–

Mikrokasa S.A. vārdā – M. Kamiński, pārstāvis,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, kā arī M. Kamejsza‑Kozłowska un D. Lutostańska, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Goddin, K. Herbout‑Borczak un A. Szmytkowska, kā arī N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp., un labojumi – OV 2009, L 207, 14. lpp., OV 2010, L 199, 40. lpp., OV 2011, L 234, 46. lpp., un OV 2015, L 36, 15. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar divām tiesvedībām, kuras iesniedzējtiesa apvienoja, attiecīgi starp Mikrokasa S.A. un XO un starp Revenue Niestandaryzowany Sekuryzacyjny Fundusz Inwestycyjny Zamknięty (turpmāk tekstā – “Revenue”) un XO par prasībām samaksāt summas, kas maksājamas saskaņā ar diviem patēriņa kredītlīgumiem.

3

Direktīvas 93/13 trīspadsmitajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir teikts:

“tā kā tiek uzskatīts, ka dalībvalstu likumi vai noteikumi, kas tieši vai netieši nosaka patērētāju līgumu noteikumus, nesatur negodīgus noteikumus; tā kā tādēļ neliekas vajadzīgi attiecināt uz šo direktīvu noteikumus, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena; tā kā šajā sakarībā vārdi “obligātas tiesību normas” 1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas, saskaņā ar tiesību aktiem, attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība;

[..]

tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos.”

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot [tuvināt] dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

2.   Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

5

Minētās Direktīvas 93/13 3. pantā ir definēti nosacījumi, ar kādiem noteikums, kas iekļauts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā, tiek uzskatīts par negodīgu.

6

Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

7

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

8

Direktīvas 2008/48 7., 9., 19., 20. un 44. apsvērums ir izteikti šādi:

[..]

[..]

[..]

9

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 1. pantu tās mērķis ir saskaņot dažus dalībvalstu noteikumu aspektus saistībā ar līgumiem, kas attiecas uz patēriņa kredītu.

10

Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

11

Minētās direktīvas 5. pantā “Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas” ir noteikts:

“1.   Laikus, pirms patērētājs ir uzņēmies kredītlīguma vai piedāvājuma saistības, kreditors un attiecīgi kredīta starpnieks, balstoties uz kreditora piedāvātajiem kredīta noteikumiem un nosacījumiem un, attiecīgos gadījumos, uz patērētāja paustajām vēlmēm un sniegtajām ziņām, nodrošina patērētāju ar informāciju, kas nepieciešama, lai salīdzinātu dažādus piedāvājumus, pirms pieņem uz informāciju balstītu lēmumu par to, vai slēgt kredītlīgumu. Šādu informāciju papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju sniedz atbilstīgi II pielikumā minētajai Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijai. Uzskata, ka kreditors ir izpildījis informēšanas prasības atbilstīgi šim punktam un Direktīvas 2002/65/EK 3. panta 1. un 2. punktam, ja viņš ir sniedzis Eiropas patēriņa kredīta standartinformāciju.

Attiecīgajā informācijā norāda:

[..]

[..]

[..].”

12

Tās pašas direktīvas 10. pantā “Kredītlīgumos iekļaujamā informācija” ir paredzēts:

“1.   Kredītlīgumus sagatavo papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju. Visas līgumslēdzējas puses saņem kredītlīguma eksemplāru. Šis pants neskar nekādus valsts noteikumus attiecībā uz kredītlīgumu noslēgšanas spēkā esamību, kas atbilst Kopienas tiesību aktiem.

2.   Kredītlīgumā skaidri un lakoniski norāda:

[..]

[..]

[..]

[..].”

13

Direktīvas 2008/48 22. pantā “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana” ir noteikts:

“1.   Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.

[..]

3.   Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka noteikumus, ko tās pieņem, īstenojot šo direktīvu, nevar apiet, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti, jo īpaši kredītu izņemšanu vai kredītlīgumus, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, integrējot kredītlīgumos, kuru būtība vai mērķis ļautu izvairīties no tās piemērošanas.

[..]”

14

Saskaņā ar kodeks cywilny (Civilkodekss) 359. pantu:

“1.   Procenti par naudas summu ir maksājami tikai tad, ja tas izriet no tiesību akta vai likuma, tiesas nolēmuma vai citas kompetentās iestādes lēmuma.

2.   Ja procentu apmērs nav noteikts citādi, ir maksājami likumiskie procenti apmērā, kas vienāds ar Polijas Nacionālās bankas atsauces likmes un 3,5 procentpunktu summu.

21.   Maksimālais procentu apmērs, kas izriet no tiesību akta, nedrīkst pārsniegt divkāršu likumisko procentu apmēru (maksimālie procenti) gadā.

22.   Ja procentu apmērs, kas izriet no tiesību akta, pārsniedz maksimālo procentu apmēru, ir maksājami maksimālie procenti.

23.   Līguma noteikumos nedrīkst izslēgt vai ierobežot tiesību aktu noteikumus par maksimālajiem procentiem, arī ārvalstu tiesību izvēlēšanās gadījumā. Šādā gadījumā piemēro likuma noteikumus.

4.   Tieslietu ministrs ar paziņojumu Polijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī “Monitor Polski” paziņo likumisko procentu summu.”

15

Minētā kodeksa 385.1 pantā ir noteikts:

“1.   Patērētāju līguma noteikumi, kuri nav individuāli saskaņoti, patērētājam nav saistoši, ja tie nosaka tā tiesības un pienākumus pretēji labiem tikumiem, acīmredzami neievērojot tā intereses (negodīgi noteikumi). Tas neattiecas uz noteikumiem, kuros ir noteikti pušu pamatpienākumi, tostarp cena vai atlīdzība, ja tie ir formulēti nepārprotami.

2.   Ja kāds līguma noteikums patērētājam nav saistošs saskaņā ar 1. punktu, pārējā daļā līgums turpina būt pusēm saistošs.

3.   Patērētāju līguma noteikumi, kuri nav individuāli saskaņoti, ir tie līguma noteikumi, kuru saturu patērētājs nav varējis konkrēti ietekmēt. Runa it īpaši ir par līguma noteikumiem, kas pārņemti no standarta līguma, ko līgumslēdzējs ir piedāvājis patērētājam.

[..]”

16

Ar 2011. gada 12. maijaustawa o kredycie konsumenckim (Likums par patēriņa kredītu) (Dz. U. Nr. 126, 715. poz.), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietu faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “Likums par patēriņa kredītu”), Polijas tiesību sistēmā ir transponēta Direktīva 2008/48.

17

Šī likuma 5. panta 1. punkta 6.–8. apakšpunktā ir definēti šādi jēdzieni:

“kredīta kopējās izmaksas – visas izmaksas, kuras ir jāsedz patērētājam saistībā ar kredītlīgumu, jo īpaši: a) procenti, maksājumi, komisijas maksas, nodokļi un uzcenojums, ja tie ir zināmi kreditoram, un b) izmaksas par papildu pakalpojumiem, jo īpaši apdrošināšanas izmaksas, ja to segšana ir nepieciešama, lai iegūtu kredītu vai lai to iegūtu saskaņā ar piedāvātajiem noteikumiem, izņemot notāra nodevas, ko sedz patērētājs;

kredīta izmaksas bez procentiem – visas izmaksas, kas jāsedz patērētājam saistībā ar patēriņa kredītlīgumu, izņemot procentus;

kredīta kopsumma – visu naudas līdzekļu maksimālā naudas summa, neskaitot kredīta izmaksas, kuru kreditors patērētājam dara pieejamu saskaņā ar kredītlīgumu, vai līgumiem, attiecībā uz kuriem nav paredzēts noteikums par šo maksimālo summu, – kopējā naudas summa, neskaitot kredīta izmaksas, kuru kreditors patērētājam dara pieejamu saskaņā ar kredītlīgumu;

kopējā summa, kas jāmaksā patērētājam – kredīta kopējo izmaksu summa un kredīta kopsummas.”

18

Minētā likuma 13. pantā ir noteikts:

“1.   Pirms patērētāja kredītlīguma noslēgšanas kreditoram vai kredīta starpniekam ir pienākums nodrošināt patērētājam šādu informāciju, izmantojot pastāvīgu informācijas nesēju, pietiekami savlaicīgi, lai patērētājs varētu iepazīties ar šo informāciju:

[..]

[..].

[..].”

19

Tā paša likuma 30. pantā ir paredzēts:

“1.   Neskarot 31.–33. pantu, patēriņa kredītlīgumā ir jānosaka:

[..]

[..]

[..].”

20

Atbilstoši šī paša likuma 36.a pantam:

“1.   Kredīta izmaksu maksimālo apmēru bez procentiem aprēķina pēc formulas:

MPKK ≤ (K × 25 %) + (K × N/R × 30 %),

kur atsevišķie simboli nozīmē:

MPKK – kredīta izmaksu maksimālā summa bez procentiem;

K – kredīta kopsumma,

n – kredīta atmaksas termiņš dienās,

R – dienu skaits gadā.

2.   Kredīta izmaksas bez procentiem visā aizdevuma periodā nedrīkst pārsniegt kredīta kopsummu.

3.   No patēriņa kredītlīguma izrietošās kredīta izmaksas bez procentiem nav jāmaksā daļā, kas pārsniedz maksimālo, ar procentiem nesaistīto kredīta izmaksu summu, ko aprēķina 1. punktā norādītajā kārtībā, vai kredīta kopsummu.”

21

Likuma par patēriņa kredītiem 47. pantā ir noteikts:

“Līguma noteikumos nedrīkst izslēgt vai ierobežot patērētāja tiesības, kas paredzētas likumā. Šādos gadījumos piemēro likuma noteikumus.”

22

Abas šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošās lietas, kuras iesniedzējtiesa apvienoja ar 2018. gada 8. novembra lēmumu, pret XO ierosināja bankas iestādes Mikrokasa un Revenue.

23

Pirmajā lietā 2016. gada 21. decembrī XO kā patērētājs Direktīvas 2008/48 izpratnē noslēdza ar Mikrokasa aizdevuma līgumu par 4000 Polijas zlotiem (PLN, aptuveni 940 EUR), kas bija atmaksājams 30 ikmēneša maksājumos līdz 2019. gada 28. jūnijam. Saskaņā ar šo līgumu patērētājs apņēmās arī samaksāt 600 PLN (aptuveni 139 EUR) par sagatavošanas izmaksām, kā arī 3400 PLN (aptuveni 790 EUR) par administratīvajiem izdevumiem. Tāpat tika izrakstīti rēķini par līgumiskajiem procentiem ar gada likmi 7 % par summu 371,87 PLN (aptuveni 86 EUR).

24

Pilnīgas maksājumu neveikšanas dēļ Mikrokasa cēla prasību Sąd Rejonowy w Siemianowicach Śląskich I Wydział Cywilny (Semjanovices Slonskes rajona tiesa, Pirmā civillietu nodaļa, Polija) pret XO, prasot, lai tai tiktu piespriests samaksāt 8184,53 PLN (aptuveni 1927 EUR).

25

Otrajā lietā šis pats patērētājs 2016. gada 21. novembrī ar IPF Polska sp. z o.o. internetā noslēdza aizdevuma līgumu par summu 3000 PLN (aptuveni 703,18 EUR) apmērā, kas bija atmaksājama līdz 2018. gada 28. maijam. Saskaņā ar šī līguma noteikumiem patērētājam bija jāmaksā komisijas nauda 2084 PLN (aptuveni 488,46 EUR) apmērā. Līgumā noteiktie procenti rēķinā tika norādīti ar gada likmi 10 % par kopējo summu 248,41 PLN (aptuveni 57 EUR).

26

No šī līguma izrietošo prasījumu IPF Polska nodeva Revenue ar 2017. gada 16. augusta cesijas līgumu. Pēdējā minētā 2017. gada 27. oktobrī cēla prasību pret XO, lūdzot samaksāt 5196,68 PLN (aptuveni 1218,09 EUR) saistībā ar maksājumu neveikšanu. Sąd Rejonowy Lublin Zachód w Lublinie (Ļubļinas Rietumu rajona tiesa Ļubļinā, Polija) pieņēma lēmumu par maksājuma rīkojuma izdošanu. Patērētājs par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Sąd Rejonowy w Siemianowicach Śląskich (Semjanovices Slonskes rajona tiesa, Polija).

27

Šī tiesa norāda, ka kredīta izmaksas bez procentiem abos pamatlietā aplūkotajos līgumos ir aprēķinātas pēc formulas, kas valsts tiesību aktos ir noteikta Likuma par patēriņa kredītu 36.a pantā, un nepārsniedz atļauto maksimālo summu.

28

Tomēr šī tiesa pauž šaubas par valsts tiesiskā regulējuma, ar kuru ir ieviests jēdziens “kredīta izmaksas bez procentiem”, kas nav paredzēts Direktīvā 2008/48, atbilstību šai direktīvai, it īpaši ņemot vērā pilnīgu saskaņošanu ar šo direktīvu. Konkrētāk būtu jānoskaidro, vai šāda jēdziena ieviešana nevar būt pretrunā Direktīvā 2008/48 noteiktajiem mērķiem.

29

Turklāt gadījumā, ja [kredīta] kopējās izmaksas bez procentiem tiek aprēķinātas tā, kā likumdevējs ir noteicis Likuma par patēriņa kredītu 36.a pantā, šīs izmaksas tiekot aprēķinātas, pamatojoties uz pārdevēja vai piegādātāja faktiski sniegto pakalpojumu un ieguldīto resursu neatkarīgu formulu. Tādējādi patērētājam neesot iespējas zināt kredīta patiesās izmaksas un būt pienācīgi informētam par savu tiesisko situāciju līguma noslēgšanas dienā.

30

Iesniedzējtiesai ir šaubas arī par Direktīvas 93/13 piemērojamību, ja pastāv noteikumi, ar kuriem tiek ievēroti valsts noteikumi par maksimāli pieļaujamām izmaksām.

31

Šī tiesa uzsver, ka Polijas likumdevējs, pieņemot Likuma par patēriņa kredītu 36.a pantu, ir vēlējies nodrošināt patērētājiem rēķinā norādīto izmaksu robežas, norādot, ka kredīta kopējās izmaksas, izņemot procentus, nedrīkst pārsniegt 55 % no kredīta kopsummas gadā, 85 % par diviem gadiem un 100 % neatkarīgi no kredīta ilguma.

32

Tomēr minētā tiesa uzskata, ka praksē pārdevēji vai piegādātāji bieži izvēlas maksimālo atļauto summu pēc likumā noteiktās formulas, ne vienmēr ņemot vērā faktiski radušās izmaksas.

33

Līdz ar to esot pamatotas bažas par to, ka pārdevējs vai piegādātājs gūst pārmērīgu un nepamatotu priekšrocību no patērētāja izdevumiem, kuri pēdējam minētajam radot ievērojamu nelīdzsvarotību, kas izriet no kredīta kopsummas salīdzinājuma ar šī kredīta kopējām izmaksām.

34

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka pašreizējā Polijas tiesu prakse ir atšķirīga, jo dažas no tām izslēdz pārbaudi par izmaksu, kas ir noteiktas, pamatojoties uz Likuma par patēriņa kredītu 36.a pantu, negodīgo raksturu un citas tiesas, kuras šīs izmaksas novērtē atbilstoši valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru ir transponēts Direktīvas 93/13 3. pants, noteiktajiem kritērijiem.

35

Šajos apstākļos Sąd Rejonowy w Siemianowicach Śląskich (Semjanovices Slonskes rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

36

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/48 3. panta g) punkts, 10. panta 1. punkts un 22. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kurā ir paredzēta aprēķina metode maksimālajai kredīta izmaksu summai bez procentiem, ko var piemērot patērētājam saistībā ar patēriņa kredītiem.

37

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/48 1. pantu tās mērķis ir saskaņot dažus dalībvalstu noteikumu aspektus attiecībā uz patēriņa kredītlīgumiem.

38

Vēl no šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izriet, ka, ciktāl tajā ir ietverti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis nedrīkst paturēt spēkā vai ieviest valsts tiesību normas, kas nav paredzētas minētajā direktīvā.

39

Visbeidzot, kā izriet no Tiesas judikatūras, lai nodrošinātu plašu patērētāju tiesību aizsardzību, Savienības likumdevējs tās 3. panta g) punktā apstiprināja plašu jēdziena “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” definīciju – kā tādu, kas ir visas izmaksas, tostarp procenti, [komisijas nauda], nodokļi un jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu un kas ir kreditoram zināmi, izņemot notāra izmaksas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 26. februāris, Matei, C‑143/13, EU:C:2015:127, 48. punkts; 2016. gada 8. decembris, Verein für Konsumenteninformation, C‑127/15, EU:C:2016:934, 35. punkts, un 2019. gada 11. septembris, Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702, 23. punkts).

40

Taču Direktīvā 2008/48 nav paredzēts ne jēdziens “kredīta izmaksas bez procentiem”, ne noteikumi, kas regulētu jautājumu par kredīta izmaksu ierobežošanu vai šo izmaksu sadali starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka minētās “kredīta izmaksas bez procentiem” ir “kredīta kopējo izmaksu” Direktīvas 2008/48 3. panta g) punkta izpratnē apakškategorija, jo pēdējās minētās izmaksas ietver visas izmaksas, tostarp procentus.

41

Minētās direktīvas 5. panta 1. punkta g) apakšpunktā, kurā ir uzskaitīta informācija, kas patērētājam ir jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, un šīs pašas direktīvas 10. panta 2. punkta g) apakšpunktā, kurā ir norādīts, ka informācija līgumā ir jānorāda skaidri un lakoniski, ir paredzēts pienākums informēt patērētāju par “kopējo summu, kas jāmaksā patērētājam”, kas Direktīvas 2008/48 3. panta h) punktā ir definēta kā “kopējā kredīta kopsumma un kredīta izmaksas patērētājam”. Šajos noteikumos nav paredzēts pienākums informēt par kredīta izmaksām bez procentiem vai tā aprēķināšanas metodi.

42

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Direktīvā 2008/48 nav paredzēta neviena saskaņota tiesību norma attiecībā uz “kredīta izmaksām bez procentiem” vai veidu, kādā tās ir jāaprēķina.

43

Lai gan ar Direktīvu 2008/48 ir saskaņoti tikai daži dalībvalstu noteikumu aspekti saistībā ar patēriņa kredītlīgumiem, no šīs direktīvas 44. apsvēruma izriet – lai nodrošinātu tirgus pārskatāmību un stabilitāti un kamēr nav veikta tālāka saskaņošana, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek veikti atbilstīgi pasākumi kreditoru regulēšanai vai uzraudzībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 6. jūnijs, Schyns, C‑58/18, EU:C:2019:467, 44. punkts). Tomēr ir jāpārliecinās, ka šie pasākumi nav pretrunā ar Direktīvu 2008/48 saskaņotajām jomām.

44

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīva 2008/48 tika pieņemta ar divkāršu mērķi – nodrošināt visiem Savienības patērētājiem augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni un sekmēt pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi (spriedumi, 2019. gada 5. septembris, Pohotovosť, C‑331/18, EU:C:2019:665, 41. punkts, un 2019. gada 19. decembris, Home Credit Slovakia, C‑290/19, EU:C:2019:1130, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šīs direktīvas 10. pantā ir uzskaitīta informācija, kurai ir skaidri un lakoniski jābūt norādītai līgumā. Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar minētās direktīvas 10. panta 2. punktu ir veikta pilnīga saskaņošana attiecībā uz kredītlīgumā obligāti iekļaujamo informāciju (spriedums, 2019. gada 5. septembris, Pohotovosť, C‑331/18, EU:C:2019:665, 50. punkts).

46

Turklāt, kā atgādināts šī sprieduma 38. punktā, saskaņā ar Direktīvas 2008/48 22. panta 1. punktu, ciktāl tajā ir iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no tajā paredzētajiem.

47

Šajā gadījumā no informācijas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos izriet, ka valsts tiesību normās par kredīta izmaksām bez procentiem ir tikai noteikts maksimālais apmērs un šo izmaksu aprēķināšanas metode, kā arī šīs maksimālās robežas neievērošanas sekas. Katrā ziņā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 59. un 60. punktā, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai valsts tiesību aktos nav noteikti papildu informēšanas pienākumi.

48

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Direktīvas 2008/48 3. panta g) punkts, 10. panta 2. punkts un 22. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta aprēķina metode, kas attiecas uz kredīta izmaksu bez procentiem maksimālo summu, ko var piemērot patērētājam, ar nosacījumu, ka šajā tiesiskajā regulējumā nav noteikti papildu informēšanas pienākumi par šīm kredīta izmaksām bez procentiem, papildinot 10. panta 2. punktā paredzētos.

49

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgts līguma noteikums, kurā kredīta izmaksas bez procentiem ir noteiktas, ievērojot valsts tiesību normā paredzēto maksimālo apmēru, ne vienmēr ņemot vērā faktiskās izmaksas.

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā, kurā paredzētas klauzulas, kas ietver obligātas tiesību normas, ir noteikts izņēmums no šīs direktīvas piemērošanas jomas, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir pakļauts diviem nosacījumiem. Pirmkārt, līguma noteikumam ir jāietver tiesību norma, un, otrkārt, šai tiesību normai ir jābūt obligātai (spriedumi, 2019. gada 7. novembris, Kanyeba u.c., no C‑349/18 līdz C‑351/18, EU:C:2019:936, 60. punkts, kā arī 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 31. punkts).

51

Lai noskaidrotu, vai šie nosacījumi ir izpildīti, Tiesa nosprieda, ka valsts tiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgais līguma noteikums ietver valsts tiesību normas, kas obligāti ir piemērojamas attiecībās starp līgumslēdzējām pusēm neatkarīgi no to izvēles, vai arī tiesību normas, kurām ir papildinošs raksturs un kuras līdz ar to ir piemērojamas automātiski, proti, ja šajā ziņā nav atšķirīgas vienošanās starp pusēm (spriedums, 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Tiesa nosprieda, ka, veicot šo pārbaudi, valsts tiesai ir jāņem vērā, ka, ievērojot it īpaši minētās direktīvas mērķi, proti, patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, kas ir iekļauti līgumos, kurus ar pēdējiem minētajiem ir noslēguši pārdevēji vai piegādātāji, šīs direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktais izņēmums ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 10. septembris, Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 77. punkts, un 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka līguma noteikums, kas iekļauts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā, ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas vienīgi tad, ja minētais līguma noteikums ietver obligātas tiesību normas saturu Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar tās trīspadsmito apsvērumu, izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. septembris, Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 80. punkts).

54

Šāda izslēgšana ir pamatota ar to, ka ir likumīgi prezumēt, ka valsts likumdevējs ir radījis līdzsvaru starp noteiktu līgumu pušu tiesībām un pienākumiem, jo šo līdzsvaru Savienības likumdevējs īpaši tiecas saglabāt (spriedumi, 2013. gada 21. marts, RWE Vertrieb, C‑92/11, EU:C:2013:180, 28. punkts, un 2019. gada 3. aprīlis, Aqua Med, C‑266/18, EU:C:2019:282, 33. punkts).

55

Lai gan Tiesa savā judikatūrā ir noteikusi Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta interpretācijas kritērijus, tieši iesniedzējtiesai no tā ir jāizdara konkrēti secinājumi.

56

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka, neskarot pārbaudes, kas šajā ziņā ir jāveic iesniedzējtiesai, nešķiet, ka līguma noteikums, ar kuru tikai tiek paredzēta metode, lai aprēķinātu kredīta izmaksu bez procentiem maksimālo apmēru, vārda tiešā nozīmē “ietvertu” aplūkojamo valsts tiesību normu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. aprīlis, Aqua Med, C‑266/18, EU:C:2019:282, 35. un 36. punkts).

57

Proti, nešķiet, ka minētā tiesību norma pati par sevi noteiktu līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumus, drīzāk tā tikai ierobežo to brīvību noteikt kredīta izmaksas bez procentiem virs noteikta līmeņa un nekādi neliedz valsts tiesai pārbaudīt šādas noteikšanas, pat pārsniedzot likumisko maksimālo apmēru, iespējami ļaunprātīgo raksturu.

58

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no šīs direktīvas piemērošanas jomas nav izslēgts līguma noteikums, kurā kredīta izmaksas bez procentiem ir noteiktas, ievērojot valsts tiesību normā paredzēto maksimālo apmēru, ne vienmēr ņemot vērā faktiskās izmaksas.

59

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: