–

Verein für Konsumenteninformation vārdā – S. Langer, Rechtsanwalt,

–

Deutsche Bahn AG vārdā – C. Pöchhacker un L. Riede, Rechtsanwälte,

–

Eiropas Komisijas vārdā – H. Tserepa‑Lacombe un T. Scharf, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 260/2012 (2012. gada 14. marts), ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (OV 2012, L 94, 22. lpp.), 9. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Verein für Konsumenteninformation (Patērētāju informācijas apvienība, turpmāk tekstā – “VKI”) un Deutsche Bahn AG par to, ka ceļotājiem, kam nav dzīvesvietas Vācijā, nav iespējas samaksāt par šīs sabiedrības interneta vietnē rezervētajām biļetēm, izmantojot euro denominētu tiešā debeta maksājumu, kas notiek ar Eiropas Savienības mērogā izveidotās tiešā debeta maksājuma shēmas (turpmāk tekstā – “SEPA tiešā debeta maksājums”) palīdzību.

3

Regulas Nr. 260/2012 1., 6., 9., 10. un 32. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

4

Regulas 260/2012 1. panta “Priekšmets un darbības joma” 1. punktā ir noteikts:

“Šajā regulā izklāstīti noteikumi attiecībā uz euro denominētiem kredīta pārveduma un tiešā debeta maksājumu darījumiem Savienībā gadījumos, kad gan maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, gan maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas Savienībā vai kad vienīgais maksājuma darījumā iesaistītais maksājumu pakalpojumu sniedzējs (MPS) atrodas Savienībā.”

5

Saskaņā ar šīs regulas 2. pantu “Definīcijas”:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..].”

6

Minētās regulas 3. panta “Sasniedzamība” 2. punktā ir paredzēts:

“Maksātāja MPS, kas maksājumu shēmas ietvaros ir sasniedzams iekšzemes tiešā debeta maksājumam, saskaņā ar Savienības mēroga maksājumu shēmas noteikumiem ir sasniedzams tiešā debeta maksājumiem, kurus maksājuma saņēmējs ierosina ar tāda MPS starpniecību, kas atrodas jebkurā dalībvalstī.”

7

Šīs pašas regulas 9. panta “Maksājumu pieejamība” 2. punktā ir noteikts:

“Maksājuma saņēmējs, kas saņem kredīta pārvedumu vai izmanto tiešā debeta maksājumu, lai iekasētu līdzekļus no maksātāja, kuram ir maksājumu konts Savienībā, neprecizē to dalībvalsti, kurā minētajam maksājumu kontam ir jāatrodas, ar nosacījumu, ka šis maksājumu konts ir sasniedzams saskaņā ar 3. pantu.”

8

Saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem VKI var celt prasības tiesā, lai aizsargātu patērētāju intereses.

9

Deutsche Bahn ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kura juridiskā adrese ir Berlīnē (Vācija). Tas atļauj patērētājiem rezervēt starptautiskos dzelzceļa braucienus tā interneta vietnē. Šajā nolūkā, pamatojoties uz tā vispārīgajiem pārvadāšanas nosacījumiem, tas slēdz līgumus ar patērētājiem.

10

Saskaņā ar šajos vispārīgajos pārvadāšanas noteikumos iekļautu normu par Deutsche Bahn interneta vietnē rezervētām biļetēm var maksāt ar kredītkarti, izmantojot PayPal, tūlītēju bankas pārskaitījumu vai SEPA tiešā debeta maksājumu. Saskaņā ar šo noteikumu pēdējā minētā maksāšanas metode tomēr tiek akceptēta vienīgi tad, ja tiek ievēroti vairāki nosacījumi, proti, ka maksātājam ir dzīvesvieta Vācijā, ka viņš piekrīt tiešajam debetam no konta bankā vai krājkasē, kuras juridiskā adrese ir valstī, kas ir SEPA dalībniece, ka viņš dod rīkojumu bankai vai krājkasei veikt tiešā debeta maksājumu un ka viņš reģistrējas Deutsche Bahn interneta vietnē. Katrā ziņā SEPA tiešā debeta maksājumu aktivēšanai maksātājam ir jādod sava piekrišana maksātspējas analīzei.

11

VKI ir cēlusi Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija) prasību par izbeigšanu, lai Deutsche Bahn tiktu piespriests izbeigt izmantot minēto noteikumu savos līgumos ar patērētājiem. Šīs prasības pamatojumam VKI apgalvoja, ka pamatlietā aplūkotais noteikums, saskaņā ar kuru maksātājam, lai veiktu maksājumu, izmantojot SEPA tiešā debeta maksājumu, tostarp ir jābūt dzīvesvietai Vācijā, ir pretrunā Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punktam, jo, pirmkārt, patērētāja maksājumu konts parasti atrodas viņa dzīvesvietas dalībvalstī un, otrkārt, šis noteikums rada vēl ievērojamāku šķērsli nekā nosacījums, kas prasa, lai maksātājs Vācijā atvērtu maksājumu kontu.

12

Deutsche Bahn savukārt apgalvoja, ka Regula (EK) Nr. 260/2012, ciktāl tā attiecas uz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, ir vērsta uz to, lai aizsargātu nevis maksātājus, bet maksājumus. Šī regula neliekot maksājumu saņēmējiem piedāvāt SEPA tiešā debeta maksājumu visiem patērētājiem visā Savienībā. Katrā ziņā patērētājiem esot alternatīvas maksājumu metodes, lai iegādātos biļetes tā interneta vietne. Nosacījums par patērētāja dzīvesvietu jebkurā gadījumā esot pamatots. Tiešā debeta shēmā maksājuma pakalpojumu sniedzējs pretēji tam, kā tas būtu citās maksājumu shēmās, nesniedzot nekādas samaksas garantijas maksājuma saņēmējam.

13

Ar 2016. gada 13. jūlija spriedumu Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa) apmierināja VKI prasību to patērētāju labā, kuru dzīvesvieta ir Austrijā, atzīstot, ka minētais noteikums ir pretrunā Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punktam.

14

Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija), kurā bija iesniegta apelācijas sūdzība, ar 2017. gada 14. marta spriedumu atcēla šo spriedumu un noraidīja VKI prasību, pamatojot, ka, lai gan Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punktā maksātājiem, kā arī maksājumu saņēmējiem ir garantēts, ka viņiem ir jābūt tikai vienam maksājumu kontam, lai varētu veikt iekšzemes un pārrobežu tiešā debeta maksājumus, šajā regulā saņēmējiem netiek prasīts vienmēr akceptēt īpašus maksājumu instrumentus maksājumiem komercdarījumos ar patērētājiem.

15

Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), kurā tika iesniegta kasācijas sūdzība par šo spriedumu, uzskata, ka Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punkts, ar ko ir aizliegts maksātājiem un maksājuma saņēmējiem precizēt dalībvalsti, kurā ir jāatrodas otras puses kontam, neattiecas uz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, bet ir piemērojams attiecībām starp maksājuma saņēmējiem un maksātājiem un tātad ir vērsts uz pēdējo minēto aizsardzību. Lai gan ir taisnība, ka šī tiesību norma, to interpretējot gramatiski, tikai aizliedz noteikt maksājumu konta ģeogrāfiskās atrašanās vietas kritēriju, tomēr tāds noteikums, kāds ir pamatlietā, ar ko ir izslēgts SEPA tiešā debeta maksājums tad, ja maksātāja dzīvesvieta nav tajā pašā dalībvalstī, kurā ir maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības vieta, var būt pretrunā minētajai tiesību normai, jo maksātāja maksājumu konts parasti atrodas dalībvalstī, kurā ir viņa dzīvesvieta.

16

Šajos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Regulas Nr. 260/2012] 9. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājuma saņēmējam SEPA tiešā debeta maksājumu shēmā ir aizliegts maksājumu pakārtot maksātāja dzīvesvietai dalībvalstī, kurā ir arī maksājuma saņēmēja (dzīvesvieta) juridiskā adrese, ja maksājumu var veikt arī citādā veidā, piemēram, ar kredītkarti?”

17

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds līguma noteikums, kāds ir pamatlietā, ar kuru SEPA tiešā debeta maksājums ir izslēgts tad, ja maksātāja dzīvesvieta nav tajā pašā dalībvalstī, kurā ir maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības vieta.

18

Vispirms jāatgādina, kā izriet no Regulas Nr. 260/2012 1. apsvēruma, ka tā tika pieņemta SEPA radīšanas projekta ietvaros, kura mērķis bija ieviest kopīgus maksājumu pakalpojumus euro denominētiem maksājumiem visā Savienībā, aizstājot iekšzemes maksājumu pakalpojumus.

19

Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu tās mērķis ir paredzēt noteikumus attiecībā uz euro denominētiem pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem Savienībā gadījumos, kad gan maksātāja, gan maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas Savienībā vai kad vienīgais maksājuma darījumā iesaistītais maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas Savienībā.

20

Kā izriet it īpaši no minētās regulas 1. un 6. apsvēruma, tajā paredzētās tehniskās un darbības prasības ir piemērojamas iekšzemes un pārrobežu maksājumiem, kas tiek veikti SEPA ietvaros atbilstoši vieniem un tiem pašiem pamatnosacījumiem un saskaņā ar vienām un tām pašām tiesībām un pienākumiem, neatkarīgi no atrašanās vietas Savienībā, un tas notiek, lai nodrošinātu visaptverošu migrāciju uz Savienības mēroga pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem un tādējādi izveidotu integrētu tirgu euro denominētiem elektroniskiem maksājumiem, kurā nepastāvētu nekāda atšķirība starp iekšzemes un pārrobežu maksājumiem.

21

Šajā kontekstā Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punktā ir paredzēts, ka maksājuma saņēmējam, kas izmanto tiešā debeta maksājumu, lai iekasētu līdzekļus no maksātāja, kuram pieder maksājumu konts Savienībā, “nav jāprecizē” dalībvalsts, kurā šim maksājuma kontam ir jāatrodas, ja maksājumu konts ir sasniedzams saskaņā ar šīs regulas 3. pantu, norādot, ka jēdziens “tiešais debets” minētās regulas 2. panta 2. punktā ir definēts kā tāds, kas attiecas uz iekšzemes vai pārrobežu maksājuma pakalpojumu no maksātāja maksājumu konta, ja maksājuma darījumu ierosina maksājuma saņēmējs, pamatojoties uz maksātāja piekrišanu.

22

Atbilstoši Regulas Nr. 260/2012 3. panta 2. punktam maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kas ir sasniedzams, lai veiktu iekšzemes tiešā debeta maksājumu, saskaņā ar maksājumu shēmu, ir jābūt sasniedzamam tādā pat veidā, kā tas izriet arī no šīs regulas 9. apsvēruma, lai veiktu šī maksājuma saņēmēja ierosinātus tiešā debeta maksājumus saskaņā ar Savienības mēroga maksājumu shēmas noteikumiem, ar maksājumu pakalpojumu sniedzēja starpniecību, kurš atrodas citā dalībvalstī.

23

Tādējādi no Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punkta, skatīta kopā ar tās 3. panta 2. punktu, izriet, ka tiešā debeta maksājuma saņēmējam ir aizliegts prasīt, lai maksātāja konts atrastos noteiktā dalībvalstī, ja šis konts ir sasniedzams tiešajam debetam iekšzemē.

24

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka, lai gan pamatlietā aplūkotajā noteikumā maksātājam ir paredzēts pienākums, lai tā dzīvesvieta būtu tajā pašā dalībvalstī, kurā ir maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības vieta, tas ir, Vācijā, tajā turpretim nav prasīts, lai maksātājam būtu maksājumu konts noteiktā dalībvalstī. Tātad šāds noteikums skaidri nav norādīts Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punktā.

25

Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums, 2018. gada 17. oktobris, Günter Hartmann Tabakvertrieb, C‑425/17, EU:C:2018:830, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā ziņā ir taisnība, ka Regulas Nr. 260/2012 galvenais mērķis, kā ir atgādināts šī sprieduma 18. līdz 20. punktā, ir noteikt tehniskas un darbības prasības attiecībā it īpaši uz tiešā debeta maksājumiem, lai ieviestu kopējus maksājumu pakalpojumus Savienībā.

27

Šādā situācijā, tā kā šīs regulas 9. panta 2. punkts skaidri attiecas uz īpašajām attiecībām starp maksātāju un maksājuma saņēmēju, tas palīdz arī īstenot mērķi – sasniegt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu, kā izriet no minētās regulas 32. apsvēruma, pēdējo minēto pievienošanos SEPA.

28

Šī tiesību norma ļauj lietot tiešā debeta maksājumam vienu un to pašu maksājuma kontu visiem darījumiem Savienībā, tādējādi izvairoties no izdevumiem, kas saistīti ar vairāku maksājumu kontu uzturēšanu, un ar to nodrošinot, kā izriet no Regulas Nr. 260/2012 10. apsvēruma, ka komercnoteikumi neliek šķēršļus patērētāju iespējai veikt integrēta tirgus euro denominētajiem elektroniskajiem maksājumiem ietvaros jebkuru maksājumu uz kontiem, kas maksājumu saņēmējiem ir pie pakalpojumu sniedzējiem, kuri atrodas citās dalībvalstīs.

29

Jākonstatē, ka tāds noteikums, kāds ir pamatlietā aplūkotais, kas paredz atšķirību, pamatojoties uz maksātāja dzīvesvietas kritēriju, varētu pamatā kaitēt patērētājiem, kam nav maksājumu konta dalībvalstī, kurā ir maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības vieta. Ir skaidrs, ka patērētājiem visbiežāk maksājumu konts ir dalībvalstī, kurā ir to dzīvesvieta.

30

Tādējādi šāds noteikums netieši norāda dalībvalsti, kurā ir jābūt maksājumu kontam, tādējādi radot sekas, kas ir salīdzināmas ar tām, kas izriet no šādas konkrētas dalībvalsts norādīšanas.

31

Lielākajā daļā gadījumu šīs dzīvesvietas nosacījums padara SEPA tiešā debeta maksājumu sasniedzamu vienīgi maksātājiem, kam ir maksājumu konts dalībvalstī, kurā ir maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības vieta, un tātad šāds maksājumu veids tiek liegts maksātājiem, kam ir maksājumu konts citās dalībvalstīs.

32

Šī iemesla dēļ šajā noteikumā šis maksājumu veids ir rezervēts būtībā iekšzemes maksājumu darījumiem Regulas Nr. 260/2012 2. panta 27. punkta izpratnē, tas ir, tiem, kas tiek veikti starp maksātāju un maksājuma saņēmēju, no kuriem katram ir maksājumu konts pie maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī, un tas tā ir, izslēdzot attiecīgi lielāko daļu pārrobežu maksājumu darījumus, kuros saskaņā ar šīs regulas 2. panta 26. punktu piedalās maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kas atrodas dažādās dalībvalstīs.

33

No minētā izriet, ka tāds noteikums, kāds ir pamatlietā, var ietekmēt Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību tādējādi, ka tas maksātājiem atņem iespēju veikt tiešā debeta maksājumu no konta, kas atrodas viņa izvēlētā dalībvalstī. Tādējādi šis noteikums nesasniedz šīs normas mērķi, kas, kā atgādināts šī sprieduma 28. punktā, ir novērst to, ka darbības noteikumi ietekmē integrēta tirgus izveidi šīs regulas 1. apsvērumā norādītajiem euro denominētajiem elektroniskajiem maksājumiem.

34

Šajā ziņā nozīmes nav tam, ka patērētājs var lietot alternatīvas maksājumu metodes. Lai gan maksājumu saņēmēji var brīvi piedāvāt vai nepiedāvāt maksātājiem iespēju veikt SEPA tiešā debeta maksājumus, pretēji tam, ko apgalvo Deutsche Bahn, ja tie piedāvā šādu iespēju, šie maksājumu saņēmēji nevar pakļaut šīs maksājumu metodes izmantošanu nosacījumiem, kas ietekmētu Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību.

35

Deutsche Bahn uzskata, ka tomēr no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/302 (2018. gada 28. februāris), ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ un groza Regulas (EK) Nr. 2006/2004 un (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK (OV 2018, L 60 I, 1. lpp.), var secināt, ka Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punktā nav norādīts tāds dzīvesvietas nosacījums, kāds ir pamatlietā.

36

Tomēr, kaut arī ar Regulu Nr. 2018/302 no tās piemērošanas jomas ir izslēgti tādi pakalpojumi transporta jomā, kādi ir pamatlietā, un tā ir kļuvusi piemērojama tikai 2018. gada 3. decembrī jeb pēc pamatlietas faktu norises, pietiek konstatēt, ka šī regula, kas specifiski attiecas uz ģeogrāfisko bloķēšanu, nekādi neietekmē Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punkta interpretāciju, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 39. punktā, jo Savienības likumdevējs nav izveidojis saikni starp abām regulām.

37

Deutsche Bahn arī apgalvo, ka dzīvesvietas nosacījums, kāds ir pamatlietā, ir pamatots ar vajadzību kontrolēt maksātāju maksātspēju, jo ļaunprātīgas izmantošanas un nemaksāšanas riski esot īpaši lieli gadījumos, kad, kā tas ir pamatlietā, tiešā debeta maksājums notiek pēc tam, kad maksātājs ir tieši izsniedzis pilnvaru maksājuma saņēmējam, neiejaucoties viena vai otra no tiem maksājumu pakalpojumu sniedzējam. Šādos apstākļos maksājuma saņēmējam pašam ir jānovērtē risks, ka klients nesamaksā.

38

Tomēr jāatzīst, kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 46. un 47. punktā, ka ne Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punktā, ne jebkādā citā tās normā nav paredzēts izņēmums no šajā tiesību normā noteiktā pienākuma, jo Savienības likumdevējs, pieņemot šo tiesību normu, pietiekami ir ņēmis vērā atšķirīgās maksātāju un maksājuma saņēmēju attiecīgās intereses.

39

Katrā ziņā nekas neliedz maksājuma saņēmējam samazināt ļaunprātīgas izmantošanas vai nesamaksāšanas risku, kā Komisija to ir norādījusi tiesas sēdē, paredzot, piemēram, ka biļešu piegāde vai izdrukāšana ir iespējama tikai pēc tam, kad šis maksājuma saņēmējs ir saņēmis informāciju par maksājuma faktisku iekasēšanu.

40

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 260/2012 9. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds līguma noteikums, kāds ir pamatlietā, ar kuru ir izslēgts SEPA tiešā debeta maksājums tad, ja maksātāja dzīvesvieta nav tajā pašā dalībvalstī, kurā ir maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības vieta.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 260/2012 (2012. gada 14. marts), ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009, 9. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds līguma noteikums, kāds ir pamatlietā, ar kuru ir izslēgts euro denominēts tiešā debeta maksājums, kas notiek ar Eiropas Savienības mērogā izveidotās tiešā debeta maksājuma shēmas palīdzību (SEPA tiešā debeta maksājums), tad, ja maksātāja dzīvesvieta nav tajā pašā dalībvalstī, kurā ir maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības vieta.