EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62018CC0100

Ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumi, 2019. gada 28. februāris.
Línea Directa Aseguradora SA pret Segurcaixa, Sociedad Anónima de Seguros y Reaseguros.
Tribunal Supremo lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Civiltiesiskās atbildības apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu – Direktīva 2009/103/EK – 3. panta pirmā daļa – Jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” – Mantiskais kaitējums, kurš nodarīts ēkai tās privātā garāžā novietotā transportlīdzekļa aizdegšanās dēļ – Obligātās apdrošināšanas segums.
Lieta C-100/18.

Court reports – general – 'Information on unpublished decisions' section

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2019:152

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 28. februārī ( 1 )

Lieta C‑100/18

Línea Directa Aseguradora, SA

pret

Segurcaixa, Sociedad Anónima de Seguros y Reaseguros

(Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Civiltiesiskās atbildības apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu – Direktīva 2009/103/EK – 3. panta pirmā daļa – Jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” – Mantiskais kaitējums, ko ēkai nodarījis aizdedzies transportlīdzeklis, kurš bijis novietots šīs ēkas privātajā stāvvietā – Obligātās apdrošināšanas segums

I. Ievads

1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. pantu ( 2 ).

2.

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp divām apdrošināšanas kompānijām, proti, Línea Directa Aseguradora, SA (turpmāk tekstā – “Línea Directa”) un Segurcaixa, Sociedad Anónima de Seguros y Reaseguros (turpmāk tekstā – “Segurcaixa”), par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas segumu kaitējumam, ko privātmājai radījusi tās garāžā novietota transportlīdzekļa aizdegšanās.

3.

Iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai jēdzienu “transportlīdzekļu lietošana”, kas izmantots Direktīvas 2009/103 3. panta pirmajā daļā, var interpretēt tādējādi, ka tas attiecas uz situāciju, kurā transportlīdzeklis ir aizdedzies, kad vairāk nekā 24 stundas bijis novietots privātā stāvvietā, un šī aizdegšanās, kā apgalvo iesniedzējtiesa, izcēlusies tā pārvietošanās funkcijai nepieciešamajos mehānismos.

4.

Sava vērtējuma noslēgumā es apgalvošu, ka šis “transportlīdzekļu lietošanas” jēdziens ir jāinterpretē, ņemot vērā transportlīdzekļa, kas izmantots atbilstoši tā transportlīdzekļa funkcijai, iesaisti negadījumā, kas noticis stāvvietā, kura paredzēta transportlīdzekļa novietošanai.

5.

Es ierosināšu uzskatīt, ka pamatlietas apstākļi nepamato šī jēdziena aprišu maiņu, nosakot telpas robežas, kas izslēdz novietošanu privātā individuālā autogarāžā, vai laika robežas starp riska iestāšanos un novietotā transportlīdzekļa iepriekšējo pārvietošanos, vai arī cēloņsakarības robežas atkarībā no negadījuma mehāniskās izcelsmes.

II. Atbilstošās tiesību normas

A.   Savienības tiesības

6.

Direktīvas 2009/103 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

1)

“transportlīdzeklis” ir jebkurš mehāniskais transportlīdzeklis, kas paredzēts braukšanai pa sauszemi un ko dzen uz priekšu mehāniskā enerģija, un kas nav sliežu transports, un jebkura piekabe, neatkarīgi no tā, vai tā ir piekabināta.”

7.

Šīs direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“Katra dalībvalsts, ievērojot 5. pantu, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta.

Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz pirmajā daļā minētajiem pasākumiem.

[..]

Pirmajā daļā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.”

8.

Minētās direktīvas 13. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, piemērojot 3. pantu, tiktu uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz trešās personas, kuras ir negadījumā cietušie, jebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, kas iekļauti apdrošināšanas polisē, kura izsniegta saskaņā ar 3. pantu, un kas transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu neattiecina uz:

[..]

c)

personām, kuras ir pārkāpušas obligātās tehniskās prasības attiecībā uz attiecīgā transportlīdzekļa stāvokli un drošību.”

9.

Šīs pašas direktīvas 29. pantā ir noteikts:

“Direktīvas 72/166/EEK[ ( 3 )], 84/5/EEK[ ( 4 )], 90/232/EEK[ ( 5 )], 2000/26/EK[ ( 6 )] un 2005/14/EK[ ( 7 )] [..] ar šo atceļ [..].

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu II pielikumā.”

B.   Spānijas tiesības

10.

La Ley sobre responsabilidad civil y seguro en la circulación de vehículos a motor (Likums par civiltiesisko atbildību un mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas apdrošināšanu), kas kodificēts ar 2004. gada 29. oktobraReal Decreto Legislativo 8/2004 (Karaļa dekrētlikums Nr. 8/2004) ( 8 ), tā redakcijā, kas piemērojama faktu rašanās brīdī, 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Mehāniskā transportlīdzekļa vadītājs, ņemot vērā ar šāda transportlīdzekļa izmantošanu saistīto risku, ir atbildīgs par kaitējumu, kas saistībā ar tā izmantošanu ceļu satiksmē ir nodarīts personām vai īpašumam.

Gadījumā, kad kaitējums ir nodarīts personām, no šī pienākuma [vadītājs] ir atbrīvots tikai tad, ja tiek pierādīts, ka kaitējums nodarīts vienīgi cietušā vainas dēļ vai nepārvaramas varas dēļ, kas nav saistīta ar transportlīdzekļa vadīšanu vai funkcionēšanu; par nepārvaramas varas apstākļiem nav uzskatāmi transportlīdzekļa bojājumi, kā arī nekādas tā daļas vai mehānismu defekti vai bojājumi.

Gadījumā, kad kaitējums ir nodarīts īpašumam, vadītājs ir atbildīgs attiecībā pret trešajām personām tad, ja viņš ir civiltiesiski atbildīgs saskaņā ar Código Civil [Civilkodekss] 1902. un nākamo pantu noteikumiem, Código Penal [Kriminālkodekss] 109. un nākamo pantu noteikumiem un šī likuma noteikumiem.

Ja vadītājs un cietušais abi bijuši vainīgi, atbildība tiek sadalīta taisnīgi un kompensācijas apmērs noteikts atbilstoši katra atbildībai.

Īpašnieks, kurš nav transportlīdzekļa vadītājs, ir atbildīgs par vadītāja izraisītajiem miesas un īpašuma bojājumiem, ja to saista ar šo vadītāju kāda no Civilkodeksa 1903. pantā un Kriminālkodeksa 120. panta 5. punktā minētajām saiknēm. Šī atbildība beidzas, ja minētais īpašnieks pierāda, ka viņš ir izmantojis visus rūpīgam saimniekam pieejamos līdzekļus, lai novērstu kaitējumu.

Īpašnieks, kurš nav transportlīdzekļa vadītājs un kuram nav obligātās apdrošināšanas, ir civiltiesiski atbildīgs līdz ar vadītāju par attiecīgā transportlīdzekļa izraisītajiem miesas un īpašuma bojājumiem, ja vien viņš nepierāda, ka transportlīdzeklis ticis nozagts.”

11.

Reglamento del seguro obligatorio de responsabilidad civil en la circulación de vehículos de motor (Reglaments par civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu mehānisko transportlīdzekļu izmantošanā), kas kodificēts ar 2008. gada 12. septembraReal Decreto 1507/2008 (Karaļa dekrēts Nr. 1507/2008) ( 9 ), 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Civiltiesiskās atbildības saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu satiksmē un obligātās apdrošināšanas seguma, ko reglamentē šie noteikumi, kontekstā “izmantošana ceļu satiksmē” ir notikumi, kas izriet no iepriekšējā pantā minēto mehānisko transportlīdzekļu vadīšanas radītā riska gan garāžās un stāvvietās, gan uz valsts un privātiem ceļiem un pilsētas vai starppilsētu apvidos, kas ir piemēroti satiksmei, kā arī uz ceļiem un apvidos, kas nav piemēroti transportlīdzekļu satiksmei, bet kas parasti tiek izmantoti.”

III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

12.

2013. gada 19. augusta pēcpusdienā Luis Salazar Rodes novietoja savu transportlīdzekli, kuru bija iegādājies pirms desmit dienām, Industrial Software Indusoft piederošas privātmājas garāžā.

13.

2013. gada 20. augusta pēcpusdienā L. Salazar Rodes iedarbināja sava transportlīdzekļa dzinēju, taču nespēja uzsākt kustību.

14.

Pēc dažām stundām, ap 3.00 no rīta, L. Salazar Rodes transportlīdzeklis, ar kuru nebija braukts vairāk nekā 24 stundas, aizdegās un radīja kaitējumu ar garāžu savienotajai mājai. Ugunsgrēks izcēlās transportlīdzekļa elektrosistēmā.

15.

Civiltiesiskā atbildība saistībā ar L. Salazar Rodes transportlīdzekļa izmantošanu bija apdrošināta [kompānijā] Línea Directa.

16.

Industrial Software Indusoft, kuras privātmāja bija apdrošināta [kompānijā] Segurcaixa, saņēma kompensāciju 44704,34 EUR apmērā, lai atlīdzinātu mantisko kaitējumu, ko šai ēkai radījusi minētā transportlīdzekļa aizdegšanās.

17.

2014. gada 5. martāSegurcaixa iesūdzēja Línea Directa tiesā – Juzgado de Primera Instancia de Vitoria‑Gazteiz (Vitorijas‑Gasteisas pirmās instances tiesa, Spānija) nolūkā piespriest šai apdrošināšanas kompānijai 44704,34 EUR samaksu, kam pieskaitīti likumiskie procenti, pamatojoties uz to, ka apdrošināšanas gadījuma cēlonis ir bijis satiksmes negadījums, ko sedz L. Salazar Rodes mehāniskā transportlīdzekļa apdrošināšana. Šī tiesa uzskatīja, ka ugunsgrēku nevar uzskatīt par “satiksmes negadījumu”, ko sedz mehāniskā transportlīdzekļa apdrošināšana, un noraidīja Segurcaixa prasību.

18.

Segurcaixa iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Audiencia Provincial de Álava (Alavas provinces tiesa, Spānija), un šī tiesa atcēla minēto nolēmumu un apmierināja Segurcaixa prasību, piemērojot plašu “satiksmes negadījuma” jēdziena interpretāciju ( 10 ), saskaņā ar kuru šāds negadījums ir “transportlīdzekļa, kuru tā īpašnieks novietojis stāvēšanai uz neilgu laiku garāžas stāvvietā, aizdegšanās, ja to izraisījuši iekšēji cēloņi bez trešo personu iejaukšanās”.

19.

Par šo spriedumu Línea Directa iesniedza kasācijas sūdzību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa).

20.

Šī tiesa norāda, ka Spānijas tiesībās, ar kurām transponēta Direktīva 2009/103, ir definēta civiltiesiskās atbildības saistībā ar transportlīdzekļu izmantošanu, kas minēta šīs direktīvas 3. pantā, objektīvā piemērošanas joma un par “ceļu satiksmes negadījumiem” tiek uzskatīti tādi “negadījumi, kuri izriet no mehānisko transportlīdzekļu vadīšanas radītā riska” – gan garāžās un stāvvietās, gan uz valsts un privātiem ceļiem un teritorijā, kur var notikt satiksme, uz pilsētu vai starppilsētu ceļiem, kā arī uz ceļiem un teritorijā, kas nav piemēroti braukšanai, bet kas tiek vispārēji izmantoti.

21.

Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) piebilst, ka atbilstoši tās plašajai transportlīdzekļa lietošanas radītā riska interpretācijai tā ir uzskatījusi, ka obligātā apdrošināšana sedz arī gadījumu, kad transportlīdzeklis ir bijis novietots stāvēšanai vai tā dzinējs bijis izslēgts, ja negadījumam ir bijusi saikne ar transportlīdzekļa pārvietošanās funkciju, kā arī gadījumu, kad transportlīdzeklis ir aizdedzies kustības laikā.

22.

Tomēr tā izslēdza aizdegšanās gadījumu, kas noticis ar stāvēšanai novietotu transportlīdzekli, kuru no aukstuma aizsargā pārklājs.

23.

Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) precizē, ka saskaņā ar Spānijas tiesībām transportlīdzekļa vadītājs nav atbildīgs par kaitējumu, ko radījusi nepārvarama vara, taču par nepārvaramu varu nav uzskatāmi transportlīdzekļa bojājumi vai kāda tā mehānisma defekts. Turklāt tas, ka negadījumu radījis transportlīdzekļa bojājums, neizslēdz obligātās apdrošināšanas segumu, kā arī prasību pret ražotāju, ja ir izpildīti atbilstoši nosacījumi.

24.

Tādēļ šī tiesa vēlas zināt, vai ar Direktīvu 2009/103 ir saderīgi pasludināt, ka mehāniskā transportlīdzekļa apdrošināšana sedz negadījumu, kurā iesaistīts transportlīdzeklis, kam dzinējs ir bijis izslēgts un kas bijis novietots stāvēšanai privātmājas garāžā bez saiknes ar satiksmi un bez riska, kuru šis transportlīdzeklis varētu radīt satiksmes dalībniekiem. Turklāt uz šo situāciju varētu attiekties arī potenciāli bīstama priekšmeta īpašnieka atbildība.

25.

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka Savienības tiesību aktos ietvertais mērķis aizsargāt transportlīdzekļu izraisītos negadījumos cietušās personas varētu attaisnot aizsardzību pret sekām, ko radījusi stāvēšanai novietota transportlīdzekļa aizdegšanās, ja tā notikusi šī transportlīdzekļa pārvietošanās funkcijai nepieciešamos vai noderīgos mehānismos, un līdz ar to šo situāciju var saistīt ar transportlīdzekļa parasto pārvietošanās funkciju.

26.

Taču, ņemot vērā to, ka starp šī transportlīdzekļa iepriekšēju izmantošanu un negadījumu nepastāv tuvums laikā, vai ņemot vērā šī negadījuma izcelšanās veidu, nevar izslēgt, ka tad, ja nepastāv tieša saikne starp risku un transportlīdzekļa izmantošanu, uz situāciju, kurā transportlīdzeklis ir novietots stāvēšanai, neattiecas “transportlīdzekļu lietošanas” jēdziens.

27.

Iesniedzējtiesa šajā sakarā uzsver, ka tāda interpretācija, kurā netiktu ievērota temporālā saikne starp transportlīdzekļa iepriekšēju izmantošanu un negadījuma rašanos, varētu novest pie tā, ka obligātā civiltiesiskā apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu tiktu pielīdzināta īpašnieka apdrošināšanai, kas sedz atbildību, kuru rada vienkārši transportlīdzekļa atrašanās turējumā vai īpašumā.

28.

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Direktīvas 2009/103] 3. pantam ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru obligātās apdrošināšanas segumā iekļauj apstādināta transportlīdzekļa aizdegšanās dēļ radītos zaudējumus, ja ugunsgrēks ir izcēlies transportlīdzekļa pārvietošanās funkcijai nepieciešamajos mehānismos?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai Direktīvas 2009/103 3. pantam ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru obligātās apdrošināšanas segumā iekļauj transportlīdzekļa aizdegšanās dēļ radītos zaudējumus, ja izraisīto ugunsgrēku nevar saistīt ar iepriekšēju pārvietošanos un tādējādi nevar konstatēt tā saikni ar ceļu satiksmi?

3)

Ja atbilde uz otro jautājumu ir noraidoša, vai Direktīvas 2009/103 3. pantam ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru obligātās apdrošināšanas segumā iekļauj transportlīdzekļa aizdegšanās dēļ radītos zaudējumus, ja transportlīdzeklis bija novietots slēgtā privātā garāžā?”

IV. Mans vērtējums

A.   Par pirmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību

29.

Línea Directa apgalvo, ka pirmais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo tas ir hipotētisks. Šī apdrošināšanas kompānija būtībā uzskata, ka iesniedzējtiesa balstās uz principu, ka aizdegšanās ir notikusi transportlīdzekļa pārvietošanās funkcijai nepieciešamajos mehānismos, lai gan to nepierāda pamatlietas fakti. Línea Directa uzskata, ka pierādīts ir vienīgi tas, ka aizdegšanās notikusi šī transportlīdzekļa elektrosistēmā.

30.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir par tiem jālemj [..]. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, kad ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem [..]” ( 11 ).

31.

Šajā gadījumā tā nav. Lietas faktiskie apstākļi, ko aprakstījusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) un kas tai liek šaubīties par transportlīdzekļa obligātās apdrošināšanas piemērošanas jomas apmēru, attiecas ne tikai uz minētā transportlīdzekļa aizdegšanās cēloni. Lūgtā “transportlīdzekļu lietošanas” jēdziena interpretācija ir nepieciešama lietas atrisināšanai. Ņemot vērā Tiesas jau pasludinātos spriedumus, tā ir pamatota.

32.

Šādos apstākļos ierosinu Tiesai uzskatīt, ka pirmais prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

B.   Par lietas būtību

33.

Prejudiciālajos jautājumos, kas jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2009/103 3. panta pirmo daļu var interpretēt tādējādi, ka jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” attiecas uz situāciju, kurā tāda transportlīdzekļa aizdegšanās, kas vairāk nekā 24 stundas bijis novietots privātā garāžā, ir izcēlusies tā elektrosistēmā, ir nodarījusi kaitējumu ar garāžu savienotajai mājai.

34.

Iesniedzējtiesa ir uzsvērusi šīs lietas īpatnību saistībā ar Tiesas judikatūru, jo negadījumā, kas noticis privātā stāvvietā, ir bijis iesaistīts transportlīdzeklis, kurš nav ticis pārvietots.

35.

Lai arī dažus atbildes elementus var aizgūt no agrākiem Tiesas nolēmumiem, tomēr Direktīvas 2009/103 3. panta pirmā daļa ir jāinterpretē no jauna, lai noteiktu, vai jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” attiecas uz aizdegšanos, kas spontāni notikusi stāvēšanai novietotā transportlīdzeklī, kurš tieši pirms tam nav ticis pārvietots.

36.

Pirmām kārtām, ka “transportlīdzekļu lietošanas” jēdziens ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kura interpretāciju nevar atstāt katras dalībvalsts vērtējumam, un tas ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kas pieņemts civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu jomā, kontekstu un mērķus ( 12 ).

37.

Otrām kārtām, var konstatēt, ka šī jēdziena interpretācija ir mainījusies atkarībā no dažādām situācijām, ar kurām ir iepazinusies Tiesa.

38.

Patiesībā Tiesa ir lēmusi, ka jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” attiecas uz jebkuru transportlīdzekļa lietošanu, kas atbilst tā parastajai funkcijai, proti, pārvietošanās funkcijai ( 13 ).

39.

Šāda interpretācija ir ļāvusi uzskatīt, ka obligātās apdrošināšanas segums attiecas uz situācijām, kurās transportlīdzekļi ir novietoti stāvēšanai un atrodas stāvvietā ( 14 ), un nav nozīmes tam, vai attiecīgā transportlīdzekļa motors negadījuma brīdī darbojās ( 15 ).

40.

Tiesa ir arī nospriedusi, ka transportlīdzekļa lietošana, kas atbilst tā pārvietošanās funkcijai, nav tikai transportlīdzekļu vadīšana, bet ietver arī ar to saistītas darbības, piemēram, durvju atvēršanu, pasažieriem izkāpjot no apturēta transportlīdzekļa ( 16 ).

41.

Jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” attiecas arī uz jebkuru situāciju, kurā transportlīdzeklis ir ticis izmantots ne vien uz publiskā ceļa, bet arī publiskā vai privātā teritorijā ( 17 ), jo minētā jēdziena piemērošanas joma nav atkarīga no tā, kāds ir apvidus, kurā transportlīdzeklis tiek izmantots ( 18 ).

42.

Tādējādi pašreizējā Tiesas judikatūra neliek šaubīties, ka šis jēdziens attiecas uz situācijām, kurās kaitējums ir nodarīts, kad transportlīdzeklis ir bijis novietots stāvēšanai privātā šim nolūkam paredzētā vietā.

43.

Tomēr jānorāda, ka dažādajās lietās, ko izskatījusi Tiesa, vienojošais faktors bijis tas, ka iesaistītais transportlīdzeklis ir ticis izmantots vai bijis tikko izmantots.

44.

Tādēļ vienīgais delikātais jautājums, kas jāizskata, ir – vai tas, ka transportlīdzeklis nav ticis izmantots laikā, kas ir pietiekami tuvs negadījumam, var būt iemesls, lai izslēgtu no aizsardzības, kura piešķirta ar Savienības tiesisko regulējumu, kas pieņemts civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu jomā, un – pakārtoti, noraidošas atbildes gadījumā – vai ir jāpastāv tehniskas dabas cēloņsakarībai.

45.

Manā skatījumā, trīs iemesli pamato noraidošu atbildi uz šo galveno jautājumu. Pirmkārt, ir jānorāda, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis negadījuma rašanās ierobežojumu laikā, īstenojot cietušo aizsardzību negadījumos, kurus izraisījuši transportlīdzekļi.

46.

Otrkārt, Tiesas judikatūras attīstība parāda, ka tās nolūks ir sekot šim aizsardzības mērķim, ko nemitīgi izvirza un stiprina Savienības likumdevējs ( 19 ), ja transportlīdzeklis, kura definīciju nesen atgādinājusi Tiesa ( 20 ), ir ticis izmantots vai var tikt izmantots saskaņā ar tā pārvietošanās funkciju.

47.

Treškārt, transportlīdzekļa iepriekšējas izmantošanas ilguma izvērtējums katrā atsevišķā lietā, manuprāt, ir tiesiskās nenoteiktības avots, kas būtu pretrunā iepriekš atgādinātajam mērķim.

48.

No tā es secinu, ka “transportlīdzekļu lietošanas” jēdziens neattiecas vienīgi uz tām situācijām, kurās negadījums noticis, kad transportlīdzeklis kalpo vai ir kalpojis citiem nolūkiem, nevis pārvietošanai, piemēram, kā darba agregāts ( 21 ) vai ierocis, vai arī kā dzīvesvieta.

49.

Ja, sekojot savai judikatūrai, Tiesa lemtu, ka tam, ka negadījums nav noticis nekavējoties pēc transportlīdzekļa kā pārvietošanās līdzekļa izmantošanas, nav nozīmes, un uzskatītu, ka uz tā novietošanu stāvvietā pašu par sevi attiecas “transportlīdzekļu lietošanas” jēdziens, tad, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto pirmo jautājumu, atliek vien noskaidrot, vai ir jānosaka robežas attiecībā uz kaitējuma izcelšanos, proti, transportlīdzekļa pārvietošanās funkcijai nepieciešamajiem mehānismiem.

50.

No vienas puses, jāsecina, ka Savienības likumdevējs nav izvirzījis šādus noteikumus. No otras puses, ņemot vērā pamatlietas īpašos apstākļus, proti, pēkšņu transportlīdzekļa aizdegšanos, manuprāt, pietiek vien noteikt tā iesaisti [negadījumā], kā tas notiktu arī tad, ja tas būtu pēkšņi eksplodējis vai ja kaitējumu būtu nodarījis kāds no transportlīdzekļa iztecējis produkts vai šķidrums ( 22 ).

51.

Tā kā šāda veida risks ir saistīts ar transportlīdzekļa pārvietošanās funkciju, nav vajadzības meklēt kādu rīcību vai precīzu kaitējuma cēloni kādā transportlīdzekļa mehānismā vai elementā, kas noderīgs tā pārvietošanās funkcijai.

52.

Šāda interpretācija ( 23 ) ir saderīga ar Savienības likumdevēja izvirzīto mērķi garantēt līdzvērtīgu attieksmi pret personām, kuras ir cietušas transportlīdzekļu izraisītos ceļu satiksmes negadījumos, neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā negadījums ir noticis ( 24 ) un kurš šo transportlīdzekli ir vadījis, turklāt nenosakot robežas mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas segtajiem riskiem, it īpaši, ja transportlīdzeklis neatbilst obligātajām tehniskajām prasībām attiecībā uz attiecīgā transportlīdzekļa stāvokli un drošību, kā izriet no Direktīvas 2009/103 13. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta.

53.

Šādos apstākļos transportlīdzekļa, kas ticis izmantots atbilstoši tā pārvietošanās funkcijai, iesaiste [negadījumā], manā skatījumā, var izrietēt no tā vien, ka šis transportlīdzeklis jebkādā veidā ir bijis līdzdalīgs negadījuma norisē.

54.

Līdz ar to, manuprāt, Direktīvas 2009/103 3. panta pirmo daļu var interpretēt tādējādi, ka “transportlīdzekļu lietošanas” jēdziens attiecas uz situāciju, kurā transportlīdzeklis, kas izmantots atbilstoši tā pārvietošanās funkcijai, ir iesaistīts ugunsgrēkā, kurš izcēlies stāvēšanai paredzētā vietā, un nav nozīmes tam, vai tas noticis privātā individuālā garāžā vai pēc ilgstošas stāvēšanas.

V. Secinājumi

55.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos argumentus, ierosinu Tiesai uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka “transportlīdzekļu lietošanas” jēdziens attiecas uz situāciju, kurā transportlīdzeklis, kas izmantots atbilstoši tā pārvietošanās funkcijai, ir iesaistīts ugunsgrēkā, kurš izcēlies stāvēšanai paredzētā vietā, un nav nozīmes tam, vai tas noticis privātā individuālā garāžā vai pēc ilgstošas stāvēšanas.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) OV 2009, L 263, 11. lpp.

( 3 ) Padomes Direktīva (1972. gada 24. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV 1972, L 103, 1. lpp.).

( 4 ) Padomes Otrā direktīva (1983. gada 30. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV 1984, L 8, 17. lpp.).

( 5 ) Padomes Trešā direktīva (1990. gada 14. maijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (OV 1990, L 129, 33. lpp.).

( 6 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2000. gada 16. maijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ar kuru tiek grozītas Padomes Direktīvas 73/239/EEK un 88/357/EEK (Ceturtā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu) (OV 2000, L 181, 65. lpp.).

( 7 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2005. gada 11. maijs), ar ko groza Padomes Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK un 90/232/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/26/EK attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu (OV 2005, L 149, 14. lpp.).

( 8 ) 2004. gada 5. novembraBOE Nr. 267, 36662. lpp.

( 9 ) 2008. gada 13. septembraBOE Nr. 222, 37487. lpp.

( 10 ) Saistībā ar šo Spānijas tiesībās lietoto jēdzienu skat. šo secinājumu 11. punktu.

( 11 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c. (C‑621/18, EU:C:2018:999, 26. un 27. punkts un tajos minētā judikatūra).

( 12 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, BTA Baltic Insurance Company (C‑648/17, EU:C:2018:917, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 13 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, BTA Baltic Insurance Company (C‑648/17, EU:C:2018:917, 44. punkts). Šajā punktā minētais Direktīvas 72/166 3. panta 1. punkta pirmais teikums saskaņā ar Direktīvas 2009/103 II pielikumā pievienoto atbilstības tabulu atbilst tās 3. panta pirmajai daļai, kas ir piemērojama šajā gadījumā (skat. šo secinājumu 9. punktu). Skat. arī Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2009/103 (COM(2018) 336 final), it īpaši tā 1. pantu, kura mērķis ir Direktīvas 2009/103 1. pantā iekļaut 1.a) punktu, kas ietver “transportlīdzekļa izmantošanas” definīciju, nolūkā ņemt vērā Tiesas judikatūru, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību.

( 14 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, BTA Baltic Insurance Company (C‑648/17, EU:C:2018:917, 37., 38. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

( 15 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, BTA Baltic Insurance Company (C‑648/17, EU:C:2018:917, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 16 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, BTA Baltic Insurance Company (C‑648/17, EU:C:2018:917, 36. un 45. punkts).

( 17 ) Skat. lietas apstākļus spriedumos, 2014. gada 4. septembris, Vnuk (C‑162/13, EU:C:2014:2146, 19. un 59. punkts. Runa bija par manevru fermas pagalmā), un 2017. gada 28. novembris, Rodrigues de Andrade (C‑514/16, EU:C:2017:908, 7. un 9. punkts. Negadījums notika lauksaimniecības uzņēmumu vīna dārzos).

( 18 ) Skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Núñez Torreiro (C‑334/16, EU:C:2017:1007, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 19 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, BTA Baltic Insurance Company (C‑648/17, EU:C:2018:917, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 20 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 4. septembris, Juliana (C‑80/17, EU:C:2018:661, 39. un 42. punkts).

( 21 ) Skat. spriedumu, 2017. gada 28. novembris, Rodrigues de Andrade (C‑514/16, EU:C:2017:908, 40. un 42. punkts).

( 22 ) Ilustrācijai skat. pašlaik izskatāmo lietu Bueno Ruiz (C‑431/18), kura attiecas uz kaitējumu, ko vadītājai norādījusi eļļas noplūde no blakus viņas transportlīdzeklim novietota transportlīdzekļa, kā rezultātā viņa nokritusi.

( 23 ) Sal. Eiropas Komisijas rakstveida apsvērumus un Spānijas tiesību aktus (skat. šo secinājumu 23. punktu).

( 24 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, BTA Baltic Insurance Company (C‑648/17, EU:C:2018:917, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī Direktīvas 2009/103 20. apsvērumu, kā arī šo secinājumu 13. zemsvītras piezīmē minētā Komisijas priekšlikuma paskaidrojuma rakstu, kura nolūks ir arī uzlabot satiksmes negadījumu upuru aizsardzību, ja apdrošinātājs ir maksātnespējīgs, un uzlabot ziņojumu par prasījumu vēsturi atzīšanu, it īpaši pārrobežu kontekstā. Šis priekšlikums turklāt attiecas uz apdrošināšanas pārbaudēm, lai cīnītos pret neapdrošināta transportlīdzekļa vadīšanu, un uz minimālo apdrošināšanas seguma summu saskaņošanu (2. lpp.).

Top