EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62020CO0456

Tiesas (desmitā palāta) rīkojums, 2021. gada 16. jūnijs.
Crédit agricole SA u.c. pret Eiropas Centrālo banku (ECB).
Apelācija – Tiesas Reglamenta 181. pants – Ekonomikas un monetārā politika – Regula (ES) Nr. 1024/2013 – 18. panta 1. punkts – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Eiropas Centrālajai bankai (ECB) uzticētie īpašie uzdevumi – Administratīva naudas soda uzlikšana par prudenciālo prasību pārkāpumu – Regula (ES) Nr. 575/2013 – 26. panta 3. punkts – Pašu kapitāla prasības – Kapitāla instrumenti – Parasto akciju emisijas – Klasificēšana par pirmā līmeņa pašu kapitāla (CET 1) posteņiem – Kompetentās iestādes iepriekšējas atļaujas neesamība – Nolaidības dēļ izdarīts pārkāpums.
Apvienotās lietas C-456/20 P līdz C-458/20 P.

Court reports – general – 'Information on unpublished decisions' section

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2021:502

 TIESAS RĪKOJUMS (desmitā palāta)

2021. gada 16. jūnijā ( *1 )

Apelācija – Tiesas Reglamenta 181. pants – Ekonomikas un monetārā politika – Regula (ES) Nr. 1024/2013 – 18. panta 1. punkts – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Eiropas Centrālajai bankai (ECB) uzticētie īpašie uzdevumi – Administratīva naudas soda uzlikšana par prudenciālo prasību pārkāpumu – Regula (ES) Nr. 575/2013 – 26. panta 3. punkts – Pašu kapitāla prasības – Kapitāla instrumenti – Parasto akciju emisijas – Klasificēšana par pirmā līmeņa pašu kapitāla (CET 1) posteņiem – Kompetentās iestādes iepriekšējas atļaujas neesamība – Nolaidības dēļ izdarīts pārkāpums

Apvienotajās lietās no C‑456/20 P līdz C‑458/20 P

par trim apelācijas sūdzībām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, kuras 2020. gada 21. septembrī iesniedza

Crédit agricole SA , Monrūža [Montrouge] (Francija) (C‑456/20 P),

Crédit agricole Corporate and Investment Bank , Monrūža (Francija) (C‑457/20 P),

CA Consumer Finance , Masī [Massy] (Francija) (C‑458/20 P),

apelācijas sūdzības iesniedzējas,

ko pārstāv A. Champsaur un A. Delors, avocats,

otra lietas dalībniece –

Eiropas Centrālā banka (ECB), ko pārstāv C. Hernández Saseta un A. Pizzolla, kā arī D. Segoin, pārstāvji,

atbildētāja pirmajā instancē,

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], piektās palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan] (referents) un tiesnesis I. Jarukaitis [I. Jarukaitis],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 181. pantu lemt, izdodot motivētu rīkojumu,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1

Ar apelācijas sūdzībām Crédit agricole SA (C‑456/20 P), Crédit agricole Corporate and Investment Bank (C‑457/20 P) un CA Consumer Finance (C‑458/20 P) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 8. jūlija spriedumus: attiecīgi Crédit agricole/ECB (T‑576/18, turpmāk tekstā – “pirmais pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2020:304), Crédit agricole Corporate and Investment Bank/ECB (T‑577/18, turpmāk tekstā – “otrais pārsūdzētais spriedums”, nav publicēts, EU:T:2020:305) un CA Consumer Finance/ECB (T‑578/18, turpmāk tekstā – “trešais pārsūdzētais spriedums”, nav publicēts, EU:T:2020:306) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”), ar ko Vispārējā tiesa noraidīja to prasības atcelt Eiropas Centrālās Bankas (ECB) 2018. gada 16. jūlija lēmumus ECB/SSM/2018‑FRCAG‑75, ECB/SSM/2018‑FRCAG‑76 un ECB/SSM/2018‑FRCAG‑77 (turpmāk tekstā – “strīdīgie lēmumi”), kuri pieņemti saskaņā ar Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 18. panta 1. punktu un ar kuriem tām uzlikts administratīvs naudas sods attiecīgi 4300000 EUR, 300000 EUR un 200000 EUR apmērā par pašu kapitāla prasību, kas noteiktas 26. panta 3. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp., un labojumi – OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), turpinātu pārkāpumu.

Atbilstošās tiesību normas

Regula Nr. 575/2013

2

Regulas (ES) Nr. 575/2013, versijā pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/876 (2019. gada 20. maijs) (OV 2019, L 150, 1. lpp.) stāšanās spēkā (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 575/2013”), 26. panta “Pirmā līmeņa pamata kapitāla posteņi”, kas atrodas šīs regulas otrās daļas, kura attiecas uz “Pašu kapitālu”, I sadaļas “Pašu kapitāla elementi” 2. nodaļā “Pirmā līmeņa pamata kapitāls”, 3. punktā ir noteikts:

“Kompetentās iestādes novērtē, vai pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentu emisijas atbilst kritērijiem, kas noteikti 28. pantā vai, attiecīgā gadījumā, 29. pantā. Kas attiecas uz emisijām pēc 2013. gada 28. jūnija, iestādes klasificē kapitāla instrumentus par pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentiem tikai pēc tam, kad atļauju ir piešķīrušas kompetentās iestādes, kuras var konsultēties ar [Eiropas Banku iestādi (EBI)].

Attiecībā uz kapitāla instrumentiem, izņemot valsts atbalstu, ja kompetentā iestāde ir apstiprinājusi, ka ir atbilstīgi tos klasificēt kā Pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentus, bet kuriem, pēc EBI uzskata, ir ļoti sarežģīti pārbaudīt atbilstību 28. pantā vai, attiecīgā gadījumā, 29. pantā izklāstītajiem kritērijiem, kompetentās iestādes paskaidro EBI sava lēmuma iemeslus.

Pamatojoties uz katras kompetentās iestādes sniegto informāciju, EBI sagatavo, uztur un publicē sarakstu ar visiem kapitāla instrumentu veidiem, kuri katrā dalībvalstī atbilst pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentiem. EBI minēto sarakstu sagatavo un pirmo reizi publicē 2015. gada 1. februārī.

[..]”

3

Regulas (ES) Nr. 575/2013, kas grozīta ar Regulu 2019/876 (turpmāk tekstā – “grozītā Regula Nr. 575/2013”), kura piemērojama no 2019. gada 27. jūnija, 26. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Kompetentās iestādes novērtē, vai kapitāla instrumentu emisijas atbilst kritērijiem, kas izklāstīti 28. pantā vai, attiecīgā gadījumā, 29. pantā. Iestādes klasificē kapitāla instrumentus kā pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentus tikai pēc tam, kad ir saņemta kompetento iestāžu atļauja.

Atkāpjoties no pirmās daļas, iestādes var kā pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentus klasificēt turpmākas tāda pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentu veida emisijas, par kuru iestādes jau ir saņēmušas minēto atļauju, ar noteikumu, ka ir izpildīti abi turpmāk minētie nosacījumi:

a)

noteikumi, ar kuriem reglamentē minētās turpmākās emisijas[,] pēc būtības ir tādi paši kā noteikumi, ar kuriem reglamentē tās emisijas, par kurām iestādes jau ir saņēmušas atļauju;

b)

iestādes ir kompetentajām iestādēm par minētajām turpmākām emisijām paziņojušas pietiekami laicīgi, pirms tās tiek klasificētas kā pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumenti.

Kompetentās iestādes konsultējas ar EBI, pirms tās piešķir atļauju jaunus kapitāla instrumentu veidus klasificēt kā pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentus. Kompetentās iestādes pienācīgi ņem vērā EBI atzinumu un, ja tās nolemj no tā novirzīties, raksta EBI trīs mēnešos no EBI atzinuma saņemšanas dienas, izklāstot apsvērumus, kāpēc ir notikusi novirzīšanās no attiecīgā atzinuma. Šis apakšpunkts neattiecas uz 31. pantā minētajiem kapitāla instrumentiem.

Pamatojoties uz informāciju, ko savākušas kompetentās iestādes, EBI izveido, uztur un publicē sarakstu ar visiem tiem kapitāla instrumentu veidiem katrā dalībvalstī, kuri uzskatāmi par pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentiem. Saskaņā ar 35. pantu [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulā (ES) Nr. 1093/2010 [(2010. gada 24. novembris), ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK (OV 2010, L 331, 12. lpp.)], EBI var vākt jebkādu informāciju saistībā ar pirmā līmeņa pamata kapitāla instrumentiem, ko tā uzskata par vajadzīgu, lai nodrošinātu atbilstību šīs regulas 28. pantā vai attiecīgā gadījumā 29. pantā noteiktajiem kritērijiem un nolūkā uzturēt un atjaunināt šajā daļā minēto sarakstu.

[..]”

Regula Nr. 1024/2013

4

Regulas Nr. 1024/2013 III nodaļā “ECB pilnvaras” tostarp ir ietverta 2. iedaļa par “īpašām uzraudzības pilnvarām”, kurā ir iekļauts šīs regulas 14.–18. pants. Saskaņā ar minētās regulas 18. pantu “Administratīvie sodi”:

“1.   Lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus, gadījumos, kad kredītiestādes, finanšu pārvaldītājsabiedrības vai jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības ar nolūku vai nolaidības dēļ pārkāpj attiecīgo tieši piemērojamo Savienības tiesību aktu prasības, saistībā ar kurām saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem kompetentajām iestādēm dod iespēju piemērot administratīvos naudas sodus, ECB var piemērot administratīvos naudas sodus līdz pārkāpuma dēļ gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu divkāršai summai, ja tādus var noteikt, vai līdz 10 % no juridiskās personas kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, kā noteikts attiecīgajos Savienības tiesību aktos, vai šāda veida citus naudas sodus, kā var būt paredzēts attiecīgajos Savienības tiesību aktos.

[..]

3.   Piemērotās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. [..]

[..]”

Tiesvedības rašanās fakti

5

Ar strīdīgajiem lēmumiem ECB katrai no apelācijas sūdzības iesniedzējām, kuras ir kredītiestādes, kas atrodas tiešā prudenciālajā uzraudzībā, uzlika administratīvu naudas sodu, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu, par to, ka tās – vismaz nolaidības dēļ – bija pārkāpušas Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punktu, klasificējot kā savus pirmā līmeņa pašu kapitāla instrumentus (turpmāk tekstā – “CET 1 instrumenti”) kapitāla instrumentus, kas izrietēja no vairākām parasto akciju emisijām (turpmāk tekstā – “strīdīgās emisijas”), iepriekš nesaņēmušas kompetentās iestādes atļauju.

6

Šajā ziņā ECB it īpaši noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus attiecībā uz to, ka šīs parastās akcijas bija minētas sarakstā, ko EBI bija publicējusi, piemērojot minētā 26. panta 3. punkta trešo daļu (turpmāk tekstā – “EBI publicētais saraksts”). Tā būtībā uzskatīja – apstāklis, ka instruments ir minēts šajā sarakstā, neatbrīvo kredītiestādi no prasības saņemt kompetentās iestādes iepriekšēju atļauju, piemērojot minētā 26. panta 3. punkta pirmo daļu.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi

7

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2018. gada 25. septembrī, katra no apelācijas sūdzības iesniedzējām cēla prasību atcelt to strīdīgo lēmumu, kurš attiecās uz šo apelācijas sūdzības iesniedzēju.

8

Savu prasību atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja divus pamatus. Pirmais pamats, izvirzīts attiecībā uz pilnvaru pārsniegšanu, bija sadalīts trīs daļās. Pirmā daļa attiecās uz Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta pārkāpumu. Otrā daļa attiecās uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta un tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Trešā daļa attiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā administratīvā naudas soda samērīgumu. Ar otro pamatu tika apgalvots, kas ir pārkāptas tiesības tikt uzklausītām.

9

Ar pārsūdzētajiem spriedumiem Vispārējā tiesa noraidīja šos pamatus, ciktāl ar tiem tika apšaubīts strīdīgo lēmumu tiesiskums tajā ziņā, ka ar tiem attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām bija atzīts Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta pārkāpums.

10

Turpretī, iesākumā un pēc savas ierosmes pārbaudot pienākuma norādīt pamatojumu izpildi attiecībā uz administratīvo naudas sodu uzlikšanu atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktam, Vispārējā tiesa it īpaši pirmā pārsūdzētā sprieduma 144. un 156. punktā, otrā pārsūdzētā sprieduma 127. un 139. punktā, kā arī trešā pārsūdzētā sprieduma 130. un 141. punktā nosprieda, ka minētie lēmumi šajā ziņā nav pietiekami pamatoti, jo tajos būtībā trūkst precizējumu par metodoloģiju, kas izmantota minēto naudas sodu apmēra noteikšanai. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka naudas sodi ir jāatceļ un nav nepieciešams skatīt apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus tostarp par to, ka ar šiem sodiem ir pārkāpti tiesiskās drošības un samērīguma principi.

11

Uzskatīdama – pirmā pārsūdzētā sprieduma 157. punktā, otrā pārsūdzētā sprieduma 140. punktā un trešā pārsūdzētā sprieduma 142. punktā –, ka ECB vērtējums attiecībā uz administratīvā naudas soda apmēru ir nodalāms no strīdīgo lēmumu pārējās daļas, Vispārējā tiesa tādējādi, pirmkārt, šo spriedumu rezolutīvās daļas 1) punktā atcēla šos strīdīgos lēmumus, ciktāl ar tiem apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikti minētie naudas sodi, un, otrkārt, rezolutīvās daļas 2) punktā noraidīja prasības pārējā daļā.

Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

12

Katras apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt pārsūdzētā sprieduma, kas uz to attiecas, rezolutīvās daļas 2) punktu;

apmierināt tās prasību pirmajā instancē un

piespriest ECB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

13

ECB lūdz noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 30. oktobra lēmumu lietas no C‑456/20 P līdz C‑458/20 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesiem, kā arī sprieduma taisīšanai.

Par apelācijas sūdzībām

15

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 181. pantu gadījumā, ja apelācijas sūdzība vai kāda tās daļa ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami nepamatota, Tiesa jebkurā laikā, rīkojoties pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, ar motivētu rīkojumu var nolemt noraidīt šo apelācijas sūdzību vai kādu tās daļu.

16

Šī tiesību norma ir jāpiemēro attiecībā uz šīm apelācijas sūdzībām.

Par pirmo pamatu lietā C‑456/20 P

Par pirmo daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

17

Ar pirmā pamata pirmo daļu Crédit agricole norāda, ka Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka Crédit agricole 2016. gada otrajā ceturksnī ir izdarījusi pārkāpumu attiecībā uz pirmajām divām strīdīgajām emisijām, kas tika veiktas 2015. gada 23. jūnijā un 12. novembrī, ir pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta interpretāciju, kuru šī tiesa sniedza pirmā pārsūdzētā sprieduma 41.–63. punktā un saskaņā ar kuru kredītiestāde var klasificēt kapitāla instrumentu kā vienu no saviem CET 1 instrumentiem, ja tā ir iepriekš saņēmusi kompetentās iestādes atļauju šajā ziņā.

18

Crédit agricole2016. gada 26. jūlijā esot saņēmusi ECB atļauju klasificēt šīs divas strīdīgās emisijas kā CET 1 instrumentus. Minētās emisijas, kas par šādiem instrumentiem esot klasificētas 2016. gada 30. jūnijā tās konsolidētajā ceturkšņa pārskatā par pašu kapitālu un pašu kapitāla prasībām, kā arī tās informācijas publikācijā saskaņā ar trešo pīlāru, esot tikušas paziņotas ECB un publicētas 2016. gada 12. augustā. Tātad tai nevarot pārmest nekādu pārkāpumu.

19

ECB apgalvo, ka šī argumentācija ir neefektīva un katrā ziņā nepamatota.

– Tiesas vērtējums

20

No LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, kura atcelšana tiek pieprasīta, apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības pamatošanai, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemami (spriedums, 2021. gada 2. marts, Komisija/Itālija u.c., C‑425/19 P, EU:C:2021:154, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 92. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka 2016. gada otrajā ceturksnī trīs strīdīgās emisijas tika klasificētas kā CET 1 instrumenti 2016. gada 30. jūnijā, tātad pirms tam, kad ECB 2016. gada 26. jūlijā atļāva šādu klasificēšanu.

22

Ar argumentāciju sava pirmā pamata pirmās daļas atbalstam Crédit agricole, lai arī tā skaidri norāda, ka šī klasificēšana tiešām notika 2016. gada 30. jūnijā, uzskata, ka attiecīgais datums, lai noteiktu, vai tā ir pārkāpusi Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punktā paredzēto prasību saņemt iepriekšēju atļauju, ir nevis 2016. gada 30. jūnijs, bet gan 2016. gada 12. augusts, kas atbilst minētās klasificēšanas paziņošanai ECB un tās publicēšanai.

23

Tomēr ir jākonstatē, ka Crédit agricole nekādi nepaskaidro, kādā ziņā Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu šajā ziņā, pirmā pārsūdzētā sprieduma 92. punktā noteikdama 2016. gada 30. jūniju kā datumu šīs tiesību normas pārkāpuma esamības konstatēšanai.

24

Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa lietā C‑456/20 P ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

Par otro daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

25

Ar pirmā pamata otro daļu Crédit agricole apgalvo, ka Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka Crédit agricole ir izdarījusi pārkāpumu 2016. gada otrajā ceturksnī, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kas izpaužas kā vieglāka kriminālsoda atpakaļejoša spēka principa, kurš nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta trešajā teikumā, kā arī Eiropas Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras pārkāpums, jo tā nepiemēroja grozītās Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punktu, nosakot pārkāpuma esamību attiecībā uz 2016. gada 21. jūnijā veikto trešo strīdīgo emisiju. Šī jaunā tiesību norma esot mazāk bargs krimināllikums, jo tajā esot paredzēts, ka, ievērojot konkrētus nosacījumus, uz turpmākām emisijām, kurām ir tādi paši noteikumi kā jau atļautajām emisijām, vairs netiek attiecināta prasība saņemt iepriekšēju atļauju, bet gan tās ir tikai jāpaziņo.

26

Šajā gadījumā trešā strīdīgā emisija atbilstot grozītās Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, jo šo emisiju regulējot tās pašas normas kā pirmās divas strīdīgās emisijas, attiecībā uz kurām 2016. gada 26. jūlijā tika saņemta atļauja tās klasificēt kā CET 1 instrumentus, un šīs trešās emisijas noteikumi esot tikuši paziņoti ECB 2016. gada 22. jūnijā jeb gandrīz divus mēnešus pirms tam, kad šī emisija tika klasificēta kā CET 1 instruments 2016. gada 12. augustā.

27

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 72. punktā esot kļūdaini lēmusi, ka vieglāka kriminālsoda atpakaļejoša spēka princips nav atbilstīgs, lai pārbaudītu tāda akta likumību, kurš ir ticis pieņemts pirms tiesiskā regulējuma grozīšanas. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izrietot, ka tad, ja pastāv atšķirības starp nodarījuma veikšanas brīdī spēkā esošajiem krimināltiesību aktiem un krimināltiesību aktiem, kas ir stājušies spēkā laikā pirms galīgā sprieduma taisīšanas, tiesai ir jāpiemēro tie tiesību akti, kuru normas apsūdzētajam ir vislabvēlīgākās (ECT, 2013. gada 18. jūlijs, Maktouf un Damjanović pret Bosniju‑Hercegovinu, ECHR:2013:0718JUD 000231208, 65. punkts). Līdz ar to, ciktāl prasības stadijā Vispārējā tiesā par sodu nebija pieņemts galīgais lēmums, šai tiesai esot bijis jāņem vērā minētie grozījumi, jo to sekas būtu tādas, ka saskaņā ar tiem pārmestajiem faktiem, kas saistīti ar trešo strīdīgo emisiju, vairs nebūtu pārkāpjošs raksturs un līdz ar to tie liegtu piemērot sodu.

28

ECB uzskata, ka šādai argumentācijai nav nekāda pamatojuma.

– Tiesas vērtējums

29

Ir jāatgādina, tāpat kā Vispārējā tiesa atgādināja pirmā pārsūdzētā sprieduma 69. un 70. punktā, ka vieglāka kriminālsoda atpakaļejoša spēka princips ir vispārējs Savienības tiesību princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 11. marts, Jager, C‑420/06, EU:C:2008:152, 59. punkts un tajā minētā judikatūra), kas tagad ir nostiprināts Hartas 49. panta 1. punkta trešajā teikumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Clergeau u.c., C‑115/17, EU:C:2018:651, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka brīdī, kad Crédit agricole trešo strīdīgo emisiju klasificēja kā CET 1 instrumentu, tā nebija saņēmusi kompetentās iestādes iepriekšēju atļauju, kas prasīta Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punktā, kurš bija piemērojams lietas faktu norises laikā, proti, īpašu iepriekšēju atļauju šīs trešās emisijas klasificēšanai par šādu instrumentu, jo šī atļauja tika izsniegta vēlāk, 2016. gada 29. augustā, un tādējādi ECB pamatoti uzskatīja, ka šī apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pieļāvusi minētās tiesību normas pārkāpumu.

31

Tomēr ir taisnība, kā Vispārējā tiesa to turklāt konstatēja pirmā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā, ka Savienības likumdevējs tika grozījis Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punktu laikā, kad notika tiesvedība pirmajā instancē.

32

Grozītās Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta otrajā daļā tagad ir paredzēts, ka, atkāpjoties no šīs normas pirmajā daļā ierakstītā noteikuma, kurā noteikts princips, ka kredītiestādēm ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, lai kapitāla instrumentus klasificētu kā CET 1 instrumentus, šīs iestādes var klasificēt kā tādus turpmākas tāda CET 1 instrumentu veida emisijas, par ko tās jau ir saņēmušas minēto atļauju, ciktāl, pirmām kārtām, noteikumi, ar kuriem regulē minētās turpmākās emisijas, pēc būtības ir tādi paši kā noteikumi, ar kuriem regulē emisijas, par ko šīs iestādes jau ir saņēmušas atļauju, un, otrām kārtām, minētās iestādes ir kompetentajām iestādēm par minētajām turpmākajām emisijām paziņojušas pietiekami laicīgi, pirms tās tiek klasificētas kā CET 1 instrumenti.

33

Jākonstatē, ka Crédit agricole ar argumentāciju, ko tā izklāsta sava pirmā pamata otrās daļas atbalstam, balstās uz kļūdainu premisu, proti, uz to, ka tā saskaņā ar šo jauno tiesību normu jau bija saņēmusi atļauju klasificēt pirmās divas strīdīgās emisijas kā CET 1 instrumentus brīdī, kad trešā strīdīgā emisija tika klasificēta kā tāda, tās ieskatā, 2016. gada 12. augustā.

34

Šī premisa, kas ir pretrunā pašas Crédit agricole izdarītajiem apgalvojumiem tās pirmā pamata pirmās daļas atbalstam, kā tie izriet no šā rīkojuma 18. punkta, attiecībā uz šīs pēdējās emisijas datumu, identisku iemeslu dēļ kā šā rīkojuma 21.–24. punktā minētie ir jānoraida, jo šī apelācijas sūdzības iesniedzēja saistībā ar šo daļu nesniedz papildu paskaidrojumus, kādā ziņā Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, pirmā pārsūdzētā sprieduma 92. punktā uzskatīdama, ka minētā klasificēšana attiecībā uz 2016. gada otro ceturksni notika 2016. gada 30. jūnijā.

35

Nav strīda par to, ka šajā datumā Crédit agricole nebija saņēmusi atļauju klasificēt pirmās divas strīdīgās emisijas kā CET 1 instrumentus, jo šī atļauja tai tika piešķirta vēlāk, 2016. gada 26. jūlijā.

36

Tādējādi ir jākonstatē, ka Crédit agricole katrā ziņā nav izpildījusi prasību par iepriekšējas atļaujas saņemšanu, kas paredzēta gan Regulas Nr. 575/2013, kas bija piemērojama lietas faktu norises laikā, 26. panta 3. punktā, gan grozītās Regulas Nr. 575/2013, kura stājās spēkā tiesvedības laikā Vispārējā tiesā, 26. panta 3. punktā, tādējādi neatgriezeniski padarot kļūdainu visu strīdīgo emisiju klasificēšanu, lai kāda būtu ratione temporis piemērojamā tiesību norma.

37

Tādējādi ir jānoraida pirmā pamata otrā daļa lietā C‑456/20 P kā acīmredzami nepamatota, un līdz ar to ir jānoraida viss šis pirmais pamats kopumā.

Par otro pamatu lietā C‑456/20 P, kā arī pirmo pamatu lietās C‑457/20 P un C‑458/20 P

Par pirmo daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

38

Ar šo pamatu pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 119., 121. un 122. punktā, otrā pārsūdzētā sprieduma 102., 104. un 105. punktā, kā arī trešā pārsūdzētā sprieduma 106., 108. un 109. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, neatbildēdama uz pamatu par to, ka ECB ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, jo tai vajadzēja vispirms saprast strīdīgo lēmumu pamatojumu un līdz ar to pārbaudīt, vai tie ir pietiekami pamatoti. Šā principa ievērošana neesot atkarīga no pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanas, jo minētais princips prasot tikai to, lai pastāvētu skaidrs tiesiskais pamats soda uzlikšanai. Šajā ziņā neesot nepieciešams saprast ECB pamatojumu, kas tai licis pieņemt šo sodu un noteikt tā apmēru.

39

ECB uzskata, ka šī argumentācija nav pamatota.

– Tiesas vērtējums

40

Jāatgādina – kā jau tika norādīts šā rīkojuma 10. un 11. punktā –, ka Vispārējā tiesa atcēla strīdīgos lēmumus nepietiekama pamatojuma dēļ, ciktāl ar tiem katrai no apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikts administratīvs naudas sods.

41

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 156. punktā, otrā pārsūdzētā sprieduma 139. punktā un trešā pārsūdzētā sprieduma 141. punktā pamatoti lēma, ka vairs nebija nepieciešams skatīt pārējos apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, tostarp argumentu par tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

42

Nav strīda par to, ka atbilstoši tam, kas izriet no pirmā pārsūdzētā sprieduma 119. punkta, otrā pārsūdzētā sprieduma 102. punkta un trešā pārsūdzētā sprieduma 106. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzējas bija izvirzījušas šo argumentu, tikai lai apstrīdētu tiesiskumu tā administratīvā naudas soda apmēram, ko ECB bija uzlikusi ar strīdīgajiem lēmumiem.

43

Tā kā Vispārējā tiesa nepietiekama pamatojuma dēļ bija atcēlusi šos lēmumus, ciktāl ar tiem bija uzlikti šādi sodi, iespējams tiesiskās drošības principa pārkāpums tādējādi vairs nekādi nevarēja ietekmēt Vispārējās tiesas pasludinātās minēto lēmumu atcelšanas apjomu un līdz ar to arguments par šā principa pārkāpumu bija kļuvis neefektīvs. No tā izriet, ka Vispārējai tiesai vairs nebija jāatbild uz pamatu par to, ka ECB ir pārkāpusi minēto principu.

44

Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa lietā C‑456/20 P, kā arī pirmā pamata pirmā daļa lietās C‑457/20 P un C‑458/20 P ir jānoraida kā acīmredzami nepamatotas.

Par otro daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

45

Ar minēto pamatu otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu. Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 47., 49., 88., 89., 94. un 95. punktā, kā arī otrā un trešā pārsūdzētā sprieduma 44., 74., 75., 81. un 72. punktā esot atzinusi Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta neskaidrību. Šo skaidrības trūkumu EBI arī esot izvirzījusi atzinumā, kas tās interneta vietnē tiešsaistē publicēts 2017. gada 23. maijā saistībā ar šīs regulas pārskatīšanu. Savienības likumdevējs tādējādi esot uzskatījis, ka šis 26. panta 3. punkts ir jāgroza.

46

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas izrietot it īpaši no 1990. gada 12. decembra sprieduma Vandemoortele/Komisija (C‑172/89, EU:C:1990:457, 9. punkts), sodu, pat tādu, kuram nav kriminālsoda rakstura, var piemērot tikai tad, ja tas ir balstīts uz skaidru un nepārprotamu juridisko pamatu. Tā kā Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkts nebija uzskatāms par skaidru un nepārprotamu tiesisko pamatu, ECB sekojoši neesot varējusi konstatēt šīs normas pārkāpumu, nepārkāpjot tiesiskās drošības principu. Šā iemesla dēļ strīdīgie lēmumi esot jāatceļ.

47

ECB uzskata, ka šī argumentācija nav pamatota.

– Tiesas vērtējums

48

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas ar aplūkojamo pamatu otrās daļas atbalstam sniegto argumentāciju tiecas pārmest ECB, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, strīdīgajos lēmumos konstatēdama Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta pārkāpumu, neraugoties uz šā tiesiskā pamata neskaidrību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā rīkojuma 20. punktā minēto judikatūru ar apelācijas pamatu ir jātiecas panākt nevis pirmajā instancē strīdīgā lēmuma atcelšanu, bet gan tā sprieduma atcelšanu, kura atcelšana tiek lūgta, ietverot argumentāciju, kas ir vērsta konkrēti uz to, lai konstatētu minētajā spriedumā pieļauto tiesību kļūdu, jo pretējā gadījumā pamats ir nepieņemams.

49

Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pamats, kurā ir vienīgi atkārtoti Vispārējā tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti, patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma atkārtotu izskatīšanu, taču tas nav Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 22. septembris, Austrija/Komisija, C‑594/18 P, EU:C:2020:742, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

No tā izriet, ka aplūkojamā argumentācija, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas ar to pārmet ECB, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, strīdīgajos lēmumos konstatēdama Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta pārkāpumu, šo apelācijas tiesvedību stadijā nav pieņemama.

51

Turklāt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā pašā daļā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pati ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, noraidīdama to argumentus, ar kuriem tās tiecās apstrīdēt Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta pārkāpuma konstatējumu, ko ECB bija veikusi, ir jānorāda, ka viņu kritika pilnībā ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa šā rīkojuma 45. punktā minētajos pārsūdzēto spriedumu punktos esot atzinusi, ka minētā tiesību norma ir neskaidra.

52

Tomēr šī premisa ir kļūdaina.

53

Vispirms – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, – Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 47. punktā, kā arī otrā un trešā pārsūdzētā sprieduma 44. punktā nekādi nav atzinusi, ka Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkts būtu neskaidrs, bet šajos punktos iepriekšēja apsvēruma veidā pirms minētās normas interpretācijas ir vienīgi norādījusi, ka to, kā izpaužas šajā normā minētā kompetentās iestādes atļauja, lai kredītiestāde varētu klasificēt savus kapitāla instrumentus kā CET 1 instrumentus, nevar secināt vienīgi no minētās normas formulējuma.

54

Piemērojot Tiesas pastāvīgo judikatūru, kura atgādināta pirmā pārsūdzētā sprieduma 45. punktā, kā arī otrā un trešā pārsūdzētā sprieduma 42. punktā un saskaņā ar kuru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās noteikumi, bet arī konteksts un ar tiesisko regulējumu, pie kura pieder šī norma, sasniedzamie mērķi, Vispārējā tiesa, noslēdzot Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta kontekstuālu un teleoloģisku interpretāciju, ko tā veica pirmā sprieduma 51.–60. punktā, kā arī otrā un trešā sprieduma 48.–57. punktā, nonāca pie secinājuma, ka minētajā normā ir prasīts, lai attiecīgā iestāde sniegtu iepriekšēju atļauju – nevis kopumā attiecībā uz kapitāla instrumentu kategoriju, kā apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzējas, bet individuālu.

55

Turpinot – pirmā pārsūdzētā sprieduma 88. un 89. punktā, kā arī otrā un trešā pārsūdzētā sprieduma 75. un 76. punktā Vispārējā tiesa, šajā pārsūdzēto spriedumu daļā nevērtēdama apelācijas sūdzības iesniedzēju pieļautā Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta pārkāpuma likumību, bet gan atbildēdama uz apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem argumentiem par nolaidības neesamību Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta izpratnē, izteicās nevis par minētā 26. panta 3. punkta formulējumu, bet gan par EBI publicētajā sarakstā esošas klauzulas saturu.

56

Visbeidzot, pirmā pārsūdzētā sprieduma 94. un 95. punktā, kā arī otrā un trešā pārsūdzētā sprieduma 80. un 81. punktā Vispārējā tiesa, tāpat atbildot uz tiem pašiem argumentiem par pārmestā pārkāpuma nolaidības raksturu, vienīgi konstatēja, ka daži tirgus dalībnieki varēja saskarties ar interpretācijas grūtībām attiecībā uz Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta apjomu.

57

Katrā ziņā ir jāuzsver, ka pirmā pārsūdzētā sprieduma 89.–92. un 95. punktā, kā arī otrā un trešā pārsūdzētā sprieduma 75.–78. un 81. punktā Vispārējā tiesa sīki izklāstīja – un to apelācijas sūdzības iesniedzējas noklusē – iemeslus, kuru dēļ šā rīkojuma 55. un 56. punktā norādītie apstākļi nevarēja likt apšaubīt secinājumu, ka Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta uzmanīgs lasījums ļauj pārvarēt iespējamas interpretācijas grūtības, ko rada šī norma, tādējādi punktu pa punktam atspēkodama argumentus, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas tiecās pierādīt savas nolaidības neesamību Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta izpratnē.

58

No tā izriet, ka, ņemot vērā to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijas pamatā ir pārsūdzēto spriedumu kļūdains lasījums, tai nav nekāda pamatojuma.

59

Līdz ar to ir jānoraida otrā pamata otrā daļa lietā C‑456/20 P, kā arī pirmā pamata otrā daļa lietās C‑457/20 P un C‑458/20 P kā daļēji acīmredzami nepieņemamas un daļēji acīmredzami nepamatotas. Šie pamati tādējādi ir jānoraida kopumā.

Par trešo pamatu lietā C‑456/20 P, kā arī otro pamatu lietās C‑457/20 P un C‑458/20 P

Lietas dalībnieku argumenti

– Par trešo pamatu lietā C‑456/20 P, otro pamatu lietā C‑457/20 P un otrā pamata pirmo daļu lietā C‑458/20 P

60

Ar šiem pamatiem un argumentiem apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu un tai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu, nepierādīdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu pieļāvušas nolaidību. Tas vien, ka ECB un Vispārējā tiesa pieņēma atšķirīgu Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta interpretāciju nekā apelācijas sūdzības iesniedzēju aizstāvētā, nenozīmējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu pieļāvušas nolaidību. Pirmā pārsūdzētā sprieduma 87.–89. un 93.–95. punktā, kā arī otrā un trešā pārsūdzētā sprieduma 73.–75. un 79.–81. punktā Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka dažas valsts iestādes un daudzas kredītiestādes ir pieņēmušas tādu šīs normas interpretāciju, kuras pamatā ir publicētā dokumentā paustā EBI oficiālā nostāja. Vispārējā tiesa arī esot atzinusi, ka noteikts EBI publicētā saraksta fragments var apstiprināt apelācijas sūdzības iesniedzēju interpretāciju. Turklāt Vispārējā tiesa neesot noteikusi, kā lietas faktu norises laikā bija iespējams paredzēt ECB izmantoto interpretāciju, jo nepastāvēja neviena publicēta nostāja, ne administratīva, ne tiesas, kas apstiprinātu šo interpretāciju.

61

ECB uzskata, ka šī argumentācija nav pamatota.

– Par otrā pamata otro daļu lietā C‑458/20 P

62

Ar otrā pamata otro daļu CA Consumer Finance pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, trešā pārsūdzētā sprieduma 85. punktā noraidīdama argumentu, ar kuru šī apelācijas sūdzības iesniedzēja, lai pierādītu nolaidības neesamību, uzsvēra ECB prasību pretrunīgumu un tā termiņa acīmredzami nesaprātīgo raksturu, kādā ECB pārbaudīja elementus, kuri bija iesniegti, lai saņemtu atļauju klasificēt strīdīgās emisijas kā CET 1 instrumentus.

63

Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka šī apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu varējusi atsaukties uz pārmērīgi ilgo termiņu, kādā ECB tai atbildēja, gadījumā, ja ECB tai būtu noteikusi sankcijas par Crédit agricole grupai noteikto pašu kapitāla prasību neievērošanu uz 2016. gada 30. jūniju, bet ka turpretī šis pats pārmērīgi ilgais termiņš nebija atbilstīgs, lai vērtētu likumību sankcijai, kas uzlikta par to pienākumu neizpildi, kuri tai noteikti ar Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punktu. Minētās apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, ECB nevarēja noteikt prasību ievērot pienākumus attiecībā uz pašu kapitālu, bet pati kavēt šīs prasības izpildi, liekot gaidīt septiņus mēnešus, līdz 2017. gada 4. janvārī tā atļāva klasificēt strīdīgās emisijas kā CET 1 instrumentus.

64

ECB uzskata, ka šī argumentācija ir nepieņemama.

Tiesas vērtējums

65

Ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punktu ECB, lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus, var piemērot administratīvos naudas sodus, ja kredītiestādes ar nolūku vai nolaidības dēļ pārkāpj attiecīgo tieši piemērojamo Savienības tiesību aktu prasības, saistībā ar kurām saskaņā ar attiecīgajiem šo tiesību aktiem kompetentajām iestādēm tiek dota iespēja piemērot šādus sodus.

66

Tādējādi no šīs normas paša formulējuma izriet, ka “nolaidības” esamība šīs normas izpratnē attiecībā uz kredītiestādi ir nosacījums administratīva naudas soda piemērošanai gadījumā, ja ir pārkāpts Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkts.

67

Šajos apstākļos, ņemot vērā to – kā norādīts šā rīkojuma 10. un 11. punktā –, ka Vispārējā tiesa ar pārsūdzētajiem spriedumiem nepietiekama pamatojuma dēļ atcēla strīdīgos lēmumus, ciktāl ar tiem katrai no apelācijas sūdzības iesniedzējām bija piemērots administratīvs naudas sods, ir jākonstatē, ka iemesliem, kuru dēļ tā pirmā pārsūdzētā sprieduma 79.–96. punktā, otrā pārsūdzētā sprieduma 63.–82. punktā un trešā pārsūdzētā sprieduma 65.–86. punktā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus attiecībā uz nolaidības neesamību Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta izpratnē, tās argumentācijai ir pakārtots raksturs.

68

Iebildumi, kas vērsti pret Vispārējās tiesas sprieduma pakārtotu pamatojumu, nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu un tātad ir noraidāmi kā neefektīvi (spriedums, 2020. gada 3. septembris, achtung!/EUIPO, C‑214/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:632, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Līdz ar to trešais pamats lietā C‑456/20 P, kā arī otrais pamats lietās C‑457/20 P un C‑458/20 P ir jānoraida kā neefektīvi.

Par ceturto pamatu lietā C‑456/20 P, kā arī trešo pamatu lietās C‑457/20 P un C‑458/20 P

Par pirmo daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

70

Ar šo pamatu pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un pārkāpusi tai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu, neatbildēdama uz pamatu par to, ka ECB ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus.

71

It īpaši pirmā pārsūdzētā sprieduma 122. punktā, kā arī otrā un trešā pārsūdzētā sprieduma 109. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka, lai spētu lemt par pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu, tai vispirms vajadzēja pārbaudīt, vai strīdīgie lēmumi ir pietiekami pamatoti saistībā ar uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu. Jautājums par pamatojuma trūkumu attiecībā uz soda apmēru esot neatkarīgs no vērtējuma par samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu ievērošanu attiecībā uz šā soda piemērošanas pašu principu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas uzsver, ka viņu replikas rakstā, kas iesniegts Vispārējā tiesā, tās skaidri apstrīdēja pašu faktu, ka tām varētu uzlikt administratīvu naudas sodu, neatkarīgi no noteiktā apmēra, jo šāds sods neesot nepieciešams Regulas Nr. 575/2013 mērķu sasniegšanai un esot pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

72

ECB uzskata, ka šī argumentācija nav pamatota.

– Tiesas vērtējums

73

Vispirms jānorāda, ka, ciktāl ar argumentāciju, kas izklāstīta šo pamatu pirmās daļas atbalstam, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, šī argumentācija ir jānoraida kā tāda, kurai nav nekāda pamatojuma, jo šāds arguments netika izvirzīts pirmajā instancē. It īpaši, pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, šāds arguments nekādi nav minēts viņu replikas rakstā, kas iesniegts Vispārējā tiesā.

74

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija to pašu iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti šā rīkojuma 40.–44. punktā, ir jānoraida, jo Vispārējā tiesa nepietiekama pamatojuma dēļ atcēla strīdīgos lēmumus, ciktāl ar tiem katrai no apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikts administratīvs naudas sods.

75

Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 156. punktā, otrā pārsūdzētā sprieduma 139. punktā un trešā pārsūdzētā sprieduma 141. punktā pamatoti nosprieda, ka, ņemot vērā šādu atcelšanu, vairs nav nepieciešams vērtēt pārējos argumentus, piemēram, argumentu par samērīguma principa pārkāpumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas bija minējušas, lai apstrīdētu šā soda apmēru, jo tie ir kļuvuši neefektīvi.

76

It īpaši šajā ziņā ir jāuzsver, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pirmā pārsūdzētā sprieduma 135. un 136. punktā, otrā pārsūdzētā sprieduma 118. un 119. punktā, kā arī trešā pārsūdzētā sprieduma 122. un 123. punktā nospriezdama, ka, lai tā varētu pārbaudīt, vai administratīvie naudas sodi, kas uzlikti ar strīdīgajiem lēmumiem, atbilst samērīguma principam, kā arī kritērijiem, kuri minēti Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 3. punktā, kurā it īpaši ir prasīts, lai sankcijas būtu samērīgas, bija nepieciešams, lai šo lēmumu pamatojums juridiski pietiekami atklātu metodoloģiju, ko ECB izmantoja šo sodu apmēra noteikšanai. Tādējādi Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 121. un 122. punktā, otrā pārsūdzētā sprieduma 104. un 105. punktā, kā arī trešā pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā pamatoti nosprieda, ka, lai tā varētu pārbaudīt apelācijas sūdzības iesniedzēju šajā ziņā izteikto kritiku, tai vispirms bija jāvērtē, vai šie lēmumi ir pietiekami pamatoti.

77

Līdz ar to ir jānoraida ceturtā pamata pirmā daļa lietā C‑456/20 P, kā arī trešā pamata pirmā daļa lietās C‑457/20 P un C‑458/20 P kā acīmredzami nepamatotas.

Par otro daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

78

Ar minēto pamatu otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus. Atceldama strīdīgos lēmumus, ciktāl ar tiem apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikts noteikta apmēra naudas sods, un noraidīdama viņu prasījumus pārējā daļā, tostarp argumentus, ar kuriem bija apstrīdēts pats šā soda princips, Vispārējā tiesa esot vismaz netieši atzinusi, ka minētais sods principā bija pamatots un atbilda samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem. Vispārējā tiesa tādējādi it īpaši esot atteikusies pārbaudīt citu banku gadījumus, attiecībā uz kuriem ECB esot pieņēmusi tādu Regulas Nr. 575/2013 26. panta 3. punkta interpretāciju, kas atbilda apelācijas sūdzības iesniedzēju izmantotajai.

79

ECB uzskata, ka šī argumentācija nav pamatota.

– Tiesas vērtējums

80

Jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija pilnībā ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos netieši, bet noteikti esot izteikusies par strīdīgajos lēmumos apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā administratīvā naudas soda atbilstību samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem, atzīdama, ka šis sods “principā” bija pamatots.

81

Tomēr jāatgādina, ka, pirmām kārtām, kā tika norādīts šā rīkojuma 73. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējas nebija Vispārējā tiesā izvirzījušas vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un, otrām kārtām, šī tiesa atcēla strīdīgos lēmumus nepietiekama pamatojuma dēļ, ciktāl ar tiem katrai no apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikts administratīvs naudas sods.

82

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos neizteicās ne par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ne par samērīguma principa pārkāpumu, kā turklāt attiecībā uz šo pēdējo principu skaidri izriet no pirmā pārsūdzētā sprieduma 156. punkta, otrā pārsūdzētā sprieduma 139. punkta un trešā pārsūdzētā sprieduma 141. punkta.

83

Līdz ar to ir jānoraida ceturtā pamata otrā daļa lietā C‑456/20 P, kā arī trešā pamata otrā daļa lietās C‑457/20 P un C‑458/20 P kā acīmredzami nepamatotas. Šie pamati tādējādi ir jānoraida kopumā.

84

Līdz ar to no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šīs apelācijas sūdzības ir jānoraida kopumā kā daļēji acīmredzami nepieņemamas un daļēji acīmredzami nepamatotas.

Par tiesāšanās izdevumiem

85

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 137. pantu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu.

86

Saskaņā ar minētā reglamenta 138. panta 1. punktu, kas, pamatojoties uz šā reglamenta 184. panta 1. punktu, ir piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā ECB ir lūgusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums tām ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) izdod rīkojumu:

 

1)

Apelācijas sūdzības noraidīt kā daļēji acīmredzami nepieņemamas un daļēji acīmredzami nepamatotas.

 

2)

Crédit agricole SA, Crédit agricole Corporate and Investment Bank un CA Consumer Finance atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – franču.

Top