EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62020CC0245

Ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumi, 2021. gada 6. oktobris.
X un Z pret Autoriteit Persoonsgegevens.
Rechtbank Midden-Nederland lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Regula (ES) 2016/679 – Uzraudzības iestādes pilnvaras – 55. panta 3. punkts – Apstrādes darbības, ko veic tiesas, pildot savus uzdevumus – Jēdziens – Dokumentu, kas iegūti tiesas procesā un ietver personas datus, nodošana žurnālistam.
Lieta C-245/20.

Digital reports (Court Reports - general - 'Information on unpublished decisions' section)

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2021:822

 ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]

SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 6. oktobrī ( 1 )

Lieta C‑245/20

X,

Z

pret

Autoriteit Persoonsgegevens

(Rechtbank Midden‑Nederland (Centrālnīderlandes tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Regula (ES) 2016/679 – Uzraudzības iestādes kompetence – Personas datu apstrāde saistībā ar tiesas spriešanas funkcijas īstenošanu – Procesuālo dokumentu izpaušana žurnālistam

I. Ievads

1.

“Publiskums ir tiesiskuma dvēsele. Tas vislabāk veicina centību un ir drošākais no visiem aizsargiem pret nepiedienību. [..] Vienīgi ar publiskumu no tiesiskuma dzimst drošība. Ar publiskumu tiesiskuma templis pārtop par augstāko skolu, kurā tiek īstenoti vissvarīgākie morāles atzari [..].” ( 2 )

2.

Šie Jeremy Bentham vārdi, kas sarakstīti jau 19. gadsimta sākumā ( 3 ), joprojām nav zaudējuši savu pievilcību. Protams, konteksts toreiz bija ļoti atšķirīgs. Atklāta tiesa un tās publiskums bija jāaizstāv ne tikai pret dažiem apgaismotiem monarhiem (visbiežāk gan – ne pārāk apgaismotiem absolūtiem monarhiem), bet arī vai pat it īpaši – pret savdabīgu, joprojām izplatītu viduslaiku skatījumu uz tiesību būtību un tiesas procesu ( 4 ).

3.

Pamatlietā nav tiešu norāžu par tiesas tempļu pārtapšanu par skolām. Tomēr šķiet, ka Nīderlandē atklātas tiesas princips izpaužas tādējādi, ka tiesas sēdes dienā prese var piekļūt konkrētiem procesuāliem dokumentiem lietās, kuru izskatīšana tajā dienā ir paredzēta tiesā. Šādas piekļuves nolūks ir palīdzēt žurnālistiem labākā ziņu sniegšanā par izskatāmo lietu ( 5 ).

4.

Prasītāji šajā lietā ir fiziskas personas, kuras iebilst pret šo politiku. Viņi apgalvo, ka nav piekrituši tam, ka žurnālistam izpauž atsevišķus procesuālos dokumentus saistībā ar viņu lietu, ko izskata Raad van State (Valsts padome, Nīderlande). Prasītāji norādīja uz dažādu Regulā (ES) 2016/679 (turpmāk tekstā – “VDAR”) ( 6 ) noteiktu tiesību un pienākumu pārkāpumu. Tomēr atbildētāja, kas ir uzraudzības iestāde, uzskatīja, ka šādas sūdzības izvērtēšana nav tās kompetencē. Tās ieskatā konkrēto apstrādi veica valsts tiesa, “pildot savus uzdevumus” [saistībā ar tiesas spriešanas funkcijas īstenošanu] atbilstoši VDAR 55. panta 3. punktam.

5.

Tieši šādos apstākļos Rechtbank Midden‑Nederland (Centrālnīderlandes tiesa, Nīderlande) vēlas noskaidrot galvenokārt to, vai konkrētu procesuālo dokumentu izpaušana presei, lai nodrošinātu ziņu labāku sniegšanu plašsaziņas līdzekļos par lietu, kas tiek izskatīta atklātā tiesā, ir darbība, “ko veic tiesa, pildot savus uzdevumus” VDAR 55. panta 3. punkta izpratnē.

II. Atbilstošās tiesību normas

A.   Savienības tiesības

6.

VDAR 20. apsvērumā ir teikts:

“Kaut arī šī regula cita starpā ir piemērojama tiesu un citu tiesu iestāžu darbībai, Savienības vai dalībvalstu tiesību aktos varētu precizēt apstrādes darbības un apstrādes procedūras attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic tiesas un citas tiesu iestādes. Ja tiesa personas datus apstrādā, veicot tiesas spriešanas funkciju, šāda apstrāde nebūtu jāiekļauj uzraudzības iestādes kompetencē, lai nodrošinātu, ka tiesu iestādes ir neatkarīgas savu tiesu varas uzdevumu izpildē, tostarp lēmumu pieņemšanā. Šādu datu apstrādes darbību uzraudzību vajadzētu būt iespējai uzticēt attiecīgās dalībvalsts tiesu sistēmas konkrētām struktūrām, kurām jo īpaši būtu jānodrošina atbilstība šīs regulas noteikumiem, jāveicina tiesu iestāžu darbinieku informētība par to pienākumiem, kas ietverti šajā regulā, un jāizskata sūdzības par šādām datu apstrādes darbībām.”

7.

Saskaņā ar šīs regulas 2. panta 1. punktu:

“Šo regulu piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem.”

8.

VDAR 4. panta 2. punktā jēdziens “apstrāde” ir definēts šādi:

“jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus, saskaņošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana”.

9.

Šīs regulas 6. panta “Apstrādes likumīgums” attiecīgā daļa ir formulēta šādi:

“1.   Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:

[..]

e)

apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras;

f)

apstrāde ir vajadzīga pārziņa vai trešās personas leģitīmo interešu ievērošanai, izņemot, ja datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības, kurām nepieciešama personas datu aizsardzība, ir svarīgākas par šādām interesēm, jo īpaši, ja datu subjekts ir bērns.

Pirmās daļas f) apakšpunktu nepiemēro apstrādei, ko veic publiskas iestādes, pildot savus uzdevumus.

2.   Dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest konkrētākus noteikumus, lai šīs regulas noteikumu piemērošanu pielāgotu attiecībā uz apstrādi, ko veic, lai ievērotu 1. punkta c) un e) apakšpunktu, nosakot precīzāk konkrētas prasības apstrādei un citus pasākumus, ar ko nodrošina likumīgu un godprātīgu apstrādi, tostarp citās konkrētās apstrādes situācijās, kas paredzētas IX nodaļā.

3.   Šā panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā minēto apstrādes pamatu nosaka ar:

a)

Savienības tiesību aktiem; vai

b)

dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim.”

10.

Saskaņā ar VDAR 51. panta 1. punktu:

“Katra dalībvalsts paredz, ka viena vai vairākas neatkarīgas publiskas iestādes ir atbildīgas par šīs regulas piemērošanas uzraudzību, lai aizsargātu fizisku personu pamattiesības un pamatbrīvības saistībā ar apstrādi un veicinātu personas datu brīvu apriti Savienībā (“uzraudzības iestāde”).”

11.

Tomēr saskaņā ar šīs regulas 55. panta 3. punktu “uzraudzības iestādes nav kompetentas uzraudzīt apstrādes darbības, ko veic tiesa, pildot savus uzdevumus”.

B.   Valsts tiesību akti

12.

Ar 2016. gada 16. maijaUitvoeringswet AVG (turpmāk tekstā –“UAVG”) VDAR tiek ieviesta Nīderlandes tiesībās. Tā 6. pantā atbildētājai ir noteikts pienākums uzraudzīt VDAR ievērošanu Nīderlandē. UAVG netiek pārņemts VDAR 55. panta 3. punktā paredzētais izņēmums.

13.

2018. gada 31. maijāAfdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes administratīvo lietu palāta, Nīderlande) priekšsēdētājs, Centrale Raad van Beroep (Sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietu apelācijas tiesa, Nīderlande), un College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa, Nīderlande) tiesas vadība pieņēma noteikumus par personas datu apstrādi administratīvajās tiesās. Ar šiem noteikumiem tika izveidota AVG‑commissie bestuursrechtelijke colleges (Administratīvo tiesu komiteja VDAR jautājumos; turpmāk tekstā – “VDAR komiteja”). Šai komitejai ir pienākums konsultēt Raad van State (Valsts padome), Centrale Raad van Beroep (Sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietu apelācijas tiesa) un College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa) tiesas vadību par to, kā rīkoties gadījumos, kad ir sūdzības saistībā ar VDAR garantēto tiesību ievērošanu.

III. Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi

14.

2018. gada 30. oktobrīRaad van State (Valsts padome) izskatīja administratīvo tiesību strīdu starp Z (turpmāk tekstā – “pilsonis Z”) un Utrehtas [Utrecht] (Nīderlande) mēru (turpmāk tekstā – “mērs M”). Šajā strīdā X (turpmāk tekstā – “advokāts X”) rīkojās kā pilsoņa Z pārstāvis (turpmāk tekstā kopā – “prasītāji”) ( 7 ).

15.

Pēc šīs tiesas sēdes un klātesot advokātam X, pie pilsoņa Z vērsās persona, kura ar sevi iepazīstināja kā ar žurnālistu (turpmāk tekstā – “žurnālists Ž”). Šā žurnālista rīcībā bija vairāki procesuālie dokumenti no lietas materiāliem. Kad viņam jautāja par šiem dokumentiem, žurnālists Ž teica, ka piekļuve šiem dokumentiem viņam sniegta saskaņā ar tiesībām piekļūt lietas materiāliem, kādas žurnālistiem dod Raad van State (Valsts padome).

16.

Tajā pašā dienā advokāts X rakstīja Afdeling bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes administratīvo lietu palāta) priekšsēdētājam (turpmāk tekstā – “priekšsēdētājs P”), lai pārliecinātos, vai ir sniegta piekļuve lietas materiāliem un, ja ir, tad – kurš tādu ir sniedzis, un vai kopēšana ir notikusi saziņā ar Raad van State (Valsts padome) darbiniekiem vai ar viņu piekrišanu.

17.

2018. gada 21. novembra vēstulē priekšsēdētājs P atbildēja, ka dažreiz Raad van State (Valsts padome) žurnālistiem sniedz informāciju saistībā ar tiesa sēdēm. Tā to dara, tostarp ļaujot šo informāciju apskatīt žurnālistiem, kuri tajā dienā atrodas ēkā, lai ziņotu par konkrētas lietas izskatīšanu. Šī informācija ietver prasības pieteikuma (vai paziņojuma par apelāciju), iebildumu raksta un, ja tā ir apelācijas sūdzība, rechtbank (apgabaltiesa, Nīderlande) nolēmuma kopijas. Šīm kopijām var piekļūt tikai tiesas sēdes dienā, proti, šī informācija plašsaziņas līdzekļiem netiek sūtīta vai izplatīta iepriekš. Attiecīgos dokumentus nevar iznest no konkrētās tiesas ēkas, un tos nevar ņemt uz mājām. Tiesas sēdes dienas beigās Raad van State (Valsts padome) Komunikācijas departamenta darbinieki kopijas iznīcina.

18.

Pilsonis Z un advokāts X lūdza, lai Autoriteit Persoonsgegevens (Datu aizsardzības iestāde, Nīderlande) administratīvi iejauktos. Šī iestāde konstatēja, ka tai nav kompetences, un pārsūtīja šos lūgumus VDAR komitejai.

19.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka Raad van State (Valsts padome) pieņemtā žurnālistu piekļuves politika nozīmē, ka trešām personām, kuras nav tiesvedības dalībnieki, ir piekļuve noteiktiem tiesvedības dalībnieku, kā arī attiecīgā gadījumā – to pilnvarotā(‑o) pārstāvja(‑u) personas datiem. Šajos procesuālajos dokumentos var būt personas dati, piemēram, no pilnvarotas personas veidlapas, kā rezultātā šo personu var identificēt. Tajos var būt arī viens vai vairāki prasītāja un/vai citu personu (īpašu) personas datu veidi, piemēram, informācija par sodāmību, komercinformācija vai medicīniska informācija.

20.

Šajā lietā konkrēto procesuālo dokumentu izpaušana nozīmēja, ka žurnālistam Ž bija piekļuve apelācijas sūdzībai, iebildumu rakstam un zemākas instances tiesas nolēmumam. Tādējādi viņam bija piekļuve prasītāju pamatlietā atsevišķiem personas datiem, konkrēti, advokāta X vārdam un adresei, kā arī pilsoņa Z “iedzīvotāja identifikācijas numuram”.

21.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda piekļuve procesuālajiem dokumentiem un šo dokumentu kopiju (īslaicīga) sniegšana ir personas datu “apstrāde” VDAR 4. panta 2. punkta izpratnē. Tā norāda, ka šāda apstrāde ir notikusi bez prasītāju piekrišanas. Tomēr, lai noteiktu, vai Autoriteit Persoonsgegevens (Datu aizsardzības iestāde) patiešām varēja secināt, ka tās kompetencē nav pārbaudīt Raad van State (Valsts padome) lēmumu sniegt piekļuvi konkrētajiem procesuālajiem dokumentiem, iesniedzējtiesai ir jāinterpretē VDAR 55. panta 3. punktā ietvertā frāze “tiesa, pildot savus uzdevumus”.

22.

Tā kā tai ir šaubas par to, vai Raad van State (Valsts padome) ir rīkojusies kā “tiesa, pildot savus uzdevumus”, VDAR 55. panta 3. punkta izpratnē, izpaužot žurnālistam Ž dokumentus no lietas materiāliem strīdā starp pilsoni Z un mēru M, lai šis žurnālists varētu labāk ziņot par tiesas sēdi šajā lietā, Rechtbank Midden‑Nederland (Centrālnīderlandes tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [VDAR] 55. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar formulējumu “apstrādes darbības, ko veic tiesa, pildot savus uzdevumus,” var tikt saprasta tiesu iestādes veikta piekļuves piešķiršana procesuālajiem dokumentiem, kas ietver personas datus, turklāt šī piekļuve tiek piešķirta, nododot žurnālista rīcībā šo procesuālo dokumentu kopijas, kā tas ir norādīts lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu?

1a)

Vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nozīme tam, vai valsts uzraudzības iestādes veiktā šāda veida datu apstrādes uzraudzība ietekmē neatkarīgu tiesas spriešanu atsevišķās lietās?

1b)

Vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nozīme tam, ka saskaņā ar tiesu iestādes norādīto, datu apstrādes veids un mērķis ir informēt žurnālistu un tādējādi dot viņam iespēju labāk ziņot par atklātu tiesas sēdi tiesvedības ietvaros, kas ir nepieciešams atklātības un tiesvedības pārskatāmības principa ievērošanai?

1c)

Vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nozīme tam, vai datu apstrāde ir balstīta uz skaidru juridisko pamatu valsts tiesiskajā regulējumā?”

23.

Rakstveida apsvērumus ir iesniedzis pilsonis Z, Autoriteit Persoonsgegevens (Datu aizsardzības iestāde), Spānijas, Nīderlandes, Polijas un Somijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Autoriteit Persoonsgegevens (Datu aizsardzības iestāde), Spānijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija sniedza arī mutiskus apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 14. jūlijā.

IV. Vērtējums

24.

Turpmāk ir izklāstīta šo secinājumu struktūra. Sākšu ar dažām īsām piezīmēm par pieņemamību (A). Tad pievērsīšos VDAR 55. panta 3. punktam un apspriedīšu šīs tiesību normas materiālos un institucionālos elementus (B). Pēc tam savus apsvērumus attiecināšu uz konkrēto lietu (C). Nobeigšu ar dažām piezīmēm par galveno jautājumu, kas šajā lietā skar un vienlaikus arī neskar VDAR piemērošanu valstu tiesām (D).

A.   Pieņemamība

25.

Pilsonis Z apgalvo, ka uzdotie jautājumi ir hipotētiski un tātad – nepieņemami. Viņš lūdza veikt izpildes pasākumu ne tikai tādēļ, ka piekļuves politika, iespējams, neatbilst VDAR, bet arī tādēļ, ka par datu noplūdi (proti, personas datu izpaušanu žurnālistam bez piekrišanas) nav paziņots laikus. Turklāt iesniedzējtiesas rīkojumā par prejudiciālu nolēmumu esot trūkumi faktu ziņā, jo konkrētos procesuālos dokumentus izpauda nevis Raad van State (Valsts padome), bet gan tās Komunikāciju departamenta darbinieki. Tā rezultātā, tā kā iesniedzējtiesas rīkojumu nav izdevusi tiesa VDAR 55. panta 3. punkta izpratnē, šajā departamentā uzraudzīt datu apstrādi esot bijis Autoriteit Persoonsgegevens (Datu aizsardzības iestāde) kompetencē.

26.

Ierosinu šos prasījumus noraidīt.

27.

Uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju principā attiecas atbilstības prezumpcija ( 8 ). Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 9 ). Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā par tiem ir jālemj ( 10 ).

28.

Tā tas noteikti ir strīdā pamatlietā. Iesniedzējtiesai ir jāpiemēro VDAR un konkrēti tās 55. panta 3. punkts, lai noteiktu, kādā mērā (un vai vispār) Autoriteit Persoonsgegevens (Datu aizsardzības iestāde) kompetencē bija uzraudzīt personas datu apstrādi Raad van State (Valsts padome). Tā kā tai ir vajadzīgi norādījumi par šīs tiesību normas interpretāciju, tā ir tiesīga uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu.

29.

Turklāt tikai iesniedzējtiesas kompetencē ir definēt faktiskos apstākļus, attiecībā uz kuriem tā lūdz Tiesas norādījumus ( 11 ). Tādējādi, pat ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu faktu ziņā varētu būt ar trūkumiem, Tiesai tomēr nav jāapšauba iesniedzējtiesas rīkojuma pilnīgums un nav arī jāizsaka viedoklis par konkrētu valsts tiesību normu vai prakses interpretāciju.

30.

Katrā ziņā jautājums par to, kurš ko ir izpaudis un atbilstoši kura norādījumiem, ir jautājums pēc būtības, kuram var būt nozīme tad, kad iesniedzējtiesa piemēros VDAR un šīs Tiesas sniegtos norādījumus. Tomēr šis jautājums neattiecas uz lietas pieņemamību.

31.

Līdz ar to šī lieta ir acīmredzami pieņemama.

B.   VDAR 55. panta 3. punkts

32.

Ir skaidrs, ka VDAR ir paredzēts tam, lai to piemērotu dalībvalstu tiesām. Proti, šī regula ir piemērojama visām darbībām vai darbību kopumam, kas veiktas ar personas datiem. Nav paredzēts institucionāla rakstura izņēmums attiecībā uz tiesām vai kādām citām īpašām valsts iestādēm ( 12 ). VDAR ir iecerēta kā tāda, kas nešķiro pēc institūcijām ( 13 ). Tā skar jebkādas un visas darbības saistībā ar personas datu apstrādi neatkarīgi no to rakstura. Visbeidzot, VDAR 20. apsvērumā tiek apstiprināta šī likumdošanas struktūra, skaidri norādot, ka tā “cita starpā ir piemērojama tiesu un citu tiesu iestāžu darbībai”.

33.

No VDAR paredzēto noteikumu materiālās piemērojamības nodalāms, tomēr kaut kādā ziņā arī ar to nedalāmi saistīts, ir noteikumu ievērošanas uzraudzības jautājums. Tik tiešām, to, “kuru uzraudzīt” kaut kādā ziņā var nodalīt no tā, “kas ir jāuzrauga”. Tomēr pastāv nepieciešama saikne. Iesākumā, ja atsevišķi noteikumi nebūtu pat materiāli piemērojami vai ja no tiem būtu plaši izņēmumi, tad nebūtu vajadzības apspriest nekādus uzraudzības jautājumus. Proti, nebūtu nekā, ko uzraudzīt.

34.

Uzraudzības kompetences jautājums tiek skarts VDAR 55. pantā. Ar šo tiesību normu tiek ievadīta VDAR VI nodaļas (“Neatkarīgas uzraudzības iestādes”) 2. iedaļa (“Kompetence, uzdevumi un pilnvaras”). Šādā ietvarā [šīs regulas] 55. punktā ir paredzēta trīs veidu kompetence.

35.

Pirmkārt, VDAR 55. panta 1. punktā dalībvalstīm tiek prasīts noteikt uzraudzības iestādes, lai nodrošinātu VDAR ievērošanu un tiktu izpildīti dažādu iesaistīto personu pienākumi ( 14 ). Katrai valsts uzraudzības iestādei attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir tai ar VDAR piešķirtas pilnvaras.

36.

Otrkārt, šīs pašas regulas 55. panta 2. punktā ir paredzēta konkrētās dalībvalsts uzraudzības iestādes kompetence attiecībā uz apstrādi, kuru veic valsts iestāde vai privāta struktūra, kas darbojas saskaņā ar 6. panta 1. punkta c) vai e) apakšpunktu. Tādējādi šajā tiesību normā ir paredzēts izņēmums no 56. panta 1. punkta, kurā savukārt vadošajai uzraudzības iestādei ir piešķirta kompetence pārrobežu apstrādes gadījumos.

37.

Treškārt, tieši šajā kontekstā ar VDAR 55. panta 3. punktu tiek izcelta cita īpaša veida apstrāde, proti, apstrāde, ko veic tiesa, pildot savus uzdevumus. “Parastajām” uzraudzības iestādēm, [kas izveidotas] atbilstoši VDAR 55. panta 1. punktam, nav kompetences attiecībā uz šīm darbībām. Turpretī VDAR 20. apsvērumā tiek paskaidrots, ka “šādu datu apstrādes darbību uzraudzību vajadzētu būt iespējai uzticēt attiecīgās dalībvalsts tiesu sistēmas konkrētām struktūrām”.

38.

No šādas likumdošanas struktūras izdaru divus secinājumus.

39.

Pirmkārt, VDAR 55. un 56. pants galvenokārt attiecas uz kompetenču piešķiršanu. Šādā kontekstā varbūt varētu argumentēt, ka VDAR 55. panta 1. punkts ir jāuzskata par “noteikumu”, savukārt visas pārējās tiesību normas, tostarp VDAR 55. panta 3. punktu, varētu uzskatīt par“izņēmumiem”. Taču Tiesa nesen atteicās sekot šādai loģikai ( 15 ). Manuprāt, pamatoti: VDAR 55. un 56. pants attiecas uz kompetenču piešķiršanu pēc teritorijas, veida un iesaistīto personu rādītājiem. Šī struktūra noteikti netiktu atzīta, ja zināmā mērā vienkāršoto pieeju, ka “visi izņēmumi ir interpretējami sašaurināti”, kas palienēta no VDAR 2. panta 2. punkta konteksta, attiecinātu uz diezgan trauslo kompetenču sadalījuma tīklu.

40.

Otrkārt, VDAR 55. panta 3. punkts ir piemērojams ar diviem nosacījumiem. Tai ir jābūt “apstrādes darbībai” VDAR izpratnē (1). Pēc tam – tā ir jāveic “tiesa[i], pildot savus uzdevumus” (2). Un tikai tad var konstatēt, kurai iestādei ir pienākums uzraudzīt VDAR ievērošanu šajā darbībā. Tagad pievērsīšos abiem šiem nosacījumiem.

1. Materiālais elements: “apstrādes darbība”?

a) Spēkā esošie tiesību akti

41.

VDAR piemērošanas joma ir noteikta plaši. Saskaņā ar VDAR 2. panta 1. punktu šo regulu piemēro “personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem”.

42.

Ar 4. panta 2. punktu tiek papildināts, ka “apstrāde” ir “jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem”, kā piemēru minot “izpaušan[u], nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus”. Šis jēdziens ir interpretēts tādējādi, ka tas attiecas uz visu darījumu, kas ietver personas datus, ķēdi ( 16 ).

43.

VDAR 4. panta 6. punktā “kartotēka” ir definēta kā “jebkurš strukturēts personas datu kopums, kas ir pieejams saskaņā ar konkrētiem kritērijiem, neatkarīgi no tā, vai datu kopums ir centralizēts, decentralizēts vai izkliedēts, pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju”. Ņemot vērā šo plašo formulējumu, Tiesa ir nospriedusi, ka nav prasību par “kartotēkas” struktūru, ja vien personas dati ir sakārtoti tā, ka tos ir viegli izmantot ( 17 ).

44.

Visi šie elementi kopumā nozīmē, ka personas datu apstrāde VDAR izpratnē notiek tad, ja ir i) personas dati, ii) kas tiek apstrādāti, iii) izmantojot automatizētus līdzekļus, vai tie ir iekļauti kartotēkā. No šāda viedokļa raugoties, kas tad ir šajā lietā aplūkotā apstrādes darbība?

45.

No lietas materiāliem, šķiet, izriet, ka pilsonis Z iebilst pret to, ka trīs procesuālie dokumenti ir parādīti žurnālistam Ž, lai viņš varētu labāk ziņot par tiesas sēdi, kurā piedalījās pilsonis Z un mērs M. Tādējādi Raad van State (Valsts padome), rīkojoties kā uzraugs, bez datu subjekta piekrišanas ir izpaudusi šajos dokumentos (vismaz dažos no tiem) ietvertos personas datus, kas tādējādi ir uzskatāma par (iespējams, nelikumīgu) apstrādes darbību VDAR 4. panta 2. punkta izpratnē.

46.

Šķiet, ka nav domstarpību par to, ka konkrētajos procesuālajos dokumentos bija ietverti daži personas dati VDAR 4. panta 1. punkta izpratnē. Tāda informācija kā advokāta X vārds un adrese, kā arī pilsoņa Z “iedzīvotāja identifikācijas numurs” acīmredzami attiecas “uz identificētu vai identificējamu [..] personu” ( 18 ).

47.

Lietas dalībnieki, šķiet, arī neapstrīd to, ka ir bijusi apstrādes darbība VDAR 4. panta 2. punkta izpratnē. Tomēr šeit varētu rasties šaubas. Kas tieši bija konkrētā apstrādes darbība ( 19 ), kurai ir piemērojama VDAR?

48.

Acīmredzamākā izvēle šajā ziņā ir tāda, ka Raad van State (Valsts padome) darbinieki konkrētos dokumentus ir “izpau[duši], nosūtot” ( 20 ) tos trešai personai. Judikatūrā ir pamats šādam pieņēmumam, jo Tiesa ir atzinusi, ka personas datu paziņošana ( 21 ) vai vispārēja izpaušana ( 22 ) ir “apstrāde” VDAR 4. panta 2. punkta izpratnē.

49.

Tomēr saskaņā ar VDAR 2. panta 1. punktu šai darbībai vismaz daļēji ir jānotiek, izmantojot automatizētus līdzekļus. Lietas materiālos nekas nav teikts par to, vai šādi automatizēti līdzekļi ir izmantoti šajā darbībā. Mūsdienu sabiedrībā noteikti kādā brīdī tiks izmantoti vismaz kaut kādi automatizēti līdzekļi. Turklāt, tā kā jāņem vērā visa apstrādes darbību ķēde ( 23 ), ja kāds kādā brīdī pirms konkrēto procesuālo dokumentu izpaušanas ir vai nu skenējis, kopējis, izdrukājis, elektroniski nosūtījis vai kā citādi ieguvis šos dokumentus no datubāzes, tad šāda apstrāde vismaz daļēji ir notikusi, izmantojot automatizētus līdzekļus VDAR 2. panta 1. punkta izpratnē.

50.

Alternatīvi un katrā ziņā personas dati acīmredzot tika iegūti no pašas konkrētās lietas materiāliem ar nolūku tos izpaust žurnālistam Ž. No tā loģiski izriet, ka Raad van State (Valsts padome) šādus lietas materiālus ir izveidojusi, izmantojot kaut kādu identifikācijas informāciju (lietas numurs, strīda datums vai iesaistīto pušu vārdi vai nosaukumi). Šādi lietas materiāli, varētu pat teikt, ka pēc definīcijas, ir “kartotēka” VDAR 4. panta 6.punkta izpratnē, jo tajos ir ietverts strukturēts (personas) datu kopums, kas ir pieejams atbilstoši īpašiem kritērijiem ( 24 ).

51.

Tādējādi, pat ja neņem vērā VDAR 2. panta 1. punkta definīcijas daļu “ar automatizētiem līdzekļiem”, ir diezgan skaidrs, ka trīs dokumenti, kas izņemti un nokopēti no lietas materiāliem valsts tiesā, ir daļa no kartotēkas, proti, no pašas lietas materiāliem.

52.

Visbeidzot, šajā lietā nav piemērojams neviens no VDAR 2. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem, kas ir interpretējami šauri ( 25 ). Attiecīgo dokumentu izpaušana nav “ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas”, vismaz ne tādā nozīmē, kādā Tiesa šo teikuma daļu ir interpretējusi šajā īpašajā kontekstā. Varētu uzskatīt, ka procesuālo dokumentu izpaušana valsts tiesu tiesvedībās neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un noteikti ne klasiskajā nozīmē – ka to reglamentē kāds Savienības tiesību akts. Tomēr nesenajā Tiesas spriedumā Latvijas Republikas Saeima (Soda punkti) VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums tika interpretēts tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz dalībvalstu būtiskajām funkcijām, ja šīs funkcijas var iekļaut vienā kategorijā ar valsts drošību ( 26 ). Ja pat ceļu satiksmes drošību neatzīst par tādu, kas atbilst VDAR 16. apsvērumam ( 27 ), tad ir maz ticams, ka par tādu atzīs atklātu tiesu.

53.

Turklāt nekas neliecina par to, ka izpaušana šajā lietā attiecās uz izmeklēšanu par noziedzīgiem nodarījumiem vai kriminālsodu izpildi (pat ja kaut kāda attālināti saistīta iemesla dēļ tas būtu jādara šādos apstākļos) ( 28 ). Līdz ar to ir izslēgta arī VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta piemērojamība.

54.

Noslēgumā, ņemot vērā VDAR 2. panta 1. punkta, 4. panta 2. punkta un 4. panta 6. punkta plašo formulējumu un interpretāciju, kā arī VDAR 2. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu ļoti ierobežoto tvērumu, šķiet, ka procesuālo dokumentu izpaušana šajā lietā ietilpst VDAR materiālās piemērošanas jomā, vai nu kā pilnīgi vai daļēji automatizēta personas datu apstrādes darbība, vai arī kā šādu datu, kas ir daļa no kartotēkas, apstrāde.

b) Vai likums ir pareizs?

55.

Sniedzot žurnālistam trīs procesuālos dokumentus, lai viņš varētu labāk saprast mutvārdu procesu, par kuru viņam jāziņo, personas dati tiek apstrādāti atbilstoši VDAR. Šis secinājums vienlaikus ir gan atbilde, gan arī problēmas formulējums. Cilvēki ir sabiedriskas būtnes. Vairumā gadījumu mūsu mijiedarbība ietver dažāda veida informācijas apmaiņu, visbiežāk ar citiem cilvēkiem. Vai VDAR būtu jāattiecina uz jebkādu un būtībā katru informācijas apmaiņu?

56.

Vai tad, ja kādu vakaru dodos uz krogu un četriem draugiem pie galda publiskā vietā (tādējādi, iespējams, neatbilstot VDAR 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētajam personiska vai mājsaimnieciska pasākuma izņēmumam ( 29 )) izsaku diezgan neglaimojošu piezīmi par savu kaimiņu, ietverot viņa personas datus, kurus nupat esmu saņēmis e‑pastā (tādējādi izmantojot automatizētus līdzekļus un/vai daļu no manas kartotēkas), es kļūstu par šo datu pārzini un pēkšņi uz mani attiecas visi (diezgan smagnējie) VDAR pienākumi? Tā kā mans kaimiņš nekad nav devis piekrišanu šai apstrādei (izpaušana nosūtot) un tā kā tenkošana nekādi nevarētu būt viens no VDAR 6. pantā uzskaitītajiem leģitīmajiem iemesliem ( 30 ), tad ar šo izpaušanu es noteikti pārkāpju vairākas VDAR normas, tostarp, vairumu no III nodaļā ietvertajām datu subjekta tiesībām.

57.

Tiesas sēdē, atbildot uz šādiem patiešām dīvainiem ģenerāladvokāta jautājumiem, Komisija uzsvēra, ka VDAR piemērošanas jomai ir robežas. Taču tā nevarēja paskaidrot, kur tieši šīs robežas atrodas. Tā pieļāva, ka pat nejauša personas datu “apstrāde”, šķiet, ir pamats šīs regulas un tātad no tās izrietošo tiesību un pienākumu piemērošanai ( 31 ).

58.

Tieši tāds ir jautājums, kas ir kārtējo reizi uzradies šajā lietā: vai VDAR piemērošanas joma vispār nebūt materiāli jāierobežo? Vai visa veida cilvēciska mijiedarbība, kurā tiek izpausta informācija par citiem cilvēkiem, neatkarīgi no veida, kādā tā tiek izpausta, ir jāpakļauj tās diezgan apgrūtinošajiem noteikumiem?

59.

Šajā jaunajā laikmetā ar nebeidzamu virzību uz arvien pieaugošu automatizāciju, šķiet, ka gandrīz jebkuru darbības aspektu agrāk vai vēlāk varēs pieslēgt ierīcei, kurai arvien vairāk būs arī sava datu apstrādes jauda. Vairumā gadījumu šādu datu izmantošana ir pakārtota vai arī ir de minimis izmantošana, un tādējādi daudzos gadījumos nekāda “īsta” apstrāde netiek veikta. Tomēr joprojām šķiet, ka ne darbības būtībai (tikai pārsūtīšana pretstatā reālam darbam ar datiem), ne iespējamās izpaušanas veidam (rakstveidā, manuāli vai elektroniski pretstatā mutiskam veidam), ne arī personas datu apjomam (nav de minimis noteikuma, nekādas atšķirības starp individuālu datu izpaušanu attiecībā uz konkrētu personu pretstatā darbam ar datu kopumu) nav nozīmes attiecībā uz VDAR piemērojamību.

60.

Esmu pārliecināts, ka neesmu pirmais, kas mulst par to, cik plaša acīmredzot var būt “apstrādes darbība” VDAR vai iepriekš – Direktīvas 95/46/EK ( 32 ) izpratnē. Secinājumos lietā Komisija/Bavarian Lager ģenerāladvokāte E. Šarpstone [ESharpston] mēģināja ierosināt noteikt kaut kādu minimālo slieksni, kuru sasniedzot, konstatē apstrādes darbību ( 33 ).

61.

29. panta Datu aizsardzības grupa jau iepriekš bija piedāvājusi vēl piesardzīgāku pieeju jēdzieniem “personas dati” un “apstrāde” ( 34 ). Tā norādīja, ka “ar to vien, ka konkrēto situāciju var uzskatīt par tādu, kas ietver “personas datu apstrādi” šīs definīcijas izpratnē, nepietiek, lai noteiktu, ka uz šo situāciju attiecas [Direktīvas 95/46] noteikumi, it īpaši saskaņā ar tās 3. pantu” ( 35 ). Tā arī uzsvēra, ka “noteikumu par datu aizsardzību piemērošanas joma nedrīkst būt pārspīlēta”. Tā pat diezgan saprātīgi paredzēja, ka “katras direktīvas normas mehāniska piemērošana” varētu novest pie “pārmērīgi smagām, vai pat absurdām sekām” ( 36 ).

62.

Varbūt vajadzētu vismaz, lai konkrētie personas dati būtu grozīti, mainīti, ietekmēti vai kā citādi apstrādāti to “pievienotās vērtības” vai “godprātīgas izmantošanas” izpratnē. Alternatīvi vai saistīti ir jāuzsver automatizētu līdzekļu jēdziens, kas izslēdz jebkādu citu vienkāršu izpaušanas veidu, izmantojot neautomatizētus līdzekļus, vai nu mutiski, vai vienkārši apskatot rakstveida dokumentu. Šāda vai citāda līdzīga minimālā sliekšņa pievienošana varētu palīdzēt datu aizsardzības noteikumus no jauna vērst tieši uz darbībām, kuras sākumā bija paredzēts izķert ( 37 ), neskarot šādu nejaušu, pakārtotu vai minimālu personas datu izmantošanu, kas citādi izsauktu VDAR tiesību un pienākumu piemērošanu visā to varenībā.

63.

Lai nu kā, neignorēju to, ka Tiesa virspalātā samērā nesen jau ir noraidījusi jebkāda šāda testa izmantošanu lietā Komisija/Bavarian Lager ( 38 ). Līdzīgi Tiesa kopš tā laika ir turpinājusi diezgan ekspansīvu pieeju Direktīvas 95/46 un VDAR piemērošanas jomas interpretēšanā ( 39 ).

64.

Līdz ar to šā iemesla dēļ man ir jāsecina, ka arī šajā lietā ir notikusi personas datu apstrāde VDAR 2. panta 1. punkta izpratnē un tātad arī šīs regulas 55. panta 3. punkta izpratnē.

65.

Taču man ir aizdomas, ka vai nu Tiesai, vai pat arī Savienības likumdevējam kādreiz būs jāatgriežas pie VDAR piemērošanas jomas. Pašreizējās pieejas rezultātā VDAR pakāpeniski pārveidojas par vienu no Savienības tiesībās visvairāk de facto pārkāptajiem tiesību ietvariem. Šāda situācija ne vienmēr ir apzināti radīta. Tā drīzāk ir VDAR piemērošanas pārspīlējuma dabisks blakusprodukts, kas savukārt noved pie tā, ka personas vienkārši ir svētlaimīgā neziņā par to, ka VDAR attiecas arī uz viņu darbībām. Lai gan noteikti ir iespējams, ka šāda personas datu aizsardzība joprojām var “kalpot cilvēkam” ( 40 ), tomēr esmu diezgan pārliecināts, ka ignorēšana [likuma] nesaprātīguma dēļ patiesībā labi nekalpo vai pat neveicina jebkāda likuma, tostarp VDAR, autoritāti vai leģitimitāti.

2. Institucionālais elements: “tiesa, pildot savus uzdevumus”?

66.

Pēc tam, kad ir atzīta “apstrādes darbības” esamība VDAR 55. panta 3. punkta izpratnē, ir jāizpēta otrs šajā tiesību normā ietvertais institucionālais elements. Kā ir interpretējama frāze “tiesa, pildot savus uzdevumus”?

67.

Šīs tiesību normas mērķis ir nošķirt darbības, kuras būtu jāuzskata par tādām, ko veic “tiesa, pildot savus uzdevumus”, no darbībām, kas neietilpst šajā kategorijā, t.i., iespējams, administratīviem uzdevumiem. Līdzīgs nošķīrums ir rodams dažādos citos likumdošanas kontekstos, it īpaši attiecībā uz piekļuvi dokumentiem un pārskatāmības principu, kas paredzēts LESD 15. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā ( 41 ). Tomēr, pārbaudot pamatīgāk, VDAR 55. panta 3. punkts, šķiet, pats par sevi ir īpaša tiesību norma.

68.

Komisija norāda, ka frāze “tiesa, pildot savus uzdevumus” ir jāaplūko pavisam funkcionāli un ka tā ir interpretējama šauri. Tā uzskata, ka īpaši ir jāņem vērā VDAR 20. apsvērums un mērķis saglabāt tiesu iestāžu neatkarību. Raugoties no šāda viedokļa, vienīgi uz darbībām, kurām ir vai varētu būt tieša saikne ar tiesas “nolēmumu pieņemšanu”, būtu jāattiecina frāze “tiesa, pildot savus uzdevumus”, līdz ar to tikai uz šīm darbībām neattiektos kompetento uzraudzības iestāžu pilnvaras.

69.

Visi pārējie šīs tiesvedības dalībnieki ir pretējās domās. Būtībā tie apgalvo, ka vārda “tostarp” izmantošana VDAR 20. apsvērumā norāda uz to, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies, lai frāzi “tiesa, pildot savus uzdevumus” interpretētu šauri, un tiesu neatkarības aizsardzības mērķis ir jāinterpretē plaši.

70.

Es lielā mērā piekrītu šai pēdējai nostājai.

71.

VDAR 55. panta 3. punktā ir definētas kompetentās uzraudzības iestādes uzraudzības pilnvaras. Komisija tiesas sēdē pamatoti norādīja, ka runa nav par izņēmumu no vispārējās uzraudzības prasības. Ja apstrādes darbība ietilpst VDAR materiālajā piemērošanas jomā, uz to tātad attiecas prasība par neatkarīgas iestādes uzraudzību atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 8. panta 3. punktam un – vispārīgāk – LESD 16. panta 2. punktam. Šo uzraudzību veic cita struktūra, kas nav atbilstoši VDAR 51. panta 1. punktam noteiktā uzraudzības iestāde.

72.

Lai uzraudzības pilnvaras piešķirtu citai struktūrai, kas nav vispārējās uzraudzības iestāde VDAR 55. panta 1. punkta izpratnē, šīs regulas 55. panta 3. punktā ir prasīts, lai papildus apstrādes darbībai būtu, pirmkārt, iesaistīta arī konkrēta veida institūcija (“tiesa”) un, otrkārt, lai šīs tiesas veiktu konkrētu darbību (“tiesa, pildot savus uzdevumus”). Tas nozīmē, ka pārbaude ir jāveic, ņemot vērā abas pazīmes.

73.

Attiecībā uz pirmo ir skaidrs, ka ārpus LESD 267. panta automātiski patstāvīgās jomas jēdziens “tiesa” nozīmē struktūru, kas ietilpst dalībvalstu tiesu struktūrā un kas tiek par tādu atzīta ( 42 ). Kā jau iepriekš esmu minējis un kā to tiesas sēdē norādīja Nīderlandes valdība, attiecībā uz šiem subjektu veidiem, to funkcijas “tiesas spriešanas” būtība ir noteikums, bet jebkādu “pārvaldes” darbību veikšana ir jāuzskata par izņēmumu, ņemot vērā, ka šādas darbības papildina vai arī noved pie tiesu galvenās funkcijas, proti, tiesas spriešanas ( 43 ). Citiem vārdiem sakot, ja konkrētā struktūra ir noteikta kā “tiesa” dalībvalstu tiesu sistēmā, tad tiek automātiski pieņemts, ka tā rīkojas “pildot, [tiesas] uzdevumus”, ja vien konkrētajā gadījumā nav pierādīts pretējais ( 44 ).

74.

Attiecībā uz otro, šo institucionālo noteikšanu tad funkcionāli koriģē, novērtējot konkrētās darbības veidu un raksturu ( 45 ). Autoriteit Persoonsgegevens (Datu aizsardzības iestāde) un Spānijas un Nīderlandes valdības pareizi norāda uz VDAR 20. apsvērumu, lai uzsvērtu, ka īpašajā VDAR 55. panta 3. punkta gadījumā šī korekcija ir jāinterpretē plaši.

75.

Iesākumā tomēr vēlētos uzsvērt, ka VDAR 55. panta 3. punkta definīcijā pareizi ir ietverti divi definīcijas elementi: institucionālais elements un funkcionāla korekcija (vai pielāgojums). Tā tas ir tāpēc, ka definīcija loģiski vēlas ietvert konkrētas funkcijas (tiesas uzdevumus) konkrētās institūcijās (tiesās). Šī definīcija nav un arī nevar būt izteikti funkcionāla. Ja tas tā būtu un ja “tiesa, pildot savus uzdevumus”, prevalētu pār jēdzienu “tiesa”, tad citas dalībvalstu struktūras un iestādes, kas atsevišķos gadījumos pilda dažas tiesas funkcijas, varētu vēlēties tikt atzītas par struktūrām, kas ir ārpus 55. panta 1. punktā minēto uzraudzības iestāžu kompetences. Tomēr VDAR 55. panta 3. punkts attiecas tikai uz tiesām, kas pilda savus uzdevumus. Tas neietver struktūras, kas pilda [tiesu] uzdevumus.

76.

Kāpēc otrajā solī frāze “tiesas, pildot savus uzdevumus” būtu jāinterpretē plaši, tādējādi visticamāk ietverot, nevis izslēdzot marginālas situācijas?

77.

Pirmkārt, pretēji Komisijai, nepiekrītu domai, ka saikne starp VDAR 55. panta 1. un 3. punktu ir reducējama līdz vienkāršotai “noteikums – izņēmums” loģikai. Kā jau izskaidrots iepriekš ( 46 ), ar VDAR 55. un 56. pantu tiek izveidota detalizēta pārraudzības piešķiršanas sistēma attiecībā uz noteiktām teritorijām, noteiktiem apstrādes veidiem un noteiktiem dalībniekiem.

78.

Otrkārt, varētu atcerēties, ka VDAR 20. apsvēruma otrajā teikumā ir teikts, ka, “ja tiesa personas datus apstrādā, veicot tiesas spriešanas funkciju, šāda apstrāde nebūtu jāiekļauj uzraudzības iestādes kompetencē, lai nodrošinātu, ka tiesu iestādes ir neatkarīgas savu tiesu varas uzdevumu izpildē, tostarp lēmumu pieņemšanā” ( 47 ).

79.

Šajā kontekstā vārdi “lai” un “tostarp” norāda uz to, ka frāze “tiesa, pildot savus uzdevumus” ir jāinterpretē plaši.

80.

Pirmām kārtām, “lai” šajā teikumā paskaidro mērķi, nevis ierobežojumu. Tas ar abstraktu apgalvojumu norāda, ka VDAR 55. panta 3. punktā paredzētās kompetences piešķiršanas mērķis ir aizsargāt tiesu iestāžu neatkarību. Pretēji Komisijas minētajam tiesas sēdē, vārds “lai” nenozīmē, ka katrai apstrādes darbībai ir jāveicina tiesu neatkarības nodrošināšana. Vienkāršoti sakot, 20. apsvērumā nav noteikts, ka, lai izslēgtu no uzraudzības iestādes uzraudzības atbilstoši 55. panta 1. punktam, katrai tiesas veiktajai apstrādei ir individuāli un konkrēti jānodrošina tiesu neatkarība. Tajā ir tikai noteikts, ka tiek sistēmiski paredzēta īpaša pārraudzības sistēma, lai nodrošinātu tiesu neatkarību. Manuprāt, šie ir ļoti atšķirīgu veidu “lai”.

81.

Otrām kārtām, to, ka frāze “tiesa, pildot savus uzdevumus” ir jāinterpretē plaši, apstiprina arī tas, ka VDAR 20. apsvēruma otrajā teikumā pirms “lēmuma pieņemšanas” ir pievienots vārds “tostarp”. Tādējādi radītā saikne norāda arī uz to, ka frāze “tiesa, pildot savus uzdevumus” ir interpretējama plašāk par gluži individuāliem nolēmumiem, kuri attiecas uz konkrētu lietu. Līdz ar to nav arī jāraugās, lai katra individuāla apstrādes darbība acīmredzami un skaidri izpildītu uzdevumu nodrošināt tiesu neatkarību. Drīzāk tiešām var uzskatīt, ka “tiesa, pild[a] savus uzdevumus” pat tad, kad tā veic darbības saistībā ar tiesu iestāžu vispārējo darbību vai tiesas procesa vispārējo norisi vai pārvaldi, piemēram, lietas materiālu apkopošana un uzglabāšana; lietu nodošana tiesnešiem, lietu apvienošana; termiņu pagarināšana; tiesas sēžu norise un organizācija; tās spriedumu publicēšana un izplatīšana plašai sabiedrībai (noteikti, augstāko tiesas instanču gadījumā); vai pat jaunu tiesnešu apmācība.

82.

Treškārt, tādu pašu secinājumu var izdarīt arī no norādītā mērķa nodrošināt, ka “tiesu iestādes ir neatkarīgas savu tiesu varas uzdevumu izpildē”. Tās judikatūrā un it īpaši nesenākos spriedumos Tiesa jēdzienu “tiesu neatkarība” ir interpretējusi plaši, attiecinot to uz tiesnešu spēju pildīt amatu, neatkarīgi no jebkāda (tieša vai netieša, pastāvoša vai iespējama) spiediena ( 48 ).

83.

Nesaskatu iemeslu, kādēļ tāda interpretācija nebūtu jāizmanto par pamatu jēdziena “tiesu iestāžu neatkarība” izpratnei arī VDAR mērķiem. Tomēr šajā ziņā, ja vien nevēlas uzdot kompetentajai uzraudzības iestādei katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt, vai tās kontrole konkrētā gadījumā varētu apdraudēt šo neatkarību, tad noteikti, ka šaura VDAR 20. apsvēruma un 55. panta 3. punkta interpretācija nav pamatota.

84.

Tieši šādā kontekstā man ir grūti piekrist Komisijas argumentiem un tiesu neatkarības jēdziena izpratnei. Tiesas sēdē Komisija uzstāja, ka, lai varētu piemērot VDAR 55. panta 3. punktu, ir jāpastāv tiešai saiknei starp attiecīgo personas datu apstrādi un reāli notiekošu tiesvedību. Ja tas tā ir, tad esmu neizpratnē par to, ko tieši tiesu neatkarības jēdziens, uz kuru skaidri atsaucas Savienības likumdevējs, varētu piedāvāt, lai definētu tiesas spriešanas funkcijas piemērošanas jomu.

85.

Ja tiesu neatkarības jēdzienam šajā kontekstā ir kaut kāda nozīme, tad galvenokārt, lai pasargātu tiesas spriešanas funkciju no netiešiem norādījumiem, spiediena vai ietekmes. Ja Tiesas nesenā judikatūra par kaut ko liecina, tad par to, ka netieši draudi tiesu neatkarībai praksē rodas biežāk nekā tieši draudi. Pamanāms nesens šīs kategorijas piemērs varētu skart tiesnešu disciplinārlietu sistēmu ( 49 ). Tieši sakot, šie procesi (vai to iespējamā izmantošana) nav tieši saistīti ar individuālu tiesas nolēmumu pieņemšanu. Tomēr daudzi neapstrīdēs to, ka tiem ir nozīme attiecībā uz vidi, kādā šādi nolēmumi tiek pieņemti, un uz tiem skaidri attiecas tiesu neatkarības jēdziens.

86.

Visu šo iemeslu dēļ nevaru piekrist Komisijas pieejai par to, kā ir konstruēta tiesas spriešanas funkcija atbilstoši VDAR 55. panta 3. punktam. Tādējādi būtībā tiktu atļauts, pamatojoties uz VDAR 55. panta 1. punktu, administratīvi pārraudzīt visas lietas, ja vien nepastāv tieša saikne vai pat, iespējams, kāda pamanāma ietekme uz tiesas nolēmuma pieņemšanu. Manuprāt, šādā pieejā netiek ņemts vērā tas, kādam tad īsti būtu jābūt tiesu neatkarības nodrošināšanas mērķim. Tiesu neatkarība nenozīmē (tikai) konstatēt ex post kaut ko, kas jau ir noticis. Tā galvenokārt nozīmē to, ka ex ante tiek sniegtas pietiekamas garantijas, lai konkrētas lietas nevarētu notikt.

87.

Tas pats attiecas arī uz argumentu, ka, protams, nevar prezumēt, ka, pat atļaujot 55. panta 1. punktā minētajām uzraudzības iestādēm pārbaudīt visas tiesu darbības, tām būtu kāda ex ante vēlme ietekmēt tiesvedības procesu. Šeit vēlētos tikai piekrist. Tomēr arī tam nav nozīmes, ja sasniedzamais mērķis ir nodrošināt tiesu neatkarību. Interpretācija un institūciju veidošana šādos gadījumos nevar izrietēt no faktu loģikas (vai tas jau ir noticis?), bet tai ir jārīkojas, ievērojot preventīvu loģiku (nodrošināt, ka nekas tāds nevar notikt, neatkarīgi no iesaistīto personu konkrētās rīcības) ( 50 ).

88.

Ceturtkārt un visbeidzot, šis likumdevēja izvirzītais VDAR 55. panta 3. punkta mērķis, manuprāt, arī sniedz atbildi par to, kādai pieejai jābūt marginālās situācijās jeb pelēkajā zonā starp to, kas skaidri ir tiesas spriešanas funkcija, un to, kas skaidri ir kaut kas cits, iespējams, administrēšana.

89.

Praksē, protams, pastāv vairākas marginālas tiesu veiktas darbības, kuras var nebūt tieši saistītas ar tiesas nolēmumu konkrētajā lietā, bet kurām var būt tieša vai netieša ietekme uz tiesvedības procesu. Kā piemēru var minēt to, ka tiesas priekšsēdētājs piešķir lietas, protams, ja konkrētajā tiesību sistēmā priekšsēdētājam šajā ziņā ir piešķirta rīcības brīvība. Ja sekotu šaurai izpratnei par to, ko uzskata par “tiesas spriešanas funkciju”, tad ir maz ticams, ka uz šo funkciju attiektos VDAR 55. panta 3. punkts. Uzraudzības iestādes kompetencē tātad būtu uzraudzīt personas datu apstrādi, kas veikta šīs darbības ietvaros. Tomēr arī šāds nolēmums pēc būtības nav administratīvs. Patiesībā tikai daži iebilstu pret to, ka lietas piešķiršana tiesnesim referentam pēc būtības ir tiesas uzdevums un iejaukšanās tajā var būtiski ietekmēt tiesu neatkarību.

90.

Citas darbības šajā pašā kategorijā ir, piemēram, izkārtojums, sēdvietu kārtība, tiesas telpu pārvaldība lietas izskatīšanas laikā; drošības pasākumi apmeklētājiem, lietas dalībniekiem un to pārstāvjiem; tiesas sēžu video ieraksts vai pat, iespējams, translācija; preses piekļuve tiesas sēdēm; vai pat informācija par tiesas sēdēm un spriedumiem, kas ir pieejama tiesas interneta vietnē. Neviena no šīm darbībām (kas ir tikai piemēri) īsti nav ne tiesas spriešana, tādā nozīmē, ka tām būtu tieša saistība ar atsevišķas lietas iznākumu, ne arī tikai administrēšana. Vairākos šādos gadījumos tās noteiktos apstākļos var ietekmēt tiesu neatkarību tiesas spriešanā. Līdz ar to – vai būtu pareizi, ja šo darbību iespējamo atbilstību VDAR saistībām kontrolētu tā pati iestāde, kura var būt arī atbildētāja šajās tiesās lietās, kas ierosinātas par šīs iestādes pieņemtajiem lēmumiem?

91.

Spektra otrā galā tiem pretī ir tīri administratīvi uzdevumi, piemēram, tiesas ēku uzturēšana, ēdināšanas pakalpojumu līgumu slēgšana vai arī parasta piegāžu vadība un iestādes un darba vietas uzturēšana. Tik tiešām, arī šajā kategorijā varētu rasties margināli gadījumi. Tāds piemērs var būt tiesnešu algu maksāšana ( 51 ). Ja šie uzdevumi ietver tikai noteiktu darba algas lapu mehānisku apstrādi, tad tiem būtībā ir administratīvs raksturs. Tātad šādu darbību pārraudzība varētu ietilpt ar VDAR 51. panta 1. punktu ieceltas pārraudzības iestādes kompetencē. Tomēr, tiklīdz šim uzdevumam tiek pievienots rīcības brīvības elements, piemēram, lemšana par atvaļinājuma piemaksas veidu, Ziemassvētku prēmiju vai iekārtošanās pabalstu, ko var saņemt konkrēts tiesnesis, tad šāda darbība strauji zaudētu savu nevainīgo, tīri administratīvo statusu ( 52 ).

92.

Tas nebūtu VDAR 20. apsvēruma loģikai atbilstoši, ja šīs darbības tikai to vispārējās kvalifikācijas dēļ kontrolētu 51. panta 1. punkta uzraudzības iestāde, nevis “iekšējā” iestāde, kas konkrēti norādīta darbībām ar iespējamu ietekmi uz tiesu neatkarību. Tas jau tagad kļūst par konsekvences jautājumu: nevar nodalīt konkrētu politikas lēmumu, kas ir pieņemts, īstenojot tiesas spriešanas darbību, no vispārējā administratīvā personāla veiktas šā lēmuma īstenošanas, ja sekojošā īstenošanas lēmuma kontroles rezultātā rastos tā pati problēma saistībā ar tiesu iestāžu neatkarības apdraudējumu. Pat politikas lēmuma, kas pieņemts tiesas spriešanas darbības ietvaros, īstenošanai ir jābūt ārpus kompetentās (administratīvās) uzraudzības iestādes kontroles.

93.

Līdz ar to nobeigumā un ņemot vērā VDAR 20. apsvērumā pausto likumdevēja nodomu, darbību, ko “veic tiesa, pildot savus uzdevumus”, klasifikācijas pieeju nevar individualizēt un padarīt atkarīgu no konkrētā gadījuma, koncentrējoties uz iespējamo iejaukšanos tajā, kas ir “tiesas spriešana” atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem. Šāda pieeja pēc definīcijas būtu saistīta ar faktiem un būtu netieša – dažreiz plašāka un dažreiz šaurāka. Šā jēdziena interpretācijas pieejai līdz ar to ir jābūt strukturālai (proti, jāizriet atkarībā no darbības veida) un pēc sava rakstura – preventīvai. Tādēļ gadījumos, kad tiesas veic marginālas darbības, ņemot vērā tiesu neatkarības principu, ja pastāv šaubas par kāda darbības veida raksturu vai arī gadījumā, ja ir kaut vai tāda iespēja, ka šādas darbības kontrole varētu ietekmēt tiesu neatkarību, tās būtu (strukturāli) jāizslēdz no 55. panta 1. punkta uzraudzības iestādes kontroles kompetences.

94.

Sniedzot šo atbildi par tiesu, kas pilda savus uzdevumus, definīciju, vēlētos pabeigt, pilnības labad reaģējot uz pārējiem trīs argumentiem, kurus šajā tiesvedībā ir izvirzījuši dažādi ieinteresētie lietas dalībnieki.

95.

Pirmkārt, VDAR 20. apsvēruma izcelsmes uzsvēršanai, manuprāt, ir ierobežota praktiskā nozīme. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka no VDAR sagatavošanas materiāliem ir redzams, ka sākotnējā VDAR 20. apsvēruma redakcija bija formulēta līdzīgi kā Direktīvas (ES) 2016/680 80. apsvērums ( 53 ). Šajā [direktīvas normā] frāze “pildot tiesas funkciju” ierobežoti attiecas tikai uz “tiesas spriešanas darbībām tiesas lietās, un tas nebūtu jāattiecina uz citām darbībām, kurās tiesneši varētu būt iesaistīti saskaņā ar dalībvalsts tiesībām”. Tomēr VDAR 20. apsvēruma galīgajā redakcijā šāds kompetences ierobežojums galu galā netika paturēts. Pat ja šis apstāklis kaut ko māca, tad drīzāk par pretmetu, nevis par analoģiju. Galu galā Savienības likumdevējs ir skaidri atkāpies no šā iepriekšējā formulējuma, iespējams, noraidot šauru interpretāciju, kas nošķir dažādus “tiesas darbību” veidus.

96.

Otrkārt, šīs lietas vajadzībām nevar tikai pārņemt loģiku, kas ir pamatā likumdošanas un judikatūras ietvaros izdarītajam iedalījumam attiecībā uz piekļuvi dokumentiem. Iedalījuma, kas ir LESD 15. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā, pamatā esošais mērķis (tiesvedības un uzsāktu tiesvedības procesu integritātes aizsardzība) atšķiras no it kā tāda paša iedalījuma VDAR 55. panta 3. punktā (aizsargāt tiesu iestāžu neatkarību tiesas spriešanā).

97.

Konkrētāk saistībā ar spriedumiem Zviedrija u.c./API un Komisija ( 54 ) un Breyer/Komisija ( 55 ), uz kuriem Komisija mēģināja balstīties saistībā ar šo lietu, šie spriedumi skar “tiesvedību” aizsardzību, kas ir viens no izņēmumiem, uz kuriem attiecas Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. pants ( 56 ). Jau izskaidroju savos secinājumos lietā Friends of Ireland Environment, ka šajā izņēmumā drīzāk tiek uzsvērts individuālā strīda ierobežotais ilgums, nevis tiesu varas pastāvīga darbība ( 57 ). Tādējādi darbības, uz kurām attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts, galvenokārt tiek skatītas caur laika prizmu. Taču tās izņēmums laika ziņā no izpaušanas loģikas ir pilnīgi svešs VDAR 55. panta 3. punktam, kas attiecas uz pilnvaru pastāvīgu piešķiršanu uzraudzības jomā. Tādējādi arī šajā kontekstā, kā lietā Flachglas Torgau pamatoti norādīja ģenerāladvokāte E. Šarpstone [ESharpston], šādai patiesai tiesu darbībai “nav sākuma un beigu punkta laikā” ( 58 ).

98.

Treškārt un visbeidzot, vēlos apskatīt iemeslus, kuru dēļ Spānijas valdības piedāvātā datu aizsardzības tiesību un dažu citu pamattiesību līdzsvarošana (kas ir vajadzīga atbilstoši VDAR 85. pantam) neietilpst novērtējumā atbilstoši šīs regulas 55. panta 3. punktam. Tā tas ir tādēļ, ka objektīvs novērtējums uzraudzības kompetences noteikšanai par to, vai darbību “veic tiesa, pildot savus uzdevumus”, nav atkarīgs no pamattiesību līdzsvarošanas. Turpretī saskaņā ar VDAR 55. panta 3. punktu ir jāveic “novērtējums par veidu”, kas, kā esmu to izskaidroji iepriekšējā rindkopā, ir saistīts ar tiesu iestāžu vispārējo darbību un ar to saistītiem politikas lēmumiem.

99.

Es noteikti neapgalvoju, ka līdzsvarošana nav vajadzīga, lai novērtētu, vai dokumentu izpaušana atbilst tiesībām uz personas datu aizsardzību. Tā noteikti ir vajadzīga, bet tikai vēlāk, kad tiek izvērtēts, vai attiecīgā izpaušana (ko “veic tiesa, pildot savus uzdevumus”) ir bijusi samērīga ar mērķi, ko ir mēģināts sasniegt, un līdz ar to atbilst VDAR materiālajām tiesību normām ( 59 ).

100.

Rezumējot, frāzi “tiesa, pildot savus uzdevumus” VDAR 55. panta 3. punkta izpratnē ierosinu aplūkot no institucionālā viedokļa (vai tā ir tiesa?), un pēc tam to koriģēt ar konkrētās darbības veida funkcionālo vērtējumu (kādu konkrētu darbības veidu tiesa veic?). Ņemot vērā VDAR 20. apsvērumā noteikto mērķi, šim darbības veida novērtējumam būtu izmantojama frāzes “tiesa, pildot savus uzdevumus” plaša interpretācija, kas pārsniedz tikai tiesas nolēmuma pieņemšanu konkrētā lietā. Tam ir jāietver arī visas darbības, kas var netieši ietekmēt tiesu neatkarību. Šajā ziņā automātiski būtu jāuzskata, ka darbību veic “tiesa, pildot savus uzdevumus”, ja vien attiecībā uz noteikta veida darbību netiek konstatēts, ka tai ir tikai administratīvs raksturs.

C.   Par izskatāmo lietu

101.

Pēc tam, kad esmu piedāvājis vispārīgu pārbaudi, kas, manuprāt, izriet no VDAR 55. panta 3. punkta, pievērsīšos iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

102.

Atgādinājumam – pirmā jautājuma mērķis būtībā ir noskaidrot, vai valsts “tiesas [rīkojas], pildot savus uzdevumus” VDAR 55. panta 3. punkta izpratnē, izpaužot noteiktus procesuālos dokumentus žurnālistam, lai šī persona varētu labāk ziņot par konkrētu lietu. Pārējie jautājumi izriet no atbildes, ko Tiesa sniegs uz šo pirmo prejudiciālo jautājumu, lūdzot skaidrojumu par to, vai pirmajā jautājumā minēto vērtējumu ietekmē, pirmkārt, valsts uzraudzības iestādes iespējamā iejaukšanās tiesu neatkarībā konkrētā lietā (1a) jautājums); otrkārt, datu apstrādes veids un mērķis, proti, žurnālista informēšana, lai viņš varētu labāk ziņot par atklātu tiesas sēdi tiesvedības ietvaros (1b) jautājums); un treškārt, vai šādai dokumentu izpaušanai ir vai nav juridisks pamats (1c) jautājums).

103.

Vispirms, pievēršoties pirmajam jautājumam, kā jau paskaidroju šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, frāze “tiesa, pildot savus uzdevumus” VDAR 55. panta 3. punkta izpratnē, ir jāskata no institucionālā aspekta, pēc tam to vajadzības gadījumā koriģējot ar plašu “aktivitātes veidu korekciju”.

104.

Šajā ziņā institucionālais modelis ir skaidrs: Raad van State (Valsts padome) Nīderlandē ir augstākās instances tiesa administratīvajās lietās. Līdzīgi arī attiecībā uz jautājumu, vai konkrētā darbība ir apstrāde, ko veic “tiesa, pildot savus uzdevumus”, ieinteresētās puses principā ir vienisprātis, ka procesuālo dokumentu izpaušana žurnālistam, lai viņš/viņa labāk ziņotu par tiesas sēdi, ir tāda veida darbība, ko veic tiesa, pildot savus pienākumus, uz kuru attiecas VDAR 55. panta 3. punkts.

105.

Tam var piekrist. Tāda politika kā šajā lietā aplūkojamā, saskaņā ar kuru presei tiek izpausti atsevišķi procesuālie dokumenti, lai padarītu tiesu darbu pārskatāmāku un saprotamāku, skar tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtību ( 60 ), un ir skaidrs, ka tā attiecas uz darbību, ko veic “tiesa, pildot savus uzdevumus”. Šāda izpaušana ir daļa no plašāka mūsdienīgu tiesu iestāžu uzdevuma informēt sabiedrību par veidu, kādā tās vārdā tiek panākts taisnīgums ( 61 ).

106.

Pretēji tam, ko atbilstoši šai argumentācijai apgalvo pilsonis Z, nav nozīmes, ka konkrētos dokumentus ir izpaudis Raad van State (Valsts padome) Komunikāciju departaments, kura sastāvā, kā saprotu, ir tiesu darbinieki, kas nav tiesneši. Papildus tam, ka tiesu institucionālās neatkarības dēļ šī iestāde pati lemj par uzdevumu iekšējo sadali, iesniedzējtiesa paskaidro, un Nīderlandes valdība to apstiprināja tiesas sēdē, ka konkrētā izpaušana notika priekšsēdētāja P uzraudzībā.

107.

Tomēr, pat ja attiecīgo lēmumu par izpaušanu nebūtu pieņēmis departaments valsts tiesā, bet gan ārēja struktūra, kas parasti ir pakļauta valsts tiesas kontrolei, arī tad rezultāts būtu tāds pats. Pirmkārt, tas tā ir tādēļ, ka, ja ir ietverts darbības veids, tad šīs darbības veicēja noteikšanai valstu tiesībās nav nozīmes. Otrkārt, struktūru dažādība valstu līmenī nevar novest pie atšķirīga rezultāta situācijā, kad ar kādu konkrētu darbību tiek tikai koriģēts vienkārši institucionāli noteiktais ( 62 ). Citādi tāda uzraudzības iestāde kā Autoriteit Persoonsgegevens (Datu aizsardzības iestāde) iegūtu kontroli pār Raad van State (Valsts padome) preses politiku, kas tai netieši ļautu kontrolēt šīs tiesas pieņemtu būtisku lēmumu par tiesas publiskumu konkrētā lietā.

108.

Tādējādi nonāku pie 1a. jautājuma. Iesniedzējtiesa jautā, vai tai katrā konkrētā gadījumā ir jānosaka, vai uzraudzība ietekmē tiesu neatkarību.

109.

Atbilde ir “nē”. Esmu jau skaidrojis iepriekš ( 63 ), ka atsauce uz “tiesas spriešanas funkciju” VDAR 20. apsvērumā nav jāsaprot kā tāda, kuras dēļ ir jāpārbauda, vai katrā individuālā lietā pastāv draudi tiesu iestāžu neatkarībai. Tādējādi drīzāk tiek vispārīgi formulēts mērķis, kas ir pamatā VDAR 55. panta 3. punkta normai, kam ir institucionāls raksturs. Šis mērķa formulējums liek preventīvi iekļaut visu veidu tiesas darbības, kuru uzraudzībai attiecībā uz VDAR ievērošanu var būt pat netieša ietekme uz tiesu neatkarību VDAR 55. panta 3. punkta piemērošanas jomā.

110.

Praktiskākā ziņā varētu piebilst, ka, izņemot argumentus par struktūru un konstitucionālo kontekstu, šis ir vienīgais saprātīgais un praktiskais risinājums. Vai kāds nopietni ierosinātu, ka valsts uzraudzības iestādei atbilstoši VDAR 55. panta 1. punktam, nosakot savu kompetenci jautājuma izskatīšanā, vispār ir jāveic visaptverošs individuāls katra apstrādes darbības veida novērtējums? Vai šīm iestādēm patiešām būtu jāpilda neapskaužamais uzdevums katrā konkrētā gadījumā noteikt, kādu apstrādes darbību uzraudzībai varētu būt ietekme uz konkrētās valsts tiesas neatkarību un kādu – nevarētu, un nekavējoties jāatsijā, kam tām līdz ar to ir atļauts pievērsties?

111.

Tas skar atbildi, kas ir sniedzama uz 1b. jautājumu. Konkrētas apstrādes darbības precīzais raksturs un mērķis nav izšķirošs, lai atbildētu uz strukturālo jautājumu par to, kad tiesa rīkojas, “pildot savus uzdevumus”. Atklāta tiesa un tās pārvaldība noteikti ir īpaši svarīga mūsdienīgu tiesu iestāžu uzdevumiem demokrātiskā sabiedrībā. Tomēr šie apsvērumi nav nozīmīgi VDAR 55. panta 3. punktā paredzētajam novērtējumam, ja konkrētā apstrādes darbība ir raksturīga plašākam “tiesas uzdevumu pildīšanas” jēdzienam. Jebkurš cits secinājums nemanāmi atgrieztos pie tāda ierobežota VDAR 55. panta 3. punkta lasījuma, kādu piedāvā Komisija.

112.

Turklāt šajā pašā punktā tiek parādīts, tieši kāpēc tiesu iestāžu neatkarības aizsardzībai var būt saistība tikai ar vispārējo un strukturālo mērķi, kas bija VDAR 55. panta 3. punkta ieviešanas pamatā, nevis ar nosacījumu, kas jānosaka katrā konkrētā gadījumā ( 64 ). Pretējā gadījumā būtu diezgan skaidrs, ka “atklātības un pārskatāmības intereses tiesas pārvaldībā”, ko iesniedzējtiesa ir norādījusi kā attiecīgo mērķi konkrētajai datu apstrādei šajā lietā, atšķiras no “tiesu neatkarības aizsardzības”.

113.

Tad būtu pieejamas tikai divas argumentācijas. Pirmkārt, būtu jāsecina, ka tiesas atklātības mērķis atšķiras no tiesu iestāžu neatkarības mērķa. Tad izpaušana žurnālistiem neietilptu VDAR 55. panta 3. punkta piemērošanas jomā, kas ir rezultāts, par kuru visas ieinteresētās personas, tostarp Komisija, teica, ka tā vienkārši nevar būt. Otrkārt, tādējādi tiktu pārmērīgi paplašināts “tiesu neatkarības” jēdziens (kas jau tā nav pārāk šaurs), tajā iekļaujot arī tiesas atklātību un pārskatāmību, un, iespējams, kādu citu vērtību, to visu, kas notiek tiesās, pārvēršot par tiesu neatkarībai raksturīgām interesēm vai vērtību. Tas savukārt novestu pie visas struktūras apgriešanas kājām gaisā. Tiesu neatkarība pati par sevi nav mērķis. Tā nav raksturīga vērtība. Tā pati par sevi ir pārejas vērtība, līdzeklis, lai sasniegtu mērķi, ko var nodrošināt ar neatkarīgiem tiesnešiem: taisnīga un objektīva strīdu izšķiršana.

114.

Tas nenozīmē, ka pārbaude par apstrādes darbības raksturu un mērķi nekad nav lietderīga. Protams, ka ir. Tomēr, nevis lemjot par VDAR 55. panta 3. punkta piemērošanas jomu, bet gan lemjot par apstrādes darbības likumību atbilstoši VDAR 6. panta 1. punktam vai citām šīs regulas materiālo tiesību normām. Patiesībā varētu būt pilnīgi atbilstoši novērtēt, kādēļ konkrēta apstrādes darbība ir notikusi, nosakot, vai šī darbība ir, teiksim, “vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras” VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Tāpat arī apstrādes darbības raksturs un mērķis dabiski būs saistīts ar novērtējumu par VDAR 5. pantā noteikto principu ievērošanu.

115.

Šeit piesaistās 1c) jautājums un turpinās tāda paša veida saruna. Pārbaude par juridiskā pamata nepieciešamību valstu tiesībās, kā arī par vajadzīgā juridiskā pamata veidu atkal attiecas uz jautājumu par apstrādes pamatotību un tiesiskumu. Tas ir jautājums, kas jāizvērtē, ievērojot VDAR 6. pantu. Taču, lai gan lietas materiālos ir vispārīgi minēts, ka UAVG“īsteno” VDAR, tomēr tajā nekā nav saistībā ar jebkādu diskusiju par veidu, kā šajā lietā aplūkotajā apstrādē ir ņemts vērā VDAR 6. pants. Turklāt iesniedzējtiesa nav tieši uzdevusi jautājumu par apstrādes likumību.

116.

Vispārīgi varu tikai atsaukties uz apsvērumiem, kas par šo jautājumu nesen sniegti manos secinājumos lietā Valsts ieņēmumu dienests ( 65 ). Jebkuram pamatam valsts tiesībās, kas noteikts atbilstoši VDAR 6. pantam, ir jāattiecas tikai uz to, kas pēc būtības ir vispārēja un pastāvīga prakse, kā dokumenti tiek izpausti presei. Ja šāds vispārējs juridiskais pamats pastāv, tad nesaskatu nedz mērķi, nedz samērīgumu individuāla lēmuma pieņemšanai par katru konkrētu apstrādes darbību ( 66 ).

D.   Koda: VDAR un tiesas spriešanas funkcija

117.

Šī lieta ir kā sīpols. Tai ir daudz slāņu. Ja paliek iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ārējā slānī, tos uztverot un atbildot burtiski, tad arī Tiesa varētu šeit apstāties. Būtu sniegta atbilde par pirmajā prejudiciālajā jautājumā ietverto centrālo problēmu, ar kuru iesniedzējtiesa ir saskārusies, saistībā ar VDAR 55. panta 3. punktu.

118.

Uzskatu, ka būtu iespējams un šajā lietā pilnīgi pamatoti palikt šajā ārējā slānī. Sīpolus nemizosim, ja vien tas nav īpaši lūgts.

119.

Tomēr vienlaikus nevar noslēpt, ka attiecībā uz uzdoto jautājumu patieso saturu iesniedzējtiesa pakāpeniski virzās no jautājuma par kompetenci atbilstoši VDAR 55. panta 3. punktam uz lietas novērtējumu pēc būtības atbilstoši VDAR 6. pantam, it īpaši tās 1b) un 1c) jautājumā. Šo virzīšanos un šķērsošanu noteikti varētu attiecināt uz iesniedzējtiesas uzdoto vēl nebijušo jautājumu un neskaidrām VDAR 55. panta 3. punkta interpretācijas kontūrām. Tiklīdz šī interpretācija tiek sniegta, visi jautājumi kļūst skaidri un šie apsvērumi – lieki.

120.

Tomēr to visu patiesībā var uztvert arī kā norādi uz kaut ko citu: proti, ka ir diezgan grūti skaidri nodalīt jautājumu par VDAR 55. panta 3. punktā paredzēto kompetenci no apsvērumiem pēc būtības un vispirms jau no visa instrumenta piemērošanas jomas. Ja VDAR vispār nebūtu piemērojama noteikta veida darbībām, kāda gan nozīme būtu lemt par to, kam tas ir jāuzrauga ( 67 ). Tas pats attiecas uz situāciju, kad dalībvalstij ir likumīgi jāizslēdz tiesas no VDAR paredzētajiem pienākumiem: ja netiek noteikti pienākumi pēc būtības, tas nozīmē, ka vispār nav ko uzraudzīt.

121.

Vienlaikus, vairāk saistībā ar lietas institucionālajiem un procesuālajiem slāņiem, pilsonis Z savos rakstveida apsvērumos pauda šaubas par VDAR 55. panta 3. punkta atbilstību Hartas 8. panta 3. punktam un 47. pantam. Viņš uzskata, ka VDAR 55. panta 3. punkts nav spēkā, jo ar šo tiesību normu 55. panta 1. punkta uzraudzības iestādei (ar vispārēju kompetenci) nav pilnvaru, bet vienlaikus dalībvalstīm nav noteikts pienākums izveidot citu neatkarīgu iestādi atbilstoši Hartas 8. panta 3. punkta un LESD 16. panta 2. punkta formulējumam. Šis likumdošanas trūkums arī rada Hartas 47. panta un, iespējams, pat LES 19. panta 1. punkta pārkāpumus. Ar to pilsonim Z tiekot liegtas jebkādas efektīvas pārsūdzības tiesības neatkarīgā tiesā.

122.

Tomēr, pienācīgi ievērojot visus šos apstākļus, ņemot vērā faktu, ka iesniedzējtiesa nevienu no šiem jautājumiem patiesībā nav tieši uzdevusi, bet arī ņemot vērā šajā tiesvedībā apspriesto apjomu, kontekstu un argumentus, uzskatu, ka ir lietderīgi atstāt šos jautājumus citai lietai gadījumā, ja tādi tiešām rastos.

123.

Līdz ar to tikai noslēgšu ar dažām piezīmēm par VDAR likumdošanas struktūru attiecībā uz tiesu tiesas spriešanas darbību. Esmu mēģinājis saprast likumdevēja domāšanu, kas ir pamatā regulējumam par būtību, izņēmumiem, VDAR ievērošanas uzraudzību. Tomēr man joprojām nav skaidrības par to, ko tieši bija paredzēts sasniegt, uz tiesu tiesas spriešanas darbību attiecinot pienākumus, kas izriet no VDAR. Proti, saistībā ar šīs darbības raksturu (1), bet arī attiecībā uz to, kam būtu jāuzdod uzraudzīt, kā tiesas ievēro VDAR (2).

1. Pēc būtības: viss ir likumīgi

124.

Ko VDAR, kad to piemēro tiesām, izmaina veidā, kādā jāveic tiesas spriešanas funkciju? Ņemot vērā šķietami neierobežoto VDAR piemērošanas jomu, var šķist pārsteidzoši, ka no tās izrietošie pienākumi attiecībā uz šo funkciju šķiet pārsteidzoši viegli. VDAR materiālo tiesību normas vai nu jau paredz, ka jebkura parastā apstrāde tiesas spriešanas mērķiem ir likumīga; atsaucas uz dalībvalstu papildu (un, iespējams, ierobežojošām) normām; vai nu arī vismaz ļauj dāsni līdzsvarot ar noteiktām demokrātiskas sabiedrības pamattiesībām un principiem, kuri savukārt arī pieļauj gandrīz jebkādu atkāpi saistībā ar tiesas spriešanas funkciju.

125.

VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts šajā ziņā ir piemērs. Saskaņā ar šo tiesību normu apstrādes darbības, kas “vajadzīga[s], lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot [valsts tiesai] likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras”, ir ex lege, likumīgas. Līdzīga (lai gan vēl tiešāka) atkāpe izriet no šīs pašas regulas 9. panta 2. punkta f) apakšpunkta attiecībā uz īpašu kategoriju personas datu apstrādi. Ja piemēro kādu no šīm tiesību normām, tad datu subjekta piekrišana nav vajadzīga un dalībvalstīm ir konkrētāk jāprecizē, kā notiek apstrāde šādā situācijā ( 68 ). Citiem vārdiem sakot un ievērojot tās 5. pantā paredzētos datu apstrādes principus ( 69 ), pašā VDAR ir sniegts juridiskais pamats, lai jebkuru personas datu apstrādi, ko veic valsts tiesas un kas ir vajadzīga to oficiālo uzdevumu izpildei, atzītu par likumīgu.

126.

Turklāt saskaņā ar VDAR 23. panta 1. punkta f) apakšpunktu dalībvalstis drīkst arī ierobežot VDAR 12.–22. pantā un 34. pantā, kā arī – dažos gadījumos – tās 5. pantā paredzēto tiesību un pienākumu apjomu, lai aizsargātu “tiesu neatkarību un tiesvedību”. Tiesas sēdē Komisija paskaidroja, ka VDAR 23. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāsaprot kā tāds, kas darbojas līdzīgi Hartas 52. panta 1. punktam, un tas nav jāuzskata par vēl vienu tiesību normu, kurā tiek ierobežota uzraudzības iestādes kompetence.

127.

Šajā jautājumā piekrītu Komisijai: VDAR 23. panta 1. punkta f) apakšpunktam nav tiešas saiknes ar VDAR 55. panta 3. punktu ( 70 ). Tomēr tajā dalībvalstīm ir atļauts pilnīgi atkāpties no visām VDAR III nodaļā paredzētajām datu subjektu tiesībām saistībā ar šķietami citādu tiesas darbību (“tiesu neatkarība un tiesvedība”).

128.

Visbeidzot, tas viss ir iespējams, (vēl) pat nemēģinot panākt līdzsvaru ar citām pamattiesībām vai interesēm, kas nav datu aizsardzība, kurš piederētos novērtējumam par individuālas apstrādes darbības tiesiskumu (un samazinājumu – tajā ietvertā samērīguma prasība). Ņemot vērā tiesu pārskatāmības un tiesas atklātības prasību, tie, visticamāk, attieksies uz jebkuru personas datu parastu izmantošanu sprieduma taisīšanai.

129.

Iznākums, šķiet, pats sevi apgāž: Savienības tiesībās tiesas spriešanas funkcijai ir uzlikts visaptverošs datu aizsardzības ietvars, kas ir jāievēro, vienlaikus pieļaujot tik daudzus būtiskus atkāpes ceļus. Ja tam pievieno “kompetence noteikšanu”, kas paredzēta VDAR 55. panta 3. punktā, tiesības patiesībā ir veikušas pilnu apli līdz valstu tiesu modus operandi, kāds bija pirms šo noteikumu ieviešanas. Tas rada jautājumu: kāpēc tad bija vajadzīgi tik daudzi dažādi noteikumi, ja patiesībā šie noteikumi valstu līmenī ir mainījušies ļoti nedaudz?

130.

Tas nenozīmē, ka šāds rezultāts nav vēlams. Pilnīgi piekrītu tam, ka citādi nevar būt. Tas nav vērsts tikai uz to, lai ņemtu vērā dažādas dalībvalstu tiesu un konstitucionālās tradīcijas attiecībā uz tiesu publiskumu ( 71 ). Tas galvenokārt ir raksturīgi pašai tiesas spriešanas funkcijai. Spriest tiesu nozīmē individualizētas detaļas iznest publiskā forumā. Ļoti vēlētos uzsvērt abus šā piedāvājuma elementus.

131.

Pirmām kārtām, katrā konkrētā lietā tiesas leģitimitātes pamatā ir šīs lietas fakti un detaļas. Tiesnesis izšķir individuālu lietu. Viņa vai viņas darbs nav no konkrētiem faktiem un situācijām radīt abstraktus, vispārējus un anonīmus noteikumus. Tas ir likumdevēja darbs. Jo vairāk tiesas nolēmumā ir atkāpes no publiskas tieslietas faktiem vai tajā tos slēpj, vai arī par to vēlāk tiek ziņots ar būtiskiem ierobežojumiem, jo biežāk tas kļūst nesaprotams un arvien vairāk tas zaudē leģitimitāti kā tiesas nolēmums ( 72 ).

132.

Otrām kārtām, kopš romiešu laikiem, bet, iespējams, jau iepriekš, ja prasītājs lūdza kopienas vai vēlāk – valsts palīdzību, lai valsts apmierinātu un piespiestu izpildīt viņa prasību, viņam bija jāierodas publiskā forumā un tur jāizklāsta sava lieta. Romas klasiskajā periodā prasītājam pat bija tiesības lietot vardarbību pret atbildētāju, kurš atteicās uzstāties publiski (Romiešu foruma Ziemeļaustrumu daļu sauca par comitium) tiesneša priekšā (kurš sēdēja atzveltnes krēslā tribīnē, kas atradās augstāk par publiku – no šejienes cēlies tribunal), kad viņš tika aicināts ierasties tiesā (in ius vocatione) ( 73 ).

133.

Tik tiešām, vēlāk radās arī citādi redzējumi par pareizu tiesas pārvaldību un tās publiskumu. Tos, iespējams, vislabāk atspoguļo kāds citāts no Parlament de Paris tiesneša rakstītā 1336. gada norādījumos jaunākajiem kolēģiem, izskaidrojot, kāpēc viņiem nekad nevajadzētu atklāt ne konstatētos faktus, ne pamatojumu savā nolēmumā: “Nav pareizi, ja ikviens var spriest par nolēmuma saturu vai arī teikt, ka “tas ir vai nav līdzīgs”; bet pļāpīgi svešinieki ir jāatstāj neziņā, un viņu mutēm ir jābūt ciet, lai citiem nekaitētu. [..] Nevienam nav jāzina augstākās tiesas, virs kuras atrodas tikai Dievs, noslēpumi [..]” ( 74 ). [Brīvs tulkojums]

134.

Savukārt mūsdienās, atgriežoties pie Jeremy Bentham citāta ievada, tiek uzskatīts, ka pat pļāpīgiem svešiniekiem ir jāvar saskatīt un saprast taisnīgumu. Līdz ar moderno tehnoloģiju ienākšanu vairāki jautājumi noteikti ir pastāvīgi jāpārvērtē, lai pļāpīgi svešinieki nevarētu nodarīt kaitējumu citiem.

135.

Tomēr jebkādas šādas izmaiņas, it īpaši tās, kas attiecas uz tiesu pārvaldības atklātību un pārskatāmību, ir jāierobežo ar to, kas ir absolūti nepieciešams, neapgāžot visas struktūras pamatus ( 75 ). Tiesas spriešana ir un arī turpina būt individualizētu nolēmumu pieņemšana ar nepieciešamo personisko detaļu un datu apjoma līmeni, kura ir jāveic, noteikti attiecībā uz tās iznākumu, publiskā forumā.

136.

Noslēdzot šajā ziņā ar konkrētu piemēru, kas jau ir minēts šajos secinājumos ( 76 ), manuprāt, VDAR nav noteiktas tiesības uz “anonīmu lietas izskatīšanu tiesā”. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šķiet, ir dīvaini un bīstami domāt, ka prasītājiem, kuri ierodas publiskā agorā, lai atrisinātu savu konfliktu, kur tiesneši runā kopienas vārdā un rīkojas savu līdzcilvēku vērīgā uzraudzībā, būtu tiesības uz to, ka viņu identitāti paturēs slepenībā un viņu lietu automātiski anonimizēs, tostarp pati tiesa, kas izskata pašu lietu, bez īpaša un būtiska iemesla šādai anonimitātei ( 77 ).

137.

Tiesas atklātība noteikti nav absolūta. Ir ļoti pamatoti un vajadzīgi izņēmumi ( 78 ). Šeit vienkārši ir jāpatur prātā: kas ir noteikums un kas ir izņēmums. Publiskumam un atklātībai joprojām ir jābūt noteikumam, no kura izņēmumi noteikti ir iespējami un dažreiz arī nepieciešami. Taču, ja vien VDAR neuztver tādējādi, ka ar to tiek prasīts atjaunot 14. gs. Parlement de Paris labāko praksi vai arī citus Ancien Régime vai Star Chamber(s) elementus ( 79 ), tad ir diezgan grūti izskaidrot, kāpēc personas datu aizsardzības vārdā šīs attiecības turpmāk būtu jāapgriež otrādi: noslēpumainība un anonimitāte kļūtu par noteikumu, no kura atklātība varbūt dažkārt kļūtu par vēlamu izņēmumu.

138.

Noslēgumā un vispārīgi, saistībā ar vispārējo likumdošanas struktūru, kurā VDAR piemēro tiesas darbībām, atliek tikai no jauna paust izbrīnu par to, kāpēc sistēmu izveidot, lai (vispirms) visu iekļautu un pēc tam šā plašā tvēruma sekas daļēji izslēgtu atbilstoši atsevišķām materiālām tiesību normām vai, iespējams, pilnīgi – atbilstoši VDAR 23. panta 1. punkta f) apakšpunktam. Vai tad valsts tiesas, kas “pilda savus uzdevumus”, nebūtu vienkārši vispār jāizslēdz no VDAR piemērošanas jomas?

2. Institūcijas un procedūras: “quis custodiet ipsos custodes”?

139.

Pamata slānim ir piestiprināts institucionālais slānis. Šis jautājums jau diezgan smagnējam “kāpēc” pēc būtības pievieno jautājumu “kā”. Kā lai praktiski uzrauga, vai tiesas, “pildot savus uzdevumus”, ievēro VDAR, un kuram tieši tas ir jādara? Ja valsts tiesām ir jāpiemēro VDAR un kompetentajām uzraudzības iestādēm tomēr nav jāuzrauga darbības, ko tiesa veic, “pildot savus uzdevumus” atbilstoši VDAR 55. panta 3. punktam, tad kuram ir jānodrošina Hartas 8. panta 1. un 3. punktā garantētās personas datu aizsardzības pamattiesības?

140.

Šeit, manuprāt, saikne starp VDAR 55. panta 3. punktu un 20. apsvērumu rada dažas problēmas.

141.

Visi šīs tiesvedības dalībnieki paskaidro, ka VDAR 55. panta 3. punkts ir jālasa, ņemot vērā VDAR 20. apsvērumu. Šajā apsvērumā ir teikts, ka, lai gan valsts uzraudzības iestādes kontrolē un īsteno VDAR, tomēr šie pienākumi nevar apdraudēt tiesu neatkarības principu, uzraugot apstrādes darbības, ko veic “tiesa, pildot savus uzdevumus”. VDAR 20. apsvēruma trešajā teikumā ir norādīts, ka “šādu datu apstrādes darbību uzraudzību vajadzētu būt iespējai uzticēt attiecīgās dalībvalsts tiesu sistēmas konkrētām struktūrām”.

142.

Tomēr, vai 20. apsvērumā piedāvātā pieeja atbilst Hartas 8. panta 3. punktā minētajam “neatkarības” kritērijam? Kā “uzraudzības tiesa”, ko dalībvalstis tādējādi ir izveidojušas savas valsts tiesu iestādēs, lai nodrošinātu VDAR ievērošanu, var rīkoties kā trešā persona, kas ir neatkarīga no tās pašas tiesas, kura, iespējams, ir izdarījusi VDAR pārkāpumu? Vai tas nerada jautājumu par Hartas 47. pantu?

143.

Doma par piemērotu institucionālo un procesuālo struktūru šāda veida situācijai ātri kļūst par déjà vu, atgādinot lietā Köbler uzsāktās diskusijas ( 80 ). Kas pieņems lēmumu par valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem? Vai tās būs citas “parastās” tiesas tiesu sistēmā, radot risku, ka augstākās instances tiesa kādreiz lems pati par savu atbildību? Vai arī īpaši izveidota supertiesa? Ko darīt, ja arī supertiesa kļūdās? Šajā ziņā VDAR 20. apsvērums vēlreiz izceļ jautājumu, par kuru dalībvalstis žēlojās lietā Köbler: proti, “reālu” tiesu neatkarības aizskaršana ar izpildāmām ārējām tiesībām pārbaudīt tiesas darbību vai bezdarbību attiecībā pret datu aizsardzības noteikumiem ( 81 ).

144.

Taču atšķirībā no sprieduma lietā Köbler, kurā, pieņemu, ka vairāki gudri prāti varēja izprast principu, ka dalībvalstīm ir jāatlīdzina kaitējums, ko radījusi pēdējās instances tiesa, pieņemot nolēmumu, ar kuru tiek pārkāptas Savienības tiesības ( 82 ), tomēr nekādi nav skaidrs, vai šāda “patiesa” neatkarība būtu upurējama uzraudzības atbilstībai tādam reglamentējošam tiesību aktam kā VDAR, kurā jau ir paredzēti citi izpildes instrumenti. Noteikti nevar noliegt, ka šim tiesību instrumentam ir spēcīgs primāro tiesību pamats Hartas 8. pantā un LESD 16. pantā. Drīzāk jautājums ir par to, ka tiesību aizsardzības līdzekļi pret tiesām kā pārziņiem pastāv atsevišķi uz VDAR 79. un 82. panta pamata un neatkarīgi no tās 55. panta 3. punkta.

145.

Vienlaikus iespējamu risinājumu varētu rast, ja VDAR 20. apsvēruma trešo teikumu neuztvertu pārāk burtiski. Runa galu galā ir tikai par apsvērumu, nevis par atsevišķu un tādējādi saistošu likumdošanas normu ( 83 ). Ja tāda būtu pieeja, kam acīmredzot piekrīt dažas dalībvalstis, tad VDAR materiālo tiesību normas vienkārši tiktu atzītas par tādām, kurās paredzētas tiesības, uz kurām jāvar atsaukties valstu tiesās šajā dalībvalstī pieejamajos parastajos tiesvedības procesos ( 84 ).

146.

Ja patiešām izvēlētos šādu institucionālo un procesuālo ceļu, tad varētu izvairīties gan no problēmas, ka “atkarīgai trešai personai” tiek atļauts kontrolēt tiesu varas darbības, gan no nepieciešamības izveidot supertiesu citu tiesu kontrolēšanai. Tomēr, neskatoties uz minēto, šīs pieejas rezultātā līdz galam netiktu izpildīts Hartas 8. panta 3. punktā prasītais, lai “neatkarīga” iestāde uzraudzītu tiesību uz personas datu aizsardzību ievērošanu ( 85 ).

147.

Raugoties no šāda viedokļa, “iekšējās tiesas” risinājums, šķiet, ir vienīgā īstenojamā iespēja [atrisināt] iepriekš izklāstīto dilemmu, kā iekļaut VDAR superstruktūru diezgan specifiskā valsts tiesību sistēmā ( 86 ).

148.

Tomēr, pat pieņemot, ka vienīgais Hartai atbilstošais ceļš būtu izveidot šādu “iekšējās kontroles” struktūru, tomēr šķiet diezgan neskaidri, kas tieši šai iestādei būtu jāuzrauga.

149.

Pirmkārt, kā izklāstīts šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, VDAR tiek prezumēts, ka tiesas veikta apstrāde ir likumīga un papildus šai vispārējai prezumpcijai ļauj valsts tiesību aktos ierobežot atsevišķas tiesības un pienākumus, kā arī personas datu apstrādes pamatprincipus.

150.

Otrkārt, vairumā vai pat visās dalībvalstīs tiesu procesos piemērojamie valsts procesuālie kodeksi daudz detalizētāk reglamentē darbības ar personas datiem visās konkrētajās tiesvedības stadijās: proti, kas ir jāiekļauj un ko nedrīkst iekļaut konkrētā dokumentā; kam ir kāda piekļuve; ar kādiem nosacījumiem var dzēst/labot kādu informāciju; kādi konfidencialitātes nosacījumi ir piemērojami; kāda informācija un dati ir jāietver tiesu nolēmumos utt. ( 87 )

151.

Treškārt, valstu tiesneši šo noteikumu neievērošanu jau kontrolē un tai ir iespējamas vismaz divu veidu sankcijas. Pirmām kārtām, tās ir sankcijas pašam nolēmumam, kuru rezultātā to var atcelt. Otrām kārtām, pastāv tiesnešu personīgās atbildības režīmi disciplināratbildības procesos.

152.

Ņemot vērā šādu likumdošanas vidi, varētu domāt, ka VDAR ir ietvertas tiesību normas par tās mijiedarbību ar citiem likumdošanas ietvariem. Kas ir lex specialis un kā var pastāvēt līdzās dažādi institucionāli un procesuāli ietvari? Kā atrisināt iespējamos normatīvos konfliktus? Diemžēl VDAR netiek piedāvāti noteikumi par šādiem konfliktiem, tādējādi liekot uzdot vēl vienu jautājumu par to, vai tiešām ir jāatzīst, ka VDAR aizstāj valstu procesuālos noteikumus, vai arī tā ir jālasa kā šo noteikumu papildinājums.

153.

Ja tā būtu, vai tas nozīmē, ka, piemēram, datu subjekti varētu vērsties valstu tiesās, lai “grozītu” savus prasījumus ārpus valstu procesuālajiem termiņiem (atbilstoši VDAR 16. pantam)? ( 88 ) Ja nu lietas dalībniekam, saskaroties ar negatīvu iznākumu, izdotos izpildīt priekšnoteikumus, lai varētu atsaukties uz viņa vai viņas tiesībām “tikt aizmirstam” (saskaņā ar VDAR 17. pantu), lai izņemtu spriedumu vai tiesvedības pierakstus no kopējās tiesas atmiņas pēc tam, kad šis spriedums ir nolasīts? ( 89 )

154.

Ņemot vērā visas šīs sarežģītās nianses, iespējams, nepārsteidz tas, ka vairākas dalībvalstis ir saskārušās ar saprotamām grūtībām, ieviešot atbilstošu institucionālu struktūru atbilstoši VDAR 55. panta 3. punktam, kas tomēr atbilst Hartas 8. panta 3. punktam ( 90 ).

155.

Abi šajā sadaļā aplūkotie elementi kopā, proti, materiālie elementi un institūciju un procedūru elementi, joprojām liek just neizpratni, par ko ir minēts jau D sadaļas sākumā. Ņemot vērā, ka šādas sistēmiskas problēmas turpina pastāvēt, kādēļ vispār būtu jārada šāda nepilnīga, bet ievērojami visaptveroša superstruktūra? Vai, lai īstenotu, vismaz attiecībā uz tiesas spriešanas darbībām, gandrīz neeksistējošas materiālās tiesības? Vai tas patiešām ir tā vērts?

V. Secinājumi

156.

Ierosinu Tiesai uz Rechtbank Midden‑Nederland (Centrālnīderlandes tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Pirmais jautājums

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 55. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka praksi, kurā procesuālie dokumenti tiek izpausti žurnālistiem, lai viņiem dotu iespēju labāk ziņot par atklātu tiesas sēdi, veic “tiesa, pildot savus uzdevumus”.

1a) jautājums

Regulas 2016/679 55. panta 3. punktā nav paredzēts, ka katrā konkrētā lietā būtu jākonstatē, vai apstrādes darbība, ko valsts tiesa veic, “pildot savus uzdevumus”, ietekmē tiesas nolēmumu pieņemšanas neatkarību.

1b) jautājums

Konkrētas apstrādes darbības būtības un mērķa konstatēšana nav viens no kritērijiem, kas saskaņā ar Regulas 2016/679 55. panta 3. punktu ir jāņem vērā, konstatējot, vai valsts tiesa ir rīkojusies, “pildot savus uzdevumus”.

1c) jautājums

Lai konstatētu, vai apstrādes darbību ir veikusi “tiesa, pildot savus uzdevumus” Regulas 2016/679 55. panta 3. punkta izpratnē, nav nozīmīgi, vai šī tiesa ir rīkojusies, pamatojoties uz valsts tiesību normās ietvertu nepārprotamu tiesisko pamatu.


( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.

( 2 ) Burton, J.H. (red.), Benthamiana: or select extracts from the works of Jeremy Bentham, Lea & Blanchard, Filadelfija, 1844, 139. lpp.

( 3 ) Citētais teksts sākotnēji bija publicēts Bentham, J., Draught of a New Plan for the organisation of the Judicial Establishment in France: proposed as a Succedaneum to the Draught presented, for the same purpose, by the Committee of Constitution, to the National Assembly, December 21st, 1789, Londona, 1790.

( 4 ) Piemēram, Parlement de Paris prakse 14. gadsimtā paredzēja nolēmuma faktus un motīvus paturēt noslēpumā. Tos uztvēra kā daļu no tiesas apspriedes procesa, kam bija jābūt konfidenciālam. Skat. Dawson, J.P., The Oracles of the Law, The University of Michigan Law School, 1968, 286.–289. lpp. Sīkāk skat. arī Sauvel, T., “Histoire du jugement motivé”, 61(5) Revue du droit public, 1955.

( 5 ) Informācijai par kontekstu skat. Dutch Judiciary Press Guidelines of 2013 [2013. gada Nīderlandes Tiesu preses vadlīnijas], pieejamas: https://www.rechtspraak.nl/SiteCollectionDocuments/Press-Guidelines.pdf, 2.3. pants un paskaidrojošās piezīmes 6. un 7. lpp.

( 6 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.).

( 7 ) Galveno lietas dalībnieku vārdi ir nedaudz mainīti, lai lasītājs vieglāk orientētos labirintā, [kāds radīts] ar vispārējo anonimizāciju, kas Tiesā ir pieņemta kopš 2018. gada (skat. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 29. jūnija Paziņojumu presei – “No 2018. gada 1. jūlija tiks anonimizētas prejudiciālā nolēmuma lietas, kurās ir iesaistītas fiziskas personas”, https://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2018-06/cp180096en.pdf). Proti, ja jau šīs Tiesas turpmākā tiesvedības proza šķitīs kā Kafkas novele, tad kāpēc gan nepārņemt arī dažus no Kafkas pozitīvajiem literārajiem elementiem?

( 8 ) Spriedums, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c. (C‑621/18, EU:C:2018:999, 27. punkts).

( 9 ) Spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor din România u.c. (C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 116. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 10 ) Spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Facebook Ireland un Schrems (C‑311/18, EU:C:2020:559, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 11 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Lucchini (C‑119/05, EU:C:2007:434, 43. punkts); 2011. gada 26. maijs, Stichting Natuur en Milieu u.c. (no C‑165/09 līdz C‑167/09, EU:C:2011:348, 47. punkts); un 2017. gada 26. aprīlis, Farkas (C‑564/15, EU:C:2017:302, 37. punkts).

( 12 ) Skat. VDAR 2. panta 1. punktu un 4. panta 2. punktu.

( 13 ) Šajā ziņā pretēji, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV 2003, L 41, 26. lpp.) 2. panta 2. punktam.

( 14 ) Šajā nozīmē – spriedums, 2021. gada 15. jūnijs, Facebook Ireland u.c. (C‑645/19, EU:C:2021:483, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 15 ) Par 55. panta 1. punkta un 56. panta 1. punkta savstarpējo saikni skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūnijs, Facebook Ireland u.c.(C‑645/19, EU:C:2021:483, 47.50. punkts).

( 16 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Soda punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 71.72. un 76.77. punkts), kurā atzīts, ka konkrētu personas datu izpaušana sabiedrībai, kā arī sabiedrības piekļuve datubāzei, kurā šie dati ir ietverti, ir “apstrādes darbība” saistībā ar VDAR 2. panta 1. punktu; un spriedumu, 2021. gada 17. jūnijs, M.I.C.M. (C‑597/19, EU:C:2021:492, 97.123. punkts), kurā tiek izvērtēti divi dažādi personu datu apstrādes veidi, ko divi dažādi uzņēmumi veic “iepriekšējā posmā” un “turpmākā posmā”. Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2019. gada 16. janvāris, Deutsche Post (C‑496/17, EU:C:2019:26, 60.69. punkts) saistībā ar dažādu iestāžu vairākkārt veiktām fizisko personu nodokļu datu apstrādes darbībām.

( 17 ) Spriedums, 2018. gada 10. jūlijs, Jehovan todistajat (C‑25/17, EU:C:2018:551, 62. punkts).

( 18 ) Skat. VDAR 4. panta 1. punktu. Par personas datu jēdziena plašu interpretāciju skat., piemēram, spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Nowak (C‑434/16, EU:C:2017:994, 62. punkts).

( 19 ) Tik tiešām ar to būtu jāsāk, izvērtējot visas lietas dalībnieku tiesības un pienākumus atbilstoši VDAR. Skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Fashion ID (C‑40/17, EU:C:2019:629, 72. un 74. punkts), kā arī manus secinājumus lietā Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu vajadzībām) (C‑175/20, EU:C:2021:690, 42. punkts).

( 20 ) Atbilstoši pašā VDAR 4. panta 2. punktā noteiktajam.

( 21 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager (C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 69. punkts), un 2012. gada 19. aprīlis, Bonnier Audio u.c. (C‑461/10, EU:C:2012:219, 52. punkts).

( 22 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2008. gada 29. janvāris, Promusicae (C‑275/06, EU:C:2008:54, 45. punkts), un 2020. gada 6. oktobris, Privacy International (C‑623/17, EU:C:2020:790, 41. punkts) saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (OV 2002, L 201, 37. lpp.). Skat. arī spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650, 45. punkts) saistībā ar datu pārsūtīšanu uz trešo valsti.

( 23 ) Skat. šo secinājumu 42. punktu. Tomēr skat. arī 47. punktu un to, ka ir jābūt skaidrībai par konkrēto apstrādes darbību, lai noteiktu no tā izrietošās tiesības uz pienākumus.

( 24 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 10. jūlijs, Jehovan todistajat (C‑25/17, EU:C:2018:551, 57. punkts). Tomēr skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [ESharpton] secinājumus lietā Komisija/Bavarian Lager (C‑28/08 P, EU:C:2009:624, 142.150. punkts).

( 25 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Land Hessen (C‑272/19, EU:C:2020:535, 68. punkts).

( 26 ) Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Soda punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 27 ) Par apsvēruma, kas pats par sevi ir daudz šaurāks nekā VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, īpaši pārsteidzoši šauru interpretāciju skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Soda punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 66.68. punkts).

( 28 ) Skat VDAR 16. un 19. apsvērumu.

( 29 ) Kas turklāt vēl arī ir jāinterpretē šauri un tātad ir jāattiecina tikai (proti, izslēdzoši) uz personisku vai mājsaimniecisku pasākumu – skat., piemēram, spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Ryneš (C‑212/13, EU:C:2014:2428, 30. punkts).

( 30 ) Noteikti varētu mēģināt izmantot VDAR 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu (tenkot krogā ir mans juridiskais pienākums atbilstoši sociālajām normām) vai arī 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu (informācija ir jānodod atbilstoši manu draugu, proti, citas fiziskas personas vitālajām interesēm – lai būtu, par ko runāt krogā). Tomēr man ir aizdomas, ka šāda inovatīva argumentācija neiespaidotu valsts datu aizsardzības iestādi.

( 31 ) Tas varētu būt bijis viens no iemesliem, kādēļ “gan veselā saprāta, gan taisnīguma” dēļ Court of Appeal (England & Wales) [Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa), Apvienotā Karaliste] ir nospriedusi, ka personas datu anonimizēšana pati par sevi netiek atzīta par “apstrādi”UK Data Protection Act 1998 [Apvienotās Karalistes 1998. gada Datu aizsardzības likuma] izpratnē. Skat. 1999. gada 21. decembra spriedumu lietā Regina/Department of Health, Ex Parte Source Informatics Ltd [1999] EWCA Civ 3011 [45].

( 32 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.).

( 33 ) Ģenerāladvokātes E. Šarpstones [ESharpston] secinājumi, 2009. gada 15. oktobris, Komisija/Bavarian Lager (C‑28/08 P, EU:C:2009:624, 135.146. punkts).

( 34 ) Padomdevēja struktūra, kas izveidota ar Direktīvas 95/46 29. pantu un ko tagad aizstājusi Eiropas Datu aizsardzības kolēģija, kas izveidota, pamatojoties uz VDAR 68. pantu (turpmāk tekstā – “29. panta Datu aizsardzības darba grupa”).

( 35 ) Skat. 29. panta Datu aizsardzības grupas Atzinumu 4/2007 par personas datu jēdzienu (01248/07/EN WP 136, 2007. gada 20. jūnijs, 4. un 5. lpp.).

( 36 ) Turpat, 5. lpp.

( 37 ) Vēsturiski nevienam nav bijusi problēma ar personas datu apstrādi, ja vien vispirms netika veidotas plašas kartotēkas un datubāzes ar lieliem datu kopumiem, ļaujot radīt jaunas zināšanas un jaunus datus ar automātisku datu kumulāciju un/vai vieglu piekļuvi tiem. Vai šai vēsturiskajai pieredzei un nepieciešamībai arī tagad nevajadzētu vadīt konkrēto, šim īpašajam mērķim izveidoto, likumu interpretāciju?

( 38 ) Spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager (C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 70. un 71. punkts).

( 39 ) Sīkāk skat. arī manus secinājumus lietā Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu vajadzībām) (C‑175/20, EU:C:2021:690, 35.41. punkts).

( 40 ) VDAR 4. apsvērums.

( 41 ) Ieskatam par dažādām citām tiesību jomām, kurās norādīts šāds nošķīrums, skat. attiecīgi manus secinājumus lietās Friends of the Irish Environment (C‑470/19, EU:C:2020:986, 71.75. un 81.82. punkts) un Komisija/Breyer (C‑213/15 P, EU:C:2016:994, 52.64. punkts).

( 42 ) Skat. manus secinājumus lietā Pula Parking (C‑551/15, EU:C:2016:825, 85. un 86. punkts).

( 43 ) Skat. manus secinājumus lietā Friends of the Irish Environment (C‑470/19, EU:C:2020:986, 87. punkts).

( 44 ) Kā piemēru šādai situācijai skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Cartesio (C‑210/06, EU:C:2008:723, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 45 ) Skat. manus secinājumus lietā Friends of the Irish Environment (C‑470/19, EU:C:2020:986, 71. punkts).

( 46 ) Skat. šo secinājumu 39. punktu.

( 47 ) Mans izcēlums.

( 48 ) Skat. spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117, 44. punkts); 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 38. punkts); 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531, 72. punkts); 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, it īpaši 117.–119. punkts), un 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor din România u.c. (C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 188. punkts).

( 49 ) Nesenākais spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi, kas piemērojami tiesnešiem) (C‑791/19, EU:C:2021:596), un rīkojums, 2021. gada 14. jūlijs, Komisija/Polija (C‑204/21 R, EU:C:2021:593).

( 50 ) Protams, pieņemot, ka dokuments Federalist No 51 [“Federālistu dokumenti” Nr. 51] (“Ja cilvēki būtu eņģeļi, nebūtu vajadzīga valdība. Ja eņģeļi valdītu pār cilvēkiem, nebūtu vajadzīga ne iekšēja, ne ārēja valdības kontrole” [Brīvs tulkojums]) joprojām ir piemērojams arī VDAR ietvaros.

( 51 ) Pati Tiesa centrālajā apstrādes darbību reģistrā (pieejams: https://curia.europa.eu/jcms/jcms/p1_3301336/en/), kas izveidots, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV 2018 L 295, 39. lpp.) 31. panta 5. punktu, apstrādi algu izmaksai ir norādījusi kā “administratīvu darbību”. Skat. https://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2021-01/paie.pdf.

( 52 ) Tādējādi varbūt kļūstot par vēl vienu iespējamu netieša spiediena elementu – tā nav sakritība, ka vairākās tiesību sistēmās tiesnešu algas ir stingri noteiktas likumā, tādējādi apzināti izslēdzot jebkādu iespēju īstenot šādu ietekmi.

( 53 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV 2016, L 119, 89. lpp.).

( 54 ) Spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija (C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541).

( 55 ) Spriedums, 2017. gada 18. jūlijs, Komisija/Breyer (C‑213/15 P, EU:C:2017:563).

( 56 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001 L 145, 43. lpp.).

( 57 ) Skat. manus secinājumus lietā Friends of the Irish Environment (C‑470/19, EU:C:2020:986, 90.92. punkts).

( 58 ) Ģenerāladvokātes E. Šarpstones [ESharpston] secinājumi lietā Flachglas Torgau (C‑204/09, EU:C:2011:413, 73. punkts).

( 59 ) Šajā ziņā skat. šā novērtējuma piemērošanu spriedumā, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Soda punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 104.116. punkts).

( 60 ) Šajā ziņā attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK) 6. panta 1. punktu skat. ECT spriedumus, 1983. gada 8. decembris, Axen pret Vāciju (CE:ECHR:1983:1208JUD000827378, 32. punkts); 1984. gada 22. februāris, Sutter pret Šveici (CE:ECHR:1984:0222JUD000820978, 26. punkts); 2000. gada 14. novembris, Riepan pret Austriju (CE:ECHR:2000:1114JUD003511597, 27. punkts); 2001. gada 12. jūlijs, Malhous pret Čehijas Republiku (CE:ECHR:2001:0712JUD003307196, 62. punkts), un 2010. gada 28. oktobris, Krestovskiy pret Krieviju (CE:ECHR:2010:1028JUD001404003, 24. punkts).

( 61 ) Šajā ziņā skat. ECT spriedumu, 1979. gada 26. aprīlis, Sunday Times pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1979:0426JUD000653874, 67. punkts).

( 62 ) Šajā ziņā jāapsver iespēja, ka komunikācijas nodaļa varētu nebūt tiesas struktūrvienība, bet gan būtu izveidota kā atsevišķa iestāde, kā tas bija lietā ar arhivēšanas darbībām 2021. gada 15. aprīļa spriedumā Friends of the Irish Environment (C‑470/19, EU:C:2021:271, 43. punkts). Sīkākam novērtējumam skat. manus secinājumus lietā Friends of the Irish Environment (C‑470/19, EU:C:2020:986, 107. punkts).

( 63 ) Šo secinājumu 76.–86. punkts.

( 64 ) Atbilstoši izklāstam šo secinājumu 84.–86. punktā.

( 65 ) Skat. manus secinājumus lietā Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu vajadzībām) (C‑175/20, ECLI:C:2021:690).

( 66 ) Turpat, 83.–85. punkts.

( 67 ) Tas ir arī iemesls, kādēļ šos secinājumus ir loģiski jāsāk (secinājumu 32. punkts) ar vispārīgu apgalvojumu, ka VDAR principā ir piemērojama tiesām.

( 68 ) Skat. VDAR 40. un 52. apsvērumu, 6. panta 2. un 3. punktu, kā arī 9. panta 2. un 3. punktu.

( 69 ) Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Soda punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 70 ) Attiecībā uz abu šo tiesību normu normatīvo piemērošanas jomu. Praksē, kā jau pieminēts šo secinājumu 120. punktā, nav lielas atšķirības starp uzraudzības ierobežojumu, nosakot kompetenci (atbilstoši VDAR 55. panta 3. punktam) un uzraudzības ierobežojumu pēc būtības attiecībā uz konkrētām darbībām (atbilstoši VDAR 23. panta 1. punkta f) apakšpunktam).

( 71 ) Nav noslēpums, ka dažādas dalībvalstis tiesu pārskatāmībai piešķir atšķirīgu nozīmi vai vismaz ir konkurējoši redzējumi par to. Skat., piemēram, attiecībā uz tiesvedības video un audioierakstiem Hess, B. un Koprivica Harvey, A., “Open Justice in Modern Societies: What Role for Courts?” izd. Hess, B. un Koprivica Harvey, A., Open Justice: The Role of Courts in a Democratic Society, Nomos, 2019, 30.–35. lpp. Saistībā ar dažādajām tradīcijām (pārsvarā ilgu laiku pirms VDAR), kā tiek anonimizēti tiesvedības dalībnieki sprieduma vēlākai publicēšanai, skat. Bibliotēkas, pētniecības un dokumentācijas ģenerāldirekcijas Izpētes piezīmi “Anonymity of the parties on the publication of court decisions” [“Lietas dalībnieku anonimitāte tiesas nolēmumu publiskošanā”] (2017. gada marts, kurā grozījumi izdarīti 2019. gada janvārī), pieejama: https://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2021-02/ndr_2017-002_neutralisee-en.pdf, 9. un 10. lpp.)

( 72 ) Turklāt dažās tiesību sistēmās pagātnē augstākās instances tiesas sniedza plašus normatīva rakstura paziņojumus, kas nebija saistīti ar konkrētajām lietām vai arī bija pilnīgi ārpus tām. Tā joprojām mūsdienās rīkojas dažās sistēmās. Tomēr tas tiek īpaši apstrīdēts, raugoties no varas dalīšanas un tiesu leģitimitātes aspekta. Šajā ziņā skat. Kühn, Z., “The Authoritarian Legal Culture at Work: The Passivity of Parties and the Interpretational Statements of Supreme Courts”, Croatian Yearbook of European Law and Policy, 2. sēj., 2008, 19. lpp.

( 73 ) Bartošek, M., Dějiny římského práva, Academia, Prāga, 1995, 81. lpp., vai Sommer, O., Učebnice soukromého římského práva. I. díl, Všehrd, Prāga, 1946, 121. un 122. lpp. Skat. arī Harries, J., Law and Empire in Late antiquity, Cambridge University Press, 1999, 101., 104. un 105. lpp.

( 74 ) Dawson, J.P., The Oracles of the Law, The University of Michigan Law School, 1968, 288. un 289. lpp.

( 75 ) Šajā ziņā skat., piemēram, McLachlin, B., “Courts, Transparency and Public Confidence – to the Better Administration of Justice”, Deakin Law Review, 8.(1.) sēj., 2003, 3. un 4. lpp. Skat. arī Bingham, T., The Rule of Law, Penguin, 2010, 8. lpp.

( 76 ) Skat šo secinājumu 7. zemsvītras piezīmi.

( 77 ) Par tiesu nolēmumu pārspīlētas anonimizācijas problēmu skat. Wiwinius, J.C., “Public hearings in judicial proceedings”, izd. Hess, B. un Koprivica Harvey, A., Open Justice: The Role of Courts in a Democratic Society, Nomos, 2019, 98. un 101. lpp.

( 78 ) Piemēram, neaizsargātu personu, bērnu, vardarbības upuru, komercnoslēpumu, valsts noslēpumu u.c. aizsardzība. Tomēr visos šajos gadījumos, kas ir labi zināmi visās valstu tiesību sistēmās, attiecīgajās valsts procesuālajās normās jau ir noteiktas īpašas procedūras, kas ļauj izslēgt sabiedrību no dažiem vai visiem tiesvedības posmiem un no sprieduma, tostarp paredzot pilnīgu anonimitāti, lai ņemtu vērā katras konkrētās lietas īpašās vajadzības.

( 79 ) Skat. Krynen, J., L'État de justice France, XIIIe–XXe siècle: L’idéologie de la magistrature ancienne, Gallimard, 2009, 79. un turpmākās lpp., un Van Caenegem, R.C., Judges, Legislators and Professors: Chapters in European Legal History, Cambridge University Press, 1987, 159. lpp.

( 80 ) Spriedums, 2003. gada 30. septembris, Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513).

( 81 ) Turpat, 42. punkts.

( 82 ) Turpat, 59. punkts. Vismaz tie prāti tiesību sistēmās, kurās iepriekš principā bija pieņemta valsts atbildība par tiesu kļūdām. Citiem tiesu atbildība par nolēmumiem pēdējā instancē līdzinātos, kā bija rakstīts kādā pamanāmā rakstā, domai par neiedomājamo – skat. Toner, H., “Thinking the Unthinkable? State Liability for Judicial Acts after Factortame (III)”, Yearbook of European Law, 17. sēj., 1997, 165. lpp.

( 83 ) Uz ko Tiesa arvien norāda kā uz principu – skat., piemēram, spriedumu, 2005. gada 12. jūlijs, Alliance for Natural Health u.c. (C‑154/04 un C‑155/04, EU:C:2005:449, 91. un 92. punkts); 2011. gada 21. decembris, Ziolkowski un Szeja (C‑424/10 un C‑425/10, EU:C:2011:866, 42. un 43. punkts); vai arī 2018. gada 25. jūlijs, Confédération paysanne u.c.(C‑528/16, EU:C:2018:583, 44.46. punkts un 51. punkts). Ir pareizi atzīt, ka interpretācijas prakse, kā to jau parāda pēdējais iepriekš citētais lēmums, patiesībā tomēr nedaudz atšķiras.

( 84 ) Tādējādi, konkrēti runājot, sūdzību par datu apstrādi zemākas instances tiesā apelācijas tiesa izskatītu tāpat kā jebkuru citu sūdzību par zemākas instances tiesas procesuālo darbību utt.

( 85 ) Judikatūra par “neatkarību” VDAR 28. panta 1. punkta izpratnē tagad ir saskaņota arī ar vispārējo “neatkarības” izpratni Savienības tiesībās. Salīdzinājumam spriedums, 2012. gada 16. oktobris, Komisija/Austrija (C‑614/10, EU:C:2012:631, 41.44. punkts) un šo secinājumu 48. zemsvītras piezīmē minētā judikatūra.

( 86 ) Apzināti nepievēršos nebeidzamajam jautājumam par to, vai šādu tiesu kontrolētu “superiekšēja” tiesa, kuru, savukārt, kontrolētu “supersuperiekšēja” tiesa utt. Par pašas Tiesas pieņemto risinājumu skat. Tiesas lēmumu (2019. gada 1. oktobris), ar ko ievieš iekšēju uzraudzības mehānismu personas datu apstrādei Tiesas īstenotās tiesas spriešanas darbības ietvaros (OV 2019, C 383, 2. lpp.).

( 87 ) Saistībā ar tiesisko regulējumu Anglijā un Velsā, Francijā, Vācijā, Itālijā, Polijā un Zviedrijā, skat. Bibliotēkas, pētniecības un dokumentācijas ģenerāldirekcijas Izpētes piezīmi “Methods of management of confidential data in the context of national judicial proceedings” [“Konfidenciālu datu pārvaldības metodes valstu tiesvedību procesos”] (2018. gada oktobris), pieejama: https://curia.europa.eu/jcms/upload/dg630ocs/application/pdf/2020-11/ndr_2018-007_neutralisee-en.pdf, 2. lpp.

( 88 ) Skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Nowak (C‑434/16, EU:C:2017:994).

( 89 ) Visu cieņu 2014. gada 13. maija spriedumam Google Spain un Google (C‑131/12, EU:C:2014:317), tomēr diez vai internets aizmirsīs, ja tas tiks prasīts ar rīkojumu. Nākamā judikatūra, it īpaši atzars, kas attiecas uz “tiesību tikt aizmirstam” teritoriālo apjomu un īstenošanu, arvien vairāk līdzinās cīņai ar vējdzirnavām.

( 90 ) Skat. Bibliotēkas, pētniecības un dokumentācijas ģenerāldirekcija, Izpētes piezīme “Supervision of courts’ compliance with personal data protection rules when acting in their judicial capacity” [“Uzraudzība par personas datu aizsardzības noteikumu ievērošanu tiesu īstenotās tiesas spriešanas darbības ietvaros”] (2018. gada jūlijs), pieejama: https://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2020-11/ndr_2018-004_synthese-neutralisee-en.pdf, 3. lpp.

Top