–

SIA “Rodl & Partner” vārdā – J.‑C. Pastille, Rechtsanwalt, un L. Rasnačs, advokāts,

–

Latvijas valdības vārdā – I. Hūna, K. Pommere un V. Soņeca, pārstāves,

–

Eiropas Parlamenta vārdā – J. Etienne, O. Hrstková Šolcová, M. Menegatti un L. Ruppeka‑Rupeika, pārstāvji,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – D. Ancāne, M. Chavrier, I. Gurov un K. Pleśniak, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Havas, A. Sauka un T. Scharf, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV 2015, L 141, 73. lpp.), 13. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu, 14. panta 5. punktu, 18. pantu, 60. panta 1. un 2. punktu un III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, kā arī par šīs direktīvas 14. panta 5. punkta un 18. panta 1. un 3. punkta spēkā esamību.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp SIA “Rodl & Partner”, no vienas puses, un Valsts ieņēmumu dienestu (Latvija), no otras puses, attiecībā uz finanšu sankciju, kas “Rodl & Partner” ir piemērota par valsts tiesību normu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumiem.

3

Direktīvas 2015/849 1., 22., 30., 43. un 66. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir nepieļaut to, ka Savienības finanšu sistēma tiek izmantota nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroris[ma] finansēšanai.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un teroris[ma] finansēšana ir aizliegta.”

5

Minētās direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“Lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroris[ma] finansēšanu, dalībvalstis šīs direktīvas darbības jomā var pieņemt vai paturēt spēkā stingrākus noteikumus, ievērojot Savienības tiesību aktus.”

6

Direktīvas 2015/849 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts veic attiecīgus pasākumus, lai identificētu, izvērtētu, izprastu un mazinātu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroris[ma] finansēšanas riskus, kas to skar, kā arī ar datu aizsardzību saistītas problēmas, kuras attiecas uz minētajām jomām. Tā regulāri atjaunina minēto riska izvērtējumu.”

7

Šīs direktīvas 8. panta 1. un 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgie subjekti veic attiecīgus pasākumus, lai identificētu un izvērtētu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroris[ma] finansēšanas riskus, ņemot vērā riska faktorus, tostarp tādus, kas saistīti ar to klientiem, valstīm vai ģeogrāfiskajām zonām, produktiem, pakalpojumiem, darījumiem vai piegādes kanāliem. Minētie pasākumi ir samērīgi ar atbildīgo subjektu būtību un lielumu.

2.   Šā panta 1. punktā minētos riska izvērtējumus dokumentē, regulāri atjaunina un dara pieejamus attiecīgajām kompetentajām iestādēm un attiecīgajām pašregulējuma struktūrām. Kompetentās iestādes var nolemt, ka atsevišķi dokumentēti riska izvērtējumi nav vajadzīgi, ja konkrētais nozarei raksturīgais risks ir skaidrs un saprotams.”

8

Minētās direktīvas 11. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai atbildīgie subjekti klienta uzticamības pārbaudes pasākumus piemērotu šādos apstākļos:

[..]

[..].”

9

Direktīvas 2015/849 13. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ietver:

[..]

[..]

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai atbildīgie subjekti spētu pierādīt kompetentajām iestādēm vai pašregulējuma struktūrām, ka pasākumi ir piemēroti, ņemot vērā identificētos nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroris[ma] finansēšanas riskus.”

10

Šīs direktīvas 14. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis prasa, lai atbildīgie subjekti piemēro klienta uzticamības pārbaudes pasākumus ne tikai attiecībā uz visiem jaunajiem klientiem, bet atbilstīgos brīžos arī attiecībā uz jau esošajiem klientiem, pamatojoties uz riska pakāpi, tostarp brīžos, kad mainās būtiski klienta apstākļi.”

11

Minētās direktīvas 18. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Gadījumos, kas minēti 19. līdz 24. pantā, un saistībā ar fiziskām personām vai juridiskām vienībām, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, kuras Komisija identificējusi kā augsta riska trešās valstis, kā arī citos augstāka riska gadījumos, kurus identificējušas dalībvalstis vai atbildīgie subjekti, dalībvalstis pieprasa atbildīgajiem subjektiem piemērot pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, lai pienācīgi pārvaldītu un mazinātu minētos riskus.

[..]

2.   Dalībvalstis pieprasa atbildīgajiem subjektiem, ciktāl tas ir saprātīgi iespējams, izpētīt kontekstu un mērķi visiem kompleksiem un neparasti lieliem darījumiem un visiem neparastiem darījumu veidiem, kam nav acīmredzama ekonomiska vai likumīga mērķa. Atbildīgie subjekti jo īpaši pastiprina darījumu attiecību pārraudzības pakāpi un veidu, lai noteiktu, vai minētie darījumi vai darbības šķiet aizdomīgi.

3.   Vērtējot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroris[ma] finansēšanas riskus, dalībvalstis un atbildīgie subjekti ņem vērā vismaz III pielikumā izklāstītos potenciāli augstāka riska situāciju faktorus.”

12

Direktīvas 2015/849 40. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Lai [finanšu ziņu vākšanas vienība (FIU)] vai citas kompetentās iestādes varētu novērst, atklāt un izmeklēt iespējamus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroris[ma] finansēšanas gadījumus, dalībvalstis pieprasa atbildīgajiem subjektiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem uzglabāt šādus dokumentus un informāciju:

13

Šīs direktīvas 60. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai lēmumu, ar ko piemēro administratīvu sodu vai pasākumu par tādu valsts noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, un kas nav pārsūdzams, kompetentās iestādes publicētu savā oficiālajā tīmekļa vietnē nekavējoties pēc tam, kad persona, kurai piemērota sankcija, ir informēta par minēto lēmumu. Publikācijā iekļauj vismaz informāciju par pārkāpuma veidu un būtību un atbildīgo personu identitāti. Dalībvalstīm šis punkts nav obligāti jāpiemēro lēmumiem, ar ko tiek noteikti izmeklēšanas veida pasākumi.

[..]

2.   Ja dalībvalstis atļauj publicēt lēmumus, kas ir pārsūdzami, tad kompetentās iestādes savā oficiālajā tīmekļa vietnē nekavējoties arī publicē šādu informāciju un jebkādu turpmāku informāciju par šādas pārsūdzības iznākumu. Turklāt tiek publicēti visi lēmumi, ar ko anulē iepriekšēju lēmumu par administratīva soda vai pasākuma piemērošanu.”

14

Minētās direktīvas III pielikumā ir ietverts “18. panta 3. punktā minēto potenciāli augstāka riska situāciju faktoru un pierādījumu veidu neizsmeļošs saraksts”. Šajā sarakstā ir ietvertas trīs kategorijas, proti, “ar klientu saistīti riska faktori” (1. punkts), “ar produktiem, pakalpojumiem, darījumiem vai piegādes kanāliem saistīti riska faktori” (2. punkts) un “ģeogrāfiskie riska faktori” (3. punkts). Starp šiem pēdējiem riska faktoriem šī paša pielikuma 3. punkta b) apakšpunktā ir minētas “valstis, kurās, kā atzīts uzticamos avotos, ir ievērojams korupcijas vai citu noziedzīgu darbību līmenis”.

15

2008. gada 17. jūlija Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums (Latvijas Vēstnesis, 2008, Nr. 116) tika grozīts, lai tostarp Latvijas tiesību sistēmā transponētu Direktīvu 2015/849.

16

Pamatlietas faktiskajiem apstākļiem piemērojamās šī likuma redakcijas (turpmāk tekstā – “Novēršanas likums”) 6. panta 1. un 1.2 punktā ir noteikts:

“(1)   Likuma subjekts atbilstoši savam darbības veidam veic un dokumentē noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai un klientiem piemītošos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus, un, pamatojoties uz šo novērtējumu, izveido noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmu, tai skaitā izstrādājot un dokumentējot attiecīgās politikas un procedūras, kuras apstiprina likuma subjekta valde, ja tā ir iecelta, vai likuma subjekta augstākā pārvaldes institūcija.

[..]

(12)   Likuma subjekts, veicot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumu un veidojot iekšējās kontroles sistēmu, ņem vērā vismaz šādus riskus ietekmējošus apstākļus:

17

Minētā likuma 8. panta 2. punktā ir noteikts:

“Likuma subjekts regulāri, bet ne retāk kā reizi 18 mēnešos izvērtē iekšējās kontroles sistēmas darbības efektivitāti, tai skaitā pārskatot un aktualizējot ar klientu, tā rezidences (reģistrācijas) valsti, klienta saimniecisko vai personisko darbību, izmantotajiem pakalpojumiem un produktiem un to piegādes kanāliem, kā arī ar veiktajiem darījumiem saistīto noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumu un, ja nepieciešams, veic pasākumus iekšējās kontroles sistēmas efektivitātes uzlabošanai, tai skaitā pārskata un precizē noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas politikas un procedūras.”

18

“Rodl & Partner” ir Latvijas Republikā reģistrēta komercsabiedrība, kuras komercdarbības veidi ir uzskaites, grāmatvedības, audita un revīzijas pakalpojumi, kā arī konsultēšana nodokļu jautājumos. Tā ir “likuma subjekts” Novēršanas likuma izpratnē.

19

Laikposmā no 2019. gada 3. aprīļa līdz 6. jūnijam Valsts ieņēmumu dienests veica “Rodl & Partner” pārbaudi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā, par ko 2019. gada 3. aprīlī tika sagatavots sākotnējais pārbaudes akts un pēc tam – 2019. gada 6. jūnijā – galīgais pārbaudes akts. 2019. gada 3. aprīļa pārbaudes aktā tika konstatēts, pirmkārt, ka “Rodl & Partner” iekšējās kontroles sistēmā, ko tā ir ieviesusi, lai ievērotu Novēršanas likumā noteiktās prasības, pastāv dažas nepilnības un, otrkārt, ka “Rodl & Partner” kā Novēršanas likuma subjekts nav veicis un dokumentējis savas saimnieciskās darbības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumu atbilstoši Novēršanas likuma 6. panta pirmajai daļai attiecībā uz diviem saviem klientiem – nodibinājumu “IT izglītības fonds” un SIA “RBA Consulting”. Proti, Valsts ieņēmumu dienests uzskatīja, ka šie divi klienti rada augstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku un ka tādējādi “Rodl & Partner” attiecībā uz tiem bija jāveic pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumi.

20

Tā, attiecībā uz nodibinājumu “IT Izglītības fonds” Valsts ieņēmumu dienests norādīja, pirmkārt, ka tā ir nevalstiska organizācija (turpmāk tekstā – “NVO”), kas tādēļ ir īpaši neaizsargāta pret risku, ka varētu tikt ļaunprātīgi izmantota terorisma finansēšanas nolūkos, kā tas izriet no Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Latvija) publicētā ziņojuma; otrkārt, ka šī nodibinājuma vadītājs – algots darbinieks, kurš 2017. gada 7. martā bija parakstījis nodibinājuma kā klienta identifikācijas karti, ir Krievijas Federācijas pilsonis un tā ir trešā valsts ar augstu korupcijas risku; un, treškārt, ka minētais nodibinājums kā patieso labuma guvēju norādījis visu Latvijas sabiedrību un tas neatbilst spēkā esošajam valsts tiesiskajam regulējumam.

21

Attiecībā uz “RBA Consulting” Valsts ieņēmumu dienests konstatēja, ka tā ir veikusi finanšu darījumus ar sabiedrību, kuras pamatkapitāla daļu vairākums pieder Krievijas Federācijā reģistrētai sabiedrībai. Turklāt, lai gan Valsts ieņēmumu dienests bija lūdzis “Rodl & Partner” iesniegt šo darījumu pamatā esošā līguma kopiju, Novēršanas likuma subjekts šo lūgumu neapmierināja, bet tikai paskaidroja, ka ar minētā līguma oriģinālu tas esot iepazinies “RBA Consulting” birojā.

22

Ar 2019. gada 11. jūlija lēmumu Valsts ieņēmumu dienesta [Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvaldes] direktors nolēma piemērot “Rodl & Partner” soda naudu 3000 EUR apmērā par Novēršanas likuma pārkāpumiem, kas pieļauti tās darījumu attiecībās ar nodibinājumu “IT Izglītības fonds” un “RBA Consulting”. Savukārt, tā kā 2019. gada 6. jūnija galīgajā pārbaudes aktā tika konstatēts, ka nepilnības iekšējās kontroles sistēmā ir novērstas, šajā ziņā pārkāpumi netika konstatēti. 2019. gada 11. augustā Valsts ieņēmumu dienests savā tīmekļa vietnē publicēja informāciju par “Rodl & Partner” izdarītajiem pārkāpumiem, kuri ir konstatēti šajā lēmumā.

23

Pēc tam, kad minētais lēmums tika apstrīdēts administratīvajā procesā iestādē, ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2019. gada 13. novembra lēmumu tas tika atstāts negrozīts.

24

2019. gada 13. decembrī“Rodl & Partner” vērsās Administratīvajā rajona tiesā (Latvija) – iesniedzējtiesā – ar pieteikumu par 2019. gada 13. novembra lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam izņemt tā tīmekļa vietnē publicēto informāciju par piemēroto sankciju.

25

Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka ne Novēršanas likumā, ne Direktīvā 2015/849 nav paredzēts, ka savas juridiskās formas dēļ NVO radītu lielāku risku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas jomā, kam tikai tādēļ vien būtu nepieciešama pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošana no likuma subjektu puses. Tāpat attiecībā uz kritērijiem, kuri var raksturot augstāku ģeogrāfisko risku un kuri ir noteikti FAFT publicētajās uz risku balstītās pieejas vadlīnijās grāmatvedības profesijai (Guidance for a Risk‑based Approach for the Accounting Profession), neviens no tiem nav saistīts ar klienta darbinieka pilsonību. Tādējādi – šīs tiesas ieskatā – ja Valsts ieņēmumu dienests kā valsts uzraudzības iestāde uzskatītu, ka atbildīgajam subjektam visos gadījumos, ja klients ir NVO vai ja kāds no tā darbiniekiem, nebūdams minētā klienta faktiskais īpašnieks [patiesais labuma guvējs] šīs direktīvas izpratnē, ir tādas trešās valsts pilsonis, kurā pastāv augsts korupcijas risks, ir jāveic pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumi, rodoties jautājums, vai šāda likumā neparedzēta prasība nav pārmērīga un nesamērīga un tātad – neatbilstoša LES 5. pantā paredzētajam samērīguma principam.

26

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka Krievijas Federācija nav augsta riska valsts, jo tā nav iekļauta nedz FATF publicētajā augsta riska valstu sarakstā, nedz Eiropas Komisijas pieņemtajā to trešo valstu sarakstā, kuras nepietiekami cīnās ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu. Tomēr šī tiesa norāda, ka, pamatojoties uz Direktīvas 2015/849 III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, Krievijas Federācija varētu tikt uzskatīta par valsti vai teritoriju, kurā pastāv augsts korupcijas risks, ko turklāt apgalvo arī NVO Transparency International.

27

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/849 5. pantu, kā Tiesa to ir interpretējusi 2016. gada 10. marta spriedumā Safe Interenvíos (C‑235/14, EU:C:2016:154), dalībvalsts var pieņemt stingrākus noteikumus, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, ja šīs dalībvalsts ieskatā šāds risks pastāv. Tomēr šai tiesai rodas jautājums, vai šajā lietā Valsts ieņēmumu dienests – uzskatīdams, ka apstāklis, ka “RBA Consulting” ir tāda meitasuzņēmuma sadarbības partneris, kura pamatkapitāla daļu vairākums pieder Krievijas Federācijā reģistrētai sabiedrībai, ir klienta risku paaugstinošs faktors,– nav nesamērīgā veidā piemērojis Novēršanas likumu, ievērojot, ka ne šajā likumā, ne Direktīvā 2015/849 šāds riska faktors nav paredzēts.

28

Tāpat šai tiesai rodas jautājums, vai Valsts ieņēmumu dienests nav pārsniedzis savas pilnvaras, pieprasot “Rodl & Partner” iesniegt starp “RBA Consulting” un šo meitasuzņēmumu noslēgtā līguma kopiju, jo ne Novēršanas likumā, ne Direktīvā 2015/849 nav prasīts, lai šo tiesību aktu subjekts iegūtu šādu darījumu dokumentu kopiju.

29

Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, ka Valsts ieņēmumu dienests ir uzskatījis, ka “Rodl & Partner” ir pārkāpusi Novēršanas likuma 8. panta otro daļu, saskaņā ar kuru šī likuma subjekts regulāri, bet ne retāk kā reizi 18 mēnešos veic tostarp ar klientu saistītā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riska novērtējumu. Tomēr brīdī, kad Valsts ieņēmumu dienests veica “Rodl & Partner” situācijas novērtējumu, vēl nebija pagājuši 18 mēneši, kopš “RBA Consulting” bija kļuvusi par “Rodl & Partner” klientu. Tādējādi rodas jautājums, vai ar Direktīvas 2015/849 normām, it īpaši tās 14. panta 5. punktu, atbildīgajam subjektam ir uzlikts pienākums piemērot uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz esošajiem klientiem pat tad, ja nevar tikt konstatētas nekādas izmaiņas būtiskos klienta apstākļos, un – attiecīgajā gadījumā – vai šādi pasākumi ir pamatoti un samērīgi, vai arī šie pasākumi ir piemērojami tikai klientiem, kuri rada augstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas risku.

30

Ceturtkārt un visbeidzot, iesniedzējtiesa norāda, ka informācija par “Rodl & Partner” izdarītajiem pārkāpumiem, ko Valsts ieņēmumu dienests ir publicējis savā tīmekļa vietnē, ietvēra neprecizitātes. Līdz ar to šai tiesai rodas jautājums par Direktīvas 2015/849 60. panta 1. un 2. punkta interpretāciju.

31

Šajos apstākļos Administratīvā rajona tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Ar pirmo un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar tās III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie uzliek atbildīgajam subjektam pienākumu automātiski noteikt klientam augstu riska pakāpi un līdz ar to piemērot šim klientam pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus, ja klients ir NVO, ja kāds no minētā klienta darbiniekiem ir tādas trešās valsts pilsonis, kurā pastāv augsts korupcijas risks, vai tad, ja šī klienta sadarbības partneris, bet ne pats klients, ir saistīts ar šādu trešo valsti.

33

Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2015/849 galvenais mērķis, kā tas izriet no tās nosaukuma un tās 1. panta 1. un 2. punkta, ir novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai (pēc analoģijas attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK (2005. gada 26. oktobris) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV 2005, L 309, 15. lpp.), skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, LG un MH (Pašlegalizācija), C‑790/19, EU:C:2021:661, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, ECOTEX BULGARIA, C‑544/19, EU:C:2021:803, 44. punkts).

34

Direktīvas 2015/849 normas, kurām ir preventīvs raksturs, ir vērstas uz to, lai, izmantojot uz riska faktoru balstītu pieeju, izveidotu preventīvu un atturošu pasākumu kopumu, kas ļauj efektīvi cīnīties pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, LG un MH (Pašlegalizācija), C‑790/19, EU:C:2021:661, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra) ar mērķi, kā izriet no šīs direktīvas preambulas 1. apsvēruma, novērst situāciju, kurā nelikumīgas izcelsmes naudas plūsma var kaitēt Savienības finanšu sektora integritātei, stabilitātei un reputācijai, kā arī apdraudēt tās iekšējo tirgu un starptautisko attīstību.

35

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 33. punktā un kā izriet no Direktīvas 2015/849 6.–8. panta, uz riska faktoru balstīta pieeja paredz riska novērtējumu, kas ar šo direktīvu izveidotās sistēmas ietvaros tiek veikts trīs līmeņos, proti, vispirms Savienības līmenī, ko veic Komisija, pēc tam – katras dalībvalsts līmenī un, visbeidzot, atbildīgo subjektu līmenī. Kā izriet no šīs direktīvas 30. apsvēruma, šis risku novērtējums nosaka tostarp to, ka atbildīgie subjekti veic piemērotus uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz konkrētu klientu. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru bez šāda novērtējuma nedz attiecīgajai dalībvalstij, nedz arī – attiecīgā gadījumā – minētajiem subjektiem nav iespējams katrā konkrētā gadījumā izlemt, kādus pasākumus piemērot (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 107. punkts).

36

Šajā ziņā Direktīvas 2015/849 II nodaļas “Klienta uzticamības pārbaude” 1.–3. iedaļā ir paredzēti trīs uzticamības pārbaudes pasākumu veidi, proti, standarta pasākumi, vienkāršotas pārbaudes pasākumi un pastiprinātas pārbaudes pasākumi. Kā izriet no Tiesas judikatūras, šo pasākumu uzdevums ir novērst vai vismaz iespēju robežās apgrūtināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, šim nolūkam nosakot šķēršļus visās stadijās, kur būtu iespējams veikt šādas darbības, personām, kas nodarbojas ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, LG un MH (Pašlegalizācija), C‑790/19, EU:C:2021:661, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Attiecībā uz pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, kuri ir vienīgie, kas tiek aplūkoti saistībā ar pirmo un trešo uzdoto jautājumu, ir jānorāda, ka Direktīvas 2015/849 18. panta 1. punktā ir minētas noteiktas situācijas, kurās pastāv lielāks nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risks un kurās dalībvalstis pieprasa atbildīgajiem subjektiem piemērot klientiem šādus uzticamības pārbaudes pasākumus, lai adekvāti pārvaldītu un mazinātu šo risku. Tā, šiem subjektiem ir jāpiemēro šādi pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumi: pirmkārt, šīs direktīvas 19.–24. pantā paredzētajos gadījumos, otrkārt, attiecībās ar fiziskām personām vai juridiskām vienībām, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, kuras Komisija ir identificējusi kā augsta riska trešās valstis, un, treškārt, citos augstāka riska gadījumos, kurus identificējušas dalībvalstis vai atbildīgie subjekti.

38

No tā izriet, ka, izņemot Direktīvas 2015/849 19.–24. pantā paredzētās konkrētās situācijas un šīs direktīvas 18. pantā paredzētās situācijas, kurās runa ir par attiecībām ar fiziskām personām vai juridiskām vienībām, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, kuras Komisija ir identificējusi kā augsta riska trešās valstis, pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošana saskaņā ar pieeju, kas balstīta uz riska faktoru, nozīmē, ka dalībvalsts vai atbildīgais subjekts iepriekš identificē augstākus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus. Tātad, ja runa nav par šīm konkrētajām situācijām, augstākas riska pakāpes noteikšana klientam un līdz ar to pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumu veikšana attiecība uz šo klientu nav automātiska.

39

Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Direktīvas 2015/849 19.–24. pants neattiecas uz darījumu attiecībām, ko “Rodl & Partner” ir izveidojusi attiecīgi ar nodibinājumu “IT izglītības fonds” un “RBA Consulting”. Turklāt Krievijas Federācija nav minēta to augsta riska trešo valstu skaitā, kuras ir uzskaitītas Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2016/1675 (2016. gada 14. jūlijs), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849, norādot augsta riska trešās valstis, kurās ir stratēģiskas nepilnības (OV 2016, L 254, 1. lpp.).

40

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem atbildīgajam subjektam nav uzlikts pienākums automātiski noteikt augsta riska pakāpi klientam un līdz ar to veikt pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz šo klientu tikai tādēļ, ka šis klients ir NVO, ka kāds no minētā klienta darbiniekiem ir trešās valsts, kurā pastāv augsts korupcijas risks, pilsonis, vai ka šī klienta sadarbības partneris, bet ne pats klients, ir saistīts ar šādu trešo valsti.

41

Kad tas ir precizēts, ir jāpievēršas iesniedzējtiesas norādei, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/849 5. pantu dalībvalsts var pieņemt stingrākus noteikumus, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, gadījumā, ja – atbilstoši šīs dalībvalsts viedoklim – pastāv šī sprieduma iepriekšējā punktā minētie riska faktori. Tomēr šī tiesa jautā, vai šī iespēja var pamatot lēmumu, ko Valsts ieņēmumu dienests šajā lietā ir pieņēmis attiecībā uz “Rodl & Partner”.

42

Šajos apstākļos ir jānosaka, vai Direktīvas 2015/849 tiesību normām nav pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesībās atbildīgajam subjektam ir uzlikts pienākums ņemt vērā šādus riska faktorus, izvērtējot nepieciešamību veikt pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz klientu.

43

Šajā ziņā ir jāuzskata, ka uz tādām darījumu attiecībām kā tās, kuras “Rodl & Partner” ir izveidojusi ar nodibinājumu “IT izglītības fonds” un “RBA Consulting”, var attiekties Direktīvas 2015/849 18. panta 1. punktā minētie “citi augstāka riska gadījumi, kurus identificējušas dalībvalstis vai atbildīgie subjekti”.

44

Lai identificētu šos “citus augstāka riska gadījumus”, no šī 18. panta 1. un 3. punkta, aplūkojot tos kopsakarā, izriet, ka dalībvalstīm un atbildīgajiem subjektiem, veicot risku novērtējumu, kas tiem ir jāīsteno, ir jāņem vērā vismaz šīs direktīvas III pielikumā izklāstītie uz potenciāli augstāka riska situāciju norādošie faktori un pazīmes. Šajā pielikumā ietvertajā uz šāda riska situāciju norādošo faktoru un pazīmju sarakstā, kas nav izsmeļošs, ir ietverti tostarp ar klientu saistīti riska faktori, ar darījumiem saistīti riska faktori vai arī ģeogrāfiskie riska faktori.

45

Tātad gan no Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punkta formulējuma, gan no tās III pielikumā ietvertā saraksta neizsmeļošā rakstura izriet, ka dalībvalstīm, transponējot šo direktīvu, ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz piemērotu veidu, kā īstenot pienākumu paredzēt pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus un noteikt gan situācijas, kurās pastāv šāds augsts risks, gan arī uzticamības pārbaudes pasākumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 73. punkts).

46

Šajā kontekstā ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka ar Direktīvu 2015/849 ir veikta tikai minimāla saskaņošana, jo ar tās 5. pantu dalībvalstīm ir atļauts pieņemt vai saglabāt spēkā stingrākus noteikumus, ciktāl šo noteikumu mērķis ir stiprināt cīņu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, ievērojot Savienības tiesību aktus.

47

Šajā ziņā Tiesa jau ir precizējusi, ka minētajā 5. pantā ietvertais izteiciens “stingrāki noteikumi” var attiekties ne tikai uz situācijām, attiecībā uz kurām šajā direktīvā ir paredzēts noteikts klientu uzticamības pārbaudes veids, bet arī uz citām situācijām, attiecībā uz kurām dalībvalstis uzskata, ka tās rada augstāku risku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 77. punkts). Proti, tā kā 5. pants ir iekļauts Direktīvas 2015/849 I nodaļas “Vispārīgi noteikumi” 1. iedaļā “Priekšmets, darbības joma un definīcijas”, tas ir piemērojams visām tiesību normām, kas ietilpst šīs direktīvas regulējuma jomā, tostarp tām tiesību normām, kas ietvertas minētās direktīvas II nodaļas 3. iedaļā “Pastiprināta klienta uzticamības pārbaude”.

48

No Direktīvas 2015/849 5. panta un 18. panta 1. un 3. punkta, aplūkojot tos kopsakarā, izriet, ka rīcības brīvības ietvaros, kas dalībvalstīm ir piešķirta ar 18. pantu, tās var tostarp identificēt citas situācijas, kas rada augstu risku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 106. punkts).

49

Otrām kārtām, tā kā Direktīvas 2015/849 5. pantā ir precizēts, ka dalībvalstīm ir jārīkojas, “ievērojot Savienības tiesību aktus”, tām šīs direktīvas 18. pantā paredzētās rīcības brīvības ietvaros it īpaši ir jāievēro tādi vispārējie Savienības tiesību principi kā tiesiskuma, tiesiskās drošības, samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 96. punkts).

50

Turklāt šajā kontekstā ir jānorāda, ka no Direktīvas 2015/849 66. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 21. pantu, kurā ir aizliegta diskriminācija uz jebkāda pamata, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai šī direktīva attiecībā uz riska novērtējumiem klienta uzticamības pārbaudes kontekstā tiktu īstenota bez diskriminācijas.

51

Šajā ziņā, pirmkārt, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 55. un 56. punktā, ņemot vērā gan ekonomiskajām attiecībām, gan noziedzīgajām darbībām piemītošo dinamisko raksturu, Savienības tiesībām, it īpaši tiesiskuma un tiesiskās drošības principiem, nav pretrunā tas, ka valsts tiesību aktos nav izsmeļoši noteikti visi iespējamie noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas augstāka riska faktori, ja vien šie faktori tiek precizēti vēlāk tiesību aktos; šiem tiesību aktiem ne obligāti ir jābūt likuma rangam, bet tiem ir jābūt pienācīgi publicētiem.

52

Otrkārt, augstāka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riska faktoriem, pirmkārt, nav jāpārsniedz nepieciešamais, lai sasniegtu cīņas pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu mērķi un, otrkārt, tie nedrīkst radīt diskrimināciju.

53

Trešām kārtām, no Direktīvas 2015/849 7. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis to individuālo situāciju dēļ ir pakļautas dažādiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskiem. Tādējādi katrai dalībvalstij ir jānosaka tāds aizsardzības līmenis, kādu tā uzskata par piemērotu, ievērojot tās identificēto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas riska pakāpi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 105. punkts).

54

Šajā lietā, runājot par potenciālo riska faktoru, kas ir saistīts ar klienta juridisko formu, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Novēršanas likuma 6. panta 1.2 punktā ir noteikts, ka apstākļi, kas šī likuma subjektam ir jāņem vērā, novērtējot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskus saistībā ar klientu, ietver “risku, kas piemīt klienta juridiskajai formai”. Turklāt Latvijas valdība savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta 2019. gadā publicētajā ziņojumā ir uzsvērts, ka NVO ir īpaši neaizsargātas pret izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, ņemot vērā, ka 94 % Latvijas Uzņēmumu reģistra uzskaitē esošo NVO savu darbības jomu nav norādījušas vai norādījušas, ka tās ietilpst kategorijā “citur neklasificēta biedrība vai nodibinājums”, no kā var secināt, ka risku novērtējumā NVO juridiskā forma ir uzskatāma par potenciālu augsta riska faktoru.

55

Attiecībā uz potenciālo riska faktoru, kas saistīts ar to, ka pastāv saikne starp atbildīgā subjekta klientu un Krievijas Federāciju, – kā Latvijas valdība ir norādījusi rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē – no Valsts ieņēmumu dienesta tīmekļa vietnē publicētā valsts ziņojuma, kā arī no publicētajām vadlīnijām izriet, ka, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko tuvumu šai trešai valstij un nozīmīgās ekonomiskās attiecības, kas tai pastāv ar šo valsti, Latvijā pastāv reāls risks, ka tās ekonomika varētu tikt izmantota minētās trešās valsts izcelsmes nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, un šo valsti Transparency International uzskata par tādu, kurā pastāv augsts korupcijas risks.

56

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/849 III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu ģeogrāfiskie faktori, kas norāda uz potenciāli augstāku risku, ietver faktisko apstākli, ka attiecīgajā valstī, kā atzīts uzticamos avotos, ir ievērojams korupcijas vai citu noziedzīgu darbību līmenis.

57

Tādējādi, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, kura ir vienīgā, kam ir kompetence interpretēt un piemērot valsts tiesības, šķiet, ka Latvijas tiesībās NVO juridiskā forma un saiknes starp atbildīgā subjekta klientu un Krievijas Federāciju esamība tiek uzskatīta par potenciāli augstāka riska faktoriem, kuri šim subjektam jāņem vērā riska analīzē, kas tam ir jāveic attiecībā uz klientiem. Vajadzības gadījumā šai tiesai būs jāpārbauda, vai “Rodl & Partner” ir ņēmusi vērā šos faktorus, veicot attiecīgo klientu risku novērtējumu.

58

Turklāt vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2015/849 III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktā nav veikts nošķīrums atkarībā no tā, vai tajā minētais ģeogrāfiskais riska faktors attiecas uz klientu vai tā sadarbības partneriem. Tāpat no šīs direktīvas 8. panta 1. punkta, 18. panta 2. punkta, kā arī III pielikuma, aplūkojot tos kopsakarā, izriet, ka atbildīgajiem subjektiem, veicot risku novērtējumu, kas tiem ir jāīsteno, ir jāņem vērā tostarp riska faktori saistībā ar klientu darījumiem. Visbeidzot, šajās tiesību normās ir precizēts, ka jebkurš sarežģīts un neparasti liels darījums un jebkurš neparastu darījumu veids, kam nav acīmredzama ekonomiska vai likumīga mērķa, var tikt uzskatīts par norādi uz potenciāli augstu risku.

59

Tādējādi apstāklis, ka atbildīgā subjekta klients veic darījumus, kuros pastāv saiknes ar tādu trešo valsti, kurā ir augsts korupcijas risks, saskaņā ar Direktīvu 2015/849 var tikt uzskatīts par faktoru, kas norāda uz potenciāli augstāku ģeogrāfisko risku. Iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai Latvijas tiesību sistēmā ir paredzēts šāds riska faktors un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai “Rodl & Partner” šis apstāklis būtu bijis jāņem vērā, novērtējot ar “RBA Consulting” saistītos riskus.

60

Tādējādi, ņemot vērā ar Direktīvu 2015/849 dalībvalstīm atzīto rīcības brīvību, NVO juridiskā forma, saiknes starp atbildīgā subjekta klientu un Krievijas Federāciju esamība vai komercdarījumu, ko šis klients veic ar sadarbības partneri, kurš ir saistīts ar šo trešo valsti, esamība attiecīgajā gadījumā – ievērojot šī sprieduma 49. punktā atgādinātās Savienības tiesību robežas, it īpaši samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principus – var būt faktori, kas norāda uz potenciāli augstāku risku.

61

Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 86. punktā, tikai tas, ka klienta darbiniekam, kurš nav tā patiesais labuma guvējs un kuram šī klienta struktūrā nav funkcijas, kas viņam ļautu veikt darbības, kuras potenciāli var būt saistītas ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbībām, ir tādas trešās valsts pilsonība, kurā pastāv augsts korupcijas risks, šķiet, ka nevar raksturot situāciju, kas rada potenciāli augstāku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas risku.

62

Tāpat samērīguma princips prasa, lai par faktoriem, kas norāda uz potenciāli augstāku ģeogrāfisko risku un kas atbildīgajiem subjektiem ir jāņem vērā, veicot risku novērtējumu, kas tiem ir jāīsteno attiecībā uz klientiem, varētu tikt uzskatīti tikai tādi komercdarījumi, kuriem ir lielāka būtiskuma vai sarežģītības pakāpe vai neparasts raksturs un kurus atbildīgā subjekta klients ir noslēdzis ar tādā trešā valstī iedibinātu sadarbības partneri, kurā pastāv augsts korupcijas risks.

63

Šajos apstākļos Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punktam, lasot tos kopsakarā ar tās 5. pantu un III pielikumu, nav pretrunā tas, ka dalībvalsts identificē citus potenciāli augstāka riska faktorus, kas atbildīgajiem subjektiem ir jāņem vērā, veicot risku novērtējumu, kurš tiem ir jāīsteno attiecībā uz klientiem, un šie riska faktori var būt saistīti ar klienta juridisko formu, piemēram, NVO, paturot prātā Direktīvas 2015/849 43. apsvērumā minēto pamattiesību pilnīgas ievērošanas principu, vai ar klienta vai tā sadarbības partnera saikni ar trešo valsti, kurā pastāv augsts korupcijas risks, ja vien šie faktori ir paredzēti šīs dalībvalsts tiesību sistēmā, ir tikuši pienācīgi publicēti un ir atbilstīgi Savienības tiesībām un it īpaši samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principiem.

64

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar tās 5. pantu un III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neuzliek atbildīgajam subjektam pienākumu automātiski noteikt klientam augstu riska pakāpi un līdz ar to piemērot šim klientam pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus tikai tādēļ, ka šis klients ir NVO, ka kāds no minētā klienta darbiniekiem ir tādas trešās valsts pilsonis, kurā pastāv augsts korupcijas risks, vai ka šī klienta sadarbības partneris, bet ne pats klients, ir saistīts ar šādu trešo valsti. Tomēr dalībvalsts valsts tiesībās šādus apstākļus var identificēt kā faktorus, kas norāda uz potenciāli augstāku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku, kuri atbildīgajiem subjektiem ir jāņem vērā, veicot risku novērtējumu, kas tiem ir jāīsteno attiecībā uz saviem klientiem, ja vien šie faktori ir atbilstīgi Savienības tiesībām un it īpaši samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principiem.

65

Otrais jautājums ir uzdots gadījumam, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde. Tātad, ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto noliedzošo atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

66

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie uzliek atbildīgajam subjektam pienākumu, kad tas veic klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, iegūt no konkrētā klienta starp šo klientu un trešo personu noslēgta līguma kopiju.

67

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prejudiciālu jautājumu uzdevušajai tiesai varētu sniegt noderīgu atbildi, Tiesai var būt pamats ņemt vērā Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2022. gada 24. februāris, Glavna direktsia “Pozharna bezopasnost i zashtita na naselenieto”, C‑262/20, EU:C:2022:117, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Direktīvas 2015/849 11. pantā, kas ir ietverts šīs direktīvas II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, ir paredzētas situācijas, kurās atbildīgajiem subjektiem ir jāpiemēro klienta uzticamības pārbaudes standarta pasākumi, jo šīs situācijas tiek uzskatītas par tādām, kas rada nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas risku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 60. punkts). Tādējādi, ja atbildīgie subjekti ar klientu saistīto risku novērtējumā ir identificējuši parastu riska līmeni, tiem ir jāpiemēro šie pasākumi.

69

Runājot par pašiem klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, kas atbildīgajiem subjektiem ir jāīsteno, minētās direktīvas 13. panta 1. punktā ir minēts noteikts šādu pasākumu skaits, kuri tostarp ietver informācijas novērtēšanu un vajadzības gadījumā – iegūšanu – par darījumu attiecību mērķi un paredzamo būtību (c) apakšpunkts) vai darījumu attiecību pastāvīgas pārraudzības veikšanu, tostarp tādas pārbaudes veikšanu, kura apstiprina, ka minēto attiecību gaitā slēgtie darījumi tiek veikti saskaņā ar atbildīgā subjekta rīcībā esošo informāciju par klientu, darījumdarbību un riska profilu, tostarp, ja nepieciešams, par līdzekļu izcelsmi, kā arī attiecīgo dokumentu, datu vai informācijas regulāras atjaunošanas nodrošināšanu (d) apakšpunkts).

70

Turklāt saskaņā ar Direktīvu 2015/849 šiem subjektiem ir pienākums ievērot noteiktas pierādīšanas un dokumentācijas prasības attiecībā pret kompetentajām valsts iestādēm gan saistībā ar risku novērtējumu, ko tie veic attiecībā uz saviem klientiem, gan arī saistībā ar šiem klientiem piemēroto uzticamības pārbaudes pasākumu atbilstību, ievērojot identificēto riska līmeni.

71

Proti, vispirms – Direktīvas 2015/849 8. panta 2. punktā ir precizēts, ka risku novērtējumus, kas jāveic atbildīgajiem subjektiem, dokumentē, regulāri atjaunina un dara pieejamus attiecīgajām kompetentajām iestādēm un attiecīgajām pašregulējuma struktūrām. Šajā ziņā šīs direktīvas 22. apsvērumā ir noteikts, ka uz riska faktoru balstīta pieeja nav nepamatoti pieļaujošs risinājums dalībvalstīm un atbildīgajiem subjektiem, bet tā ietver uz pierādījumiem balstītas lēmumu pieņemšanas izmantošanu, lai efektīvāk vērstos pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskiem, ar kuriem saskaras Savienība un visi, kas tajā darbojas.

72

Turpinot – Direktīvas 2015/849 13. panta 4. punktā ir paredzēts, ka atbildīgajiem subjektiem ir jāspēj pierādīt kompetentajām iestādēm vai regulējuma struktūrām, ka šo subjektu piemērojamie klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ir atbilstoši, ņemot vērā identificētos nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskus.

73

Visbeidzot, šīs direktīvas 40. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts, kas ir ietverts tās V nodaļā “Datu aizsardzība, informācijas uzglabāšana un statistikas dati”, atbildīgajiem subjektiem uzliek pienākumu uzglabāt to dokumentu un informācijas kopiju, kuri ir vajadzīgi, lai izpildītu minētās direktīvas II nodaļā noteiktās klienta uzticamības pārbaudes prasības, piecus gadus pēc tam, kad ir beigušās darījumu attiecības ar klientu.

74

No šī sprieduma 71. un 72. punktā minētajām tiesību normām izriet: ja risku novērtējuma ietvaros atbildīgais subjekts identificē potenciāli lielāku risku tādēļ, ka darījums, kuru tā klients ir noslēdzis ar sadarbības partneri, kas ir saistīts ar trešo valsti, kurā pastāv augsts korupcijas risks, ir īpaši sarežģīts un par neparasti lielu summu vai tam nav acīmredzama ekonomiska vai likumīga mērķa, tad šim subjektam kompetentās valsts iestādes veiktas pārbaudes ietvaros ir pienākums iesniegt šai iestādei piemērotu dokumentāciju, kas pierāda, ka šis subjekts ir analizējis šo darījumu un ka tas ir pienācīgi ņēmis to vērā, lai nonāktu pie saviem secinājumiem attiecībā uz šī klienta radīto riska pakāpi.

75

Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 107. punktā, šī sprieduma 71.–73. punktā minētajās tiesību normās nav precizēta kārtība, kādā atbildīgie subjekti var izpildīt pierādīšanas un dokumentēšanas prasības attiecībā pret kompetentajām valsts iestādēm. Tātad šī kārtība ietilpst valsts tiesību jomā, ņemot vērā, ka ir jābūt ievērotām Savienības tiesībām un it īpaši samērīguma principam, komercnoslēpumam un personas datu aizsardzībai.

76

Tādējādi, kā Komisija ir norādījusi rakstveida apsvērumos, atbildīgajiem subjektiem uzliktais pierādīšanas un dokumentēšanas pienākums ne obligāti nozīmē līguma kopijas fizisku iesniegšanu, ja pastāv citi piemēroti pierādīšanas līdzekļi, piemēram, līguma novērtējuma ziņojumu iesniegšana, kuros ir ietverta vajadzīgā informācija, lai novērtētu ar darījumu un attiecīgajām komerciālajām attiecībām saistīto risku.

77

Šajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 21. punktā, “Rodl & Partner” nav iesniegusi Valsts ieņēmumu dienestam starp “RBA Consulting” un trešo sabiedrību, kuras pamatkapitāla daļu vairākums pieder Krievijas Federācijā reģistrētai sabiedrībai, noslēgtā līguma kopiju un atbildīgais subjekts ir tikai paskaidrojis, ka ar šī līguma oriģinālu tas ir varējis iepazīties “RBA Consulting” telpās. Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka “Rodl & Partner” būtu pierādījusi vai pat apgalvojusi, ka tā ir iesniegusi Valsts ieņēmumu dienestam atbilstošus pierādījumus par to risku novērtējumu, kuri saistīti ar šīm komerciālajām attiecībām un šo attiecību ietvaros noslēgtajiem darījumiem, vai par šajā ziņā veiktajiem klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem.

78

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 8. panta 2. punktu, 13. panta 4. punktu un 40. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neuzliek atbildīgajam subjektam pienākumu, kad tas veic klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, iegūt no konkrētā klienta starp šo klientu un trešo personu noslēgtā līguma kopiju, ja vien šis subjekts var iesniegt kompetentajai valsts iestādei citus atbilstošus dokumentus, kas pierāda, pirmkārt, ka tas ir analizējis starp šo klientu un šo trešo personu noslēgto darījumu un nodibinātās komerciālās attiecības un, otrkārt, ka tas ir pienācīgi ņēmis vērā šo darījumu un šīs komerciālās attiecības, lai veiktu nepieciešamos uzticamības pārbaudes pasākumus saistībā ar identificētajiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskiem.

79

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildīgajam subjektam ir jāpiemēro klienta uzticamības pārbaudes pasākumi attiecībā uz esošajiem klientiem un tas tā ir pat tad, ja nav bijis iespējams identificēt nekādas izmaiņas šī klienta apstākļos un ja valsts tiesībās noteiktais termiņš, lai veiktu jaunu riska novērtējumu, vēl nav beidzies. Turklāt šī tiesa jautā, vai šis pienākums attiecas tikai uz klientiem ar augstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku.

80

Gadījumā, ja uz šiem jautājumiem tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šāda interpretācija ir saderīga ar samērīguma principu.

81

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2021. gada 2. septembris, LG un MH (Pašlegalizācija), C‑790/19, EU:C:2021:661, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

82

Runājot par Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkta formulējumu, ar šo tiesību normu no atbildīgajiem subjektiem tiek prasīts, lai tie piemērotu klienta uzticamības pārbaudes pasākumus ne tikai attiecībā uz visiem jaunajiem klientiem, bet atbilstīgos brīžos arī attiecībā uz jau esošajiem klientiem, pamatojoties uz šo subjektu veikto riska novērtējumu, tostarp brīžos, kad mainās būtiski klienta apstākļi.

83

Tādējādi jau no paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka atbildīgajiem subjektiem, ņemot vērā uz riska faktoru balstītu pieeju, ir jāpiemēro klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ne tikai attiecībā uz jaunajiem klientiem, bet arī, ja konkrētajā brīdī tas šķiet piemēroti, attiecībā uz esošajiem klientiem. Minētajā tiesību normā ir precizēts, ka viens no šiem iespējamiem piemērotajiem brīžiem ir tad, kad mainās būtiski attiecīgā klienta apstākļi. Turklāt ar šo pašu tiesību normu šis atbildīgajiem subjektiem uzliktais pienākums nav ierobežots tikai ar tiem klientiem, kuriem ir noteikta augsta riska pakāpe.

84

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/849 8. panta 2. punktu atbildīgajiem subjektiem tostarp ir regulāri jāatjaunina nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku, kuriem tie ir pakļauti, novērtējumi.

85

No iepriekš minētā izriet, ka ar Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 8. panta 2. punktu, atbildīgajam subjektam ir uzlikts pienākums, pamatojoties uz atjauninātu riska novērtējumu, veikt klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, kuriem vajadzības gadījumā ir pastiprināts raksturs, attiecībā uz esošu klientu, ja tas šķiet piemēroti, tostarp tad, ja mainās būtiski klienta apstākļi.

86

Šādu interpretāciju apstiprina vispārējā sistēma, kurā iekļaujas Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts.

87

Šajā ziņā šī tiesību norma ir ietverta šīs direktīvas II nodaļas attiecībā uz klienta uzticamības pārbaudi 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”. No tā izriet, ka saskaņā ar minēto tiesību normu atbildīgajiem subjektiem uzliktais pienākums ir piemērojams visiem klientiem neatkarīgi no tiem noteiktās riska pakāpes.

88

Turklāt no Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējuma izriet, ka atbildīgajiem subjektiem ir jāīsteno pastāvīga kontrole attiecībā uz saviem klientiem, kā arī to noslēgtajiem darījumiem. No tā izriet, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 119. punktā, – ja atbildīgajam subjektam kļūst zināmi nozīmīgi apstākļi attiecībā uz kādu no saviem esošajiem klientiem, piemēram, komercdarījumi, kas var ietekmēt attiecībā uz šo klientu veikto riska novērtējumu, šim subjektam ir jāņem vērā šie apstākļi un, ja tas šķiet piemēroti, tam ir jāpārskata riska analīze un attiecīgā gadījumā – minētajam klientam piemēroto uzticamības pārbaudes pasākumu līmenis.

89

Visbeidzot, tāda Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkta interpretācija kā šī sprieduma 85. punktā izklāstītā nodrošina šīs direktīvas galvenā mērķa sasniegšanu, kurš – kā atgādināts šā sprieduma 33. punktā – ir novērst finanšu sistēmas izmantošanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai.

90

Šajā lietā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai starp “RBA Consulting” un sabiedrību, kuras pamatkapitāla daļu vairākums pieder Krievijas Federācijā reģistrētai sabiedrībai, noslēgtie darījumi – attiecībā uz kuriem netiek apstrīdēts, ka “Rodl & Partner” par tiem zināja,– ir uzskatāmi par būtiskiem apstākļiem saskaņā ar Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punktu, kuru dēļ, pamatojoties uz pieeju, kas balstīta uz riska faktoru, bija piemēroti attiecībā uz “RBA Consulting” īstenot klienta uzticamības pārbaudes, kurai vajadzības gadījumā ir pastiprināts raksturs, pasākumus neatkarīgi no tā, ka valsts tiesību aktos noteiktais termiņš jauna riska novērtējuma attiecībā uz šo klientu veikšanai vēl nebija beidzies.

91

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 8. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildīgajiem subjektiem, pamatojoties uz atjauninātu risku novērtējumu, ir pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes, kurai vajadzības gadījumā ir pastiprināts raksturs, pasākumus attiecībā uz esošo klientu, ja tas šķiet piemēroti, it īpaši tad, ja ir mainījušies būtiski šī klienta apstākļi, un tas nav atkarīgs no tā, ka valsts tiesību aktos noteiktais maksimālais termiņš jauna riska novērtējuma attiecībā uz šo klientu veikšanai vēl nav beidzies. Šis pienākums attiecas ne tikai uz tiem klientiem, kuri rada augstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku.

92

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav nepieciešams izvērtēt piektā jautājuma ietvaros iesniedzējtiesas uzdoto pakārtoto jautājumu, kas norādīts šī sprieduma 80. punktā.

93

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/849 60. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, publicējot lēmumu, ar kuru ir piemērots sods par tādu valsts tiesību normu pārkāpumu, ar kurām ir transponēta šī direktīva, kompetentajai valsts iestādei ir jānodrošina publicētās informācijas atbilstība šajā lēmumā ietvertajai informācijai.

94

Latvijas valdība uzskata, ka šis jautājums ir nepieņemams.

95

Proti, pirmkārt, minētais jautājums esot hipotētisks, jo Direktīvas 2015/849 60. panta 1. punkts, kura interpretāciju lūdz sniegt iesniedzējtiesa, attiecoties uz situāciju, kurā ir publicēts lēmums, kas nav pārsūdzēts, nevis uz situāciju, kurā, kā tas ir šajā lietā, ir publicēts lēmums, kas ir pārsūdzēts, jo uz pēdējo minēto situāciju attiecoties šīs direktīvas 60. panta 2. punkts.

96

Otrkārt, iesniedzējtiesa Valsts ieņēmumu dienesta tīmekļa vietnē publicētajā informācijā neprecizitātes neesot konstatējusi, tādēļ sestajam prejudiciālajam jautājumam nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu un neesot objektīvas nepieciešamības [uz to atbildēt], lai atrisinātu pamatlietu.

97

Šajā ziņā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Latvijas Republika ir transponējusi valsts tiesībās Direktīvas 2015/849 60. panta 2. punktu un ka tādējādi tā atļauj publicēt lēmumus, kas ir pārsūdzēti. Paredzot, ka kompetentās valsts iestādes savā oficiālajā tīmekļa vietnē nekavējoties publicē “arī” informāciju, saskaņā ar kuru attiecīgais lēmums ticis pārsūdzēts, šajā tiesību normā ir precizēts, ka šīm iestādēm šī informācija ir jāpublicē papildus 60. panta 1. punktā uzskaitītajai informācijai, un pēdējā minētajā punktā ir paredzēts, ka “publikācijā iekļauj vismaz informāciju par pārkāpuma veidu un būtību un atbildīgo personu identitāti”. No tā izriet, ka tas vien, ka Tiesai ir uzdots jautājums gan par minētā 60. panta 1. punkta, gan arī par 2. punkta interpretāciju, kuri, ņemot vērā pēdējā minētā punkta formulējumu, ir saistīti, sesto jautājumu nepadara hipotētisku.

98

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka iesniedzējtiesas nolēmuma pieņemšanas brīdī attiecībā uz “Rodl & Partner” pieņemtā lēmuma, ar kuru ir piemērots sods, publikācijā Valsts ieņēmumu dienesta tīmekļa vietnē joprojām bija neprecizitātes.

99

No iepriekš minētajiem apstākļiem izriet, ka sestais jautājums ir pieņemams.

100

Attiecībā uz pārsūdzētu lēmumu publicēšanu, ciktāl runa ir par to saturu, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/849 60. panta 1. un 2. punktu, kuri būtībā ir atgādināti šī sprieduma 97. punktā, lasot tos kopsakarā, kompetentās valsts iestādes tīmekļa vietnē tiek publicēta tikai šajos lēmumos ietvertā informācija. Līdz ar to tāda informācija, kas neatbilst minētajos lēmumos ietvertajai informācijai, no publicēšanas ir izslēgta.

101

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/849 60. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, publicējot lēmumu, ar kuru ir piemērots sods par tādu valsts tiesību normu pārkāpumu, ar kurām ir transponēta šī direktīva, kompetentajai valsts iestādei ir jānodrošina precīza publicētās informācijas atbilstība šajā lēmumā ietvertajai informācijai.

102

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: