—

Prasītāji apgalvo, ka Komisijas lēmums neierosināt, lai Padome ieviestu nolīgumu ar Padomes lēmumu, esot LESD 155. panta 2. punkta pārkāpums un esot pretrunā prasībai ievērot sociālo partneru autonomiju, kas ir nostiprināta LESD 152. pantā.

—

Prasītāji vienlīdz apgalvo, ka Komisijai esot bijis pienākums izteikt priekšlikumu Padomei, ja vien tā nenorāda saprātīgu pamatu secinājumam, ka sociālie partneri, kas bija noslēguši nolīgumu, nav pietiekami pārstāvēti vai ka nolīgums ir nelikumīgs.

—

Prasītāji turklāt norāda, ka Komisija esot veikusi nolīguma piemērotības novērtējumu, attiecībā uz ko tai neesot pilnvaru.

—

Tiek apgalvots, ka ar pamatiem, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, nevarot tikt pamatots atteikums izteikt priekšlikumu Padomei pieņemt nolīgumu.

—

Prasītāji vienlīdz apgalvo, ka vienīgie iemesli, ar kuriem varētu tikt pamatots atteikums, esot pamatots iebildums attiecībā uz sociālo partneru pārstāvību vai Padomes lēmuma, ar ko ievieš nolīgumu kā direktīvu, likumību.

—

Turklāt prasītāji apgalvo, ka Komisija katrā ziņā neesot veikusi ietekmes vērtējumu un tāpēc neesot varējusi pamatot ar samērīgumu vai subsidiaritāti secinājumu noraidīt piedāvājumu ieviest nolīgumu kā direktīvu ar Padomes lēmumu, pat ja principā to būtu ļauts darīt.