1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu ( 2 ) 11. pantu un 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

2.

Lūgums tika sagatavots tiesvedībā starp NB un AB, māti un viņas nepilngadīgo dēlu, un Secretary of State for the Home Department [Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri] (Apvienotā Karaliste) (turpmāk tekstā – “valsts sekretāre”). NB un AB ir Palestīnas izcelsmes bezvalstnieki, kas agrāk dzīvojuši Libānā un ir reģistrēti kā bēgļi Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūrā Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (turpmāk tekstā – “UNRWA”). Šai ģimenei dzīve jau tāpat ir grūtību pilna, tomēr būtu vēl jāatzīmē, ka AB ir ar smagu invaliditāti un viņam ir ļoti sarežģītas medicīniskās un sociālās vajadzības.

3.

Šī tiesvedība ir saistīta ar to, ka ir apstrīdēts valsts sekretāres lēmums noraidīt NB un AB pieteikumus bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības piešķiršanai. Tā kā NB un AB ir Palestīnas izcelsmes bezvalstnieki, kas reģistrēti UNRWA, viņi ir tiesīgi saņemt aizsardzību un palīdzību no šīs aģentūras, un tādējādi principā saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu viņi tiek izslēgti no to personu loka, kam piemērojams bēgļa statuss saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, ja vien šāda aizsardzība vai palīdzība netiek izbeigta saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu.

4.

Iesniedzējtiesā izskatāmā lieta attiecīgi ir tostarp par jautājumu, vai ir izbeigta UNRWA aizsardzība vai palīdzība attiecībā uz AB saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu. Ja tiktu konstatēts, ka šāda aizsardzība vai palīdzība ir izbeigta, AB ipso facto varētu būt tiesīgs izmantot Direktīvas 2004/83 priekšrocības, ņemot vērā savu pašreizējo Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statusu, bez pienākuma noteikti pierādīt, ka viņš, piemēram, pamatoti baidās no vajāšanas minētās direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē ( 3 ).

5.

Lai izvērtētu uzdotos prejudiciālos jautājumus, vispirms tomēr ir jāizklāsta atbilstošās tiesību normas.

6.

Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Šī konvencija tika papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

7.

Ženēvas konvencijas 1. panta D punkts, ar kuru noteikts konkrētai personu grupai paredzētā izņēmuma juridiskais statuss, ir formulēts šādi:

“Šī Konvencija neattiecas uz personām, kas pašreiz saņem aizsardzību vai palīdzību no citām Apvienoto Nāciju struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Augstā komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos [HCR].

Ja personām šāda aizsardzīb[a] vai palīdzība ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēļ un ja pēc Apvienoto Nāciju Ģenerālās [a]samblejas rezolūcijām to stāvoklis nav īpaši noteikts, tām ipso facto jābauda šīs Konvencijas labvēlība.”

8.

UNRWA tika izveidota, pamatojoties uz ANO Ģenerālās asamblejas 1949. gada 8. decembra Rezolūciju Nr. 302 (IV) par palīdzību Palestīnas bēgļiem. Tās uzdevums ir nodrošināt Palestīnas bēgļu labklājību un tautas attīstību. UNRWA darbības teritorija ietver Libānu, Sīriju, Jordāniju, Jordānas Rietumkrastu (tostarp Jeruzalemes austrumu daļu) un Gazas joslu. Ar ANO Ģenerālās asamblejas 2019. gada 13. decembra Rezolūciju A/RES/74/83 UNRWA mandāts ir pagarināts līdz 2023. gada 30. jūnijam.

9.

Pašlaik UNRWA ir vienīgā ANO organizācija vai aģentūra (izņemot ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos), kas ir norādīta Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā un Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta pirmajā daļā.

10.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/83 3. apsvērumu Ženēvas konvencija un protokols veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam.

11.

Kā izriet no Direktīvas 2004/83 10. apsvēruma, aplūkojot to kopsakarā ar LES 6. panta 1. punktu, šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”). Proti, šīs direktīvas mērķis, pamatojoties uz Hartas 1. un 18. pantu, ir nodrošināt, ka pilnībā tiek respektēta cilvēka cieņa un patvēruma pieteikuma iesniedzēju tiesības uz patvērumu.

12.

Direktīvas 2004/83 16. un 17. apsvērums ir formulēts šādi:

13.

Direktīvas 2004/83 38. apsvērumā ir noteikts, ka “saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste 2002. gada 28. janvāra vēstulē paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā”.

14.

Direktīvas 2004/83 III nodaļas “Kvalificēšana par bēgli” 11. pantā “Izbeigšana” ir paredzēts:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks izbeidz būt bēglis, ja viņš vai viņa:

[..]

[..]”

15.

Direktīvas 2004/83 tās pašas III nodaļas 12. panta “Izslēgšana” 1. punkta a) apakšpunktā ietvertie divi teikumi atspoguļo Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta abas daļas:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja:

16.

Direktīvas 2004/83 IV nodaļā “Bēgļa statuss” ietilpstošais 13. pants “Bēgļa statusa piešķiršana” ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu.”

17.

No 2013. gada 21. decembra Direktīva 2004/83 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu ( 4 ). Taču saskaņā ar pēdējās minētās direktīvas 50. apsvērumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nepiedalījās šīs direktīvas pieņemšanā un tai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

18.

Tomēr Apvienotajai Karalistei joprojām ir piemērojama Direktīva 2004/83, neraugoties uz to, ka tā tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2011/95.

19.

Galvenās Apvienotās Karalistes tiesību normas, ar kurām ir transponēta Direktīva 2004/83, ir iekļautas Refugee or Person in Need of International Protection (Qualification) Regulations 2006 [2006. gada Starptautiskās aizsardzības noteikumos par bēgļiem vai personām, kam nepieciešama aizsardzība] ( 5 ) un Immigration Rules [Imigrācijas noteikumos] (turpmāk tekstā – “2006. gada noteikumi”) ( 6 ).

20.

2006. gada noteikumu 2. pantā ir noteikts, ka “bēglis” ir persona, kura ietilpst Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta piemērošanas jomā un uz kuru neattiecas noteikumu 7. pants. [2006. gada] noteikumu 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “persona nav bēglis, ja tai ir piemērojams Ženēvas konvencijas [1. panta D punkts, E punkts vai F punkts]”.

21.

Imigrācijas noteikumu 339.AA panta nosaukums ir “Izslēgšana no Bēgļu konvencijas”. Tajā ir paredzēts:

“Šis pants ir piemērojams, ja valsts sekretārs ir pārliecinājies, ka persona būtu izslēdzama vai ir izslēgta no to personu loka, kuras atzītas par bēgļiem, saskaņā ar 2006. gada Starptautiskās aizsardzības noteikumu par bēgļiem vai personām, kam nepieciešama aizsardzība, 7. pantu.

[..]”

22.

NB, viņas vīrs un četri bērni (tostarp dēls AB) ieradās Apvienotajā Karalistē 2015. gada 11. oktobrī. Viņu piektais bērns H ir piedzimis jau Apvienotajā Karalistē. Visi, izņemot H, ir reģistrēti UNRWA kā Palestīnas bēgļi. Viņi dzīvoja Al Bass bēgļu nometnē Sūras [Sour] pilsētā Libānas dienvidos līdz 2015. gadam, kad pameta Libānu.

23.

Kā jau esmu norādījis, AB ir bērns ar invaliditāti, kam ir smagas un īpašas vajadzības. Viņam ir hidrocefālija; cerebrālā trieka, kas skārusi ķermeni, kājas un kreiso roku, un tas nozīmē, ka viņš nespēj staigāt; skolioze; smaga atpalicība; redzes nerva atrofija un nistagms abām acīm (viņš ir reģistrēts kā redzes invalīds); periodiskas lēkmes (kas tiek ārstētas ar neatliekamās palīdzības medikamentiem) un urīna un fēču nesaturēšana.

24.

NB un AB 2019. gadā Apvienotajā Karalistē iesniedza patvēruma pieteikumu. Šo pieteikumu valsts sekretāre noraidīja ar 2019. gada 3. septembra lēmumu. NB un AB pārsūdzēja šo lēmumu iesniedzējtiesā. Kā norāda iesniedzējtiesa, nav strīda par to, ka pārsūdzības rezultāts principā ir atkarīgs no AB situācijas un no tā, vai “var pierādīt, ka UNRWA aizsardzība vai palīdzība tika izbeigta ar AB gribu nesaistītu iemeslu dēļ”. Ja tas tā ir, NB un AB joprojām ir piemērojamas iekļaujošās (ipso facto) tiesību normas, kas ietvertas Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta otrajā daļā un Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā.

25.

Jāpatur prātā, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa ir tā, kurai ir jākonstatē fakti. Iesniedzējtiesa tomēr ir norādījusi, ka tā nav pieņēmusi galīgo atzinumu par daudziem lietā skatītajiem galvenajiem faktiem saistībā ar izturēšanos pret NB un AB Libānā. Tā uzskatīja, ka būtu ērtāk lietu vispirms atlikt, lai Tiesai varētu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

26.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, izriet, ka NB un AB apgalvo, ka viņi ietilpst Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā ietvertās iekļaujošās klauzulas piemērošanas jomā, jo viņi bija devušies prom no Libānas Al Bass nometnes objektīvu iemeslu dēļ, kurus nevarēja ietekmēt un kuri nebija atkarīgi no viņu gribas, proti, tāpēc, ka “UNRWA nespēj izpildīt sava mandāta nosacījumus attiecībā uz bērniem ar smagu invaliditāti”, un tāpēc, ka AB draudēja (un joprojām draud) “smaga diskriminācija” viņa invaliditātes dēļ ( 7 ). Valsts sekretāre apgalvo, ka NB un AB argumentu nevarot pieņemt, jo AB esot saņēmis pietiekamu palīdzību saistībā ar viņa invaliditāti, dzīvojot Libānā, un arī saņemtu pietiekamu palīdzību pēc atgriešanās Libānā ( 8 ).

27.

Turklāt NB un AB apgalvo, ka Tiesa 2012. gada 19. decembra spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826) ir atstājusi atklātu jautājumu par to, vai smaga diskriminācija būtu iemesls, lai piespiedu kārtā pamestu UNRWA teritoriju. Šajā saistībā viņi norāda, ka Libānas dienvidos Libānas iestādes diskriminē palestīniešus bezvalstniekus dažādās dzīves jomās, tostarp izglītības, nodarbinātības, sociālo pakalpojumu un invalīdu aprūpes jomā.

28.

Valsts sekretāres nostāja kopumā ir līdzīga, lai gan viņa nepiekrīt tam, ka ir smaga diskriminācija.

29.

Neraugoties uz to, ka iesniedzējtiesa nav rīkojusies, lai izdarītu konstatējumus vai nu par UNRWA reģistrēto bezvalstnieku palestīniešu vispārējiem apstākļiem Libānas dienvidos, vai saistībā ar minēto lietu par NB un AB konkrētajiem apstākļiem, tā tomēr atzīmēja, ka “pēc premjerministra Hariri atkāpšanās no amata 2019. gada oktobrī Tīrā, Saidā un Beirūtā turpinās masu protesti un stāvoklis ir nestabils. Libānas valdība 2019. gadā ir būtiski samazinājusi sociālo budžetu, nelabvēlīgi ietekmējot pakalpojumu sniegšanu personām ar invaliditāti. 2019. gada jūlijā Libānas valdība ieviesa nodarbinātības ierobežojumus, negatīvi ietekmējot visus, kas nav Libānas valstspiederīgie, tostarp UNRWA reģistrētos palestīniešu bēgļus”. Turklāt iesniedzējtiesa uzskatīja, ka atbilstoši pašreizējiem lietas apstākļiem NB un AB nav pierādījuši, ka ģimenei pamatotu iemeslu dēļ nebija iespējas piekļūt pietiekamai izglītībai un palīdzībai, ko nodrošina tādas [nevalstiskās organizācijas] (turpmāk tekstā – “NVO”) kā, piemēram, Early Intervention Centre.

30.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka nav skaidrības par to, vai Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā minētā pārbaude ir tīri vēsturiska (jeb ex tunc), kas saistīta ar to apstākļu pārbaudi, kuri ir likuši attiecīgajai personai pamest UNRWA darbības teritoriju, tajā brīdī, kad šī persona to ir izdarījusi, vai arī tā ir pārbaude, kas papildus vai alternatīvi ietver ex nunc vērtējumu.

31.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums un Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta otrā daļa ir formulēti, izmantojot pagātnes laiku, kas liecina par tīri vēsturisku pārbaudi. Turklāt 2012. gada 19. decembra spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826) ir vairāki punkti, kuros izmantots retrospektīvs vērtējums ( 9 ). Tomēr saskaņā ar iesniedzējtiesas pausto atbilstoši tam, kā Tiesa 2012. gada 19. decembra spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826) ir interpretējusi Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, to var traktēt tādējādi, ka ir piemērojama ex nunc pārbaude. Turklāt “no mērķa un nolūka skatpunkta varētu teikt – ja nepiemēro ex nunc pārbaudi, tas varētu radīt pārrāvumus aizsardzības nodrošināšanā, jo tas nozīmētu, ka personas, kas ir brīvprātīgi pametušas darbības teritoriju, bet kam pašlaik varētu atteikt aizsardzību vai palīdzību, tiktu atstumtas”.

32.

Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka ir nepieciešams lūgt Tiesai norādes par valsts, kurā UNRWA veic savas darbības, teritoriālā konteksta attiecināmību. Minētā tiesa uzskata – ja jautājums ir par UNRWA sniegtās aizsardzības vai palīdzības kvalitāti, var rasties vajadzība izvērtēt ne tikai UNRWA darbības izolēti, bet arī to, kā tā spēj darboties plašākā attiecīgās valsts (šajā gadījumā Libānas) kontekstā.

33.

Turklāt iesniedzējtiesai nav arī skaidrības par to, vai novērtējot, vai UNRWA aizsardzība un palīdzība ir izbeigta un tādējādi vai šī aizsardzība un palīdzība ir vai nav efektīva, var ņemt vērā aizsardzības funkcijas, ko īsteno pilsoniskās sabiedrības dalībnieki. Tādējādi, ja šādu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku īstenotās aizsardzības funkcijas ir attiecināmas uz to, vai UNRWA kā aizsardzības sniedzēja ir efektīva, pastāv iespēja, ka iesniedzējtiesa var nolemt, ka NB un AB nav izdevies pierādīt, ka objektīvu iemeslu dēļ aizsardzība un palīdzība ir vai varētu būt izbeigta. No otras puses, ja šādu dalībnieku loma nav attiecināma uz UNRWA īstenotās aizsardzības un palīdzības efektivitāti, iesniedzējtiesa tikpat labi varētu secināt, ka šāda aizsardzība un palīdzība NB un AB gadījumā ir neefektīva (it īpaši, ņemot vērā, ka valsts sekretāres argumenti tika vērsti uz to, ka Al Bass nometnē ir NVO palīdzības avoti).

34.

Šādos apstākļos First‑tier Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) [Administratīvā pirmās instances tiesa (Imigrācijas un patvēruma lietu palāta)] (Apvienotā Karaliste) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Vērtējot, vai UNRWA ir beigusi sniegt aizsardzību vai palīdzību UNRWA reģistrētajiem Palestīnas bezvalstniekiem [Direktīvas 2004/83] 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē saistībā ar invalīdiem piešķiramo palīdzību:

35.

2020. gada 31. janvāra pusnaktī (pēc Centrāleiropas laika) Apvienotā Karaliste izstājās no Eiropas Savienības. Saskaņā ar Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”) 86. panta 2. punktu Tiesa joprojām ir kompetenta lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Apvienotās Karalistes tiesas ir iesniegušas pirms pārejas perioda, kurš, kā noteikts šī līguma 126. pantā, principā beidzas 2020. gada 31. decembrī.

36.

Turklāt saskaņā ar Izstāšanās līguma 89. pantu Tiesas spriedumi, kas tiks pasludināti pēc minētā datuma, būs juridiski pilnībā saistoši Apvienotajai Karalistei un Apvienotajā Karalistē.

37.

Šis konkrētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2020. gada 29. jūlijā. Līdz ar to Tiesas kompetencē joprojām ir sniegt šo prejudiciālo nolēmumu, un šajā lietā pasludinātais Tiesas spriedums First‑tier Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) būs saistošs.

38.

Rakstveida apsvērumus par First‑tier Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedza NB un AB, ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos, kas bija persona, kura iestājusies iesniedzējtiesā skatītajā lietā, Vācijas valdība un Eiropas Komisija.

39.

Tiesa 2021. gada 25. maijā dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta izpratnē uzdeva jautājumu, lūdzot izteikt savu viedokli par 2021. gada 13. janvāra sprieduma Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3) iespējamo ietekmi attiecībā uz atbildi, kas sniedzama it īpaši uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Atbildes uz šo jautājumu iesniedza NB un AB, valsts sekretāre, ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos un Komisija. Tiesa 2021. gada 25. maijā uzdeva jautājumu arī ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos par UNRWA juridiskajiem pienākumiem attiecībā uz palīdzības sniegšanu bērniem ar invaliditāti un par faktiski īstenotajiem pasākumiem, it īpaši Libānā ( 10 ). ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos, kā arī NB un AB atbildēja uz šo jautājumu.

40.

Jāatzīmē – lai gan lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas arī uz prasījumiem, ko NB un AB iesnieguši saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta 2) apakšpunktu ( 11 ) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 3. un 8. pantu ( 12 ), iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka tā lūdz interpretēt tikai Direktīvas 2004/83 11. pantu un 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Šajā ziņā un kā to pareizi norāda Komisija, iesniedzējtiesa nav iesniegusi jautājumu par Hartas 4. un 7. panta interpretāciju vai par neizraidīšanas principu. Kā Komisija turklāt ir norādījusi, iesniedzējtiesa nav lūgusi Tiesu sniegt norādes par to, cik lielām ir jābūt grūtībām, ar kurām jāsaskaras tādam bērnam ar invaliditāti kā AB, lai iesniedzējtiesa varētu konstatēt, ka šāds bērns ipso facto ir tiesīgs uz bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, jo ir izbeigta UNRWA aizsardzība vai palīdzība.

41.

Uz Tiesas uzdoto jautājumu par UNRWA juridiskajiem pienākumiem saistībā ar palīdzības sniegšanu bērniem ar invaliditāti ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos pielikumā ir pievienojis UNRWA vēstuli ( 13 ), kurā UNRWA ir tostarp norādījusi juridiskos pienākumus sniegt palīdzību Palestīnas bēgļu bērniem ar invaliditāti un pasākumus, kas ir faktiski īstenoti bērniem ar invaliditāti Libānā. Šajā vēstulē UNRWA norādīja, ka “tai ir pienākums rīkoties labā ticībā, lai plānošanas procesā izvērtētu, kā panākt progresu, risinot personu ar invaliditāti, tostarp bērnu, vajadzības, tiesības un aizsardzību. Tomēr tai nav pienākuma sava mandāta elementu izpildē sasniegt kādu konkrētu līmeni vai standartu. Kā noteikts iepriekš, tas, kādā apmērā UNRWA spēj sniegt šos pakalpojumus, lielākoties ir atkarīgs no finansējuma apjoma, ko tā saņem” ( 14 ).

42.

Lai gan Tiesai nav uzdots jautājums par to, kāds aprūpes standarts ir jānodrošina tādiem bērniem ar invaliditāti kā AB, un lai gan iesniedzējtiesa nav konkrēti risinājusi jautājumu saistībā ar Hartas 4. un 7. pantu, tas nenozīmē, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts nav jāinterpretē, ievērojot šīs tiesību normas, un it īpaši Hartas 1. pantu, kurā ir noteikts, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama.

43.

No Direktīvas 2004/83 16. un 17. apsvēruma izriet, ka Ženēvas konvencija veido bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskā režīma pamatu un ka šīs direktīvas normas attiecībā uz bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumiem, kā arī uz tā saturu ir pieņemtas, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot šo konvenciju, pamatojoties uz kopīgiem jēdzieniem un kritērijiem. Līdz ar to Direktīvas 2004/83 normu interpretācija ir jāveic, ņemot vērā tās vispārējo sistēmu un mērķi, ievērojot Ženēvas konvenciju un citus atbilstošos līgumus, kas ir paredzēti LESD 78. panta 1. punktā, pat ja pati šī konvencija nav Savienības tiesību sastāvdaļa. Kā izriet no Direktīvas 2004/83 10. apsvēruma, minētā direktīva arī ir jāinterpretē, ievērojot Hartā atzītās tiesības ( 15 ).

44.

Turklāt Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtībā atbilst Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktam, līdz ar to judikatūrai par šo otro tiesību normu ir nozīme, lai interpretētu pirmo tiesību normu ( 16 ).

45.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kuram vienam vai vairākiem brīžiem laika ziņā ir nozīme, lai novērtētu, vai tādi pieteikuma iesniedzēji kā NB un AB ir ipso facto tiesīgi uz bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, jo ir izbeigta UNRWA aizsardzība vai palīdzība. Tāpēc tā jautā, vai var izvērtēt tikai agrākos jeb vēsturiskos apstākļus, proti, apstākļus, kas bija brīdī, kad tādi pieteikuma iesniedzēji kā NB un AB faktiski pameta UNRWA darbības teritoriju 2015. gadā, vai arī papildus vai alternatīvi ir jāņem vērā arī pašreiz Libānā esošie apstākļi ( 17 ). Šajā saistībā iesniedzējtiesa vaicā, vai būtu jāveic (arī) ex nunc vērtējums ( 18 ).

46.

Iesniedzējtiesa nav norādījusi, vai tās jautājumam ir paredzēts piemērot standarta vērtējumu kompetentajās valsts iestādēs ( 19 ) un/vai standarta pārskatīšanu tiesā, piemēram, pašā iesniedzējtiesā. Es uzskatu – tā kā ne Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ne arī Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā nav nekāda nošķīruma šajā jautājumā, abos gadījumos ir piemērojams standarts, kuru tūliņ norādīšu ( 20 ).

47.

Tāpat ir jāatzīmē, ka, šķiet, jautājums ir jāuzdod, ievērojot iespējamo apstākļu pasliktināšanos, ar ko saskārušies UNRWA reģistrētie palestīniešu bezvalstnieki Libānas dienvidos kopumā, un apstākļu pasliktināšanos, ar ko saskārušies konkrēti pieteikuma iesniedzēji ar invaliditāti. Šajā saistībā Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nekas neliecina, ka šie apstākļi būtu uzlabojušies, kopš NB un AB ir pametuši Libānu. Ja turklāt apstākļi Libānā šajā laikā ir vēl pasliktinājušies, tie varētu būt apstākļi, kurus NB un AB nevar ietekmēt un kuri nav atkarīgi no viņu gribas ( 21 ). Tāpēc piedāvāju atbildēt uz šo jautājumu, paturot prātā šo kontekstu.

48.

Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kuras atzītas par bēgļiem, ja “uz viņu attiecas Ženēvas konvencijas [1. panta D punkta] darbības joma, kas attiecas uz aizsardzību vai palīdzību, ko sniedz ANO organizācijas vai aģentūras, izņemot ANO [A]ugsto komisāru bēgļu lietās [HCR]”.

49.

Ženēvas konvencijas 1. panta D punkts, uz ko ir atsauce Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā, izslēdz no minētās konvencijas piemērošanas jomas personas, kuras “pašreiz saņem” aizsardzību vai palīdzību no ANO organizācijas vai aģentūras, kas nav UNHCR ( 22 ). Konvencijas 1. panta D punktā arī ir noteikts, ka gadījumā, ja šāda aizsardzība vai palīdzība “ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēļ” ( 23 ), šīs personas ipso facto ir tiesīgas uz šīs konvencijas labvēlību ( 24 ). Būtībā tas atbilst Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajam teikumam.

50.

Formulējumā “pašreiz saņem” tiek izmantota ilgstošā tagadne, un saskaņā ar angļu valodas gramatikas standarta lietojumu tas nozīmē, ka runa ir par darbībām, kas vai nu notiek tieši tagad (līdzīgi kā “viņš pašreiz pieņem ārvalstu viesi”), vai ap šo laiku pagātnē, tagad vai tuvākajā nākotnē (līdzīgi kā “viņa tagad saņem daudz vēstuļu un apsveikumu”). Tātad ir skaidrs, ka ilgstošās tagadnes izmantošana iekļauj nesenās pagātnes, kā arī pašreizējos notikumus.

51.

Tāpat neatkarīgi no smalkajiem valodas un gramatikas traktējumiem ir visai skaidrs, ka šajā konkrētajā kontekstā ilgstošās tagadnes konstrukcija tika izmantota, lai ietvertu nesenās pagātnes un tagadnes notikumus, tādējādi akcentējot gan ex tunc, gan ex nunc pieejas dubulto leģitimitāti ( 25 ).

52.

Katrā ziņā izšķirošais ir tas, vai attiecīgā aizsardzība vai palīdzība faktiski ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēļ ( 26 ). Lai gan Ženēvas konvencijas 1. panta D punktā un arī Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav konkrēti norādīts, attiecībā uz kuru brīdi valsts kompetentās iestādes vai tiesa izvērtē [aizsardzības vai palīdzības] pārtraukšanu, tā kā šīs tiesību normas pirmajā daļā ir izmantots formulējums “pašreiz saņem” ( 27 ) un tās otrajā daļā ir izmantots formulējums “ir pārtraukta” ( 28 ), tas viss liecina par labu dinamiskam vērtējumam, proti, ka ir jāskatās uz situāciju UNRWA darbības teritorijā laikā, kad pieteikuma iesniedzējs ir to atstājis ( 29 ), un papildus ir jāveic ex nunc vērtējums. Šādu pieeju pamato Tiesas judikatūra.

53.

Šajā ziņā no 2012. gada 19. decembra sprieduma Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826, 61., 63., 64. un 65. punkts) ir skaidrs, ka Tiesa ir uzskatījusi – lai noteiktu, vai palīdzība vai aizsardzība faktiski ir pārtraukta Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kompetentajām valsts iestādēm un tiesai ir jānoskaidro, vai attiecīgās personas došanos prom var attaisnot ar iemesliem, kuri, būdami ārpus viņas ietekmes un neatkarīgi no viņas gribas, ir piespieduši viņu pamest attiecīgo UNRWA darbības teritoriju, tādējādi liedzot iespēju saņemt UNRWA sniegto aizsardzību vai palīdzību ( 30 ).

54.

Tādējādi Tiesa ir uzskatījusi, ka tam, kāda bija situācija attiecīgajā teritorijā laikā, kad attiecīgā persona to atstāja, ir nozīme ( 31 ). Jautājums tomēr paliek, vai visi fakti, kas nepieciešami, lai veiktu izskatāmās lietas aktuālu vērtējumu, it īpaši jauni pierādījumi vai faktori, kas varētu būt radušies kopš brīža, kad tādi pieteikuma iesniedzēji kā NB un AB ir devušies prom no UNRWA darbības teritorijas, arī var tikt ņemti/ir jāņem vērā kompetentajām valsts iestādēm vai galu galā apelācijas tiesai.

55.

No nesenā 2021. gada 13. janvāra sprieduma Bundesrepublik Deutschland (Palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 51.–67. punkts) ir skaidrs, ka jautājums par UNRWA sniegtās aizsardzības vai palīdzības izbeigšanu atbilstoši Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajam teikumam ir jāuzdod, individuāli izvērtējot visus attiecīgos pierādījumus vai faktorus par attiecīgo situāciju, kāda tā bija brīdī, kad pieteikuma iesniedzēji ir devušies prom no UNRWA darbības teritorijas, un brīdī, kad tiesa izskata pārsūdzību, kas celta pret lēmumu noraidīt bēgļa statusa piešķiršanu. Tādējādi Tiesa minētā sprieduma 59. punktā konkrēti atsaucas uz brīdi, kad ir atstāta UNRWA darbības teritorija, un minētā sprieduma 56. punktā Tiesa ir noteikusi, ka kompetentajām administratīvajām vai tiesu iestādēm tostarp ir jāpārbauda, vai Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks konkrēti var saņemt aizsardzību vai palīdzību no UNRWA ( 32 ).

56.

Lai gan lieta, kurā tika pasludināts 2021. gada 13. janvāra spriedums Bundesrepublik Deutschland (Palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3), attiecas uz UNRWA darbības jomas ģeogrāfisko, nevis laika aspektu, kurā ir jāvērtē UNRWA sniegtās aizsardzības vai palīdzības izbeigšana, es tomēr neredzu pamatotu iemeslu šajā lietā atkāpties no minētajā spriedumā pieņemtās pieejas. Pretējā gadījumā patiešām varētu tikt pieņemti lēmumi un nolēmumi, kas neatbilst dominējošai realitātei, ar kādu saskārušies pieteikuma iesniedzēji. Kā norādījis ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos, šāda pieeja būtu mākslīga.

57.

Tāpēc kompetentajām valsts iestādēm un tiesām ir individuāli jāvērtē visi attiecīgie faktori, lai noskaidrotu ne tikai to, vai bēgļa statusam pieteikušos personu Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē došanos prom no UNRWA darbības teritorijas var pamatot ar iemesliem, kurus tās nevarēja ietekmēt un kuri nebija atkarīgi no to gribas (un kuri tādējādi liedza tām saņemt UNRWA aizsardzību vai palīdzību), bet arī – vai tām pašlaik ir liegts saņemt šādu aizsardzību vai palīdzību, ņemot vērā apgalvoto situācijas pasliktināšanos attiecīgajā darbības teritorijā tādu iemeslu dēļ, kurus tās nevar ietekmēt un kuri nav atkarīgi no to gribas.

58.

Ievērojot minēto, uzskatu, ka ir individuāli jāizvērtē visi attiecīgie konkrētās situācijas faktori, lai noskaidrotu, vai ir izbeigta UNRWA sniegtā aizsardzība vai palīdzība Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē. Tāpēc ir jāizvērtē apstākļi, kas, iespējams, likuši pieteikuma iesniedzējam pamest UNRWA darbības teritoriju, tajā brīdī, kad viņš to ir izdarījis, un ir jāveic arī ex nunc perspektīvs vērtējums par to, vai pieteikuma iesniedzējs var izmantot šādu aizsardzību vai palīdzību pašlaik.

59.

Ar otro jautājumu, kam ir nozīme vien tad, ja Tiesa uzskata, ka jautājumā par to, vai ir izbeigta UNRWA aizsardzība vai palīdzība Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē, ir jāvērtē apstākļi, kas, iespējams, likuši pieteikuma iesniedzējam pamest UNRWA darbības teritoriju, tajā brīdī, kad viņš to ir izdarījis, un ir jāveic arī ex nunc perspektīvs vērtējums par to, vai pieteikuma iesniedzējs var izmantot šādu aizsardzību vai palīdzību pašlaik, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai dalībvalstij ir pienākums pierādīt, ka iemesls, kura dēļ pieteikuma iesniedzējs ir pametis UNRWA darbības teritoriju, vairs nepastāv.

60.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa vaicā, vai būtu likumīgi pēc analoģijas atsaukties uz Direktīvas 2004/83 11. panta noteikumu par izbeigšanu tādējādi, ka tad, ja pieteikuma iesniedzējs vēsturiski var pierādīt attaisnojošu iemeslu, kādēļ viņš ir pametis UNRWA teritoriju, dalībvalstij pēc tam ir pienākums pierādīt, ka šāda iemesla vairs nav ( 33 ).

61.

Tiesa 2012. gada 19. decembra spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826, 76. un 77. punkts) ir precizējusi, ka personai, kurai paša šā fakta dēļ ir tiesības uz Direktīvas 2004/83 sniegto labumu, ir jāiesniedz pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu un šis pieteikums ir jāizvērtē atbildīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm. Veicot šo izvērtēšanu, minētajām iestādēm ir jāpārbauda ne vien tas, vai pieteikuma iesniedzējs patiešām ir lūdzis UNRWA palīdzību un vai šī palīdzība ir izbeigta, bet arī tas, vai uz šo pieteikuma iesniedzēju neattiecas kāds no šīs pašas direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā vai 2. un 3. punktā paredzētajiem izslēgšanas iemesliem. Turklāt Tiesa ir noteikusi, ka Direktīvas 2004/83 11. panta f) punkts, lasot to kopsakarā ar tās 14. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecīgā persona izbeidz būt bēglis, ja šī persona var atgriezties UNRWA darbības teritorijā, kurā ir bijusi tās pastāvīgā dzīvesvieta, jo vairs nepastāv apstākļi, saistībā ar kuriem tā tika atzīta ar bēgli.

62.

Katrā ziņā no šā sprieduma 71. punkta skaidri izriet, ka Tiesa ir uzskatījusi, ka brīvprātīga atteikšanās no UNRWA sniegtās palīdzības nevar izraisīt Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta (un paplašinot – Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta pirmās daļas) piemērošanu, kas ļautu šādai personai ipso facto lūgt bēgļa statusa piešķiršanu. Tas ir bijis tāpēc, ka šīs konvencijas 1. panta D punkta mērķis ir neattiecināt Ženēvas konvencijas labvēlību uz personām, kuras var izmantot UNRWA palīdzību. Pretējs ieteikums, kas minētajā spriedumā ir vismaz netieši izteikts, ir – personas, kas “jebkādu iemeslu dēļ” vairs neizmanto UNRWA palīdzību (tas ir, apstākļos, kas nav brīvprātīga atteikšanās), ir tiesīgas, lai pret tām ipso facto izturētos kā pret bēgļiem saistībā ar šīm tiesību normām.

63.

No 2021. gada 13. janvāra sprieduma Bundesrepublik Deutschland (Palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 42. punkts) izriet, ka Direktīvas 2004/83 14. pantā (un pakārtoti tās 11. pantā) par bēgļa statusa izbeigšanu konkrēti ir iepriekšpieņemts, ka šāds statuss jau ir piešķirts. Tā kā pieteikuma iesniedzējiem NB un AB vēl nav bijis piešķirts bēgļa statuss saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2004/83, un tā kā pašlaik tiek vērtēta iespēja piešķirt šo statusu, ne Direktīvas 2004/83 11. pantam, ne tās 14. pantam nav nozīmes.

64.

Ciktāl runa ir par NB un AB bēgļa statusa pieteikuma vērtēšanas būtību, Direktīvas 2004/83 13. pantā “Bēgļa statusa piešķiršana” ir paredzēts, ka “dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu”. Tāpēc, lai persona būtu tiesīga uz bēgļa statusa piešķiršanu saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, kas ietverts šīs direktīvas III nodaļā, fakti un apstākļi ir jāizvērtē saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu (kas ir ietverts II nodaļā).

65.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punktu dalībvalstis var uzskatīt, ka tas ir pieteikuma iesniedzēja pienākums pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas ( 34 ).

66.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punktu, lai arī parasti pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz visi pierādījumi, kas nepieciešami, lai pamatotu viņa pieteikumu, tomēr nemainīgi ir tas, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāsadarbojas ar šo pieteikuma iesniedzēju stadijā, kad tiek novērtētas šī pieteikuma attiecīgās sastāvdaļas ( 35 ). Šī sadarbības prasība, kas ir noteikta dalībvalstij, līdz ar to skaidri nozīmē to, ka gadījumā, ja kāda iemesla dēļ starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja iesniegtie fakti nav pilnīgi, aktuāli vai atbilstoši, attiecīgajai dalībvalstij šajā procedūras stadijā ir aktīvi jāsadarbojas ar pieteikuma iesniedzēju, lai ļautu viņam izpildīt visus nosacījumus šī pieteikuma atbalstīšanai. Turklāt dalībvalsts var būt labākā situācijā nekā pieteikuma iesniedzējs, runājot par piekļuvi noteiktiem dokumentiem ( 36 ).

67.

Faktiski tādiem pieteikuma iesniedzējiem kā NB un AB saskaņā ar Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punktu var prasīt sniegt tikai tādus pierādījumus, kas viņiem ir pamatoti pieejami. Tādējādi var būt informācija, dati, dokumenti u.c. saistībā ar konkrētajiem apstākļiem, kas dominē kopš viņu došanās prom no UNRWA darbības teritorijas, kuri viņiem pamatoti nav pieejami vai kurus viņi nevar sagatavot. Šādos gadījumos attiecīgās dalībvalsts pienākums ir aktīvi sadarboties ar pieteikuma iesniedzējiem, lai iegūtu un novērtētu šādu aktuālu informāciju, datus, dokumentus u.c. par tur valdošo situāciju.

68.

Tāpēc uzskatu – tas, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs uz bēgļa statusa piešķiršanu saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, ir jāvērtē saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu un judikatūru par to. Lai arī parasti pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz visi pierādījumi, kas nepieciešami, lai pamatotu viņa pieteikumu, dalībvalstij ir pienākums sadarboties ar pieteikuma iesniedzēju stadijā, kad tiek novērtētas šī pieteikuma attiecīgās sastāvdaļas. Ja tomēr kādu iemeslu dēļ starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja iesniegtie fakti nav pilnīgi, aktuāli vai atbilstoši, attiecīgajai dalībvalstij šajā procedūras stadijā ir aktīvi jāsadarbojas ar pieteikuma iesniedzēju, lai ļautu viņam izpildīt visus nosacījumus šī pieteikuma atbalstīšanai.

69.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, lai noteiktu, vai pieteikuma iesniedzēji, kas lūdz piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, ir bijuši spiesti pamest UNRWA darbības teritoriju, ir nepieciešams pierādīt, ka UNRWA vai valsts, kurā tā darbojas, šajā gadījumā Libāna, ir tīši nodarījusi kaitējumu vai liegusi palīdzību (noteiktu darbību vai bezdarbības rezultātā).

70.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda uz 2014. gada 18. decembra spriedumu M’Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452) un 2018. gada 24. aprīļa spriedumu MP (Pagātnē piedzīvotas spīdzināšanas upura alternatīvā aizsardzība) (C‑353/16, EU:C:2018:276), kas abi attiecas uz alternatīvā statusa attiecināmības kritērijiem un jēdzienu “smags kaitējums” saskaņā ar Direktīvas 2004/83 15. panta b) punktu attiecībā uz smagi slimām personām. Minētajās lietās Tiesa faktiski ir nospriedusi, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/83 15. panta b) punktu persona, lai pierādītu smagu kaitējumu, var atsaukties uz atbilstošas medicīniskās aprūpes vai iestāžu neesamību savā izcelsmes valstī tikai tad, ja šai personai ir tīši liegta veselības aprūpe. Vispārēji trūkumi un nepilnības nav pietiekami.

71.

Vispirms es uzskatu, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums, kas attiecas uz ļoti īpašiem apstākļiem, kuri jāizpilda, lai personām, kam piemērojams Ženēvas konvencijas 1. panta D punkts, varētu piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar minēto direktīvu, nav saistīts ar apstākļiem, kas jāizpilda, lai varētu piešķirt alternatīvo aizsardzību saskaņā ar minētās direktīvas 15. panta b) punktu.

72.

Turklāt uz trešo jautājumu, manuprāt, būtu jāatbild noliedzoši, jo – ja Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu interpretētu tādējādi, ka UNRWA vai valstij, kurā tā darbojas, būtu jānodara tīšs kaitējums vai tīši jāliedz palīdzība, šāda interpretācija būtu contra legem, jo tā ir pretrunā skaidram un obligātam minētās tiesību normas formulējumam un arī Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta formulējumam. Abas tiesību normas nepārprotami paredz – ja UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir beigusies jebkāda iemesla dēļ, attiecīgās personas ir tiesīgas ipso facto izmantot šīs direktīvas un konvencijas sniegto labumu.

73.

Turklāt Tiesa 2012. gada 19. decembra spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826, 65. punkts) ir apstiprinājusi, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka UNRWA sniegtās aizsardzības vai palīdzības izbeigšana “jebkādu iemeslu dēļ” ietver arī situāciju, kurā persona pēc tam, kad viņa faktiski bija saņēmusi šo aizsardzību vai palīdzību, vairs to nesaņem tāda iemesla dēļ, ko viņa pati nespēj ietekmēt un kas nav atkarīgs no viņas gribas. Kā to ir pareizi norādījusi Komisija, nav prasīts, ka UNRWA vai arī valstij, kurā UNRWA darbojas ( 37 ), būtu jārīkojas tīši vai diskriminējoši. Ir tikai prasīts, ka persona vairs nesaņem UNRWA palīdzību vai aizsardzību tādu iemeslu dēļ, kurus viņa pati nespēj ietekmēt un kuri nav atkarīgi no viņas gribas ( 38 ).

74.

Ja tiktu pierādīts, ka UNRWA vai valsts, kurā tā darbojas, ir tīši nodarījusi kaitējumu vai liegusi personām palīdzību vai aizsardzību (darbības vai bezdarbības rezultātā), šādam pierādījumam, protams, būtu īpaša nozīme. Tomēr nav nepieciešams parādīt šāda veida nodomu saistībā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu. Kā Tiesa ir noteikusi 2021. gada 13. janvāra spriedumā Bundesrepublik Deutschland (Palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 67. punkts), ir jāņem vērā visi attiecīgie faktori.

75.

Tāpēc uzskatu – lai noskaidrotu, vai pieteikuma iesniedzēji, kas lūdz piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, ir bijuši spiesti atstāt UNRWA darbības teritoriju, nav nepieciešams pierādīt, ka UNRWA vai valsts, kurā tā darbojas, tīši ir nodarījusi kaitējumu vai liegusi palīdzību (darbību vai bezdarbības rezultātā). Toties ir jānoskaidro, kā Tiesa to ir norādījusi 2012. gada 19. decembra spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826, 65. punkts), vai šādi pieteikuma iesniedzēji vairs nesaņem UNRWA aizsardzību vai palīdzību tādu iemeslu dēļ, kurus viņi nespēj ietekmēt un kuri nav atkarīgi no viņu gribas. Turklāt šai palīdzībai vai aizsardzībai ir jābūt efektīvai.

76.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai palīdzībai, ko pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, piemēram, NVO, ir snieguši tādām personām kā pieteikuma iesniedzēji, ir nozīme Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma saistībā. Šajā kontekstā ir jāizvērtē arī tas, kāda loma ir valstij, kurā darbojas UNRWA.

77.

No Ženēvas konvencijas 1. panta D punkta un Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka abās šajās tiesību normās ir paredzēts tikai viens dalībnieks, kas sniedz palīdzību vai aizsardzību, proti, UNRWA ( 39 ).

78.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams, ja, pamatojoties uz visu atbilstošo elementu individuālu izvērtējumu, ir skaidrs, ka attiecīgais Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks ir personiskā smagas nedrošības situācijā un ka UNRWA, kuras palīdzību ieinteresētā persona ir lūgusi, nevar nodrošināt viņam dzīves apstākļus atbilstoši tai uzticētajai misijai, tāpēc šis palestīnietis no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ ir spiests atstāt UNRWA darbības teritoriju ( 40 ). Tiesa ir arī norādījusi – ja UNRWA sniedz faktisku aizsardzību vai palīdzību teritorijā, kurā darbojas tās mandāts, attiecīgajai personai ir jāspēj tajā uzturēties droši, “cienīgos dzīves apstākļos” ( 41 ).

79.

Lai gan Ženēvas konvencijas 1. panta D punkts, Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Tiesas judikatūra būtībā attiecas tikai uz UNRWA sniegto aizsardzību un palīdzību, uzskatu, ka šajā kontekstā nevar neņemt vērā, kādu lomu ieņem valsts, kurā UNRWA darbojas. Skaidrs, ka UNRWA nedarbojas tukšumā un ka attiecīgajai valstij ir izšķiroša loma, lai UNRWA varētu faktiski pildīt savu mandātu un nodrošināt attiecīgo personu dzīvi cienīgos apstākļos ( 42 ). Tas nozīmē, ka, vispārēji novērtējot visus attiecīgos apstākļus saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, ir jāņem vērā gan pozitīvā, gan negatīvā ietekme, ko rada valsts darbības, un tādu minētajā valstī dzīvojošo Palestīnas bēgļu kā pieteikuma iesniedzēji vispārējie drošības un dzīves apstākļi.

80.

Tādējādi, piemēram, ja Palestīnas bēgļiem ir faktiskas likumīgas tiesības uz izglītību un medicīnisko aprūpi, ko ilglaicīgi nodrošina attiecīgā valsts, uzskatu, ka šāda situācija būtu jāņem vērā, vispārēji novērtējot visus attiecīgos apstākļus saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu. Acīmredzami būtu mākslīgi koncentrēties vienīgi uz UNRWA sniegto aizsardzību vai palīdzību, jo tas, cik atbilstīgs ir praktiski sniegtās aizsardzības vai palīdzības apjoms, ir atkarīgs no konteksta, kādā šī aģentūra darbojas.

81.

Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, šķiet, tomēr izriet (tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai), ka Palestīnas bēgļi Libānā saskaras ar juridiskiem vai citiem de facto ierobežojumiem saņemt valsts pakalpojumus, piemēram, medicīnisko aprūpi un izglītību. Ja iesniedzējtiesa patiešām konstatēs, ka tas tā ir, šādos apstākļos būtu nereāli pieņemt, ka šādas aizsardzības vai palīdzības apjoma iespējamās nepilnības Palestīnas bēgļus neietekmēs būtiskāk nekā pārējo sabiedrību.

82.

Turklāt uzskatu (kā jau esmu to norādījis) – ja UNRWA misiju apgrūtina vai apdraud politiskās un ekonomiskās situācijas pasliktināšanās attiecīgajā valstī, nevis valsts tiešā darbība, šādiem apstākļiem arī ir būtiska nozīme, izvērtējot, vai ir piemērojams Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums.

83.

Turklāt šajā kontekstā nevar neņemt vērā nozīmīgo lomu, kāda ir tādiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem kā NVO ( 43 ). Tādējādi, piemēram, ja NVO rīkojas UNRWA aizbildnībā vai ja UNRWA ar to ir juridiski noslēgusi apakšlīgumu par aizsardzības vai palīdzības sniegšanu tās vārdā, šāda rīcība ir jāņem vērā, lai novērtētu UNRWA sniegtās aizsardzības vai palīdzības efektivitāti. Šādos apstākļos NVO visās izpausmēs rīkojas kā UNRWA pārstāvji.

84.

Turklāt es uzskatu, ka palīdzība, kuru sniedz NVO, kas rīkojas tās valsts aizbildnībā, kurā darbojas UNRWA un kurā šādas palīdzības sniegšana ir uzticēta ar līgumu, arī ir jāņem vērā ar nosacījumu – un tas ir kritiski svarīgs priekšnosacījums –, ka Palestīnas bēgļiem ir likumīgas tiesības saņemt aizsardzību un palīdzību, ko sniedz attiecīgās NVO, un šāda aizsardzība un palīdzība ir efektīva un ilglaicīga. Tas, ka tiek sniegta ad hoc vai pagaidu aizsardzība vai palīdzība, nebūs pietiekami.

85.

Visa cita palīdzība, kuru tādām personām kā pieteikuma iesniedzēji ir sniegušas NVO, kas nerīkojas UNRWA aizbildnībā/tās valsts aizbildnībā, kurā darbojas UNRWA, vai ko nav juridiski nolīgusi UNRWA/valsts, kurā darbojas UNRWA, aizsardzības vai pakalpojumu sniegšanai savā vārdā, neattiecas uz Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, jo šādas palīdzības pieejamību, efektivitāti un ilgumu nevar ne garantēt, ne arī pamatoti novērtēt. Šāda palīdzība, lai arī nenoliedzami ir vērtīga, pēc būtības ir nestabila un nenoturīga. Ar to nevar noskaidrot personas likumīgās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu.

86.

Tāpēc es uzskatu, ka aizsardzībai vai palīdzībai, ko Palestīnas bēgļiem sniedz tādi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki kā NVO, ir nozīme Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma saistībā, ja šīs NVO rīkojas UNRWA aizbildnībā vai ja UNRWA tās ir juridiski nolīgusi sniegt aizsardzību vai palīdzību UNRWA vārdā. Aizsardzībai vai palīdzībai, ko Palestīnas bēgļiem sniedz pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, ja tie rīkojas valsts, kurā darbojas UNRWA, aizbildnībā vai ja šī valsts tos ir juridiski nolīgusi sniegt aizsardzību vai palīdzību tās vārdā, arī ir nozīme Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma saistībā ar nosacījumu, ka attiecīgajiem bēgļiem ir likumīgas tiesības saņemt aizsardzību vai palīdzību, ko sniedz šie dalībnieki – NVO –, un ka šāda aizsardzība vai palīdzība ir efektīva un ilglaicīga. Savukārt, ja tiek sniegta tikai ad hoc vai pagaidu aizsardzība vai labdarība, tas nebūs pietiekami. Jebkurai citai palīdzībai, ko sniedz pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, nav nozīmes Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma saistībā, jo šādas palīdzības pieejamību, efektivitāti un ilglaicību nevar ne garantēt, ne arī pamatoti novērtēt.

87.

Attiecīgi ierosinu uz First‑tier Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) (Apvienotā Karaliste) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: