1

Ar savu apelācijas sūdzību Recylex SA, Fonderie et Manufacture de Métaux SA un Harz‑Metall GmbH lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 23. maija spriedumu Recylex u.c./Komisija (T‑222/17, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:356), ar kuru tā noraidīja viņu prasības par naudas soda, kas tām uzlikts ar Komisijas 2017. gada 8. februāra Lēmumu C(2017) 900 final, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu (AT.40018 – Automašīnu akumulatoru pārstrāde) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), apjoma samazināšanu.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodu] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

[..]

3.   Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

3

Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) 23. punkta b) apakšpunkta pēdējā daļā ir paredzēts:

“Turklāt, ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā karteļa nopietnumu [iespējamās aizliegtās vienošanās smagumu] vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot sodanaudu uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus.”

4

Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”) II iedaļā “Atbrīvojums no sodanaudas [naudas soda]” ietilpstošajā 8., 10. un 11. punktā, kā arī 12. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

5

Atbilstoši 2006. gada paziņojuma par sadarbību III iedaļā “Sodanaudas [Naudas soda] samazinājums” ietvertajam 23.–26. punktam:

Lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst 24. punkta nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību.

Ja pretendents uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu 25. punkta nozīmē pirmais iesniedz neatspēkojamus pierādījumus, kurus Komisija izmanto, lai konstatētu papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma nopietnību vai pagarina tā ilgumu, Komisija neņem vērā minētos papildu faktus, nosakot sodanaudu [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus.”

6

Recylex, Fonderie et Manufacture de Métaux, kā arī Harz‑Metall (turpmāk tekstā kopā – “Recylex”) ir sabiedrības, kas reģistrētas attiecīgi Francijā, Beļģijā, kā arī Vācijā un darbojas pārstrādāta svina, kā arī citu produktu ražošanas nozarē.

7

Pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda, ko 2012. gada 22. jūnijā saskaņā ar 2006. gada paziņojumu par sadarbību iesniedza Johnson Controls Inc., Johnson Controls Tolling GmbH & Co. KG un Johnson Controls Recycling GmbH (turpmāk tekstā kopā – “JCI”), tika uzsākta izmeklēšana attiecībā uz Recylex, JCI un divām citām uzņēmumu grupām, proti, Campine NV un Campine Recycling NV (turpmāk tekstā kopā – “Campine”), kā arī Eco‑Bat Technologies Ltd, Berzelius Metall GmbH un Société de traitement chimique des métaux SAS (turpmāk tekstā kopā – “Eco‑Bat”) saistībā ar aizliegto vienošanos automašīnu akumulatoru atkritumu iepirkumu tirgū. 2012. gada 13. septembrī Komisija piešķīra JCI nosacītu atbrīvojumu saskaņā ar minētā paziņojuma 18. punktu.

8

Laikā no 2012. gada 26. līdz 28. septembrim Komisija veica iepriekš nepieteiktas pārbaudes dažādu attiecīgo uzņēmumu telpās Beļģijā, Vācijā un Francijā.

9

Eco‑Bat un Recylex attiecīgi 2012. gada 27. septembrī un 2012. gada 23. oktobrī iesniedza pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda vai, ja tas netiktu piemērots, pieteikumus par naudas soda apmēra samazināšanu, saistībā ar kuriem tās iesniedza uzņēmuma paziņojumus un dokumentārus pierādījumus. 2012. gada 4. decembrīCampine savukārt iesniedza pieteikumu par naudas soda apmēra samazināšanu.

10

2015. gada 24. jūnijā Komisija sāka administratīvu procesu attiecībā uz JCI, Recylex, Eco‑Bat un Campine un darīja tiem zināmu ar to saistīto paziņojumu par iebildumiem. Ar tās pašas dienas vēstuli Komisija informēja Eco‑Bat un Recylex par savu pagaidu secinājumu, saskaņā ar kuru pierādījumiem, ko šie uzņēmumi tai bija iesnieguši, bija būtiska pievienotā vērtība 2006. gada paziņojuma par sadarbību 24. un 25. punkta izpratnē, un attiecīgi tā tiem darīja zināmu savu nodomu samazināt naudas soda apmēru, kas tiem tiktu uzlikts. Komisija arī informēja Campine par savu nodomu nesamazināt naudas sodu attiecībā uz to.

11

Ar strīdīgo lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 8. februārī, Komisija konstatēja, ka Recylex, JCI, Campine un Eco‑Bat, pārkāpjot LESD 101. pantu, ir piedalījušies aizliegtā vienošanās darbībā, kuru veido vienotu un turpinātu pārkāpumu automobiļu akumulatoru atkritumu iegādes nozarē, kas izdarīts laikposmā no 2009. gada 23. septembra līdz 2012. gada 26. septembrim un ko veidoja nolīgumi un/vai saskaņotas darbības, kuru mērķis ir cenu saskaņošana.

12

Ar šo lēmumu Komisija uzlika Recylex solidāri naudas sodu 26739000 EUR apmērā par tās dalību konstatētajā pārkāpumā laikposmā no 2009. gada 23. septembra līdz 2012. gada 26. septembrim, jo šis pārkāpums aptvēra vairāku dalībvalstu, tostarp Francijas teritoriju.

13

Šajā kontekstā Komisija lēma par 2006. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par minēto pārkāpumu.

14

Pirmkārt, šī iestāde piešķīra JCI atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar šī paziņojuma 8. punkta a) apakšpunktu pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka šī uzņēmuma sadarbība atbilst minētā paziņojuma 12. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

15

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka Eco‑Bat bija pirmais uzņēmums, kas sniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, un piešķīra tam maksimālo naudas soda apmēra samazinājumu, proti, 50 %, saskaņā ar 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas pirmo ievilkumu.

16

Treškārt, Komisija piešķīra Recylex naudas soda samazinājumu 30 % apmērā saskaņā ar 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas otro ievilkumu, uzskatot, ka Recylex bija otrais uzņēmums, kas sniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību par, konkrēti, i) aizliegtās vienošanās izcelsmi, ii) dažādiem pret konkurenci vērstiem kontaktiem, ko nenorādīja citi uzņēmumi, iii) daudzpusējo sanāksmi Vindhāgenē [Windhagen], kas notika 2009. gada septembrī (turpmāk tekstā – “sanāksme Vindhāgenē”) un iezīmēja pārkāpuma sākumu, kā arī par dažādiem telefoniskiem kontaktiem un ziņojumu apmaiņu starp Recylex un tā konkurentiem.

17

Komisija noraidīja Recylex argumentus, vērstus uz lielāka naudas soda samazinājuma – no 30 % līdz 50 % – saņemšanu. It īpaši Komisija, visnotaļ atzīstot, ka Recylex pirmais bija sniedzis skaidrojumus par Vindhāgenes sanāksmi, norādīja, ka minētie elementi attiecas tikai uz organizatoriskiem jautājumiem un ka tās veiktās pārbaudes laikā Campine telpās tā bija ieguvusi “neatspēkojamus pierādījumus” par šīs sanāksmes dienaskārtību un saturu. Komisija arī noraidīja Recylex argumentu, ka šis uzņēmums esot bijis pirmais, kurš sniedzis pierādījumus par aizliegtās vienošanās teritoriālo apjomu, kas ietvēra Franciju. Šajā ziņā Komisija it īpaši norādīja, ka tās rīcībā jau bija informācija par aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko apjomu, tostarp Francijas teritorijā.

18

Visbeidzot, ceturtkārt, Komisija atteicās apmierināt Campine pieteikumu par naudas soda apjoma samazināšanu.

19

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 18. aprīlī, Recylex atbilstoši LESD 263. pantam cēla prasību, lūdzot samazināt tai ar strīdīgo lēmumu uzliktā naudas soda apjomu. Šīs prasības pamatojumam tika izvirzīti seši pamati. Pirmais un otrais pamats bija saistīts ar kļūdu 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešās daļas piemērošanā. Šajā ziņā Recylex būtībā apgalvoja, ka tai esot bijis jāsaņem šajā daļā paredzētais daļējs atbrīvojums no naudas soda attiecībā uz pierādījumiem, kas sniegti pirmkārt, par to, ka pārkāpums bija sācies Vindhāgenes sanāksmē (pirmais pamats) un, otrkārt, ka pārkāpuma teritoriālais apjoms ietvēra arī Franciju (otrais pamats). Saistībā ar ceturto pamatu Recylex apgalvoja, ka, nepiešķirot tai naudas soda samazinājumu 50 % apmērā, Komisija esot pieļāvusi kļūdu, piemērojot šī paziņojuma 26. punkta pirmo daļu. Trim pārējiem Vispārējā tiesā izvirzītajiem pamatiem nav nozīmes apelācijas sūdzības izvērtējumā.

20

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja tajā celto prasību.

21

Ar savu apelācijas sūdzību Recylex lūdz Tiesu:

22

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Recylex atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23

Ar apelācijas sūdzības pirmā pamata – kurš vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 79.–99. punktu un attiecas uz tiesību kļūdu – pirmo daļu Recylex apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācija nav saskanīga un skaidra attiecībā uz juridiskajiem kritērijiem, kas piemērojami daļēja atbrīvojuma piešķiršanai atbilstoši 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajai daļai.

24

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 100.–108. punktu, Recylex arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot un piemērojot minētā paziņojuma 26. punkta trešajā daļā paredzētos daļēja atbrīvojuma piešķiršanas kritērijus, uzskatot, ka tā nevarēja pretendēt uz šādu imunitāti tādēļ, ka Komisija jau zināja faktiskos apstākļus, uz kuriem attiecās šī uzņēmuma sniegtā informācija, proti, pirmkārt, par Vindhāgenes sanāksmes esamību un, otrkārt, par aizliegtās vienošanās teritoriālo apjomu, kas ietvēra Franciju. Recylex uzskata, ka tai bija tiesības pretendēt uz šo imunitāti tādēļ, ka Komisija nespēja juridiski pietiekami pierādīt šos faktiskos apstākļus, izmantojot tās rīcībā jau esošos pierādījumus. Recylex uzskata, ka jautājumam par to, vai Komisija iepriekš bija vai nebija ņēmusi vērā minētos faktiskos apstākļus, nav nozīmes.

25

Šīs argumentācijas pamatojumam Recylex uzsver, ka 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešās daļas formulējums atšķiras no atbilstošās 2002. gada paziņojuma par sadarbību tiesību normas, proti, no šī paziņojuma 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas, kurā esot skaidra atsauce uz “Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem”. Tādējādi kritērijs par to, ka attiecīgie fakti Komisijai bija zināmi, kam bija nozīme 2002. gada paziņojuma par sadarbību kontekstā, vairs neesot piemērojams saskaņā ar 2006. gada paziņojumu par sadarbību. Šajā ziņā esot jāveic salīdzinājums starp attiecīgā uzņēmuma sniegtās informācijas un informācijas, kas jau bija Komisijas lietas materiālos, pierādījuma spēku.

26

Komisija uzskata, ka šī argumentācija ir jānoraida kā nepamatota.

27

Vispirms ir jākonstatē, ka kopš 2006. gada paziņojuma par sadarbību publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2006. gada 8. decembrī tika aizstāts 2002. gada paziņojums par sadarbību. Šajā kontekstā ar 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešo daļu tika aizstāta 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējā daļa.

28

Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējā daļā bija paredzēts, ka tad, “ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā karteļa nopietnumu [iespējamās aizliegtās vienošanās smagumu] vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot sodanaudu [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus”. 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka gadījumā, “ja pretendents uz sodanaudas [naudas sodu] samazinājumu [..] pirmais iesniedz neatspēkojamus pierādījumus, kurus Komisija izmanto, lai konstatētu papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma nopietnību vai pagarina tā ilgumu, Komisija neņem vērā minētos papildu faktus, nosakot sodanaudu uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus”.

29

Tādējādi, lai gan 2002. gada paziņojumā par sadarbību ir tieša atsauce uz “Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem”, kuriem ir “tieša ietekme uz iespējamās aizliegtās vienošanās smagumu vai ilgumu”, 2006. gada paziņojumā par sadarbību ir atsauce uz “papildu faktiem, kas pastiprina pārkāpuma nopietnību [smagumu] vai pagarina tā ilgumu”.

30

Judikatūrā attiecībā uz 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējo daļu Tiesa ir uzskatījusi, ka šajā tiesību normā paredzētais daļējais atbrīvojums [no naudas soda] prasa, lai būtu izpildīti divi nosacījumi, proti, pirmkārt, attiecīgais uzņēmums ir pirmais, kurš ir pierādījis Komisijai iepriekš nezināmus faktus, un, otrkārt, šie fakti, kuriem ir tieša ietekme uz iespējamās aizliegtās vienošanās smagumu vai ilgumu, ļauj Komisijai nonākt pie jauniem secinājumiem par pārkāpumu (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, C‑617/13 P, EU:C:2016:416, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Tiesai ir precizējusi, ka vārdi “Komisijai [..] nezināmus faktus”, ir nepārprotami un ļauj izmantot šauru 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas interpretāciju, ierobežojot to tikai ar gadījumiem, kuros kāda sabiedrība, kas ir aizliegtās vienošanās dalībniece, sniedz Komisijai jaunu informāciju par pārkāpuma smagumu vai ilgumu (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, C‑617/13 P, EU:C:2016:416, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Tiesa ir arī nospriedusi, ka šiem vārdiem piešķiramajai nozīmei ir jāgarantē minētā paziņojuma 23. punkta b) apakšpunkta pēdējā daļā izvirzītie mērķi un it īpaši iecietības programmas, kas ir vērsta uz to, lai pārkāpuma dalībnieki paziņotu par pārkāpumiem nolūkā tos ātri un pilnībā izbeigt, iedarbīgums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, C‑617/13 P, EU:C:2016:416, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka ir jānodrošina lietderīga iedarbība šai tiesību normai, kura – gadījumā, kad uzņēmums, kas, vēlēdamies saņemt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, pirmais sniedzis Komisijai pierādījumus, kuri tai ļauj konstatēt LESD 101. panta pārkāpumu, taču nav izpaudis informāciju, kas apliecina, ka attiecīgais pārkāpums ir noticis ilgākā laikposmā nekā šajos pierādījumos norādītais –, paredzot daļēju atbrīvojumu no naudas soda, mudina ikvienu citu uzņēmumu, kas ir bijis šī pārkāpuma dalībnieks, būt pirmajam, kurš izpauž šādu informāciju (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, C‑617/13 P, EU:C:2016:416, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Jākonstatē, ka atšķirības, kas pastāv starp 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešās daļas un 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas formulējumu, nav tādas, kas vedina domāt, ka Tiesas sniegtā šaurā interpretācija attiecībā uz šo pēdējo minēto tiesību normu nevarētu tikt piemērota attiecībā uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešo daļu. It īpaši tas, ka 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējā daļā minētie vārdi “iepriekš nezināmi fakti” nav tieši pārņemti 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā, nevar pamatot citu šī 26. punkta trešās daļas interpretāciju.

35

Saskaņā ar 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešo daļu, lai atsauktos uz daļēju atbrīvojumu no naudas soda, attiecīgajam uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par papildu faktiem, kas pastiprina attiecīgā pārkāpuma smagumu vai ilgumu. Runa ir par faktiem, kas dara pilnīgākus vai papildina tos, kuri Komisijai jau ir zināmi, un kas groza Komisijas konstatētā pārkāpuma materiālo vai temporālo tvērumu. Tikai saistībā ar šādiem faktiem, kas papildina pārkāpuma sākotnējo apjomu, var tikt piemērots daļējs atbrīvojums.

36

Kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 86. punktā, 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešās daļas formulējums negroza daļējā atbrīvojuma loģiku, kā tā ir tikusi interpretēta judikatūrā, ņemot vērā 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas formulējumu.

37

Šādos apstākļos 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz gadījumiem, kad sabiedrība, kas ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, sniedz Komisijai neatspēkojamus pierādījumus, kas tai ļauj konstatēt jaunus faktus attiecībā uz pārkāpuma smagumu vai ilgumu, izslēdzot gadījumus, kuros minētā sabiedrība ir sniegusi vienīgi informāciju, kas ļauj pastiprināt pierādījumus par pārkāpuma esamību.

38

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir uzsvēris secinājumu 59.–62. punktā, šo interpretāciju apstiprina minētā paziņojuma 26. punkta struktūra. Proti, attiecībā uz faktiem, kuri Komisijai jau ir zināmi, pierādījumu elementu, kam ir būtiska pievienotā vērtība, iesniegšana jau var būt pamats naudas soda samazināšanai atbilstoši šī 26. punkta pirmajai daļai, lasot to kopā ar 2006. gada paziņojuma par sadarbību 24. un 25. punktu. Tātad minētā 26. punkta trešajā daļā paredzētā daļēja atbrīvojuma piešķiršana ir jāattiecina tikai uz uzņēmumu, kas sniedz informāciju par jauniem faktiem, kuri Komisija iepriekš nebija zināmi.

39

Visbeidzot, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 63. punktā, šī interpretācija atbilst arī 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā minētā noteikuma par daļēju atbrīvojumu mērķim, kas ir identisks iepriekš 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējā daļā izvirzītajam mērķim, kāds tas ir izklāstīts šī sprieduma 32. un 33. punktā. Minētā 26. punkta trešās daļas mērķis ir mudināt uzņēmumus pilnībā sadarboties ar Komisiju, pat ja tiem nav piešķirts nosacīts atbrīvojums saskaņā ar 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punktu. Proti, ja nebūtu 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzētā noteikuma, šie uzņēmumi, iesniedzot pierādījumu elementus, kuri ietekmē pārkāpuma ilgumu vai smagumu un kurus Komisija iepriekš nezināja, varētu baidīties, ka tie tiks pakļauti naudas soda, kas tiem var tikt uzlikts, apjoma palielināšanai.

40

Šajā kontekstā, kā Vispārējā tiesa uzsvēra pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, ir jāatgādina, ka, interpretējot 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējo daļu, Tiesa ir uzskatījusi, ka tad, ja uzņēmuma sniegtā informācija attiecas uz faktiem, kuri Komisijai iepriekš nebija zināmi, šāda uzņēmuma iesniegtais pieteikums par daļēju atbrīvojumu no naudas soda ir jānoraida, nesalīdzinot šīs informācijas un citu dalībnieku iepriekš sniegtās informācijas pierādījuma spēku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 23. aprīlis, LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 81. punkts). Šis konstatējums ir spēkā arī 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešās daļas kontekstā attiecībā uz pierādījumiem, kas neattiecas uz “papildu faktiem” šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē.

41

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot un piemērojot 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzētās prasības, jo Komisija jau zināja par Vindhāgenes sanāksmes esamību un par aizliegtās vienošanās teritoriālo tvērumu, pirms Recylex iesniedza savu pieteikumu par daļēju atbrīvojumu no naudas soda.

42

Runājot par šī sprieduma 23. punktā izklāstīto Recylex iebildumu attiecībā uz apgalvoto Vispārējās tiesas argumentācijas saskaņotības un skaidrības neesamību pārsūdzētā sprieduma 79.–99. punktā, pietiek konstatēt, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 46.–56. punktā, ka Vispārējā tiesa minētajos pārsūdzētā sprieduma punktos ir juridiski pietiekami izklāstījusi iemeslus, kas pamato apstrīdētajā lēmumā ietverto apstiprinājumu attiecībā uz atteikumu piešķirt daļēju atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši šī paziņojuma 26. punkta trešajai daļai.

43

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa un otrais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

44

Saistībā ar apelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu Recylex apgalvo, ka Vispārējā tiesa acīmredzami ir sagrozījusi ar roku rakstītās piezīmes, kuras sagatavojis Campine darbinieks un kuras tika izņemtas šī uzņēmuma telpu pārbaudes laikā, aplūkotas, ņemot vērā informāciju, ko JCI sniedza 2012. gada 22. jūnija pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda kontekstā, jo pārsūdzētā sprieduma 95. punktā tā esot uzskatījusi, ka šie pierādījumu elementi ļāva Komisijai no juridiskā viedokļa pietiekami pierādīt Vindhāgenes sanāksmes esamību un noteikt par pārkāpuma sākumu šīs sanāksmes datumu. Pirmkārt, Recylex apgalvo, ka JCI sniegtajā informācijā nav nekādas atsauces uz sanāksmi vai pret konkurenci vērsto informācijas apmaiņu, kas notika 2009. gada septembrī, un ka turklāt tā arī neliecina, ka aizliegtā vienošanās būtu sākusies šajā konkrētajā brīdī. Otrkārt, Recylex norāda, ka šajās ar roku rakstītajās piezīmēs bija atsauce uz datumu, kas atšķiras no Komisijas norādītā datuma, proti, uz 2009. gada 24. septembri, nevis 23. septembri, ka minētajās piezīmēs nav sniegtas nekādas norādes par šīs sanāksmes dalībniekiem vai tās raksturu un, visbeidzot, ka Campine visā administratīvajā procesā pastāvīgi noliedza, ka šīm pašām piezīmēm ir pret konkurenci vērsts saturs.

45

Saistībā ar apelācijas sūdzības pirmā pamata trešo daļu Recylex apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka Komisijai ir jāpierāda pārkāpumu veidojošo faktisko apstākļu esamība. Campine ar roku rakstītās piezīmes, lasot tās JCI sniegtās informācijas gaismā, neveidojot precīzus un saskanīgus pierādījumus par pārkāpuma, kas esot izdarīts Vindhāgenes sanāksmē, esamību. Secinādama, ka šīs piezīmes ir ļāvušas Komisijai juridiski pietiekami pierādīt minētās sanāksmes esamību, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteikumus pierādīšanas pienākuma jomā.

46

Komisija uzskata, ka Recylex šajā ziņā izvirzītie argumenti ir, pirmkārt, nepieņemami, ciktāl tie veido lūgumu atkārtoti pārbaudīt pierādījumus, un, otrkārt, nepamatoti.

47

Neizvērtējot to, vai Recylex argumenti veido vai neveido lūgumu pārskatīt pierādījumus, un šajā ziņā nelemjot par šāda lūguma pieņemamību, ir jānorāda, ka Recylex balstās uz acīmredzami kļūdainu pārsūdzētā sprieduma, it īpaši tā 85.–97. punkta, interpretāciju, ciktāl tā pieņem, ka Vispārējā tiesa ir lēmusi par to, vai ar roku rakstītās piezīmes, kas tika izņemtas Campine telpu pārbaudes laikā, aplūkotas Campine iepriekš sniegtās informācijas gaismā, būtībā bija pietiekamas, lai juridiski pietiekami konstatētu Vindhāgenes sanāksmes kā pārkāpuma sākuma punkta datumu un saturu.

48

Faktiski, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 81.–84. punktā, no pārsūdzētā sprieduma 93.–97. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgi konstatējusi, ka šīs ar roku rakstītās piezīmes, aplūkotas JCI sniegtās informācijas gaismā, Komisijai ir ļāvušas uzzināt par Vindhāgenes sanāksmes esamību un tās pret konkurenci vērsto raksturu. Pretēji tam, ko apgalvo Recylex, Vispārējā tiesa nekādi nav lēmusi par to, vai tās pašas par sevi ļauj juridiski pietiekami konstatēt šīs sanāksmes esamību un saturu.

49

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Recylex savā apelācijas sūdzībā neapstrīd, ka ar roku rakstītās piezīmes un JCI sniegtā informācija ir ļāvušas Komisijai uzzināt par Vindhāgenes sanāksmes noturēšanu.

50

Lai gan Recylex apgalvo, ka Vispārējai tiesai bija jāsalīdzina Komisijas rīcībā jau esošie [pierādījumu] elementi un tie, ko sniedza Recylex, jo šis salīdzinājums tai liktu nospriest, ka informācija, kas bija Komisijas rīcībā brīdī, kad tika iesniegts Recylex pieteikums par daļēju atbrīvojumu no naudas soda, tai neļāva juridiski pietiekami konstatēt šīs sanāksmes esamību un saturu, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 97. punktā ir uzskatījusi, ka Recylex šajā ziņā izvirzītie argumenti nav efektīvi. Šī sprieduma 40. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šis Vispārējās tiesas veiktais konstatējums ir pamatots, jo šāds salīdzinājums nebija nepieciešams.

51

Līdz ar to ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā un trešā daļa ir acīmredzami nepamatota, tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 43. punktā minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.

52

Saistībā ar trešo pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 136.–154. punktu, Recylex apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmo daļu, uzskatīdama, ka ne šī paziņojuma formulējums, ne tā sistēma nepamato interpretāciju, saskaņā ar kuru gadījumā, kad divi uzņēmumi ir snieguši pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, tas, kurš tos ir sniedzis otrais, iestājas pirmā uzņēmuma vietā, ja tā sadarbība nav atbilstoša šī paziņojuma 12. punktā ietvertajām prasībām. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 153. punktā nospriezdama, ka Komisija ir pamatoti atteikusies piešķirt Recylex naudas soda samazinājumu 30–50 % apmērā atbilstoši šī paša paziņojuma 26. punkta pirmās daļas pirmajam ievilkumam, lai gan, Recylex ieskatā, Eco‑Bat nav izpildījusi savu sadarbības pienākumu, sniedzot tikai nepilnīgu un maldinošu informāciju attiecībā uz teritorijām, kuras aptver konstatētais pārkāpums.

53

No 2006. gada paziņojuma par sadarbību formulējuma, struktūras un mērķiem izriet, ka uzņēmums, kura sadarbība neatbilst šī paziņojuma 12. punktā ietvertajiem nosacījumiem, nav jāņem vērā minētā paziņojuma 26. punkta pirmajā daļā noteiktās klasifikācijas mērķiem, tādējādi nerodas jautājums par tā vietu šajā klasifikācijā.

54

Komisija apgalvo, ka šis trešais pamats nav pamatots.

55

Saskaņā ar 2006. gada paziņojuma par sadarbību 24. punktu, lai varētu pretendēt uz naudas soda samazinājumu, kā tas ir paredzēts šī paziņojuma 26. punkta pirmajā daļā, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kuri jau ir Komisijas rīcībā, un ir jāizpilda minētā paziņojuma 12. punktā izklāstītie kumulatīvie nosacījumi, kas tostarp nozīmē patiesu, pilnīgu, pastāvīgu un ātru sadarbību visā administratīvajā procesā.

56

Tādējādi uzņēmumam var tikt atteikts samazināt naudas sodu, ja tas nerīkojas atbilstoši šī paziņojuma 12. punktā noteiktajām prasībām. Tomēr fakts, ka šis uzņēmums ir izslēgts no samazinājuma saņemšanas, nevar izraisīt to, ka uzņēmumi, kuri vēlāk ir iesnieguši pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, var aizstāt minētā paziņojuma 26. punkta pirmajā daļā definēto hronoloģisko klasifikāciju.

57

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka nevienā 2006. gada paziņojuma par sadarbību tiesību normā nav paredzēta pārklasifikācija, uz kuru Recylex balstās, atsaucoties uz savām tiesībām izskatāmajā lietā. Šī paziņojuma 26. punkta pirmajā daļā ir ietverts tikai hronoloģiska rakstura kritērijs, nosakot naudas soda samazinājuma amplitūdu, kas ir atkarīgs tikai no kārtības, kādā attiecīgie uzņēmumi ir snieguši Komisijai pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību. Tāpat neviens no minētā paziņojuma 23., 24., 29. un 30. punktā minētajiem elementiem neparedz šāda veida pārklasifikāciju. Šajā ziņā ne šo punktu formulējums, ne 2006. gada paziņojuma par sadarbību struktūra nepiešķir otrajam klasifikācijas uzņēmumam, proti, Recylex, tiesības aizstāt pirmo tās uzņēmumu, proti, Eco‑Bat, pamatojoties uz to, ka šis uzņēmums neesot izpildījis šī paziņojuma 12. punktā paredzētos nosacījumus.

58

Turklāt nevar atbalstīt pretēju interpretāciju, ko aizstāv Recylex, iecietības programmas īstenoto mērķu gaismā, kuri, kā to Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 148. punktā, ir vērsti uz to, lai radītu nedrošības atmosfēru starp uzņēmumiem, iedrosminot tos ziņot Komisijai (šajā nozīmē skat. 2016. gada 20. janvāra spriedumu, DHL Express (Italy) un DHL Global Forwarding(Italy), C‑428/14, EU:C:2016:27, 82. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59

Proti, lai sasniegtu šo mērķi, uzņēmumi ir jāmudina pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas efektīvāk sadarboties ar Komisiju tās pierādījumu savākšanas darbos. Pieļaut tādu uzņēmumu pārklasifikāciju, kuri nav bijuši visātrākie sadarbības ziņā tāpēc, ka cits uzņēmums nav ievērojis 2006. gada paziņojuma par sadarbību 12. punktā noteiktās prasības, kaitētu šajā paziņojumā izvirzītajam mērķim – paātrināt aizliegto vienošanos izjaukšanu.

60

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 136.–154. punktā nospriezdama, ka Recylex nevar pretendēt uz augstāko naudas soda samazinājuma diapazonu, proti, 30–50 %, jo saskaņā ar strīdīgo lēmumu tā bija tikai otrais uzņēmums, kurš sniedzis būtisku pievienoto vērtību 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas otrā ievilkuma izpratnē.

61

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

62

Tā kā neviens no trim pamatiem, kurus Recylex izvirzīja savas apelācijas sūdzības atbalstam, nevar tikt apmierināts, apelācijas sūdzība ir noraidāma kopumā.

63

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

64

Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest Recylex atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: