1. 

Itālijas līgumslēdzēja iestāde (Consip SpA) ( 2 ) rīkoja publiskā iepirkuma procedūru par atsevišķu pakalpojumu sniegšanu, iepirkuma specifikācijās paredzot iespēju slēgt apakšuzņēmuma līgumus. Lai izmantotu šo iespēju, pretendentiem savos piedāvājumos bija jānorāda, ka šo pakalpojumu sniegšanas nolūkā tie plāno slēgt apakšuzņēmuma līgumus, kā arī jāiekļauj apakšuzņēmēju saraksts.

2. 

Viens no pretendentiem (Tim SpA) savā piedāvājumā norādīja, ka plāno slēgt apakšuzņēmuma līgumus par dažu līgumā paredzēto pakalpojumu sniegšanu un norādīja trīs apakšuzņēmēju nosaukumus. Tā kā vienam no šiem apakšuzņēmējiem bija piemērojams fakultatīvs izslēgšanas iemesls (tas bija izdarījis pārkāpumu sociālo un darba tiesību jomā), līgumslēdzēja iestāde izslēdza pretendentu no dalības procedūrā.

3. 

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai atbilstoši Direktīvai 2014/24/ES ( 3 ) līgumslēdzējai iestādei ir tiesības izslēgt no iepirkuma procedūras pretendentu tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar piedāvājumā norādīto apakšuzņēmēju.

4.

Direktīvas 101. apsvērumā ir norādīts:

“Līgumslēdzējām iestādēm vajadzētu dot arī iespēju izslēgt ekonomikas dalībniekus, kas izrādījušies neuzticami, piemēram, tādēļ, ka pārkāpuši vides vai sociālos pienākumus [..]

[..]

Piemērojot fakultatīvus izslēgšanas iemeslus, līgumslēdzējām iestādēm jo īpaši būtu jāpievērš uzmanība samērīguma principa ievērošanai. Nelielām neatbilstībām tikai izņēmuma gadījumos vajadzētu novest pie ekonomikas dalībnieka izslēgšanas. Savukārt, ja nelielas neatbilstības tiek konstatētas atkārtoti, tas var radīt šaubas par ekonomikas dalībnieka uzticamību un var būt par pamatu tā izslēgšanai.”

5.

Saskaņā ar 105. apsvērumu:

“Ir svarīgi, lai [..] nodrošinātu to, ka apakšuzņēmēji vides, sociālo un darba tiesību jomās ievēro piemērojamos pienākumus, kas iedibināti ar Savienības un valsts tiesību aktiem, koplīgumiem vai ar šajā direktīvā uzskaitītajiem starptautiskajiem vides, sociālo un darba tiesību aktu noteikumiem, ja šādi noteikumi un to piemērošana ir saskaņā ar Savienības tiesībām.

[..]

Būtu arī jāprecizē, ka, tiklīdz dalībvalsts valsts tiesību aktos ir paredzēts apakšuzņēmēju un galvenā darbuzņēmēja kopīgas atbildības mehānisms, būtu jāpiemēro nosacījumi attiecībā uz to, kā vides, sociālo un darba tiesību jomās tiek pildīta to piemērojamo pienākumu ievērošana, kuri iedibināti ar Savienības un valsts tiesību aktiem, koplīgumiem vai ar šajā direktīvā uzskaitītajiem starptautiskajiem vides, sociālo un darba tiesību aktu noteikumiem, ja šādi noteikumi un to piemērošana ir saskaņā ar Savienības tiesībām. Turklāt būtu skaidri jānosaka, ka dalībvalstīm vajadzētu būt spējīgām paredzēt papildu pasākumus, piemēram, paplašinot pārredzamības pienākumu darbības jomu, paredzot iespēju veikt tiešos maksājumus apakšuzņēmējiem, vai paredzot iespēju vai prasību, ka līgumslēdzējas iestādes pārbauda, vai apakšuzņēmēji nav nonākuši nevienā no situācijām, kuras būtu par pamatu tam, lai izslēgtu ekonomikas dalībniekus. Ja apakšuzņēmējiem piemēro šādus pasākumus, būtu jānodrošina, ka tiek ievērota saskanība ar galvenajam darbuzņēmējam piemērojamiem noteikumiem tā, lai no obligātiem izslēgšanas iemesliem izrietētu prasība, ka galvenais darbuzņēmējs aizstāj attiecīgo apakšuzņēmēju. Būtu jāpaskaidro, ka tad, ja šādā pārbaudē tiek atklāts, ka pastāv neobligātie izslēgšanas iemesli, līgumslēdzējām iestādēm ir iespēja prasīt aizstāšanu. Tomēr būtu arī skaidri jānosaka, ka līgumslēdzējām iestādēm var būt pienākums prasīt aizstāt attiecīgo apakšuzņēmēju, ja šādos gadījumos obligāti ir jāaizstāj galvenais darbuzņēmējs.

Tāpat būtu skaidri jānosaka, ka dalībvalstīm ir brīva izvēle saskaņā ar valsts tiesību aktiem paredzēt stingrākus atbildības noteikumus vai valsts tiesību aktos paredzēt papildu pasākumus attiecībā uz tiešajiem maksājumiem apakšuzņēmējiem.”

6.

Direktīvas 18. pantā (“Iepirkuma principi”) ir noteikts:

“1.   Līgumslēdzējas iestādes nodrošina vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret visiem ekonomikas dalībniekiem un rīkojas pārredzami un samērīgi.

[..]

2.   Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka publisku līgumu izpildē ekonomikas dalībnieki ievēro piemērojamos pienākumus, kas vides, sociālo un darba tiesību jomā noteikti Savienības tiesību aktos, valsts tiesību aktos, koplīgumos vai kas paredzēti X pielikumā uzskaitītajos starptautiskajos tiesību aktos vides, sociālo un darba tiesību jomā.”

7.

Tās 57. pantā (“Izslēgšanas iemesli”) ir noteikts:

“[..]

4.   Līgumslēdzējas iestādes no dalības iepirkuma procedūrā var izslēgt vai dalībvalstis var tām prasīt izslēgt ikvienu ekonomikas dalībnieku, kas nonācis jebkurā no šādām situācijām:

[..].”

8.

Direktīvas 71. pantā (“Apakšuzņēmēji”) ir noteikts:

“1.   To, ka apakšuzņēmēji ievēro pienākumus, kas noteikti 18. panta 2. punktā, nodrošina ar atbilstošu kompetentās valsts iestādes rīcību, kura rīkojas savu pienākumu un darbības jomas ietvaros.

2.   Līgumslēdzējas iestādes iepirkuma procedūras dokumentos var lūgt vai dalībvalstis tām var prasīt lūgt, lai pretendents savā piedāvājumā norādītu to, par kādu līguma daļu tas ir paredzējis slēgt apakšuzņēmuma līgumus ar trešām personām, un visus ierosinātos apakšuzņēmējus.

[..]

4.   Šā panta 1.–3. punkts neskar jautājumu par galvenā darbuzņēmēja atbildību.

[..]

6.   Lai nepieļautu 18. panta 2. punktā minēto pienākumu nepildīšanu, var veikt atbilstošus pasākumus, piemēram:

7.   Dalībvalstis var paredzēt stingrākus atbildības noteikumus valsts tiesību aktos vai arī valsts tiesību aktos iekļaut papildu noteikumus attiecībā uz tiešajiem maksājumiem apakšuzņēmējiem, piemēram, paredzot tiešus maksājumus apakšuzņēmējiem bez nepieciešamības pieprasīt šādu tiešu maksājumu.

8.   Dalībvalstis, kuras izvēlējušās noteikt pasākumus atbilstīgi šā panta 3., 5. vai 6. punktam, saskaņā ar normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem un ievērojot Savienības tiesību aktus nosaka šo pasākumu īstenošanas nosacījumus. Šādi rīkojoties, dalībvalstis var ierobežot to piemērošanu, piemēram, attiecībā uz noteikta tipa līgumiem, noteiktām līgumslēdzēju iestāžu vai ekonomikas dalībnieku kategorijām vai sākot ar noteiktām summām.”

9.

Saskaņā ar 80. panta 5. punktu:

“Līgumslēdzējas iestādes izslēdz saimnieciskās darbības subjektu no dalības iepirkuma procedūrā, un 105. panta 6. punktā paredzētajos gadījumos tas attiecas arī uz tā apakšuzņēmēju, ja pastāv viena no turpmāk minētajām situācijām:

[..]

[..].”

10.

Tā 105. pantā ir noteikts:

“[..]

6.   Ir obligāti jānorāda trīs apakšuzņēmēji, ja būvdarbu, pakalpojumu vai piegāžu līgumu vērtība ir vienāda vai lielāka par 35. pantā paredzētajām robežvērtībām un to izpildei nav vajadzīga īpaša kvalifikācija. Šādā gadījumā minētais pienākums ir jāparedz paziņojumā par līgumu vai uzaicinājumā uz konkursu. Paziņojumā vai uzaicinājumā līgumslēdzēja iestāde var paredzēt papildu gadījumus, kuros ir obligāti jānorāda trīs apakšuzņēmēji arī tad, ja līguma vērtība nepārsniedz 35. pantā minētās robežvērtības.

[..]

12.   Izraudzītajam pretendentam ir jāaizstāj apakšuzņēmēji, attiecībā uz kuriem pārbaudē ir konstatēta 80. pantā minēto izslēgšanas iemeslu esamība.

[..]”

11.

2016. gada 29. jūlijāConsip publicēja paziņojumu par līgumu “WDM sistēmas piegāde RGS, DT un DAG departamentu datu apstrādes centru savstarpējam savienojumam” ( 6 ). Līguma paredzamā vērtība bija 1420785,60 EUR, bez PVN.

12.

Iepirkuma specifikāciju 11. punktā bija atļauts slēgt apakšuzņēmuma līgumus. Šajā nolūkā pretendentiem savos piedāvājumos bija jānorāda, ka tie vēlas izmantot šo iespēju, kā arī jānorāda trīs apakšuzņēmēji.

13.

Tim iesniedza piedāvājumu, norādot trīs apakšuzņēmējus, kurus tā izmantotu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas gadījumā. Pielikumā tā pievienoja Eiropas vienoto iepirkuma procedūras dokumentu (ESPD) par katru no tiem.

14.

Līgumslēdzēja iestāde, pārbaudot apakšuzņēmēju situāciju, konstatēja, ka saskaņā ar Milānas pašvaldības 2017. gada 5. aprīlī izsniegto sertifikātu viens no tiem (sabiedrība Maticmind, Spa) nebija ievērojis noteikumus par personu ar invaliditāti tiesībām strādāt.

15.

Tādējādi Consip izslēdza Tim no dalības iepirkuma procedūrā saskaņā ar PIK 80. panta 5. punkta i) apakšpunktu.

16.

Tim pārsūdzēja minēto lēmumu iesniedzējtiesā, būtībā apgalvojot, ka:

17.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tim izslēgšana atbilst PIK 80. panta 5. punktam. Tomēr, lasot kopsakarā PIK 105. panta 6. un 12. punktu, esot iespējami dažādi rīcības veidi, ja tiek konstatēts, ka pastāv iemesls izslēgt apakšuzņēmēju:

18.

Ņemot vērā šo atšķirīgo attieksmi, iesniedzējtiesa šaubās, vai šīs lietas apstākļos pretendenta izslēgšana ir saderīga ar Direktīvas 2014/24 71. panta 6. punktu un vai tā atbilst samērīguma principam.

19.

Šajos apstākļos Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts 2018. gada 14. jūnijā.

21.

Saskaņā ar Reglamenta 101. pantu Tiesa lūdza iesniedzējtiesai sniegt dažus paskaidrojumus par iepirkuma procedūru. 2019. gada 26. marta atbildē iesniedzējtiesa precizēja, ka:

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Tim, Consip, Austrijas valdība un Komisija. Visi šie lietas dalībnieki, izņemot Austrijas valdību, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 2. maijā.

23.

Itālijas tiesību aktos ir noteikts, ka apakšuzņēmēja izdarītie pārkāpumi var ietekmēt pretendentu, kurš ir to iekļāvis savā piedāvājumā, izraisot pretendenta izslēgšanu no iepirkuma procedūras.

24.

Tomēr šajos pašos tiesību aktos divos gadījumos ir paredzēta atšķirīga attieksme:

25.

Iesniedzējtiesa šaubās par šīs duālās attieksmes saderību ar Direktīvu 2014/24. Lai atbildētu uz tās jautājumiem, es uzskatu, ka sākumā ir jāizvērtē, vai saskaņā ar direktīvas 57. pantu ir atļauts apakšuzņēmēja pārkāpumu uzskatīt par vienu no pretendenta izslēgšanas iemesliem, un turpinājumā ir jāpārbauda, vai šīs direktīvas 71. pantā paredzētā apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas sistēma atļauj minēto izslēgšanu.

26.

Abos gadījumos Tim izslēgšanas pamatā bija (apakšuzņēmēja) pārkāpums saistībā ar pienākumu izpildi sociālo un darba tiesību jomā. Konkrēti, netika ievērotas valsts tiesību normas par personu ar invaliditāti nodarbinātību.

27.

Direktīvas 2014/24 18. panta 2. punktā dalībvalstīm ( 7 ) ir noteikts pienākums veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka publisko iepirkumu līgumu izpildes laikā saimnieciskās darbības subjekti pilda (tostarp) viņiem uzliktos sociālo un darba tiesību jomas pienākumus, kā tas ir noteikts valsts tiesībās.

28.

Šis noteikums ir piemērojams gan galvenajiem izraudzītajiem pretendentiem (līgumslēdzēji), gan apakšuzņēmējiem, jo gan vieniem, gan otriem ir saimnieciskās darbības subjektu statuss. Tādējādi Savienības likumdevējs vēlējās administratīvo līgumu slēgšanu pārvērst par instrumentu, lai atsevišķās vispārējo interešu jomās tiktu sasniegti citi sabiedriskie mērķi; tas ir atspoguļots Direktīvas 2014/24 57. un 71. pantā.

29.

It īpaši “š[ī] vides, sociālo un darba tiesību noteikumu ievērošanas kontrol[e] būtu jāveic attiecīgajās iepirkuma procedūras stadijās, piemērojot vispārīgos principus, ar ko reglamentē dalībnieku atlasi un līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, piemērojot izslēgšanas kritērijus [..]” ( 8 ).

30.

Savienības likumdevējs Direktīvas 2014/24 18. panta 2. punktu saista ar fakultatīvo izslēgšanas iemeslu, kas paredzēts tās 57. panta 4. punkta a) apakšpunktā. Pēdējais minētais it īpaši attiecas uz tādu pienākumu neizpildi, kas ir jāpilda saskaņā ar pirmo no iepriekš minētajām tiesību normām.

31.

Šaubas ir par to, vai apakšuzņēmēja rīcība var pamatot pretendenta (fakultatīvu) izslēgšanu vai, gluži pretēji, šāda izslēgšana ir iespējama tikai saistībā ar pārkāpumiem, kuru izdarīšanā ir vainojams pats pretendents.

32.

Aplūkojot Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta a) apakšpunkta redakciju, var pārliecināties, ka tas apzināti ir formulēts vispārīgi. Tajā ir lietots bezpersonisks izteiciens (“ir pārkāpti [..] pienākumi”) ( 9 ), atsaucoties uz sociālo un darba tiesību jomas pienākumu neievērošanu, neminot to izdarītājus. Tādējādi no gramatiskā skatupunkta šī tiesību norma atšķiras no citām tiesību normām, kurās ir identificētas iespējamās personas, kuru rīcība var būt pamats izslēgšanai no dalības procedūrā.

33.

Tādējādi saskaņā ar šo gramatisko konstrukciju neizpildes autors (un līdz ar to tas, kam ir piemērojams izslēgšanas iemesls) var būt arī apakšuzņēmējs, ciktāl tas ir puse, kurai, nodarbinot darba ņēmējus saistībā ar publisko iepirkuma līgumu, ir jāpilda valsts sociālo vai darba tiesību normas.

34.

Atbilstoši sistēmiskās interpretācijas kritērijam apakšuzņēmēja pienākumu neizpildes attiecināšana uz pretendentu sākotnējā atlases posmā ir saderīga ar Direktīvas 2014/24 40. apsvērumu, saskaņā ar kuru “šo vides, sociālo un darba tiesību noteikumu ievērošanas kontroli [ir] jāveic attiecīgajās iepirkuma procedūras stadijās” ( 10 ).

35.

Piemērojot šo kritēriju, Direktīvas 2014/24 57. panta 5. punktā ir apstiprināts, ka ikviens saimnieciskās darbības subjekts (tādējādi arī pretendents) var tikt izslēgts “sakarā ar darbībām vai bezdarbību pirms procedūras vai tās laikā”. Tas, ka pretendents nav veicis pārbaudi, norādot savā piedāvājumā apakšuzņēmēju, kurš pirms procedūras nav izpildījis 18. panta 2. punktā paredzētos pienākumus, liecina vismaz par nolaidīgu bezdarbību.

36.

Visbeidzot, Direktīvas 2014/24 71. panta 6. punkta a) apakšpunktā saistībā ar 18. panta 2. punkta piemērošanu kā viens no mehānismiem, kuru var izmantot dalībvalstis, ir skaidri minēta “apakšuzņēmēju un galvenā darbuzņēmēja kopīga atbildība”.

37.

Gan vienu, gan otru atbildība ir atkārtoti norādīta Direktīvas 2014/24 105. apsvērumā, atļaujot dalībvalstij izveidot “apakšuzņēmēju un galvenā darbuzņēmēja kopīgas atbildības mehānism[u]”. Kā ir labi zināms, prasība par to, lai tie, kuriem ir solidāras saistības, pildītu savus pienākumus, un par to neizpildes seku konstatēšanu bez izšķirības var tikt celta pret jebkuru no tiem, neskarot to savstarpējās iekšējās attiecības.

38.

Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta a) apakšpunkta mērķis, ņemot vērā nepārprotamo Savienības likumdevēja nodomu nodrošināt sociālās un darba tiesības, pastiprinot to aizsardzību arī administratīvo līgumu slēgšanas jomā, apstiprina šīs pieejas pamatotību, un es to uzskatu par atbilstīgāko.

39.

Par to pašu liecina vēlme nodrošināt neizkropļotu konkurenci starp pretendentiem. Šī konkurence tiktu izkropļota, ja viens pretendents, kamēr citi ievērotu tiesību normas, iesniegtu savu piedāvājumu, zinot, ka viena no tā galvenajām sastāvdaļām (apakšuzņēmējs, kuram viņš plāno piedāvāt uzticēt būtisku līguma izpildes daļu) sniedz nelikumīgu priekšrocību izmaksu ziņā sociālās jomas pienākumu neizpildes dēļ. Šis fakts ietekmē paša pretendenta, kas mēģina izmantot šo negodīgo priekšrocību, uzticamību.

40.

Ievērojot šo premisu, ir loģiski uzskatīt, ka apakšuzņēmēja pārkāpumi ietekmē pretendenta spēju iegūt līguma slēgšanas tiesības. Ciktāl tas brīvprātīgi nolemj izmantot apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas mehānismu, izvēlas un norāda apakšuzņēmējus, kas piedalīsies līguma izpildē, nekas neliedz saistībā ar šo līgumu noteikt tā atbildību arī par minēto personu rīcību (lai arī tā būtu tikai culpa in eligendo dēļ).

41.

Turklāt administratīvo apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas joma ir labvēlīga izvairīšanās no atbildības un nepamatotu darba izmaksu samazināšanas galvenajam darbuzņēmējam manevriem, kuri var tikt konstatēti jau iepirkuma sākotnējā posmā (piedāvājums).

42.

Tā ir taisnība, ka Savienības tiesībās vispārējā administratīvo līgumu slēgšanas sistēmā īpaša nozīme ir piešķirta brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kā arī konkurences starp saimnieciskās darbības subjektiem veicināšanai. Šis mērķis nosaka to, lai iepirkumu procedūras pēc iespējas plaši būtu atvērtas konkurencei, un pārmērīga fakultatīvu izslēgšanas iemeslu piemērošana to var kavēt.

43.

Tomēr fakultatīvi izslēgšanas iemesli ļauj dalībvalstīm sasniegt vispārējo interešu mērķus un katrā ziņā sniegt pretendenta uzticamības, rūpības, profesionālā godīguma un nopietnības garantijas ( 11 ).

44.

Kā esmu norādījis secinājumos lietā Delta Antrepriză de Construcţii şi Montaj 93 ( 12 ), Direktīvā 2014/24 uzticamība ir iekļauta kā būtisks attiecību elements. Saskaņā ar 101. apsvēruma pirmo daļu līgumslēdzējas iestādes var izslēgt “ekonomikas dalībniekus, kas ir izrādījušies neuzticami”. Tādējādi uzticamības elements skar gan pretendenta, gan pārējo saimnieciskās darbības subjektu, kurus tas vēlas izmantot līguma izpildē kā apakšuzņēmējus, izslēgšanas iemeslus saistībā ar subjektīvajiem nosacījumiem.

45.

Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta a) apakšpunktā nav ietverts atbrīvojums no šīs ietekmes. Gluži pretēji, 101. apsvēruma sākumā ir minēts saimnieciskās darbības subjektu uzticamības trūkums tieši tā iemesla dēļ, ka tie nav pildījuši “vides vai sociālos pienākumus, tostarp noteikumus par piekļuvi personām ar invaliditāti”.

46.

Tiesas judikatūrā dalībvalstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība noteikt fakultatīvus izslēgšanas iemeslus ( 13 ). Tomēr Direktīvas 2014/24 57. pants 7. punktā ir paskaidrots, ka dalībvalstīm šo iemeslu piemērošanas nosacījumi ir jāprecizē, “ņemot vērā Savienības tiesību aktus”.

47.

Manuprāt, dalībvalsts likumīgi izmanto šo rīcības brīvību, ļaujot savām līgumslēdzējām iestādēm piemērot pretendentam fakultatīvu izslēgšanas iemeslu, kas ir paredzēts 57. panta 4. punkta a) apakšpunktā, ja tā piedāvātais apakšuzņēmējs ir vainojams sociālo un darba tiesību jomas pienākumu neizpildē.

48.

Tomēr šī izslēgšanas iespēja nav izmantojama automātiski, bet ir atkarīga no konkrētiem apstākļiem, kas ir jāizvērtē atbilstoši administratīvo līgumu slēgšanas pamatprincipiem, kuru vidū ir minams samērīguma princips ( 14 ).

49.

Saskaņā ar samērīguma principu, lai apakšuzņēmēja pārkāpumi varētu ietekmēt pretendentu tiktāl, ka tas vispārīgi tiktu izslēgts no dalības procedūrā pirmā minētā pārkāpumu dēļ, līgumslēdzējai iestādei ir jāatzīst otrais minētais par neuzticamu. Šo aspektu aplūkošu turpinājumā.

50.

Ar Direktīvas 2014/24 71. panta 1. punktu kompetentajām iestādēm ir uzlikts pienākums nodrošināt “to, ka apakšuzņēmēji ievēro pienākumus, kas noteikti 18. panta 2. punktā” (proti, tostarp sociālo un darba tiesību jomā).

51.

Atbilstoši šī 71. panta 6. punktam dalībvalstis, “lai nepieļautu [apakšuzņēmēju īstenotu] 18. panta 2. punktā minēto pienākumu nepildīšanu, var veikt atbilstošus pasākumus”.

52.

Dažas no personām, kas iestājušās lietā ( 15 ), apgalvoja, ka Direktīvas 2014/24 71. pants ir piemērojams nevis pretendentu atlases, bet līguma izpildes posmā. Sava apgalvojuma pamatojumam tās atsaucas uz šīs direktīvas 105. apsvērumu, kurā ir minēti nevis tikai pretendenti, bet gan galvenais darbuzņēmējs un apakšuzņēmējs.

53.

Es neuzskatu, ka šim iebildumam saistībā ar terminoloģiju ir izšķiroša nozīme. Faktiski Direktīvas 2014/24 71. pantā ir lietots ne tikai jēdziens “galvenais darbuzņēmējs” (kas nozīmē “ekonomikas dalībniek[u], kuram ir piešķirtas publiska līguma slēgšanas tiesības”), bet arī “apakšuzņēmējs”, “pretendents” (tas, kurš ir iesniedzis piedāvājumu) un “ekonomikas dalībnieks”. Šis pēdējais minētais jēdziens ir daudz plašāks un ietver jebkuru uzņēmumu, kas piegādā savas preces vai sniedz savus pakalpojumus tirgū ( 16 ), un tas loģiski ietver apakšuzņēmējus.

54.

105. apsvērums ir jāskata kopsakarā ar Direktīvas 2014/24 71. pantā minētajām skaidrajām atsaucēm uz pretendentu, galveno darbuzņēmēju un ekonomikas dalībnieku. Tādējādi nekas neliedz šo tiesību normu piemērot gan posmā pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas (proti, pretendentiem), gan nākamajā posmā (proti, līgumslēdzējiem), ietekmējot gan vienu, gan otru attiecības ar apakšuzņēmējiem.

55.

Konkrēti, Direktīvas 2014/24 71. panta 6. punkta b) apakšpunktā, kas it īpaši attiecas uz apakšuzņēmēja izslēgšanu 18. panta 2. punktā minēto pienākumu neizpildes dēļ, ir runa par “ekonomikas dalībnieku”, tāpēc tā sekas izpaužas gan atlases posmā, gan līguma izpildes posmā.

56.

Tas ir loģiski, jo Direktīvā 2014/24 būtiska nozīme ir informācijai, kas saimnieciskās darbības subjektam ir jāsniedz līgumslēdzējai iestādei par apakšuzņēmēja iesaistīšanu līguma izpildē. Šajā ziņā es atsaucos uz to, ko esmu izklāstījis secinājumos lietā Delta Antrepriză de Construcţii şi Montaj 93 ( 17 ).

57.

Šī likumdevēja vēlmes izpausme tiesiskajā regulējumā ir atrodama Direktīvas 2014/24 71. panta 2. un 5. punktā, kas attiecīgi attiecas uz pretendenta un galvenā darbuzņēmēja pienākumu informēt līgumslēdzēju iestādi par paredzēto apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu (atlases posmā) vai līgumiem, kas tiek pildīti (pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas).

58.

Direktīvas 71. panta 6. punkta b) apakšpunktam ir saikne ar šo pienākumu sniegt informāciju, piešķirot pilnvaras līgumslēdzējai iestādei izmantot Direktīvas 2014/24 59., 60. un 61. pantā paredzētos mehānismus, lai pārbaudītu, vai pastāv iemesls kāda apakšuzņēmēja izslēgšanai saskaņā ar 57. pantu.

59.

Tās 71. pantā minētā atsauce uz 57. pantu ietver gan obligātos, gan fakultatīvos izslēgšanas iemeslus 18. panta 2. punktā noteikto pienākumu neizpildes gadījumā. Tomēr sekas ir atšķirīgas:

60.

Šajā ziņā ir uzsverami divi normatīvie elementi:

61.

Abu elementu kombinācija, manuprāt, apstiprina to, kas jau izriet no Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta a) apakšpunkta interpretācijas, proti, dalībvalstīm šajos gadījumos ir piešķirtas pilnvaras noteikt pretendentu, kas ir piedāvājuši apakšuzņēmējus, kuri ir izdarījuši šīs direktīvas 18. panta 2. punktā minētos pārkāpumus, tiešo atbildību.

62.

Proti, atbilstoši Direktīvas 2014/24 71. panta 6. punkta formulējumam ir paredzēta iespēja noteikt citus valsts pasākumus. Savienības likumdevējs tikai indikatīvi ir norādījis dažus no šiem pasākumiem saistībā ar sociālo un darba tiesību jomas pienākumu nepildīšanu, piemēram, apakšuzņēmēja, kuram piemērojami (obligātie vai fakultatīvie) izslēgšanas iemesli, aizstāšana, bet nav aizliedzis noteikt arī citus pasākumus. Dalībvalstīm ir jāprecizē šo pēdējo minēto piemērošanas nosacījumi saskaņā ar 71. panta 8. punktu.

63.

Šī pati pieeja ir piemērota 71. panta 7. punktā, pieļaujot, ka dalībvalstis savos tiesību aktos var paredzēt “stingrākus atbildības noteikumus” apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas jomā. Šī punkta lasīšana, manuprāt, parāda, ka minētās normas attiecas ne tikai uz “tiešajiem maksājumiem apakšuzņēmējiem” (attiecībā uz kuriem tekstā ir lietota vārdkopa “papildu noteikumi”), bet tām var būt plašāka piemērojamība.

64.

To vēl skaidrāk var secināt no Direktīvas 2014/24 105. apsvēruma, kurā ir uzsvērts, ka “dalībvalstīm ir brīva izvēle saskaņā ar valsts tiesību aktiem paredzēt stingrākus atbildības noteikumus vai valsts tiesību aktos paredzēt papildu pasākumus attiecībā uz tiešajiem maksājumiem apakšuzņēmējiem”. Alternatīva parāda, ka ir divi (iespējami) atšķirīgi iesaistīšanās veidi.

65.

Šīs dalībvalstīm piešķirtās pilnvaras nav piemērojamas tikai galvenā darbuzņēmēja un apakšuzņēmēju attiecībām, bet tās var tikt attiecinātas arī uz attiecībām starp līgumslēdzēju iestādi un pretendentu, kurš savā piedāvājumā ierosinājis izmantot tāda apakšuzņēmēja pakalpojumus, kuram ir piemērojams izslēgšanas iemesls. Es atsaucos uz iepriekš sacīto par kā vienu, tā otru solidāro atbildību.

66.

Direktīvas 2014/24 57. pants īpaši reglamentē izslēgšanas iemeslus, un ar 71. panta 6. un 7. punktu, kuros ir atsauce uz to, ir paredzētas plašākas iespējas izslēgt pretendentus tādēļ, ka apakšuzņēmēji ir izvairījušies no 18. panta 2. punktā noteikto pienākumu pildīšanas. Pretendentu izslēgšana ir paredzēta 57. pantā, bet es uzsveru, ka 71. pantā paredzētā apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas sistēma apstiprina šo iespēju.

67.

PIK 80. panta 5. punkta un 105. panta 12. punkta vienlaicīga piemērošana nozīmē, ka, ja piedāvājumā ir ietverts apakšuzņēmējs, kas nav izpildījis sociālo un darba tiesību jomas pienākumus attiecībā uz personām ar invaliditāti, tas automātiski izraisa pretendenta, kas brīvprātīgi to ir piedāvājis, izslēgšanu, ja vien tas ir konstatēts posmā pirms līguma noslēgšanas.

68.

Šīs kategoriskās sekas varētu būt nesaderīgas ar samērīguma principu. Tiesa saistībā ar Direktīvu 2004/18 ( 20 ) ir lēmusi par fakultatīvajiem izslēgšanas iemesliem, noraidot to automātisku piemērošanu. No sprieduma Forposta un ABC Direct Contact ( 21 ) izriet, ka automātiska [izslēgšana] varētu pārsniegt Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punktā (tagad Direktīvas 2014/24 57. panta 7. punkts) noteikto dalībvalstu rīcības brīvību.

69.

Saskaņā ar šo spriedumu vispirms ir jāveic “konkrēts un individuāls izvērtējums par attiecīgā komersanta attieksmi” ( 22 ). Šī kritērija neievērošanas dēļ Tiesa par nesaderīgu ar Savienības tiesībām ir atzinusi valsts tiesisko regulējumu, kas “liek konkrētajai līgumslēdzējai iestādei automātiski izslēgt šo komersantu no [..] publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, liedzot šai līgumslēdzējai iestādei iespēju katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt minētā komersanta iespējamās pārkāpjošās rīcības [..] smagumu”.

70.

Tomēr lietā Connexxion Taxi Services Tiesa neievēroja iepriekšējos spriedumos izstrādāto judikatūru. Veikusi līdz šim nepieciešamo pretendenta pārkāpuma izvērtējumu atbilstoši samērīguma principam, ievērojot pārskatāmības un vienlīdzības principus, tā deva priekšroku pēdējiem minētajiem. Tā secināja, ka tie prevalē gadījumā, kurā “saskaņā ar šā iepirkuma nosacījumos noteikto pretendents, kas izdarījis smagu profesionālās ētikas pārkāpumu, ir obligāti izslēdzams, neņemot vērā, vai šī sankcija ir vai nav samērīga” ( 23 ).

71.

Tāpēc izvērtējuma modelis, šķiet, ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai automātiska izslēgšana ir paredzēta tikai tiesību aktos (šajā gadījumā ir jāatļauj veikt samērīguma pārbaudi, pat ja valsts tiesību normā tas nav paredzēts) vai arī tā ir obligāti noteikta iepirkuma procedūras dokumentā.

72.

Nedz no iesniedzējtiesas nolēmuma, nedz no vēlāk sniegtajiem paskaidrojumiem ( 24 ) neizriet, ka automātiska izslēgšana bija paredzēta dokumentos, kas reglamentēja līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Valsts tiesai būtu jānoskaidro, vai iepirkuma procedūras dokumenta 11. punktā vai jebkurā citā noteikumā bija paredzēts šāds saistošs pienākums. Ja tās tā būtu, būtu jādod priekšroka pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem principu piemērošanai sprieduma Connexxion Taxi Services ( 25 ) izpratnē. Tādējādi tiktu novērsts tas, ka pretendents, kurš ir ievērojis iepirkuma specifikācijās paredzētos noteikumus, tiktu izslēgts par labu tam, kurš tās ir pārkāpis.

73.

Pretējā gadījumā ir jāpiemēro samērīguma principa prasības. Vēlreiz – iesniedzējtiesai ir jāizvērtē visi atbilstošie faktori, lai noskaidrotu, vai pretendenta izslēgšana ir sankcija, kas atbilst tā rīcības smagumam.

74.

Šo faktoru vidū var tikt izvērtēts tas, ko iesniedzējtiesa min savā paskaidrojumu rakstā, proti, ka izslēgtajam pretendentam nebija pienākuma pārbaudīt, vai apakšuzņēmēja ESPD ir patiess, un tas varētu mazināt tā nolaidību. Pēdējā minētā tomēr pastāvētu, lai arī tā būtu mazāka, jo pretendentam nekas neliedza pārbaudīt apakšuzņēmēja neatbilstību citādi (kā to vēlāk izdarīja līgumslēdzēja iestāde).

75.

Tāda apakšuzņēmēju saraksta sagatavošana, kurā kopā ar pārkāpēju ir norādīti vēl divi citi saimnieciskās darbības subjekti, kuri nav izdarījuši nevienu pārkāpumu, nav pietiekama, lai mazinātu pretendenta atbildību. Ja šī prakse tiktu atzīta, varētu tikt veicināta krāpšana, kas izpaustos tādējādi, ka tiktu izraudzīts apakšuzņēmējs pārkāpējs (kuram, kā jau esmu sacījis, parasti ir zemākas sociālās un darba izmaksas), kura pakalpojumi tiktu izmantoti, ja netiktu atklāta tā pretlikumīgā situācija, un pārējie divi apakšuzņēmēji būtu norādīti tikai papildus.

76.

Tāpat pretendenta atbildību nemazina tas, ka tas varētu sniegt līgumā paredzētos pakalpojumus, neizmantojot apakšuzņēmēja pakalpojumus. Tā kā tam bija piešķirta brīvība izvēlēties apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas mehānismu un tā kā tas līgumslēdzējai iestādei piedāvājumā paziņoja par savu nodomu izmantot šo iespēju un norādīja apakšuzņēmēju sarakstu, tas bija atbildīgs par to, lai šajā sarakstā nebūtu neviena, kas būtu pārkāpis valsts tiesību normas personu ar invaliditāti nodarbinātības jomā.

77.

Saskaņā ar izklāstīto es ierosinu Tiesai Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) atbildēt šādi: