–

Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e. V. vārdā – J. Kummer un P. Wassermann, Rechtsanwälte,

–

TC Medical Air Ambulance Agency GmbH vārdā – B. Ackermann, Rechtsanwältin,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un P.‑L. Krüger, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – J. Očková, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Subrani, avvocatessa dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Triantafyllou un H. Tserepa‑Lacombe, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/92/EK (2002. gada 9. decembris) par apdrošināšanas starpniecību (OV 2003, L 9, 3. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/65/ES (OV 2014, L 173, 349. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/92”), 2. panta 3. un 5. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/97 (2016. gada 20. janvāris) par apdrošināšanas izplatīšanu (OV 2016, L 26, 19. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. marta Direktīvu (ES) 2018/411 (OV 2018, L 76, 28. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2016/97”), 2. panta 1. punkta 1., 3. un 8. apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e. V. (Federālā patērētāju tiesību aizsardzības biroju apvienība, Vācija) un TC Medical Air Ambulance Agency GmbH saistībā ar apgalvoto apdrošināšanas starpniecības darbību, ko pēdējā minētā veicot bez atļaujas.

3

Direktīvas 2002/92 8., 9. un 11. apsvērumā bija noteikts:

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta “Darbības joma” 1. punktā bija paredzēts:

“Šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi attiecībā uz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniecības darbību sākšanu un veikšanu, ko īsteno fiziskas un juridiskas personas, kuras ir reģistrētas kādā dalībvalstī vai vēlas tajā reģistrēties.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” bija paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā bija noteikts:

“Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniekus to piederības dalībvalstī reģistrē kompetentas iestādes, kā noteikts 7. panta 2. [punktā].”

7

Direktīvas 2016/97 5.–7., 10. un 16. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

8

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi par apdrošināšanas un pārapdrošināšanas izplatīšanas darbību sākšanu un veikšanu Savienībā.”

9

Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..].”

10

Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Apdrošināšanas, pārapdrošināšanas un apdrošināšanas papildpakalpojuma starpniekus reģistrē kompetenta iestāde to piederības dalībvalstī.

[..]”

11

Direktīvas 2016/97 44. pants ir formulēts šādi:

“Direktīvu [2002/92], kas grozīta ar šīs direktīvas II pielikuma A daļā uzskaitītajām direktīvām, atceļ no 2018. gada 1. oktobra, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem šīs direktīvas II pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu III pielikumā.”

12

Gewerbeordnung (Kodekss par rūpniecības, tirdzniecības un amatniecības profesijām; turpmāk tekstā – “GewO”) redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 34.d panta 1. punktā bija noteikts, ka ikvienam, kas vēlas profesionāli būt starpnieks apdrošināšanas māklera vai apdrošināšanas aģenta statusā, lai noslēgtu apdrošināšanas līgumus (apdrošināšanas starpnieks), ir jāsaņem kompetentās tirdzniecības un rūpniecības palātas atļauja, kurā jānorāda, vai tā ir izsniegta apdrošināšanas māklerim vai aģentam.

13

Saskaņā ar GewO redakcijā, kas piemērojama kopš 2018. gada 23. februāra, 34.d panta 1. punkta pirmo teikumu “ikvienam, kas vēlas profesionāli būt starpnieks, lai noslēgtu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas līgumus (apdrošināšanas starpnieks), ir jāsaņem kompetentās tirdzniecības un rūpniecības palātas atļauja”.

14

GewO redakcijā, kas piemērojama kopš 2018. gada 23. februāra, 34.d panta 1. punkta otrā teikuma 1. un 2. apakšpunktā ir precizēts, ka apdrošināšanas starpnieks ir “jebkura persona, kuras kā vienas vai vairāku apdrošināšanas sabiedrību aģenta vai apdrošināšanas aģenta pienākums ir būt par starpnieku vai noslēgt apdrošināšanas līgumus vai kura kā apdrošināšanas mākleris nodrošina starpniecību vai apdrošināšanas līgumu noslēgšanu uz māklera rēķina, par ko apdrošināšanas sabiedrība vai apdrošināšanas aģents no viņa neiekasē maksu”.

15

Saskaņā ar šo 34.d pantu redakcijās, kas piemērojamas gan pirms, gan pēc 2018. gada 23. februāra, persona, kas ir saņēmusi atļauju atbilstoši GewO 34.d panta 1. punktam, ir jāreģistrē starpnieku reģistrā.

16

Atbildētāja pamatlietā uztic reklāmas uzņēmumiem, izmantojot sliekšņa darījumus, piedāvāt patērētājiem pievienoties par samaksu kopīgai apdrošināšanas shēmai.

17

Šajā nolūkā tā ar W. Versicherungs‑AG noslēdza grupas apdrošināšanas līgumu, kurā bija paredzēts segt slimības un nelaimes gadījumu riskus ceļojumos uz ārvalstīm, kā arī segt izdevumus par repatriāciju ārzemēs un valsts teritorijā.

18

Atbildētāja pamatlietā, attiecībā uz kuru nav strīda par to, ka tā darbojas kā apdrošinājuma ņēmējs, maksā apdrošināšanas sabiedrībai maksājamās prēmijas.

19

Turklāt tai ir līgumiskas saistības ar sabiedrību F. r. AG, kura ar sava medicīniskā personāla palīdzību, kā arī izmantojot lidmašīnu, par atlīdzību sniedz pakalpojumus, ko veido, pirmkārt, repatriācijas organizēšana un izpilde slimības vai nelaimes gadījumā, kas noticis ārzemēs, un, otrkārt, palīdzības tālruņa līnijas organizēšana.

20

Atbildētājas pamatlietā klienti, kas pievienojas grupas apdrošināšanai, kuru tā ir parakstījusi, tai maksā atalgojumu un par to iegūst tiesības saņemt dažādus pakalpojumus, ja iestājusies slimība vai noticis nelaimes gadījums ārzemēs, un tas ietver ar medicīniskās aprūpes un neatliekamās palīdzības transporta, ar to saistītā transporta organizēšanas un izpildes izdevumu kompensāciju, kā arī palīdzības tālruņa līnijas pārvaldīšanu.

21

Apdrošināšanas pakalpojumi, kas tiek nodrošināti atbildētājas pamatlietā klientiem, tiek sniegti, izmantojot prasījumus, ko tā nodod saviem klientiem.

22

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, atbildētājas pamatlietā darbības mērķis nav noslēgt apdrošināšanas līgumu, bet gan ļaut patērētājiem pievienoties tās parakstītajai grupas apdrošināšanai, kā arī sniegt viņiem iespēju saņemt ar šo apdrošināšanu segtos pakalpojumus.

23

Ne atbildētājai pamatlietā, ne reklāmas uzņēmumiem, uz kuriem tā atsaucas, nav valsts tiesībās paredzētās atļaujas veikt apdrošināšanas starpniecības darbību.

24

Uzskatot, ka atbildētājas pamatlietā darbība atbilst apdrošināšanas starpnieka darbībai un tādēļ tai ir jāsaņem šāda atļauja, prasītāja pamatlietā vērsās Landgericht Koblenz (Koblencas apgabaltiesa, Vācija) ar prasību izbeigt šo darbību.

25

Šī tiesa apmierināja šo prasību.

26

Atbildētāja pamatlietā par Landgericht Koblenz (Koblencas apgabaltiesa) nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Koblenz (Federālās zemes Augstākā tiesa Koblencā, Vācija), kura minēto nolēmumu atcēla, uzskatot, ka atbildētāju nevar uzskatīt par “apdrošināšanas starpnieku”GewO redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 34.d panta 1. punkta izpratnē.

27

Izskatot revīzijas sūdzību, iesniedzējtiesa Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzskata, ka pamatlietas risinājums atkarīgs no tā, vai atbildētāja pamatlietā ir kvalificējama kā “apdrošināšanas starpnieks” Direktīvu 2002/92 un 2016/97 izpratnē.

28

Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai uzņēmums, kurš kā apdrošinājuma ņēmējs grupu apdrošināšanas ietvaros apdrošina apdrošināšanas sabiedrībā savu klientu slimības vai nelaimes gadījuma riskus saistībā ar ārvalsts ceļojumu, [sedzot] ārvalsts un iekšzemes transportēšanas līdz dzīvesvietai izmaksas, kurš pārdod patērētājiem pievienošanos, kas ļauj saņemt apdrošināšanas pakalpojumus slimības gadījumā vai iestājoties nelaimes gadījumam ārvalstīs, un kurš no iesaistītajiem dalībniekiem saņem atlīdzību par iegādāto apdrošināšanas segumu, ir apdrošināšanas starpnieks Direktīvas 2002/92 2. panta 3. un 5. punkta un Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 1., 3. un 8. apakšpunkta izpratnē?”

29

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2002/92 2. panta 3. un 5. punkts un Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 1., 3. un 8. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “apdrošināšanas starpnieks” un līdz ar to jēdziens “apdrošināšanas izplatītājs” šo tiesību normu izpratnē attiecas uz juridisku personu, kuras darbība ietver to, ka tās klientiem tiek piedāvāts brīvprātīgi pievienoties grupas apdrošināšanai, ko tā ir iepriekš noslēgusi ar apdrošināšanas sabiedrību, par atlīdzību, kuru šī juridiskā persona no viņiem saņem, un šī pievienošanās nodrošina klientiem tiesības uz apdrošināšanas pakalpojumiem it īpaši sakarā ar slimību vai nelaimes gadījumu ārvalstīs.

30

Vispirms jāatgādina, kā izriet no Direktīvas 2016/97 44. panta pirmās daļas, ka Direktīva 2002/92 tika atcelta no 2018. gada 1. oktobra. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet – lai lemtu par lūgumu atbildētājai pamatlietā izbeigt darbību, iesniedzējtiesai šī darbība ir jāizvērtē, ņemot vērā gan Savienības tiesību normas, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā, gan tās, kas būs spēkā brīdī, kad šī tiesa pieņems nolēmumu par šo lūgumu. No tā izriet, ka uz uzdoto jautājumu par šīm divām direktīvām ir jāatbild.

31

Kā izriet no Direktīvas 2002/92 1. panta 1. punkta un Direktīvas 2016/97 1. panta 1. punkta, šajās direktīvās ir paredzēti noteikumi par piekļuvi attiecīgi apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniecības darbībām un apdrošināšanas un pārapdrošināšanas izplatīšanas darbībām, kā arī par to veikšanu Savienībā.

32

Jēdziens “apdrošināšanas starpniecība” Direktīvas 2002/92 2. panta 3. punkta pirmajā daļā ir definēts kā tāds, kas aptver darbības, ar kurām ievieš, piedāvā vai veic citus priekšdarbus pirms apdrošināšanas līgumu noslēgšanas, vai šādu līgumu noslēgšanu, vai darbības, ar kurām tiek palīdzēts šādu līgumu pārvaldībā un izpildē, it īpaši, iestājoties apdrošināšanas gadījumam.

33

Turklāt šīs direktīvas 2. panta 5. punktā apdrošināšanas starpnieks ir definēts kā jebkura fiziska vai juridiska persona, kas par atlīdzību piedalās apdrošināšanas starpniecības darbībā vai veic to.

34

Saskaņā ar minētās direktīvas 11. apsvērumu šī atlīdzība var būt finansiāla vai arī jebkāds cits saimniecisks labums, par kuru panākta vienošanās un kurš saistīts ar sniegto pakalpojumu.

35

Savukārt Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā jēdziens “apdrošināšanas izplatīšana” ir definēts kā jebkura darbība, kas ietver konsultāciju sniegšanu par apdrošināšanas līgumiem, apdrošināšanas līgumu piedāvāšanu vai citu priekšdarbu veikšanu to noslēgšanai, šādu līgumu noslēgšanu vai ieguldījuma to pārvaldībā un izpildē sniegšanu, it īpaši, iestājoties apdrošināšanas gadījumam.

36

Jēdziens “apdrošināšanas starpnieks” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 3. apakšpunktā ir definēts kā jebkura fiziska vai juridiska persona, kas nav apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība vai tās darbinieki, kā arī nav apdrošināšanas papildpakalpojuma starpnieks un kas sāk vai veic apdrošināšanas izplatīšanas darbību par atalgojumu.

37

Jēdziens “apdrošināšanas izplatītājs” minētās direktīvas 2. panta 1. punkta 8. apakšpunktā ir definēts kā “ikviens apdrošināšanas starpnieks, apdrošināšanas papildpakalpojuma starpnieks vai apdrošināšanas sabiedrība”.

38

Savukārt jēdziens “atalgojums” Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 9. apakšpunktā ir definēts kā jebkura komisijas maksa, atlīdzība, samaksa vai cits maksājums, ieskaitot visu veidu ekonomisku labumu vai kādas citas finansiālas vai nefinansiālas priekšrocības vai stimulus, ko piedāvā vai sniedz saistībā ar pārapdrošināšanas [apdrošināšanas] izplatīšanas darbību.

39

Lai noteiktu, vai uz tādu juridisko personu kā atbildētāja pamatlietā attiecas jēdziens “apdrošināšanas starpnieks” un līdz ar to jēdziens “apdrošināšanas izplatītājs” Direktīvas 2002/92 2. panta 5. punkta un Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 3. un 8. apakšpunkta izpratnē, jo tā veic pirmās minētās direktīvas 2. panta 3. punkta pirmajā daļā un otrās minētās direktīvas 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā uzskaitītās darbības, ir jāņem vērā ne tikai šo tiesību normu teksts, bet arī konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tās ietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Länsförsäkringar Sak Försäkringsaktiebolag u.c., C‑542/16, EU:C:2018:369, 39. punkts).

40

Vispirms attiecībā uz Direktīvas 2002/92 2. panta 5. punkta un Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 3. apakšpunkta formulējumu ir jānorāda, pirmkārt, ka apdrošināšanas starpnieks ir definēts kā persona, kas “par atlīdzību” piedalās apdrošināšanas starpniecības vai apdrošināšanas izplatīšanas darbībā vai veic to, un, otrkārt, ka jēdziens “apdrošināšanas starpnieks” ir definēts, atsaucoties attiecīgi uz apdrošināšanas starpniecības un apdrošināšanas izplatīšanas darbībām, kādas tās ir precizētas Direktīvas 2002/92 2. panta 3. punktā un Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā.

41

Tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, nosacījums par atlīdzības esamību ir jāuzskata par izpildītu, ja par katru juridiskās personas – kura parakstījusi grupas apdrošināšanas līgumu ar apdrošināšanas sabiedrību un kura šajā saistībā maksā apdrošināšanas prēmijas pēdējai minētajai – klienta pievienošanos šai juridiskajai personai tiek veikts maksājums. Šajā gadījumā atbildētāja pamatlietā par šādu atlīdzību tādējādi piedalās tajā, lai trešās personas, proti, tās klienti, saņemtu apdrošināšanas segumus, kas paredzēti līgumā, kuru tā ir noslēgusi ar apdrošināšanas sabiedrību. Šādas atlīdzības perspektīva tādai juridiskai personai kā atbildētāja pamatlietā ir atsevišķa ekonomiska interese, kas atšķiras no dalībnieku interesēm saņemt no attiecīgā līguma izrietošo apdrošināšanas segumu, un tas, ņemot vērā pievienošanās šim līgumam fakultatīvo raksturu, mudina to stimulēt lielu skaitu pievienošanos šim līgumam, turklāt šajā gadījumā par minēto liecina tas, ka atbildētāja pamatlietā izmanto reklāmas sabiedrības, kas, izmantojot sliekšņa tirdzniecību, piedāvā šādu pievienošanos.

42

Ņemot vērā jēdziena “atlīdzība” plašo koncepciju, kas izriet gan no Direktīvas 2002/92 11. apsvēruma, gan no Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 9. apakšpunkta, nav nozīmes tam, ka katras pievienošanās grupas apdrošināšanas līgumam laikā samaksu par labu juridiskajai personai, kura šo līgumu ar apdrošināšanas sabiedrību ir parakstījusi, veic pievienojušās personas kā atlīdzību par tiesībām uz apdrošināšanas pakalpojumiem, ko tām nodod nevis apdrošinātājs, bet šī persona, piemēram, komisijas veidā. Turklāt šāds apstāklis neliek apšaubīt minētās personas pašas ekonomisko interesi, lai pēc iespējas vairāk tās klientu pievienotos minētajam līgumam un ar šiem dažādajiem maksājumiem tiktu finansēta vai pat pārsniegta prēmiju summa, ko tā pati maksā apdrošinātājam saskaņā ar šo pašu līgumu.

43

Attiecībā uz darbībām, uz kurām ir atsauce Direktīvas 2002/92 2. panta 5. punktā un Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 3. apakšpunktā ietvertajās “apdrošināšanas starpnieka” definīcijās, Tiesa jau ir nospriedusi: no tā, ka šajās tiesību normās uzskaitītās darbības ir norādītas alternatīvi, izriet – katra no tām pati par sevi ir apdrošināšanas starpniecības darbība. Turklāt Tiesa ir konkretizējusi, ka šīs darbības ir formulētas plaši un ka it īpaši tās ietver ne tikai apdrošināšanas līgumu noformēšanu un piedāvāšanu, bet arī citu sagatavošanas darbu veikšanu to noslēgšanai, nekādi neierobežojot minēto sagatavošanas darbu būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Länsförsäkringar Sak Försäkringsaktiebolag u.c., C‑542/16, EU:C:2018:369, 37. un 53. punkts).

44

Lai gan Direktīvas 2002/92 2. panta 3. un 5. punkta un Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 1. un 3. apakšpunkta formulējumā nav skaidri minēta tāda darbība kā uzdotajā jautājumā norādītā, šajās tiesību normās ietvertās definīcijas ir jāsaprot kā tādas, kas ietver šādu darbību.

45

Šajā ziņā nav nozīmes, kā to it īpaši ir uzsvērusi Vācijas valdība un Eiropas Komisija, ka juridiskās personas – kas veic tādu darbību kā pamatlietā aplūkotā – mērķis ir nevis noslēgt apdrošināšanas līgumus, ar kuriem apdrošinājuma ņēmēji, maksājot prēmijas, vēlas iegūt, lai apdrošinātājs segtu riskus, bet gan panākt, lai tās klienti brīvprātīgi pievienotos par atlīdzību, kas tai tiek samaksāta, tādam grupas apdrošināšanas līgumam, kuru tā iepriekš ir noslēgusi ar apdrošinātāju, lai sniegtu šādu segumu saviem klientiem. Šāda darbība ir salīdzināma ar apdrošināšanas starpnieka vai apdrošināšanas izplatītāja algoto darbību, kuras mērķis ir panākt, ka apdrošinājuma ņēmēji noslēdz apdrošināšanas līgumus ar apdrošinātāju, kuru mērķis ir segt noteiktus riskus apmaiņā pret apdrošināšanas prēmijas samaksu.

46

Tāpat nav noteicošs apstāklis, ka juridiskā persona, kas veic tādu darbību kā pamatlietā aplūkotā, pati apdrošināšanas ņēmēja statusā ir grupas apdrošināšanas līguma puse, kuram tā vēlas mudināt savus klientus pievienoties. Proti, tāpat kā apdrošināšanas izplatītāja statuss saskaņā ar Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 8. apakšpunktu nav nesaderīgs ar apdrošinātāja statusu, apdrošināšanas starpnieka un tātad apdrošināšanas izplatītāja statuss nav nesaderīgs ar apdrošinājuma ņēmēja statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. februāris, A u.c. (Unit‑linked apdrošināšanas līgumi), C‑143/20 un C‑213/20, EU:C:2022:118, 87. un 88. punkts).

47

Turpinājumā, runājot par kontekstu, kādā iekļaujas interpretējamās tiesību normas, no Direktīvas 2002/92 9. apsvēruma un Direktīvas 2016/97 5. apsvēruma izriet, ka apdrošināšanas produktus var izplatīt dažādu veidu personas vai organizācijas un, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret operatoriem, kā arī patērētāju aizsardzību, ir nepieciešams, lai uz visām šīm personām vai organizācijām attiektos šīs direktīvas.

48

Turklāt, kā tas atspoguļots Direktīvas 2016/97 7. apsvērumā, ar to, ņemot vērā neprecizitātes vairākās Direktīvas 2002/92 normās, šīs pēdējās minētās direktīvas piemērošanas joma tika paplašināta, aptverot visu apdrošināšanas produktu tirdzniecību.

49

Kā norādīts Direktīvas 2016/97 6. un 16. apsvērumā, patērētājiem būtu jāsaņem vienāds aizsardzības līmenis neatkarīgi no izplatīšanas kanālu atšķirībām. Kā tas atspoguļots arī šīs direktīvas 16. apsvērumā, patērētāji var gūt labumu no tā, ka apdrošināšanas produkti tiek izplatīti pa dažādiem kanāliem un to veic starpnieki, sadarbojoties ar apdrošināšanas sabiedrībām dažādos veidos, ar nosacījumu, ka šiem subjektiem ir jāpiemēro līdzīgi noteikumi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un tas tā ir tādu iemeslu dēļ, kas saistīti arī ar vajadzību ieviest taisnīgus konkurences nosacījumus starp visiem apdrošināšanas starpniekiem un apdrošināšanas izplatītājiem.

50

Ņemot vērā šo kontekstu un šī sprieduma 41., 42., 45. un 46. punktā norādīto, Direktīvas 2002/92 2. panta 3. un 5. punktā, kā arī Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 1., 3. un 8. apakšpunktā ietvertie jēdzieni ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ietver juridisku personu, kura veic tādu darbību kā pamatlietā aplūkotā.

51

Visbeidzot, šāda interpretācija atbilst šo direktīvu mērķiem.

52

Šajā ziņā, kā tas būtībā atspoguļots Direktīvas 2002/92 8. un 9. apsvērumā, tās mērķis tostarp ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visu kategoriju apdrošināšanas starpniekiem, kā arī uzlabot patērētāju aizsardzību apdrošināšanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, EEAE u.c., C‑555/11, EU:C:2013:668, 27. un 29. punkts). Šie mērķi, kā it īpaši izriet no tās 5., 7., 10. un 16. apsvēruma, tiek pastiprināti īstenoti ar Direktīvu 2016/97.

53

Šo direktīvu piemērošanas jomā iekļaujot personas, kas darbojas apdrošināšanas tirgū, pamatojoties uz tādu ekonomikas modeli, kāds aplūkots uzdotajā jautājumā, var veicināt šo divu mērķu sasniegšanu.

54

Pirmkārt, šādu personu, kuru darbība, kā tas izriet no šī sprieduma 41., 42. un 45. punkta, ir pielīdzināma apdrošināšanas starpniecības vai apdrošināšanas izplatīšanas darbībai minēto direktīvu izpratnē, iekļaušana šajā piemērošanas jomā novērš to, ka tiktu apdraudēts mērķis nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visām apdrošināšanas starpnieku un izplatītāju kategorijām, kas norādītas šī sprieduma 52. punktā minētajos šo pašu direktīvu apsvērumos.

55

Tādējādi, tā kā iepriekšējā punktā minētās darbības ir salīdzināmas, Direktīvā 2002/92 un Direktīvā 2016/97 paredzētie atļaujas un reģistrācijas pienākumi, kuru mērķis tostarp ir nodrošināt, ka apdrošināšanas starpniekiem ir nepieciešamā uzticamība un kompetence apdrošināšanas starpniecības un konsultāciju jomā, ir vienādi jāpiemēro saimnieciskās darbības subjektiem, kas veic šīs darbības.

56

Otrkārt, Direktīvu 2002/92 un 2016/97 piemērošanas jomā iekļaut juridiskas personas, kuru darbība atbilst tai, uz kuru attiecas uzdotais jautājums, tādējādi liekot tām ievērot šajās direktīvās paredzētos noteikumus, palīdz uzlabot patērētāju tiesību aizsardzību apdrošināšanas jomā.

57

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 83. un 84. punktā, lai nodrošinātu, ka apdrošināšanas starpnieka darbība nodrošina pietiekamu patērētāju aizsardzības līmeni, šim starpniekam saskaņā ar minētajām direktīvām ir pienākums ievērot tostarp profesionālu, finanšu un organizatorisko prasību kopumu, piemēram, tādus uzvedības noteikumus, kuru mērķis ir novērst interešu konflikta risku, kas izriet no iespējamām saiknēm starp minēto starpnieku un attiecīgo apdrošinātāju, kā arī informēšanas un konsultēšanas pienākumus attiecībā pret šiem patērētājiem.

58

Kā uzsvēris prasītājs pamatlietā, šī patērētāju aizsardzības vajadzība ir tikpat nozīmīga attiecībā uz juridisku personu, kura, izmantojot tādu ekonomisko modeli kā pamatlietā aplūkotais, mudina minētos patērētājus pievienoties grupas apdrošināšanas līgumam, ko tā ir noslēgusi ar apdrošinātāju, kā arī attiecībā uz apdrošināšanas starpnieku vai apdrošināšanas izplatītāju, kura apmaksātā darbība ir vērsta uz to, lai šie patērētāji tieši noslēgtu apdrošināšanas līgumus.

59

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/92 2. panta 3. un 5. punkts un Direktīvas 2016/97 2. panta 1. punkta 1., 3. un 8. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “apdrošināšanas starpnieks” un līdz ar to jēdziens “apdrošināšanas izplatītājs” šo tiesību normu izpratnē attiecas uz juridisku personu, kuras darbība ietver to, ka tās klientiem tiek piedāvāts brīvprātīgi pievienoties grupas apdrošināšanai, ko tā ir iepriekš noslēgusi ar apdrošināšanas sabiedrību, par atlīdzību, kuru šī juridiskā persona no viņiem saņem, un šī pievienošanās nodrošina šiem klientiem tiesības uz apdrošināšanas pakalpojumiem it īpaši sakarā ar slimību vai nelaimes gadījumu ārvalstīs.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/92/EK (2002. gada 9. decembris) par apdrošināšanas starpniecību, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/65/ES, 2. panta 3. un 5. punkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/97 (2016. gada 20. janvāris) par apdrošināšanas izplatīšanu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. marta Direktīvu (ES) 2018/411, 2. panta 1. punkta 1., 3. un 8. apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

jēdziens “apdrošināšanas starpnieks” un līdz ar to jēdziens “apdrošināšanas izplatītājs” šo tiesību normu izpratnē attiecas uz juridisku personu, kuras darbība ietver to, ka tās klientiem tiek piedāvāts brīvprātīgi pievienoties grupas apdrošināšanai, ko tā ir iepriekš noslēgusi ar apdrošināšanas sabiedrību, par atlīdzību, kuru šī juridiskā persona no viņiem saņem, un šī pievienošanās nodrošina šiem klientiem tiesības uz apdrošināšanas pakalpojumiem it īpaši sakarā ar slimību vai nelaimes gadījumu ārvalstīs.