1.

Šis Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt attiecas uz Tiesas 2010. gada 29. aprīļa sprieduma Dansk Transport og Logistik ( 2 ) interpretāciju. Konkrētāk, tas attiecas uz muitas parāda dzēšanu attiecībā uz Eiropas Savienībā nelikumīgi ievestām precēm, kuras muitas dienesti ir aizturējuši nevis muitas iestādē vai brīvajā zonā brīdī, kad tās tiek ievestas Savienības muitas teritorijā, bet gan to pārvadāšanas laikā pa sauszemi pēc tam, kad tās ir nelikumīgi šķērsojušas dalībvalsts robežu pie ES robežas ( 3 ) un atrodas šajā teritorijā tālāk par pirmo Kopienas muitas teritorijā esošo muitas iestādi bez to uzrādīšanas muitā ( 4 ).

2.

Tomēr spriedums Dansk Transport og Logistik attiecas uz parasto scenāriju, kad muitas dienesti atklāj šādas preces brīdī, kad tās tiek ievestas Savienības muitas teritorijā – vai nu pirmajā muitas iestādē pēc ievešanas, vai brīvajā zonā. Līdz ar to rodas jautājums, vai lietā Dansk Transport og Logistik izstrādātie principi par muitas parāda dzēšanu, ņemot vērā šādu preču apķīlāšanu un pēc tam konfiskāciju, ir piemērojami pamatlietā.

3.

Otrām kārtām – un tas ir saistīts ar iepriekš minēto – izskatāmo problēmu reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu ( 5 ), 124. panta 1. punkta e) apakšpunkts, lai gan laikā, kad tika pasludināts spriedums Dansk Transport og Logistik, šādus gadījumus reglamentēja Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi ( 6 ) 233. panta pirmās daļas d) punkts. Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunkta formulējums nav tāds pats kā Kopienas Muitas kodeksa 233. panta pirmās daļas d) punkta formulējums. Līdz ar to arī šis elements ir būtisks, nosakot, vai pamatlietā aplūkotais muitas parāds ir dzēsts, preces apķīlājot, kamēr tās tika pārvadātas pa sauszemi dalībvalsts teritorijā.

4.

No tā izriet vēl divi jautājumi. Akcīzes nodokļa uzlikšanu importētām precēm reglamentē Padomes Direktīvas 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK ( 7 ), 2. panta b) punkts un 7. pants. Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) iekasēšanu attiecībā uz importētām precēm reglamentē Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ( 8 ) 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 70. pants. Ja pamatlietā aplūkotais muitas parāds faktiski ir nošķirts saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunktu, vai akcīzes nodoklis un PVN joprojām ir iekasējami?

5.

Esmu nonācis pie secinājuma, ka, lai gan muitas parāds pamatlietā ir dzēsts, gan akcīzes nodoklis, gan PVN joprojām ir jāmaksā, un tā iemesli ir izklāstīti turpmāk. Turpmākajā analīzē ir ievēroti judikatūrā noteiktie noteikumi, ka kompetence piedzīt muitas nodokli, akcīzes nodokli un PVN ir jāanalizē atsevišķi ( 9 ).

6.

Savienības Muitas kodeksa 79. panta nosaukums ir “Muitas parāds, kas radies pienākumu neizpildes dēļ”. Tā 1. punkta a) apakšpunktā citastarp ir noteikts:

“Attiecībā uz precēm, kam uzliekams ievedmuitas nodoklis, ievedmuitas parāds rodas [..]:

7.

Savienības Muitas kodeksa 124. panta nosaukums ir “Dzēšana”, un tā 1. punkta e) apakšpunktā ir noteikts:

“[..] ievedmuitas vai izvedmuitas parāds tiek dzēsts jebkurā no šādiem veidiem: [..]

8.

Savienības Muitas kodeksa 198. panta nosaukums ir “Muitas dienestu veicamie pasākumi”. Tā 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Muitas dienesti veic visus vajadzīgos pasākumus – tostarp konfiskāciju un pārdošanu vai arī iznīcināšanu –, lai atsavinātu preces [..]:

9.

Akcīzes nodokļa direktīvas 2. panta b) punktā ir noteikts:

“Akcīzes preces apliek ar akcīzes nodokli tad, kad:

[..]

b) preces importē Kopienas teritorijā.”

10.

Akcīzes nodokļa direktīvas 7. pantā ir noteikts:

“1.   Akcīzes nodoklis kļūst uzliekams brīdī, kad preces nodod patēriņam, un dalībvalstī, kurā to veic.

2.   Šajā direktīvā “nodošana patēriņam” ir:

[..]

11.

PVN direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

“PVN uzliek šādiem darījumiem:

[..]

12.

PVN direktīvas 70. pantā ir noteikts:

“Nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad preces faktiski tiek importētas.”

13.

Lietuvos Respublikos mokesčių administravimo įstatymas (Lietuvas Republikas Likums par nodokļu administrēšanu) (ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2004. gada 13. aprīļa Likumu Nr. IX‑2112) 93. panta “Nodokļu saistību izbeigšanās” 2. punkta 3. apakšpunktā bija noteikts, ka “muitas iestādes administrēto nodokļu saistības [..] izbeidzas arī gadījumā, [..] ja preces tiek aizturētas to nelikumīgas ievešanas brīdī un tajā pašā brīdī vai vēlāk tiek konfiscētas”.

14.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – lai ņemtu vērā valsts likumdevēja pieejas maiņu attiecībā uz akcīzes nodokļa un ievedmuitas PVN saistību izbeigšanās brīdi, jāvērš uzmanība, ka Lietuvas Republikas Likuma par nodokļu administrēšanu 93. panta 2. punkts 2017. gada 1. janvārī zaudēja spēku un spēkā stājās šādi valsts tiesību aktu noteikumi, kas pieņemti, tostarp – ievērojot Savienības Muitas kodeksa nostādnes:

– Lietuvos Respublikos akcizų įstatymas (Lietuvas Republikas Likums par akcīzes nodokli) (ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2016. gada 3. novembra Likumu Nr. XII‑2696) 20. panta 2. punktā noteikts, ka pienākums maksāt akcīzes nodokli muitai mutatis mutandis tiek dzēsts Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta d)–g) apakšpunktā norādītajos gadījumos [..].

– Lietuvos Respublikos pridėtinės vertės mokesčio įstatymas (Lietuvas Republikas Likums par pievienotās vērtības nodokli) (ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2016. gada 3. novembra Likumu Nr. XII‑2697) 121. panta 2. punkts noteic, ka ievedmuitas PVN samaksas pienākums pret muitas iestādi mutatis mutandis izbeidzas Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta d)–g) apakšpunktā norādītajos gadījumos [..].

15.

Apelācijas sūdzības iesniedzējtiesā iesniedzējs, darbojoties līdzdalībnieku grupā, 2016. gada 22. septembrī organizēja ar akcīzes nodokli apliekamu preču nelikumīgu importu (kontrabandu) no Baltkrievijas nomaļā vietā Lietuvas teritorijā. Pāri valsts robežai tika pārsviests un pārņemts 6000 paciņu cigarešu (turpmāk – “strīdus preces”). Tajā pašā dienā mehānisko transportlīdzekli, ar kuru Lietuvas teritorijā tika pārvadātas šīs preces, piespiedu kārtā apturēja robežsardzes amatpersonas, un minētajā transportlīdzeklī atrastās cigaretes 2016. gada 22. septembrī tika aizturētas.

16.

Ar Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa, Lietuva) 2017. gada 23. janvāra rīkojumu krimināllietā apelācijas sūdzības iesniedzējs tika atzīts par vainīgu krimināllikumā noteikta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un viņam tika uzlikts sods 16947 EUR. Tika arī pieņemts lēmums konfiscēt strīdus preces, uzdodot kompetentajām iestādēm tās iznīcināt. Tas tika paveikts gadu pēc to konfiskācijas 2016. gada 22. septembrī ( 10 ).

17.

Ar apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā šo kriminālprocesuālo rīkojumu, Kauņas muitas iestāde atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs (gan solidāri, gan atsevišķi no pārējiem līdzdalībniekiem) ir parādā muitai akcīzes nodokli 10237 EUR un ievedmuitas PVN 2679 EUR, kā arī nokavējuma procentus par šiem nodokļiem attiecīgi 1674 EUR un 438 EUR. Ņemot vērā Savienības muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunktu, vietējā nodokļu iestāde apelācijas sūdzības iesniedzējam neaprēķināja un nereģistrēja ievedmuitas parādu, uzskatot, ka muitas parāds ir dzēsts.

18.

Kauņas muitas iestādes lēmums tika apstiprināts ar 2018. gada 9. maija Lēmumu Nr. 1A‑199.

19.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs vērsās ar prasību Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva), pēc būtības jo īpaši argumentējot, ka, ņemot vērā Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunktā norādīto muitas parāda dzēšanas pamatu, ir izbeidzies arī viņa pienākums maksāt akcīzes nodokli un ievedmuitas PVN par Eiropas Savienības teritorijā nelikumīgi ievestajām strīdus precēm. Šādu nostāju apelācijas sūdzības iesniedzējs citastarp pamatoja ar Tiesas spriedumā Dansk Transport og Logistik norādīto interpretāciju.

20.

Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa) ar 2018. gada 30. oktobra lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību noraidīja kā nepamatotu. Minētā tiesa citastarp norādīja, ka Savienības Muitas kodekss nereglamentē akcīzes nodokļa un/vai ievedmuitas PVN samaksas saistību izbeigšanās pamatus, un, atsakoties izvērtēt apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus par lietā Dansk Transport og Logistik pasludinātajā spriedumā norādīto interpretāciju, tā jo īpaši norādīja, ka attiecīgais Tiesas spriedums ir pieņemts, interpretējot Kopienas Muitas kodeksu, kura noteikumi neattiecoties uz izskatāmo lietu, jo spēkā esošais tiesību akts ir Savienības Muitas kodekss.

21.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir vērsies Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa), kura lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

22.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Itālijas Republika, Lietuvas Republika un Eiropas Komisija. Tiesas sēde netika noturēta.

23.

Uz pirmo jautājumu ir jāatbild šādi: Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka muitas parāds ir dzēšams, ja kontrabandas preces ir aizturētas un vēlāk konfiscētas jau pēc tam, kad tās ir tikušas nelikumīgi ievestas Eiropas Savienības muitas teritorijā.

24.

Tas tā ir šādu iemeslu dēļ.

25.

Nav apstrīdams, ka pamatlietā ir radies muitas parāds. Saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 79. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu “ievedmuitas parāds rodas [..] [, ja] nav izpildīts kāds no pienākumiem, kas ir noteikts tiesību aktos muitas jomā attiecībā uz ārpussavienības preču ievešanu Savienības muitas teritorijā”. Savienības Muitas kodeksa 139. panta “Preču uzrādīšana muitai” 1. punktā ir noteikts, ka “Savienības muitas teritorijā ievestas preces tūlīt pēc to nogādāšanas norādītajā muitas iestādē vai jebkurā citā muitas dienestu norādītā vai apstiprinātā vietā, vai brīvajā zonā muitai uzrāda viena no šādām personām: a) persona, kas ir ievedusi preces Savienības muitas teritorijā; b) persona, kuras vārdā vai kuras uzdevumā rīkojas persona, kas ir ievedusi preces minētajā teritorijā; c) persona, kas ir uzņēmusies atbildību par preču pārvadāšanu pēc tam, kad tās tika ievestas Savienības muitas teritorijā” ( 11 ).

26.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru atbilstoši Kopienas Muitas kodeksam tika noteikts, ka šā “uzrādīšanas” pienākuma mērķis ir nodrošināt, “ka muitas dienesti ir informēti ne tikai par to, ka preces ir ievestas, bet saņem arī visu attiecīgo informāciju saistībā ar attiecīgās preces vai produkta veidu, kā arī šo preču daudzumu. Būtībā tieši šī informācija ļauj pareizi identificēt preces tarifu klasifikācijas nolūkā un, ja nepieciešams, aprēķināt ievedmuitas nodokli” ( 12 ). Tas, ka dažas preces tika paslēptas slepenos nodalījumos automašīnā, kurā tās tika pārvadātas, neatbrīvo tās no šī pienākuma ( 13 ).

27.

Tā kā Eiropas Savienības muitas teritorijā atrodas ārpussavienības preces, pastāv risks, ka šīs preces var kļūt par daļu no dalībvalstu ekonomiskajiem tīkliem, nebūdamas atmuitotas ( 14 ). Tādējādi muitas nodokļa uzlikšana ir pamatota, ja, piemēram, preču pazušana radītu risku, ka tās varētu iekļūt ES ekonomiskajā apritē ( 15 ).

28.

Tomēr jāatzīmē, ka šāds risks pamatlietā ir minimāls, ņemot vērā, ka preces tika konfiscētas to ievešanas dienā, lai gan tās bija nonākušas Savienības muitas teritorijā, bet nebija tajā uzrādītas ( 16 ). Kā jau tika norādīts, lai gan tādējādi radās muitas parāds (skat. iepriekš šo secinājumu 25. punktu), jo nelikumīga ievešana un parāda rašanās notika vienlaikus ( 17 ), tomēr īsais laikposms, kurā preces bija izgājušas ārpus pirmās muitas iestādes, kas atrodas Savienības muitas teritorijā, bet nebija tikušas tajā uzrādītas ( 18 ) un tika pārvadātas Lietuvas teritorijā, nozīmēja, ka iespēja, ka tās varētu iekļūt Savienības ekonomiskajā apritē, izzuda gandrīz uzreiz, tiklīdz preces tika nelikumīgi ievestas ( 19 ). Patiešām, Komisijas rakstveida apsvērumos tiek apgalvots, ka muitas parāds rodas tikai par precēm, kas faktiski iesaistītas Eiropas Savienības ekonomiskajā apritē ( 20 ).

29.

Turklāt Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir noteikts, ka “ievedmuitas vai izvedmuitas parāds tiek dzēsts jebkurā no šādiem veidiem: [..] ja preces, par kurām maksājams ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis, tiek konfiscētas vai aizturētas un vienlaicīgi vai vēlāk konfiscētas [..]”.

30.

Galvenā atšķirība starp šo noteikumu un noteikumu, kas bija spēkā laikā, kad tika pasludināts spriedums Dansk Transport og Logistik, proti, Kopienas Muitas kodeksa 233. panta pirmās daļas d) punktu, ir tā, ka pēdējā minētajā noteikumā muitas parāda dzēšana ir saistīta ar ievešanas brīdi, bet Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunktā tas nav noteikts. Kopienas Muitas kodeksa 233. panta pirmās daļas d) punktā bija noteikts:

“Neskarot spēkā esošos noteikumus par muitas parāda noilgumu vai šāda parāda nepiedzīšanu pēc likuma konstatētas parādnieka maksātnespējas gadījumā, muitas parāds tiek dzēsts:

[..]

31.

Šo noteikumu Tiesa interpretēja lietā Dansk Transport og Logistik. Pirmkārt, Tiesa nolēma, ka “šādu preču aizturēšana, kam seko vienlaicīga vai vēlāka to konfiskācija, [Kopienas] Muitas kodeksa 233. panta pirmās daļas d) punkta izpratnē var izraisīt muitas parāda dzēšanu tikai tad, ja šī aizturēšana ir notikusi, pirms minētās preces ir šķērsojušas zonu, kurā atrodas Kopienas muitas teritorijā esošā pirmā muitas iestāde” ( 22 ). Tika piebilsts, ka “šo preču aizturēšana un iznīcināšana ir notikusi Vācijas un Dānijas robežas šķērsošanas brīdī, proti, pēc šīs “pretlikumīgās ievešanas”, nevis tās brīdī. Līdz ar to nešķiet, ka uz faktiem šajā lietā ir attiecināmas normas, kas minētas [Kopienas] Muitas kodeksa 233. panta pirmās daļas d) punktā” ( 23 ).

32.

Otrkārt, lietā Dansk Transport og Logistik tika noteikts, ka “jēdziens preču “aizturēšana” [Kopienas] Muitas kodeksa 233. panta pirmās daļas d) punkta izpratnē ir jāsaprot kā kompetento iestāžu iejaukšanās, lai faktiski pārņemtu preces savā valdījumā, līdz ar to preces tiek aizturētas un faktiski netiek pieļauta to laišana dalībvalstu saimnieciskajā apgrozībā” ( 24 ). Pamatlietā tas notika tikai pēc tam, kad nelikumīgi ievestās preces atradās tālāk par pirmo Kopienas muitas teritorijā esošo muitas iestādi un nebija tajā uzrādītas ( 25 ), lai gan tas notika tajā pašā dienā, kad tās šķērsoja robežu un nonāca Savienības teritorijā.

33.

Tomēr es sliecos piekrist Lietuvas Republikas un Komisijas rakstveida apsvērumos minētajiem argumentiem, ka brīdim, kad nelikumīgi ievestās preces tiek konfiscētas, nav nozīmes, lai noteiktu muitas parāda dzēšanu saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

34.

Tas, pirmkārt, izriet no noteikuma formulējuma. Kā norādīts Itālijas rakstveida apsvērumos, lai gan ES tiesību normas, ar kurām dzēš muitas parādus, ir jāinterpretē šauri, lai aizsargātu ES pašu resursus ( 26 ), ES Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunkts – atšķirībā no Kopienas Muitas kodeksa 233. panta pirmās daļas d) punkta – vienkārši neietver norādi uz attiecīgās darbības veikšanu konkrētā brīdī [angļu valodas versijā izteikts ar vārdu “upon”] ( 27 ).

35.

Otrkārt, es sliecos piekrist Lietuvas Republikas un Komisijas rakstveida apsvērumos minētajiem argumentiem ( 28 ), ka Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunkta izcelsme pamato šā noteikuma burtisku interpretāciju. Kopienas Muitas kodekss bija stingrāks tiesību akts salīdzinājumā ar iepriekš spēkā esošo tiesību aktu, un Savienības Muitas kodekss atgriezās pie agrāka modeļa, kurā muitas parāda dzēšanas kritērijs bija attiecīgo nelikumīgi ievesto preču konfiskācija ( 29 ). Šādā kontekstā ( 30 ), kā norādīts Komisijas rakstveida apsvērumos, šķiet, tas būtu pretrunā skaidrai Eiropas Savienības politikas izvēlei, ja nelikumīgi ievesto preču konfiskācijas brīdis joprojām būtu būtisks muitas parāda dzēšanai.

36.

Treškārt, muitas parāda dzēšanas mērķi var uzskatīt par tādu pašu saskaņā ar Savienības Muitas kodeksu, kāds tas bija saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksu. Kopienas Muitas kodeksa 233. panta pirmās daļas d) punktā bija paredzēts, ka ir jāvairās no nodokļa uzlikšanas gadījumā, ja preces, lai gan tās ir nelikumīgi ievestas Kopienas teritorijā, nav bijis iespējams laist tirgū un tādējādi tās konkurences ziņā nerada draudus Kopienas precēm ( 31 ). Tas pats mērķis ir saskatāms Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punktā uzskaitītajos muitas parāda dzēšanas pamatojumos. Kā minēts iepriekš šo secinājumu 28. punktā, laikposms, kurā attiecīgās nelikumīgi ievestās preces atradās brīvā apgrozībā Lietuvā, bija īss, jo tās tika konfiscētas tajā pašā dienā, kad tās šķērsoja robežu.

37.

Šo iemeslu dēļ uz pirmo jautājumu ir jāatbild tā, kā norādīts iepriekš šo secinājumu 23. punktā.

38.

Uz otro jautājumu ir jāatbild šādi: Akcīzes nodokļa direktīvas 2. panta b) punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī PVN direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 70. pants ir interpretējami tādējādi, ka saistības maksāt akcīzes nodokli un/vai PVN netiek dzēstas tādā gadījumā kā šajā lietā, kad kontrabandas preces ir aizturētas un vēlāk konfiscētas jau pēc tam, kad tās ir tikušas nelikumīgi ievestas Savienības muitas teritorijā, neraugoties uz to, ka muitas parāds ir ticis dzēsts, pamatojoties uz Savienības Muitas kodeksa 124. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

39.

Jāatgādina, ka no Akcīzes nodokļa direktīvas 7. panta 1. punkta izriet, ka akcīzes nodoklis kļūst iekasējams brīdī, kad preces tiek nodotas patēriņam, un dalībvalstī, kurā tas notiek ( 32 ). Ievešana ir notikums, par kuru ir jāmaksā nodoklis ( 33 ), un Akcīzes nodokļa direktīvas 2. panta b) punktā ir noteikts, ka “akcīzes preces apliek ar akcīzes nodokli tad, kad [..] preces importē Kopienas teritorijā”. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāuzskata, ka akcīzes preces ir ievestas Savienības teritorijā no brīža, kad preces ir šķērsojušas zonu, kurā atrodas Kopienas muitas teritorijā esošā pirmā muitas iestāde ( 34 ). Spriedumā Dansk Transport og Logistik Tiesa nolēma, ka “kontrabandas preces, kuras bija šādas pretlikumīgas ievešanas priekšmets, tiek uzskatītas par laistām apgrozībā” ( 35 ) un ka pienākums maksāt akcīzes nodokli pastāv pat tad, ja ar akcīzes nodokli apliekamās preces tiek konfiscētas un vēlāk iznīcinātas ( 36 ).

40.

Tas nav pretrunā Akcīzes nodokļa direktīvas 7. panta 2. punkta d) apakšpunktam, kurā noteikts, ka ““nodošana patēriņam” ir [..] akcīzes preču imports, arī nelikumīgs imports, izņemot, ja attiecīgajām akcīzes precēm uzreiz pēc importa piemēro atliktās nodokļa maksāšanas režīmu” ( 37 ).

41.

Kā norādīts Komisijas rakstveida apsvērumos, Akcīzes nodokļa direktīvas 9. apsvērumā ir noteikts, ka, “tā kā akcīzes nodoklis ir nodoklis par konkrētu preču patēriņu, nodoklis nav jāuzliek tām akcīzes precēm, kas noteiktos apstākļos ir iznīcinātas vai neatgriezeniski zudušas”.

42.

Tādējādi es piekrītu Itālijas un Lietuvas valdību, kā arī Komisijas rakstveida apsvērumos paustajai nostājai, ka akcīzes nodoklis pamatlietā nevar tikt uzskatīts par atliktu, it īpaši, ņemot vērā Savienības likumdevēja Akcīzes nodokļa direktīvas 7. panta 2. punkta d) apakšpunktā sniegto definīciju. Akcīzes nodokļa direktīvā nav normas, kas paredzētu akcīzes nodokļa dzēšanu, ņemot vērā preču nelikumīgu ievešanu Savienībā, kam seko to konfiskācija un iznīcināšana ( 38 ), vai muitas parāda dzēšanas gadījumā.

43.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ievedmuitas nodoklis neietver PVN, kas iekasējams par preču importu ( 39 ). Saskaņā ar PVN direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu par preču ievešanu ir jāmaksā PVN. PVN direktīvas 70. pantā ir noteikts princips, ka nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un PVN kļūst iekasējams tad, kad preces faktiski tiek importētas ( 40 ).

44.

PVN ir patēriņa nodoklis, un to piemēro precēm un pakalpojumiem, kas nonāk Eiropas Savienības ekonomiskajā apritē un var būt patēriņa objekts ( 41 ).

45.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “PVN parāds var rasties līdztekus muitas parādam tad, ja prettiesiskā rīcība, kas ir izraisījusi šo parādu, ļauj pieņemt, ka attiecīgās preces ir nokļuvušas Savienības ekonomiskajā apritē un varējušas kļūt par patēriņa priekšmetu, kas rada PVN iekasējamības gadījumu” ( 42 ). Šo prezumpciju var atspēkot, ja preces ir laistas Savienības ekonomiskajā apritē caur citas dalībvalsts teritoriju ( 43 ), taču šie fakti pamatlietā netiek aplūkoti. Ir tikai viena dalībvalsts, kurā nelikumīgi ievestās preces nonāca Savienības ekonomiskajā apritē, proti, Lietuva ( 44 ).

46.

Tika konstatēts, ka, “tā kā preces, kas laikā, kad tām bija piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra, ir gājušas bojā vai neglābjami zudušas, nevar nonākt Savienības ekonomiskajā apritē un tādējādi situācijā, kad uz tām šī procedūra vairs neattiecas, tās nevar tikt uzskatītas par “ievestām” PVN direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē un tām nevar uzlikt PVN” ( 45 ).

47.

Tomēr pamatlieta nav uzskatāma par nelikumīgi ievesto preču iznīcināšanas gadījumu, ņemot vērā to, ka tas notika tikai gadu pēc to konfiskācijas un pat tad tikai ar tiesas rīkojumu.

48.

Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru importam piemērojamajam PVN un muitas nodokļiem ir līdzīgas galvenās pazīmes, ciktāl tie rodas saistībā ar preču importu Eiropas Savienībā un vēlāku laišanu dalībvalstu ekonomiskajā apritē. Šo paralēlismu turklāt apstiprina fakts, ka PVN direktīvas 71. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir atļauts saistīt nodokļa iekasējamības gadījumu un datumu, kurā ievedmuitas nodoklis kļūst iekasējams, ar muitas nodokļiem noteiktajiem nosacījumiem ( 46 ). Tādējādi ievešana ir kritērijs, lai noteiktu, vai PVN ir iekasējams, un pamatlietā ievešana neapšaubāmi ir notikusi.

49.

Judikatūrā ir arī noteikts, ka tad, “ja preces pēc tam, kad tās ir šķērsojušas zonu, kurā atrodas pirmā Kopienas muitas teritorijā esošā muitas iestāde, aiztur un vienlaicīgi vai vēlāk konfiscē citas dalībvalsts iestādes, darbība, par kuru jāmaksā PVN, jau ir notikusi un tādēļ PVN ir kļuvis iekasējams” ( 47 ).

50.

Visbeidzot judikatūrā ir noteikts – tas vien, ka Savienības muitas teritorijā atrodas ārpuskopienas preces, rada risku, ka šīs preces, nebūdamas atmuitotas, nonāks dalībvalstu ekonomiskajā apritē ( 48 ). Tas ir imperatīvs priekšnoteikums, kas ir pamatā PVN piemērošanai nelikumīgi ievestām precēm. Šis risks īstenojās, tiklīdz preces nonāca Lietuvas teritorijā ārpus pirmās muitas zonas attiecībā pret to ievešanas vietu. Kā norādīts Lietuvas rakstveida apsvērumos, šis risinājums atbilst Savienības kopējā PVN režīma pamatmērķiem, proti, garantēt brīvu konkurenci un fiskālo neitralitāti, netraucējot preču un pakalpojumu brīvu apriti, jo PVN direktīvā nav noteikuma, ar kuru tiktu atcelts pienākums maksāt PVN, ja muitas parāds ir dzēsts.

51.

Tādējādi iesaku Tiesai uz Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi: