–

A. Flausch, A. Bosco un E. R. J. P. Albrespy, kā arī Somateio“Syndesmos Iiton”, Somateio“Elliniko Diktyo – Filoi tis Fysis” un Somateio“Syllogos Prostasias kai Perithalpsis Agrias Zois – SPPAZ” vārdā – G. Dellis un A. Chasapopoulos, dikigoroi,

–

105 Anonimi Touristiki kai Techniki Etaireia Ekmetallefsis Akiniton vārdā – G. Giannakourou un D. Valasis, dikigoroi,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Georgiadis, G. Karipsiadis un A. Banos, kā arī G. Papadaki, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara, M. Noll‑Ehlers un M. Konstantinidis, kā arī M. Patakia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “IVN direktīva”) 6. un 11. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Alain Flausch, Andrea Bosco un Estienne Roger Jean Pierre Albrespy, kā arī Somateio“Syndesmos Iiton”, Somateio” Elliniko Diktyo – Filoi tis Fysis” un Somateio“Syllogos Prostasias kai Perithalpsis Agrias Zois – SPPAZ”, no vienas puses, un Ypourgos Perivallontos kai Energeias (vides un enerģētikas ministrs, Grieķija), Ypourgos Oikonomikon (ekonomikas ministrs, Grieķija), Ypourgos Tourismou (tūrisma ministrs, Grieķija) un Ypourgos Naftilias kai Nisiotikis Politikis (jūras lietu ministrs, Grieķija), no otras puses, par to aktu likumību, ar ko ir dota atļauja būvēt tūrisma kompleksu Ijas [Ios] salā (Grieķija).

3

IVN direktīvas 7. un 16. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu [atļauju] un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi. Minētie projekti ir noteikti 4. pantā.”

6

Runājot par sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā, IVN direktīvas 6. panta 2.–5. punkts ir formulēti šādi:

“2.   Pēc iespējas agrīnākā stadijā ar vidi saistītā lēmuma pieņemšanas procedūrā, kas minēta 2. panta 2. punktā, un vēlākais, tiklīdz pamatoti iespējams šādu informāciju sniegt, sabiedrībai sniedz informāciju (ar publisku paziņojumu vai citā piemērotā veidā, piemēram, elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, ja tie ir pieejami) šādos jautājumos:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieņemamā termiņā attiecīgajai sabiedrības daļai ir pieejama:

4.   Attiecīgajai sabiedrības daļai laikus dod reālas iespējas piedalīties vides lēmumu pieņemšanas procedūrā, kas minēta 2. panta 2. punktā, un tālab tai ir tiesības sniegt atsauksmes un paust viedokļus kompetentajai iestādei, kamēr vēl tiek izskatītas visas iespējas un nav pieņemts lēmums attiecībā uz attīstības piekrišanas [atļaujas] piešķiršanas lūgumu.

5.   Dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus sabiedrības informēšanai (piemēram, izsūtot informāciju pa pastu noteiktā teritorijā vai publicējot to vietējā laikrakstā) un attiecīgās sabiedrības daļas viedokļa apzināšanai (piemēram, aicinot iedzīvotājus izteikties rakstiski vai veicot sabiedrības aptauju).”

7

Attiecībā uz lēmumu par projektu IVN direktīvas 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Kad ir pieņemts lēmums piešķirt vai atteikt attīstības piekrišanu [atļauju], kompetentā iestāde vai iestādes saskaņā ar attiecīgo procedūru informē par to sabiedrību [..].”

8

Attiecībā uz lietas ierosināšanu šīs direktīvas 11. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, darbības vai bezdarbību var apstrīdēt.

3.   Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi – attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt tiesas pieejamību. [..]”

9

Likuma 4014/2011 par vides atļauju būvdarbiem un darbībām, nelikumīgu būvdarbu regulējumu atkarībā no to radītās ietekmes uz vidi un citiem noteikumiem, kas ir Vides, enerģētikas un klimata pārmaiņu ministrijas kompetencē (FEK Α’ 209), 1. panta 1. punktā publiskā sektora un privātā sektora projekti ir sadalīti divās kategorijās (A un B) atkarībā no to ietekmes uz vidi. Pirmā kategorija (A) ietver būvdarbus un darbības, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi un par kuriem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (turpmāk tekstā – “IVN”) nolūkā noteikt īpašas prasības un ierobežojumus attiecībā uz vides aizsardzību. Otrajā kategorijā (B) ir ietverti projekti, kam ir mazāka ietekme uz vidi.

10

Likuma 4014/2011 3., 4. un 19. pantā ir reglamentēta sabiedrības līdzdalība. Saskaņā ar tā 12. pantu dažādās atļaujas ir apkopotas lēmumā par vides prasību apstiprināšanu (turpmāk tekstā – “LVPA”).

11

Likuma 4014/2011 30. panta 9. punktā ir ietverts pārejas noteikums, kurā ir paredzēts, ka līdz elektroniskā vides reģistra ieviešanai paliek spēkā esošās tiesību normas par lietas dalībnieku viedokļu uzklausīšanu un sabiedrības līdzdalības procedūru, piešķirot vides atļaujas. Saskaņā ar šīm tiesību normām šī procedūra sākas ar paziņojuma par projekta konkrētiem aspektiem piestiprināšanu pie ziņojumu dēļa attiecīgā reģiona administratīvajā iestādē un šī paziņojuma publicēšanu vietējā presē, kā arī ar aicinājumu ikvienai ieinteresētajai personai iepazīties ar LVPA un paust savu viedokli par to.

12

Saskaņā ar Likuma 4014/2011 19.bis pantu LVPA viena mēneša laikā pēc tā pieņemšanas ir jāpublicē internetā. Ja šis termiņš netiek ievērots, atļauja nav spēkā. LVPA publicēšana īpašajā vietnē ir līdzvērtīga likumā noteiktajai publiskošanai un rada prezumpciju, ka ikviena ieinteresētā persona par to zina, lai varētu celt prasību atcelt tiesību aktu vai izmantot jebkādu citu tiesību aizsardzības līdzekli.

13

Saskaņā ar Prezidenta dekrēta 18/1989, ar ko tiek kodificēti likumu noteikumi attiecībā uz Valsts padomi (FEK A’ 8), 46. pantu prasība atcelt tiesību aktu, ja vien nav noteikts citādi, ir jāiesniedz 60 dienu termiņā (90 dienas nerezidentu gadījuma), skaitot no nākamās dienas pēc apstrīdētā akta paziņošanas vai publicēšanas, ja tas ir noteikts likumā, vai arī no dienas, kad prasības iesniedzējs ir pilnībā iepazinies ar aktu. Šīs tiesību normas izpratnē, kā tā ir interpretēta pastāvīgajā judikatūrā, ja likumā ir noteikts, ka individuāls administratīvs akts tiek publicēts saskaņā ar īpašiem noteikumiem, termiņu, kas ir noteikts, lai celtu prasību atcelt šo aktu, attiecībā uz konkrētajām personām sāk skaitīt no akta paziņošanas vai no dienas, kad tās ir uzzinājušas par tā saturu, un attiecībā uz ieinteresētajām trešajām personām – no minētā akta publicēšanas.

14

Pamatlieta attiecas uz projektu tūrisma kompleksa izveidei Ijas salā. Šī sala, kas atrodas Kiklādu [Cyclades] salu arhipelāgā un ir pakļauta Dienvidegejas administratīvajam reģionam (Grieķija), aizņem apmēram 100 km2 lielu platību, kurā dzīvo apmēram 2000 pastāvīgie iedzīvotāji.

15

Apstrīdētajā projektā ir paredzēts uzbūvēt viesnīcu, SPA centru, citus mājokļus, palīgbūves, piemēram, ūdens atsāļošanas centrāli, ostu iekārtas, mākslīgās pludmales, tiltu, kas savieno kādu saliņu ar sauszemi, ceļu tīklu un citas infrastruktūras. Tas aizņem zemes gabalu apmēram 27 ha lielā platībā, kuru vertikāli aizņem vairāk kā 18 ha ēku. Tas ietver piekrastes, plūdmaiņu zonu un jūras teritoriju.

16

Saskaņā ar Grieķijas tiesību aktiem, kas ir piemērojami būvdarbiem, kuri ietilpst pamatlietā aplūkotajā projekta kategorijā, proti, kategorijā A, tika veikts IVN.

17

2013. gada 2. augustā aicinājums ikvienai ieinteresētajai personai piedalīties IVN tika publicēts Siras [Syros] vietējā laikrakstā (Koini Gnomi), kā arī Dienvidegejas reģiona birojos, kas atrodas Siras salā (Grieķija), kura atrodas 55 jūras jūdžu attālumā no Ijas. Siras salā tika glabāti arī IVN lietas materiāli un tajā notika sabiedrības uzklausīšana.

18

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka satiksme starp Ijas salu un Siras salu nenotiek katru dienu, tā ilgst vairākas stundas, jo šajā maršrutā nav ātrgaitas laivu, un tā nav lēta.

19

2014. gada 8. augustā vides un enerģētikas ministrs un tūrisma ministrs pieņēma LVPA, ar ko tika apstiprināts projekts tūrisma kompleksa izveidei Ijas salā un tam piemērojamās vides prasības.

20

2014. gada 11. augustā šis lēmums tika publicēts tīmekļvietnē Diavgeia, kā arī 2014. gada 8. septembrī – Vides ministrijas tīmekļvietnē “www.aepo.ypeka.gr” (turpmāk tekstā – “Vides ministrijas tīmekļvietne”), kas ir paredzēta Likuma 4014/2011 19.bis pantā.

21

Iesniedzējtiesā prasītāji pamatlietā, proti, trīs fiziskas personas, kam Ijas salā pieder nekustamais īpašums, bet kas dzīvo attiecīgi Beļģijā, Itālijā un Francijā, kā arī trīs apvienības apstrīdēja 2014. gada 8. augusta LVPA, ceļot prasību, kura tika iesniegta tikai 2016. gada 19. februārī.

22

Pēdējās minētās apgalvo, ka par 2014. gada 8. augusta LVPA ir uzzinājušas tikai 2015. gada 22. decembrī, kad tās varēja konstatēt, ka ir uzsākti teritorijas labiekārtošanas darbi.

23

105 Anonimi Touristiki kai Techniki Etaireia Ekmetallefsis Akiniton, kas ir sabiedrība, kura ir saņēmusi ar projektu saistītos apstiprinājumus un atļaujas, iestājās tiesvedībā un norādīja uz prasības novēloto raksturu.

24

Šādos apstākļos Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai IVN direktīvas 6. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar projektu saistītās darbības nolūkā nodrošināt sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā dalībvalsts var īstenot kompetentās reģionālās administratīvās iestādes līmenī, nevis tās pašvaldības vienības līmenī, no kuras ir atkarīga šī projekta izpildes vieta.

26

Šajā ziņā ir jānorāda, ka IVN direktīvas 6. panta 5. punktā dalībvalstīm skaidri ir paredzētas rūpes noteikt sīki izstrādātus noteikumus gan sabiedrības informēšanai, gan attiecīgās sabiedrības daļas viedokļa apzināšanai.

27

Šādos apstākļos, ja Savienības tiesībās nav tiesību normu saistībā ar procesuālajiem noteikumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm ir jāizpilda savi pienākumi saistībā ar sabiedrības informēšanu un līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā vides jomā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šie noteikumi ir jāparedz katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi kā tie, kuri reglamentē līdzīgas iekšēja rakstura situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 20. oktobris, Danqua, C‑429/15, EU:C:2016:789, 29. punkts).

28

Vispirms ir jākliedē jebkādas šaubas par to, vai ir ievērots nosacījums, kas ir saistīts ar līdzvērtības principu tādā ar pieteikumu vides atļaujas saņemšanai saistītā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā. Ar nosacījumu, ka tiek veiktas pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet un arī netiek apgalvots, ka līdzīgas situācijas tiek reglamentētas ar valsts procesuālajiem noteikumiem, kuri būtu labvēlīgāki nekā tie, kas ir paredzēti IVN direktīvas īstenošanai un ir tikuši piemēroti pamatlietā.

29

Savukārt, runājot par efektivitātes principu, iesniedzējtiesai rodas jautājumi saistībā ar trim pamatlietā aplūkotās procedūras aspektiem.

30

Tā min, pirmkārt, veidu, kādā sabiedrība tika informēta par projekta esamību, un uzklausīšanu, kādai attiecībā uz to ir jānotiek.

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar IVN direktīvas 6. panta 4. punktu attiecīgajai sabiedrībai atzītajai iespējai piedalīties agrīnā vides lēmumu pieņemšanas posmā ir jābūt reālai.

32

Līdz ar to, kā ģenerāladvokāte to ir norādījusi secinājumu 53. punktā, jebkāds paziņošanas veids šajā jautājumā pats par sevi nav pietiekams. Kompetentajām iestādēm ir jāpārliecinās, ka izmantotie informācijas kanāli saprātīgi var tikt uzskatīti par piemērotiem attiecīgās sabiedrības locekļu sasniegšanai, lai viņiem sniegtu atbilstošu iespēju tikt informētiem par plānotajām darbībām, par lēmumu pieņemšanas procesu un par iespējām piedalīties agrīnā procedūras posmā.

33

Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai šādas prasības ir ievērotas procedūrā, kas notika pirms pamatlietas ierosināšanas.

34

Tomēr, lai tai sniegtu noderīgu atbildi, var norādīt, ka, ciktāl dienā, kad tika izplatīts uzaicinājums piedalīties IVN, lielākā daļa ieinteresēto personu dzīvoja vai tiem piederēja nekustamais īpašums Ijas salā, paziņojuma izvietošana reģionālās administratīvās iestādes atrašanās vietas telpās, kas atrodas Siras salā, pat ja to papildināja publikācija šīs pēdējās minētās salas vietējā laikrakstā, nešķiet tāda, kas varēja atbilstoši veicināt attiecīgās sabiedrības informēšanu.

35

Pretējs vērtējums varētu izrietēt tikai no konstatējuma, ka attiecīgais vietējais laikraksts tika ļoti plaši izplatīts un lasīts Ijas salā. Pretējā gadījumā tāda paziņošanas kārtība, kāda ir tā, kas tika izvēlēta pamatlietā, varētu tikt uzskatīta par pietiekamu tikai tad, ja nebūtu citu piemērotāku paziņošanas līdzekļu, kurus kompetentās iestādes būtu varējušas izmantot, nepieliekot nesamērīgas pūles, piemēram, paziņojuma izvietošana visapmeklētākajās Ijas salas vietās vai pašā projekta īstenošanas vietā.

36

Tā kā Tiesas rīcībā nav precīzas informācijas par vietējā laikraksta izplatīšanas kārtību Ijas salā, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā iepriekšējā punkta paustos apsvērumus, attiecīgās sabiedrības informēšana bija atbilstīga, runājot par attiecīgo procedūru.

37

Iesniedzējtiesa pauž iebildumus, otrkārt, attiecībā uz vietu, kur lietas materiāli, kuros ir ietverta informācija par pamatlietā aplūkoto projektu, tika nodoti sabiedrības rīcībā.

38

Šajā ziņā nosacījumiem par piekļuvi dalības procedūras lietas materiāliem ir jābūt tādiem, kuri ļauj attiecīgajai sabiedrībai efektīvi īstenot savas tiesības, kas nozīmē piekļuvi minētajiem lietas materiāliem atbilstoši vienkāršotiem nosacījumiem.

39

Iespējamās grūtības, ar ko attiecīgā sabiedrība sastopas šajā pasākumā, tomēr var tikt attaisnotas ar to, ka kompetentajai iestādei ir uzlikts nesamērīgs administratīvs slogs.

40

Lai gan iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai šādas prasības ir ievērotas procedūrā, kuras rezultātā ir radusies pamatlieta, ir jānorāda, ka šajā vērtējumā, kā ģenerāladvokāte to ir norādījusi secinājumu 71. un 72. punktā, ir jāņem vērā pūles, kas attiecīgajai sabiedrībai ir jāpieliek, lai veiktu pārbraucienu no Ijas salas uz Siras salu, kā arī iespējas, kuras bija sniegtas kompetentajām iestādēm, lai, pieliekot samērīgas pūles, nodrošinātu lietas materiālu pieejamību Ijas salā.

41

Treškārt un pēdējokārt, iesniedzējtiesas šaubas attiecas uz veidu, kādā tika veikta uzklausīšana Siras salā.

42

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar IVN direktīvas 6. panta 5. punktu dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus attiecīgās sabiedrības daļas viedokļa apzināšanai, jo šajā tiesību normā kā piemērs ir minēta tikai viedokļa paušana “rakstiski vai sabiedrības aptauja”.

43

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai efektivitātes princips šajā ziņā ir ievērots pamatlietā aplūkotajā procedūrā, novērtējot, vai ir ievērotas prasības, kas ir līdzīgas šī sprieduma 38. un 39. punktā minētajām.

44

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka IVN direktīvas 6. pants ir interpretējams tādējādi, tas nepieļauj, ka ar projektu saistītās darbības nolūkā nodrošināt sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanas procesā dalībvalsts īsteno kompetentās reģionālās administratīvās iestādes līmenī, nevis tās pašvaldības vienības līmenī, no kuras ir atkarīga šī projekta īstenošanas vieta, ja konkrēti ieviestie noteikumi nenodrošina, ka faktiski tiek ievērotas attiecīgās sabiedrības daļas tiesības, un tas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai.

45

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, IVN direktīvas 9. un 11. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka ar projekta atļaujas paziņošanas brīdi īpašā tīmekļvietnē sāk skaitīt 60 dienu termiņu prasības celšanai.

46

Vispirms ir jāatgādina, ka IVN direktīvas 11. pants, uz kuru daļēji attiecas šis jautājums, ir ticis interpretēts tādējādi, ka tā piemērošanas joma ir ierobežota ar strīda aspektiem, kas ir saistīti ar attiecīgās sabiedrības tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā saskaņā ar precīziem noteikumiem, kuri šajā jomā ir paredzēti šajā direktīvā. Turpretim uz prasībām, kuru pamatā ir jebkurš cits minētās direktīvas noteikums un a fortiori – jebkuri citi tiesību akti, vai tie būtu Savienības vai dalībvalstu, šis pants neattiecas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. marts, North East Pylon Pressure Campaign un Sheehy, C‑470/16, EU:C:2018:185, 36. un 39. punkts).

47

To ņemot vērā, IVN direktīvas 11. pants ir piemērojams tādos faktiskajos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, lai gan prasība attiecas tikai uz lēmumu par atļaujas piešķiršanu, nevis uz jautājumiem par sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanas procesā.

48

IVN direktīvas 11. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nosaka, kurā stadijā šīs direktīvas 11. panta 1. punktā paredzētos lēmumus, darbības vai bezdarbību var apstrīdēt.

49

No Grieķijas valdības atbildes uz jautājumu, ko Tiesa tai uzdeva tiesas sēdē, izriet, ka Grieķijas tiesībās ir paredzēts, ka iespējamas kļūdas saistībā ar sabiedrības dalību ir jānovērš, ceļot prasību pret galīgo lēmumu par atļaujas piešķiršanu.

50

Vēl ir jānorāda, ka saskaņā ar IVN direktīvas 9. panta 1. punktu kompetentā iestāde vai iestādes saskaņā ar attiecīgo procedūru informē sabiedrību par lēmumu piešķirt vai atteikt atļauju. Lai gan šajā tiesību normā ir paredzēti daži nosacījumi, kas attiecas uz paziņošanas saturu, tajā nekas nav teikts par īstenojamo procedūru.

51

Tā kā IVN direktīvā turklāt nav paredzēts neviens noteikums par prasības celšanas termiņu sākšanos un aprēķināšanu, ir jākonstatē, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis šos jautājumus atstāt dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā, ievērojot šī sprieduma 27. punktā minētās līdzvērtības un efektivitātes principus, zinot, ka šajā gadījumā ir piemērojams tikai otrais no abiem šiem principiem tādu iemeslu dēļ, kas ir līdzīgi šī sprieduma 28. punktā izklāstītajiem.

52

Šajā ziņā ir jākliedē iesniedzējtiesas šaubas par efektivitātes principu attiecībā uz lēmuma publicēšanu tīmekļvietnē vai uz prasības celšanai paredzēta termiņa esamību.

53

IVN direktīvas 6. panta 2. punktā kā paziņošanas līdzeklis sabiedrības informēšanai skaidri ir minēts elektroniskais saziņas līdzeklis, ja tas ir pieejams.

54

Runājot par prasības termiņiem, ir jāatgādina, ka Tiesa ir atzinusi, ka ar efektivitātes principu ir saderīgi noteikt saprātīgus noilguma termiņus prasības celšanai tiesiskās drošības interesēs, kas vienlaikus aizsargā ieinteresēto personu un attiecīgo administrāciju, pat ja pēc definīcijas šo termiņu beigas izraisa pilnīgu vai daļēju celtās prasības noraidījumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Caterpillar Financial Services, C‑500/16, EU:C:2017:996, 42. punkts).

55

Tiesa par nesamērīgu ierobežojumu neuzskata to, ka tiek noteikti termiņi prasības celšanai, kurus sāk skaitīt tikai no dienas, kad attiecīgā persona ir uzzinājusi par paziņojumu vai vismaz tai par to bija jāuzzina (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 27. februāris, Santex, C‑327/00, EU:C:2003:109, 55. un 57. punkts; 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 45. punkts, kā arī 2011. gada 8. septembris, Rosado Santana, C‑177/10, EU:C:2011:557, 96. punkts).

56

Savukārt ar efektivitātes principu nav saderīgi izvirzīt termiņu personai, ja valsts iestāžu rīcības sekas saistībā ar termiņa esamību ir tādas, ka privātpersonai pilnībā ir liegta iespēja īstenot savas tiesības valsts tiesās, proti, ja prasība ir celta novēloti iestāžu rīcības dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 19. maijs, Iaia u.c., C‑452/09, EU:C:2011:323, 21. punkts).

57

Visbeidzot no IVN direktīvas 11. panta 3. punkta izriet, ka dalībvalstīm ir jācenšas sasniegt plašas tiesas pieejamības mērķi, kad tās paredz noteikumus prasības celšanai saistībā ar sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanas procesā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. aprīlis, Edwards un Pallikaropoulos, C‑260/11, EU:C:2013:221, 31. un 44. punkts, kā arī 2018. gada 17. oktobris, Klohn, C‑167/17, EU:C:2018:833, 35. punkts).

58

Šajā ziņā var norādīt, kā tas izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, ka attiecīgā sabiedrības daļa par atļaujas piešķiršanas procedūru un tās iespējām tajā piedalīties ir jāinformē atbilstošā veidā un pietiekami ilgu laiku iepriekš. Ja tas tā nav, attiecīgās sabiedrības daļas locekļi nevar rēķināties, ka tie tiks informēti par galīgo lēmumu par atļaujas piešķiršanu.

59

Tā tas it īpaši ir tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie. Tas vien, ka lēmumam par atļaujas piešķiršanu ir iespējams ex post piekļūt Vides ministrijas tīmekļvietnē, nevar tikt uzskatīts par apmierinošu faktoru, ņemot vērā efektivitātes principu, jo, ja nav pietiekamas informācijas par sabiedrības līdzdalības procedūras uzsākšanu, nevar uzskatīt, ka personas ir informētas par atbilstoša galīgā lēmuma publicēšanu.

60

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka IVN direktīvas 9. un 11. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kura rezultātā attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem tiek izvirzīts termiņš prasības celšanai, ko sāk skaitīt no brīža, kad tīmekļvietnē ievietots paziņojums par atļaujas piešķiršanu projektam, ja šiem attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem iepriekš nav bijis atbilstošas iespējas saņemt informāciju par atļaujas piešķiršanas procedūru saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 2. punktu.

61

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: