–

B. vārdā – sākotnēji D. Andrien un P. Ansay, advokāti, vēlāk – D. Andrien, advokāts,

–

centre public d’action sociale de Líège vārdā – sākotnēji M. Delhaye un G. Dubois, advokāti, vēlāk – M. Delhaye un J.‑P. Jacques, advokāti,

–

Beļģijas valdības vārdā – P. Cottin, kā arī C. Pochet un C. Van Lul, pārstāvji, kuriem palīdz C. Piront un S. Matray, advokāti,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, pārstāvis,

–

Nīderlandes valdības vārdā – J. Langer un J. M. Hoogveld, kā arī M. K. Bulterman un M. H. S. Gijzen, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azema un C. Cattabriga, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 5. un 13. pantu, kā arī 14. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp B., trešās valsts valstspiederīgo, un Centre public d’action sociale de Liège (Belģija) (turpmāk tekstā – “CPAS”) par pēdējās minētās iestādes lēmumiem, ar kuriem tiek atsauktas B. tiesības uz sociālo palīdzību.

3

Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punktā jēdziens ”nelikumīga uzturēšanās” ir definēts kā “tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.)] 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī”.

4

Šīs direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

[..]

un ievēro neizdošanas principu.”

5

Minētās direktīvas 9. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis atliek izraidīšanu:

[..]

6

Šīs pašas direktīvas 13. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

2.   1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

7

Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis, izņemot 16. un 17. pantā minēto situāciju, nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai, un laika posmā, uz kādu izraidīšana atlikta saskaņā ar 9. pantu, pēc iespējas ņem vērā šādus principus:

8

1976. gada 8. jūlijaloi organique des centres publics d’action sociale [Konstitutīvā publisko sociālās aprūpes centru likuma] 57. panta 2. punktā, tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietas apstākļiem, ir paredzēts:

“Atkāpjoties no citiem šī likuma noteikumiem, Valsts sociālās darbības centra uzdevums ir tikai:

[..].

Ārvalstnieks, kurš ir norādījis, ka ir bēglis, un ir iesniedzis pieteikumu, lai par tādu tiktu atzīts, prettiesiski uzturas Karalistē, ja patvēruma pieteikums ir noraidīts un ja attiecīgajam ārvalstniekam ir paziņots rīkojums par teritorijas atstāšanu.

Sociālās palīdzības, kas ir tikusi piešķirta ārvalstniekam, kurš ir faktiski bijis tās saņēmējs brīdī, kad viņam tika paziņots rīkojums par teritorijas atstāšanu, sniegšana, izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību, tiek pārtraukta datumā, kad ārvalstnieks faktiski atstāj teritoriju, un vēlākais datumā, kad beidzas rīkojumā par teritorijas atstāšanu noteiktais termiņš.

[..]”

9

2015. gada 4. septembrī B. iesniedza patvēruma pieteikumu Beļģijā. Kompetentā iestāde šo lūgumu noraidīja. 2016. gada 27. aprīlīConseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome] (Beļģija) noraidīja B. celto prasību par lēmumu, ar kuru noraidīts minētais pieteikums.

10

2016. gada 26. septembrī B. iesniedza pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai medicīnisku iemeslu dēļ, pamatojoties uz to, ka viņa slimo ar vairākām smagām slimībām.

11

Tā kā 2016. gada 22. decembrī šis pieteikums tika atzīts par pieņemamu, B. saņēma sociālo palīdzību no CPAS.

12

Ar 2017. gada 28. septembra lēmumiem, kas paziņoti 2017. gada 23. oktobrī, B. iesniegtais uzturēšanās atļaujas pieteikums tika noraidīts un kompetentā iestāde attiecībā uz ieinteresēto personu izdeva rīkojumu atstāt Beļģijas teritoriju.

13

2017. gada 28. novembrī B. cēla prasību Conseil du contentieux des étrangers (Beļģija) par šo lēmumu atcelšanu un to piemērošanas apturēšanu.

14

Ar diviem 2017. gada 28. novembra lēmumiem CPAS atteica B. piešķirt sociālo palīdzību no 2017. gada 23. oktobra. Savukārt no 2017. gada 1. novembra tas viņai piešķīra neatliekamo medicīnisko palīdzību.

15

2017. gada 28. decembrī B. cēla prasību tribunal du travail de Liège [Ljēžas Darba un sociālo lietu tiesā] (Beļģija) par CPAS lēmumiem, ar kuriem viņai tika atteikts piešķirt sociālo palīdzību, un lūdza šo tiesu atjaunot viņai tiesības uz šo palīdzību no 2017. gada 23. oktobra.

16

Ar 2018. gada 15. marta spriedumu šī tiesa noraidīja šo prasību daļā, kurā tā attiecās uz sociālās palīdzības saņemšanu.

17

2018. gada 16. aprīlī B. pārsūdzēja šo spriedumu Cour du travail de Liège [Ljēžas Darba tiesā] (Beļģija).

18

Šī tiesa norāda, ka laikposms, uz kuru attiecas prasība, ņemot vērā rīkojuma atstāt Beļģijas teritoriju paziņošanas datumu un pēc jauna CPAS pieņemta lēmuma pieņemšanas, ilga no 2017. gada 23. novembra līdz 2018. gada 31. janvārim. Tā uzsver, ka šajā laikposmā B. nebija uzturēšanās atļaujas.

19

Noraidījusi iespēju piešķirt B. sociālo palīdzību, pamatojoties uz varbūtēju medicīnisku neiespējamību atgriezties Beļģijas tiesiskā regulējuma par sociālo palīdzību izpratnē, iesniedzējtiesa konstatē, ka pamatlietas iznākums ir atkarīgs no iedarbības, kāda ir jāatzīst Tiesas izvēlētajam risinājumam 2014. gada 18. decembra spriedumā Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453).

20

Tā uzskata, ka tai B. prasība būtu jāapmierina, ja būtu jāatzīst, ka prasībai par atcelšanu un piemērošanas apturēšanu, ko prasītāja iesniegusi Conseil du contentieux des étrangers, ir apturoša iedarbība. Tā precizē, ka šai prasībai saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem nav apturošas iedarbības, bet šāda iedarbība tai varētu tikt atzīta, pamatojoties uz 2014. gada 18. decembra spriedumu Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453). Tomēr tā uzskata, ka ir grūti noteikt apstākļus, kādos sociālo lietu tiesai ir jākonstatē šādas prasības apturošais raksturs, jo Beļģijas tiesas šajā jautājumā ir pieņēmušas atšķirīgus nolēmumus.

21

Šādos apstākļos Cour d’appel de Liège nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2008/115] 5. un 13. pants, aplūkojot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas [(turpmāk tekstā – “Harta”)] 19. panta 2. punktu un 47. pantu, kā arī šīs direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunkts, aplūkojot tos kopā ar spriedumu [2014. gada 18. decembris, Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453)], ir jāinterpretē tādējādi, ka tie piešķir apturošu iedarbību prasībai, kas ir celta par lēmumu, ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir saslimis ar smagu slimību, ir uzdots atstāt dalībvalsts teritoriju, ja prasītājs apgalvo, ka šī lēmuma izpilde viņam var radīt būtisku veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku:

22

Beļģijas valdība, pirmkārt, norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo tā mērķis ir saņemt no Tiesas Beļģijas tiesību interpretāciju. Pirmkārt, uzturēšanās atļaujas piešķiršanas un sociālās palīdzības saņemšanas nosacījumus pamatlietā regulējot vienīgi šīs tiesības. Otrkārt, Tiesai neesot jāizšķir iesniedzējtiesas minētie dažādie judikatūras virzieni valsts līmenī.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā tai nav jāinterpretē valsts normatīvie akti vai noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Pohotovosť, C‑470/12, EU:C:2014:101, 60. punkts, kā arī 2016. gada 20. janvāris, DHL Express (Italy) un DHL Global Forwarding (Italy), C‑428/14, EU:C:2016:27, 70. punkts).

24

Tomēr šajā gadījumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai nevis par Beļģijas tiesību normu, kas reglamentē uzturēšanos vai sociālo palīdzību, interpretāciju, bet par tāda procesuālā pienākuma, ar kuru ir noteikts pienākums noteiktos gadījumos nodrošināt pret atgriešanas lēmumu celtās pārsūdzības apturošu iedarbību, kas izriet no Savienības tiesībām, precīzu piemērojamību. Tas, ka šo pienākuma piemērošanas jomu, kas izriet no Savienības tiesībām, dažādās Beļģijas tiesas ir sapratušas atšķirīgi, neizslēdz, ka Tiesā varētu tikt iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai precizētu minētā pienākuma apjomu.

25

Otrkārt, Beļģijas valdība uzskata, ka atbilde uz otro jautājumu nav nepieciešama, lai atrisinātu pamatalietu. Lai lemtu par B. prasības pieteikumu, iesniedzējtiesai būtu vienkārši jāizslēdz medicīniska neiespējamība atgriezties, ko tā jau esot izdarījusi, un šī tiesa varētu norādīt uz iespēju attiecīgajai personai lūgt pagarināt tai piešķirto brīvprātīgas izceļošanas termiņu, kas ļautu B. turpināt saņemt sociālo palīdzību.

26

Tāpat arī Beļģijas valdība savos mutvārdu apsvērumos, kā arī Čehijas un Nīderlandes valdības apstrīdēja uzdotā jautājuma ietekmi uz pamatlietas risinājumu tādēļ, ka B. turpinātu nelikumīgi uzturēties Beļģijas teritorijā, pat ja tiktu apturēta attiecībā uz viņu pieņemtā atgriešanas lēmuma izpilde. Šīs valdības no tā secina, ka viņas sociālās palīdzības pieteikums joprojām varētu tikt noraidīts šādas apturēšanas rezultātā, jo Savienības tiesībām neesot pretrunā tas, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, saņem mazāku sociālo palīdzību par to, kas tiek piešķirta trešās valsts valstspiederīgajam, kurš uzturas likumīgi.

27

Beļģijas valdība turklāt norāda, ka iesniedzējtiesai kā darba lietu tiesai nav kompetences piešķirt apturošu iedarbību prasībai, kas ietilpst tikai citas Beļģijas tiesas kompetencē, un ka Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Beļģija) jau ir atbildējusi uz nesenā spriedumā uzdoto jautājumu.

28

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp to un valsts tiesām tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (skat. spriedumu, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality un Commissioner of An Garda Síochána, C‑378/17, EU:C:2018:979, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. spriedumu, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality un Commissioner of An Garda Síochána, C‑378/17, EU:C:2018:979, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Šajā lietā, protams, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punktā ietverto jēdziena “nelikumīga uzturēšanās” definīciju, attiecībā uz B. pieņemtā atgriešanas lēmuma iespējamā apturēšana nenozīmē, ka viņas uzturēšanās ir jākvalificē kā “likumīga” šīs direktīvas izpratnē. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka Savienības tiesībās pēc šādas apturēšanas Beļģijas Karalistei ir noteikts pienākums nodrošināt B. tiesības, kas ir līdzvērtīgas tām, kādas ir trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas šajā dalībvalstī.

31

Tādējādi no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Beļģijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad attiecīgā persona ir iesniegusi noraidīto patvēruma pieteikumu un šai personai nav uzturēšanās atļaujas, sociālās palīdzības saņemšana tiek ierobežota tikai pēc tam, kad minētajai personai ir ticis paziņots atgriešanas lēmums. Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka šis ierobežojums var sākties nevis dienā, kad ir konstatēta B. uzturēšanās nelikumība, bet gan, agrākais, dienā, kad beidzas termiņš brīvprātīgai izceļošanai, kas ieinteresētajai personai noteikts atgriešanas lēmumā, kurš pieņemts attiecībā uz viņu.

32

Ņemot vērā tādējādi iesniedzējtiesas konstatēto saikni starp atgriešanas lēmuma iedarbības un saskaņā ar Beļģijas tiesisko regulējumu piešķirtās sociālās palīdzības saņemšanas ierobežojumu, nevar uzskatīt, ka lūgtā Savienības tiesību normu interpretācija, kas attiecas uz šāda lēmuma iespējamās iedarbības ipso jure apturēšanu, acīmredzami nav saistīta ar pamatlietas priekšmetu, neapšaubot iesniedzējtiesas sniegto valsts tiesību interpretāciju, kas ietilpst tās ekskluzīvajā kompetencē saskaņā ar LESD 267. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. jūnijs, New Valmar, C‑15/15, EU:C:2016:464, 25. punkts, kā arī 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c., C‑616/17, EU:C:2019:800, 37. punkts).

33

Šo konstatējumu nevar atspēkot tas, ka B. prasība par attiecībā uz viņu pieņemto atgriešanas lēmumu tika iesniegta tikai 2017. gada 28. novembrī, lai gan pamatlieta attiecas uz sociālās palīdzības saņemšanu par laikposmu no 2017. gada 23. novembra līdz 2018. gada 31. janvārim. Šis apstāklis katrā ziņā nenozīmē, ka uzdotais jautājums acīmredzami ir hipotētisks attiecībā uz laikposmu no 2017. gada 28. novembra līdz 2018. gada 31. janvārim.

34

Turklāt, kā uzsver Komisija, no Tiesas judikatūras izriet, ka noteiktas garantijas pirms atgriešanas, kas var ietvert attiecīgās personas pamatvajadzību apmierināšanu, saskaņā ar Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punktu ir jānodrošina situācijās, kad attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums piedāvāt šai personai pilnībā apturošu iedarbību attiecībā uz atgriešanas lēmumu, kas pieņemts pret viņu, pat ja šī persona nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Abdida, C‑562/13, EU:C:2014:2453, 53., 55. un 58.–60. punkts).

35

Šādos apstākļos tas, ka B. rīcībā bija citas Beļģijas tiesiskajā regulējumā paredzētās procesuālās iespējas, lai saņemtu sociālo palīdzību, pieņemot, ka tas ir pierādīts, nevar izraisīt uzdotā jautājuma nepieņemamību. Tā kā iesniedzējtiesa nav uzskatījusi, ka tas liedza B. likumīgi celt prasību pamatlietā, tas neļauj izslēgt nepieciešamību saņemt atbildi uz šo jautājumu, lai atrisinātu strīdu pamatlietā.

36

Tāpat Beļģijas valdības apgalvojums, saskaņā ar kuru iesniedzējtiesas kompetencē saskaņā ar valsts tiesību normām neesot pieņemt nostāju par prasības, kas celta pret atgriešanas lēmumu, apturošo iedarbību, nevar būt pietiekams, lai izraisītu šī jautājuma nepieņemamību, jo Tiesai nav jāapšauba iesniedzējtiesas veiktais valsts noteikumu par tiesu organizāciju un procedūru vērtējums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 26. punkts, kā arī 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 30. punkts).

37

Turklāt, ja šī valdība atsaucas uz to, ka pastāv nesens Cour de cassation spriedums, ar kuru var atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, ir jāatgādina – pieņemot, ka iesniedzējtiesai ir saistošs minētajā spriedumā rastais risinājums, šis apstāklis nevar tai liegt LESD 267. pantā paredzēto iespēju vērsties Tiesā ar jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kuru mērķis ir ļaut tai taisīt Savienības tiesībām atbilstošu spriedumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. jūnijs, Melki un Abdeli, C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 42. punkts).

38

Treškārt, Beļģijas valdība apgalvo, ka Tiesas kompetencē nav interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu šajā lietā. Šis pants esot piemērojams tikai Savienības tiesību piemērošanas jomā. Taču, lai gan iesniedzējtiesa norāda noteiktas Direktīvas 2008/115 tiesību normas, šī tiesa neesot konstatējusi saikni starp tām un pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem, lai gan tai tas būtu jādara, piemērojot Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktu.

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstīgi Reglamenta 94. panta c) punktam lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāietver to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.

40

Šajā lietā šķiet, ka, izklāstot, pirmkārt, Beļģijas tiesībās izveidoto saikni starp atgriešanas lēmuma iedarbības un sociālās palīdzības saņemšanas ierobežojumu pamatlietā aplūkotajā situācijā, kā arī, otrkārt, savus jautājumus par konkrētām sekām, kādām šajā situācijā ir jārodas no 2014. gada 18. decembra sprieduma Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453), iesniedzējtiesa ir izpildījusi Reglamenta 94. panta c) punktā paredzēto pienākumu.

41

Turklāt, tā kā šī tiesa ir konstatējusi, ka pamatlietas iznākums ir atkarīgs no Direktīvā 2008/115 paredzēto noteikumu par pārsūdzību par atgriešanas lēmumu piemērošanas, Tiesas kompetence interpretēt Hartas 47. pantu šajā lietā nevar tikt apstrīdēta.

42

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild.

43

Ar jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, kādos apstākļos Direktīvas 2008/115 5. un 13. pants, lasot tos no Hartas 19. panta 2. punkta un 47. panta perspektīvas, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā ir celta prasība sociālās palīdzības jomā, kuras iznākums ir saistīts ar lēmuma par trešās valsts valstspiederīgo, kas ir saslimis ar smagu slimību, iedarbības iespējamo apturēšanu, ir jāuzskata, ka prasība atcelt šo lēmumu un apturēt tā izpildi ietver ipso jure tā izpildes apturēšanu, lai gan šī apturēšana neizriet no valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas.

44

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punktu trešās valsts valstspiederīgajam ir jābūt efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem, lai apstrīdētu attiecībā uz viņu pieņemtu atgriešanas lēmumu, bet šai pārsūdzībai nav obligāti jābūt apturošai iedarbībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Abdida, C‑562/13, EU:C:2014:2453, 43. un 44. punkts).

45

Tomēr minētās prasības īpašības ir jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam, saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus, un saskaņā ar neizraidīšanas principu, kas ir garantēts tostarp Hartas 19. panta 2. punktā un Direktīvas 2008/115 5. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 18. decembris, Abdida, C‑562/13, EU:C:2014:2453, 45. un 46. punkts, kā arī spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 52. un 53. punkts).

46

Tiesa no iepriekš minētajiem apsvērumiem secināja, ka prasībai, kas celta par atgriešanas lēmumu, lai attiecībā uz attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nodrošinātu no Hartas 47. panta un neizraidīšanas principa izrietošo prasību ievērošanu, ir jābūt pilnībā apturošai iedarbībai, jo šī lēmuma izpilde var izraisīt reālu risku, ka pret šo valstspiederīgo tiek īstenota tāda attieksme, kas ir pretrunā Hartas 19. panta 2. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 56. punkts).

47

Tā tas it īpaši ir tad, ja atgriešanas lēmuma izpilde trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir saslimis ar smagu slimību, var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Abdida, C‑562/13, EU:C:2014:2453, 53. punkts).

48

Valsts likumdevējs primāri ir atbildīgs par to, lai tiktu pieņemti šī pienākuma izpildei vajadzīgie pasākumi. Tādējādi tai vajadzības gadījumā ir jāgroza savs tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu, ka trešās valsts valstspiederīgā celtajai pārsūdzībai šī sprieduma 46. un 47. punktā minētajās situācijās ir apturoša iedarbība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 65. punkts).

49

Tā kā Savienības tiesībās nav precīzi noteikti konkrēti nosacījumi ipso jure apturošai prasībai, kas ir jāceļ par atgriešanas lēmumu, dalībvalstīm šajā ziņā ir zināma rīcības brīvība.

50

Tādējādi, organizējot pret atgriešanas lēmumu vērstas pārsūdzības procedūras, dalībvalsts šajā nolūkā var paredzēt īpašu tiesību aizsardzības līdzekli, kas papildina prasību atcelt tiesību aktu, kam nav apturošas iedarbības un kas var tikt celta arī pret šo lēmumu, ja vien piemērojamie valsts procesuālie noteikumi ir pietiekami precīzi, skaidri un paredzami, lai attiecīgās personas varētu precīzi zināt savas tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 8. marts, Euro Park Service, C‑14/16, EU:C:2017:177, 40. punkts).

51

Turklāt, tā kā Beļģijas valdība apgalvo, ka pilnībā apturoša iedarbība būtu jānodrošina tikai attiecībā uz izraidīšanas lēmumu, nevis atgriešanas lēmumu, ir jāuzsver, ka no šodienas sprieduma CPAS de Seraing (C‑402/19) 44.–49. punkta izriet, ka trešās valsts valstspiederīgā, uz kuru attiecas atgriešanas lēmums, kura izpilde varētu radīt reālu risku tikt pakļautam tādam izturēšanās veidam, kas ir pretrunā Hartas 19. panta 2. punktam, būtu nepietiekams, ja šim trešās valsts valstspiederīgajam nebūtu iespējas celt ipso jure apturošu prasību par šo lēmumu kopš tā paziņošanas brīža.

52

Turklāt, lai gan šī valdība apgalvo, ka Beļģijas tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesībām, ir svarīgi atgādināt, ka ar LESD 267. pantu ieviestās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu uzsāktas tiesvedības ietvaros valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas kompetencē un Tiesa nav tiesīga lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 17. decembris, Frans‑Nederlandse Maatschappij voor Biologische Producten, 272/80, EU:C:1981:312, 9. punkts, un 2020. gada 30. aprīlis, CTT – Correios de Portugal, C‑661/18, EU:C:2020:335, 28. punkts).

53

Šajā ziņā valsts tiesām, ņemot vērā visas valsts tiesību normas un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, šīs tiesību normas ir jāinterpretē atbilstoši Direktīvai 2008/115, tostarp vajadzības gadījumā grozot iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar šo direktīvu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 69. un 70. punkts).

54

Savukārt saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām, jebkurai valsts tiesai kā dalībvalsts iestādei, izskatot lietu savas kompetences ietvaros, ir pienākums nepiemērot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība tās izskatīšanā esošajā strīdā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 58. un 61. punkts, kā arī 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 139. punkts).

55

Taču no Tiesas judikatūras izriet, ka Hartas 47. pants ir pietiekams pats par sevi un nav jāprecizē ar Savienības vai valsts tiesību normām, lai privātpersonām radītu tiesības, uz kurām pašām par sevi var atsaukties (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 78. punkts, kā arī 2020. gada 14. maijs, Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 140. punkts).

56

Tas pats attiecas uz Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punktu, jo šajā tiesību normā paredzētā tiesību aizsardzības līdzekļa raksturīgās iezīmes ir jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam, kurā ir atkārtoti apstiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips (spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 141. punkts).

57

Līdz ar to gadījumā, ja iesniedzējtiesa nonāktu pie secinājuma, ka Beļģijas tiesiskajā regulējumā trešās valsts valstspiederīgajam, kas atrodas šī sprieduma 46. un 47. punktā aprakstītajā situācijā, nav piedāvāts tiesību aizsardzības līdzeklis pret atgriešanas lēmumu, ko reglamentē precīzi, skaidri un paredzami noteikumi, kas ietver šī lēmuma ipso jure izpildes apturēšanu, tai būtu jākonstatē šī trešās valsts valstspiederīgā celtās prasības, lai tiktu atcelts un apturēts attiecībā uz viņu pieņemtais atgriešanas lēmums, apturošais raksturs, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotu valsts tiesisko regulējumu, kurā tiek izslēgts tas, ka šādai prasībai var būtu šāds raksturs (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 66. punkts; 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 77. punkts, kā arī 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 144. punkts).

58

Savukārt gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka Beļģijas tiesībās pastāv šāds tiesību aizsardzības līdzeklis un attiecīgā persona to nav aizturējusi, lai gan šī līdzekļa izmantošana būtu izraisījusi attiecībā uz viņu pieņemtā atgriešanas lēmuma izpildes ipso jure apturēšanu, iesniedzējtiesai nebūtu pienākuma nepiemērot valsts procesuālos noteikumus, lai konstatētu, ka attiecīgās personas celtajai prasībai atcelt tiesību aktu un par izpildes apturēšanu ir apturoša iedarbība.

59

Turklāt tas, ka iesniedzējtiesai, piemērojot Beļģijas tiesisko regulējumu, nav kompetences lemt par prasību atcelt un apturēt pamatlietā aplūkoto atgriešanas lēmumu, nevar būt šķērslis tam, lai šī tiesa tieši piemērotu Savienības tiesību normas, lai atrisinātu tajā iesniegto prejudiciālo jautājumu, kas ir nepieciešams tajā izskatāmā strīda atrisināšanai, ņemot vērā šīs atcelšanas un apturēšanas prasības, kas celta citā tiesā, eventuālo ipso jure apturošo raksturu Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkta, lasot to no Hartas 19. panta un 47. panta perspektīvas.

60

Proti, lai gan tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, iesniedzējtiesai nav jāīsteno kompetence izdot rīkojumu apturēt atgriešanas lēmumu, kas ir paredzēts Direktīvas 2008/115 13. panta 2. punktā un kuru Beļģijas likumdevējs ir piešķīris citai tiesai, tai savukārt ir jāpārbauda, tikai lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu, vai prasība par šādu lēmumu atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai tai tiktu piešķirta apturoša iedarbība, kurai ir jānotiek ipso jure, un tādējādi tai ir jāattiecas uz visām valsts iestādēm to attiecīgajās kompetences jomās, ieskaitot valsts tiesas, kas izskata strīdus sociālās palīdzības jomā.

61

Tomēr valsts iestādei, kurai ir jālemj šādā situācijā, piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma nepilnību dēļ nav obligāti jāprasa, ka ikvienai pret atgriešanas lēmumu celtai prasībai būtu ipso jure apturoša iedarbība, jo, kā atgādināts šī sprieduma 44. punktā, šāda veida prasībām saskaņā ar Savienības tiesībām sistemātiski nav šādas iedarbības.

62

Līdz ar to šai iestādei ir jāpārbauda, vai nosacījumi, kuriem Savienības tiesībās ir pakļauta šīs iedarbības garantēšana, ir izpildīti tās izskatāmajā lietā atkarībā no attiecīgās personas situācijas.

63

No šī sprieduma 47. punktā minētās Tiesas judikatūras izriet, ka šāda ipso jure apturoša iedarbība noteikti ir jānodrošina attiecībā uz prasībām, kas celtas par atgriešanas lēmumu, kura izpilde trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir saslimis ar smagu slimību, “var” radīt viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās “nopietnu risku”.

64

Šajā kontekstā, lai novērtētu, vai atgriešanas lēmuma, uz kuru attiecas prasība, izpilde “var” radīt attiecīgajai personai šādu risku, valsts iestādei nav jālemj par to, vai šī lēmuma izpilde patiešām rada šādu risku.

65

Proti, ja tiktu pieņemts šāds risinājums, ipso jure apturošās iedarbības piemērošanas nosacījumi tiktu sajaukti ar tiem, no kuriem ir atkarīga par atgriešanas lēmumu celtās prasības apmierināšana. No tā izrietot, pirmkārt, ka par šo lēmumu celtās prasības apturošās iedarbības preventīvais raksturs neesot ievērots un, otrkārt, ka ikvienai iestādei, kurai ir jāizdara secinājumi no šīs apturošās iedarbības, praksē pašai būtu jāveic pārbaude, kas ir jāveic tiesai, kuras kompetencē ir lemt par atgriešanas lēmuma tiesiskumu.

66

Līdz ar to šādai iestādei ir vienīgi jāizvērtē, vai prasībā, kas celta par atgriešanas lēmumu, ir ietverta argumentācija, lai pierādītu, ka šī lēmuma izpilde trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir saslimis ar smagu slimību, radītu būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, kas nešķiet acīmredzami nepamatota. Ja tas tā ir, tai ir jāuzskata, ka atgriešanas lēmums kopš šīs prasības celšanas ir ipso jure apturēts, un no tā ir jāizdara secinājumi, kas izriet no tās kompetences.

67

Šis pienākums neskar dalībvalstu tiesības noteikt valsts noteikumus par tiesu darba organizāciju un procedūrām un šajā ziņā paredzēt, ka nolēmums par prasības par atgriešanas lēmuma apturošo iedarbību, ko pieņēmusi kompetentā tiesa, lai lemtu par šādu prasību, ir saistošs iestādēm un tiesām, kurām ir jālemj par garantijām, kuras sociālās palīdzības jomā ir attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam.

68

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 5. un 13. pants, lasot tos kopā ar Hartas 19. panta 2. punktu un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā ir celta prasība sociālās palīdzības jomā, kuras iznākums ir saistīts ar lēmuma par trešās valsts valstspiederīgo, kas ir saslimis ar smagu slimību, iedarbības iespējamo apturēšanu, ir jāuzskata, ka prasība atcelt šo lēmumu un apturēt tā izpildi ietver ipso jure šī lēmuma izpildes apturēšanu, lai gan šī apturēšana neizriet no valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas, ja:

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 5. un 13. pants, lasot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 19. panta 2. punktu un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā ir celta prasība sociālās palīdzības jomā, kuras iznākums ir saistīts ar lēmuma par trešās valsts valstspiederīgo, kas ir saslimis ar smagu slimību, iedarbības iespējamo apturēšanu, ir jāuzskata, ka prasība atcelt šo lēmumu un apturēt tā izpildi ietver ipso jure šī lēmuma izpildes apturēšanu, lai gan šī apturēšana neizriet no valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas, ja: