm sacensībām saistīto tiesību izmantošanu.

27

Šī lēmuma 116.–134. apsvērumā Komisija norādīja, ka ISU bija spēcīga pozīcija konkrētajā tirgū un ka tā varēja būtiski ietekmēt konkurenci, kas varēja pastāvēt šajā tirgū. Elementi, kurus tā ir ņēmusi vērā, lai pamatotu šo vērtējumu, it īpaši ietver, pirmkārt, centrālo lomu, kāda šai apvienībai ir šajā tirgū kā vienīgajai starptautiskajai sporta apvienībai, ko slidošanas jomā ir atzinusi SOK, un kā apvienībai, kuras mērķis ir regulēt, pārvaldīt, vadīt un popularizēt šo sporta disciplīnu pasaules mērogā, un, otrkārt, apstākli, ka tā paralēli arī rīko un komercializē galvenās starptautiskās sacensības šajā jomā. Analizējot šo jautājumu, Komisija tostarp ir balstījusies uz ISU pilnvarām pieņemt noteikumus, kas ir saistoši visām valstu apvienībām, kuras ir tās biedres, kā arī visām starptautiskajām ātrslidošanas sacensībām neatkarīgi no tā, vai tās rīko pati ISU, tās biedri vai tiesību subjekti vai uzņēmumi, kas ir trešās personas. Tā arī būtībā norādīja, ka šie noteikumi attiecas uz visiem jautājumiem, kas saistīti ar šo sacensību rīkošanu, norisi un komercializāciju (iepriekšēja atļauja, spēles noteikumi, tehniskās prasības, finanšu nosacījumi, sportistu dalība, tiesību pārdošana, sodu piemērošana, strīdu izšķiršana utt.), un ka tie ir piemērojami visiem dalībniekiem, kas piedalās šajās sacensībās vai ir iesaistīti to rīkošanā vai izmantošanā (valstu apvienības, sportisti, organizatori, televīzijas apraides raidorganizācijas, sponsori u.c.).

28

Minētā lēmuma 146.–152. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka ISU ir jākvalificē gan kā “uzņēmumu apvienība” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo tās biedri ir valstu slidošanas apvienības, kuras pašas var tikt kvalificētas kā “uzņēmumi” šīs tiesību normas izpratnē, jo tās veic saimniecisko darbību, kas ietver sacensību rīkošanu un komercializāciju, kā arī dažādo ar tām saistīto tiesību izmantošanu, gan kā “uzņēmums” minētās tiesību normas izpratnē, jo tā arī veic šādu saimniecisko darbību. Komisija arī atzina, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi ir kvalificējami kā “uzņēmumu apvienību lēmumi” šīs tiesību normas izpratnē.

29

Strīdīgā lēmuma 162.–188. apsvērumā Komisija būtībā norādīja, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci konkrētajā tirgū LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo, izvērtējot šo noteikumu saturu, to ekonomisko un juridisko kontekstu un mērķus, ko ar tiem bija paredzēts sasniegt, tika konstatēts, ka tie ļāva ISU, pirmkārt, liegt potenciālajiem konkurējošu starptautisku ātrslidošanas sacensību rīkotājiem piekļūt šim tirgum un, otrkārt, ierobežot profesionālo ātrslidotāju iespēju brīvi piedalīties šādās sacensībās, tādējādi liedzot potenciālajiem šo sacensību rīkotājiem iespēju izmantot to sportistu pakalpojumus, kuru klātbūtne ir nepieciešama šādu sacensību rīkošanai.

30

Šī lēmuma 189.–209. apsvērumā Komisija secināja, ka, ņemot vērā vērtējumu, kas ir apkopots iepriekšējā punktā, nebija jāpārbauda iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu ietekme uz konkurenci, un pēc tam tā izklāstīja iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka šo noteikumu sekas bija arī konkurences ierobežošana konkrētajā tirgū.

31

Minētā lēmuma 210.–266. apsvērumā Komisija būtībā norādīja, ka nevar uzskatīt, ka šie noteikumi neietilpst LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā tādēļ, ka tie ir pamatoti ar leģitīmiem mērķiem un ir nepieciešami šo mērķu sasniegšanai.

32

Šī paša lēmuma 268.–286. apsvērumā Komisija būtībā atzina, ka, lai gan šķīrējtiesas noteikumi paši par sevi nav konkurences ierobežojums, tie tomēr ir uzskatāmi par tādiem, kas pastiprina no iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem izrietošo konkurences ierobežojumu.

33

Strīdīgā lēmuma 287.–348. apsvērumā Komisija citstarp norādīja, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi neatbilst LESD 101. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, lai būtu iespējams piemērot atbrīvojumu, ka šie noteikumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un ka ir jāuzdod ISU izbeigt šajā lēmumā konstatēto pārkāpumu, paredzot naudas sodu gadījumā, ja pārkāpums netiktu izbeigts. Minētā lēmuma 338.–342. apsvērumā Komisija it īpaši precizēja, ka pasākumiem, kurus tā ir uzdevusi ISU veikt ar mērķi izbeigt šo pārkāpumu, citastarp ir jāietver, pirmkārt, objektīvu, pārskatāmu, nediskriminējošu un samērīgu iepriekšējas atļaujas un sodu piemērošanas kritēriju noteikšanu, otrkārt, atbilstošu iepriekšējas atļaujas un sodu piemērošanas procedūru ieviešanu un, treškārt, šķīrējtiesas noteikumu grozījumus, lai nodrošinātu minēto procedūru noslēgumā pieņemto lēmumu efektīvu pārbaudi.

34

Strīdīgā lēmuma rezolutīvajā daļā ir ietverts 1. pants, saskaņā ar kuru ISU“ir pārkāpusi [LESD] 101. pantu [..], pieņemdama un piemērodama attiecībā uz ātrslidošanu atbilstības noteikumus, it īpaši [..] 2014. gada un 2016. gada vispārīgo noteikumu 102. un 103. noteikumu”. Tajā ir iekļauts arī 2. pants, ar kuru ISU ir uzdots izbeigt šo pārkāpumu un atturēties no tā atkārtošanas, kā arī 4. pants, kurā paredzēta periodisku soda maksājumu uzlikšana šo rīkojumu neievērošanas gadījumā.

35

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 19. februārī, ISU cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu. Šīs prasības atbalstam tā izvirzīja astoņus pamatus, kuri būtībā attiecās: pirmais – uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, otrais līdz piektais – uz LESD 101. panta pārkāpumu, ciktāl šis pants tika piemērots iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem, sestais – uz minētā panta pārkāpumu, ciktāl tas tika piemērots šķīrējtiesas noteikumiem, un septītais un astotais – attiecīgi uz tai adresēto rīkojumu un noteikto periodisko soda maksājumu prettiesisko raksturu.

36

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2018. gada 1. jūnijā, M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

37

Ar 2018. gada 12. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva šīm personām iestāties lietā.

38

2019. gada 20. decembrī Vispārējā tiesa nodeva lietu izskatīšanai paplašinātā iztiesāšanas sastāvā.

39

2020. gada 16. decembrī Vispārējā tiesa pasludināja pārsūdzēto spriedumu, kurā tā būtībā nosprieda, ka strīdīgais lēmums nav prettiesisks daļā, kura attiecas uz iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem, bet ir prettiesisks daļā, kura attiecas uz šķīrējtiesas noteikumiem.

40

Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52.–63. punktā atzina, ka pirmais pamats, kas attiecas uz pretrunīgu strīdīgā lēmuma pamatojumu, nav pamatots.

41

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64.–123. punktā konstatēja, ka ISU izvirzītais otrais un ceturtais pamats neļauj atzīt par kļūdainu Komisijas vērtējumu, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu mērķis ir ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

42

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 69.–76. punktā būtībā vispirms nosprieda, ka, pat ja ISU regulēšanas, kontroles, lēmumpieņemšanas un sodu piemērošanas pilnvaras tai nav deleģējusi valsts iestāde, šīs apvienības kā vienīgās starptautiskās sporta apvienības slidošanas jomā pieņemtie noteikumi ir jāizvērtē, citstarp ņemot vērā judikatūru, kas attiecas uz paralēlu saimnieciskās darbības veikšanu, ko veic viens un tas pats tiesību subjekts, kā arī pilnvarām, kuras var izmantot, lai liegtu ienākt tirgū tiesību subjektiem vai uzņēmumiem, kas ir faktiski vai potenciāli konkurenti (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, un 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127). Šajā kontekstā Vispārējā tiesa arī norādīja, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi attiecas uz vislielākā mēroga un ienesīgāko starptautisko ātrslidošanas sacensību rīkošanu, it īpaši uz šo sacensību iepriekšēju atļaušanu, kā arī sportistu dalību tajās.

43

Turpinājumā šī tiesa pārsūdzētā sprieduma 77.–121. punktā atzina, ka, ņemot vērā iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu saturu, to mērķus, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, Komisija varēja pamatoti secināt, ka šo noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

44

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 123. punktā konstatēja, ka līdz ar to nav papildus jāizvērtē argumenti, kurus ISU bija izvirzījusi trešajā pamatā, lai apstrīdētu Komisijas vērtējumu par šo noteikumu faktisko vai iespējamo ietekmi uz konkurenci.

45

Treškārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 124.–130. punktā norādīja, ka pretēji tam, ko piektajā pamatā ir apgalvojusi ISU, Komisija nav pārkāpusi LESD 101. panta teritoriālo piemērošanas jomu, strīdīgajā lēmumā ņemdama vērā ISU atteikumu atļaut rīkot plānotās ātrslidošanas sacensības Dubaijā (Apvienotie Arābu Emirāti), t.i., trešajā valstī. Šajā ziņā Vispārējā tiesa būtībā atzina, ka minētā iestāde ir atsaukusies uz šo apstākli, lai ilustrētu ISU pieņemto iepriekšējas atļaujas noteikumu piemērošanu, turklāt pierādot, ka šie noteikumi varēja radīt tūlītējas, būtiskas un paredzamas sekas Savienībā.

46

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa, vispirms pārsūdzētā sprieduma 134.–140. punktā atzīdama par efektīvu ISU izvirzīto sesto pamatu par vērtējumu, kuru Komisija strīdīgajā lēmumā bija veikusi attiecībā uz šķīrējtiesas noteikumiem, minētā sprieduma 141.–164. punktā apmierināja šo pamatu.

47

Piektkārt un visbeidzot, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 165.–178. punktā attiecīgi secināja, ka ISU izvirzītais septītais un astotais pamats, kuri attiecās uz strīdīgajā lēmumā paredzēto rīkojumu un naudas sodu tiesiskumu, ir daļēji apmierināmi, ciktāl šie rīkojumi un naudas sodi attiecas uz šķīrējtiesas noteikumiem. Vienlaikus pārējā daļā tā šos pamatus noraidīja.

48

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Vispārējā tiesa daļēji atcēla strīdīgā lēmuma 2. un 4. pantu, bet pārējā daļā prasību noraidīja.

49

Apelācijas sūdzībā ISU lūdz Tiesu:

50

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest ISU atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

51

M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes lūdz apelācijas sūdzību noraidīt.

52

Pretapelācijas sūdzībā M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes lūdz Tiesu:

53

Komisija lūdz apmierināt pretapelācijas sūdzību un piespriest ISU atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

54

ISU lūdz noraidīt pretapelācijas sūdzību un piespriest M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

55

Prasījumu daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu pamatojumam ISU ir izvirzījusi divus pamatus, kas attiecas uz LESD 263. panta apvienojumā ar 101. panta 1. punktu pārkāpumu.

56

Tā arī lūdz Tiesu izskatīt lietu un pieņemt nolēmumu tajā.

57

Pirmajā pamatā, kas iedalīts trīs daļās, ISU būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi tās uzdevumu, kas tai ir kā tiesai, kura pārbauda to lēmumu tiesiskumu, kurus Komisija ir pieņēmusi, piemērojot konkurences noteikumus, un ir pārkāpusi LESD 101. panta 1. punktā paredzēto konkurences ierobežojuma “mērķa” dēļ jēdzienu.

58

Pirms šī pamata izklāsta ISU ir norādījusi trīs konteksta elementus, kuriem tās ieskatā būtu jāatvieglo šī pamata izskatīšana.

59

Pirmkārt, tā norāda, ka atbilstības noteikumi, kas reglamentē sportistu dalību slidošanas sacensībās, gandrīz gadsimtu (1892.–1990. gads) bija piemērojami vienīgi amatieriem, līdz brīdim, kad, mainoties SOK nostājai, tika nolemts ļaut šajās sacensībās piedalīties arī profesionāļiem. Tā piebilst, ka tieši šīs notikumu attīstības rezultātā tika ieviesti minētajām sacensībām piemērojamie iepriekšējas atļaujas noteikumi, lai nodrošinātu, ka šīs sacensības pasaules mērogā norisinās atbilstoši vieniem un tiem pašiem noteikumiem, neatkarīgi no tā, vai tās rīko ISU vai tiesību subjekts vai uzņēmums, kas ir trešā persona.

60

Otrkārt, ISU apgalvo, ka strīdīgais lēmums ir attiecināms uz ātrslidošanu, kas ir nišas sporta disciplīna, kura tai 2016. gadā nodrošināja apgrozījumu 5 miljonu Šveices franku (CHF) apmērā (aptuveni 5,1 miljons EUR pēc pašreizējā valūtas maiņas kursa) no kopējā gandrīz 32 miljonu CHF (aptuveni 32,7 miljoni EUR pēc pašreizējā valūtas maiņas kursa) apgrozījuma, un attiecīgo starpību veido pazīstamākā sporta disciplīna – daiļslidošana. Tā piebilst, ka plašai sabiedrībai šai nišas sporta disciplīnai ir visai zema pievilcība un ka tieši šī situācija izskaidro to, kādēļ pirms strīdīgajā lēmumā minētās personas neviens cits tiesību subjekts vai uzņēmums, kas ir trešā persona, nebija iesniedzis tai lūgumu rīkot starptautiskas sacensības šajā jomā. Turpretī daiļslidošanas jomā tā pēdējo 20 gadu laikā esot saņēmusi 20 šādus lūgumus, un visi šie lūgumi esot tikuši apstiprināti. ISU arī precizē, ka atteikums apmierināt vienīgo lūgumu, kas ātrslidošanas jomā tai tika iesniegts divreiz (proti, 2011. gadā un pēc tam 2014. gadā), bija pamatots ar centrālo lomu, kādu plānoto starptautisko sacensību rīkotājs vēlējās piešķirt derībām. Turklāt šīs plānotās sacensības 2016. gadā beidzot tika atļautas Nīderlandē tādā formātā, kas vairs neietvēra derības.

61

Treškārt, ISU ir norādījusi, ka, lai gan iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumus Komisija strīdīgajā lēmumā ir kvalificējusi kā konkurences ierobežojumu “mērķa” un “seku” dēļ, tā tomēr atteicās no principiālajiem iebildumiem pret šiem noteikumiem, kurus tā sākotnēji bija paudusi savā paziņojumā par iebildumiem, koncentrējoties uz to patvaļīgo un nesamērīgo raksturu šajā lietā. Tas turklāt izskaidrojot, kādēļ ISU strīdīgā lēmuma 2. pantā ietvertos rīkojumus ir īstenojusi, tostarp, izmantojot paziņojumu, kura mērķis bija grozīt šos noteikumus, nevis tos atcelt.

62

Norādīdama, ka ISU nav apgalvojusi, ka Tiesā būtu sagrozīti fakti un ka tādējādi pārsūdzētajā spriedumā minētie fakti būtu uzskatāmi par galīgi pierādītiem, Komisija tomēr apstrīd ISU apelācijas stadijā norādīto konteksta elementu precizitāti. It īpaši tā apgalvo, pirmkārt, ka 20 starptautiskās daiļslidošanas sacensības, kuras tā bija atļāvusi rīkot, patiesībā rīkoja nevis tiesību subjekti vai uzņēmumi, kas ir trešās personas, bet gan šīs apvienības biedri. Otrkārt, ierosināto ātrslidošanas sacensību, ko ISU beidzot atļāva rīkot 2016. gadā, rīkošanu šajā laikposmā no tās tāpat pārņēma kāda valsts apvienība, kas ir ISU biedre. Treškārt, ISU atteikums atļaut rīkot šīs plānotās sacensības, kādas sākotnēji bija iecerējis uzņēmums, kas ir trešā persona, tika pieņemts brīdī, kad šī apvienība jau pilnībā apzinājās, ka šajā ziņā derību rīkošana vairs nav paredzēta.

63

Turklāt Komisija uzsver, ka apelācijas sūdzība ir jāizskata, ņemot vērā strīdīgo lēmumu un pārsūdzēto spriedumu, un ievērojot ietekmi, kāda ISU pieņemtajiem noteikumiem ir ne tikai uz sportistiem, kuriem šie noteikumi liedz brīvi piedāvāt pakalpojumus citiem potenciālajiem starptautisko sacensību rīkotājiem, kas nav šī apvienība un tās biedri, bet arī uz pašiem šiem tirgus dalībniekiem, kuriem šie noteikumi liedz brīvi rīkot starptautiskas sacensības gan tieši (iepriekšējas atļaujas noteikumi), gan netieši (atbilstības noteikumi).

64

M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes piekrīt šiem argumentiem.

65

Pirmā pamata pirmajā daļā ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi kā nepamatotus, neefektīvus vai neizvērtētus atsevišķus argumentus un pierādījumus, kurus tā bija izvirzījusi pirmajā instancē saistībā ar tās otro atcelšanas pamatu, kas attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, lai apstrīdētu vērtējumu, ar kuru Komisija bija pamatojusi konstatējumu par konkurences ierobežojumu “mērķa” dēļ.

66

Šajā ziņā tā vispirms apgalvo, ka strīdīgajā lēmumā Komisija praktiski ir kopumā izvērtējusi iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu pieņemšanu un piemērošanu, un pēc tam ir kvalificējusi abus šos elementus kā konkurences ierobežojumu “mērķa” dēļ, kā Vispārējā tiesa to arī ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 57. un 126. punktā.

67

Turpinājumā ISU norāda, ka tās izvirzītajā otrajā atcelšanas pamatā tā aicināja Vispārējo tiesu noraidīt šo juridisko kvalifikāciju, kā arī iebilst pret acīmredzamajām kļūdām vērtējumā, kuru dēļ Komisija bija veikusi šo kvalifikāciju. It īpaši ISU precizē, ka tā pirmajā instancē bija apstrīdējusi dažādos Komisijas secinājumus, kas ietverti strīdīgā lēmuma 174.–179. apsvērumā un attiecas uz iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu piemērošanu, kā to attiecībā uz ātrslidošanu apliecinot tās, iespējams, tīšais un pret konkurenci vērstais atteikums atļaut rīkot to sākotnējā formātā vienīgās konkurējošās starptautiskās sacensības, kuras bija ierosinātas pēdējo 20 gadu laikā, un attiecībā uz daiļslidošanu – paralēli izsniegtās atļaujas aptuveni 20 starptautiskām sacensībām, ko rīko trešās personas.

68

Visbeidzot ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi savas pilnvaras atbilstoši LESD 263. pantam, pārsūdzētā sprieduma 116., 117., 121. un 127. punktā noraidīdama tās šajā ziņā izvirzītos argumentus un pierādījumu elementus, pamatojoties uz to, ka tie esot nepamatoti, neefektīvi vai pat nenozīmīgi, jo skar vai nu apzinātu rīcību un piemērošanu, kas nebija jāņem vērā, lai konstatētu konkurences ierobežojumu “mērķa” dēļ, vai arī citu sporta disciplīnu, nevis to, kas veido tirgu, uz kuru attiecas šis ierobežojums. Tāpat šī tiesa neesot ņēmusi vērā arī citus tai iesniegtos argumentus vai pierādījumu elementus, citstarp tos, kas attiecas uz derībām. Šajā ziņā ISU uzsver, ka, lai gan starptautiskajās sacensībās, ko tai bija ierosinājusi rīkot trešā persona, šādas derības faktiski nebija paredzētas, šīs derības tomēr bija tās koncepcijas pamatā, ko šo sacensību rīkotājs bija plānojis virzīt.

69

Komisija, ko atbalsta M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes, apstrīd visus šos argumentus.

70

Pirmā pamata otrajā daļā ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa, konstatēdama tāda pārkāpuma esamību, kas atšķiras no tās strīdīgā lēmuma 1. pantā konstatētā, ir aizstājusi Komisijas veikto faktisko un juridisko vērtējumu ar savējo, neievērodama savas pilnvaras atbilstoši LESD 263. pantam un kļūdaini interpretēdama LESD 101. panta 1. punktu.

71

Šajā ziņā tā apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir ne tikai koncentrējusies uz rīcību, kas daļēji atšķīrās no Komisijas inkriminētās rīcības (vēršoties pret pašu iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu esamību, nevis to pieņemšanu un piemērošanu kopumā), bet ir arī atšķirīgi kvalificējusi šo rīcību. Attiecībā uz šo otro aspektu Vispārējā tiesa būtībā esot secinājusi, ka pastāv konkurences ierobežojums “mērķa” dēļ, turklāt balstīdamās ne tikai uz elementiem, kurus Komisija ir norādījusi strīdīgā lēmuma 8.3. iedaļā (“Konkurences ierobežojums mērķa dēļ”), bet arī uz elementiem, kas minēti tā 8.5. iedaļā (“Atbilstības noteikumi, kas ietilpst [LESD] 101. panta piemērošanas jomā”). Tomēr šī pēdējā iedaļa attiecoties uz atsevišķu jautājumu.

72

Otrkārt, šī strīdīgā lēmuma pārformulēšana pati par sevi esot balstīta uz juridiski kļūdainu LESD 101. panta 1. punkta interpretāciju.

73

Proti, šajā tiesību normā esot nošķirti konkurences ierobežojumi “mērķa” un “seku” dēļ, jo pirmā no šīm abām kvalifikācijām ir piemērojama tikai tādai rīcībai, kas pēc savas būtības var tikt uzskatīta par konkurencei kaitējošu. Šajā lietā Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi, kā dažādie elementi, uz kuriem tā ir atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 87.–89., 91.–93. un 101.–110. punktā, var pamatot šādu kvalifikāciju. Gluži pretēji, tā esot vienīgi abstrakti un bez konteksta izvērtējusi iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu formulējumu, kā arī ar tiem sasniedzamos mērķus, un pēc tam šīs izvērtēšanas noslēgumā secinājusi, ka pastāv iespējamība vai risks, ka šie noteikumi, ņemot vērā rīcības brīvību, kas ar tiem ir piešķirta ISU, var tikt izmantoti pretkonkurences mērķiem.

74

Turklāt judikatūrai, uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies minētajā analīzē (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, un 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127), esot nozīme tikai tad, ja pastāv konkurences ierobežojumi “seku” dēļ, un šo judikatūru attiecīgi nevarot piemērot pēc analoģijas, lai lemtu par iespējamu konkurences ierobežojumu “mērķa” dēļ esamību, kā Vispārējā tiesa to ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 72. un 88. punktā.

75

Komisija, ko atbalsta M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes, apstrīd visus šos argumentus.

76

Pirmā pamata trešajā daļā ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, apstiprinādama vērtējumu, kura rezultātā Komisija kvalificēja iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumus kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

77

Šajā ziņā tā norāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka šādas kvalifikācijas pamatojumam var atsaukties uz šo noteikumu saturu.

78

Pretēji tam, ko Komisija konstatējusi strīdīgā lēmuma 162. un 163. apsvērumā, kā arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. un 95. punktā, ar to vien, ka minētajos noteikumos ir paredzēta ISU iespēja piemērot virkni smagu sodu sportistiem, kuri piedalās neatļautās starptautiskās ātrslidošanas sacensībās, nav pietiekami, lai pierādītu konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību. Attiecīgi joprojām esot nepieciešams, lai, izvērtējot minēto noteikumu sekas, tiktu konstatēts, ka tie ir piemēroti sportistiem, kas ir piedalījušies sacensībās, kuru rīkošana netika atļauta prettiesiska iemesla dēļ.

79

Turpinājumā, pretēji tam, kas citstarp izriet no strīdīgā lēmuma 163. apsvēruma un ko Vispārējā tiesa ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 85.–89. punktā, tas, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumos nav atsauces uz precīzi identificējamiem mērķiem, tajos nav ietverti skaidri definēti kritēriji un tādējādi ISU ir rīcības brīvība vai vismaz pārāk plaša novērtējuma brīvība to piemērošanā, pats par sevi arī neļauj konstatēt konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību. Arī šajā gadījumā esot jāizvērtē šo noteikumu konkrētās sekas.

80

Turklāt pretēji tam, ko Komisija citstarp ir norādījusi strīdīgā lēmuma 164. un 165. apsvērumā, tas, ka šo noteikumu 2014. gadā pieņemtajā redakcijā ir atsauce uz ISU saimniecisko interešu aizsardzību, pats par sevi neļaujot konstatēt konkurences ierobežojuma esamību, ko Vispārējā tiesa arī esot atzinusi pārsūdzētā sprieduma 98. un 109. punktā.

81

Visbeidzot, pretēji Komisijas strīdīgā lēmuma 166. apsvērumā konstatētajam, kā arī Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 97. punktā atzītajam, neesot nozīmes tam, ka minētie noteikumi var tikt piemēroti sportistiem, kuri piedalās trešo personu rīkotās starptautiskās sacensībās, kuras ISU nav atļāvusi, neatkarīgi no tā, vai pastāv kalendārs konflikts starp šīm sacensībām un ISU rīkotajām vai atļautajām sacensībām, jo nevis šāda kalendāra konflikta esamība, bet gan derību popularizēšana bija iemesls, kādēļ šī apvienība noraidīja trešās personas plānotās starptautiskās sacensības to sākotnējā versijā, kas ir aplūkotas strīdīgajā lēmumā.

82

Otrkārt, ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa, analizēdama iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu mērķus, ir kļūdījusies trīs aspektos.

83

Vispirms tā pārsūdzētā sprieduma 109. punktā esot atzinusi, ka ISU bija tiesības aizsargāt savas saimnieciskās intereses, pretēji tam, ko Komisija bija norādījusi strīdīgā lēmuma 169. apsvērumā, taču Vispārējā tiesa no tā neesot secinājusi, ka Komisija no šī fakta vien nevarēja izdarīt secinājumu par pretkonkurences mērķa esamību.

84

Turpinājumā Vispārējā tiesa esot mēģinājusi novērst šo kļūdu un no tās izrietošo neiespējamību atsaukties uz mērķiem, kurus iecerēts sasniegt ar iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem, lai pamatotu ar pretkonkurences mērķi saistīto kvalifikāciju, pārsūdzētā sprieduma 111. punktā izsecinot šāda mērķa esamību no citiem elementiem, kas saistīti ar šo noteikumu šķietami neskaidro, patvaļīgo un nesamērīgo raksturu. Šādi rīkojoties, šī tiesa ar savu vērtējumu esot aizstājusi Komisijas vērtējumu, kura strīdīgajā lēmumā uz šiem elementiem bija balstījusies citiem mērķiem (255.–258. apsvērums), kas nav saistīti ar konkurences ierobežojuma mērķa dēļ konstatēšanu (162.–187. apsvērums).

85

Visbeidzot, no judikatūras izrietot, ka minētajiem elementiem ir nozīme vienīgi, izvērtējot tādas rīcības sekas, kas var ierobežot konkurenci (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 69. punkts).

86

Treškārt, ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārbaudot Komisijas vērtējumu par ekonomisko un tiesisko kontekstu, kādā iekļaujas iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi. Pirmām kārtām, šī tiesa pārsūdzētā sprieduma 115.–117. punktā esot kļūdaini noraidījusi tās argumentus par vairākām trešām personām sniegtajām atļaujām rīkot starptautiskas sacensības daiļslidošanas jomā, balstīdamās uz to, ka daiļslidošana neietilpst šajā lietā aplūkotajā konkrētajā tirgū. Proti, no judikatūras izrietot, ka, izvērtējot šo kontekstu, var tikt ņemti vērā elementi, kas attiecas uz citu, nevis konkrēto tirgu (spriedums, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 78. un 79. punkts). Otrām kārtām, minētā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. punktā esot kļūdaini noraidījusi šos daudzos apstiprinātos piemērus par trešo personu rīkoto sacensību atļaušanu, jo tās ieskatā Komisija ir pamatoti atzinusi, ka pastāv iespējamība vai risks, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi var tikt piemēroti patvaļīgi.

87

Komisija, ko atbalsta M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes, apstrīd visus šos argumentus.

88

Apelācijas sūdzības pirmā pamata trīs daļās ISU dažādos aspektos kritizē veidu, kādā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi strīdīgā lēmuma tiesiskumu, un rezultātu, pie kāda tā ir nonākusi pēc šīs pārbaudes veikšanas. Būtībā tā apgalvo, ka, ņemot vērā, pirmām kārtām, LESD 101. panta jēgu un tvērumu un, otrām kārtām, veidu, kādā Komisija strīdīgajā lēmumā ir piemērojusi šo tiesību normu, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tādu tiesību kļūdu dēļ, kas saistītas, pirmkārt, ar to, ka Vispārējā tiesa ir aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savējo, uzskatīdama, ka pastāv cits pārkāpums, nevis tas, ko konstatēja šī iestāde (otrā daļa), otrkārt, to, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka šo pārkāpumu var uzskatīt par tādu, kura “mērķis” ir ierobežot konkurenci (otrā un trešā daļa), un, treškārt, to, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu, noraidīdama atsevišķus argumentus un pierādījumu elementus, kas tai bija iesniegti, lai apstrīdētu šo kvalifikāciju (pirmā un trešā daļa).

89

Ņemot vērā šī prasības pamata struktūru, tā dažādās daļas ir jāizvērtē kopā, vispirms atgādinot LESD 101. panta noteikumu nozīmi un tvērumu, ievērojot kurus, ir jāizvērtē šo pamatu iespējamā pamatotība.

90

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka nav apstrīdēti nedz Komisijas un Vispārējās tiesas secinājumi, ka ISU, ņemot vērā LESD 101. pantu, ir jākvalificē kā “uzņēmumu apvienība”, kas turklāt veic saimniecisku darbību, kura ietver starptautisku ātrslidošanas sacensību rīkošanu un komercializāciju, nedz arī secinājumi, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi ir uzskatāmi par “uzņēmumu apvienības lēmumu” šī paša panta izpratnē. Tāpat nav apstrīdēti secinājumi, ka šis uzņēmumu apvienības lēmums var “ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Visbeidzot, pat pakārtoti, nav apstrīdēti arī secinājumi, ka minētais lēmums neatbilst dažādajiem nosacījumiem, kam jābūt izpildītiem, lai varētu saņemt atbrīvojumu saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu.

91

Ja nodarbošanās ar sportu ir saimnieciska darbība, uz to ir attiecināmas Savienības tiesību normas, kas ir piemērojamas šādas darbības gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1974. gada 12. decembris, Walrave un Koch, 36/74, EU:C:1974:140, 4. punkts, kā arī 2010. gada 16. marts, Olympique Lyonnais, C‑325/08, EU:C:2010:143, 27. punkts).

92

Tikai daži īpaši noteikumi, kas, pirmkārt, ir pieņemti vienīgi ar ekonomiska rakstura apsvērumiem nesaistītu iemeslu dēļ un, otrkārt, attiecas uz jautājumiem, kuri skar tikai sportu kā tādu, ir uzskatāmi par tādiem, kas nekādi nav saistīti ar jebkādu saimniecisko darbību. Tā tas it īpaši ir to noteikumu gadījumā, kas attiecas uz ārvalstu spēlētāju izslēgšanu no to komandu sastāva, kuras piedalās sacensībās starp savu valsti pārstāvošajām komandām, vai uz to klasifikācijas kritēriju noteikšanu, kas tiek izmantoti, lai atlasītu sportistus, kuri individuāli piedalīsies sacensībās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1974. gada 12. decembris, Walrave un Koch, 36/74, EU:C:1974:140, 8. punkts; 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 76. un 127. punkts, kā arī 2000. gada 11. aprīlis, Deliège, C‑51/96 un C‑191/97, EU:C:2000:199, 43., 44., 63., 64. un 69. punkts).

93

Izņemot šos īpašos noteikumus, uz sporta apvienību noteikumiem un, plašākā nozīmē, uz to apvienību rīcību, kuras tos ir pieņēmušas, ir attiecināmi LESD noteikumi par konkurences tiesībām, ja ir izpildīti šo noteikumu piemērošanas nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 18. jūlijs, Meca‑Medina un Majcen/Komisija, C‑519/04 P, EU:C:2006:492, 30.–33. punkts), kas nozīmē, ka šīs apvienības var kvalificēt kā “uzņēmumus” LESD 101. un 102. panta izpratnē vai ka attiecīgos noteikumus var kvalificēt kā “uzņēmumu apvienību lēmumus” LESD 101. panta izpratnē.

94

Tā tas it īpaši var būt tādu noteikumu gadījumā, kuri saistīti ar to sporta apvienības pilnvaru īstenošanu, kas reglamentē tādu sporta sacensību iepriekšēju atļaušanu, kuru rīkošana un komercializācija ir uzņēmumu, kuri ir iesaistīti vai plāno iesaistīties sporta sacensībās, tostarp šādas apvienības, saimnieciskā darbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas tā var būt arī tādu noteikumu gadījumā, kuru mērķis ir reglamentēt sportistu dalību šādās sacensībās, kas ir uzskatāma par saimniecisku darbību, ja tie attiecīgo sportu praktizē profesionālā vai daļēji profesionālā līmenī.

95

Ņemot to vērā, ar sportu saistītajai darbībai piemīt nenoliedzamas īpatnības, kuras, lai arī it īpaši ir saistītas ar tautas sportu, var būt sastopamas arī sporta darbībā, kas tiek veikta kā saimnieciska darbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 13. aprīlis, Lehtonen un Castors Braine, C‑176/96, EU:C:2000:201, 33. punkts).

96

Ekonomikas nozares īpatnības, iespējams, var tikt ņemtas vērā kā viens no elementiem un, ja tām ir nozīme, piemērojot LESD 101. pantu un it īpaši izvērtējot, vai konkrētā rīcība ir uzskatāma par tādu, kuras “mērķis” vai, ja tas tā nav, “sekas” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, ievērojot ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā tā iekļaujas, kā arī “reālos apstākļus” vai “reālo kontekstu”, kas raksturo attiecīgās nozares vai tirgu struktūru un darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 15. decembris, DLG, C‑250/92, EU:C:1994:413, 31. punkts). Šāds vērtējums var nozīmēt, ka ir jāņem vērā, piemēram, attiecīgā sporta veida raksturs, organizācija vai darbība un, konkrētāk, tā profesionalizācijas pakāpe, dažādo iesaistīto dalībnieku sadarbības veids, kā arī loma, kāda ir struktūrām vai vienībām, kas ir atbildīgas par attiecīgo sporta darbību visos līmeņos un ar kurām Savienībai atbilstoši LESD 165. panta 3. punktam ir jāveicina sadarbība.

97

Atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam kā nesaderīgi ar iekšējo tirgu ir aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

98

Lai konkrētā gadījumā varētu uzskatīt, ka uz nolīgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību ir attiecināms LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, atbilstīgi šīs tiesību normas formulējumam ir jāpierāda vai nu tas, ka šīs rīcības mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, vai arī, ka šai rīcībai ir šādas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 30. jūnijs, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 359. punkts, un 2023. gada 29. jūnijs, Super Bock Bebidas, C‑211/22, EU:C:2023:529, 31. punkts).

99

Šajā nolūkā vispirms ir jāizvērtē attiecīgās rīcības mērķis. Gadījumā, ja šādas pārbaudes beigās tiek konstatēts, ka šai rīcībai ir pretkonkurences mērķis, tās ietekme uz konkurenci nav jāizvērtē. Tātad tikai tad, ja minēto rīcību nevar uzskatīt par tādu, kurai ir šāds pretkonkurences mērķis, pēc tam ir jāizvērtē šī ietekme (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 30. jūnijs, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 359. punkts, kā arī 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 16. un 17. punkts).

100

Veicamais vērtējums atšķirsies atkarībā no tā, vai attiecīgās rīcības “mērķis” vai “sekas” ir bijis nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, jo uz abiem šiem jēdzieniem ir attiecināmi atšķirīgi juridiskie un pierādīšanas noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 63. punkts).

101

Atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, kas it īpaši apkopota 2018. gada 23. janvāra spriedumā F. Hoffmann‑La Roche u.c. (C‑179/16, EU:C:2018:25, 78. punkts) un 2020. gada 30. janvāra spriedumā Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52, 67. punkts), lai gan jēdzienam pretkonkurences “mērķis” – kā izriet no šī sprieduma 98. un 99. punkta – nav izņēmuma rakstura attiecībā pret jēdzienu pretkonkurences “sekas”, tas tomēr ir jāinterpretē šauri.

102

Tādējādi šis jēdziens ir jāsaprot kā tāds, kurš attiecas tikai uz noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinēšanas veidiem, kuriem ir pietiekama kaitējuma konkurencei pakāpe, lai varētu atzīt, ka nav jāizvērtē to ietekme. Proti, noteiktu veidu uzņēmumu savstarpējās koordinēšanas veidus to rakstura dēļ var uzskatīt par nelabvēlīgiem normālai konkurences darbībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 30. jūnijs, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 359. lpp.; 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 78. punkts, kā arī 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 67. punkts).

103

Rīcības veidi, kas ir uzskatāmi par tādiem, pirmkārt, ir noteikta koluzīva rīcība, kas ir īpaši kaitīga konkurencei, piemēram, horizontālas aizliegtas vienošanās, kuru rezultātā tiek noteiktas cenas, ierobežota ražošanas jauda vai sadalīti klienti. Proti, šāda rīcība var izraisīt cenu pieaugumu vai ražošanas un tātad piedāvājuma samazināšanos, izraisot resursu nepareizu izmantošanu, kaitējot lietotājuzņēmumiem un patērētājiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 17. un 33. punkts; 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 51. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:484, 32. punkts).

104

Lai arī cita veida rīcība ne vienmēr ir tikpat kaitīga konkurencei, dažos gadījumos tā arī var tikt uzskatīta par tādu, kurai ir pretkonkurences mērķis. Tas citstarp attiecas uz noteiktu veidu horizontāliem nolīgumiem, kas nav karteļi, piemēram, nolīgumiem, kuru rezultātā no tirgus tiek izslēgti konkurējoši uzņēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 76., 77., 83.–87. un 101. punkts, kā arī 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 113. un 114. punkts), vai arī noteiktu veidu uzņēmumu apvienību lēmumiem, kuru mērķis ir koordinēt to biedru rīcību, tostarp cenu ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 27. janvāris, Verband der Sachversicherer/Komisija, 45/85, EU:C:1987:34, 41. punkts).

105

Konkrētā gadījumā nosakot, vai nolīgumam, uzņēmumu apvienības lēmumam vai saskaņotai darbībai to rakstura dēļ ir pietiekama kaitējuma konkurencei pakāpe, lai varētu uzskatīt, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, ir jāizvērtē, pirmkārt, attiecīgā nolīguma, lēmuma vai darbības saturs, otrkārt, to ekonomiskais un juridiskais konteksts un, treškārt, mērķi, kurus ar tiem ir iecerēts sasniegt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts, kā arī 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 79. punkts).

106

Šajā ziņā vispirms, runājot par attiecīgās rīcības ekonomisko un juridisko kontekstu, ir jāņem vērā attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgās nozares vai tirgu struktūru un darbību (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts, kā arī 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 80. punkts). Savukārt, kā izriet no šī sprieduma 98. un 99. punktā minētās judikatūras, nekādā ziņā nav jāpārbauda un vēl jo vairāk jāpierāda šīs rīcības ietekme uz konkurenci neatkarīgi no tā, vai tā ir reāla vai iespējama un negatīva vai pozitīva.

107

Turpinājumā, runājot par attiecīgās rīcības mērķiem, ir jānosaka objektīvie mērķi, ko ar šo rīcību ir iecerēts sasniegt attiecībā uz konkurenci. Savukārt apstāklim, ka iesaistītie uzņēmumi ir rīkojušies bez subjektīva nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un tam, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 6. aprīlis, General Motors/Komisija, C‑551/03 P, EU:C:2006:229, 64. un 77. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 21. punkts).

108

Visbeidzot, visu šī sprieduma trīs iepriekšējos punktos minēto apstākļu izvērtējumā katrā ziņā ir jāatspoguļo konkrētie iemesli, kuru dēļ attiecīgajai rīcībai ir pietiekama kaitējuma konkurencei pakāpe, kas pamato secinājumu, ka tās mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 69. punkts).

109

Rīcības, kurai ir pretkonkurences “sekas”, jēdziens savukārt ietver jebkuru rīcību, ko nevar uzskatīt par tādu, kurai ir pretkonkurences “mērķis”, ja tiek pierādīts, ka šīs rīcības faktiskās vai iespējamās sekas ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana būtiskā apmērā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 28. maijs, Deere/Komisija, C‑7/95 P, EU:C:1998:256, 77. punkts, kā arī 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 117. punkts).

110

Šajā nolūkā konkurence ir jāizvērtē reālā kontekstā, kāds tas būtu attiecīgā nolīguma, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņotas darbības neesamības gadījumā (spriedumi, 1966. gada 30. jūnijs, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 360. lpp., kā arī 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 118. punkts), nosakot tirgu(-s), kuros šī rīcība var radīt sekas, un pēc tam konstatējot šīs sekas, neatkarīgi no tā, vai tās ir faktiskas vai iespējamas. Šī pārbaude pati par sevi nozīmē, ka ir jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi.

111

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ne visi nolīgumi uzņēmumu starpā vai uzņēmumu apvienības lēmumi, kas ierobežo šī nolīguma pušu rīcības brīvību vai kas paredz šī lēmuma ievērošanu, ir pakļauti LESD 101. panta 1. punktā paredzētajam aizliegumam. Izvērtējot ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā iekļaujas daži no šiem nolīgumiem un lēmumiem, var tikt konstatēts, pirmkārt, ka tie ir pamatoti ar viena vai vairāku leģitīmu vispārējo interešu mērķu sasniegšanu, kuriem pašiem par sevi nav pretkonkurences rakstura, otrkārt, ka konkrētie līdzekļi, kas tiek izmantoti, lai sasniegtu šos mērķus, ir patiešām nepieciešami šim nolūkam un, treškārt, ka, pat ja izrādītos, ka šo līdzekļu tipiskas sekas ir vismaz iespējama konkurences ierobežošana vai izkropļošana, šī tipiskā ietekme nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, it īpaši izslēdzot jebkādu konkurenci. Šī judikatūra it īpaši ir piemērojama gadījumos, kad pastāv nolīgumi vai lēmumi, kas sagatavoti kā noteikumi, kurus pieņēmusi tāda apvienība kā profesionāla apvienība vai sporta apvienība, lai sasniegtu noteiktus ētikas vai profesionālās ētikas mērķus, un plašāk – reglamentētu profesionālās darbības veikšanu, ja attiecīgā apvienība ir pierādījusi, ka tikko atgādinātie nosacījumi ir izpildīti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 19. februāris, Wouters u.c., C‑309/99, EU:C:2002:98, 97. punkts; 2006. gada 18. jūlijs, Meca‑Medina un Majcen/Komisija, C‑519/04 P, EU:C:2006:492, 42.–48. punkts, kā arī 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 93., 96. un 97. punkts).

112

Konkrētāk, sporta jomā Tiesai, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, ir nācies atzīt, ka LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums nav attiecināms uz SOK pieņemto antidopinga regulējumu, lai gan tas ierobežo sportistu brīvību darboties un tā tipiskas sekas ir iespējamās starp tiem pastāvošās konkurences ierobežošana, nosakot slieksni, kuru pārsniedzot, nandrolona klātbūtne tiek uzskatīta par dopingu, lai nodrošinātu sporta sacensību godīgu, integrētu un objektīvu norisi, garantētu sportistu iespēju vienlīdzību, aizsargātu viņu veselību, kā arī panāktu, ka tiek ievērotas sporta pamatā esošās ētiskās vērtības, kas ietver arī sniegumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 18. jūlijs, Meca‑Medina un Majcen/Komisija, C‑519/04 P, EU:C:2006:492, 43.–55. punkts).

113

Šī sprieduma 111. punktā minēto judikatūru turpretī nevar piemērot tādas rīcības gadījumā, kurai, lai arī tai nav vienīgi tipiskas “sekas” kaut vai tikai iespējami ierobežot konkurenci, sašaurinot noteiktu uzņēmumu brīvību darboties, attiecībā uz šo konkurenci ir tāda kaitējuma pakāpe, kas pamato secinājumu, ka pašas šīs rīcības “mērķis” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci. Tādējādi tikai tad, ja, izvērtējot konkrētā lietā aplūkojamo rīcību, tiek konstatēts, ka šīs rīcības mērķis nav nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, ir jānosaka, vai uz to var tikt attiecināta šī judikatūra (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 69. punkts; 2014. gada 4. septembris, API u.c., no C‑184/13 līdz C‑187/13, C‑194/13, C‑195/13 un C‑208/13, EU:C:2014:2147, 49. punkts, kā arī 2017. gada 23. novembris, CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International, C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890, 51., 53., 56. un 57. punkts).

114

Tādas rīcības gadījumā, kuras mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, iespēja izmantot izņēmumu no LESD 101. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma pastāv tikai tad, ja ir piemērojams LESD 101. panta 3. punkts un ja ir ievēroti visi šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 21. punkts).

115

Dažādie ISU izvirzītie argumenti ir jāizvērtē, ņemot vērā visus šos apsvērumus.

116

Attiecībā uz ISU argumentiem, ka Vispārējā tiesa ir aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savējo, konstatēdama, ka pastāv cits pārkāpums, nevis Komisijas konstatētais, ir jāsecina, pirmkārt, ka pārsūdzētā sprieduma 57. un 126. punktā Vispārējā tiesa būtībā norādīja, ka Komisija ir konstatējusi pārkāpumu, kas ISU gadījumā izpaudās kā iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu, to 2014. un 2016. gada redakcijās, pieņemšana un piemērošana starptautisko ātrslidošanas sacensību rīkošanas un komercializācijas, kā arī dažādo ar šīm sacensībām saistīto tiesību izmantošanas pasaules mēroga tirgū, kā apelācijas sūdzībā ir atgādinājusi arī ISU. Pirmajā no šiem diviem punktiem Vispārējā tiesa arī norādīja, ka Komisija ir kvalificējusi šo rīcību kā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, jo tās “mērķis” un “sekas” bija konkurences ierobežošana.

117

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 77.–120. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja vērtējumu, kura rezultātā Komisija iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu pieņemšanu un piemērošanu kvalificēja kā rīcību, kuras “mērķis” bija ierobežot konkurenci, izskatīdama, pirmām kārtām, šo noteikumu satura vērtējumu, otrām kārtām, vērtējumu, kas attiecas uz minēto noteikumu mērķiem, un, trešām kārtām, vērtējumu, kas attiecas uz šo noteikumu kontekstu, atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, kas minēta pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktā. Pārbaudes noslēgumā šī tiesa pārsūdzētā sprieduma 121.–123. punktā atzina, ka Komisija nav pieļāvusi nevienu no tiesību kļūdām un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras tai pārmet ISU, tādēļ rīcības kvalificēšana par tādu, kuras “mērķis” ir ierobežot konkurenci, nav nepamatota un līdz ar to nav jālemj par ISU argumentiem par rīcības alternatīvu un pakārtotu kvalificēšanu par tādu, kuras “sekas” ir konkurences ierobežošana.

118

Treškārt un visbeidzot, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šajā lietā aplūkotās rīcības identificēšana un kvalificēšana pārsūdzētajā spriedumā visādā ziņā atbilst strīdīgā lēmuma saturam. Proti, šī lēmuma 1. pants, atbilstoši kuram ISU, pieņemot un piemērojot iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumus, ir pārkāpusi LESD 101. panta 1. punktu, ir jālasa, ņemot vērā šī lēmuma 161.–188. apsvērumu, kuros Komisija atzina, ka, ievērojot šo noteikumu saturu, mērķus, kurus ar tiem iecerēts sasniegt, kā arī to ekonomisko un juridisko kontekstu, tie ir uzskatāmi par tādiem, kuru “mērķis” ir ierobežot konkurenci, un pēc tam šī lēmuma 194.–209. apsvērumā Komisija atsevišķi un neatkarīgi no iepriekš minētā papildus norādīja, ka šiem noteikumiem ir arī konkurences ierobežošanas “sekas”.

119

It īpaši, kā liecina šie dažādie secinājumi, Komisija nav veikusi tādu juridisko kvalifikāciju, kurā būtu “apvienoti” alternatīvi pretkonkurences “mērķa” un “seku” jēdzieni, kā to apgalvo ISU. Gluži pretēji, tā paralēli ir veikusi divas atsevišķas un savstarpēji neatkarīgas juridiskās kvalifikācijas, abas no kurām – ja tās tiktu uzskatītas par pamatotām – ir pietiekamas, lai pamatotu strīdīgā lēmuma rezolutīvo daļu.

120

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pretēji tam, ko apgalvo ISU, nav lēmusi par pārkāpumu, kas atšķirtos no Komisijas konstatētā. Tieši pretēji, tā ir vienīgi nospriedusi, ka pirmajā no šīs iestādes veiktajām divām juridiskajām kvalifikācijām nav pieļauta neviena no ISU apgalvotajām kļūdām.

121

Turklāt, lai gan ir taisnība, ka pārsūdzētā sprieduma sadaļās, kas skar šīs kvalifikācijas pamatotības pārbaudi, ņemot vērā iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu saturu (81.–98. punkts), mērķus (99.–114. punkts) un ekonomisko un juridisko kontekstu (115.–120. punkts), nevienā brīdī nav izvērtēts, kā ISU ir piemērojusi šos noteikumus, ir jākonstatē, ka šī pieeja ir identiska strīdīgajā lēmumā izmantotajai Komisijas pieejai. Lēmuma sadaļās, kurās ir izvērtēts šo noteikumu saturs (162.–167. un 180.–187. apsvērums), mērķi (168.–171. apsvērums) un ekonomiskais un juridiskais konteksts (172. un 173. apsvērums), šis jautājums arī nav aplūkots un tas ir izskatīts vienīgi citās sadaļās, piemēram, sadaļās, kas attiecas uz ISU“nodomu” (174.–179. apsvērums) vai minēto noteikumu “sekām” uz konkurenci (199.–205. apsvērums).

122

Līdz ar to kā nepamatoti ir jānoraida ISU argumenti par to, ka Vispārējā tiesa, aizstādama Komisijas vērtējumu ar savējo, ir atzinusi, ka pastāv cits pārkāpums, nevis tas, ko strīdīgajā lēmumā ir konstatējusi šī iestāde.

123

ISU argumenti par to, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi LESD 101. panta 1. punktu un, pamatojoties uz šo interpretāciju, ir kļūdaini secinājusi, ka Komisija ir pamatoti kvalificējusi iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumus kā rīcību, kuras “mērķis” ir ierobežot konkurenci, galvenokārt ietver trīs veidu argumentus.

124

Būtībā ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir kļūdaini interpretējusi pretkonkurences “mērķa” jēdzienu, tāpat kā Komisija uzskatīdama, ka, ņemot vērā šajā lietā aplūkotās rīcības veidu, tās satura, ar to sasniedzamo mērķu, kā arī tās ekonomiskā un juridiskā konteksta pārbaude bija jāveic, ievērojot 2008. gada 1. jūlija spriedumu MOTOE (C‑49/07, EU:C:2008:376) un 2013. gada 28. februāra spriedumu Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas (C‑1/12, EU:C:2013:127). Otrkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka šī rīcība ir kvalificējama kā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, jo tās “mērķis” esot bijis ierobežot konkurenci, kā tas izrietot no Komisijas vērtējuma attiecībā uz iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu saturu, mērķiem, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu. Tajā pašā laikā šī tiesa neesot lēmusi par citiem būtiskiem elementiem, piemēram, nodomu, ko Komisija piedēvēja ISU, un šo noteikumu ietekmi uz konkrēto tirgu, kā arī ar to saistīto daiļslidošanas tirgu. Treškārt, kopīgi izvērtējot otro un ceturto atcelšanas pamatu, kas bija saistīti attiecīgi ar pretkonkurences “mērķa” jēdzienu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru noteiktas darbības var tikt uzskatītas par tādām, kas neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā (spriedums, 2002. gada 19. februāris, Wouters u.c., C‑309/99, EU:C:2002:98), Vispārējā tiesa esot pieļāvusi papildu tiesību kļūdas, kuras būtībā izpaudās tā, ka šie divi atšķirīgie jautājumi tika “apvienoti” un Komisijas vērtējums tādējādi tika aizstāts ar tiesas vērtējumu.

125

No Tiesas judikatūras izriet, ka neizkropļotas konkurences saglabāšanu vai attīstību iekšējā tirgū var garantēt tikai tad, ja tiek nodrošināta uzņēmumu iespēju vienlīdzība. Tas, ka uzņēmumam, kas veic noteiktu saimniecisko darbību, tiek piešķirtas pilnvaras de jure vai pat de facto noteikt, kuri citi uzņēmumi arī ir tiesīgi veikt šo darbību, kā arī paredzēt nosacījumus, ar kādiem šī darbība var tikt veikta, nostāda to interešu konflikta situācijā un piešķir tam acīmredzamas priekšrocības attiecībā pret tā konkurentiem, jo ļauj tam liegt tā konkurentiem piekļuvi konkrētajam tirgum vai ļauj tam atbalstīt pašam savu darbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 13. decembris, GB‑Inno‑BM, C‑18/88, EU:C:1991:474, 25. punkts; 1998. gada 12. februāris, Raso u.c., C‑163/96, EU:C:1998:54, 28. un 29. punkts, kā arī 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 38., 49., 51. un 52. punkts), kā arī, šādi rīkojoties, kavēt uz sniegumu balstītas konkurences attīstību par sliktu patērētājiem, ierobežojot ražošanu, alternatīvu produktu vai pakalpojumu izstrādi, kā arī inovāciju.

126

Līdz ar to šādas pilnvaras konkrētam uzņēmumam var tikt piešķirtas tikai ar nosacījumu, ka saistībā ar tām tiek noteikti ierobežojumi, pienākumi un kontrole, neatkarīgi no tā, vai šīs pilnvaras izriet no dalībvalsts piešķirtām ekskluzīvām vai īpašām tiesībām, kas uzņēmumam, kuram tās ir piešķirtas, rada dominējošu stāvokli konkrētajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 50. un 53. punkts), no dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma autonomas rīcības, kas tam ļauj liegt potenciāli konkurējošiem uzņēmumiem piekļūt šim tirgum vai saistītajiem vai blakus tirgiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 13. decembris, GB‑Inno‑BM, C‑18/88, EU:C:1991:474, 17.–20. un 24. punkts), vai arī no uzņēmumu apvienības lēmuma, vēl jo vairāk tad, ja šo lēmumu pieņēmusī apvienība vienlaikus ir uzskatāma par “uzņēmumu” tās saimnieciskās darbības dēļ, ko tā veic minētajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 39., 44., 45., 59., 91. un 92. punkts).

127

Tādēļ Tiesa jau ir atzinusi – ja vien saistībā ar šādām pilnvarām, kad tās ir piešķirtas dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam, nav noteikti ierobežojumi, pienākumi un kontrole, tiek pārkāpts LESD 102. pants, attiecīgā gadījumā lasot to kopā ar LESD 106. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 50. un 53. punkts).

128

Tāpat, tā kā LESD 101. un 102. pantu – lai arī tiem ir atšķirīgi mērķi un dažāda piemērošanas joma – var vienlaikus piemērot vienai un tai pašai rīcībai, ja ir izpildīti attiecīgie šo pantu piemērošanas nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 11. aprīlis, Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro, 66/86, EU:C:1989:140, 32. punkts; 2000. gada 16. marts, Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, C‑395/96 P un C‑396/96 P, EU:C:2000:132, 33. punkts, kā arī 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 146. punkts), un, tā kā šie panti tādēļ ir jāinterpretē saskaņoti, tomēr ievērojot tiem raksturīgās īpatnības, ir jākonstatē, ka šādas pilnvaras var tikt uzskatītas par tādām, kuru “mērķis” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

129

Pat pieņemot, ka tas tā nav, šīs pilnvaras katrā ziņā var tikt uzskatītas vismaz par tādām, kuru “sekas” ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana, kā jau ir atzinusi arī Tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 69. punkts).

130

Šo iemeslu dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68.–76. punktā, tāpat kā Komisija strīdīgā lēmuma 172. un 173. apsvērumā, būtībā ir pamatoti atzinusi, ka, ņemot vērā šajā lietā aplūkotās rīcības veidu, proti, uzņēmumu apvienības lēmumu, ar kuru šai par sporta disciplīnu atbildīgajai apvienībai ir piešķirtas regulēšanas, kontroles un sodu piemērošanas pilnvaras, kas dod tai iespēju atļaut vai liegt potenciāli konkurējošiem uzņēmumiem piekļūt konkrētajam tirgum, kurā šī apvienība pati veic saimniecisko darbību, šīs rīcības mērķa, it īpaši tās satura, mērķu, ko ar to iecerēts sasniegt, kā arī tās ekonomiskā un juridiskā konteksta pārbaude ir jāveic, ņemot vērā judikatūru, kas izriet no 2008. gada 1. jūlija sprieduma MOTOE (C‑49/07, EU:C:2008:376) un 2013. gada 28. februāra sprieduma Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas (C‑1/12, EU:C:2013:127).

131

Lai konstatētu, vai uzņēmumu apvienības lēmums, ar kuru šai apvienībai ir piešķirtas regulēšanas, kontroles un sodu piemērošanas pilnvaras, kas dod tai iespēju atļaut vai liegt potenciāli konkurējošiem uzņēmumiem piekļūt konkrētajam tirgum, kurā šī apvienība pati veic saimniecisko darbību, ir uzskatāms par tādu, kura mērķis vai, ja tas tā nav, sekas ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana, vispirms ir jānosaka, vai šīs pilnvaras reglamentē pārskatāmi, skaidri un precīzi materiāltiesiski kritēriji (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 84.–86., 90., 91. un 99. punkts), kas ļauj novērst šo pilnvaru patvaļīgu izmantošanu. Turklāt šiem kritērijiem ir skaidri jābūt noteiktiem pieejamā formātā pirms to pilnvaru izmantošanas, kuras ir paredzēts reglamentēt ar minētajam kritērijiem.

132

Šie kritēriji citstarp var ietvert kritērijus, kas pienācīgi un efektīvi veicina sporta sacensību rīkošanu, pamatojoties uz iespēju vienlīdzību un sniegumu.

133

Ja tas tā ir, šādiem kritērijiem ir jābūt arī tādiem, kas var nodrošināt šādu pilnvaru nediskriminējošu izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 99. punkts), un attiecībā uz sodiem, kas var tikt piemēroti, – to vienlaikus objektīvo un samērīgo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 18. jūlijs, Meca‑Medina un Majcen/Komisija, C‑519/04 P, EU:C:2006:492, 48. un 55. punkts). Lai minētos kritērijus vispārīgi varētu uzskatīt par nediskriminējošiem, ar tiem trešo personu sacensību rīkošanai un komercializācijai, kā arī sportistu dalībai tajās nedrīkst tikt izvirzītas prasības, kas vai nu atšķiras no tām, kas ir piemērojamas sacensībām, ko rīko un komercializē lēmumu pieņēmušais subjekts, vai kas ir identiskas vai līdzīgas, bet kuras praksē nav iespējams izpildīt vai ir pārmērīgi grūti izpildīt uzņēmumam, kuram nav tāda paša statusa kā apvienībai vai tādu pašu pilnvaru kā šim subjektam un kurš tādējādi atrodas atšķirīgā situācijā no tā. Konkrētāk, kritērijiem, kas reglamentē to sodu noteikšanu, kas var tikt piemēroti, tāpat ir jānodrošina, lai tie katrā konkrētā gadījumā tiktu noteikti, ievērojot samērīguma principu, un it īpaši ņemot vērā konstatētā pārkāpuma raksturu, ilgumu un smagumu.

134

Visbeidzot, ir jābūt iespējai šos kritērijus efektīvi pārbaudīt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 99. punkts).

135

Attiecīgās pilnvaras ir jāreglamentē arī pārskatāmiem un nediskriminējošiem procesuāliem noteikumiem, piemēram, noteikumiem par termiņiem, kas piemērojami iepriekšējas atļaujas lūguma iesniegšanai un lēmuma par to pieņemšanai, un tie nevar nelabvēlīgi ietekmēt potenciāli konkurējošus uzņēmumus, liedzot tiem efektīvi piekļūt tirgum (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 86. un 92. punkts), un galu galā šādi ierobežot ražošanu.

136

Ņemot vērā šī sprieduma iepriekšējos piecos punktos atgādināto judikatūru, šajā lietā ir jākonstatē, pirmkārt, ka pretēji tam, ko apgalvo ISU, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu mērķa pārbaudē izvirzīdama jautājumu par to, vai šie noteikumi ir izstrādāti tā, lai nepieļautu, ka iepriekšējas atļaujas, kontroles un sodu piemērošanas pilnvaras, kas ar šiem noteikumiem ir piešķirtas šai apvienībai, var tikt izmantotas patvaļīgi, diskriminējoši vai nesamērīgi.

137

It īpaši Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, konkrēti izvērtējot minēto noteikumu saturu, pārsūdzētā sprieduma 85.–89. un 118. punktā konstatēdama, ka šie noteikumi nav pierādāmā veidā pamatoti ar kādu konkrētu mērķi un ka tie nereglamentē ISU rīcības brīvību atļaut vai atteikt plānoto ātrslidošanas sacensību rīkošanu un īstenošanu, ko tai var ierosināt tiesību subjekti vai uzņēmumi, kas ir trešās personas, pamatojoties uz pārskatāmiem, objektīviem, nediskriminējošiem un līdz ar to kontrolējamiem atļaujas izsniegšanas kritērijiem, un tādēļ ir jāsecina, ka šai apvienībai ir rīcības brīvība.

138

Jāpiebilst, ka šo vērtējumu, kura mērķis, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 83. un 84. punkta, bija atbildēt uz argumentiem, kurus ISU bija īpaši izvirzījusi, lai apstrīdētu noteiktu Komisijas strīdīgajā lēmumā veikto vērtējumu, pēc būtības nevar uzskatīt par jaunu vērtējumu attiecībā pret šo lēmumu. Proti, šī lēmuma 173. apsvērumā Komisija ir vispārīgi atsaukusies uz nepieciešamību tādu rīcības brīvību, kāda ir ISU, papildināt ar pienākumiem, ierobežojumiem un kontroli, un pēc tam minētā lēmuma 163. un 185. apsvērumā precīzāk norādīja, ka šajā lietā tas tā nav, jo starp šo rīcības brīvību un konkrētajiem un pierādāmajiem mērķiem nepastāv nekāda saikne.

139

Tāpat Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 91.–95. un 97. punktā būtībā nospriezdama, ka sodus, ko ISU var piemērot sportistiem, kas piedalās ātrslidošanas sacensībās, kuras ISU nebija iepriekš atļāvusi, nereglamentē tādi kritēriji, kas varētu nodrošināt šo sodu objektivitāti un samērīgumu, un tas bija nozīmīgs elements, nosakot, vai iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci konkrētajā tirgū. Turklāt nevar arī uzskatīt, ka šis vērtējums, kura mērķis, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 83., 90. un 96. punkta, tāpat bija atbildēt uz ISU atcelšanas prasības pamatojumam izvirzītajiem argumentiem, skar jaunus aspektus attiecībā pret strīdīgā lēmuma 162., 163., 166. un 186. apsvērumā aplūkotajiem aspektiem.

140

Otrkārt, tikko atgādinātajā veidā atsaucoties uz šī sprieduma 125.–128. punktā minēto judikatūru, Vispārējā tiesa savu vērtējumu šajā ziņā ir iekļāvusi kopējā juridiskajā argumentācijā, kuras mērķis ir atbilstoši šī sprieduma 105.–108. punktā minētajai pastāvīgajai judikatūrai noteikt, kā tas it īpaši izriet no pārsūdzētā sprieduma 68., 76., 80. un 120. punkta, vai Komisija bija pamatoti secinājusi, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi, ņemot vērā to saturu, mērķus, kurus ar tiem ir iecerēts sasniegt, kā arī to ekonomisko un juridisko kontekstu, ir uzskatāmi par tādiem, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci, jo tie rada pietiekamu kaitējuma pakāpi konkurencei.

141

ISU neapstrīd šīs vispārējās juridiskās argumentācijas pamatotību.

142

Proti, vispirms tā ir vienīgi apgalvojusi, ka ar atsevišķajiem elementiem, kas tika ņemti vērā minētās argumentācijas kontekstā, piemēram, to iepriekšējas atļaujas izsniegšanas pilnvaru diskrecionārais raksturs, kas tai piešķirtas ar iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem, to sodu nesamērīgums, kurus šie noteikumi tai ļauj piemērot sportistiem, kas piedalās neatļautās ātrslidošanas sacensībās, vai arī apstāklis, ka minētajos noteikumos vismaz līdz 2014. gadam bija atsauce uz mērķi nodrošināt ISU ekonomisko interešu aizsardzību, aplūkojot tos atsevišķi, nepietiek, lai pamatotu Vispārējās tiesas secinājumu, ka šie noteikumi pamatoti tika atzīti par tādiem, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci. Tomēr ar šādu argumentāciju nevar atspēkot šo secinājumu, jo tas ir balstīts uz visaptverošu vērtējumu.

143

Turpinājumā ISU būtībā apgalvo, ka šajā secinājumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo tas galu galā ir balstīts uz iespējamību vai risku, kas ir raksturīgs pašam iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu saturam un sistēmai, ka šie noteikumi var tikt izmantoti pretkonkurences mērķiem, proti, liegt tiesību subjektiem vai uzņēmumiem, kas var konkurēt ar šo apvienību, piekļūt konkrētajam tirgum, kā arī popularizēt šīs apvienības rīkotās sacensības.

144

Tomēr šis secinājums, kas formulēts pārsūdzētā sprieduma 95., 118. un 119. punktā, atbilst Tiesas judikatūrai. Proti, lai gan no šīs judikatūras izriet, ka tāda sporta apvienība kā ISU var pieņemt, piemērot, kā arī ar sodu palīdzību likt ievērot noteikumus par starptautisko sacensību rīkošanu un norisi attiecīgajā sporta disciplīnā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 11. aprīlis, Deliège, C‑51/96 un C‑191/97, EU:C:2000:199, 67. un 68. punkts; 2006. gada 18. jūlijs, Meca‑Medina un Majcen/Komisija, C‑519/04 P, EU:C:2006:492, 44. punkts, kā arī 2019. gada 13. jūnijs, TopFit un Biffi, C‑22/18, EU:C:2019:497, 60. punkts), šie apsvērumi nekādā ziņā neļauj atzīt par tiesiskiem noteikumus, kuri, tāpat kā iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi, nav papildināti ar atbilstošiem ierobežojumiem, pienākumiem un kontroli.

145

Gluži pretēji, šādi noteikumi, ņemot vērā šī sprieduma 125.–128. punktā atgādināto judikatūru, ir uzskatāmi par tādiem, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci. Proti, tie piešķir subjektam, kas tos ir pieņēmis un kas ir pilnvarots tos piemērot, pilnvaras atļaut, kontrolēt vai paredzēt nosacījumus jebkura potenciāli konkurējoša uzņēmuma piekļuvei tirgum, kā arī noteikt gan iespējamo konkurences pakāpi šajā tirgū, gan arī nosacījumus, ar kādiem šī iespējamā konkurence var tikt īstenota.

146

Šajā ziņā šie noteikumi var tikt izmantoti, lai ļautu, ja ne izslēgt no tirgus jebkuru konkurējošu uzņēmumu, kurš pat ir tikpat efektīvs, tad vismaz ierobežot alternatīvu vai formāta vai satura ziņā jaunu sacensību izstrādi un komercializāciju. Attiecīgi ar šiem noteikumiem sportistiem var tikt arī liegta jebkāda iespēja piedalīties šajās sacensībās, lai gan viņi varētu būt tajās ieinteresēti, piemēram, to novatoriskā formāta dēļ, vienlaikus ievērojot visus attiecīgās sporta disciplīnas pamatā esošos principus, vērtības un spēles noteikumus. Galu galā tie var liegt skatītājiem un televīzijas skatītājiem attiecīgi iespēju apmeklēt minētās sacensības vai skatīties to pārraides.

147

Visbeidzot, ISU būtībā apstrīd to, ka Vispārējā tiesa kopsavilkuma vai nepārbaudītā veidā ir noraidījusi dažādos tās izvirzītos argumentus un pierādījumus par tās nodomu, pieņemot iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumus (pārsūdzētā sprieduma 121. punkts), kā arī par šo noteikumu piemērošanu un ietekmi uz konkrēto tirgu un ar to saistīto daiļslidošanas tirgu (pārsūdzētā sprieduma 115.–117. punkts). Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 98., 99., 106. un 107. punktā atgādināto judikatūru, šī argumentācija ir jānoraida.

148

Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu vai kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, secinādama, ka Komisija ir pamatoti kvalificējusi iepriekšējas atļaujas un neatbilstības noteikumus kā rīcību, kuras mērķis ir ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Tas – kā turklāt ir apgalvojusi ISU – ka šī tiesa citstarp pārsūdzētā sprieduma 101.–104. un 108. punktā ir kopumā izvērtējusi atsevišķo jautājumu par to, vai, ņemot vērā šī sprieduma 111. punktā minēto judikatūru, šos noteikumus tomēr var uzskatīt par tādiem, kas neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, lai arī šai judikatūrai nav nozīmes tādas rīcības gadījumā, kuras mērķis ir ierobežot konkurenci, kā izriet no šī sprieduma 113. un 114. punkta, katrā ziņā neietekmē šī sprieduma 140. punktā atgādinātās argumentācijas pamatotību.

149

Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida.

150

Otrajā pamatā ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pareizi sapratusi un izvērtējusi ceturto atcelšanas pamatu, kā arī tā pamatojumam iesniegtos pierādījumu elementus, tādējādi neizpildīdama tai LESD 263. pantā paredzēto pienākumu.

151

Šajā ziņā tā norāda, pirmkārt, ka šim atcelšanas pamatam bija konkrēts un ierobežots mērķis, proti, apgalvot, ka ISU atteikums atļaut Dubaijā paredzētās starptautiskās sacensības, kuras tai bija ierosinājis organizators, kas ir trešā persona, neietilpst LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, jo šim atteikumam bija leģitīms mērķis, proti, panākt tās ētikas kodeksā noteiktā derību aizlieguma ievērošanu, un to nevarēja uzskatīt par pamatotu ar nodomu izslēgt iespējamu konkurentu no ātrslidošanas tirgus, kā Komisija ir norādījusi strīdīgajā lēmumā.

152

Otrkārt, ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir grozījusi minētā atcelšanas pamata tvērumu, pārsūdzētā sprieduma 99. punktā atzīstot, ka tas ir saistīts ar vispārīgo jautājumu par to, vai iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi ir pamatojami ar mērķi aizsargāt ISU aptverto sporta disciplīnu integritāti.

153

Treškārt, ISU apgalvo, ka Vispārējā tiesa vienlaicīgi pārsūdzētā sprieduma 102. punktā ir atzinusi, ka ISU bija tiesības ieviest noteikumus, ar kuriem paredzēts novērst, ka derības radītu starptautisko slidošanas sacensības manipulēšanas riskus, un minētā sprieduma 127. punktā ir atteikusies lemt par to, vai šo noteikumu piemērošana strīdīgajā lēmumā minētajām paredzētajām starptautiskajām sacensībām ir bijusi tiesiska, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktu, balstīdamās uz to, ka Komisija šo piemērošanu pašu par sevi nebija kvalificējusi kā pārkāpumu, bet bija to norādījusi tikai, lai ilustrētu, kā minētie noteikumi varēja tikt piemēroti praksē. Proti, no šī lēmuma apsvērumiem un rezolutīvās daļas skaidri izrietot, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu piemērošana attiecīgajām paredzētajām sacensībām tika kvalificēta kā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, tāpat kā šo noteikumu pieņemšana, un ka šo juridisko kvalifikāciju Komisija ir veikusi pēc pārbaudes, kas galvenokārt vai pat pilnībā attiecās uz ISU atteikumu atļaut rīkot minētās paredzētās sacensības. Šādos apstākļos Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda visus argumentus un pierādījumu elementus, ko tai bija iesniegusi ISU, lai apstrīdētu šādu kvalifikāciju un konstatētu tās rīcības pamatotību, bet šī tiesa to tomēr neesot izdarījusi.

154

Komisija, ko atbalsta M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes, apstrīd visus šos argumentus.

155

Vispirms jākonstatē – pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa būtu kļūdījusies attiecībā uz ISU izvirzītā ceturtā atcelšanas pamata tvērumu, kļūdaini uzskatīdama, ka tai ir jāizskata vispārīgs jautājums par to, vai iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi bija pamatoti ar leģitīmu mērķi, nevis konkrēts jautājums par to, vai šo noteikumu piemērošana paredzētajām starptautiskajām ātrslidošanas sacensībām, uz ko atsaucas šī apvienība, bija pamatota ar šādu leģitīmu mērķi, šis pamats katrā ziņā ir neefektīvs.

156

Proti, kā izriet no iepriekš sniegtās šī sprieduma argumentācijas, Vispārējā tiesa pamatoti ir apstiprinājusi tā Komisijas vērtējuma pamatotību, saskaņā ar kuru iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu, aplūkojot tos pašus par sevi un tātad neatkarīgi no to piemērošanas katrā atsevišķā gadījumā, mērķis bija ierobežot konkurenci. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 107., 113. un 114. punkta, iespējama leģitīma mērķa esamībai – pieņemot, ka tā ir pierādīta – šajā kontekstā nav nekādas nozīmes.

157

Līdz ar to, tā kā abi apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, apelācijas sūdzība ir noraidāma kopumā.

158

Pretapelācijas sūdzības pamatojumam M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes ir izvirzījuši divus pamatus, kas būtībā ir saistīti ar tiesību kļūdām, interpretējot un piemērojot šajā lietā LESD 101. pantu.

159

Pirmajā pamatā, kas sastāv no divām daļām, M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes, kurus atbalsta Komisija, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, atzīdama, ka ISU pieņemtos šķīrējtiesas noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas pastiprina strīdīgā lēmuma 1. pantā minēto LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu.

160

Šī pamata pirmajā daļā D. Tuitert un P. Kerstholt, kā arī EU Athletes apgalvo – Vispārējās tiesas secinājumā, ka šķīrējtiesas noteikumus var pamatot ar leģitīmām interesēm, kas saistītas ar sporta īpašo raksturu, ir pieļautas tiesību kļūdas.

161

Šajā ziņā tie norāda, pirmkārt, ka no šiem noteikumiem izriet, ka sportistiem, attiecībā uz kuriem ISU ir pieņēmusi lēmumu par neatbilstību, saistībā ar strīdu, kas pastāv ar šo apvienību, ir jāvēršas tikai un vienīgi CAS. Tie arī apgalvo, ka, lai šie sportisti varētu saņemt atļauju piedalīties starptautiskajās slidošanas sacensībās, ko rīko šī apvienība vai valstu slidošanas apvienības, kas ir tās biedres, šiem sportistiem ir jāpiekrīt visiem ISU pieņemtajiem noteikumiem, tostarp noteikumiem, ar kuriem izveidots šāds strīdu izšķiršanas mehānisms.

162

Otrkārt, tie norāda, ka CAS ir ārpus Savienības reģistrēta šķīrējtiesa, kuras locekļus ieceļ tādas starptautiskas sporta apvienības kā ISU vai kuri praktiski ir pakļauti šo apvienību izšķirošajai ietekmei, un ka šīs struktūras pieņemtos nolēmumus var pārsūdzēt tikai Tribunal fédéral (Federālā tiesa, Šveice), kura pārbauda vienīgi absolūto normu šīs tiesas noteiktajā izpratnē ievērošanu, tādējādi neietverot Savienības konkurences noteikumus.

163

Minētās personas piebilst – lai gan Savienības valstu tiesas teorētiski saglabā zināmu lomu šo nolēmumu izpildē, pārbaude tiesā, ko tās šādā kontekstā var veikt attiecībā uz šiem nolēmumiem, pirmkārt, ir sadrumstalota un tātad dārga (jo sportistam ir jāapstrīd attiecībā uz viņu pieņemtā nolēmuma izpilde katrā dalībvalstī, kurā viņš vēlas piedalīties sacensībās), otrkārt, novēlota un pat neefektīva (jo pieprasītais tiesas nolēmums parasti tiek pieņemts pēc šīm sacensībām un sportistam šajā starplaikā ir liegts lūgt noteikt aizsardzības pasākumus), treškārt, ierobežota vai pat minimāla (jo nolēmumu var uzskatīt par tādu, kas ir pretrunā Savienības absolūtajām normām tikai acīmredzama, faktiska un konkrēta konkurences noteikumu pārkāpuma gadījumā) un, ceturtkārt un katrā ziņā, tai nav reāla tvēruma (jo ISU ir pilnvaras pašai izpildīt vai likt saviem biedriem izpildīt ar konkrētu sportistu saistītu nolēmumu, aizliedzot jebkādu tā dalību ISU vai tās biedru rīkotajās starptautiskajās sacensībās).

164

Treškārt un visbeidzot, M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes ieskatā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 156. punktā nospriezdama, ka ar šķīrējtiesas noteikumiem izveidoto mehānismu “var[ēja] pamatot ar tiesiski pamatotām [leģitīmām] interesēm saistībā ar sporta specifiku”.

165

Proti, šī tiesa būtībā esot vispārēji un abstrakti balstījusies uz sporta īpašo raksturu kopumā, lai gan šajā lietā aplūkotie noteikumi ir piemērojami konkrētajā ātrslidošanas kā saimnieciskās darbības īstenošanas kontekstā. Tomēr obligāta un ekskluzīva vēršanās šķīrējtiesā abos gadījumos nevarot tikt pamatota vienādi. Turklāt Vispārējās tiesas argumentācija esot vēl jo problemātiskāka tādēļ, ka atšķirībā no valstu vai Savienības tiesām tādai ārpus Savienības tiesu sistēmas esošai šķīrējtiesai kā CAS nav pienākuma nodrošināt Savienības konkurences noteikumu ievērošanu, kurus CAS, kā zināms, turklāt mēdz interpretēt un piemērot acīmredzami kļūdaini.

166

Komisija, kura piekrīt visiem šiem argumentiem, vispārīgi apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācijā nav ņemti vērā ISU ieviestā šķīrējtiesas mehānisma konkrētie noteikumi. It īpaši atšķirībā no līgumiskā šķīrējtiesas mehānisma, par kuru puses ir brīvi vienojušās, ISU ieviestie šķīrējtiesas noteikumi sportistiem praksē tiekot piemēroti vienpusēji, ekskluzīvi, to neievērošanas gadījumā paredzot aizliegumu piedalīties ISU rīkotajās sacensībās, un šī aizlieguma dēļ ieinteresētās personas galu galā nevarot nodarboties ar savu profesiju.

167

To izvirzītā pamata otrajā daļā M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 157.–164. punktā būtībā nospriezdama, ka šķīrējtiesas noteikumi nevarēja nedz apdraudēt Savienības konkurences noteikumu efektivitāti, nedz arī apgrūtināt sportistiem, attiecībā uz kuriem pretkonkurences iemeslu dēļ ir pieņemti lēmumi par neatbilstību, izmantot to tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tādēļ šos noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas pastiprina strīdīgā lēmuma 1. pantā konstatēto pārkāpumu.

168

Šajā ziņā, pirmkārt, tie atgādina, ka CAS ir šķīrējtiesa, kas neietilpst Savienības tiesību sistēmā, un pēc tam piebilst, ka tās patiesā neatkarība un objektivitāte attiecībā uz tādām starptautiskām sporta apvienībām kā ISU ir apšaubāma. Tie arī norāda, ka CAS nolēmumus tiesā var pārbaudīt tikai minimālā apmērā, izslēdzot jebkādu Savienības konkurences noteikumu ņemšanu vērā, turklāt tiesā, kurai nav tiesību uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus. Tāpat tie atkārtoti uzsver, ka šķīrējtiesas noteikumi sportistiem faktiski tiek piemēroti vienpusēji.

169

Ņemot vērā šos apstākļus, tie uzskata, ka Vispārējai tiesai šie noteikumi bija jāuzskata par tādiem, kas var apdraudēt LESD 101. un 102. panta efektīvu ievērošanu, kā arī apgrūtināt sportistu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā izmantošanu, šajā ziņā pastiprinot strīdīgā lēmuma 1. pantā konstatēto pārkāpumu.

170

Otrkārt, M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir relativizējusi minēto noteikumu ietekmi uz sportistu tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, atsaucoties uz viņu iespēju celt prasības par zaudējumu atlīdzību kompetentajās valsts tiesās gadījumā, ja attiecībā uz viņiem pretkonkurences iemeslu dēļ ir ticis pieņemts lēmums par neatbilstību. Lai arī šādas prasības var palīdzēt nodrošināt ex post tiesisko aizsardzību personām, kurām ir nodarīts kaitējums konkurences noteikumu pārkāpuma dēļ, kā arī stiprināt šo noteikumu efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan, C‑453/99, EU:C:2001:465, kā arī 2019. gada 14. marts, Skanska Industrial Solutions u.c.,C‑724/17, EU:C:2019:204), tās nevar kompensēt tāda tiesību aizsardzības līdzekļa neesamību, kas ļautu šīm personām saņemt efektīvu ex ante tiesisko aizsardzību.

171

Turklāt šajā lietā esot acīmredzams, ka šīs tiesiskās aizsardzības galvenais mērķis ir ļaut slidotājam, attiecībā uz kuru pretkonkurences iemeslu dēļ ir ticis pieņemts lēmums par neatbilstību, savlaicīgi panākt šī lēmuma atcelšanu, kā arī nodrošināt ar to saistīto iespēju atsākt profesionālo darbību, un nevis tikai pēc vairākiem gadiem saņemt kompensāciju, kuras mērķis ir kompensēt prettiesisko aizliegumu veikt šo darbību un ar to saistīto karjeras un ienākumu zaudējumu. Tas tā vēl jo vairāk esot tādēļ, ka CAS reglamentā prasītājiem ir aizliegts lūgt veikt aizsardzības pasākumus un vairākas valstu tiesas jau ir noraidījušas prasības par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz to, ka tās ir uzskatāmas par tādām, kas ietilpst ekskluzīvajā kompetencē, kura šai iestādei ir piešķirta atbilstoši šķīrējtiesas noteikumiem.

172

Treškārt un visbeidzot, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi līdzīgu kļūdu argumentācijā, nospriezdama, ka ar sportistiem, attiecībā uz kuriem pretkonkurences iemeslu dēļ ir ticis pieņemts lēmums par neatbilstību, pieejamo iespēju iesniegt sūdzību Komisijā un valstu konkurences iestādēs ir pietiekami. Proti, no pastāvīgās judikatūras izrietot, ka Komisijai un valstu konkurences iestādēm ir plaša rīcības brīvība, izskatot tām iesniegtās sūdzības, un ka tādējādi tām nevar būt pienākuma izskatīt šīs sūdzības, norādīto faktu kvalifikācijā ievērojot konkurences noteikumus (spriedumi, 1979. gada 18. oktobris, GEMA/Komisija,125/78, EU:C:1979:237, un 2013. gada 19. septembris, EFIM/Komisija,C‑56/12 P, EU:C:2013:575).

173

Komisija atbalsta visus šos argumentus un piebilst, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 148. punktā ir arī acīmredzami kļūdaini izpratusi strīdīgo lēmumu, uzskatīdama, ka šajā lēmumā ietvertā argumentācija esot izpaudusies kā šķīrējtiesas noteikumu kvalificēšana par “vainu pastiprinošu apstākli” šī izteiciena izpratnē, nosakot naudas sodus, kurus var uzlikt LESD 101. un 102. panta pārkāpuma gadījumā. Proti, neatkarīgi no tā, ka šajā lietā ISU netika uzlikts nekāds naudas sods, Komisija uzsver, ka, veicot pārbaudi pēc būtības, tā ir vienīgi norādījusi, ka šie noteikumi pastiprina konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kas izriet no iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem, apstiprinot iespēju, ka šie noteikumi ļauj šai apvienībai izslēgt jebkādu efektīvu konkurenci starptautisko ātrslidošanas sacensību rīkošanas un komercializācijas tirgū.

174

Atbildot uz to, ISU, kas abas šī pamata daļas aplūko kopumā, pirmkārt, norāda, ka šis pamats ir neefektīvs. Proti, kā Vispārējā tiesa esot konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 132. un 137. punktā, Komisija strīdīgajā lēmumā esot vienīgi pilnības labad paudusi savu nostāju par šķīrējtiesas noteikumiem.

175

Otrkārt, ISU pakārtoti apgalvo, ka šis pamats ir jānoraida kā nepieņemams, jo ar to tiek grozīts Vispārējā tiesā izskatāmā strīda priekšmets. Proti, nedz šis strīds, nedz strīdīgais lēmums neskāra pašas ekskluzīvas kompetences piešķiršanas CAS tiesiskumu. Katrā ziņā vismaz daži no šī pamata atbalstam izvirzītajiem argumentiem esot jānoraida kā nepieņemami vai nu tādēļ, ka tie ir jauni (piemēram, argumenti, kas attiecas uz sporta ekonomisko un neekonomisko aspektu nošķiršanu, CAS neatkarību vai arī federālās tiesas veikto CAS nolēmumu pārbaudes kārtību), vai arī tādēļ, ka tajos ir vienīgi pārņemti strīdīgajā lēmumā vai pirmās instances procesuālajos rakstos ietvertie elementi, nepaskaidrojot, kādā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi tiesību kļūdas vai sagrozījusi faktus (piemēram, argumenti, kas attiecas uz sportistu iespējas celt prasību par zaudējumu atlīdzību valsts tiesās vai iesniegt sūdzību Komisijai vai valstu konkurences iestādēm nepietiekamību, ievērojot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā).

176

Treškārt un visbeidzot, ISU apgalvo, ka šis pamats katrā ziņā ir nepamatots. Proti, gan Komisija strīdīgajā lēmumā, gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot pamatoti atzinušas, ka obligāta un ekskluzīva šķīrējtiesas mehānisma izmantošana ir vispārpieņemts strīdu izšķiršanas mehānisms un ka šajā gadījumā tas var būt pamatots, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt ISU ieviesto noteikumu vienveidīgu un efektīvu piemērošanu visiem sportistiem, kas nodarbojas ar slidošanu.

177

Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir tiesīgs iesniegt apelācijas sūdzību, izvirzot pamatus, kuri ir radušies no paša pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā pamatotību no tiesību viedokļa (spriedumi, 2007. gada 29. novembris, Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, C‑176/06 P, EU:C:2007:730, 17. punkts, kā arī 2022. gada 25. janvāris, Komisija/European Food u.c., C‑638/19 P, EU:C:2022:50, 77. punkts).

178

Šajā lietā pretapelācijas sūdzības iesniedzēji to izvirzītajā pirmajā pamatā vēlas apstrīdēt to motīvu juridisko pamatotību, kuru dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 154. un 156.–164. punktā atzina, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdas, secinādama, ka šķīrējtiesas noteikumi pastiprina iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu radīto konkurences ierobežojumu “mērķa” dēļ.

179

Šajā pretapelācijas sūdzības pirmajā pamatā minētie pārsūdzētā sprieduma motīvi turklāt ir tie motīvi, kuru dēļ Vispārējā tiesa apmierināja pirmajā instancē izvirzīto sesto un daļēji arī septīto pamatu. Līdz ar to, kā izriet no minētā sprieduma 171.–174. un 180. punkta, šie motīvi pamato sprieduma rezolutīvo daļu, ciktāl ar to tika daļēji atcelts strīdīgā lēmuma 2. pants daļā, kurā šis pants attiecās uz šķīrējtiesas noteikumiem. Tādēļ pretēji ISU apgalvotajam minētais pamats nav neefektīvs.

180

Paturot to prātā, Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā ir tikai izvērtēt juridisko risinājumu, kas sniegts par Vispārējā tiesā apspriestajiem pamatiem, tādēļ Tiesa šajā kontekstā nevar lemt par pamatiem vai argumentiem, kas nav tikuši izvirzīti pirmajā instancē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 30. marts, VBA/VGB u.c., C‑266/97 P, EU:C:2000:171, 79. punkts, kā arī 2022. gada 25. janvāris, Komisija/European Food u.c., C‑638/19 P, EU:C:2022:50, 80. punkts).

181

Šajā lietā ISU pamatoti apgalvo, ka pretapelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par tiesiskajām sekām, kas varētu rasties no iespējamas CAS neatkarības neesamības, nav daļa no Vispārējai tiesai iesniegtajiem argumentiem, nedz arī daļa no argumentiem, par kuriem Komisija ir lēmusi strīdīgajā lēmumā.

182

Līdz ar to šie argumenti ir jānoraida kā nepieņemami.

183

Savukārt par pieņemamiem ir atzīstami pārējie argumenti, kuru pieņemamību ISU ir apstrīdējusi un kuri visi attiecas uz strīdīgā lēmuma apsvērumiem, kurus lietas dalībnieki ir apstrīdējuši pirmajā instancē un kurus pretapelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas ieskatā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā vai nav ņēmusi vērā pareizi, lemjot par šīs apvienības iebildumu, kas attiecās uz šķīrējtiesas noteikumiem.

184

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka strīdīgā lēmuma 268.–286. apsvērumā, it īpaši tā 269.–271., 277. un 281.–283. apsvērumā, Komisija secināja, ka, lai gan šķīrējtiesas noteikumi paši par sevi nav uzskatāmi par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, tomēr, ņemot vērā to saturu, īstenošanas nosacījumus un tvērumu to juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā, tie ir uzskatāmi par tādiem, kas pastiprina šīs iestādes iepriekš konstatētā pārkāpuma esamību. Precīzāk, Komisija šajos apsvērumos būtībā ir norādījusi, ka, apgrūtinot to šķīrējtiesas nolēmumu pārbaudi tiesā, ņemot vērā Savienības konkurences tiesības, ar kuriem CAS ir lēmusi par to lēmumu spēkā esamību, kurus ISU ir pieņēmusi atbilstoši rīcības brīvībai, kas tai piešķirta ar iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem, šķīrējtiesas noteikumi pastiprināja Savienības tiesību pārkāpumu, kas saistīts ar šādu pilnvaru esamību. It īpaši Komisija norādīja, ka šī pārbaude tiesā ir uzticēta tiesai, kas atrodas trešā valstī, tātad ārpus Savienības un tās tiesību sistēmas, un ka saskaņā ar šīs tiesas judikatūru šādus spriedumus nevar pārbaudīt, ņemot vērā Savienības konkurences noteikumus. Šādi rīkojoties, Komisija galu galā ir kritizējusi nevis CAS kā šķīrējtiesas pastāvēšanu, organizāciju vai darbību, bet gan imunitāti pret tiesvedību, kas tās ieskatā saskaņā ar Savienības konkurences tiesībām ir ISU, īstenojot tās lēmumpieņemšanas un sodu piemērošanas pilnvaras, kas kaitē personām, kuras var ietekmēt šo pilnvaru regulējuma neesamība, un no tā izrietošais diskrecionārisms.

185

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa atzina, ka šajā Komisijas argumentācijā ir pieļautas tiesību kļūdas, būtībā četru motīvu dēļ. Pirmkārt, šī tiesa norādīja, ka Komisija nav apšaubījusi nedz pašu iespēju vērsties šķīrējtiesā, lai atrisinātu noteiktas domstarpības, nedz arī ir uzskatījusi, ka šķīrējtiesas klauzulas noslēgšana pati par sevi ierobežo konkurenci (pārsūdzētā sprieduma 154. punkts). Otrkārt, tā uzsvēra, ka Komisija nav arī atzinusi, ka šķīrējtiesas noteikumos nav ievērotas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu kā tādas (minētā sprieduma 155. punkts). Treškārt, tā uzskatīja, ka, piešķirot CAS obligātu un ekskluzīvu kompetenci pārbaudīt lēmumus, ko ISU ir pieņēmusi atbilstoši tās pilnvarām izsniegt iepriekšēju atļauju un piemērot sodus, šķīrējtiesas noteikumus var pamatot ar leģitīmām interesēm, kas saistītas ar sporta specifiku, proti, ļaut vienai specializētai tiesai ātri, ekonomiski un vienveidīgi izlemt daudzos strīdus, kuriem bieži vien ir starptautiska dimensija un kuri var rasties augsta līmeņa profesionālā sporta jomā (minētā sprieduma 156. punkts). Ceturtkārt, Vispārējā tiesa uzsvēra, ka sportistiem un vienībām vai uzņēmumiem, kas plāno rīkot starptautiskas ātrslidošanas sacensības, kuras konkurē ar ISU rīkotajām sacensībām, ir iespēja vērsties ne tikai valsts tiesās ar prasībām par zaudējumu atlīdzību, bet arī Komisijā un valstu konkurences iestādēs ar sūdzībām par konkurences noteikumu pārkāpumiem (tā paša sprieduma 157.–161. punkts).

186

Jānorāda, ka pirmie divi no šiem motīviem, kas nav tikuši apstrīdēti Tiesā, nevar pamatot Vispārējās tiesas konstatējumu par daļēju strīdīgā lēmuma atcelšanu, jo tie nav saistīti ar vērtējumu, kura dēļ Komisija apšaubīja šķīrējtiesas noteikumus, un tādējādi tie nav tādi, ar ko varētu atspēkot šī vērtējuma pamatotību.

187

Pretapelācijas sūdzības iesniedzēji un Komisija savukārt pamatoti apgalvo, ka trešais un ceturtais no minētajiem motīviem ir juridiski kļūdaini.

188

Pirmkārt, vispārīgajā un nediferencētajā vērtējumā, ka šķīrējtiesas noteikumus var pamatot ar leģitīmām interesēm, kas saistītas ar sporta specifiku, ciktāl ar tiem CAS ir piešķirta obligāta un ekskluzīva kompetence pārbaudīt lēmumus, ko ISU var pieņemt atbilstoši tās pilnvarām izsniegt iepriekšēju atļauju un piemērot sodus, kā būtībā apgalvo pretapelācijas sūdzības iesniedzēji un Komisija, nav ņemtas vērā prasības, kurām ir jābūt ievērotām, lai tādu šķīrējtiesas mehānismu kā šajā lietā aplūkotais varētu uzskatīt, pirmām kārtām, par tādu, kas ļauj nodrošināt Savienības tiesībās ietverto absolūto normu efektīvu ievērošanu, un, otrām kārtām, par tādu, kas ir saderīgs ar principiem, kuri veido Savienības tiesu sistēmas struktūru.

189

Šajā ziņā jāatgādina – par ko lietas dalībnieku starpā nav strīda un kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 156., 159. un 160. punktā –, ka ISU paredzētie šķīrējtiesas noteikumi it īpaši attiecas uz divu veidu strīdiem, kas var rasties saistībā ar saimniecisko darbību un kas, no vienas puses, ietver vēlmi rīkot un komercializēt starptautiskas ātrslidošanas sacensības un, no otras puses, vēlmi piedalīties šajās sacensībās kā profesionālam sportistam. Tādēļ šie noteikumi ir piemērojami strīdiem, kas saistīti ar sporta kā saimnieciskas darbības veikšanu, un tādējādi uz tiem ir attiecināmas Savienības konkurences tiesības. Līdz ar to šī sprieduma 91.–96. punktā izklāstīto iemeslu dēļ minētajiem noteikumiem ir jāatbilst Savienības konkurences tiesībām, ja tie tiek īstenoti teritorijā, kurā ir piemērojami LES un LESD, neatkarīgi no tā, kur ir reģistrēti šos noteikumus pieņēmušie subjekti (spriedumi, 1971. gada 25. novembris, Béguelin Import, 22/71, EU:C:1971:113, 11. punkts; 1988. gada 27. septembris, Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 89/85, 104/85, 114/85, 116/85, 117/85 un no 125/85 līdz 129/85, EU:C:1988:447, 16. punkts, kā arī 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 43.–45. punkts).

190

Šajā lietā tādēļ ir aplūkota tikai šādu noteikumu piemērošana saistībā ar šādiem strīdiem Savienības teritorijā, nevis šo noteikumu piemērošana teritorijā, kas nav Savienība, to piemērošana citu veidu strīdos, piemēram, strīdos, kas attiecas tikai uz sportu kā tādu un tādējādi neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, vai, vēl jo vairāk, šķīrējtiesas noteikumu piemērošana citās jomās.

191

Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 181. un 184. punkta, minētie noteikumi šajā lietā tiek aplūkoti nevis tādēļ, ka ar tiem ISU pieņemto lēmumu pārbaude pirmajā instancē ir pakļauta CAS kā šķīrējtiesas kompetencei, bet tikai tādēļ, ka ar tiem CAS pieņemto šķīrējtiesas nolēmumu pārbaude un ISU lēmumu pārbaude pēdējā instancē ir pakļauta Tribunal fédéral (Federālā tiesa), proti, trešās valsts tiesas, kompetencei.

192

Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka LESD 101. un 102. pants ir tiesību normas ar tiešu iedarbību, kas attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, kuras valstu tiesām ir jāaizsargā (spriedumi, 1974. gada 30. janvāris, BRT un Société belge des auteurs, compositeurs et éditeurs, 127/73, EU:C:1974:6, 16. punkts, kā arī 2019. gada 14. marts, Skanska Industrial Solutions u.c., C‑724/17, EU:C:2019:204, 24. punkts), un minētie panti ir Savienības absolūtas normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss, C‑126/97, EU:C:1999:269, 36. un 39. punkts).

193

Tādēļ, vienlaikus norādīdama, ka privātpersona var noslēgt līgumu, kurā skaidri un konkrēti noteikts, ka visi vai daļa no strīdiem, kas saistīti ar šo līgumu, tiek nodoti izskatīšanai šķīrējtiesai, nevis valsts tiesai, kurai būtu bijusi kompetence lemt par šiem strīdiem atbilstoši piemērojamajām valsts tiesībām, un ka ar šķīrējtiesas procesa efektivitāti saistītās prasības var pamatot šķīrējtiesas nolēmumu ierobežotu pārbaudi tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss, C‑126/97, EU:C:1999:269, 35. punkts, un 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 34. punkts), Tiesa tomēr ir atgādinājusi, ka šādai pārbaudei tiesā katrā ziņā ir jāaptver jautājums, vai šie nolēmumi atbilst pamatnormām, kuras ir Savienības absolūtās normas, kas ietver arī LESD 101. un 102. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss, C‑126/97, EU:C:1999:269, 37. punkts). Šāda prasība vēl jo vairāk ir jāievēro tad, ja šāds šķīrējtiesas mehānisms ir uzskatāms par tādu, ko tāds privāttiesību subjekts kā starptautiska sporta apvienība praksē ir noteicis citam subjektam, piemēram, sportistam.

194

Ja nebūtu šādas pārbaudes tiesā, šķīrējtiesas mehānisma izmantošana varētu apdraudēt to tiesību aizsardzību, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesību tiešās iedarbības, kā arī efektīvu LESD 101. un 102. panta ievērošanu, kam ir jābūt nodrošinātai – un kas šāda mehānisma neesamības gadījumā tādējādi tiktu nodrošināta ar valsts tiesību normām par tiesību aizsardzības līdzekļiem.

195

Šīs prasības par efektīvu pārbaudi tiesā ievērošana ir īpaši svarīga saistībā ar tādiem šķīrējtiesas noteikumiem kā ISU paredzētie noteikumi.

196

Proti, Tiesa jau ir norādījusi – lai gan sporta apvienībām ir juridiska autonomija, kas ļauj tām pieņemt noteikumus, citstarp saistībā ar sacensību rīkošanu, to pienācīgu norisi un sportistu dalību tajās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 11. aprīlis, Deliège, C‑51/96 un C‑191/97, EU:C:2000:199, 67. un 68. punkts, kā arī 2019. gada 13. jūnijs, TopFit un Biffi, C‑22/18, EU:C:2019:497, 60. punkts), sporta apvienības, to darot, nedrīkst ierobežot Savienības tiesībās privātpersonām piešķirto tiesību un brīvību izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 81. un 83. punkts, kā arī 2019. gada 13. jūnijs, TopFit un Biffi, C‑22/18, EU:C:2019:497, 52. punkts), kas ietver arī LESD 101. un 102. pantā paredzētās tiesības.

197

Kā izriet no šī sprieduma 127. un 134. punkta, šī iemesla dēļ uz tādiem noteikumiem kā iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumi ir jābūt attiecinātai efektīvai pārbaudei tiesā.

198

Šī prasība par efektīvu pārbaudi tiesā nozīmē, ka gadījumā, ja šādi noteikumi ietver normas, atbilstoši kurām šķīrējtiesai ir piešķirta obligāta un ekskluzīva kompetence, tiesa, kuras kompetencē ir pārbaudīt šīs struktūras pieņemtos nolēmumus, var pārliecināties, vai šie nolēmumi atbilst LESD 101. un 102. pantam. Tas turklāt nozīmē, ka minētā tiesa atbilst visām LESD 267. pantā noteiktajām prasībām, lai tā varētu vai attiecīgā gadījumā tai būtu pienākums vērsties Tiesā, ja tā uzskata, ka ir nepieciešams Tiesas nolēmums par tajā izskatāmajā lietā izvirzītu Savienības tiesību jautājumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 23. marts, Nordsee, 102/81, EU:C:1982:107, 14. un 15. punkts, kā arī 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss, C‑126/97, EU:C:1999:269, 40. punkts).

199

Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, nediferencēti un abstrakti vienīgi secinādama, ka šķīrējtiesas noteikumus “var pamatot ar tiesiski pamatotām [leģitīmām] interesēm saistībā ar sporta specifiku”, jo atbilstoši tiem ar iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu piemērošanu saistīto strīdu izskatīšana ir uzticēta “specializētai tiesai”, necenšoties nodrošināt, ka šie šķīrējtiesas noteikumi atbilst visām šī sprieduma iepriekšējos punktos minētajām prasībām un tādējādi ļauj efektīvi pārbaudīt Savienības konkurences noteikumu ievērošanu, lai gan Komisija strīdīgā lēmuma 270.–277., 282. un 283. apsvērumā pamatoti ir balstījusies uz šīm prasībām, secinādama, ka minētie noteikumi pastiprina šī lēmuma 1. pantā konstatēto pārkāpumu.

200

Otrkārt, šī tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 157.–161. punktā arī nospriežot, ka ir ticis nodrošināts Savienības konkurences tiesību pilnīgs iedarbīgums, ievērojot, pirmām kārtām, to, ka pastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj personām, kurām adresēts lēmums par atteikumu atļaut rīkot sacensības vai lēmums par neatbilstību, lūgt kompetentajās valstu tiesās atlīdzināt kaitējumu, kas tām radies šī lēmuma dēļ, un, otrām kārtām, iespēju iesniegt sūdzību Komisijā vai valstu konkurences iestādēs.

201

Lai cik būtisks tas arī būtu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan, C‑453/99, EU:C:2001:465, 26. un 27. punkts, kā arī 2019. gada 14. marts, Skanska Industrial Solutions u.c., C‑724/17, EU:C:2019:204, 25., 43. un 44. punkts), fakts, ka personai ir iespēja lūgt atlīdzināt zaudējumus, kas tai nodarīti ar rīcību, kura var nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, nevar kompensēt tāda tiesību aizsardzības līdzekļa neesamību, kas ļautu šai personai vērsties kompetentajā valsts tiesā, attiecīgā gadījumā pēc aizsardzības pasākumu noteikšanas lūdzot likt izbeigt šo rīcību vai, ja runa ir par tiesību aktu, pārbaudīt un atcelt šo aktu, vajadzības gadījumā – pēc iepriekšēja šķīrējtiesas procesa, kas īstenots saskaņā ar vienošanos, kurā paredzēts šāds process. Tas tā vēl jo vairāk ir tādu personu gadījumā, kuras nodarbojas ar profesionālo sportu un kuru karjera var būt salīdzinoši īsa, it īpaši, ja runa ir par augsta līmeņa sportistiem.

202

Turklāt šis fakts nevar pamatot to, ka, lai gan formāli šīs tiesības ir nodrošinātas, praksē tām tiek atņemta būtiska to tvēruma daļa, kā tas būtu gadījumā, ja pārbaude tiesā, kuru var veikt attiecībā uz konkrēto rīcību vai aktu, juridiski vai faktiski tiktu pārmērīgi ierobežota, it īpaši tādēļ, ka to nevar attiecināt uz Savienības tiesību absolūtajām normām.

203

Vēl jo vairāk, lai pamatotu tāda tiesību aizsardzības līdzekļa kā šī sprieduma 201. punktā minētais neesamību, nevar atsaukties uz iespēju iesniegt sūdzību Komisijā vai valsts konkurences iestādē. Runājot par Komisiju, ir arī jāatgādina – kā pamatoti norādījusi šī iestāde un pretapelācijas sūdzības iesniedzēji – ka Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 7. pantā personai, kas saskaņā ar šo pantu ir iesniegusi Komisijai pieteikumu, nav piešķirtas tiesības pieprasīt pieņemt galīgu lēmumu par tās apgalvotā pārkāpuma esamību vai neesamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, EFIM/Komisija, C‑56/12 P, EU:C:2013:575, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

204

Pirmais pamats tādējādi ir pilnībā pamatots. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā ar to ir daļēji atcelts strīdīgā lēmuma 2. pants, ciktāl šis pants attiecas uz šķīrējtiesas noteikumiem.

205

Otrajā pamatā M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes, kurus atbalsta Komisija, apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nosakot, vai šajā lietā ir noticis konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ir kļūdaini atteikusies ņemt vērā to, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu nolūks citstarp bija nodrošināt ISU saimniecisko interešu aizsardzību.

206

Šajā ziņā tie uzskata, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. punktā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, atsacīdamās atzīt, ka minētais nolūks izriet gan no šo noteikumu 2014. gadā, gan 2016. gadā pieņemtās redakcijas.

207

Otrkārt, to ieskatā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. un 109. punktā ir juridiski kļūdaini kvalificējusi faktus, nospriezdama, ka šādam nolūkam pašam par sevi nav pretkonkurences rakstura. Lai gan vispārīgi ir pieļaujams, ka uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kas veic saimniecisku darbību, var virzīt pati savas saimnieciskās intereses, šī tiesa neesot izdarījusi secinājumus no saviem konstatējumiem un vērtējumiem par atbilstošo juridisko un ekonomisko kontekstu, citstarp tiem, kas ietverti pārsūdzētā sprieduma 70. un 114. punktā un no kuriem izrietēja, ka ISU vienlaicīgi gan veica monopola saimniecisko darbību starptautisko ātrslidošanas sacensību rīkošanas un komercializācijas tirgū, gan īstenoja regulatīvas, lēmumpieņemšanas, kontroles un sodu piemērošanas pilnvaras, kas nostādīja to interešu konflikta situācijā, liekot noteikt atbilstošus pienākumus, ierobežojumus un kontroli. Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā šo situāciju un jānospriež, ka, ievērojot šo situāciju, šajā lietā aplūkotais nolūks ir būtisks elements, lai konstatētu konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kā to ir izdarījusi Komisija.

208

ISU apstrīd visus šos argumentus.

209

Vispirms jākonstatē, ka, pārsūdzētā sprieduma 107. un 109. punktā atzīstot, ka atsevišķi Komisijas vērtējumi ir kļūdaini, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 111. punktā tomēr galu galā nosprieda, ka šīs kļūdas nekādi nav ietekmējušas šīs iestādes juridiski pamatoto secinājumu, ka iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu mērķis bija ierobežot konkurenci. Šī iemesla dēļ Vispārējā tiesa noraidīja ISU prasību daļā, kurā tā bija vērsta pret šo strīdīgā lēmuma aspektu.

210

Tādējādi šis apelācijas sūdzības pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma motīviem, kas ir ne tikai sniegti pilnīguma labad, bet kas ir arī daļa no vērtējuma, kura rezultātā Vispārējā tiesa noraidīja daļu no ISU prasījumiem, un līdz ar to šajā ziņā apmierināja gan Komisijas, gan M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes prasījumus. Ar šo pamatu pēdējie minētie tādēļ ir vienīgi lūguši aizstāt motīvus, kas tiem nevarētu sniegt nekādu ieguvumu. Šāda veida lūgums ir nepieņemams (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 42. punkts, un 2017. gada 9. novembris, TV2 Danmark/Komisija, C‑649/15 P, EU:C:2017:835, 61. punkts).

211

Līdz ar to minētais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

212

Tādēļ pretapelācijas sūdzība ir jāapmierina tādā apmērā, kāds noteikts šī sprieduma 204. punktā.

213

Attiecīgi pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā ar to tika daļēji atcelts strīdīgais lēmums.

214

Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajā daļā ir paredzēts – ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

215

Šajā lietā, tā kā Tiesa ir noraidījusi ISU iesniegto apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to tika noraidīti tās prasījumi atcelt strīdīgā lēmuma daļu, kas attiecas uz iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem, prasība lietā T‑93/18 ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret to šī lēmuma daļu, kas attiecas uz šķīrējtiesas noteikumiem.

216

Tā kā pirmajā instancē izvirzītais sestais un septītais pamats, kas attiecas uz LESD 101. panta pārkāpumu, ciktāl šis pants tika piemērots šķīrējtiesas noteikumiem, ir tikuši apspriesti uz sacīkstes principu balstītā procesā Vispārējā tiesā un to izvērtēšanai nav nepieciešams veikt nekādus papildu procesa organizatoriskos vai pierādījumu savākšanas pasākumus, tiesvedības stadija ļauj pieņemt galīgo nolēmumu par šiem pamatiem un tas šajā lietā ir jādara (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 130. punkts, kā arī 2021. gada 2. decembris, Komisija un GMB Glasmanufaktur Brandenburg/Xinyi PV Products (Anhui) Holdings, C‑884/19 P un C‑888/19 P, EU:C:2021:973, 104. punkts).

217

Pirmajā instancē izvirzītajā sestajā pamatā ISU būtībā apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka šķīrējtiesas noteikumi pastiprina iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu pretkonkurences raksturu mērķa dēļ.

218

Līgumiskā šķīrējtiesas mehānisma obligāta izmantošana esot vispārpieņemta strīdu izšķiršanas metode. Turklāt šajā gadījumā CAS esot būtiska loma sporta noteikumu vienveidīgā piemērošanā. Administratīvā procesa laikā, kura noslēgumā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, notikusī kompetences piešķiršana šai struktūrai esot vērtējama kā progress salīdzinājumā ar līdz šim pastāvošo ISU iekšējo pārsūdzības mehānismu. Visbeidzot, ieinteresētajām personām esot iespēja apstrīdēt minētās struktūras pieņemto lēmumu atzīšanu un izpildi kompetentajās valstu tiesās, kuras var vērsties Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības konkurences noteikumu interpretāciju.

219

Vispārīgāk runājot, Komisijas vērtējumiem šajā ziņā neesot nozīmes, jo šī iestāde pati atzīst, ka šķīrējtiesas noteikumi paši par sevi nav uzskatāmi par pārkāpumu.

220

Pirmajā instancē izvirzītajā septītajā pamatā ISU būtībā apgalvo, ka Komisijai nebija pilnvaru attiecībā uz to ieviest aizsardzības līdzekļus saistībā ar šķīrējtiesas noteikumiem, jo starp šiem noteikumiem un iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem nepastāv nekāda saikne.

221

Kā izriet no šī sprieduma 199. un 204. punkta, Komisija strīdīgā lēmuma 270.–277., 282. un 283. apsvērumā pamatoti ir balstījusies uz minētā sprieduma 188.–198. punktā atgādinātajām prasībām, lai pamatotu savu secinājumu, ka šķīrējtiesas noteikumi, ņemot vērā to saturu, īstenošanas nosacījumus un tvērumu to juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā, ir pastiprinājuši to pilnvaru pretkonkurences raksturu mērķa dēļ, kuras neietver pienākumus, ierobežojumus un atbilstošu pārbaudi tiesā un kuras atbilstoši iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumiem ir šai apvienībai.

222

Neviens no ISU izvirzītajiem argumentiem neļauj atzīt, ka šāds secinājums būtu kļūdains, nemaz nerunājot par acīmredzamu kļūdu.

223

Šajā ziņā, pirmkārt, no šī sprieduma 216. punktā minētajiem strīdīgā lēmuma apsvērumiem izriet, ka šķīrējtiesas noteikumos ar iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumu piemērošanu saistītie strīdi obligāti un ekskluzīvi ir nodoti izskatīšanai CAS, kas ir šķīrējtiesa, kuras nolēmumi ir pakļauti Tribunal fédéral (Federālā tiesa) pārbaudei. Komisija tostarp norāda, ka pārbaude, ko šī tiesa var veikt attiecībā uz šiem nolēmumiem, neietver jautājumu par to, vai tie atbilst LESD 101. un 102. panta absolūtajām normām. Turklāt tā norāda, ka Tribunal fédéral (Federālā tiesa) ir nevis dalībvalsts tiesa, bet gan tiesa, kas neietilpst Savienības tiesu sistēmā un kas nav tiesīga uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu šajā ziņā. Visbeidzot tā precizē, ka saskaņā ar Tribunal fédéral (Federālā tiesa) judikatūru sportistiem praktiski nav citas izvēles kā vien piekrist tam, ka viņu strīdi ar ISU tiek nodoti izskatīšanai CAS, ja vien viņi neatsakās no dalības visās sacensībās, ko rīko ISU vai valstu slidošanas apvienības, kuras ir tās biedres, un tādējādi galu galā neatsakās no profesionālās darbības veikšanas vispār.

224

Otrkārt, šķīrējtiesas noteikumos ir izslēgta iespēja prasītājiem – kas ir sportisti, kuri ir lēmuma par neatbilstību adresāti, vai vienības vai uzņēmumi, kuri ir lēmuma par atteikumu piešķirt iepriekšēju atļauju paredzētajām starptautiskajām ātrslidošanas sacensībām adresāti – lūgt noteikt aizsardzības pasākumus kompetentajā šķīrējtiesā un valsts tiesās, kurām varētu nākties lemt par šīs struktūras pieņemto nolēmumu izpildi. Turklāt Komisija precizē, ka šo izpildi parasti var nodrošināt ISU un valsts slidošanas apvienības, kas ir tās biedres, un valsts tiesai šajā nolūkā nav jāiesaistās.

225

ISU nav izvirzījusi nevienu konkrētu un pamatotu argumentu, kas ļautu uzskatīt, ka šie dažādie secinājumi ir balstīti uz kļūdainu faktisko pamatu vai tajos ir pieļauta viena vai vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Gluži pretēji, ir jākonstatē, ka daži no šiem secinājumiem, piemēram, tie, kas attiecas uz neiespējamību attiecināt uz CAS nolēmumiem pārbaudi tiesā, lai nodrošinātu Savienības tiesību absolūto normu ievērošanu, vajadzības gadījumā izmantojot LESD 267. pantā paredzēto procedūru, ir pareizi un citi, piemēram, tie secinājumi, saskaņā ar kuriem šajā lietā aplūkoto šķīrējtiesas mehānismu ISU praksē vienpusēji piemēro sportistiem, atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas šajā ziņā paustajiem secinājumiem (ECT, 2018. gada 2. oktobris, Mutu un Pechstein pret Šveici, CE:ECHR:2018:1002JUD004057510, 109.–115. punkts).

226

Tādējādi sestais pamats nav pamatots.

227

Par septīto pamatu ir jāatgādina – ja Komisija konstatē LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, tai ir tiesības ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām izbeigt šo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1983. gada 2. marts, GVL/Komisija, 7/82, EU:C:1983:52, 23. punkts) un šim nolūkam Komisija attiecībā uz tiem var ieviest jebkādus aizsardzības līdzekļus, kas ir samērīgi ar minēto pārkāpumu un kas ir vajadzīgi, lai efektīvi izbeigtu pārkāpumu (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Alrosa, C‑441/07 P, EU:C:2010:377, 39. punkts).

228

Šajā lietā Komisija ir pamatoti secinājusi, ka ar šķīrējtiesas noteikumiem tiek pastiprināts strīdīgā lēmuma 1. pantā konstatētais pārkāpums, apgrūtinot to CAS šķīrējtiesas nolēmumu pārbaudi tiesā no Savienības konkurences tiesību viedokļa, kuri izriet no ISU lēmumiem, ko tā ir pieņēmusi atbilstoši iepriekšējas atļaujas un atbilstības noteikumos tai piešķirtajai rīcības brīvībai.

229

Turklāt ISU, kura ir tikai kļūdaini norādījusi uz saiknes neesamību starp šiem dažādajiem noteikumiem, nav lietderīgi apstrīdējusi Komisijas secinājumus par šīs iestādes ieviesto aizsardzības līdzekļu nepieciešamību attiecībā uz šķīrējtiesas noteikumiem.

230

Šādos apstākļos arī septītais pamats nav pamatots.

231

Līdz ar to prasība ir noraidāma daļā, kurā tā vēl nebija tikusi noraidīta pārsūdzētajā spriedumā.

232

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

233

Saskaņā ar šī reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

234

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.

235

Šajā lietā ISU spriedums ir nelabvēlīgs gan lietā C‑124/21 P, gan daļēji arī lietā T‑93/18, uz kuru ir atsaukusies Tiesa.

236

Turklāt, lai arī to izvirzītais otrais pamats tika noraidīts, M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes prasījumi tika apmierināti.

237

Šādos apstākļos saskaņā ar Komisijas, M. Tuitert un N. Kerstholt, kā arī EU Athletes prasījumiem ir jāpiespriež ISU atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan lietā C‑124/21 P, gan lietā T‑93/18 daļā, uz kuru ir atsaukusies Tiesa.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: