EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62020CC0700

Ģenerāladvokāta A. M. Kolinsa [A.M. Collins] secinājumi, 2022. gada 5. maijs.



Court reports – general – 'Information on unpublished decisions' section

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2022:358

 ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA KOLINSA [ANTHONY COLLINS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2022. gada 5. maijā ( 1 )

Lieta C-700/20

The London Steam-Ship Owners ’ Mutual Insurance Association Limited

pret

Spānijas Karalisti

(High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Komerctiesa), Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts – 34. panta 1. un 3. punkts – Citā dalībvalstī pasludināta sprieduma atzīšana – Spriedums, kas ir nesavienojams ar šķīrējtiesas nolēmumā ietvertu spriedumu un kas dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana, ir pasludināts strīdā starp tām pašām pusēm

I. Ievads

1.

Pirms nepilnām divām desmitgadēm, 2002. gada novembrī, Bahamu salās reģistrēts viena korpusa naftas tankkuģis M/T Prestige (turpmāk tekstā – “kuģis”) sadalījās divās daļās un nogrima pie Galisijas (Spānija) krastiem. Tobrīd tas veda 70000 tonnu degvieleļļas, kas izplūda, nodarot ievērojamus postījumus pludmalēm, pilsētām un ciematiem Spānijas ziemeļu piekrastē un Francijas rietumu piekrastē. Kā paskaidrots šo secinājumu 13.–26. punktā, kuģa nogrimšana izraisīja ilgstošu strīdu starp tā apdrošinātājiem un Spānijas valsti, kas tika risināts, piemērojot divas dažādas procedūras divās dalībvalstīs. Tā rezultātā tika pasludināti divi spriedumi, no kuriem vienu pasludināja Audiencia Provincial de La Coruña (Akoruņas provinces tiesa, Spānija), savukārt otru – High Court of Justice (England & Wales), Queen's Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Komerctiesa), Apvienotā Karaliste). Spānijas valsts galu galā centās panākt, lai Audiencia Provincial de La Coruña (Akoruņas provinces tiesa) spriedumu atzītu Anglijas un Velsas tiesas. Pārejas perioda pēdējās dienās pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības High Court of Justice (England & Wales) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa)) iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lūdzot Tiesu interpretēt Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 34. panta 1. un 3. punktu.

II. Tiesiskais regulējums

A.   Starptautiskās tiesības

2.

1958. gada 10. jūnijā ( 3 ) Ņujorkā noslēgtās Konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi (turpmāk tekstā – “1958. gada Ņujorkas konvencija”) I panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī Konvencija piemērojama, atzīstot un izpildot tos šķīrējtiesas nolēmumus, kas nav pieņemti tās valsts teritorijā, kur prasa šādu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu, strīdos, kuros puses var būt kā fiziskas, tā arī juridiskas personas. Tā piemērojama arī šķīrējtiesas nolēmumiem, kas nav iekšēji nolēmumi tajā valstī, kur izprasa to atzīšanu un izpildīšanu.”

3.

1958. gada Ņujorkas konvencijas III pants ir formulēts šādi:

“Katra Līgumslēdzēja Valsts atzīst šķīrējtiesas nolēmumus par obligātiem un izpilda tos saskaņā ar tās teritorijas procesuālajām normām, kur izprasa šo nolēmumu atzīšanu un izpildi, ievērojot tālākajos pantos izsacītos noteikumus. Atzīstot un izpildot šķīrējtiesas nolēmumus, kam piemēro šo Konvenciju, nav jāpiemēro ievērojami smagāki noteikumi vai augstāka maksa vai nodevas nekā tās, kas ir iekšējo šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanai un izpildīšanai.”

B.   Savienības tiesības

1. Regula Nr. 44/2001

4.

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktu šī regula ir piemērojama civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas iestādes būtības. Atbilstoši tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktam tā neattiecas uz šķīrējtiesu.

5.

Atbilstīgi Regulas Nr. 44/2001 32. pantam “[..] “spriedums” ir visi spriedumi, kas pieņemti kādas dalībvalsts tiesā vai tribunālā, neatkarīgi no tā nosaukuma, tostarp dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī izmaksu vai izdevumu noteikšana, ko veic tiesas ierēdnis”.

6.

Regulas Nr. 44/2001 33. pants ir izteikts šādi:

“1.   Dalībvalstī pieņemts spriedums bez kādas īpašas procedūras atzīstams pārējās dalībvalstīs.

2.   Visas ieinteresētās puses, kas sprieduma atzīšanu strīdā uzskata par būtisku jautājumu, saskaņā ar šīs nodaļas 2. un 3. iedaļā noteiktajām procedūrām var iesniegt pieprasījumu sprieduma atzīšanai.

3.   Ja lietas izskatīšanas rezultāts dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no jautājuma noskaidrošanas par atzīšanu, attiecīgais jautājums ir piekritīgs šai tiesai.”

7.

Regulas Nr. 44/2001 34. pantā ir noteikts:

“Spriedumu neatzīst:

1.

ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta;

[..]

3.

ja tas ir pretrunā spriedumam, kas pieņemts to pašu pušu prāvā dalībvalstī, kurā tiek prasīta atzīšana;

4.

ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam, kas pieņemts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī, kura iesaistīta tajā pašā prasībā un to pašu pušu prāvā, ar noteikumu, ka agrākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā to izpilda.”

8.

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 71. panta 1. punktu šī regula neietekmē konvencijas, kurās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses un kuras saistībā ar konkrētiem jautājumiem reglamentē jurisdikciju vai spriedumu atzīšanu vai izpildīšanu.

2. Regula Nr. 1215/2012

9.

Tā kā Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta noteikumi nav mainījušies kopš Briseles konvencijas stāšanās spēkā, Regulas Nr. 1215/2012 12. apsvērums šķiet būtisks, novērtējot tajā paredzētā izņēmuma apjomu ( 4 ). Šī apsvēruma teksts ir šāds:

“Šī regula nebūtu jāpiemēro attiecībā uz šķīrējtiesu. Nekam šajā regulā nevajadzētu liegt dalībvalsts tiesām, kurās celta prasība par jautājumu, par kuru puses ir noslēgušas šķīrējtiesas līgumu, saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem aicināt puses vērsties šķīrējtiesā, apturēt vai izbeigt tiesvedību vai pārbaudīt, vai šķīrējtiesas līgums nav spēkā neesošs, nederīgs vai nav izpildāms.

Uz dalībvalsts tiesas nolēmumu par to, vai šķīrējtiesas līgums ir vai nav spēkā neesošs, nederīgs vai neizpildāms, nebūtu jāattiecina šīs regulas noteikumi par atzīšanu un izpildi neatkarīgi no tā, vai tiesa par šo jautājumu ir lēmusi kā par galveno jautājumu vai kā par saistītu jautājumu.

No otras puses, ja dalībvalsts tiesa, īstenojot jurisdikciju saskaņā ar šo regulu vai valsts tiesību aktiem, ir noteikusi, ka šķīrējtiesas līgums ir spēkā neesošs, nederīgs vai nav izpildāms, tam nebūtu jāliedz minētā tiesas sprieduma par lietas būtību atzīšana vai attiecīgi tā izpilde saskaņā ar šo regulu. Tam nevajadzētu skart dalībvalstu tiesu kompetenci lemt par šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi saskaņā ar Konvenciju par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi, kas pieņemta 1958. gada 10. jūnijā Ņujorkā (“1958. gada Ņujorkas konvencija”) un prevalē pār šīs regulas noteikumiem.

Šī regula nebūtu jāpiemēro nevienai darbībai vai papildu procedūrai it īpaši saistībā ar šķīrējtiesas izveidi, šķīrējtiesnešu pilnvarām, šķīrējtiesas procedūras norisi vai jebkuriem citiem šādas procedūras aspektiem, ne arī jebkurai citai darbībai vai spriedumam saistībā ar šķīrējtiesas nolēmuma anulēšanu, pārskatīšanu, pārsūdzēšanu, atzīšanu un izpildi.”

C.   Anglijas tiesības

10.

1996. gada Šķīrējtiesas likuma ( 5 ) 66. pantā “Nolēmuma izpilde” ir noteikts:

“l)

Nolēmumu, ko šķīrējtiesa pieņēmusi saskaņā ar šķīrējtiesas līgumu, ar tiesas atļauju var izpildīt tādā pašā veidā kā tiesas spriedumu vai rīkojumu ar tādu pašu spēku.

2)

Ja šāda atļauja tiek sniegta, var tikt pasludināts spriedums, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu (“in terms of the award”).

3)

Nevar izsniegt atļauju izpildīt nolēmumu, ja un ciktāl persona, pret kuru ir vērsta izpilde, pierāda, ka tiesai nav materiālās jurisdikcijas pieņemt nolēmumu. Tiesības izvirzīt šādu iebildumu var zaudēt [..].”

11.

1996. gada Šķīrējtiesas likuma 73. pantā “Tiesību izvirzīt iebildumu zaudēšana” ir paredzēts:

“1)

Ja šķīrējtiesas procesa puse piedalās vai turpina piedalīties procesā un ne uzreiz, ne šķīrējtiesas līgumā vai šķīrējtiesā vai jebkurā šīs daļas noteikumā atļautā laikā neizsaka nekādus iebildumus –

a)

ka tiesai nav jurisdikcijas pēc būtības,

b)

ka tiesvedība ir veikta nepareizi,

c)

ka nav ievērots šķīrējtiesas līgums vai kāds no šīs daļas noteikumiem vai

d)

ir noticis kāds cits pārkāpums, kas ietekmē šķīrējtiesu vai tiesvedību,

tā nevar celt šo iebildumu vēlāk šķīrējtiesā vai tiesā, ja vien tā nepierāda, ka laikā, kad tā piedalījās vai turpināja piedalīties tiesvedībā, tā nezināja un ar saprātīgu rūpību nevarēja atklāt iemeslu celt iebildumus.

2)

Ja šķīrējtiesa nolemj, ka tai ir jurisdikcija pēc būtības, un šķīrējtiesas procesa puse, kas būtu varējusi apšaubīt šo nolēmumu,

a) izmantojot jebkuru pieejamu apelācijas vai pārskatīšanas šķīrējtiesas procesu, vai

b) apstrīdot tiesības,

to nedara vai nedara šķīrējtiesas līgumā vai jebkurā šīs daļas noteikumā paredzētajā laikā, tā nevar vēlāk iebilst pret šķīrējtiesas jurisdikciju pēc būtības, pamatojoties uz to, kas jau ir ticis izvērtēts pēc būtības.”

D.   Spānijas tiesības

12.

1995. gada 23. novembraLey Orgánica 10/1995 del Código Penal (Konstitutīvais likums 10/1995 par Kriminālkodeksu) ( 6 ) 117. pantā ir noteikts, ka “apdrošinātājiem, kuri ir uzņēmušies finanšu saistību risku, kas izriet no jebkura īpašuma, nozares, uzņēmuma vai darbības izmantošanas vai ekspluatācijas, ja apdrošināšanas risku veidojošais notikums īstenojas šajā kodeksā paredzētā apstākļa rezultātā, iestājas tieša civiltiesiska atbildība līdz likumā vai līgumā noteiktās kompensācijas robežai, neierobežojot piedziņas tiesības pret attiecīgo personu”.

III. Tiesvedības rašanās fakti, pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

13.

Laikā, kad kuģis nogrima, tā īpašniekiem (turpmāk tekstā – “īpašnieki”) saskaņā ar noslēgto apdrošināšanas līgumu bija The London Steam-Ship Owners’ Mutual Insurance Association Limited (turpmāk tekstā – “Club”) ( 7 ) apdrošināšana ar aizsardzību un atlīdzību (turpmāk tekstā – “apdrošināšana ar aizsardzību un atlīdzību”) ar 2002. gada 20. februāra reģistrācijas apliecību (turpmāk tekstā – “apdrošināšanas līgums”). Ar šo līgumu Club piekrita nodrošināt apdrošināšanas ar aizsardzību un atlīdzību segumu īpašniekiem, tostarp attiecībā uz katru reizi saistībā ar atbildību par piesārņojumu, nepārsniedzot kopējo summu 1 miljarda ASV dolāru apmērā. Apdrošināšanas līgums bija pakļauts Club noteikumiem, proti, apdrošināšanas polises standarta noteikumiem, kas iekļauti iestāšanās apliecībā. 3. noteikums ar nosaukumu “Tiesības uz atlīdzināšanu” paredzēja “priekšapmaksas” (“pay-to-be-paid”) klauzulu ( 8 ) ar šādiem noteikumiem:

“3.1.

Ja kādam biedram rodas saistības, izmaksas vai izdevumi, pret kuriem viņš ir apdrošināts, viņam ir tiesības uz atlīdzināšanu no Asociācijas no šīs kategorijas līdzekļiem, ar nosacījumu, ka:

3.1.1.

Biedra faktiski veikta samaksa (no viņam piederošajiem naudas līdzekļiem absolūtā veidā, nevis aizdevuma vai citādā formā) par šo saistību, izmaksu un izdevumu pilnu apmēru ir priekšnoteikums viņa tiesībām uz atlīdzināšanu;

[..]”

14.

Club noteikumu 43. noteikums “Jurisdikcija un tiesību akti” ietvēra šķīrējtiesas klauzulu, saskaņā ar kuru gadījumā, “ja rodas domstarpības vai strīds starp Biedru un Asociāciju”, “šādas domstarpības vai strīds” ir jānodod izskatīšanai šķīrējtiesā Londonā (Apvienotā Karaliste) viena juridiskā šķīrējtiesneša sastāvā saskaņā ar Anglijas tiesību aktiem un 1996. gada Šķīrējtiesas likumu.

15.

2002. gada beigās Spānijā tika ierosināts kriminālprocess, tostarp pret kuģa kapteini, galveno virsnieku un galveno inženieri.

16.

2010. gada jūnijā vai aptuveni 2010. gada jūnijā, noslēdzot kriminālprocesa izmeklēšanas posmu, vairākas juridiskas personas, tostarp Spānijas valsts, cēla civilprasības pret vairākiem atbildētājiem, tostarp Club kā īpašnieku atbildības apdrošinātāju atbilstoši apdrošināšanas līgumam atlīdzināt materiālos zaudējumus saskaņā ar tieša prasījuma tiesībām atbilstoši Spānijas Kriminālkodeksa 117. pantam. Club nepiedalījās Spānijas tiesvedībā.

17.

2012. gada 16. janvārīClub Londonā uzsāka šķīrējtiesas procesu, kurā tas lūdza atzīt, ka saskaņā ar apdrošināšanas līgumā iekļauto šķīrējtiesas klauzulu Spānijas valstij ir pienākums celt savas prasības saskaņā ar Spānijas Kriminālkodeksa 117. pantu Londonā un ka Club nebija atbildīgs pret Spānijas valsti saistībā ar šādām prasībām saskaņā ar Anglijas tiesību aktiem un/vai saskaņā ar šo līgumu. Spānijas valsts šķīrējtiesas procesā nepiedalījās ( 9 ).

18.

Ar 2013. gada 13. februārī pieņemto nolēmumu (turpmāk tekstā – “nolēmums”) šķīrējtiesa nolēma, ka, tā kā attiecīgie prasījumi bija līgumiski saskaņā ar Anglijas tiesību kolīziju normām, līgumam bija piemērojami Anglijas tiesību akti. Tādējādi Spānijas valsts nevarēja gūt labumu no īpašnieku līgumtiesībām, neievērojot šķīrējtiesas klauzulu un “priekšapmaksas” klauzulu. Turklāt Spānijas valstij bija jāuzsāk šķīrējtiesas process Londonā, lai atgūtu samaksu no Club. Nolēmumā bija arī atzīts, ka, tā kā īpašnieku apdrošinātā atbildība nebija iepriekš apmaksāta, Club nav atbildīgs attiecībā pret Spānijas valsti saistībā ar prasībām. Jebkurā gadījumā Club atbildība nepārsniedza 1 miljardu ASV dolāru.

19.

2013. gada martā Club iesniedza iesniedzējtiesā pieteikumu saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 1. un 2. punktu, lai ļautu nolēmumu izpildīt jurisdikcijā tādā pašā veidā kā spriedumu vai rīkojumu un spriedumu pasludinātu kā šķīrējtiesas nolēmumu. Spānijas valsts iebilda pret šo pieteikumu. Saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 67. un/vai 72. pantu tā lūdza izdot rīkojumu atcelt nolēmumu un/vai atzīt nolēmumu par spēkā neesošu. Šie panti paredz, ka Anglijas šķīrējtiesas nolēmumu var apstrīdēt, tostarp pamatojoties uz faktu, ka tiesai nebija jurisdikcijas pēc būtības un ka attiecīgo strīdu nevarēja pienācīgi nodot izskatīšanai šķīrējtiesā. Spānijas valsts arī apgalvoja, ka iesniedzējtiesai būtu jāatsakās izmantot savu rīcības brīvību taisīt spriedumu.

20.

Pēc septiņas dienas ilga tiesas procesa, kura laikā tika iegūti fakti un Spānijas tiesību ekspertu atzinumi, iesniedzējtiesa 2013. gada 22. oktobrī pasludināja spriedumu. Tā noraidīja Spānijas valsts pieteikumus, saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 1. punktu atļāva Club izpildīt nolēmumu un paziņoja, ka saskaņā ar šī likuma 66. panta 2. punktu spriedums ir jāizpilda pret Spānijas valsti ar šķīrējtiesas nolēmumu. Tajā pašā datumā tā pasludināja atsevišķu formālu spriedumu, kurā bija teikts, ka “saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 2. punktu spriedums ir taisīts attiecībā uz [Spānijas valsti] ar šķīrējtiesas nolēmumu” ( 10 ).

21.

Spānijas valsts pārsūdzēja spriedumu par 66. pantu Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments), Apvienotā Karaliste). Ar 2015. gada 1. aprīļa spriedumu minētā tiesa apelācijas sūdzību noraidīja.

22.

2013. gada 13. novembrīAudiencia Provincial de La Coruña (Akoruņas provinces tiesa) pasludināja spriedumu Spānijas tiesvedībā. Tajā netika konstatēta ne īpašnieku, ne Club civiltiesiskā atbildība. Vairākas puses pārsūdzēja šo spriedumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija). Ar 2016. gada 14. janvāra spriedumu šī tiesa tostarp noteica, ka kapteinis un īpašnieki ir atbildīgi saistībā ar civilprasībām un ka Club ir tieši atbildīgs saskaņā ar Spānijas Kriminālkodeksa 117. pantu, ievērojot vispārējo ierobežojumu saistības 1 miljarda ASV dolāru apmērā. Tā nosūtīja lietu Audiencia Provincial de La Coruña (Akoruņas provinces tiesa), lai tā noteiktu Spānijas tiesvedībā atbildētāju attiecīgo saistību apjomu. Ar 2017. gada 15. novembra spriedumu (labots 2018. gada 11. janvārī) šī tiesa nolēma, ka negadījuma rezultātā kapteinis, īpašnieki un Club bija atbildīgi pret vairāk nekā 200 atsevišķām pusēm (tostarp Spānijas valstij), summai pārsniedzot 1,6 miljardus EUR; Club gadījumā uz to attiecas globālais atbildības limits 1 miljarda ASV dolāru apmērā. Vairāki lietas dalībnieki pārsūdzēja šo spriedumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), kas ar 2018. gada 19. decembra spriedumu (grozīts 2019. gada 21. janvārī) to atstāja spēkā ar ierobežotu skaitu izmaiņu.

23.

2019. gada 1. martāAudiencia Provincial de La Coruña (Akoruņas provinces tiesa) izdeva izpildes rīkojumu, kurā tā noteica summas, ko katrs prasītājs, tostarp Spānijas valsts, bija tiesīgs piedzīt no attiecīgajiem atbildētājiem, tostarp Club (turpmāk tekstā – “Spānijas spriedums”).

24.

Spānijas valsts 2019. gada 25. martā iesniedza High Court of Justice (England & Wales) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa)) pieteikumu atzīt Spānijas spriedumu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 33. pantu. Šī tiesa apmierināja šo pieteikumu ar 2019. gada 28. maija rīkojumu (turpmāk tekstā – “reģistrācijas rīkojums”) ( 11 ).

25.

2019. gada 26. jūnijāClub iesniedza apelācijas sūdzību par reģistrācijas rīkojumu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 43. pantu. Tā bija balstīta uz diviem pamatiem. Pirmkārt, tajā tika apgalvots, ka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punktu Spānijas spriedums nav savienojams ar spriedumu par 66. pantu, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments)) apstiprināja 2015. gada 1. aprīlī. Otrkārt, atsaucoties uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktu, Club norādīja, ka Spānijas sprieduma atzīšana vai izpilde acīmredzami ir pretrunā Anglijas sabiedriskajai kārtībai. Spānijas valsts apstrīdēja Club apelācijas sūdzību. Tā lūdza iesniedzējtiesu uzdot sešus prejudiciālus jautājumus par Regulas Nr. 44/2001 interpretāciju.

26.

Šādos apstākļos 2020. gada 22. decembrīHigh Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Komerctiesa)) nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Ņemot vērā jautājumus, kas jāizlemj valsts tiesai, lemjot par sprieduma, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu, pasludināšanu atbilstoši 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. pantam, vai spriedums, kas pasludināts saskaņā ar šo tiesību normu, var tikt uzskatīts par attiecīgo tās dalībvalsts “spriedumu”, kurā tiek lūgta atzīšana [Regulas Nr. 44/2001] 34. panta 3. punkta izpratnē?

2)

Ņemot vērā, ka tāds spriedums, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu, kurš ir pasludināts atbilstoši 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. pantam, ir spriedums, kas neietilpst Regulas Nr. 44/2001 materiālajā piemērošanas jomā tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētā šķīrējtiesas izņēmuma dēļ, vai šādu spriedumu var uzskatīt par attiecīgo tās dalībvalsts “spriedumu”, kurā tiek lūgta atzīšana [regulas] 34. panta 3. punkta izpratnē?

3)

Ja nav piemērojams Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkts – vai gadījumā, ja citas dalībvalsts sprieduma atzīšana un izpilde būtu pretrunā valsts sabiedriskajai kārtībai, jo ar to tiktu pārkāpts res judicata princips agrāka valsts šķīrējtiesas nolēmuma dēļ vai tāda agrāka sprieduma, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu, dēļ, kuru pasludinājusi tās dalībvalsts tiesa, kurā tiek prasīta atzīšana, būtu pieļaujams atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktu kā atzīšanas vai izpildes atteikuma pamatu, vai arī regulas 34. panta 3. un 4. pantā ir paredzēti izsmeļoši pamati gadījumos, kad res judicata un/vai spriedumu nesavienojamība var radīt šķērsli sprieduma, uz kuru attiecas regula, atzīšanai un izpildei?”

IV. Tiesvedība Tiesā

27.

Club, Vācijas, Spānijas, Francijas un Polijas valdības, Apvienotā Karaliste, Šveices Konfederācija un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

28.

2022. gada 31. janvāra tiesas sēdē Club, Spānijas, Francijas un Polijas valdības, Apvienotā Karaliste un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

29.

Apvienotā Karaliste 2020. gada 31. janvārī izstājās no Eiropas Savienības. Saskaņā ar Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas ( 12 ) 86. panta 2. punktu Tiesai joprojām ir jurisdikcija sniegt prejudiciālus nolēmumus par Apvienotās Karalistes tiesu un tribunālu pieprasījumiem, kas iesniegti pirms pārejas perioda beigām, kas definēts tās 126. pantā – 2020. gada 31. decembrī. Turklāt saskaņā ar minētā līguma 89. panta 1. punktu Tiesas spriedumam neatkarīgi no tā, vai tas ir pasludināts pirms šī pārejas perioda beigām vai vēlāk, būs saistošs spēks visā Apvienotajā Karalistē. Tā kā šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts 2020. gada 22. decembrī, Tiesas kompetencē ir lemt par to, un iesniedzējtiesai būs saistošs Tiesas spriedums.

V. Juridiskais vērtējums

A.   Ievada apsvērumi

30.

Iesākumam sniegšu divus apsvērumus.

31.

Pirmkārt, tiesas sēdē daži lietas dalībnieki centās apšaubīt jautājumus, ko iesniedzējtiesa jau bija noteikusi. Tie ietver secinājumus, ka Spānijas valsts prasības pret Club saskaņā ar Spānijas Kriminālkodeksa 117. pantu atbilstīgi Anglijas tiesībām bija klasificējamas kā prasības izpildīt pienākumus saskaņā ar šo noteikumu, nevis neatkarīgas tiesības, kas izriet no Spānijas tiesību aktiem; ka šos Anglijas tiesību aktos noteiktos pienākumus varēja izpildīt tikai saskaņā ar to noteikumiem, proti, šķīrējtiesā un ievērojot “priekšapmaksas klauzulu”; un ka prasības varēja izskatīt šķīrējtiesā.

32.

LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valstu tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas apstākļus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības ( 13 ). Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju, kā arī par to, vai iesniedzējtiesas veiktā šo tiesību aktu interpretācija ir pareiza ( 14 ). No tā izriet, ka, īstenojot tai piešķirto jurisdikciju, Tiesa nevar izvērtēt argumentus, kas aprakstīti šo secinājumu iepriekšējā punktā.

33.

Otrkārt, Francijas valdība apgalvo, ka Spānijas spriedums un spriedums par 66. pantu nav nesavienojami. Fakts, ka valsts tiesai ir jurisdikcija absolūtā izteiksmē un it īpaši saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, neliedz citai valsts tiesai vai šķīrējtiesai apgalvot, ka tai ir jurisdikcija, un otrādi. Tā norāda, ka Club neuzskatīja par nepieciešamu piedalīties Spānijas tiesvedībā un ka saskaņā ar Spānijas tiesībām vai starptautiskajām tiesībām tiesai nav pēc savas iniciatīvas jāizvirza iebildums par jurisdikcijas trūkumu, pamatojoties uz šķīrējtiesas klauzulu. Tādējādi Spānijas tiesa acīmredzami pieņēma jurisdikciju šajā strīdā, ņemot vērā faktu, ka tās jurisdikcija netika apstrīdēta šādas klauzulas pastāvēšanas dēļ. Fakts, ka spriedumā par 66. pantu ir konstatēts, ka šķīrējtiesai, kurā ir vērsies Club, ir jurisdikcija, pamatojoties uz apdrošināšanas līgumā ietverto šķīrējtiesas klauzulu, nepadara to par nesavienojamu ar Spānijas spriedumu.

34.

Francijas valdība arī norāda, ka apstāklis, ka šķīrējtiesa uzskatīja, ka “priekšapmaksas” klauzula ir piemērojama trešām personām, kurām ir nodarīts kaitējums, ko izraisījis apdrošinātais, iepriekšēja maksājuma neesamības gadījumā neliedz valsts tiesai nepiemērot klauzulu, vēl jo vairāk, kā tas ir šajā gadījumā, ja ieinteresētā persona uz to nav atsaukusies, kā arī nav atsaukusies uz iepriekšēja maksājuma neesamību šajā tiesā. Puse nevar apgalvot, ka spriedums ir nesavienojams ar spriedumu, kas pasludināts citā dalībvalstī, tādēļ, ka šī puse neieradās tiesā, kas pasludinājusi otro spriedumu, kura atzīšanu lūdz dalībvalstī, kurā tika pasludināts pirmais spriedums.

35.

Francijas valdības argumenti ir nepareizi divu turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ.

36.

Pirmkārt, kā Apvienotā Karaliste norādīja tiesas sēdē un kā pati Francijas valdība norāda savos rakstveida apsvērumos, prejudiciālie jautājumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka Spānijas spriedums un spriedums par 66. pantu nav savienojami. Turklāt, kā tiesas sēdē norādīja arī Apvienotā Karaliste, no iesniedzējtiesas 2020. gada 18. decembra sprieduma, kurā tā lēma par prejudiciālajiem jautājumiem, izriet, ka tā noraidīja Spānijas valsts tiešo aicinājumu vērsties Tiesā ar jebkuru jautājumu par nesavienojamību. Pietiek atgādināt, ka tikai iesniedzējtiesa var noteikt un formulēt prejudiciālos jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju, kas ir nepieciešami pamatlietas izskatīšanai ( 15 ). Lai gan iesniedzējtiesa var brīvi lūgt lietas dalībniekus ierosināt uzdotajam jautājumam piemērotu formulējumu, tikai šai tiesai ir jāizlemj gan par tā formu, gan saturu ( 16 ). Tiesas judikatūrā ir arī skaidri noteikts, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa savā lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu skaidri norāda, ka tā nav uzskatījusi par vajadzīgu uzdot jautājumu, vai ja tā netieši atsakās iesniegt Tiesai jautājumu, ko uzdeva kāds no lietas dalībniekiem, Tiesa nevar atbildēt uz šo jautājumu vai ņemt to vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 17 ). Ņemot vērā iepriekš minēto, Francijas valdības argumenti par nesavienojamības jautājumu ir acīmredzami nepieņemami.

37.

Otrkārt, šie argumenti katrā ziņā ir neefektīvi. Spriedumā lietā Hoffmann Tiesa nolēma, ka divu spriedumu nesavienojamība ir jāpārbauda, jautājot, vai tie rada viens otru izslēdzošas juridiskas sekas ( 18 ). Tādējādi nesavienojamību nosaka, atsaucoties uz spriedumu radītajām sekām; tas neattiecas nedz uz juridisko pamatojumu, uz kuru tie ir balstīti, nedz arī uz procesuālajām darbībām, kuru rezultātā tie tika pieņemti ( 19 ). Arī spriedumu nesavienojamība nav atkarīga no pušu rīcības, kā to ierosina Francijas valdība. Izskatāmajā lietā apstrīdētajiem spriedumiem ir diametrāli pretējas tiesiskās sekas, vismaz attiecībā uz Club, proti, kamēr Spānijas spriedumā tika atzīta Club atbildība, spriedumā par 66. pantu tika paziņots, ka Club nav atbildīgs, pamatojoties uz “priekšapmaksas” klauzulu.

B.   Par pirmajiem diviem jautājumiem

38.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai spriedums, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu, kurš ir pasludināts atbilstoši 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 2. punktam, Regulas 44/2001 34. panta 3. punkta izpratnē var būt attiecīgs tās dalībvalsts “spriedums”, kurā tiek lūgta atzīšana. Ar savu otro jautājumu tā vaicā, vai fakts, ka šāds spriedums neietilpst Regulas Nr. 44/2001 materiālajā piemērošanas jomā, pamatojoties uz tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu, neļauj tam izveidot šādu atbilstošu “spriedumu” tās 34. panta 3. punkta izpratnē.

39.

Tā kā šie divi jautājumi ir cieši saistīti, ierosinu tos izskatīt kopā.

40.

Sākotnēji noraidīšu Apvienotās Karalistes ierosinājumu Tiesai atteikties atbildēt uz pirmajiem diviem jautājumiem, jo tie “būtībā attiecas uz konfliktu par to, vai strīds ir pilnībā atrisināts šķīrējtiesā vai ne”, un līdz ar to uz to priekšmetu attiecas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktais izņēmums. Pirmkārt, abi jautājumi ir vērsti uz Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta, 32. panta un 34. panta 3. punkta interpretāciju. Kamēr šī interpretācija nav sniegta, nav iespējams pateikt, vai strīds starp pusēm ir pilnībā atrisināts šķīrējtiesā. Tādējādi Apvienotās Karalistes iebildums saskaņā ar šo rindkopu ir gadījums, kad mēs skrienam vilcienam pa priekšu. Otrkārt, lietā Owens Bank ( 20 ) no trim Tiesai uzdotajiem jautājumiem pirmie divi bija saistīti ar Briseles konvencijas piemērošanu tiesvedībām līgumslēdzējās valstīs par trešās valstīs pasludinātu spriedumu atzīšanu un izpildi, savukārt trešā jautājuma mērķis bija noskaidrot Kopienu tiesību principus, kas attiecas uz lis pendens. Tiesa uz diviem pirmajiem jautājumiem atbildēja noliedzoši, un, ņemot vērā šo atbildi, tā uzskatīja, ka uz trešo jautājumu tai nav jāatbild. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Apvienotā Karaliste, Tiesa neatteicās atbildēt uz tai uzdotajiem jautājumiem lietā Owens Bank, pamatojoties uz to, ka tie neietilpst Briseles konvencijas piemērošanas jomā.

41.

Šķīrējtiesas izslēgšanas no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas iemesli un apjoms ir ietverti Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta iepriekšējās redakcijas sagatavošanas darbos, kas atrodami Briseles konvencijā ( 21 ), proti, 1. panta 2. punkta 4. apakšpunktā, tā sauktajā “Heidelbergas ziņojumā” ( 22 ), atsevišķos ģenerāladvokātu secinājumos un vairākos Tiesas spriedumos.

42.

No Ženāra [Jenard] ziņojuma ( 23 ) un Evrigena [Evrigenis] un Kerameusa [Kerameus] ziņojuma ( 24 ) izriet, ka šķīrējtiesa tika izslēgta no Briseles konvencijas piemērošanas jomas, jo pastāv daudzi daudzpusēji starptautiski nolīgumi par šķīrējtiesu. Šlosera [Schlosser] ziņojums ( 25 ) it īpaši attiecas uz 1958. gada Ņujorkas konvenciju, kurai tajā laikā bija pievienojušās visas dalībvalstis, izņemot Īriju un Luksemburgu. Tāpat Heidelbergas ziņojumā ( 26 ) ir norādīts, ka vēsturiski izslēgšana ir izskaidrojama ar saistību starp “Briseles režīmu” un 1958. gada Ņujorkas konvenciju. Šajā ziņojumā ir norādīts, ka “[Briseles] konvencijas apspriešanas laikā 60. gados pastāvēja liela vienprātība, ka šķīrējtiesas līgumu un nolēmumu atzīšana darbojās efektīvi saskaņā ar 1958. gada Ņujorkas konvenciju, un līdz ar to šķīrējtiesas jautājumus nevajadzētu risināt ar Eiropas instrumentu” un ka “papildus tam Eiropadome tajā laikā izstrādāja paralēlu instrumentu par šķīrējtiesu, kas galu galā izrādījās neefektīvs” ( 27 ). To, ka Briseles konvencija ietvēra šķīrējtiesas izņēmumu, lai ievērotu šajā jomā jau pastāvošos starptautiskos nolīgumus, it īpaši 1958. gada Ņujorkas konvenciju, apstiprināja Tiesa lietā Rich ( 28 ), ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger] secinājumos lietā Van Uden ( 29 ) un ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] secinājumos lietā Allianz un Generali Assicurazioni Generali ( 30 ).

43.

Tādējādi Briseles konvencijas un tās pēcteces Regulas Nr. 44/2001 mērķis bija neietekmēt 1958. gada Ņujorkas konvencijas darbību dalībvalstīs ( 31 ). It īpaši neviens no šiem instrumentiem neattiecas uz šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanas un izpildes procedūrām, kuras reglamentē valsts un starptautiskās tiesības, kas piemērojamas tajā dalībvalstī, kurā tiek prasīta šāda atzīšana un izpilde.

44.

Kā pareizi norāda Komisija, 1958. gada Ņujorkas konvencija nav piemērojama tiesvedībā, kurā tika izteikts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo šī tiesvedība neietver, kā tas ir prasīts šīs konvencijas I panta 1. punktā, šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi citā valstī, nevis tajā, kurā šis nolēmums pieņemts. Turklāt Spānijas spriedums nepārprotami ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, kuras noteikumi tādējādi reglamentē tā atzīšanu un izpildi citā dalībvalstī.

45.

Lai gan Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta tekstā (un tās priekšteces Briseles konvencijas 1. panta 2. punkta 4. apakšpunktā) nav sniegta skaidra norāde par to, cik lielā mērā šķīrējtiesa ir izslēgta no tās piemērošanas jomas, ir vispāratzīts, ka izslēgšana ir “visaptveroša” ( 32 ) un ka tā ir jāinterpretē plaši.

46.

Tādējādi no Ženāra ziņojuma ( 33 ) ir skaidrs, ka šķīrējtiesas izslēgšana neaprobežojas tikai ar tiesvedību šķīrējtiesā, bet ietver tiesas procesus, kas saistīti ar šķīrējtiesu. Šlosera ziņojumā norādīts, ka Briseles konvencija neattiecas nedz uz tiesas procesiem, kas saistīti ar šķīrējtiesas procesu ( 34 ), nedz arī uz spriedumiem, kuros tiek lemts par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību un, ja nepieciešams, tiek uzdots pusēm neturpināt šķīrējtiesas procesu ( 35 ). Minētajā ziņojumā arī norādīts, ka Briseles konvencija neattiecas uz procesiem un lēmumiem par pieteikumiem par šķīrējtiesas nolēmumu atcelšanu, grozīšanu, atzīšanu un izpildi vai uz “tiesas lēmumiem, kuros ietverti šķīrējtiesas nolēmumi, kas ir kopīga atzīšanas metode saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem” ( 36 ). Tāpat Evrigena un Kerameusa ziņojumā ( 37 ) teikts, ka Briseles konvencija neaptver procesus, kas ir tieši saistīti ar šķīrējtiesu kā galveno jautājumu, piemēram, lietas, kad tiesai ir nozīme šķīrējtiesas struktūras izveidē, lēmuma tiesiskai atcelšanai vai spēkā esamības atzīšanai vai šķīrējtiesas nolēmuma nepilnību konstatēšanai.

47.

Saskaņā ar iepriekš minēto spriedumā lietā Rich, kas attiecās uz šķīrējtiesneša iecelšanu, ko veic valsts tiesa, Tiesa nolēma, ka “līgumslēdzējas puses plānoja izslēgt šķīrējtiesu kopumā, tostarp valsts tiesās ierosinātās lietas” ( 38 ). Tā turklāt nolēma, ka, lai konstatētu, vai strīds ietilpst konvencijas piemērošanas jomā, ir jāņem vērā tikai šī strīda priekšmets. Tāpēc, ja strīds, ņemot vērā tā priekšmetu, ir izslēgts no konvencijas piemērošanas jomas, tad jebkāda satura sākotnējā jautājuma esamība, uz kuru tiesai ir jāatbild, lai izskatītu šo strīdu, nav pamats konvencijas piemērošanai ( 39 ). Spriedumā lietā Van Uden, kas attiecās uz pagaidu noregulējuma pieteikumu saistībā ar parādu samaksu, kas radušies saskaņā ar līgumu, kurā ietverta šķīrējklauzula, Tiesa uzskatīja, ka pagaidu pasākumi principā nav šķīrējtiesas procesa palīglīdzekļi, bet tiek nozīmēti paralēli tam kā atbalsta pasākumi, ka tie attiecas nevis uz šķīrējtiesu kā tādu, bet uz daudzu tiesību aizsardzību, un ka to vietu Briseles konvencijas piemērošanas jomā tādējādi nosaka nevis to raksturs, bet gan to tiesību raksturs, kuras ar tiem tiek aizsargātas. Tādējādi Tiesa secināja, ka gadījumā, ja pagaidu pasākumu pieteikuma priekšmets ir saistīts ar jautājumu, kas ietilpst Briseles konvencijas materiālajā piemērošanas jomā, tiks piemērots pēdējais no minētajiem tiesību aktiem ( 40 ). Visbeidzot, lietā Gazprom ( 41 ) Tiesai tika lūgts lemt par to, vai Regula Nr. 44/2001 liedz dalībvalsts tiesai atzīt un izpildīt vai atteikties atzīt un izpildīt šķīrējtiesas nolēmumu, ko pieņēmusi šķīrējtiesa citā dalībvalstī, un kurā ir aizliegts šķīrējtiesas procesa pusei izvirzīt noteiktas prasības pirmās dalībvalsts tiesā. Tiesa atbildēja uz šo jautājumu noliedzoši, norādot, ka Regula Nr. 44/2001 nereglamentē tāda šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi vienā dalībvalstī, ko pieņēmusi citas dalībvalsts šķīrējtiesa.

48.

Manuprāt, no iepriekš minētā ir skaidrs, ka uz spriedumu, kas pasludināts ar šķīrējtiesas nolēmumu atbilstoši 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 2. punktam, attiecas Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais šķīrējtiesas izslēgšanas noteikums. Turklāt šķiet, ka iesniedzējtiesa un visi lietas dalībnieki Tiesā piekrīt šai interpretācijai.

49.

Kā pareizi norāda Club, Apvienotā Karaliste un Komisija, šķīrējtiesas izslēgšana no Regulas Nr. 44/2001 materiālās piemērošanas jomas it īpaši padara neiespējamu šīs regulas izmantošanu šķīrējtiesas nolēmuma izpildei citā dalībvalstī, vispirms pārvēršot to spriedumā un pēc tam lūdzot otras dalībvalsts tiesām izpildīt šo spriedumu saskaņā ar tās III nodaļu ( 42 ).

50.

Tomēr tas tā nav izskatāmajā lietā. Tas nav mēģinājums panākt Anglijas sprieduma, kas taisīts saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. pantu, atzīšanu vai izpildi citā dalībvalstī. Izskatāmā lieta attiecas uz šāda sprieduma ietekmi apstākļos, kad tas nav savienojams ar citas dalībvalsts spriedumu, kura atzīšanu un izpildi lūdz Anglijā un Velsā.

51.

Tad rodas jautājums, vai šis scenārijs ietilpst Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punktā paredzētajā piemērošanas jomā.

52.

Tāpat kā Club, Apvienotā Karaliste un Komisija uzskatu, ka šādu trīs iemeslu dēļ spriedums, kas taisīts saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. pantu, ir skaidri klasificējams kā “spriedums” lūguma saņēmējā valstī Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta izpratnē.

53.

Pirmkārt, Regulas Nr. 44/2001 32. pantā jēdziens “spriedums” ir definēts ļoti plaši ( 43 ). Šī definīcija attiecas uz visiem šīs regulas noteikumiem, kur šis jēdziens parādās ( 44 ), tostarp uz 34. panta 3. punktu.

54.

Otrkārt, sprieduma lietā Solo Kleinmotoren 17. punktā Tiesa nosprieda, ka, lai tas būtu “spriedums” Briseles konvencijas izpratnē, “nolēmums ir jāpieņem līgumslēdzējas valsts tiesu iestādei, kas pati lemj par jautājumiem starp pusēm” ( 45 ).

55.

Spriedums, kas taisīts saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 2. punktu, pilnībā atbilst šiem nosacījumiem. No lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertā apraksta par procesu, kurā Anglijas tiesas taisa spriedumu, lai izpildītu šķīrējtiesas nolēmumu saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. pantu, izriet, ka tas nenozīmē automātisku nolēmuma apstiprināšanu vai nolēmumu štancēšanu. Tiesa uzklausa argumentus un pieņem tiesas nolēmumu par virkni būtisku jautājumu, piemēram, par šķīrējtiesneša jurisdikciju, vai sprieduma sagatavošana ir taisnīguma interesēs (praktiskuma un lietderības apsvērumi, piešķirot rīkojumu), par sabiedrisko kārtību un trešo personu interesēm. Lai izlemtu šos jautājumus, tiesa var noteikt dažādu faktisku un tiesību jautājumu izmeklēšanu un iztiesāšanu ( 46 ). No tā izriet, kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka tiesa, kas izskata 66. panta piemērošanu, var noteikt svarīgus būtiskus jautājumus starp pusēm, pat ja tie nav vienlīdzīgi ar šķīrējtiesas noteiktajiem jautājumiem vai jautājumiem, kas ietverti nolēmumā.

56.

Šķiet arī, kā savos rakstveida apsvērumos pareizi norāda Apvienotā Karaliste un Komisija, ka tiesības izlemt par to, vai taisīt spriedumu ar šķīrējtiesas nolēmumu, izriet nevis no nolēmuma vai pušu vienošanās nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā, bet gan no Anglijas tiesai šim nolūkam piešķirtās jurisdikcijas, kas ietver būtisku jautājumu risināšanu starp pusēm. Pretēji Vācijas un Francijas valdības apgalvojumiem Anglijas tiesa neatrodas tādā pašā situācijā kā tiesa, kas ratificē pušu noslēgto izlīgumu, kā tas ir apstākļos, kas bija pamatā spriedumam lietā Solo Kleinmotoren, kur Tiesa konstatēja, ka “izlīgumi tiesā būtībā ir līgumiski, jo to noteikumi pirmām kārtām ir atkarīgi no pušu nodoma” ( 47 ). Kā pareizi norādīts Komisijas rakstveida apsvērumos, šķīrējtiesas nolēmums nav pušu vienošanās izpausme tajā ietvertajos jautājumos, bet drīzāk ir strīda par šiem jautājumiem izlemšana.

57.

Treškārt, es piekrītu Club un Apvienotās Karalistes rakstveida apsvērumiem, kuros tie apgalvo, ka fakts, ka spriedums, kas taisīts saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. pantu, nerisina visus šķīrējtiesā izskatāmos jautājumus, neliedz to uzskatīt par “spriedumu” Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta izpratnē ( 48 ). It īpaši nepastāv prasība, ka tiesai būtu jānosaka visi strīda materiālie elementi, lai pasludinātu spriedumu, kas atbilst šī noteikuma mērķiem. Piemēram, lietā Gambazzi Tiesa uzskatīja, ka, lai nolēmumus varētu klasificēt kā “spriedumus”, pietiek ar to, ka tie ir “tiesas nolēmumi, kuri [..] šajā [izcelsmes] valstī ar dažādiem nosacījumiem ir vai var būt pieņemti uz sacīkstes principa balstītā tiesvedībā ( 49 ). Tajā lietā Anglijas tiesas aizmugurisks spriedums, ko pasludināja, kad atbildētājs bija izslēgts no tiesvedības tādēļ, ka viņš nepildīja tiesas rīkojumu, tika uzskatīts par “spriedumu”, neskatoties uz faktu, ka tiesa nebija izskatījusi iesniedzēja prasības pēc būtības, bet aprobežojās ar jautājumu, vai ir izpildītas prasības aizmuguriska sprieduma taisīšanai.

58.

Ir taisnība, ka sprieduma lietā Solo Kleinmotoren ( 50 ) 17. punkts attiecas uz konkrētiem jautājumiem starp pusēm. Tomēr no šī sprieduma 21. punkta, kurā ir sniegta atsauce uz “jautājumu” starp pusēm, un no 17. punkta versijas tiesvedības valodā, proti, vācu valodā, izriet, ka noteiktajam artikulam, kas tika lietots angļu valodas versijā, nebija nozīmes ( 51 ).

59.

Es arī piekrītu Club, Vācijas valdībai ( 52 ), Apvienotajai Karalistei un Komisijai, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkts attiecas uz jebkuru nesavienojamu spriedumu, kas pasludināts strīdā starp tām pašām pusēm dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana, neatkarīgi no tā, vai tās priekšmets ietilpst Regulas Nr. 44/2001 materiālajā piemērošanas jomā. Citiem vārdiem sakot, šķīrējtiesas izslēgšana saskaņā ar tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu neattiecas uz šādiem spriedumiem, kas izriet no Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta piemērošanas jomas.

60.

Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkts nav noteicošais attiecībā uz to, vai spriedums saskaņā ar tās 34. panta 3. punktu ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šie noteikumi tika pieņemti dažādiem mērķiem un tiem ir dažādi nolūki.

61.

Kas attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta mērķi un nolūkiem, gadījumā, kad “spriedums”, kā tas ir definēts tās 32. pantā, ietilpst šīs regulas materiālajā piemērošanas jomā, to var atzīt, un tādējādi tas var “ceļot”. Club atsaucas uz šādu aprakstu: “1. pants attiecas uz regulas piemērošanu tiesvedībai, kuru izpildes pieteikuma gadījumā III nodaļā nosaka izpildāmā sprieduma priekšmets (izskatāmajā lietā – Spānijas spriedums)”, un, “[t]iklīdz tiek atzīts, ka regula ir piemērojama, atsaucoties uz šīm tiesvedībām, 1. pantam vairs nav nozīmes”.

62.

Kā norāda Club, Vācijas valdība, Apvienotā Karaliste un Komisija, Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punktam ir cits mērķis un citi nolūki, proti, aizsargāt dalībvalsts iekšējās tiesiskās kārtības integritāti un nodrošināt, lai tās tiesiskums netiktu ietekmēts, prasot atzīt ārvalsts spriedumu, kas nav savienojams ar tās tiesu nolēmumu. Ženāra ziņojumā šis pamatprincips ir norādīts Briseles konvencijā ( 53 ). Tiesa izvirzīja šo principu, lai pamatotu savu argumentāciju lietā Solo Kleinmotoren ( 54 ). Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta interpretāciju tādējādi pamato prasība, ka nedrīkst tikt traucēta tiesiskuma ievērošana dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana ( 55 ).

63.

Tā kā noteiktu jautājumu izslēgšana no Regulas Nr. 44/2001 materiālās piemērošanas jomas radīja nesavienojamu lēmumu risku, bija jāpieņem noteikumi, kas reglamentētu šos apstākļus. Ģenerāladvokāta M. Darmona [M. Darmon] secinājumos lietā Rich un ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumos lietā Allianz un Generali Assicurazioni Generali ( 56 ) ir skaidri atzīts šis risks šķīrējtiesas jomā. Saskaņā ar 1. panta 2. punktu daudzi svarīgi jautājumi neietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, tostarp par fizisko personu statusu vai tiesībspēju, testamentiem un mantošanu, bankrotu, maksātnespēju un sociālo nodrošinājumu. Tāpēc es piekrītu Club, Vācijas valdībai, Apvienotajai Karalistei un Komisijai to apgalvojumos, ka tiesiskums un dalībvalstu iekšējā tiesiskā kārtība tiktu nopietni ietekmēta, ja to tiesām būtu pienākums ignorēt spriedumus par visiem šiem jautājumiem, ko to jurisdikcijā pasludinājušas citas tās pašas dalībvalsts tiesas un kuri, iespējams, ir ieguvuši res judicata spēku, par labu spriedumam – iespējams, vēlākam –, ko pasludinājusi citas dalībvalsts tiesa, kas lemj par to pašu jautājumu. Ja nav skaidru pretēju noteikumu, ir saprātīgi secināt, ka Savienības likumdevējs nav plānojis ieviest noteikumus, kuriem būtu tik liela ietekme uz tiesiskumu dalībvalstīs.

64.

Tiesas spriedums lietā Hoffmann ( 57 ) arī skaidri norāda, ka spriedums, ko pasludinājusi tās valsts tiesa, kurā tiek lūgta ārvalsts sprieduma atzīšana, ir pienācīgi jāievēro, neskatoties uz faktu, ka šī pirmā sprieduma priekšmets neietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā. Lietā Hoffmann Vācijas spriedums uzlika vīram pienākumu izmaksāt uzturlīdzekļus savai sievai, no kuras viņš Vācijā bija izšķīries. Pēc tam viņš no Nīderlandes tiesas bija saņēmis laulības šķiršanas dekrētu, kas Vācijā nebija atzīts. Lietas izskatīšanas laikā Briseles konvencija no tās piemērošanas jomas izslēdza fizisko personu statusu, bet ietvēra laulāto uzturlīdzekļus. Saistībā ar tiesvedību Vācijas sprieduma izpildei Nīderlandē Tiesai tika jautāts, vai izpilde ir jāatsaka saskaņā ar Briseles konvencijas ( 58 ) 27. panta 3. punktu, pamatojoties uz faktu, ka tā nav savienojama ar Nīderlandes dekrētu par laulības šķiršanu. Tiesa nolēma, ka Nīderlandes tiesai ir jāatsakās izpildīt Vācijas rīkojumu. Tā tostarp norādīja, ka “apstrīdētajiem spriedumiem ir juridiskas sekas, kas viena otru izslēdz”, un ka “ārvalsts spriedums, kas obligāti paredz laulības attiecību pastāvēšanu, būtu jāizpilda, lai gan šīs attiecības ir bijušas izbeigtas ar spriedumu, kas pieņemts strīdā starp tām pašām pusēm valstī, kurā tiek prasīta izpilde” ( 59 ).

65.

Piekrītu Komisijai, ka Tiesas nostāja lietā Hoffmann ( 60 ) atbilst Regulā noteiktās Nr. 44/2001 jurisdikcijas sistēmas prasībām, atvieglojot spriedumu spēkā esamību jurisdikcijās, kurās tie ir pasludināti. Vācijas spriedums un Nīderlandes dekrēts par laulības šķiršanu nevar pastāvēt vienā tiesību sistēmā. Ja Briseles konvencija būtu pieļāvusi šādu lietu stāvokli, Nīderlandē tiktu iedragāta likuma vara ( 61 ). Attiecīgi šīs analīzes vajadzībām nav iemesla nošķirt dažādos Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punktā ietvertos izņēmumus, turklāt faktam, ka lieta Hoffmann neattiecas uz 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu, nav nozīmes.

66.

Visbeidzot, mani pārliecina arī Club, Apvienotās Karalistes un Komisijas izvirzītais arguments, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru valsts tiesu nolēmumi, ar kuriem tiek īstenoti šķīrējtiesas nolēmumi, piemēram, strīdīgais spriedums par 66. panta 2. punktu, neietilpst šī noteikuma piemērošanas jomā, rada vismaz divas anomālijas.

67.

Pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 4. punktu agrāks spriedums, kas taisīts trešā valstī, kas pēc definīcijas neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, var liegt atzīt vēlāku pretrunīgu spriedumu, kas taisīts citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tiek prasīta atzīšana. No otras puses, nekonsekventam spriedumam, kas taisīts dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana un kura priekšmets tiktu uzskatīts par tādu, kas ir ārpus Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas, nebūtu šādu seku. Piemēram, spriedums, ko pasludinājusi Bolīvijas, trešās valsts, tiesa, var novērst sprieduma, ko pasludinājusi Īrijas – dalībvalsts – tiesa, atzīšanu Francijā, citā dalībvalstī, savukārt uz Francijas tiesas spriedumu nevar atsaukties, lai nepieļautu Īrijas sprieduma atzīšanu Francijā.

68.

Otrkārt, ārējs šķīrējtiesas nolēmums būtu pārāks tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā tiek lūgta atzīšana, salīdzinot ar iekšēju šķīrējtiesas nolēmumu, ko ir izpildījušas šīs dalībvalsts tiesas. Ja dalībvalsts atzīst ārēju šķīrējtiesas nolēmumu saskaņā ar 1958. gada Ņujorkas konvenciju, tā pēc tam nevar atsaukties uz regulu, lai izpildītu dalībvalsts spriedumu, kas ir pretrunā šim ārējam šķīrējtiesas nolēmumam. Iekšējs šķīrējtiesas nolēmums, kas izpildīts ar spriedumu dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana, būtu sliktākā situācijā, jo tam nebūtu nedz 1958. gada Ņujorkas konvencijas ( 62 ) nolēmuma statusa, nedz tiesību uz aizsardzību saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punktu. Izskatāmajā lietā gadījumā, ja spriedums par 66. pantu neizslēgtu Spānijas sprieduma izpildi Anglijā, spriedumam būtu liegtas juridiskas sekas šķīrējtiesas atrašanās vietas jurisdikcijā, taču to tomēr varētu izpildīt citā dalībvalstī Spānijas sprieduma vietā. Aplūkojiet piemēru, ko Komisija minēja savos rakstveida apsvērumos. Ja Francijas tiesas uzskatīs, ka 1958. gada Ņujorkas konvencija nosaka, ka tām ir jāatzīst nolēmums, Regula Nr. 44/2001 netraucēs nolēmuma izpildi Francijā, un Francijas tiesām nebūs pienākuma atzīt Spānijas spriedumu, ciktāl tas nav savienojams ar nolēmumu.

69.

Nobeigumā vēlos teikt, ka piekrītu Club, Apvienotajai Karalistei un Komisijai attiecībā uz to, ka spriedums, kas taisīts saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 2. punktu, var būt “spriedums, kas pieņemts [..] dalībvalstī, kurā tiek prasīta atzīšana” Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta mērķiem, pat ja tas neietilpst šīs regulas materiālajā piemērošanas jomā.

70.

Tāpēc ierosinu Tiesai atbildēt uz pirmo un otro jautājumu, nolemjot, ka spriedums, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 2. punktu, var būt attiecīgs tās dalībvalsts “spriedums”, kurā tiek prasīta atzīšana Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta izpratnē, neskatoties uz faktu, ka šāds spriedums neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta dēļ.

C.   Par trešo jautājumu

71.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkts nav piemērojams, tā varētu atsaukties uz tās 34. panta 1. punktu, lai atteiktu atzīt vai izpildīt citas dalībvalsts spriedumu, pamatojoties uz iepriekšēju iekšēju šķīrējtiesas nolēmumu vai spriedumu, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu, un ko pasludinājusi tās dalībvalsts tiesa, kurā tiek lūgta atzīšana. It īpaši iesniedzējtiesa jautā, vai šādos apstākļos tā varētu atsaukties uz 34. panta 1. punktu, vai arī 34. panta 3. un 4. punktā ir uzskaitīti visi pamati, kuru dēļ var atteikt atzīšanu vai izpildi res judicata un/vai nesavienojamības dēļ.

72.

Atbilde, ko ierosinu Tiesai sniegt uz pirmajiem diviem jautājumiem, kas atrisina pamatlietā izvirzītos jautājumus un ļauj iesniedzējtiesai atrisināt pretrunu starp spriedumu par 66. pantu un Spānijas spriedumu, liek domāt, ka uz trešo jautājumu nav jāatbild. Tomēr, lai nodrošinātu pilnīgumu un ņemot vērā iespēju, ka Tiesa varētu paust atšķirīgu viedokli attiecībā uz piedāvāto atbildi uz pirmajiem diviem jautājumiem, es īsi aplūkošu trešo jautājumu.

73.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts ir jāinterpretē šauri, jo šī norma ir šķērslis viena no šīs regulas pamatmērķiem sasniegšanai. Uz to var atsaukties tikai izņēmuma gadījumos ( 63 ). Lai gan saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkta nosacījumu dalībvalstis principā var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības prasības, šī regula nosaka šī jēdziena robežas ( 64 ). Tādējādi, lai arī Tiesai nav jādefinē dalībvalsts sabiedriskās kārtības jēdziena saturs, tomēr tai ir jākontrolē, ciktāl kādas dalībvalsts tiesas drīkst atsaukties uz minēto jēdzienu, lai atteiktos atzīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu ( 65 ).

74.

No Tiesas judikatūras arī izriet, ka sabiedriskās kārtības jēdziena izmantošana ir paredzēta tikai tad, ja citā dalībvalstī pieņemta sprieduma atzīšana vai izpilde būtu uzskatāma par tādas tiesību normas acīmredzamu pārkāpumu, kas tiek uzskatīta par būtisku tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā tiek lūgta atzīšana, vai par tādu tiesību pārkāpšanu, kas šajā tiesību sistēmā atzītas par pamattiesībām ( 66 ). Spriedumā lietā Hoffmann ( 67 ) Tiesa nolēma, ka sabiedriskās kārtības jēdziena izmantošana ir iespējama tikai izņēmuma gadījumos, un tā katrā ziņā ir izslēgta, ja jautājums attiecas uz ārvalsts sprieduma saderību ar valsts spriedumu. Tādējādi jautājums ir jāatrisina, pamatojoties uz Briseles konvencijas 27. panta 3. punktu ( 68 ).

75.

Var atsaukties arī uz Ženāra ziņojumu ( 69 ), kurā norādīts, ka gadījums, kad ārvalsts spriedums nav savienojams ar valsts tiesas spriedumu, pastāvošajās konvencijās tiek uzskatīts vai nu kā sabiedriskās kārtības jautājums, vai arī to reglamentē īpašs noteikums. Ziņojumā teikts, ka, “uzskatot to par sabiedriskās kārtības jautājumu, tiktu radīts drauds, ka sabiedriskās kārtības jēdziens tiktu interpretēts pārāk plaši”.

76.

Turklāt, kā ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl] norādīja secinājumos lietā Salzgitter Mannesmann Handel, Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2., 3. un 4. punkts ir lex specialis attiecībā pret 34. panta 1. punktu, kam ir vispārējs raksturs. Ciktāl citi izņēmumi attiecas uz attiecīgajiem sabiedriskās kārtības apsvērumiem, pēdējais noteikums nav piemērojams ( 70 ).

77.

Tāpēc piekrītu Francijas valdības apsvērumam, ka Savienības likumdevēja mērķis bija izsmeļoši reglamentēt jautājumu par res judicata un/vai nesavienojamību, izmantojot Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. un 4. punktu, tādējādi izslēdzot iespēju šajā kontekstā atsaukties uz sabiedriskās kārtības jēdzienu. No tā izriet, ka Tiesai nevajadzētu pieņemt plašu Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkta interpretāciju, kas ierobežotu tās 3. un 4. punkta efektivitāti vai veicinātu šajos punktos paredzēto nosacījumu apiešanu.

78.

Ja Tiesa konstatēs, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkts nav piemērojams šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu apstākļiem, iesaku tai atzīt, ka iesniedzējtiesa nevar atsaukties uz tās 34. panta 1. punktu, lai atteiktos atzīt vai izpildīt citas dalībvalsts spriedumu tādēļ, ka pastāv iepriekšējs iekšējs šķīrējtiesas nolēmums vai spriedums, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu, un ko pasludinājusi tās dalībvalsts tiesa, kurā tiek lūgta atzīšana, un ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. un 4. punktā ir uzskaitīti visi iemesli, kuru dēļ atzīšanu vai izpildi var atteikt res judicata un/vai nesavienojamības dēļ.

VI. Secinājumi

79.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Komerctiesa), Apvienotā Karaliste) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Spriedums, kas ietver šķīrējtiesas nolēmumu saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. panta 2. punktu, var būt attiecīgs tās dalībvalsts “spriedums”, kurā tiek prasīta atzīšana Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 34. panta 3. punkta izpratnē, neskatoties uz faktu, ka šāds spriedums neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta dēļ.


( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.

( 2 ) OV 2001, L 12, 1. lpp. Ar Regulu Nr. 44/2001 tika atcelta un aizstāta Briseles 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1978, L 304, 36. lpp.; konsolidētais teksts OV 1998, C 27, 1. lpp.). Šī regula tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.). Regulas Nr. 1215/2012 66. panta 1. punktā ir noteikts, ka šo regulu “piemēro tikai uzsāktā tiesvedībā un dokumentiem, kas formāli sastādīti vai reģistrēti kā publiski akti 2015. gada 10. janvārī vai pēc tam”. Tā kā tiesvedība, no kuras izriet šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tika uzsākta pirms šī datuma, Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama ratione temporis. Tāpat kā tās priekštecei Briseles konvencijai arī Regulas Nr. 44/2001 mērķis ir noteikt, kurai tiesai ir jurisdikcija civillietās un komerclietās attiecībās starp dalībvalstīm, un atvieglot spriedumu atzīšanu un izpildi.

( 3 ) Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu sērija (UNTS), 330. sēj., 3. lpp.

( 4 ) Piemērots ir šāds ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] apgalvojums viņa secinājumu lietā Gazprom (C-536/13, EU:C:2014:2414) 91. punktā: “Protams, [Regula Nr. 1215/2012] būs piemērojama tikai no 2015. gada 10. janvāra, bet [..] es uzskatu, ka Tiesai tā būtu jāņem vērā izskatāmajā lietā, jo galvenais jauninājums šajā regulā – kurā šķīrējtiesa atkal ir izslēgta no tās piemērošanas jomas – ir rodams ne tik daudz pantu daļas tekstā, kā tās preambulas 12. apsvērumā, kurā – faktiski līdzīgi kā interpretējošā likumā ar atpakaļejošu spēku – paskaidrots, kā šī izslēgšana būtu un vienmēr ir bijusi jāinterpretē.”

( 5 ) https://www.legislation.gov.uk/ukpga/1996/23/contents

( 6 ) BOE Nr. 281, 1995gada 24. novembris, 33987. lpp. (turpmāk tekstā – “Spānijas kriminālkodekss”).

( 7 ) Iesniedzējtiesa paskaidro, ka apdrošināšana ar aizsardzību un atlīdzību ir savstarpējas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veids, ko sniedz apdrošināšanas ar aizsardzību un atlīdzību “klubi” savu kuģu īpašnieku biedru labā attiecībā uz saistībām pret trešajām personām, kas izriet no viņu kuģu izmantošanas un ekspluatācijas. Tā var ietvert piesārņojuma segumu attiecībā uz saistībām, kas radušās pret trešajām personām saistībā ar notikumu, kura rezultātā ir radies piesārņojums. Club bija arī īpašnieku apdrošinātājs atsevišķām obligātās apdrošināšanas saistībām saskaņā ar Starptautisko konvenciju par civiltiesisko atbildību par naftas piesārņojuma radītajiem zaudējumiem. Atsaucoties uz šo konvenciju, Club, pamatojoties uz to, izmaksāja kompensāciju cietušajām pusēm līdz tajā paredzētajai robežai.

( 8 ) Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Anglijas tiesībām “priekšapmaksas” klauzula ir priekšnoteikums jebkurai summas atlīdzināšanai saskaņā ar apdrošināšanas līgumu neatkarīgi no tā, vai līgumslēdzējas puses to veic ar trešās personas starpniecību, izmantojot citas līgumslēdzējas tiesības. Lai to varētu atgūt no apdrošinātājiem, apdrošinātajai pusei, šajā gadījumā īpašniekiem, vispirms ir jāsamaksā visa šīs saistības summa. Šādas klauzulas ir izpildāmas saskaņā ar Anglijas tiesību aktiem atbilstoši to noteikumiem. Personai, kas vēlas izmantot šīs apdrošināšanas segumu, piemēram, cietušajam naftas noplūdes gadījumā, saskaņā ar Anglijas tiesību aktiem ir jāuzņemas šī līguma slogs, tostarp visas šķīrējtiesas un tiesību izvēles klauzulas.

( 9 ) Šķīrējtiesa aicināja Spānijas valsti piedalīties procesā un informēja to par visiem dokumentiem katrā procedūras posmā.

( 10 ) Šis rīkojums un šis spriedums turpmāk kopā tiek saukti par “spriedumu par 66. pantu”.

( 11 ) Spānijas valsts un Club bija vienīgās puses reģistrācijas rīkojuma pieteikumā.

( 12 ) OV 2020, L 29, 7. lpp. Saskaņā ar šī līguma 86. panta 3. punktu lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek uzskatīti par iesniegtiem, kad Tiesas kanceleja reģistrē dokumentu, ar kuru uzsākta šī procedūra.

( 13 ) Spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Raiffeisen Bank un BRD Groupe Societé Générale (C-698/18 un C-699/18, EU:C:2020:537, 46. punkts).

( 14 ) Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Grupo Norte Facility (C-574/16, EU:C:2018:390, 32. punkts) un 2016. gada 21. septembris, Etablissements Fr. Colruyt (C-221/15, EU:C:2016:704, 15. punkts).

( 15 ) Spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Consiglio Nazionale dei Geologi (C-136/12, EU:C:2013:489, 31. punkts).

( 16 ) Spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Kelly (C-104/10, EU:C:2011:506, 65. punkts).

( 17 ) Spriedums, 2018. gada 13. decembris, Touring Tours und Travel and Sociedad de Transportes (C-412/17un C-474/17, EU:C:2018:1005, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 18 ) Spriedums, 1988. gada 4. februāris (145/86, EU:C:1988:61, 22. punkts). Skat. arī spriedumu, 2002. gada 6. jūnijs, Italian Leather (C-80/00, EU:C:2002:342, 40. punkts).

( 19 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 6. jūnijs, Italian Leather (C-80/00, EU:C:2002:342, 44. punkts) un ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumus lietā Italian Leather (C-80/00, EU:C:2002:107, 54. punkts).

( 20 ) Spriedums, 1994. gada 20. janvāris (C-129/92, EU:C:1994:13).

( 21 ) Kā norāda ģenerāladvokāte J. Kokote secinājumos lietā AAllianz un Generali Assicurazioni Generali (C-185/07, EU:C:2008:466, 28. un 29. punkts), definējot “šķīrējtiesu”, var atsaukties gan uz sagatavošanās darbiem Briseles konvencijai, gan uz Tiesas judikatūru.

( 22 ) B. Hess, T. Pfeiffer, and P. Schlosser, Report on the Application of Regulation Brussels I in the Member States (Study JLS/C4/2005/03), Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg, 2007. gada septembris, 106. un 107. punkts. Šis ziņojums tika sagatavots pēc Komisijas lūguma Regulas Nr. 44/2001 73. pantā paredzētās procedūras ietvaros, lai veicinātu šīs regulas reformu.

( 23 ) P. Jenard, Report on the Convention of 27 September 1968 on jurisdiction and the enforcement of judgments in civil and commercial matters (P. Ženārs, Ziņojums par 1968. gada 27. septembra konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās) (OV 1979, C 59, 1. lpp., 13. punkts).

( 24 ) D. I. Evrigenis and K. D. Kerameus, Report on the accession of the Hellenic Republic to the Community Convention on jurisdiction and the enforcement of judgments in civil and commercial matters (Evrigenis/Kerameus, Ziņojums par Grieķijas Republikas pievienošanos EK Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās) (OV 1986, C 298, 1. lpp., 35. punkts).

( 25 ) P. Schlosser, Report on the Convention on the Association of the Kingdom of Denmark, Ireland and the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland to the Convention on jurisdiction and the enforcement of judgments in civil and commercial matters and to the Protocol on its interpretation by the Court of Justice (P. Šlosers, Ziņojums par konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos konvencijai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kā arī tās protokolam par šīs konvencijas Tiesas sniegto interpretāciju) (OV 1979, C 59, 71. lpp., 61. punkts).

( 26 ) Heidelbergas ziņojums (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 106. punkts).

( 27 ) Turpat.

( 28 ) Spriedums, 1991. gada 25. jūlijs (C-190/89, EU:C:1991:319, 17. un 18. punkts).

( 29 ) Savu secinājumu (C-391/95, EU:C:1997:288) 51. punktā ģenerāladvokāts F. Ležē norāda, ka “mērķis bija [..] novērst to, ka Briseles konvencija dublē jau esošus vai turpmākus starptautiskus noteikumus”.

( 30 ) Ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi (C-185/07, EU:C:2008:466, 46. punkts).

( 31 ) Kā noteikts Regulas Nr. 1215/2012 73. panta 2. punktā, kas paredz, ka tās noteikumi neietekmē 1958. gada Ņujorkas konvencijas piemērošanu.

( 32 ) Heidelbergas ziņojums (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 106. punkts).

( 33 ) “Briseles konvencija neattiecas uz šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi [..]; tā neattiecas uz tiesu jurisdikcijas noteikšanu attiecībā uz tiesvedību saistībā ar šķīrējtiesu – piemēram, šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanas procesiem; un, visbeidzot, tā neattiecas uz šādās tiesvedībās pieņemto spriedumu atzīšanu. (Ženāra ziņojums, minēts 23. zemsvītras piezīmē, 13. punkts).

( 34 ) Piemēram, “šķīrējtiesnešu iecelšana vai atlaišana, šķīrējtiesas vietas noteikšana, nolēmumu pieņemšanas termiņa pagarināšana vai prejudiciāla nolēmuma saņemšana par jautājumiem pēc būtības, kā paredzēts Anglijas tiesību aktos procedūrā, kas zināma kā “paziņojums par īpašu gadījumu” [..]” (Šlosera ziņojums, minēts 25. zemsvītras piezīmē, 64. punkts).

( 35 ) Turpat.

( 36 ) Turpat, 65. punkts. Tāpat Regulas Nr. 1215/2012 12. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka tās noteikumi nebūtu jāpiemēro jebkurai citai darbībai vai spriedumam saistībā ar šķīrējtiesas nolēmuma anulēšanu, pārskatīšanu, pārsūdzēšanu, atzīšanu un izpildi.

( 37 ) Evrigena un Kerameusa ziņojums (minēts 24. zemsvītras piezīmē, 35. punkts). Var atsaukties arī uz Heidelbergas ziņojumu (minēts 22. zemsvītras piezīmē), kura 106. punktā ir norādīts, ka Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts pilnībā izslēdz ne tikai šķīrējtiesas procesus, bet arī procesus valsts tiesās, kas attiecas uz šķīrējtiesu neatkarīgi no tā, vai tie būtu uzraudzības, atbalsta vai izpildes pasākumi.

( 38 ) Spriedums, 1991. gada 25. jūlijs (C-190/89, EU:C:1991:319, 18. punkts). Šajā lietā Tiesai tika lūgts noteikt, vai Briseles konvencijā paredzētais šķīrējtiesas izņēmums attiecas uz tiesvedību, kas tiek izskatīta valsts tiesā, un, ja tā, vai šis izņēmums ir piemērojams arī gadījumā, ja šajā tiesvedībā ir izvirzīts sākotnējs jautājums par šķīrējtiesas līguma pastāvēšanu vai spēkā esamību. Skat. arī spriedumu, 1998. gada 17. novembris, Van Uden (C-391/95, EU:C:1998:543, 31. punkts) un ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā Allianz un Generali Assicurazioni Generali (C-185/07, EU:C:2008:466, 45. un 47. punkts).

( 39 ) Turpat, 26. punkts. Skat. arī Ženāra ziņojumu (minēts 23. zemsvītras piezīmē), 10. lpp.

( 40 ) Spriedums, 1998. gada 17. novembris (C-391/95, EU:C:1998:543, 33. un 34. punkts).

( 41 ) Spriedums, 2015. gada 13. maijs (C-536/13, EU:C:2015:316).

( 42 ) Šajā nozīmē skat. Hartley, T., “Arbitration and the Brussels I Regulation – Before and After Brexit”, Journal of Private International Law, 2021, Vol. 17, No 1, 72. lpp. Skat. arī notikumu attīstību šo secinājumu 60. punktā.

( 43 ) Ir piemērojama šo secinājumu 5. punktā minētā definīcija.

( 44 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 2. jūnijs, Solo Kleinmotoren (C-414/92, EU:C:1994:221, 15. un 20. punkts). Briseles konvencijas 25. pantam, kas interpretēts šajā spriedumā, ir tāds pats saturs kā Regulas Nr. 44/2001 32. pantam.

( 45 ) Turpat, 17. punkts.

( 46 ) Šajā gadījumā bija septiņas dienas ilga tiesas prāva, kuras laikā tika iegūti faktiskie pierādījumi un Spānijas tiesību ekspertu atzinumi. Skat. šo secinājumu 20. punktu.

( 47 ) Spriedums, 1994. gada 2. jūnijs (C-414/92, EU:C:1994:221, 18. punkts).

( 48 ) Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa jautā, vai spriedums, kas taisīts saskaņā ar 1996. gada Šķīrējtiesas likuma 66. pantu, ir klasificējams kā “spriedums”, ja valsts tiesa ir noteikusi dažus, bet ne visus, starp pusēm strīdīgos jautājumus pēc būtības, kurus šķīrējtiesa izskatīja.

( 49 ) Spriedums, 2009. gada 2. aprīlis (C-394/07, EU:C:2009:219, 23. punkts). Šajā lietā Spānijas valsts pakļāvās Anglijas tiesas jurisdikcijai, un tiesvedībā, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums saskaņā ar 66. pantu, tika piemērots sacīkstes princips.

( 50 ) Spriedums, 1994. gada 2. jūnijs (C-414/92, EU:C:1994:221).

( 51 ) 17. punkta vācu valodas redakcija ir šāda: “über [..] Streitpunkte”. Skat. arī šīs rindkopas franču valodas (“sur des point litigieux”) un itāļu valodas (“su questioni controverse”) versiju.

( 52 ) Vācijas valdība galu galā uzskata, ka tās dalībvalsts tiesu spriedumi, kurā tiek lūgta atzīšana, un kas ir saistīti ar valsts šķīrējtiesas procesiem, neietilpst Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta piemērošanas jomā.

( 53 ) Ženāra ziņojums, minēts 23. zemsvītras piezīmē, 45. punkts: “tiesiskums valstī tiktu traucēts, ja būtu iespējams izmantot divus pretrunīgus spriedumus”.

( 54 ) Spriedums, 1994. gada 2. jūnijs (C-414/92, EU:C:1994:221, 21. punkts).

( 55 ) Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumus lietā Italian Leather (C-80/00, EU:C:2002:107, 53. punkts).

( 56 ) Ģenerāladvokāta M. Darmona secinājumi (C-190/89, EU:C:1991:58, 102. punkts) un ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi (C-185/07, EU:C:2008:466, 70.73. punkts).

( 57 ) Spriedums, 1988. gada 4. februāris (145/86, EU:C:1988:61).

( 58 ) Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta priekštecis.

( 59 ) Spriedums, 1988. gada 4. februāris, Hoffmann (145/86, EU:C:1988:61, 24. punkts).

( 60 ) Turpat.

( 61 ) Tāds pats viedoklis ir pausts arī juridiskajā literatūrā. Skat., piemēram, Hārtliju (minēts 42. zemsvītras piezīmē iepriekš): “[..] mēs redzējām lietā Hoffmann [..], ka spriedums, kas neietilpst regulas (vai konvencijas) priekšmeta piemērošanas jomā, tomēr var būt šķērslis citas dalībvalsts sprieduma atzīšanai vai izpildei. Tas izklausās loģiski. No konkrētas tiesību sistēmas viedokļa raugoties, konflikts starp diviem spriedumiem ir tikpat nepieņemams arī gadījumā, ja viens spriedums atrodas ārpus Briseles regulas piemērošanas jomas – svarīgs ir fakts, ka abi spriedumi ir spēkā attiecīgajā tiesību sistēmā.”

( 62 ) 1958. gada Ņujorkas konvencijas I panta 1. punktā ir paredzēts piemērot šo konvenciju tikai tādu nolēmumu atzīšanai, kas pieņemti tādas valsts teritorijā, kas nav valsts, kurā tiek lūgta nolēmuma atzīšana.

( 63 ) Spriedums, 2016. gada 25. maijs, Meroni (C-559/14, EU:C:2016:349, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 64 ) Turpat, 39. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 65 ) Turpat, 40. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 66 ) Turpat, 42. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 67 ) Spriedums, 1988. gada 4. februāris (145/86, EU:C:1988:61, 21. punkts).

( 68 ) Regulas Nr. 44/2001 34. panta 3. punkta priekštece.

( 69 ) Ženāra ziņojums (minēts 23. zemsvītras piezīmē), 45. punkts.

( 70 ) Ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumi (C-157/12, EU:C:2013:322, 30. punkts).

Top