–

DS vārdā – R. Buschmann,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Recchia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 2. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 7. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā DS vēršas pret Koch Personaldienstleistungen GmbH (turpmāk tekstā – “Koch”) par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienu ņemšanu vērā, aprēķinot nostrādāto stundu skaitu, kuras dod tiesības uz piemaksu par virsstundām.

3

Direktīvas 2003/88 4. un 5. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs direktīvas 7. pantā “Gadskārtējais atvaļinājums” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

5

Manteltarifvertrag für Zeitarbeit (Vispārējais darba koplīgums par pagaidu darbu) pamatlietas faktiem piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “MTV”) 3.1. punktā, kas attiecas uz “darba laiku”, ir ietvertas šādas rindkopas:

“3.1.1. Darba ņēmēja parastais pilnais mēneša darba laiks ir 151,67 stundas. [..]

3.1.2. Parastais individuālais mēneša darba laiks ir atkarīgs no darba dienu skaita.

Mēneša darba laiks ir:

[..]

[..]”

6

MTV 4.1.2. punktā ir paredzēts:

“Piemaksas par virsstundām tiek maksātas par tām nostrādātajām stundām, kas pārsniedz:

[..]

Piemaksa par virsstundām ir 25 %.

[..]”

7

2017. gada augustā, kurā bija 23 darba dienas, DS, ko Koch nodarbināja kā pagaidu darba aģentūras darbinieku uz pilnu laiku, nostrādāja 121,75 stundas pirmajās 13 dienās un pēc tam atlikušajās 10 dienās izmantoja ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas atbilst 84,7 darba stundām.

8

Uzskatot, ka nostrādāto stundu skaita noteikšanā bija jāņem vērā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, DS cēla prasību Vācijas tiesās, lūdzot piespriest Koch samaksāt viņam piemaksu 25 % apmērā par 22,45 stundām, proti, 72,32 EUR, kas atbilst nostrādāto stundu skaitam, kuras pārsniedz 184 stundu slieksni.

9

Tā kā viņa prasība pirmajā instancē un apelācijas instancē tika noraidīta, DS iesniedza revīzijas sūdzību iesniedzējtiesā.

10

Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) norāda, ka saskaņā ar MTV 4.1.2. punkta formulējumu, lai noteiktu, vai darba ņēmējs ir pārsniedzis mēneša parastā darba laika stundu slieksni, aprēķinā var tikt ņemtas vērā tikai nostrādātās stundas. Proti, vārdi “nostrādātās stundas” norādot uz faktiski nostrādāto darba stundu jēdzienu, izslēdzot atvaļinājuma laikposmus.

11

Turklāt atbilstoši MTV piemaksa par virsstundām esot domāta, lai kompensētu īpašu darba slodzi, kas nerodas ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanas laikā; no tā izrietot, ka piemaksa ir paredzēta kā kompensācija darba ņēmējam, kurš veic savas līgumsaistības pārsniedzošu darbu. Tādējādi minētā piemaksa esot tiesības, kas tiek iegūtas ar darba veikšanu, un atvaļinājuma laikposmi nevarot tikt ņemti vērā.

12

Minētā tiesa turklāt norāda, ka piemaksas par virsstundām varētu arī mudināt darba devējus neiejaukties darba ņēmēju brīvā laika posmā, jo šāda iejaukšanās radītu papildu izmaksas 25 % apmērā no līgumā noteiktās stundas likmes.

13

Tomēr Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) konstatē, ka MTV noteikumi varētu mudināt darba ņēmējus neizmantot ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma minimālo laikposmu. Konkrētajā gadījumā, ja DS būtu nostrādājis tādu stundu skaitu, kas atbilst viņa izmantotajam ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam, viņš par 22,45 stundām būtu pārsniedzis parastā darba laika stundu skaitu un par šīm stundām viņam būtu tiesības uz piemaksu 25 % apmērā.

14

Tādējādi iesniedzējtiesa apšauba ar MTV ieviestās sistēmas, ciktāl tā galu galā izraisa tiesību uz piemaksu par virsstundām ierobežošanu, saderību ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru darba ņēmēji nedrīkst tikt atturēti izmantot savas tiesības uz apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma minimālo laikposmu.

15

Šajā ziņā šī tiesa uzskata, ka pamatlieta ir relatīvi līdzīga tai, kurā tika pasludināts 2014. gada 22. maija spriedums Lock (C‑539/12, EU:C:2014:351), jo abos gadījumos finansiāli neizdevīgāks stāvoklis attiecas nevis uz pašu atlīdzību saistībā ar apmaksāto atvaļinājumu, bet gan rodas laikposmā pirms vai pēc atvaļinājuma.

16

Iesniedzējtiesa arī atgādina, ka 2018. gada 13. decembra spriedumā Hein (C‑385/17, EU:C:2018:1018, 47. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja saskaņā ar darba līgumā paredzētajiem pienākumiem darba ņēmējam ir jāstrādā virsstundas, kuras ir lielā mērā paredzamas un parastas un par kurām maksātais atalgojums ir būtiska daļa no kopējā atalgojuma, atalgojums par šīm virsstundām būtu jāietver atalgojumā, kas ir maksājams atvaļinājuma laikā.

17

Ja no minētā sprieduma izrietošā judikatūra būtu attiecināma uz pamatlietu, to piemaksu summa, kuras ir maksājamas par nostrādātajām virsstundām, nebūtu iekļaujama ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā maksājamajā atalgojumā, ņemot vērā, ka atbilstoši pamatlietas faktiem virsstundām, šķiet, ir izņēmuma un neparedzams raksturs. Līdz ar to būtu loģiski, ka atvaļinājuma dienas netiek ņemtas vērā, nosakot to stundu skaitu, kuras dod tiesības uz piemaksu par virsstundām.

18

Visbeidzot iesniedzējtiesa precizē, ka darba koplīgumi nevar atkāpties no Mindesturlaubsgesetz für Arbeitnehmer (Bundesurlaubsgesetz) (Likums par darba ņēmēju minimālo atvaļinājumu (Federālais likums par atvaļinājumiem)) 1. panta, saskaņā ar kuru katram darba ņēmējam katrā kalendārajā gadā ir tiesības uz atvaļinājumu un kurš ir jāinterpretē saskaņā ar Savienības tiesībām, ņemot vērā Hartas 31. panta 2. punktu un Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu.

19

Šajos apstākļos Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Hartas] 31. panta 2. punkts un Direktīvas [2003/88] 7. pants nepieļauj darba koplīguma noteikumu, saskaņā ar kuru, aprēķinot, vai un par cik stundām darba ņēmējam ir tiesības uz piemaksu par virsstundu darbu, tiek ņemtas vērā tikai faktiski nostrādātās stundas un netiek ņemtas vērā stundas, kad darba ņēmējs izmanto savu minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu?”

20

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Hartas 31. panta 2. punkts, kā arī Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu darba koplīguma noteikumu, saskaņā ar kuru, lai noteiktu, vai ir sasniegts nostrādāto stundu slieksnis, kas dod tiesības uz piemaksu par virsstundām, kā nostrādātās darba stundas netiek ņemtas vērā darba ņēmēja izmantotā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikam atbilstošās stundas.

21

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu “dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu”.

22

Lai gan saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu dalībvalstu ziņā ir noteikt tiesību uz apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu izmantošanas nosacījumus, tās nedrīkst piemērot nekādus priekšnosacījumus pašai šo tiesību pastāvēšanai, kuras tieši izriet no šīs direktīvas (spriedums, 2017. gada 29. novembris, King, C‑214/16, EU:C:2017:914, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Otrkārt, saistībā ar Direktīvas 2003/88 7. pantu Tiesa ir nospriedusi, ka katra darba ņēmēja tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ir jāuzskata par Savienības sociālo tiesību principu, kam ir īpaša nozīme, no kura nevar atkāpties un kuru ieviešot valsts kompetentajām iestādēm ir jārīkojas tikai ar šo direktīvu tieši noteikto ierobežojumu ietvaros (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Kreuziger, C‑619/16, EU:C:2018:872, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Turklāt tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu kā Savienības sociālo tiesību princips ir ne tikai īpaši svarīgas, bet tās arī ir tieši nostiprinātas Hartas – kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem – 31. panta 2. punktā (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Varhoven kasatsionen sad na Republika Bulgaria un Iccrea Banca SpA, C‑762/18 un C‑37/19, EU:C:2020:504, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Tādējādi Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā ir atspoguļotas un konkretizētas Hartas 31. panta 2. punktā nostiprinātās pamattiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 115. punkts). Proti, šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir garantētas ikviena darba ņēmēja tiesības uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikposmu, savukārt ar pirmo minēto tiesību normu šis princips tiek īstenots, nosakot minētā laikposma ilgumu.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Harta, kā izriet no tās 51. panta 1. punkta, dalībvalstīm ir jāievēro, īstenojot Savienības tiesību aktus.

27

Tā kā pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums ir šāda Direktīvas 2003/88 īstenošana, šīs direktīvas 7. panta 1. punkta interpretācija, lai noteiktu, vai šī tiesību norma nepieļauj šādu tiesisko regulējumu, tātad ir jāveic Hartas 31. panta 2. punkta gaismā.

28

Treškārt, runājot par Direktīvas 2003/88 mērķi, ir jāatgādina, ka saskaņā ar tās 4. apsvērumu tā ir vērsta uz darba ņēmēju drošības, higiēnas un veselības aizsardzības uzlabošanu. Savukārt šīs direktīvas 5. apsvērumā ir precizēts, ka visiem darba ņēmējiem jābūt pietiekamam atpūtas laikam.

29

Šajā kontekstā Direktīvas 2003/88 1. pantā ir paredzēts, ka šajā direktīvā ir noteiktas minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai saistībā it īpaši ar minimālajiem ikgadējiem atpūtas laikposmiem.

30

Ņemot vērā šos mērķus, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzētajām tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu ir divkāršs mērķis, proti, pirmām kārtām, ļaut darba ņēmējam atpūsties no savu darba līgumā paredzēto uzdevumu izpildes un, otrām kārtām, izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Varhoven kasatsionen sad na Republika Bulgaria un Iccrea Banca SpA, C‑762/18 un C‑37/19, EU:C:2020:504, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Proti, darba ņēmējam parasti jābūt tiesībām uz patiesu atpūtu, lai efektīvi aizsargātu savu drošību un veselību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 20. janvāris, Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 23. punkts).

32

No tā izriet, ka stimuli atteikties no atvaļinājuma atpūtai vai stimuli, ar kuriem tiek nodrošināts, lai darba ņēmēji no tā atteiktos, nav saderīgi ar tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu mērķiem, kas it īpaši ir vērsti uz vajadzību garantēt darba ņēmējam iespēju izmantot patiesu atpūtu, lai viņa drošība un veselība tiktu efektīvi aizsargāta. Tādējādi jebkāda darba devēja prakse vai bezdarbība, kas potenciāli var atturēt darba ņēmēju no ikgadējā atvaļinājuma izmantošanas, arī ir pretrunā tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu mērķim (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Kreuziger, C‑619/16, EU:C:2018:872, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šī iemesla dēļ tika nospriests, ka parastā atalgojuma saņemšanas ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā mērķis ir ļaut darba ņēmējam faktiski izmantot atvaļinājuma dienas, uz kurām viņam ir tiesības. Ja saistībā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu izmaksātais atalgojums ir mazāks nekā parastais atalgojums, kuru darba ņēmējs saņem faktiskā darba veikšanas laikposmos, tas var radīt viņam vilinājumu – vismaz šāda darba laikposmos – neizmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, jo tā rezultātā šajos laikposmos samazinātos saņemtais atalgojums (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Hein, C‑385/17, EU:C:2018:1018, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka darba ņēmējs var tikt atturēts izmantot savas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, ņemot vērā finansiāli neizdevīgu stāvokli, pat ja tas rodas ar laika nobīdi, proti, ikgadējam atvaļinājumam sekojošā laikposmā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 22. maijs, Lock, C‑539/12, EU:C:2014:351, 21. punkts).

35

Konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka MTV 4.1.2. punkts varētu atturēt darba ņēmēju no tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu izmantošanas, jo šajā punktā ir paredzēts, ka tikai nostrādātās stundas var tikt ņemtas vērā varbūtējās piemaksas aprēķinam par virsstundām, lai noteiktu, vai darba ņēmējs ir pārsniedzis mēneša parastā darba laika stundu slieksni.

36

Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2017. gada augusta pirmajās 13 darba dienās prasītājs pamatlietā ir nostrādājis 121,75 stundas un pēc tam atlikušajās šī mēneša 10 darba dienās viņš ir izmantojis ikgadējo atvaļinājumu. Ja viņš šajās 10 dienās būtu strādājis, viņš būtu nostrādājis 84,7 darba stundas papildus 121,75 stundām, kā rezultātā, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, minētajā mēnesī nostrādāto stundu skaits būtu bijis 206,45 stundas un tas par 22,45 stundām pārsniegtu nostrādāto stundu slieksni, kas dod tiesības uz piemaksu par virsstundām.

37

Tomēr, tā kā saskaņā ar MTV 4.1.2. punktu atsauces vienība, lai noteiktu piemaksai par virsstundām vērā ņemamo stundu skaita slieksni, tiek aprēķināta uz ikmēneša pamata, fakts, ka prasītājs pamatlietā ir izmantojis ikgadējā atvaļinājuma dienas mēnesī, kurā viņš ir nostrādājis virsstundas, šī 4.1.2. punkta piemērošanas rezultātā ir izraisījis to, ka nav sasniegts 184 stundu mēneša slieksnis.

38

Šajos apstākļos prasītāja pamatlietā tiesību uz atvaļinājumu izmantošanas rezultātā par 2017. gada augustu saņemtais atalgojums ir bijis mazāks nekā tas, ko viņš būtu saņēmis, ja viņš šajā mēnesī nebūtu izmantojis atvaļinājumu.

39

Tāpat gadījumā, ja darba ņēmējs izmantotu atvaļinājumu mēneša sākumā, pamatlietā aplūkojamā darba koplīguma piemērošanas rezultātā atalgojums par šo mēnesi varētu tikt samazināts, jo virsstundas, kuras šis darba ņēmējs attiecīgajā gadījumā ir nostrādājis pēc atvaļinājuma, varētu tikt neitralizētas ar mēneša sākumā izmantotajām atvaļinājuma dienām. Kā atgādināts šī sprieduma 34. punktā, finansiāli neizdevīgs stāvoklis, kas rodas ar laika nobīdi, proti, ikgadējam atvaļinājumam sekojošā laikposmā, var atturēt darba ņēmēju izmantot savas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu. (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 22. maijs, Lock, C‑539/12, EU:C:2014:351, 21. punkts).

40

Līdz ar to tāds nostrādāto stundu uzskaites mehānisms kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru atvaļinājuma izmantošana var izraisīt darba ņēmēja atalgojuma samazinājumu, jo no tā tiek atskaitīta piemaksa par faktiski nostrādātajām virsstundām, var atturēt darba ņēmēju izmantot savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu tā mēneša laikā, kurā viņš ir nostrādājis virsstundas; šajā lietā tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

41

Kā ir atgādināts šī sprieduma 32. punktā, jebkāda darba devēja prakse vai bezdarbība, kas potenciāli var atturēt darba ņēmēju no ikgadējā atvaļinājuma izmantošanas, ir pretrunā tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu mērķim.

42

Šāds konstatējums nevar tikt atspēkots ar iesniedzējtiesas norādīto apstākli, ka tiesību uz piemaksu par virsstundām iegūšana saskaņā ar MTV 4.1.2. punktu ir saistīta ar faktiski “nostrādātajām” darba stundām. Proti, neskarot pārbaudes, kas šajā ziņā ir jāveic šai tiesai, lai gan nav strīda par to, ka prasītājs pamatlietā ir veicis virsstundas, par kurām būtu jāpiešķir piemaksa 25 % apmērā, tiesības uz piemaksu par virsstundām tika neitralizētas tāpēc, ka atsauces vienība, lai noteiktu šādai piemaksai vērā ņemamo stundu skaita slieksni, tiek aprēķināta ik mēnesi un prasītājs ir izmantojis savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu tajā mēnesī, kurā viņš ir nostrādājis virsstundas.

43

Turklāt, kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. decembra spriedums Hein (C‑385/17, EU:C:2018:1018, 47. punkts), Tiesa aplūkoja jautājumu par nepieciešamību ņemt vērā darba ņēmēja nostrādātās virsstundas, lai aprēķinātu parasto atalgojumu saistībā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un tādējādi izvērtēja nosacījumus, ar kādiem šīs virsstundas var tikt ņemtas vērā, lai noteiktu šo parasto atalgojumu tā, lai darba ņēmējam atvaļinājuma laikā būtu piemērojami tādi ekonomiskie nosacījumi, kas ir salīdzināmi ar tiem, kādi viņam ir piemērojami sava darba veikšanas laikā.

44

Tomēr šis jautājums ir jānošķir no tāda jautājuma kā tas, kas tiek aplūkots šajā lietā, attiecībā uz slieksni, kuru sasniedzot rodas pienākums maksāt piemaksu par darba ņēmēja konkrētā ikmēneša laikposmā faktiski nostrādātajām virsstundām, līdz ar to konkrētajā gadījumā nav nozīmes šī sprieduma 47. punktā Tiesas formulētajiem nosacījumiem attiecībā uz parasto atalgojumu saistībā ar ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

45

Līdz ar to tāds nostrādāto stundu uzskaites mehānisms kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, nav saderīgs ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

46

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts, lasot to Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu darba koplīguma noteikumu, saskaņā ar kuru, lai noteiktu, vai ir sasniegts nostrādāto stundu slieksnis, kas dod tiesības uz piemaksu par virsstundām, kā nostrādātās darba stundas netiek ņemtas vērā darba ņēmēja izmantotā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikam atbilstošās stundas.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu darba koplīguma noteikumu, saskaņā ar kuru, lai noteiktu, vai ir sasniegts nostrādāto stundu slieksnis, kas dod tiesības uz piemaksu par virsstundām, kā nostrādātās darba stundas netiek ņemtas vērā darba ņēmēja izmantotā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikam atbilstošās stundas.