1.

Šajās lietās Tiesai tiek lūgts sniegt norādījumus par noteiktu dalībvalstu pasākumu, kas regulē cenas enerģētikas nozarē, saderības ar Direktīvu 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un ar ko atceļ Direktīvu 2003/55/EK ( 2 ), interpretāciju Tiesas judikatūrā un jo īpaši tās principiālajā spriedumā Federutility u.c. ( 3 ).

2.

Spriedumā Federutility un turpmākajā judikatūrā (turpmāk tekstā – “Federutility judikatūra”) ( 4 ) Tiesa izveidoja regulējumu, kas ļauj kompetentajai valsts tiesai izvērtēt valsts iejaukšanās attiecībā uz cenām saderību ar Savienības tiesībām konkrēti dabasgāzes nozarē, un sniedza vairākas norādes attiecībā uz kritērijiem, uz kuriem ir jāpamato šāds vērtējums ( 5 ).

3.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesā iesniegusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) izvirzītie jautājumi attiecas uz dalībvalsts pasākumiem, ar kuriem nosaka maksimālo pārdošanas cenu un pienākumu piegādāt mājās noteikta veida sašķidrinātās naftas gāzes (turpmāk tekstā – “SNG”) balonus.

4.

SNG ir naftas pārstrādes produkts, kas sastāv no vielām, kuras neietver dabasgāzi (parasti propāna un butāna, kā arī maza citu gāzu daudzuma), un to parasti glabā šķidrā veidā balonos un tvertnēs ( 6 ). Lietojot SNG, tā tiek lēni izlaista no balona caur vārstu, šajā brīdī tā pārvēršas par gāzi un tādējādi kalpo par kurināmo, ko var izmantot ēdiena gatavošanai, siltuma un elektroenerģijas ražošanai ( 7 ). Ar balonu SNG apzīmē tādu SNG, kas tiek piegādāta balonā, kā pamatlietā minētā ( 8 ).

5.

Tādējādi šajās lietās Tiesai ir pirmo reizi jānosaka Direktīvas 2009/73 piemērošana SNG nozarē.

6.

Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā paredzētos noteikumus par dabasgāzi, tostarp šķidrinātu dabasgāzi (SDG), piemēro nediskriminējošā veidā arī biogāzei un no biomasas iegūtai gāzei vai citu tipu gāzei, ciktāl tādas gāzes var tehniski un droši ievadīt un transportēt dabasgāzes sistēmā.”

7.

Saskaņā ar Ley 34/1998, de 7 de octubre, del sector de hidrocarburos ([1998. gada] 7. oktobra Likums 34/1998 par ogļūdeņražu nozari, ar grozījumiem, turpmāk tekstā – “Likums 34/1998”) 1. panta 3. punktu ( 9 ):

“Šķidru un gāzveida ogļūdeņražu piegādes darbības ir jāveic saskaņā ar objektivitātes, pārskatāmības un brīvas konkurences principiem.”

8.

Likuma 34/1998 37. panta 1. punkta attiecīgajā daļā ir noteikts:

“Naftas produktu, tostarp sašķidrinātās naftas gāzes, naftas pārstrādes, pārvadāšanas, uzglabāšanas, izplatīšanas un tirdzniecības darbības ir brīvi veicamas saskaņā ar šajā Likumā paredzēto. [..]”

9.

Tālāk, Likuma 34/1998 38. pantā ir noteikts:

“Naftas produktu cenas ir brīvi nosakāmas.”

10.

Tomēr Likuma 34/1998 ceturtajā pārejas noteikumā Spānijas valdībai tika ļauts pagaidu kārtībā noteikt SNG balonu maksimālo pārdošanas cenu, “kamēr piekļuves tirgum un konkurences apstākļi šajā tirgū nav uzskatāmi par pietiekamiem”. Šajā noteikumā bija norādīts, ka maksimālajā pārdošanas cenā ir ietvertas izmaksas par piegādi mājās.

11.

Ar Real Decreto‑ley 15/1999, de 1 octubre, pour el que se aprueban medidas de liberalización, reforma estructural e incremento de la competencia en el sector de hidrocarburos ([1999. gada] 1. oktobra Karaļa dekrētlikums 15/1999, ar kuru apstiprina liberalizācijas pasākumus, strukturālo reformu un konkurences pastiprināšanu ogļūdeņražu nozarē, turpmāk tekstā – “Karaļa dekrētlikums 15/1999”) ( 10 ) 5. pantu tika ieviesta SNG balonu maksimālo pārdošanas cenu noteikšanas sistēma, kas sver 8 kilogramus vai vairāk, kamēr “piekļuves tirgum un konkurences apstākļi šajā tirgū nav uzskatāmi par pietiekamiem”.

12.

Ar Real Decreto‑ley 8/2014, de 4 de julio, de aprobación de medidas urgentes para el crecimiento, la competividad y la eficiencia ([2014. gada 4. jūlija] Karaļa dekrētlikums 8/2014 par steidzamu izaugsmes, konkurētspējas un efektivitātes pasākumu pieņemšanu, turpmāk tekstā – “Karaļa dekrētlikums 8/2014”) ( 11 ) tostarp tika atcelts Likuma 34/1998 ceturtais pārejas noteikums un Karaļa dekrētlikuma 15/1999 5. pants ( 12 ) un tika ieviests 33. papildu noteikums Likumā 34/1998 ( 13 ).

13.

Likuma 34/1998 33. papildu noteikumā ir paredzēts:

“1. Lietotājiem, ar ko ir noslēgts līgums par SNG piegādi balonos, kuru satura svars ir 8 kilogrami vai vairāk un mazāks par 20 kilogramiem, izņemot balonus sašķidrinātās naftas gāzes maisījumiem, ko izmanto kā kurināmo, ir tiesības saņemt piegādi mājās.

Pussalā un visās salās un ārpus salu teritorijām SNG vairumtirgotājam, kam ir lielākā tirgus daļa sašķidrinātās naftas gāzes nozarē, pārdodot to balonos, kuru satura svars ir 8 kilogrami vai vairāk un mazāks par 20 kilogramiem, izņemot balonus sašķidrinātās naftas gāzes maisījumiem, ko izmanto kā kurināmo, attiecīgajā teritoriālajā darbības jomā ir pienākums veikt piegādi mājās visiem, kuri to pieprasa.

2. SNG vairumtirgotāju, kuriem ir pienākums veikt piegādi mājās, sarakstu nosaka ar enerģētikas politikas un raktuvju ģenerāldirektora rezolūciju reizi trijos gados. Šo rezolūciju publicē “Valsts oficiālajā vēstnesī [BOE]”.

Kad to liek nozares tirgus un uzņēmējdarbības struktūras attīstība, un katrā ziņā reizi piecos gados, valdība pārskata nosacījumus, lai īstenotu šajā noteikumā paredzēto pienākumu vai paziņotu par tā atcelšanu.

3. Neraugoties uz šā likuma 38. panta noteikumiem, kamēr piekļuves tirgum un konkurences apstākļi šajā tirgū nav uzskatāmi par pietiekamiem, rūpniecības, enerģētikas un tūrisma ministrs pēc vienošanās ar valdības Ekonomikas lietu komisijas pārstāvi nosaka maksimālās mazumtirdzniecības cenas sašķidrinātās naftas gāzes baloniem, kuru satura svars ir 8 kilogrami vai vairāk un mazāks par 20 kilogramiem, kuru taras svars pārsniedz 9 kilogramus, izņemot balonus sašķidrinātās naftas gāzes maisījumiem, ko izmanto kā kurināmo, nosakot konkrētas minēto cenu vērtības vai izveidojot sistēmu to noteikšanai un automātiskai atjaunošanai. Maksimālajā cenā tiks ietvertas izmaksas par piegādi mājās.

4. Neskarot iepriekšējo punktu noteikumus, gadījumā, ja SNG vairumtirgotājam, kuram ir pienākums veikt piegādi mājās, nav balonu, kuru satura svars ir 8 kilogrami vai vairāk un mazāks par 20 kilogramiem, kuru taras svars pārsniedz 9 kilogramus, pienākums piegādāt mājās par maksimālo cenu, kas minēta 3. punktā, tiek attiecināts uz šo tirgus dalībnieku arī attiecībā uz baloniem ar taras svaru zem 9 kilogramiem attiecīgajā teritorijā.

5. SNG vairumtirgotājiem ir jāsniedz Enerģētikas politikas un raktuvju ģenerāldirektorātam informācija, kas nepieciešama to pienākumu izpildei, īpaši pienākuma piegādāt mājās sašķidrināto naftas gāzi, kā arī iepriekšējos punktos norādīto maksimālo cenu piemērošanas, analīzes un uzraudzības nolūkos.”

14.

Karaļa dekrētlikuma 8/2014 58. pantā ir norādīts šāds vairumtirgotāju saraksts, kuru pienākums ir piegādāt mājās SNG balonus attiecīgajā teritorijā: Repsol Butano SA pussalā un Baleāru salās, DISA Gas SA Kanāriju salās un Atlas SA Combustibles y Lubrificantes Seūtā un Meliļā. Šis saraksts tiek saglabāts nākamajā trīs gadu periodā (2017–2020) Resolución de 28 de junio de 2017, de la Dirección General de Política Energética y Minas, por la que se establece el listado de operadores al por mayor de gases licuados del petróleo con obligación de suministro domiciliario (Enerģētikas politikas un raktuvju ģenerāldirektora 2017. gada 28. jūnija rezolūcija, kurā ir ietverts SNG balonu vairumtirgotāju, uz kuriem attiecas piegāde mājās, saraksts) ( 14 ).

15.

Pēc Likuma 34/1998 iepriekšējiem pārveidojumiem, kas izdarīti ar Karaļa dekrētlikumu 8/2014, tika pieņemts Orden IET/389/2015, de 5 de marzo, por la que se actualiza el sistema de determinación automática de precios máximos de venta, antes de impuestos, de los gases licuados del petróleo envasados y se modifica el sistema de determinación automática de las tarifas de venta, antes de impuestos, de los gases licuados del petróleo por canalización ([2015. gada] 5. marta Rīkojums IET/389/2015, ar kuru tiek aktualizēta sašķidrinātās naftas gāzes maksimālo pārdošanas cenu pirms nodokļu nomaksas automātiskās noteikšanas sistēma un grozīta cauruļvadu sašķidrinātās naftas gāzes pārdošanas tarifu pirms nodokļu nomaksas automātiskās noteikšanas sistēma, turpmāk tekstā – “Rīkojums IET/389/2015”) ( 15 ).

16.

Saskaņā ar Rīkojuma IET/389/2015 1. pantu šā rīkojuma nolūks ir aktualizēt SNG balonu maksimālo pārdošanas cenu automātiskās noteikšanas sistēmu. Ar šā rīkojuma 3. pantu tiek izveidota formula šādu cenu noteikšanai, un 5. punktā ir paredzēts, ka šīs cenas ir jāpārskata reizi divos mēnešos.

17.

Repsol Butano SA (turpmāk tekstā – “Repsol Butano”) un DISA Gas SAU (turpmāk tekstā – “DISA Gas”) ir Spānijas sabiedrības, kas ir iesaistītas SNG uzņēmējdarbībā.

18.

Repsol Butano un DISA Gas iesniedza atsevišķas prasības pret Spānijas valsts pārvaldes iestādi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), lūdzot atcelt Rīkojumu IET/389/2015 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”), ar kuru aktualizē SNG balonu maksimālo pārdošanas cenu noteikšanas sistēmu (skat. šo secinājumu 15. un 16. punktu).

19.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu apstrīdētais rīkojums ir balstīts uz Likuma 34/1998 33. papildu noteikumu, kas iekļauts ar Karaļa dekrētlikumu 8/2014. Šis tiesību akts paredz pasākumus, ar ko nosaka maksimālo pārdošanas cenu, ietverot cenu par piegādi mājās, SNG baloniem, kuru satura svars ir no 8 līdz 20 kilogramiem un kuru taras svars pārsniedz 9 kilogramus, un liek vairumtirgotājam, kam ir lielākā tirgus daļa attiecīgajā teritorijā, pēc pieprasījuma piegādāt šos balonus patērētāju mājās, “kamēr piekļuves tirgum un konkurences apstākļi šajā tirgū nav uzskatāmi par pietiekamiem”. Tomēr, ja vairumtirgotājam attiecīgajā teritorijā nav balonu, kuru satura svars ir no 8 līdz 20 kilogramiem un kuru taras svars pārsniedz 9 kilogramus, pienākums piegādāt mājās par maksimālo cenu tiek attiecināts arī uz baloniem ar taras svaru, kas ir mazāks par 9 kilogramiem (skat. šo secinājumu 13. punktu).

20.

Saskaņā ar šo tiesību aktu Repsol Butano ir izraudzīts par tirgus dalībnieku, kura pienākums ir piegāde mājās Pireneju pussalas un Baleāru salu teritorijā, bet DISA Gas – Kanāriju salu teritorijā (skat. šo secinājumu 14. punktu).

21.

Savu prasību pamatošanai Repsol Butano un DISA Gas apgalvo, ka spriedums Federutility, kurā ir interpretēta Direktīva 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un ar ko atceļ Direktīvu 98/30/EK ( 16 ), esot piemērojams pēc analoģijas un ka pastāvot skaidra pretruna starp Spānijas tiesisko regulējumu un Savienības tiesībām, kas ļauj nepiemērot tiesisko regulējumu, un apstrīdētais rīkojums esot jāatzīst par spēkā neesošu.

22.

Spānijas valsts pārvaldes iestādes apgalvo, ka Direktīva 2009/73, ar ko aizstāj Direktīvu 2003/55, un spriedums Federutility neesot piemērojami SNG baloniem un, pat ja pēc analoģijas tiktu piemērota Direktīva 2009/73, apstrīdētais rīkojums esot pamatojams ar to, ka nepastāv pietiekami konkurētspējīgs tirgus.

23.

Līdz ar to iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, vai, neskatoties uz faktu, ka spriedums Federutility attiecas uz direktīvas par dabasgāzi interpretāciju, šis spriedums ir piemērojams pamatlietas apstākļiem, kas attiecas uz SNG baloniem.

24.

Šajā sakarā iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādījusi, ka savā 2012. gada 19. jūnija spriedumā ( 17 ) tā atcēla Rīkojumu ITC/2608/2009 ( 18 ), kura saturs ir pielīdzināms apstrīdētā rīkojuma saturam, neuzdodot Tiesai prejudiciālu jautājumu. Šajā spriedumā iesniedzējtiesa uzskatīja, ka, lai gan spriedums Federutility attiecas uz direktīvu, kura regulē dabasgāzes tirgu, šajā spriedumā ir sniegtas pietiekamas interpretācijas vadlīnijas, lai attiecinātu to uz tādu kaimiņnozaru sabiedrisku regulējumu kā SNG (šajā gadījumā – Spānijas tirgu kopumā), kad attiecīgajam tirgum ir Kopienas mērogs, neraugoties uz apstākli, ka nepastāvēja direktīva, kas būtu īpaši piemērojama SNG.

25.

Ņemot vērā, ka spriedums Federutility ir piemērojams SNG balonu nozarei, iesniedzējtiesa norāda, ka nav skaidrs, vai pasākumi, ar kuriem nosaka maksimālo pārdošanas cenu un pienākumu piegādāt mājās noteikta tipa SNG balonus, atbilst šajā spriedumā noteiktajiem kritērijiem, īpaši no samērīguma principa perspektīvas.

26.

Iesniedzējtiesa norāda, ka nav šaubu, ka šie pasākumi ir paredzēti, lai aizsargātu sociāli neaizsargātos patērētājus un grūti sasniedzamu apgabalu iedzīvotājus, un tie atbilst vispārējām tautsaimnieciskām interesēm saglabāt SNG balonu piegādes cenu galapatērētājiem pieņemamā līmenī.

27.

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka neskaidrības attiecībā uz šo pasākumu saderību ar Savienības tiesībām rodas trīs apstākļu dēļ. Pirmkārt, tie ir vispārēji pasākumi, kas attiecas uz visiem patērētājiem, neatkarīgi no to ekonomiskā vai sociālā stāvokļa. Otrkārt, tie ir bijuši spēkā ilgāk nekā 18 gadus, kopš Likuma 34/1998 pieņemšanas, lai gan tas ir bijis noteikts kā skaidrs pagaidu noteikums. Treškārt, tiem ir potenciāla ietekme uz konkurenci tirgū, jo tie var būt reāls šķērslis jaunu tirgus dalībnieku ienākšanai un var sekmēt vājas konkurences stāvokļa iesaldēšanu.

28.

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) lietā C‑473/17 nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Tieši šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) arī lietā C‑546/17 nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas izklāstīti praktiski identiskā veidā:

30.

Repsol Butano, Spānijas valdība un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus lietā C‑473/17, un DISA Gas, Spānijas valdība un Komisija – lietā C‑546/17.

31.

Ar Tiesas lēmumu lietas tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

32.

Repsol Butano, DISA Gas, Spānijas valdība un Komisija piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 26. septembrī.

33.

Repsol Butano un DISA Gas apgalvo, ka Direktīva 2009/73, kā tā ir interpretēta Federutility judikatūrā, attiecas uz SNG balonu tirgu.

34.

It īpaši Repsol Butano un DISA Gas apgalvo, ka iekšējais enerģētikas tirgus ir Savienības un dalībvalstu dalīta kompetence, un fakts, ka Savienība vēl nav īstenojusi savu kompetenci SNG nozarē, nenozīmē, ka dalībvalstis var īstenot savu kompetenci, neņemot vērā Savienības noteiktos kopīgos kritērijus, lai izveidotu brīvu un konkurētspējīgu enerģētikas tirgu, kā tas ir darīts ES direktīvās par dabasgāzi un elektrību, kā arī nav neviena juridiska pamatojuma nepiemērot šos kopīgos kritērijus, kā to interpretējusi Tiesa, cita energoprodukta, piemēram, SNG, tirgum.

35.

Repsol Butano un DISA Gas norāda arī, ka Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punktā ir iekļauta tās piemērošanas joma “citu tipu gāzei” – kāda ir SNG –, “ciktāl tādas gāzes var tehniski un droši ievadīt un transportēt dabasgāzes sistēmā”. Tās uzskata, ka Federutility judikatūra attiecas uz citu tādu energoproduktu tirgu, kurus izmanto pakārtoti vai kopā ar dabasgāzi, kā SNG balonu tirgu.

36.

Turklāt Repsol Butano un DISA Gas tiesas sēdē apgalvoja, ka Federutility judikatūra esot piemērojama dabasgāzes un SNG tirgu tuvuma dēļ ES un arī tādēļ, ka Līgumu noteikumi, tostarp attiecībā uz pamatbrīvībām, LESD 34. pants un 106. panta 2. punkts attiecas uz SNG balonu tirgu. Šajā sakarā Repsol Butano un DISA Gas tiesas sēdē uzsvēra, ka, lai gan LESD 14. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis var uzticēt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi uzņēmumiem, tiem ir jāatbilst Līgumu noteikumiem, un Federutility judikatūrā noteiktie kritēriji ir attiecināmi uz tiem.

37.

Pamatojoties uz to, Repsol Butano un DISA Gas apgalvo, ka apstrīdētie pasākumi neatbilstot Federutility judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, kas jāizpilda, lai dalībvalsts varētu likt uzņēmumiem veikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus.

38.

Īpaši Repsol Butano un DISA Gas uzskata, ka maksimālās pārdošanas cenas noteikšana ir nesamērīga tās ilguma, vispārējā rakstura un pret konkurenci vērstās ietekmes dēļ. Pirmkārt, tā nav īslaicīga vai ierobežota laikā, bet gan ir kļuvusi pastāvīga pēc 32 gadiem kopš Spānijas iestāšanās ES un gandrīz 20 gadiem, kopš ar Likumu 34/1998 ir ieviests liberalizācijas režīms. Otrkārt, lai gan tā ir vērsta uz sociāli neaizsargātu lietotāju un grūti sasniedzamu apgabalu iedzīvotāju aizsardzību, tā pēc būtības ir vispārpiemērojama, jo attiecas uz visiem patērētājiem, nevis uz šīm mērķgrupām. Treškārt, tā rada šķērsli konkurētspējīgam SNG tirgum un kavē jaunu uzņēmēju ienākšanu tirgū. Šajā ziņā tās norāda, ka Spānija pašlaik esot vienīgā dalībvalsts ar SNG balonu maksimālo cenu sistēmu, kas nosaka tirgus dalībniekam ar lielāko tirgus daļu pienākumu piegādāt mājās, un ka maksimālā cena esot ievērojami zemāka par cenām citu dalībvalstu tirgos.

39.

Tāpat Repsol Butano un DISA Gas apgalvo, ka pienākums piegādāt mājās esot nesamērīgs tā vispārējā un pastāvīgā rakstura un tā pret konkurenci vērstās ietekmes dēļ, turklāt esot pieejami pakārtoti pasākumi, piemēram, regulētas atlaides noteikšana konkrētiem neaizsargātiem patērētājiem (tā sauktais “bono social”), kas pastāv citās enerģētikas nozarēs. Ņemot vērā Federutility judikatūrā noteiktos kritērijus, tās apgalvo, ka pienākums piegādāt mājās esot diskriminējošs, jo tas attiecas tikai uz tirgus dalībnieku ar lielāko tirgus daļu attiecīgajā teritorijā, tādējādi izslēdzot citus aktīvus tirgus dalībniekus katrā teritorijā un negarantējot ES uzņēmumiem vienlīdzīgu piekļuvi Spānijas patērētājiem.

40.

Spānijas valdība apgalvo, ka Direktīva 2009/73 neregulējot SNG balonu tirgu, jo tās piemērošanas joma ir tikai dabasgāze un citas gāzes, kurām tiek izmantota dabasgāzes cauruļvadu sistēma ( 19 ). Tā apgalvo arī, ka Direktīvu 2009/73 un Federutility judikatūru nevarot izmantot pēc analoģijas ar situāciju pamatlietā, jo attiecīgajā jautājumā netrūkstot Savienības tiesību normu un SNG nozare atšķiroties no dabasgāzes nozares, kurā Savienības līmenī attiecībā uz iekšējo tirgu nav saskaņotu noteikumu.

41.

Tādēļ Spānijas valdība uzskata, ka uzdotie jautājumi esot nepieņemami, jo ES standarta, kas pieņemts atšķirīgai faktiskajai situācijai, piemērošanas jomu nav iespējams paplašināt ārpus Savienības likumdevēja gribas.

42.

Tomēr Spānijas valdība apgalvo, ka, lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, Tiesai būtu jāpārformulē jautājumi no LESD 14. un 106. panta perspektīvas kopā ar 26. protokolu par sabiedriskiem pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “26. protokols”) ( 20 ), kas būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas nav pretrunā tādiem pasākumiem, par kuriem ir runa pamatlietā.

43.

Spānijas valdība īpaši uzsver dalībvalstu rīcības brīvību, īstenojot savu kompetenci sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kā atzīts LESD 14. pantā un 26. protokolā, kā arī Tiesas judikatūrā par LESD 106. panta 2. punktu. Tā uzskata, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes un apstrīdēto pasākumu samērīguma ziņā LESD 106. pantā noteiktais esot izpildīts.

44.

Tiesas sēdē Spānijas valdība uzsvēra, ka izskatāmo lietu reglamentējošā sistēma balstoties uz galvenajām Savienības tiesību normām, tostarp par pamatbrīvībām, LESD 106. panta 2. punktu, 26. protokolu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”) 36. pantu, kas garantē pamattiesības piekļūt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Attiecībā uz pamatbrīvībām Spānijas valdība tiesas sēdē apgalvoja, ka, lai gan apstrīdētos pasākumus varot uzskatīt par tādiem, kas rada ierobežojumu Līguma noteikumu par preču brīvu apriti izpratnē, tie katrā ziņā esot pamatoti un samērīgi. Šajā ziņā piemērojamais samērīguma kritērijs nav tāds, kāds noteikts Federutility judikatūrā, bet gan ir balstīts uz Savienības tiesību vispārējiem principiem un ievēro Hartas 36. pantu.

45.

Attiecībā uz samērīguma vērtējumu Spānijas valdība tostarp uzsver, ka pasākumi neesot vērsti uz visiem lietotājiem vai visām balonu kategorijām, bet gan galvenokārt uz vietējo patēriņu un neaizsargātiem patērētājiem, un valsts kompetentās iestādes periodiski pārskatot šos pasākumus. Turklāt Spānijas valdība apgalvo, ka Spānijas SNG balonu tirgū pastāvot īpaši apstākļi, kuru dēļ tiek saglabāta maksimālā pārdošanas cena ( 21 ), un ka esot apsvērti vairāki pakārtoti pasākumi, tostarp “bono social” iespēja, bet tie esot noraidīti kā mazāk samērīgi nekā apstrīdētie pasākumi.

46.

Komisija apgalvo, ka Direktīva 2009/73 neattiecoties uz balonu SNG, jo tā nav minēta ne Direktīvas 2009/73 1. pantā, ne arī to var “tehniski un droši ievadīt un transportēt dabasgāzes sistēmā” šā noteikuma izpratnē.

47.

Tomēr Komisija apgalvo, ka uz SNG balonu nozari esot attiecināmas pamatbrīvības un LESD 106. panta 2. punkts. Tādēļ Komisija ierosina Tiesai atbildēt uz uzdoto jautājumu, nosakot, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda pamatbrīvību piemērošana šajā nozarē – vai apstrīdētie pasākumi rada ierobežojumu šīm brīvībām, un, ja tā ir, vai tie ir pamatoti un samērīgi. Komisija uzskata, ka šajā ziņā varot atsaukties uz Federutility judikatūrā noteiktajiem kritērijiem attiecībā uz samērīgumu.

48.

Komisija tostarp uzskata, ka nevarot izslēgt, ka apstrīdētie pasākumi šķietami netieši vai potenciāli kavē SNG importu Spānijā no citām dalībvalstīm, tādējādi radot šķērsli preču brīvai apritei. Tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka Spānijas SNG balonu tirgus īpatnības, kas norādītas Spānijas valdības apsvērumos, esot galvenie iemesli jaunu tirgus dalībnieku neienākšanai šajā tirgū un ka apstrīdētie pasākumi neesot diskriminējoši un esot samērīgi, jo tie a priori neizslēdzot nevienu uzņēmumu, kas darbojas tirgū, un Spānijas valdība esot ievērojusi rīcības brīvību, ka tai ir jānosaka piemērotākais un samērīgākais instruments, lai īstenotu savus sabiedrisko pakalpojumu mērķus.

49.

Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atsevišķi dalībvalsts pasākumi, ar ko uzņēmumiem, kuru sabiedriskajiem pakalpojumiem ir vispārēja tautsaimnieciska nozīme SNG balonu tirgū, tiek noteikti pienākumi, ir saderīgi ar kritērijiem, kas noteikti Federutility judikatūrā, īpaši attiecībā uz samērīguma principu. Attiecīgie dalībvalsts pasākumi sastāv no: pirmkārt, maksimālās pārdošanas cenas noteikšanas, ietverot izmaksas par piegādi mājās, SNG baloniem ar satura svaru no 8 līdz 20 kilogramiem, kuru taras svars pārsniedz 9 kilogramus, un, otrkārt, pienākuma noteikšanas katras teritorijas lielākas tirgus daļas vairumtirgotājam pēc pieprasījuma piegādāt šos balonus patērētāja mājās ( 22 ).

50.

Esmu nonācis pie secinājuma, ka balonu SNG neietilpst Direktīvas 2009/73 piemērošanas jomā un Direktīva 2009/73 un Federutility judikatūra pēc analoģijas nav attiecināmas uz SNG balonu nozari. Tādēļ es uzskatu, ka Direktīva 2009/73, kā tā ir interpretēta Federutility judikatūrā, neliedz piemērot tādus dalībvalstu pasākumus kā pamatlietā minētie.

51.

Es arī uzskatu, ka Tiesai nav jāpārformulē uzdotie jautājumi attiecībā uz citu Savienības tiesību normu piemērojamību.

52.

Mans pamatojums ir izklāstīts turpmāk, bet vispirms es pievērsīšos atsauču pieņemamībai.

53.

Spānijas valdība būtībā apgalvo, ka atsauces neesot pieņemamas, jo pamatlietas strīda priekšmets neietilpst Direktīvas 2009/73 darbības jomā (skat. šo secinājumu 41. punktu). Lai gan Spānijas valdība ierosina Tiesai atbildēt uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, pārformulējot tos saistībā ar LESD 14. un 106. panta interpretāciju kopā ar 26. protokolu, tās iebildumam tomēr ir jāpievēršas.

54.

Pirmkārt, ciktāl šis iebildums Tiesas judikatūrā ir izprotams kā tāds, kas attiecināms uz uzdoto prejudiciālo jautājumu, tajā nav pamatojuma apgalvojumam, ka uzdotajam prejudiciālajam jautājumam nav saistības ar pamatprasības faktiem vai ka tas attiecas uz hipotētisko problēmu, vai ka Tiesai nav vajadzīgā faktiskā un juridiskā materiāla, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai iesniegtajiem jautājumiem nolūkā atspēkot atsauču svarīgumu ( 23 ).

55.

Turklāt jautājums par to, vai Direktīva 2009/73, kā tā ir interpretēta Federutility judikatūrā, ir piemērojama SNG balonu nozarei, attiecas uz uzdoto prejudiciālo jautājumu būtību, nevis uz to pieņemamību ( 24 ).

56.

Tādēļ iebildums par atsauču pieņemamību ir jānoraida.

57.

Tiesai vēl ir jāpievēršas jautājumam par Direktīvas 2009/73 piemērošanas jomu attiecībā uz SNG ( 25 ).

58.

Kā lēmusi Tiesa, Direktīvas 2009/73 mērķis ir izveidot dabasgāzes iekšējo tirgu, kurš būtu pilnībā un patiešām atvērts un balstīts uz konkurenci, kurā visi patērētāji var brīvi izvēlēties savus piegādātājus un kurā visi piegādātāji var brīvi veikt piegādes patērētājiem ( 26 ).

59.

Tādēļ Direktīvas 2009/73 1. pantā ir izklāstīti noteikumi attiecībā uz tās priekšmetu un darbības jomu. Direktīvas 2009/73 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka ar šo direktīvu paredz kopīgus noteikumus dabasgāzes pārvadei, sadalei, piegādei un uzglabāšanai.

60.

Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka šajā direktīvā paredzētos noteikumus par dabasgāzi, tostarp šķidrinātu dabasgāzi, “piemēro nediskriminējošā veidā arī biogāzei un no biomasas iegūtai gāzei vai citu tipu gāzei, ciktāl tādas gāzes var tehniski un droši ievadīt un transportēt dabasgāzes sistēmā” ( 27 ).

61.

Ne Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punktā, ne kādā citā šīs direktīvas normā nav pieminēta SNG.

62.

No Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka fakts, ka SNG var uzskatīt par cita “tipa gāzi” ( 28 ) vai dabasgāzes alternatīvu vai papildinājumu ( 29 ), pats par sevi nav izšķirošs vai pietiekams Direktīvas 2009/73 darbības jomas noteikšanai. Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punktā drīzāk ir noteikts, ka, lai uz to attiektos Direktīvas 2009/73 darbības joma, attiecīgo “cita tipa gāzi” ir jāspēj tehniski un droši ievadīt un transportēt dabasgāzes sistēmā.

63.

Kā norāda Komisija un Spānijas valdība, Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punkta izpratnē SNG nevar tehniski un droši ievadīt un transportēt dabasgāzes sistēmā. Ja iesniedzējtiesa pārliecinās, ka tas tā ir, var secināt, ka uz SNG baloniem neattiecas Direktīvas 2009/73 darbības joma.

64.

Varētu būt lietderīgi norādīt, ka šis secinājums, šķiet, atbilst Direktīvas 2009/73 travaux préparatoires.

65.

Direktīva 2009/73 ir daļa no tā sauktās trešās enerģētikas paketes, kurā ir ietverti ES pasākumi dabasgāzes un elektrības nozarēs ( 30 ). Pēc iepriekšējām paketēm, no kurām uz dabasgāzi attiecās, pirmkārt, Direktīva 98/30 ( 31 ) un, otrkārt, Direktīva 2003/55, Direktīvas 2009/73 mērķis ir pilnīgas liberalizācijas sasniegšana dabasgāzes nozarē, tādējādi novēršot atlikušos šķēršļus dabasgāzes piegādei visā ES ( 32 ).

66.

Sākotnēji, runājot par Direktīvas 98/30 darbības jomu, šīs direktīvas 1. pants attiecās vienīgi uz “dabasgāzes nozari [..], to skaitā sašķidrinātu dabasgāzi (SDG)”. Ar Eiropas Parlamenta ieviestajiem grozījumiem ( 33 ) Direktīvas 2003/55 1. panta 2. punktā bija tāds pats formulējums ( 34 ), kāds (ar dažām izmaiņām) tagad ir Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punktā ( 35 ). Šķiet, ka šo grozījumu gaitā nav bijis nekādu apsvērumu par SNG.

67.

Šķiet, ka tāpat ir arī Komisijas jaunākajā priekšlikumā par grozījumiem Direktīvā 2009/73, lai labotu neapšaubāmus trūkumus ES tiesiskajā regulējumā par dabasgāzes cauruļvadiem uz trešajām valstīm un no tām ( 36 ). Tostarp, lai gan pašlaik Eiropas Parlaments vēl nav pabeidzis pirmo priekšlikuma lasījumu, Parlamenta izdotajos sagatavošanas dokumentos ir ierosināts Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punkta grozījums, lai šīs direktīvas darbības jomā tiktu iekļauta “zaļā ūdeņraža un sintētiskā metāna atjaunojamā enerģija” ( 37 ). Tomēr tajos nav pieminēta SNG.

68.

Ņemot vērā faktu, ka ūdeņradis un sintētiskais metāns (ko sauc arī par dabasgāzes aizstājēju), ir gāzveida kurināmais, kas var tikt ievadīts un transportēts dabasgāzes cauruļvados ( 38 ), no šā ierosinātā grozījuma kopā ar iepriekšējiem grozījumiem attiecībā uz Direktīvu 2009/73 var secināt, ka Savienības likumdevēja nolūks ir ierobežot šīs direktīvas darbības jomu līdz dabasgāzei un citu veidu gāzēm, kam var izmantot dabasgāzes sistēmu.

69.

Turklāt SNG izslēgšana no Direktīvas 2009/73 darbības jomas atbilst dažiem citiem ES pasākumiem ES enerģētikas likuma ietvaros, kur SNG un dabasgāze tiek nošķirtas kā atšķirīgi energoprodukti. Piemēram, Regula Nr. 1999/2008 par enerģētikas statistiku vispārēji klasificē SNG eļļas un naftas produktu kategorijā, atsevišķi no dabasgāzes kategorijas ( 39 ). Arī Direktīvā 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu dabasgāze un SNG šīs direktīvas izpratnē definīcijā “alternatīvās degvielas” ir norādītas atsevišķās kategorijās ( 40 ).

70.

Es neesmu pārliecināts, ka Direktīvu 2009/73 un Federutility judikatūru – kā apgalvo Repsol Butano un DISA Gas – var pēc analoģijas piemērot pamatlietas situācijai, turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

71.

Pirmkārt, trūkst nosacījumu analogai Direktīvas 2009/73 piemērošanai pamatlietā.

72.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru piemērošana pēc analoģijas paredz, pirmkārt, ka ir kāds netīšs izlaidums Savienības tiesību normās, ko novērš, piemērojot tādas Savienības tiesību normas, kas attiecas uz līdzīgiem gadījumiem, un, otrkārt, ka attiecīgās situācijas intereses ir salīdzināmas ar interesēm situācijā, kurai ir izstrādāts ES tiesību aktu projekts ( 41 ).

73.

Turklāt, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, īpaši uz Tiesas spriedumu Kernkraftwerke Lippe‑Ems ( 42 ), arguments par direktīvas noteikuma piemērošanu pēc analoģijas ir jānoraida, ciktāl tas paplašinātu šīs direktīvas piemērošanas jomu, pārkāpjot tās skaidros noteikumus.

74.

Kā izklāstīju savos secinājumos lietā Cristal Union ( 43 ), lietā Kernkraftwerke Lippe‑Ems Tiesai tika jautāts, vai Padomes Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai ( 44 ), 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz kodoldegvielu, jo to, kā to paredz attiecīgais noteikums, “izmanto elektroenerģijas ražošanai”, bet tā nav iekļauta tādu “energoproduktu” uzskaitījumā, uz kuriem saskaņā ar Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punktu šī direktīva attiecas. Tiesa nosprieda, ka kodoldegviela neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un noraidīja argumentu, ka šī direktīva pēc analoģijas būtu jāpiemēro kodoldegvielai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai. Nav šaubu, ka tad, ja Tiesa būtu piemērojusi šo atbrīvojumu kodoldegvielai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, tā būtu paplašinājusi Direktīvas 2003/96 darbības jomu, pārkāpjot šīs direktīvas 2. panta 1. punktu ( 45 ).

75.

Šajās lietās fakts, ka balonu SNG neietilpst Direktīvas 2009/73 darbības jomā, nav izlaidums, bet gan šķiet, ka tas ir Savienības likumdevēja nolūks neiekļaut šajā direktīvā balonu SNG. Ja Tiesa pēc analoģijas piemērotu Direktīvā 2009/73 paredzētos noteikumus SNG balonu nozarei, šīs direktīvas darbības joma tiktu paplašināta ārpus Direktīvas 2009/73 1. panta 2. punkta precīzi formulētajiem nosacījumiem.

76.

Tādi paši apsvērumi attiecas uz Federutility judikatūras analogu piemērošanu pamatlietas situācijai, jo šajā judikatūrā ir interpretēta Direktīva 2009/73.

77.

Šajā judikatūrā Tiesa nosprieda, ka, lai gan valsts iejaukšanās cenu noteikšanā dabasgāzes nozarē kavē funkcionējoša dabasgāzes tirgus izveidošanu, šī iejaukšanās tomēr varētu tikt pieņemta Direktīvas 2009/73 ietvaros ( 46 ) un it īpaši, pamatojoties uz šīs direktīvas 3. panta 2. punktu ( 47 ), ar kuru uzņēmumiem var vispārējās ekonomikas interesēs piemērot sabiedrisko pakalpojumu saistības, ja tiek izpildīti trīs nosacījumi: pirmkārt, pasākumam ir jāatbilst vispārējo ekonomisko interešu mērķiem, otrkārt, pasākumam ir jāatbilst samērīguma principam un, treškārt, pasākumam ir jānosaka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kas ir skaidri definētas, pārredzamas, nediskriminējošas un pārbaudāmas un kas garantē, ka visiem ES gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīga piekļuve patērētājiem ( 48 ).

78.

Šajā judikatūrā Tiesa sniedza attiecīgajai valsts tiesai arī šādus norādījumus attiecībā uz otro nosacījumu saistībā ar samērīgumu, lai nodrošinātu, ka sabiedrisko pakalpojumu saistības, ko Direktīvas 2009/73 3. panta 2. punkts ļauj piemērot uzņēmumiem, no 2007. gada 1. jūlija ierobežo brīvību noteikt dabasgāzes piegādes cenu tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lai sasniegtu vispārējo ekonomisko interešu mērķi un tātad tikai laika posmā, kura ilgums ir noteikti ierobežots: pirmkārt, pasākumam ir jāatbilst vispārējo ekonomisko interešu mērķa nodrošināšanai, otrkārt, valsts iejaukšanās pasākumu attiecībā uz cenām ilgums ir jāierobežo līdz stingri nepieciešamam, lai sasniegtu mērķi, treškārt, izmantotā iejaukšanās metode nedrīkst pārsniegt vispārējo ekonomisko interešu mērķa sasniegšanai nepieciešamo un, ceturtkārt, ir jāizvērtē arī nepieciešamības prasība, ņemot vērā pasākuma ratione personae un it īpaši ieguvējus no tā ( 49 ).

79.

Jāuzsver, ka Federutility judikatūra ietilpst ar Direktīvu 2009/73 izveidotajā saskaņotajā sistēmā, kas sabalansē, no vienas puses, šīs direktīvas galveno mērķi, lai nodrošinātu pilnīgi atvērtu un konkurētspējīgu dabasgāzes iekšējo tirgu konkrētā laika grafikā, un, no otras puses, noteiktu valsts iejaukšanās pieļaušanu cenu regulēšanā, vispārējās ekonomiskās interesēs piemērojot sabiedrisko pakalpojumu saistības, kā noteikts šīs direktīvas 3. panta 2. punktā, ciktāl tiek ievēroti šajā noteikumā paredzētie un Federutility judikatūrā, kas interpretē šo noteikumu, izstrādātie stingrie parametri ( 50 ). Balstoties uz to, es neuzskatu, ka Tiesas kritēriji, kas noteikti šajā judikatūrā, ir formulēti vispārēji un var tikt uzskatīti par tādiem, ko var piemērot ārpus šīs saskaņotās sistēmas, nozarē, kas nav iekļauta ES direktīvā par nozaru liberalizāciju.

80.

Es – pēc ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] argumentu parauga viņa secinājumos lietā Kernkraftwerke Lippe‑Ems ( 51 ) – uzskatu, ka Federutility judikatūras kritērija paplašināšana SNG balonu nozarē skartu Direktīvas 2009/73 darbības jomu un dalībvalstu kompetenci paredzēt noteikumus ārpus Direktīvas 2009/73 aptvertās saskaņotās sfēras.

81.

Līdz ar to es uzskatu, ka SNG neietilpst Direktīvas 2009/73 darbības jomā un Direktīva 2009/73 un Federutility judikatūra pēc analoģijas nav attiecināma uz situāciju pamatlietā.

82.

Tādēļ ierosinu Tiesai uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, ka Direktīva 2009/73, kā tā ir interpretēta Federutility judikatūrā, nav pretrunā tādiem valsts pasākumiem kā pamatlietā minētie.

83.

Ar uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, kā tie ir formulēti, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot attiecīgo dalībvalsts pasākumu saderību ar Federutility judikatūru “vai atbilstību samērīguma principam” (skat. šo secinājumu 28. un 29. punktu). Tādējādi, ja Tiesai būtu jāsecina, ka Direktīva 2009/73 un Federutility judikatūra nav piemērojamas situācijai pamatlietā, varētu uzskatīt, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi ir lūgums Tiesai sniegt norādījumus par šo pasākumu samērīguma novērtējumu ārpus šī ietvara.

84.

Tomēr samērīguma novērtējums nepastāv atsevišķi no visa pārējā ( 52 ). Kā lietas dalībnieki ir norādījuši Tiesai iesniegtajos apsvērumos, tie ierosina trīs dažādas pieejas, lai pārbaudītu apstrīdēto pasākumu saderību ar Savienības tiesībām, it īpaši ar samērīguma principu. Repsol Butano un DISA Gas atsaucas uz kritēriju, kas noteikts Federutility judikatūrā, kurā ir interpretēta Direktīva 2009/73, savukārt Spānijas valdība atsaucas uz Līguma noteikumiem attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, tostarp LESD 14. un 106. pantu, kopā ar 26. protokolu un Hartas 36. pantu. Šķiet, ka Spānijas valdība pievienojas arī Komisijai savos apsvērumos par pamatbrīvību, tostarp preču brīvas aprites, piemērošanu izskatāmajās lietās.

85.

Es atzīstu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru fakts, ka iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumus tikai par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas varētu tai palīdzēt sprieduma taisīšanā, tādēļ Tiesa varētu sniegt norādījumus, tostarp balstoties uz tai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem ( 53 ). Turklāt, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, Tiesa drīkst pārformulēt uzdotos prejudiciālos jautājumus un ņemt vērā Savienības tiesību normas, uz kurām iesniedzējtiesa savos jautājumos nav atsaukusies ( 54 ).

86.

Tomēr es uzskatu, ka turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ šīs tiesvedības apstākļos Tiesai nebūtu pareizi pārformulēt uzdotos prejudiciālos jautājumus pēc Spānijas valdības un Komisijas ierosināto pieeju parauga.

87.

Pirmkārt, lai gan LESD 14. un 106. pantā ir norādīts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu svarīgums ( 55 ) Savienības tiesību sistēmā, šīs normas pašas par sevi neveido apstrīdēto pasākumu vērtējuma pamatu saskaņā ar Savienības tiesībām, it īpaši attiecībā uz samērīguma principu izskatāmo lietu apstākļos ( 56 ).

88.

LESD 14. pants kopā ar 26. protokolu nostiprina vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu nozīmi Savienības kopīgo vērtību sistēmā ( 57 ). LESD 14. pants ( 58 ) ir “vispārēji piemērojama norma” dažādam ES politikām un darbībām, kurā tostarp ir noteikts, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi ir jāsniedz tādos apstākļos, kas tiem ļauj sasniegt to mērķi, neskarot LES 4. pantu un LESD 93., 106. un 107. pantu, un atbilstoši Savienības un dalībvalstu atbildībai to kompetenču robežās un saskaņā ar Līgumu piemērošanas jomu. Kā Tiesa nosprieda Federutility judikatūrā, 26. protokolā tieši tiek atzīta dalībvalstu iestāžu būtiskā loma un plašā rīcības brīvība vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanā, izpildē un organizēšanā ( 59 ).

89.

Kā Tiesa arī uzsvēra Federutility judikatūrā, LESD 106. panta 2. punkta ( 60 ) mērķis ir saskaņot dalībvalstu interesi izmantot atsevišķus uzņēmumus kā ekonomiskas vai sociālas politikas instrumentu ar ES interesi ievērot konkurences noteikumus un saglabāt iekšējā tirgus vienotību ( 61 ). Šajā ziņā dalībvalstis drīkst, ievērojot Savienības tiesības, noteikt savu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu diapazonu un struktūru, un tostarp tās ņem vērā savas valsts politikas mērķus ( 62 ). Tomēr atbilstoši Spānijas valdības apsvērumiem ( 63 ) tā, atkāpjoties no konkrētu Līguma noteikumu piemērošanas, nebalstās uz LESD 106. panta 2. punktu ( 64 ).

90.

Turklāt, lai gan lietas dalībnieku apsvērumos ir minētas pamatbrīvības, es neuzskatu, ka lietas materiālos Tiesā būtu pietiekami daudz informācijas, lai noteiktu, kura pamatbrīvība ir piemērojama attiecībā uz apstrīdētajiem pasākumiem, un, pamatojoties uz šo informāciju, Tiesa varētu sniegt norādes par šo pasākumu saderību ar samērīguma principu. Kad Komisijai tiesas sēdē tika uzdots jautājums par to, tā apgalvoja, ka neesot pietiekami daudz materiālu, lai skaidri noteiktu, kuras pamatbrīvības ir piemērojamas, un, lai gan par atsauci tiek izmantota preču brīva aprite, nevar izslēgt pārējās pamatbrīvības un Pakalpojumu direktīvu ( 65 ).

91.

Tādējādi, lai gan situācijai pamatlietā varētu būt piemērojamas citas Savienības tiesību normas, piemēram, pamatbrīvības vai konkurences tiesību akti, iesniedzējtiesa nav lūgusi Tiesai interpretēt šīs normas un tai nav pietiekami daudz faktisku un juridisku materiālu, lai sniegtu šādu vērtējumu ( 66 ). Ja Tiesa šajā ziņā mainītu prejudiciālā nolēmuma būtību, tas nebūtu saderīgi ar tās pienākumu nodrošināt, lai dalībvalstīm un attiecīgajiem lietas dalībniekiem būtu iespēja iesniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu, ņemot vērā, ka šīs normas izpratnē ieinteresētajām personām tiek darīts zināms tikai iesniedzējtiesas lēmums ( 67 ).

92.

Līdz ar to es uzskatu, ka Tiesai nevajadzētu pārformulēt uzdotos prejudiciālos jautājumus, bet gan tā var savā atbildē norādīt, ka iesniedzējtiesai ir jānosaka Līgumu noteikumu, tostarp pamatbrīvību, piemērojamība attiecībā uz apstrīdētajiem pasākumiem. Tādējādi minētā tiesa, protams, var uzdot turpmāku prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu.

93.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: