–

HEITEC AG vārdā – B. Ackermann, Rechtsanwältin,

–

HEITECH Promotion GmbH un RW vārdā – C. Rohnke, T. Winter un C. Augenstein, Rechtsanwälte,

–

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji T. Scharf un É. Gippini Fournier, kā arī J. Samnadda, vēlāk – T. Scharf un J. Samnadda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2008, L 299, 25. lpp.), 9. pantu, kā arī Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 54. un 111. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp HEITEC AG (turpmāk tekstā – “Heitec”) un HEITECH Promotion GmbH (turpmāk tekstā – “Heitech”), kā arī RW saistībā ar to, ka pēdējās divas minētās sabiedrības izmantoja komercnosaukumu “HEITECH Promotion GmbH” un preču zīmes, kas ietver vārdisku elementu “heitech”.

3

Direktīvas 2008/95 12. apsvērumā bija noteikts:

“Juridiskās skaidrības dēļ un lai netaisnīgi neierobežotu agrākas preču zīmes īpašnieka intereses, ir svarīgi nodrošināt, lai pēdējais vairs nevarētu pieprasīt spēkā neesamības atzīšanu, ne arī varētu iebilst pret tādas preču zīmes lietošanu, kas ir vēlāka par viņa paša preču zīmi, kuras lietošanu viņš ir apzināti pieļāvis nozīmīgu laika posmu, ja vien pieteikums par vēlāku preču zīmi nav ticis iesniegts negodprātīgi.”

4

Šīs direktīvas 4. pantā “Precīzāki iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai, kas attiecas uz konfliktiem ar agrākām tiesībām” bija paredzēts:

“1.   Preču zīmi nereģistrē vai, ja tā ir reģistrēta, pasludina par spēkā neesošu:

2.   “Agrākas preču zīmes” 1. punkta nozīmē ir:

[..].

4.   Dalībvalsts turklāt var paredzēt, ka preču zīmi nereģistrē vai, ja tā ir reģistrēta, pasludina par spēkā neesošu šādos gadījumos:

[..].”

5

Minētās direktīvas 9. pantā “Ierobežojumi akcepta rezultātā” bija paredzēts:

“1.   Ja dalībvalstī agrākas preču zīmes īpašnieks, kā norādīts 4. panta 2. punktā, piecu gadu laikā pēc kārtas ir akceptējis vēlākas preču zīmes, kas reģistrēta šajā dalībvalstī, lietošanu, tajā laikā apzinoties šo lietošanu, viņam vairs nav tiesību, pamatojoties uz šo agrāko preču zīmi, ne griezties pēc atzinuma, ka vēlākā preču zīme ir spēkā neesoša, ne iebilst pret vēlākās preču zīmes lietošanu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kam šī vēlākā preču zīme tikusi lietota, ja vien vēlākās preču zīmes reģistrācija nav lūgta negodprātīgi.

2.   Ikviena dalībvalsts var paredzēt, ka šā panta 1. punktu attiecina mutatis mutandis uz 4. panta 4. punkta a) apakšpunktā norādīto agrākas preču zīmes īpašnieku vai uz 4. panta 4. punkta b) vai c) apakšpunktā norādītajām agrākām tiesībām.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā norādītajos gadījumos vēlāk reģistrētas preču zīmes īpašniekam nav tiesību iebilst pret agrāku tiesību izmantošanu, pat ja šīs tiesības vairs nevar izmantot attiecībā uz vēlāko preču zīmi.”

6

Direktīva 2008/95, ar kuru tika atcelta un aizstāta Padomes Pirmā direktīva 89/104/EEK (1988. gada 21. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), no 2019. gada 15. janvāra ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2015, L 336, 1. lpp.). Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu norises laiku, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizskata, ņemot vērā Direktīvu 2008/95.

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. pantu “Relatīvs atteikuma pamatojums [pamats]”:

“1.   Ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieprasīto preču zīmi nereģistrē:

2.   Šā panta 1. punktā “agrākas preču zīmes” ir:

[..].

4.   Ja nereģistrētas preču zīmes vai citas plašākā nekā tikai vietējas nozīmes tirdzniecībā izmantotas zīmes īpašnieks iebilst, tad preču zīmi, par kuru iesniegts pieteikums, nereģistrē, ja atbilstoši [Savienības] tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi:

[..]”

8

Šīs regulas 54. pantā “Ierobežojumi piekrišanas [akcepta] rezultātā” bija noteikts:

“1.   Ja [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieks piecu secīgu gadu ilgā laika periodā ir piekritis vēlākas [Eiropas Savienības] preču zīmes izmantošanai [Savienībā], par šo izmantošanu zinādams, tam, pamatojoties uz agrāku preču zīmi, vairs nav tiesību iesniegt pieprasījumu paziņojumam par vēlākās preču zīmes spēkā neesamību vai iebilst pret vēlākās preču zīmes izmantošanu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem to izmanto, ja vien pieteikums vēlākās [Eiropas Savienības] preču zīmes reģistrācijai nav iesniegts negodīgi.

2.   Ja agrākas valsts preču zīmes, kas minēta 8. panta 2. punktā, vai cita agrāka apzīmējuma, kas minēts 8. panta 4. punktā, īpašnieks piecu secīgu gadu ilgā laika periodā ir piekritis vēlākas [Eiropas Savienības] preču zīmes izmantošanai tajā dalībvalstī, kurā agrākā preču zīme vai agrākais apzīmējums ir aizsargāts, par šo izmantošanu zinādams, tam, pamatojoties uz agrāko preču zīmi vai citu agrāku apzīmējumu, vairs nav tiesību iesniegt pieprasījumu paziņojumam par vēlākās preču zīmes spēkā neesamību vai iebilst pret vēlākās preču zīmes izmantošanu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem to izmanto, ja vien pieteikums vēlākās [Eiropas Savienības] preču zīmes reģistrācijai nav iesniegts negodīgi.

[..]”

9

Minētās regulas 110. panta “[Eiropas Savienības] preču zīmju izmantošanas aizliegšana” 1. punktā bija paredzēts:

“Ja vien nav noteikts citādi, šī regula neskar tiesības atbilstoši dalībvalstu tiesību aktiem celt prasības par agrāku tiesību pārkāpumu 8. panta vai 53. panta 2. punkta nozīmē saistībā ar vēlākas [Eiropas Savienības] preču zīmes izmantošanu. Tomēr prasības par agrāku tiesību pārkāpumu 8. panta 2. vai 4. punkta nozīmē vairs nevar iesniegt, ja agrāko tiesību īpašnieks vairs nevar iesniegt pieteikumu par [Eiropas Savienības] preču zīmes spēkā neesamības paziņošanu saskaņā ar 54. panta 2. punktu.”

10

Regulas Nr. 207/2009 111. pantā “Vietēja mēroga pirmtiesības” bija paredzēts:

“1.   Tādu agrāku tiesību īpašnieks, kuras piemērojamas tikai zināmā vietā, var iebilst pret [Eiropas Savienības] preču zīmes izmantošanu tajā teritorijā, kur viņa tiesības ir aizsargātas, ciktāl to atļauj attiecīgās dalībvalsts likums.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja agrāko tiesību īpašnieks ir piekritis [Eiropas Savienības] preču zīmes izmantošanai tajā teritorijā, kur viņa tiesības ir aizsargātas, piecus gadus bez pārtraukuma, par šo izmantošanu zinādams, ja vien pieteikums par [Eiropas Savienības] preču zīmi nav ticis iesniegts negodprātīgi.

3.   [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašniekam nav tiesību iebilst pret 1. punktā minēto tiesību izmantošanu, pat ja šīs tiesības vairs nevar izmantot pret [Eiropas Savienības] preču zīmi.”

11

Regula Nr. 207/2009 no 2017. gada 1. oktobra ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.). Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu norises laiku, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizskata, ievērojot Regulu Nr. 207/2009.

12

1994. gada 25. oktobraGesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen (Markengesetz) (Likums par preču zīmju un citu atšķirtspējīgu apzīmējumu aizsardzību; BGBl. 1994 I, 3082. lpp.) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Preču zīmju likums”) 21. pantā ir paredzēts:

“1.   Preču zīmes vai komercnosaukuma īpašniekam nav tiesību aizliegt vēlāk reģistrētas preču zīmes izmantošanu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kam tā ir reģistrēta, ja tas ir akceptējis šīs preču zīmes izmantošanu piecu gadu ilgu laikposmu bez pārtraukuma, par šo izmantošanu zinādams, ja vien pieteikums vēlākās preču zīmes reģistrācijai nav iesniegts ļaunticīgi.

2.   Preču zīmes vai komercnosaukuma īpašniekam nav tiesību aizliegt vēlāk reģistrēta komercnosaukuma izmantošanu [..], ja tas ir akceptējis šādu [šī komercnosaukuma] izmantošanu piecu gadu ilgu laikposmu bez pārtraukuma, par šo izmantošanu zinādams, ja vien šo tiesību īpašnieks to iegūšanas brīdī nav rīkojies ļaunticīgi.

[..]”

13

Saskaņā ar Preču zīmju likuma 125.b panta 3. punktu:

“Ja pret vēlākas preču zīmes, kas ir reģistrēta saskaņā ar šo likumu, izmantošanu tiek iebilsts, pamatojoties uz reģistrētu [Eiropas Savienības] preču zīmi, mutatis mutandis [..] piemēro 21. panta 1. punktu.”

14

Prasītājai pamata lietā, Heitec, pieder Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “HEITEC”, kuras reģistrācijas pieteikums iesniegts 1998. gada 18. martā, pretendējot uz agrāku izcelsmi kopš 1991. gada 13. jūlija, tika reģistrēta 2005. gada 4. jūlijā.

15

Tā tika reģistrēta komercreģistrā 1984. gadā ar nosaukumu Heitec Industrieplanung GmbH. 1988. gadā tās sabiedrības nosaukums tika mainīts, kļūstot par Heitec GmbH. Kopš 2000. gada tā darbojas ar nosaukumu Heitec AG.

16

Heitech, kuras izpilddirektors ir RW, 2003. gada 16. aprīlī tika reģistrēta komercreģistrā.

17

Heitech pieder Vācijas grafiska preču zīme, kas ietver vārdisku elementu “heitech promotion”, kuras reģistrācijas pieteikums iesniegts 2002. gada 17. septembrī, kura reģistrēta 2003. gada 4. februārī un kuru tā izmanto vēlākais kopš 2004. gada 29. septembra, kā arī Eiropas Savienības grafiska preču zīme, kas ietver vārdisku elementu “heitech”, kuras reģistrācijas pieteikums iesniegts 2008. gada 6. februārī, kura reģistrēta 2008. gada 20. novembrī un kuru tā izmanto vēlākais kopš 2009. gada 6. maija.

18

Ar 2004. gada 29. novembra vēstuli Heitech sazinājās ar Heitec pārstāvjiem, lai noskaidrotu, vai tā piekristu noslēgt vienošanos par līdzāspastāvēšanu.

19

2008. gada 7. jūlijāHeitec uzzināja par Heitech pieteikuma iesniegšanu attiecībā uz Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes, kas ietver vārdisku elementu “heitech”, reģistrāciju.

20

Ar 2009. gada 22. aprīļa vēstuli Heitec nosūtīja Heitech brīdinājumu par to, ka Heitech izmantoja savu komercnosaukumu un Eiropas Savienības preču zīmi, kas ietver vārdisku elementu “heitech”. Savā 2009. gada 6. maija atbildē Heitech vēlreiz piedāvāja noslēgt vienošanos par līdzāspastāvēšanu.

21

2012. gada 31. decembrīLandgericht Nürnberg‑Fürth (Nirnbergas‑Firtas apgabaltiesa, Vācija) pa faksu saņēma pieteikumu par lietas ierosināšanu no Heitec, kas vērsts pret Heitech un RW. Šis pieteikums bija datēts ar 2012. gada 15. decembri. Ar 2013. gada 4. janvāra lēmumu Heitec tika aicināta apmaksāt avansu par tiesāšanās izdevumiem.

22

2013. gada 12. martā šī tiesa vērsa Heitec pārstāvja uzmanību uz to, ka avanss nav ticis samaksāts un nav iesniegti pieteikuma par lietas ierosināšanu oriģināli.

23

Ar 2013. gada 23. septembra vēstuli Heitec informēja Heitech, ka tā atsakās noslēgt vienošanos par līdzāspastāvēšanu, ierosinot noslēgt licences līgumu un paziņojot, ka ir ierosinājusi tiesvedību.

24

Ar 2013. gada 29. decembra vēstuli Heitec informēja Heitech, ka tā balstās uz savu komercnosaukumu un ka tā ir Eiropas Savienības preču zīmes “HEITEC” īpašniece. Tā paziņoja, ka tiesvedība tiesā turpinās.

25

2013. gada 30. decembrīLandgericht Nürnberg‑Fürth (Nirnbergas‑Firtas apgabaltiesa) saņēma Heitec procesuālos rakstus, kas datēti ar 2013. gada 12. decembri, kam bija pievienots čeks par tiesāšanās izdevumiem, kā arī jauns pieteikums par lietas ierosināšanu, kas datēts ar 2013. gada 4. oktobri.

26

2014. gada 14. janvārī šī tiesa vērsa Heitec uzmanību uz to, ka nepieciešams izsniegt arī 2012. gada 15. decembra pieteikumu par lietas ierosināšanu un ka tāpēc tai tiek lūgts iesniegt oriģinālus. Šos oriģinālus minētā tiesa saņēma 2014. gada 22. februārī.

27

2014. gada 24. februārī šī pati tiesa vērsa Heitec uzmanību, ka prasījumi, kas izvirzīti 2014. gada 22. februārī saņemtā pieteikuma par lietas ierosināšanu oriģinālos, neatbilda prasījumiem, kas bija norādīti pieteikumā par lietas ierosināšanu, kurš iesniegts 2012. gada 31. decembrī.

28

2014. gada 16. maijāLandgericht Nürnberg‑Fürth (Nirnbergas‑Firtas apgabaltiesa) sāka tiesvedības sagatavojošo rakstveida daļu un uzdeva atbildētājiem pamatlietā izsniegt 2012. gada 15. decembra pieteikuma par lietas ierosināšanu kopijas, ko sagatavojusi šī tiesa. Galu galā šī izsniegšana notika 2014. gada 23. maijā.

29

Savā prasībā tiesā Heitec galvenokārt iesniedza prasījumus, kas pamatoti ar tiesību, kādas tai piešķirtas ar tai piederošo komercnosaukumu “HEITEC”, aizskārumu, un, pakārtoti, prasījumus, kas pamatoti ar tai piederošās Eiropas Savienības preču zīmes “HEITEC” pārkāpumu. Tā lūdza noteikt Heitech pienākumu atturēties identificēt savu uzņēmumu ar komercnosaukumu “HEITECH Promotion GmbH”, atturēties uz precēm lietot vārdiskus elementus “heitech promotion” un “heitech”, kā arī tirgot vai reklamēt preces vai pakalpojumus ar šiem apzīmējumiem, atturēties izmantot vai nodot tālākai izmantošanai komerciāliem nolūkiem tīmekļvietni heitech promotion.de un pienākumu piekrist tās nosaukuma svītrošanai no komercreģistra. Heitec turklāt iesniedza prasījumus par informācijas sniegšanu, pienākuma atlīdzināt zaudējumus konstatēšanu, preču iznīcināšanu un izdevumu saistībā ar brīdinājumu atlīdzināšanu.

30

Landgericht Nürnberg‑Fürth (Nirnbergas‑Firtas apgabaltiesa) piesprieda Heitech samaksāt Heitec 1353,80 EUR, pieskaitot procentus par izdevumiem saistībā ar brīdinājumu, un noraidīja pārējos Heitec iesniegtos prasījumus.

31

Heitec par Landgericht Nürnberg‑Fürth (Nirnbergas‑Firtas apgabaltiesa) nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Nürnberg (Federālās zemes Augstākā tiesa Nirnbergā, Vācija).

32

Oberlandesgericht Nürnberg (Federālās zemes Augstākā tiesa Nirnbergā) uzskatīja, ka Heitec celtā prasība tiesā nav pamatota, jo uz Heitec bija attiecināmi ierobežojumi [akcepta rezultātā]. Šajā ziņā tā paskaidroja, ka Heitech ir izmantojusi savus vēlākus apzīmējumus nepārtrauktā vismaz piecu gadu ilgā laikposmā un ka Heitec bija akceptējusi šādu izmantošanu, jo, lai gan tā zināja par šo izmantošanu, tā nebija veikusi pietiekamus pasākumus, lai šo izmantošanu izbeigtu.

33

Šī tiesa uzskata, ka ar šo prasību tiesā netika pārtraukts ierobežojumu [akcepta rezultātā] termiņš, jo tā tika izsniegta Heitech un RW vienīgi pēc tam, kad bija pagājuši pieci gadi no brīdinājuma, kas tika izteikts pirms minētās prasības tiesā.

34

Heitec iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

35

Šī tiesa konstatē, ka kasācijas sūdzības iznākums ir atkarīgs no tā, vai attiecībā uz Heitec prasījumiem pārtraukt izmantošanu un pakārtotajiem prasījumiem ir piemērojami ierobežojumi akcepta rezultātā atbilstoši Preču zīmju likuma 21. panta 1. un 2. punktam, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54. panta 1. un 2. punktam un 111. panta 2. punktam.

36

Šī tiesa norāda, ka ierobežojumi akcepta rezultātā attiecībā uz Heitec prasījumiem, kas būtībā attiecas uz Heitech veikto tai piederošās Vācijas preču zīmes izmantošanu, tiek reglamentēti Preču zīmju likuma 21. panta 1. punktā, to lasot kopsakarā ar šī likuma 125.b panta 3. punktu, ciktāl šie prasījumi ir pamatoti ar Heitec piederošo Eiropas Savienības preču zīmi.

37

Tā precizē, ka ar Preču zīmju likuma 21. panta 1. punktu Vācijas tiesībās tiek pārņemti ierobežojumi akcepta rezultātā iebilst pret reģistrētu preču zīmi, kas ir paredzēti Direktīvas 2008/95 9. pantā attiecībā uz tiesībām, kuras piešķir ar preču zīmēm (Direktīvas 2008/95 9. panta 1. punkts) un ar citiem apzīmējumiem – ieskaitot komercnosaukumus –, ko izmanto komercdarbībā (Direktīvas 2008/95 9. panta 2. punkts).

38

Tā kā Heitec iebilst pret Heitech komercnosaukuma izmantošanu, saskaņā ar iesniedzējtiesas konstatējumiem ierobežojumi [akcepta rezultātā] ir reglamentēti Preču zīmju likuma 21. panta 2. punktā. Šajā ziņā minētā tiesa precizē, ka, lai gan šīs tiesību normas normatīvais saturs ir plašāks par Direktīvas 2008/95 normatīvo saturu un arī neatspoguļojas Regulas Nr. 207/2009 54. pantā, tas ir interpretējams, pamatojoties uz direktīvai atbilstošu interpretāciju, kāda jāveic saistībā ar Preču zīmju likuma 21. panta 1. punktu.

39

Attiecībā uz Heitec prasījumiem, kas attiecas uz Heitech veikto tai piederošās Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu, iesniedzējtiesa konstatē, ka šeit nozīme ir Regulas Nr. 207/2009 54. un 110. pantam, kā arī 111. panta 2. punktam.

40

Šī tiesa norāda, ka Oberlandesgericht Nürnberg (Federālās zemes Augstākā tiesa Nirnbergā) nav pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot, ka “izmantošana” Preču zīmju likuma 21. panta 1. un 2. punkta, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54. un 111. panta izpratnē šajā gadījumā pastāvēja vēlākais kopš 2009. gada 6. maija un ka Heitec par to uzzināja no 2009. gada 6. maija vēstules, kuru tai bija nosūtījusi Heitech. Turklāt esot skaidrs, ka Heitech netiek pārmests, ka tā būtu rīkojusies ļaunticīgi.

41

Ņemot vērā šos apstākļus, esot jānosaka, ko tieši nozīmē “akcepts” Direktīvas 2008/95 9. panta, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54. un 111. panta izpratnē.

42

Šajā ziņā, pirmkārt, esot jāprecizē, vai ir iespējams izslēgt akceptu ne tikai tad, ja celta prasība administratīvajā iestādē vai tiesā, bet arī brīdinājuma gadījumā. Otrkārt, būtu jānosaka, vai prasības tiesā gadījumā, lai noteiktu, vai šī prasība ir celta pirms noilguma termiņa beigām, ir jābalstās uz pieteikuma par lietas ierosināšanu iesniegšanas datumu vai datumu, kad šo pieteikumu ir saņēmis atbildētājs. Šajā kontekstā esot svarīgi precizēt, vai šajā ziņā nozīme ir tam, ka minētā pieteikuma izsniegšana ir aizkavējusies agrākās preču zīmes īpašnieka vainas dēļ.

43

Turklāt esot jānosaka, vai noilgums attiecas vienīgi uz prasījumu izbeigt darbību, vai arī uz tam pakārtotiem vai ar to saistītajiem prasījumiem, piemēram, tādiem kā prasījumi par zaudējumu atlīdzību, informācijas sniegšanu un preču iznīcināšanu.

44

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

45

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/95 9. pants, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54. un 111. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tādu aktu kā brīdinājums, ar kuru agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks iebilst pret vēlākas preču zīmes izmantošanu, tomēr neceļot prasību administratīvā kārtībā vai tiesā, var tikt izbeigts šajās tiesību normās norādītais akcepts.

46

Ir jāatgādina, ka Savienības tiesību aktos preču zīmju jomā paredzētā ierobežojumu akcepta rezultātā kārtība atbilst mērķim līdzsvarot, no vienas puses, preču zīmes īpašnieka interesi preču zīmes pamata funkciju saglabāšanā un, no otras puses, citu saimnieciskās darbības subjektu interesi piekļūt apzīmējumiem, kas var apzīmēt viņu preces un pakalpojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 27. aprīlis, Levi Strauss, C‑145/05, EU:C:2006:264, 29. punkts, kā arī 2011. gada 22. septembris, Budějovický Budvar, C‑482/09, EU:C:2011:605, 34. punkts).

47

It īpaši, ieviešot piecu secīgu gadu termiņu ierobežojumiem akcepta rezultātā, no brīža, kad kļuvis zināms par vēlākās preču zīmes izmantošanu, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt, lai ar agrāku preču zīmi piešķirtā aizsardzība tās īpašniekam joprojām būtu ierobežota ar gadījumiem, kad tas izrādās pietiekami modrs, iebilstot pret to, ka citi uzņēmēji izmanto apzīmējumus, kas var radīt kaitējumu šai preču zīmei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 27. aprīlis, Levi Strauss, C‑145/05, EU:C:2006:264, 30. punkts).

48

Konkrētāk, kā uzsvērts Direktīvas 2008/95 12. apsvērumā, noteikums par ierobežojumiem akcepta rezultātā ir vērsts uz to, lai saglabātu tiesisko drošību. Ja agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks Direktīvas 2008/95 vai Regulas Nr. 207/2009 izpratnē nepārtrauktā piecu gadu laikposmā ir apzināti “akceptējis” vēlākas labticīgi pieteiktas preču zīmes izmantošanu, šīs pēdējās minētās preču zīmes īpašniekam ir jāiegūst juridiskā noteiktība, ka šīs agrākās preču zīmes vai šo citu agrāko tiesību īpašnieks vairs nevar apstrīdēt šo izmantošanu.

49

Piemērojot šo tiesību normu, jēdziens “akcepts”, kuram Direktīvā 2008/95 un Regulā Nr. 207/2009 ir vienāda izpratne, nozīmē, ka minētās agrākās preču zīmes vai minēto citu agrāko tiesību īpašnieks saglabā pasivitāti, lai gan tam ir zināms par vēlākas preču zīmes izmantošanu, pret kuru tam būtu iespēja iebilst. Persona, kas “akceptēja”, nav veikusi pasākumus, kas bija viņa rīcībā, lai šo situāciju labotu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 22. septembris, Budějovický Budvar, C‑482/09, EU:C:2011:605, 35. un 44. punkts).

50

No šiem elementiem izriet, ka ir iestājies noilgums, lai agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks lūgtu atzīt par spēkā neesošu vai iebilstu pret vēlākas labticīgi reģistrētas preču zīmes izmantošanu, ja tas piecu secīgu gadu ilgā laikposmā, zinot par šo izmantošanu, ir atturējies veikt darbību, kas skaidri pauž viņa gribu iebilst pret minēto izmantošanu un novērstu apgalvoto viņa tiesību aizskārumu.

51

Šāda Direktīvas 2008/95 9. panta, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54. un 111. panta interpretācija ir spēkā arī attiecībā uz šīs regulas 110. pantu, jo šis pēdējais minētais pants gan nav minēts uzdotajos jautājumos, bet tam var būt nozīme tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā. Šajā ziņā jānorāda, ka Direktīvas 2008/95 9. pantā ietvertais noteikums par ierobežojumiem akcepta rezultātā, sākot no piecu secīgu gadu termiņa beigām, kurā ir zināms par vēlākās preču zīmes izmantošanu, attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi ir ietverts Regulas Nr. 207/2009 54., 110. un 111. pantā.

52

Attiecībā uz jautājumu par to, kādos apstākļos agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks ir uzskatāms par tādu, kas veicis darbību, kas rada šī sprieduma 50. punktā minētās sekas, un tādējādi pārtrauc ierobežojumu termiņu, Tiesa ir nospriedusi, ka katrā ziņā, ceļot prasību administratīvā kārtībā vai tiesā pirms šī termiņa beigām, tiek izbeigts akcepts un līdz ar to nerodas ierobežojumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 22. septembris, Budějovický Budvar, C‑482/09, EU:C:2011:605, 49. punkts).

53

Proti, ceļot šādu prasību, agrākās preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks nepārprotami pauž savu vēlmi iebilst pret vēlākas preču zīmes izmantošanu un novērst apgalvoto viņa tiesību aizskārumu.

54

Ja, kā tas ir šajā lietā, pirms šīs prasības celšanas tika izteikts brīdinājums, kuru vēlākās preču zīmes īpašnieks nav ievērojis, šis brīdinājums var pārtraukt ierobežojumu akcepta rezultātā termiņu ar nosacījumu, ka pēc neapmierinošas atbildes uz minēto brīdinājumu agrākas preču zīmes vai citu agrāko tiesību īpašnieks turpina paust savus iebildumus pret vēlākas preču zīmes izmantošanu un veic viņam pieejamus pasākumus, lai īstenotu savas tiesības.

55

Savukārt, ja agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks, kaut arī tas ar brīdinājumu ir izteicis iebildumus pret vēlākas preču zīmes izmantošanu, pēc tam, kad bija konstatējis šī brīdinājuma adresāta atteikumu ievērot šo brīdinājumu vai sākt sarunas, nav turpinājis savus centienus saprātīgā termiņā, lai novērstu šo situāciju, vajadzības gadījumā ceļot prasību administratīvā kārtībā vai tiesā, no tā jāsecina, ka šis īpašnieks nav veicis viņam pieejamos pasākumus, lai izbeigtu apgalvoto viņa tiesību pārkāpumu.

56

Jebkāda Direktīvas 2008/95 9. panta, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54., 110. un 111. panta interpretācija, saskaņā ar kuru brīdinājuma nosūtīšana pati par sevi ir pietiekama, lai pārtrauktu ierobežojumu termiņu, ļautu agrākās preču zīmes vai citu agrāko tiesību īpašniekam apiet ierobežojumu akcepta rezultātā kārtību, atkārtoti nosūtot brīdinājuma vēstuli ar gandrīz piecu gadu intervālu. Šāda situācija apdraudētu šī sprieduma 46.–48. punktā atgādināto ierobežojumu akcepta rezultātā kārtības mērķus un atņemtu šai kārtībai tās lietderīgo iedarbību.

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/95 9. pants, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54., 110. un 111. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tādu aktu kā brīdinājums, ar kuru agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks iebilst pret vēlākas preču zīmes izmantošanu, tomēr neveicot nepieciešamo, lai panāktu juridiski saistošu risinājumu, neizbeidz akceptu un līdz ar to nepārtrauc šajās tiesību normās paredzēto ierobežojumu termiņu.

58

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/95 9. pants, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54. un 111. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka var tikt uzskatīts, ka šajās tiesību normās paredzētie ierobežojumi akcepta rezultātā netiek pieļauti ar tādas prasības tiesā celšanu, ar kuru agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks lūdz atzīt par spēkā neesošu vēlāku preču zīmi vai iebilst pret šīs preču zīmes izmantošanu, ja pieteikums par lietas ierosināšanu, lai gan iesniegts pirms ierobežojumu termiņa beigām, prasītāja nepietiekamas rūpības dēļ atbildētājam tika izsniegts tikai pēc šī datuma.

59

Kā atgādināts šī sprieduma 52. punktā, prasības administratīvā kārtībā vai tiesā celšana pirms šī termiņa beigām izbeidz akceptu un līdz ar to nepieļauj ierobežojumus.

60

Attiecībā uz jautājumu par datumu, kurā uzskatāms, ka tiesā ir celta prasība, Tiesa, interpretējot noteikumus, kas pieņemti tiesu iestāžu sadarbības civillietās jomā, ir konstatējusi, ka par šādu datumu var uzskatīt datumu, kurā iesniegts pieteikums par lietas ierosināšanu, tomēr var uzskatīt, ka attiecīgajā tiesā šajā datumā celta prasība vienīgi ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai šis pieteikums par lietas ierosināšanu tikt paziņots vai izsniegts atbildētājam (skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 6. oktobris, A, C‑489/14, EU:C:2015:654, 32. punkts, un 2017. gada 4. maijs, HanseYachts, C‑29/16, EU:C:2017:343, 29. punkts).

61

Lai gan šie noteikumi, kas pieņemti tiesu iestāžu sadarbības civillietās jomā, šajā gadījumā formāli nav piemērojami, to saturam tomēr ir nozīme, atbildot uz trešo jautājumu. Proti, termiņš ierobežojumiem tiešā veidā un nekavējoties ietekmē agrākas preču zīmes vai citu tiesību īpašnieka iespēju atsaukties uz šo preču zīmi vai šīm tiesībām tiesā attiecībā pret vēlākas preču zīmes īpašnieku. Tātad attiecībā uz prasītāju nav iestājies noilgums, kamēr prasība ir celta šajā piecu gadu termiņā.

62

Šajā ziņā ir jāuzskata, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 53. punktā, ka pieteikuma par lietas ierosināšanu iesniegšana parasti atspoguļo nopietnu un nepārprotamu prasītāja nolūku izmantot savas tiesības, ar ko principā pietiek, lai izbeigtu akceptu un līdz ar to pārtrauktu ierobežojumu termiņu.

63

Tomēr dažos gadījumos šīs puses rīcība var radīt šaubas par šo nodomu un par tiesā, kas izskata lietu, iesniegtās prasības nopietnību. Tā tas ir it īpaši gadījumā, ja prasītāja rūpības neesamības dēļ netiek savlaicīgi novērsti trūkumi pieteikumā par lietas ierosināšanu, lai gan tas neatbilst valsts tiesībās noteiktajām formālajām prasībām, lai to izsniegtu atbildētājam.

64

Proti, šādos apstākļos, kuros vainojama prasītāja, pēdējā minētā nevar apgalvot, ka tā ir izbeigusi vēlākas preču zīmes izmantošanas akceptu, iesniedzot pieteikumu par lietas ierosināšanu. Tikai novēršot trūkumus šajā pieteikumā saskaņā ar piemērojamo valsts tiesību prasībām, ir jāuzskata, ka prasītājs nepārprotami ir paudis skaidru un nopietnu nodomu īstenot savas tiesības un ka tādējādi prasību var uzskatīt par faktiski celtu.

65

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumā izklāstītajiem elementiem, kas apkopoti šī sprieduma 22.–28. punktā, izriet, ka tiesa, kurā Heitec2012. gada 31. decembrī bija iesniegusi pieteikumu par lietas ierosināšanu, atkārtoti sazinājās ar Heitec pārstāvi, lai pievērstu uzmanību nepilnībām, kas liedza gan šī pieteikuma, gan jaunā pieteikuma par lietas ierosināšanu, ko Heitec bija iesniegusi vēlāk, izsniegšanu Heitech un RW. Visbeidzot, pieteikuma par lietas ierosināšanu trūkumi, šķiet, esot tikuši novērsti no 2014. gada 24. februāra – kad tiesa, kas izskata lietu, nosūtīja Heitec pēdējo atgādinājumu, – līdz tā paša gada 16. maijam, kad šī tiesa sāka sagatavojošo rakstveida tiesvedību.

66

No šī nolēmuma arī izriet, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas, kas izskata lietu pēc būtības, vērtējumu, informācija par vēlākas preču zīmes izmantošanu, ir saņemta 2009. gada 6. maijā.

67

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai būs jāpārbauda datums, kurā pieteikumā par lietas ierosināšanu ir novērsti trūkumi tā, lai ļautu tiesai, kas izskata lietu, sākt tiesvedību un šo pieteikumu izsniegt atbildētājiem pamatlietā. Lai gan trūkumu novēršana ir notikusi tikai pēc ierobežojumu akcepta rezultātā termiņa beigām, iesniedzējtiesai būtu jāizvērtē, vai šis apstāklis galvenokārt ir radies prasītājas pamatlietā rīcības dēļ, kas var tikt raksturota kā rūpības trūkums. Ja šī tiesa uzskatītu, ka tas tā ir, tai būtu jāsecina, ka Heitec rūpības trūkuma dēļ tās prasība ir jāuzskata par noilgušu.

68

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/95 9. pants, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54., 110. un 111. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka nevar tikt uzskatīts, ka šajās tiesību normās paredzētie ierobežojumi akcepta rezultātā netiek pieļauti ar tādas prasības tiesā celšanu, ar kuru agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieks lūdz atzīt par spēkā neesošu vēlāku preču zīmi vai iebilst pret šīs preču zīmes izmantošanu, ja pieteikums par lietas ierosināšanu, lai gan iesniegts pirms ierobežojumu termiņa beigām, prasītāja nepietiekamas rūpības dēļ neatbilda piemērojamo valsts tiesību aktu prasībām, lai tas varētu tikt izsniegts [atbildētājam] un trūkumi tajā tika novērsti tikai pēc šī datuma tādu iemeslu dēļ, kuros vainojama prasītāja.

69

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/95 9. pants, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54. un 111. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja attiecībā uz agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieku šo tiesību normu izpratnē ir iestājies noilgums, lai prasītu atzīt vēlākas preču zīmes spēkā neesamību un izbeigt tās izmantošanu, šis noilgums liedz arī iesniegt pakārtotus vai saistītus prasījumus, piemēram, par zaudējumu atlīdzināšanu, informācijas sniegšanu vai preču iznīcināšanu.

70

Kā tas ir izklāstīts pirmā un otrā jautājuma izskatīšanas ietvaros, agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašniekam, kurš, zinot par vēlākas preču zīmes, kuras reģistrācijas pieteikums ir iesniegts labticīgi, izmantošanu, nepārtrauktā piecu gadu laikposmā nerīkojas veidā, kas nepārprotami pauž viņa gribu iebilst pret šo izmantošanu un novērst apgalvoto viņa tiesību aizskārumu, ir iestājies noilgums, lai apstrīdētu šīs vēlākās preču zīmes izmantošanu.

71

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 64. punktā, ierobežojumu akcepta rezultātā kārtības mērķiem, proti, it īpaši tiesiskās drošības saglabāšanai, būtu pretrunā šādā situācijā īpašniekam pēc piecu secīgu gadu laikposma beigām ļaut celt prasību pret vēlākās preču zīmes īpašnieku, lai tam tiktu piespriests samaksāt zaudējumu atlīdzību vai izdot tam rīkojumus.

72

Ja būt pieļaujama šādu prasību celšana vai šādu pieteikumus iesniegšana pēc ierobežojumu termiņa beigām, tas būtu līdzvērtīgi tam, ka pēc šā termiņa beigām tiktu saglabāta iespēja konstatēt, ka vēlākas preču zīmes izmantošana pārkāpj agrāku preču zīmi vai agrākas tiesības, un uz šī pamata tiktu atzīta vēlākās preču zīmes īpašniekam ārpuslīgumiskā atbildība. Šāda ierobežojumu akcepta rezultātā kārtības interpretācija apdraudētu šīs kārtības mērķi, beidzoties šim termiņam, sniegt vēlākas preču zīmes īpašniekam pārliecību, ka tās izmantošanu ar jebkādiem tiesiskiem līdzekļiem vairs nevar apstrīdēt tas, kurš to ir apzināti akceptējis nepārtrauktā piecu gadu laikposmā.

73

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/95 9. pants, kā arī Regulas Nr. 207/2009 54., 110. un 111. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja attiecībā uz agrākas preču zīmes vai citu agrāku tiesību īpašnieku šo tiesību normu izpratnē ir iestājies noilgums, lai prasītu atzīt vēlākas preču zīmes spēkā neesamību un prasītu izbeigt tās izmantošanu, šis noilgums liedz arī iesniegt pakārtotus vai saistītus prasījumus, piemēram, prasījumus par zaudējumu atlīdzināšanu, informācijas sniegšanu vai preču iznīcināšanu.

74

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: