1.

Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa, Dānija) pašlaik izskata 173 lietas par atbalsta maksājumiem lauksaimniekiem saskaņā ar tiešā atbalsta shēmām un to samazinājumiem, lai noteiktu sankcijas par savstarpējas atbilstības prasību neievērošanu. Tiesai ir lūgts sniegt norādījumus par to, kā jāinterpretē noteikumi par tā gada noteikšanu, uz kuru balstoties aprēķināms atbalsta procentuālais samazinājums, piemērojot sankcijas par minētajiem pārkāpumiem. Lai saprastu kontekstu, kurā šīs lietas tika ierosinātas, ir jāsniedz īss paskaidrojums par to, kā darbojas minētie noteikumi.

2.

Lauksaimniekiem, kuri vēlas izmantot tiešo maksājumu atbalsta shēmas, ir jāizpilda vairāki atbilstības kritēriji, kas tostarp attiecas uz deklarētajām lauksaimniecības platībām un to izmantošanu. Atbilstības kritēriju pārkāpumi ir sodāmi ar tāda atbalsta samazinājumu vai nepiešķiršanu, uz kuru lauksaimniekiem citādi būtu bijušas tiesības.

3.

Papildus atbilstības kritērijiem, kas jāizpilda, lai iegūtu tiesības saņemt minēto atbalstu, lauksaimniekiem, kuri saņem atbalstu saskaņā ar tiešo maksājumu atbalsta shēmām, ir jāatbilst arī savstarpējas atbilstības prasībām. Viena no šādām prasībām attiecas uz mēslošanas līdzekļu lietošanas ierobežojumiem. Atbilstība šādām prasībām nav obligāta, lai iegūtu tiesības saņemt atbalstu, bet neatbilstības gadījumā tiek līdzīgi piemērotas sankcijas, nosakot attiecīgajiem lauksaimniekiem piešķirtā atbalsta samazinājumu (vai ārkārtas gadījumos atbalsta nepiešķiršanu).

4.

Savstarpējās atbilstības prasības un neatbilstības gadījumā piemērotās sankcijas ir paredzētas, lai mudinātu lauksaimniekus ievērot spēkā esošos ES tiesību aktus, kas ietekmē viņu darbību.

5.

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1782/2003 ( 2 ) tika paredzēti kopīgi noteikumi tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku. Regulas preambulas 2. apsvērumā bija noteikts:

“Pilna tiešā atbalsta samaksa jāsaista ar atbilstību noteikumiem, kuri attiecas uz lauksaimniecības zemi, lauksaimniecisko ražošanu un darbību. [..] Ja minētie pamatstandarti netiek ievēroti, dalībvalstīm tiešais atbalsts pilnībā vai daļēji jāatceļ, pamatojoties uz proporcionāliem, objektīviem un progresīviem kritērijiem. Tāda atcelšana nedrīkst ierobežot sankcijas, ko nosaka tagad vai nākotnē saskaņā ar citiem Kopienas vai valsts tiesību aktu noteikumiem.”

6.

Regulas 6. panta nosaukums bija “Maksājumu samazinājums vai nepiešķiršana”. Tā 1. punkts sākotnējā versijā bija šāds:

“Ja tādas darbības vai bezdarbības rezultātā, kuru var tieši attiecināt uz atsevišķu lauksaimnieku, netiek ievērotas likumā noteiktās pārvaldības prasības vai labi lauksaimniecības un vides apstākļi, to tiešo maksājumu kopējo summu, kas jāpiešķir kalendārajā gadā, kurā konstatēta neatbilstība, un pēc 10. un 11. panta piemērošanas, samazina vai nepiešķir saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas paredzēti saskaņā ar 7. pantu.” (Mans izcēlums)

7.

Regulas 6. panta 1. punkts tika grozīts ar Padomes Regulu (EK) Nr. 146/2008 ( 3 ), kas stājās spēkā 2008. gada 1. aprīlī. Pēc grozījumiem tajā bija paredzēts:

“Ja konkrētā kalendārā gadā (turpmāk – “attiecīgais kalendāra gads”) kādu laiku nav ievērotas tiesību aktos paredzētās apsaimniekošanas prasības vai labas lauksaimniecības un vides apstākļi un minētās prasības nav ievērotas attiecīgajā kalendāra gadā atbalsta lūgumu iesniegušā lauksaimnieka tiešas darbības vai bezdarbības dēļ, tiešo maksājumu kopsummu, ko piešķir minētajam lauksaimniekam, kad ir piemērots 10. un 11. pants, samazina vai maksājumu atceļ saskaņā ar 7. pantā sīki izklāstītajiem noteikumiem.

Šā punkta pirmo daļu piemēro arī gadījumos, ja attiecīgās prasības nav ievērotas tieši tās personas darbības vai bezdarbības dēļ, kurai ir nodota vai no kuras ir saņemta lauksaimniecības zeme.

Lai pirmo un otro daļu varētu attiecināt uz 2008. gadu, kalendāra gads atbilst laikposmam no 2008. gada 1. aprīļa līdz 31. decembrim.

[..]” (Mans izcēlums).

8.

Regulas 7. panta nosaukums bija “Sīki izstrādāti noteikumi [maksājumu] samazināšanai vai nepiešķiršanai” ( 4 ), un tajā bija paredzēts:

“1.   Sīki izstrādātus noteikumus [maksājumu] samazināšanai vai nepiešķiršanai, kā minēts 6. pantā, paredz saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru [ ( 5 )]. Šajā kontekstā jāņem vērā atklātās neatbilstības nopietnība, apjoms, pastāvība un atkārtošanās, kā arī kritēriji, kas izklāstīti šā panta 2., 3. un 4. punktā.

[..]”

9.

Sīki izstrādāti noteikumi Regulas Nr. 1782/2003 īstenošanai tika pienācīgi paredzēti Komisijas Regulā Nr. 796/2004 ( 6 ). Šīs regulas preambulas 55.–57. apsvērumā ir noteikts:

10.

Saskaņā ar preambulas 70. apsvērumu:

“Jāparedz īpaši un sīki izstrādāti noteikumi, lai nodrošinātu dažādo samazinājumu vienlīdzīgu piemērošanu viena un tā paša lauksaimnieka vienam vai vairākiem atbalsta pieteikumiem. Šajā regulā paredzētie samazinājumi un nepiešķiršana piemērojama, neierobežojot papildu sodus, kas noteikti saskaņā ar citiem [ES] vai attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

11.

II daļas IV sadaļas II nodaļa ietvēra 65.–67. pantu, un tās nosaukums bija “Atzinumi attiecībā uz savstarpēju atbilstību”. 65. panta nosaukums bija “Vispārējie principi un definīcija” un tajā, ciktāl tas ir būtiski šajos secinājumos, bija noteikts:

“[..]

2.   Lai piemērotu Regulas (EK) Nr. 1782/2003 6. panta 1. punktu, darbību vai bezdarbību tieši attiecina uz atsevišķu lauksaimnieku, kurš izdarījis pārkāpumu un kura pārziņā attiecīgās neatbilstības konstatēšanas brīdī ir attiecīgā saimniecība, platība, ražošanas vienība vai dzīvnieks. [..]

[..]

4.   Neatbilstības uzskata par “konstatētām”, ja tās ir noteiktas jebkāda veida pārbaudēs, kas veiktas saskaņā ar šo regulu, vai pēc tam, kad minētās neatbilstības darītas zināmas kompetentajai iestādei jebkādā citādā veidā.”

12.

Regulas 66. panta nosaukums bija “Samazinājumu piemērošana nolaidības gadījumā”. Tajā teikts:

“1.   [..] ja konstatētā neatbilstība radusies lauksaimnieka nolaidības dēļ, samazinājumu piemēro Regulas (EK) Nr. 1782/2003 2. panta d) punktā noteikto tiešo maksājumu kopsummai, kas piešķirta vai jāpiešķir attiecīgajam lauksaimniekam, ievērojot atbalsta pieteikumus, ko viņš iesniedzis vai vēl iesniegs gadā, kurā konstatēta minētā neatbilstība. Minētais samazinājums parasti ir 3 % no minētās kopējās summas.

[..]” (Mans izcēlums).

13.

Regulas 67. panta nosaukums bija “Samazinājumu un izslēgšanas piemērošana tīšu pārkāpumu gadījumā”, un tajā bija noteikts:

“1.   [..] ja lauksaimnieks konstatēto pārkāpumu ir izdarījis tīši, samazinājums, kas jāpiemēro 66. panta 1. punkta pirmajā daļā minētajai kopsummai, parasti ir 20 % no minētās kopējās summas.

[..]”

14.

Saskaņā ar 81. pantu Regula Nr. 796/2004 stājās spēkā 2004. gada 7. maijā.

15.

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 ( 7 ) tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 1782/2003, ciktāl tas ir būtiski šajos secinājumos, no 2009. gada 1. janvāra ( 8 ). Saskaņā ar regulas preambulas 3. apsvērumu:

“Ar Regulu (EK) Nr. 1782/2003 tika noteikts princips, kas paredz, ka lauksaimniekiem, kuri neizpilda noteiktas prasības sabiedrības, dzīvnieku un augu veselības un dzīvnieku labturības jomā, samazina tiešo atbalstu vai saņēmējus izslēdz no tā pavisam. Šī “savstarpējās atbilstības” sistēma veido būtisku daļu Kopienas atbalsta tiešo maksājumu jomā, un tādēļ tā būtu jāsaglabā [..].”

16.

Regulas preambulas 53. apsvērumā bija noteikts:

“[..] šī regula būtu jāpiemēro no 2009. gada 1. janvāra. Tomēr tie noteikumi, kas varētu ierobežot lauksaimnieku tiesības vai radīt jaunas saistības – inter alia, savstarpējās atbilstības saistības, kas lauksaimniekiem jāpilda visu gadu – būtu jāpiemēro tikai no 2010. gada [..].”

17.

Regulas 23. panta nosaukums bija “Maksājuma samazinājums vai tā nepiešķiršana, ja nav izpildīti savstarpējās atbilstības noteikumi”. Tā 1. punktā bija noteikts:

“Ja nav ievērotas likumā noteiktās pārvaldības prasības vai labs lauksaimniecības un vides stāvoklis jebkurā laikā konkrētajā kalendārajā gadā (turpmāk “konkrētais kalendārais gads”), un ja neatbilstības pamatā ir darbība vai bezdarbība, ko var tieši attiecināt uz lauksaimnieku, kas iesniedzis atbalsta pieteikumu konkrētajā kalendārajā gadā, kopējo piešķirto vai piešķiramo tiešo maksājumu summu [..] minētajam lauksaimniekam samazina vai nepiešķir saskaņā ar 24. pantā ietvertajiem sīki izklāstītajiem noteikumiem.

[..]” (Mans izcēlums).

18.

Regulas 24. panta 1. punktā bija paredzēts, ka sīki izstrādāti noteikumi par 23. pantā minētajiem samazinājumiem un nepiešķiršanu ir jānosaka atsevišķā īstenošanas regulā. Šajā kontekstā tostarp bija jāņem vērā konstatētās neatbilstības nopietnība, apjoms, pastāvīgums un atkārtošanās.

19.

Ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1122/2009 ( 9 ) tika atcelta un aizstāta Komisijas Regula Nr. 796/2004 no 2010. gada 1. janvāra ( 10 ). Regulas 70. panta nosaukums bija “Vispārējie principi un definīcija” un, ciktāl tas ir būtiski šajos secinājumos, tajā bija noteikts:

“[..]

4.   Neatbilstības uzskata par “konstatētām”, ja tās ir noteiktas jebkāda veida pārbaudēs, kas veiktas saskaņā ar šo regulu, vai pēc tam, kad minētās neatbilstības darītas zināmas kompetentajai kontroles iestādei vai attiecīgā gadījumā maksājumu aģentūrai jebkādā citā veidā.

[..]

8.   Lai piemērotu samazinājumus, samazinājuma procentuālo daļu piemēro kopējai summai, ko veido:

[..]” (Mans izcēlums).

20.

Regulas 71. panta nosaukums bija “Samazinājumu piemērošana nolaidības gadījumā”, un tā 1. punktā bija noteikts:

“[..] ja konstatētā neatbilstība radusies lauksaimnieka nolaidības dēļ, tad piemēro samazinājumu. Tāds samazinājums parasti ir 3 % no 70. panta 8. punktā minētās kopējās summas.

Maksājumu aģentūra, pamatojoties uz novērtējumu, ko sniegusi kompetentā kontroles iestāde kontroles ziņojuma izvērtēšanas daļā saskaņā ar 54. panta 1. punkta c) apakšpunktu [ ( 11 )], tomēr var nolemt samazināt minēto procentuālo daļu līdz 1 % vai paaugstināt to līdz 5 % no kopsummas, vai 54. panta 1. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā minētajos gadījumos nenoteikt nekādus samazinājumus.”

21.

Regulas 72. panta nosaukums bija “Samazinājumu un nepiešķiršanas piemērošana tīšu pārkāpumu gadījumā”. 72. panta 1. punktā bija noteikts: “ja lauksaimnieks konstatēto pārkāpumu ir izdarījis ar nodomu, tad samazinājums, kas jāpiemēro 70. panta 8. punktā minētajai kopsummai, parasti ir 20 % no minētās kopējās summas.”

22.

86. panta 1. punktā bija noteikts:

“Regula (EK) Nr. 796/2004 tiek atcelta no 2010. gada 1. janvāra.

To tomēr turpina piemērot attiecībā uz atbalsta pieteikumiem, kas attiecas uz tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kuri sākas pirms 2010. gada 1. janvāra.”

23.

To tiesību aktu skaitā, kuros bija noteiktas savstarpējās atbilstības prasības attiecīgajā brīdī, bija Padomes Direktīva 91/676/EEK ( 12 ). Direktīvas 1. pantā ir noteikts, ka tās mērķis ir samazināt un novērst ūdens piesārņojumu ar nitrātiem, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes avoti.

24.

Direktīva 91/676 Dānijā, ciktāl tas ir svarīgi šajā lietā, tika īstenota, izmantojot Gødningsanvendelsesloven (Dānijas Likums par mēslošanas līdzekļu izmantošanu).

25.

ES noteikumi par savstarpējo atbilstību Dānijā tika īstenoti, izmantojot vairākus valsts tiesību aktus. Pēc iesniedzējtiesas domām, visas minēto tiesību aktu redakcijas, kas bija spēkā attiecīgajā brīdī, bija formulētas tā, ka maksājamā atbalsta samazinājumi bija jāaprēķina, pamatojoties uz kalendāro gadu, kurā konstatēta neatbilstība (turpmāk tekstā – “konstatācijas gads”) ( 13 ).

26.

Divi šajā lūgumā aplūkotie gadījumi attiecas uz lauksaimniekiem, kuri, kā konstatēts, pārkāpuši savstarpējās atbilstības prasības, pārmērīgi mēslojot laukus attiecīgi 2006./2007. g. un 2007./2008. g. periodā (Gert Teglgaard) un 2006./2007. g un 2008./2009. g. periodā (Fløjstrupgård I/S).

27.

G. Teglgaard un Fløjstrupgård pieļautā neatbilstība tika konstatēta pēc tam, kad policija bija veikusi kratīšanu mēslojuma importētāja telpās, kurš pārdeva mēslojumu daudziem lauksaimniekiem, nepaziņojot par to Plantedirektorat (Augu aģentūra), un konfiscējusi tam piederošos dokumentus. Minētais mēslojums lauksaimnieku mēslošanas līdzekļu kontos nebija reģistrēts. Kratīšana un konfiskācija tika veikta 2009. gada novembrī.

28.

Plantedirektorat2011. gada 4. janvārī nosūtīja apspriešanās vēstules. Dānijas iestādes to uzskata par datumu, kurā “konstatēta” neatbilstība.

29.

Sākotnēji par lauksaimniecības maksājumiem atbildīgā iestāde (attiecīgajā laikā – NaturErhvervsstyrelsen (Lauksaimniecības un zivsaimniecības aģentūra, angliski saukta par “AgriFish Agency”)) 2011. un 2012. gadā pieņēma lēmumus samazināt atbalsta maksājumus attiecīgajiem lauksaimniekiem, tostarp G. Teglgaard un Fløjstrupgård. Ar šiem sākotnējiem lēmumiem noteiktie atbalsta samazinājumi bija balstīti uz atbalsta summām, kas maksājamas par katru gadu, kurā lauksaimnieki faktiski pārkāpuši savus savstarpējās atbilstības pienākumus (turpmāk tekstā – “pārkāpuma izdarīšanas gads”) – t.i., attiecībā uz G. Teglgaard – 2007. un 2008. atbalsta gadā, bet attiecībā uz Fløjstrupgård – 2007. un 2009. atbalsta gadā ( 14 ).

30.

2012. gadā AgriFish Agency kļuva zināms šāds Komisijas paziņojums Revīzijas palātai, kas bija izteikts, sniedzot komentārus par šīs iestādes “revīzijas tvērumu un pieeju” tirgus un tiešā atbalsta revīzijai lauksaimniecības jomā gada pārskatā par 2011. finanšu gadu ( 15 ):

“Lauksaimnieki, kas neievēro [savstarpējās atbilstības] prasības, ir tiesīgi saņemt maksājumus, bet tiem piemēro sankcijas atkarībā no konstatētās neatbilstības smaguma, mēroga, pastāvības un atkārtošanās, kā arī konkrētā lauksaimnieka nolaidības vai nolūka. To atspoguļo arī apstāklis, ka maksājumus var veikt pirms savstarpējās atbilstības pārbaudes pabeigšanas un ka sodus nepiemēro maksājumiem, kas veikti kalendārajā gadā, kad lauksaimnieks neizpildīja prasības, bet gan maksājumiem, kas veikti kalendārajā gadā, kad valsts iestādes konstatēja neizpildi.” (Mans izcēlums).

31.

Turpmākajā sarakstē starp Dānijas kompetentajām iestādēm un Komisiju 2013. gada 7. februāra vēstulē Komisija oficiāli norādīja, ka atbalsta samazinājumi par savstarpējas atbilstības prasību pārkāpumiem ir jāaprēķina, pamatojoties uz kopējo atbalstu, kas maksājams par konstatācijas gadu.

32.

Pēc tam AgriFish Agency 2013. gadā atsāka izskatīt agrākās lietas, kas saistītas ar atbalsta samazinājumu, un pieņēma jaunus lēmumus (turpmāk tekstā – “2013. gada lēmumi”), kuros tā pamatoja atbalsta samazinājumus ar izmaksāto atbalsta summu konstatācijas gadā, proti, 2011. gadā.

33.

Attiecībā uz dažiem lauksaimniekiem, tostarp G. Teglgaard un Fløjstrupgård, kuri bija palielinājuši savu lauksaimniecības platību laikā starp pārkāpuma gadu(‑iem) un konstatācijas gadu, 2013. gada lēmumi izraisīja lielākus atbalsta samazinājumus. G. Teglgaard gadījumā jaunais lēmums izraisīja atbalsta samazinājumu, kas par 1980483,02 Dānijas kronām (DKK) (aptuveni 256157 EUR) pārsniedza sākotnējā lēmumā noteikto samazinājumu. Fløjstrupgård gadījumā jaunā lēmuma izraisītais atbalsta samazinājums bija par 105396,53 DKK (aptuveni 14146 EUR) lielāks nekā sākotnējā lēmumā.

34.

G. Teglgaard un Fløjstrupgård par 2013. gada lēmumiem iesniedza sūdzības Fødevareministeriets Klagecenter (Vides un pārtikas ministrijas Sūdzību centrs), kura ar lēmumiem, kas pieņemti attiecīgi 2015. gada 22. jūnijā un 2014. gada 12. decembrī, apstiprināja AgriFish Agency 2013. gada lēmumus.

35.

Pēc tam G. Teglgaard un Fløjstrupgård iesniedza prasību atcelt 2013. gada lēmumus iesniedzējtiesā, kas apturēja tiesvedību un saskaņā ar LESD 267. pantu uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai apstākļos, kad lauksaimnieks neievēro likumā noteiktās pārvaldības prasības un labus lauksaimniecības un vides apstākļus kādā kalendārajā gadā un tādēļ uz lauksaimniekam izmaksājamajiem tiešajiem maksājumiem ir attiecināms samazinājums (skat. [Regulas Nr. 1782/2003] 6. panta 1. punktu, lasītu kopsakarā ar Komisijas Regulas Nr. 796/2004 66. panta 1. punktu), atbalsta samazinājums ir jāaprēķina, ņemot vērā lauksaimnieka tiešos maksājumus:

2)   Vai saskaņā ar vēlākajiem noteikumiem, kas paredzēti [Regulas Nr. 73/2009] 23. panta 1. punktā, lasot kopsakarā ar Komisijas Regulas Nr. 1122/2009 70. panta 4. punktu un 70. panta 8. punkta a) apakšpunktu, atbilde ir tāda pati?

3)   Vai, aprēķinot atbalsta samazinājuma apmēru apstākļos, kad lauksaimnieks neievēro likumā noteiktās pārvaldības prasības un labus lauksaimniecības un vides apstākļus 2007. un 2008. gadā, savukārt neatbilstība vispirms tiek noteikta/konstatēta 2011. gadā, ir piemērojama [Regula Nr. 1782/2003], lasīta kopsakarā ar Komisijas Regulu Nr. 796/2004, vai arī piemērojama ir [Regula Nr. 73/2009], lasīta kopsakarā ar Komisijas Regulu Nr. 1122/2009?”

36.

Rakstveida apsvērumus iesniedza G. Teglgaard un Fløjstrupgård, Austrijas un Dānijas valdības un Eiropas Komisija. Izņemot Austrijas valdību, šīs puses piedalījās tiesas sēdē 2018. gada 15. martā un sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

37.

Uzdodot trešo jautājumu, kuram es pievērsīšos vispirms, iesniedzējtiesa lūdz norādījumus par to, kurš noteikumu kopums būtu jāpiemēro, ja lauksaimnieks nav ievērojis savstarpējās atbilstības prasības 2007. un 2008. gadā un ja neatbilstība tika atklāta 2011. gadā: i) Regula Nr. 1782/2003, lasot kopsakarā ar Komisijas Regulu Nr. 796/2004, vai ii) Regula Nr. 73/2009, lasot kopsakarā ar Komisijas Regulu Nr. 1122/2009.

38.

Ciktāl runa ir par abām Padomes regulām, Regulas Nr. 1782/2003 6. panta sākotnējo redakciju piemēroja no 2005. gada 1. janvāra un 6. panta grozīto redakciju piemēroja no 2008. gada 1. aprīļa ( 16 ). Regula Nr. 1782/2003 tika atcelta ar Regulu Nr. 73/2009, ko piemēroja no 2009. gada 1. janvāra, ciktāl runa ir par attiecīgajiem noteikumiem. Minētās regulas 23. pants pēc būtības atkārto grozīto Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta redakciju.

39.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 2. panta e) punktu un Regulas Nr. 73/2009 2. panta e) punktu (kas ir formulēti gandrīz identiski un kuru sekas ir šādas arī pārējās vienpadsmit oriģinālajās valodu redakcijās), “maksājumi konkrētā kalendārajā gadā” ir “maksājumi, kas piešķirti vai kas jāpiešķir par attiecīgo(-ajiem) gadu(-iem), ieskaitot visus maksājumus par citiem periodiem, kuri sākas tajā(-os) kalendārajā(-os) gadā(-os)”.

40.

Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta trešās daļas grozītajā redakcijā bija paredzēts, ka 2008. gadā kalendārajam gadam jāatbilst laikposmam no 2008. gada 1. aprīļa līdz 31. decembrim, ciktāl tas attiecas uz divām iepriekšējām 6. panta 1. punkta daļām.

41.

Līdz ar to Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta sākotnējā redakcija ir versija, kas ir piemērojama maksājumiem, kuri piešķirti attiecībā uz 2007. kalendāro gadu, ieskaitot maksājumus par citiem periodiem, kas sākas minētajā gadā.

42.

2008. kalendārajā gadā 6. panta 1. punkta sākotnējā redakcija attiecās uz atbalstu, kas piešķirts par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 31. martam, ieskaitot maksājumus par citiem laikposmiem, kuri sākas šajā trīs mēnešu periodā, kas jāinterpretē kā konkrēts periods vai atsevišķs “kalendārais gads” ( 17 ).

43.

Maksājumiem, kas piešķirti par laikposmu no 2008. gada 1. aprīļa līdz 31. decembrim, ieskaitot maksājumus par citiem laikposmiem, kuri sākas šajā deviņu mēnešu periodā, ir piemērojama 6. panta 1. punkta grozītā redakcija.

44.

Runājot par Komisijas regulām: saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 81. pantu šo regulu piemēro “atbalsta pieteikumiem, kas attiecas uz tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kuri sākas no 2005. gada 1. janvāra”. Ar Regulu Nr. 1122/2009 tika atcelta Regula Nr. 796/2004. Regulas Nr. 1122/2009 86. pantā ir teikts:

“1.   Regulu (EK) Nr. 796/2004 atceļ no 2010. gada 1. janvāra.

To tomēr turpina piemērot attiecībā uz atbalsta pieteikumiem, kas attiecas uz tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kuri sākas pirms 2010. gada 1. janvāra.”

45.

Komisijas Regulas Nr. 1122/2009 2. panta 25. punktā “piemaksu periods” bija definēts kā “laikposms, uz kuru attiecas atbalsta pieteikumi neatkarīgi no to iesniegšanas brīža”.

46.

Tādējādi saskaņā ar attiecīgo noteikumu redakciju atbalsta samazinājumus pamatlietās, kas attiecas uz tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kuri sākas pēc 2005. gada 1. janvāra un pirms 2010. gada 1. janvāra, reglamentē Komisijas Regula Nr. 796/2004.

47.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta un Komisijas Regulas Nr. 796/2004, ar ko īsteno šo noteikumu, pareizu interpretāciju. Konkrētāk, tā jautā, vai 6. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka atbalsta samazinājumi, kas tiek piemēroti par savstarpējas atbilstības prasību pārkāpumiem, būtu jāaprēķina, pamatojoties uz kopējo tiešo atbalstu, kas jāmaksā par pārkāpumu izdarīšanas gadu vai par konstatācijas gadu.

48.

Vispirms es aplūkošu Padomes Regulas Nr. 1782/2003 sākotnējo redakciju. Pēc tam es izvērtēšu, vai situācija tika mainīta ar minētās regulas 6. panta 1. punkta grozījumu, kas ieviests ar Regulu Nr. 146/2008, un pēc tam pievērsīšos sīki izstrādātajiem īstenošanas noteikumiem, ko pieņēmusi Komisija (Regula Nr. 796/2004). Minētajā vērtējuma secībā tiek ievērotas hierarhiskās attiecības starp Padomes regulu un Komisijas īstenošanas regulu.

49.

Desmit no vienpadsmit Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta oriģinālvalodu versijām ( 18 ) pirms grozījumu izdarīšanas skaidri norādīja, ka samazinājums, kas jāveic attiecībā uz jebkuru neatbilstību, jāpiemēro pārkāpuma izdarīšanas gadam. Tā, piemēram, angļu valodas versijā bija paredzēts, ka samazinājums jāpiemēro attiecībā uz “the total amount of direct payments to be granted in the calendar year in which the non‑compliance occurs [“to tiešo maksājumu kopējai summai, kas jāpiešķir kalendārajā gadā, kurā notiek neatbilstība”]. Dāņu, holandiešu, somu, grieķu, itāļu, portugāļu, spāņu un zviedru valodas versijas nepārprotami nodrošina tādu pašu rezultātu ( 19 ), kas – lai gan ne tik skaidri – izriet arī no vācu valodas versijas (atbilstoši loģikai “betreffenden Kalenderjahr” attiecas uz laiku, kad konkrēta darbība vai bezdarbība izraisa attiecīgo neatbilstību) ( 20 ).

50.

Tikai vienā valodā (franču) 6. panta 1. punkta versija ietvēra pretēju norādi, ka samazinājums jāpiemēro konstatācijas gadam ( 21 ).

51.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai formulējums, kas izmantots ES tiesību normas vienā valodas versijā, nevar būt vienīgais šīs normas interpretācijas pamats, kā arī tam šajā ziņā nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar citām valodu versijām, jo šāda pieeja nebūtu saderīga ar Eiropas Savienības vienveidīgas piemērošanas prasību ( 22 ).

52.

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka franču valodas versija neatbilst visām pārējām oriģinālvalodu versijām. Šā iemesla dēļ to nevar izmantot (kā Komisija, šķiet, ierosināja tiesas sēdē) kā vienīgo pamatu 6. panta 1. punkta interpretācijai. Tomēr, pieņemot, ka franču teksts nav vienkārši tulkošanas kļūda, šī atšķirīgā teksta esamība nozīmē to, ka tīri burtiska šīs normas interpretācija, pamatojoties uz pārējām desmit valodu versijām, pati par sevi nevar būt galīga. Gadījumā, ja Savienības tiesību teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst ( 23 ). Pienācīga uzmanība jāpievērš arī jebkādiem interpretācijas ierobežojumiem, ko nosaka nepieciešamība ievērot ES tiesību vispārējos principus, it īpaši vienlīdzības principu un samērīguma principu ( 24 ). Šos svarīgos ierobežojumus es apsvēršu vēlāk šajos secinājumos ( 25 ).

53.

Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 2. apsvērumā ir noteikts, ka “pilna tiešā atbalsta samaksa jāsaista ar atbilstību noteikumiem, kuri attiecas uz lauksaimniecības zemi, lauksaimniecisko ražošanu un darbību”, un ka “dalībvalstīm tiešais atbalsts pilnībā vai daļēji jāatceļ, pamatojoties uz proporcionāliem, objektīviem un progresīviem kritērijiem”, ja minētie standarti netiek ievēroti. Pašā 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka, lai piemērotu samazinājumu, neatbilstībai jābūt tādai, “kuru var tieši attiecināt uz atsevišķu lauksaimnieku”.

54.

Tādējādi sākotnēji pieņemto Regulas Nr. 1782/2003 attiecīgo noteikumu mērķis bija izveidot normu kopumu, kas paredzētu tiešu saikni starp neatbilstību un maksājamā atbalsta samazinājumu ( 26 ).

55.

Vai vispiemērotākais solis šī mērķa sasniegšanai būtu aprēķināt sodu par neatbilstību, pamatojoties uz atbalstu, kas jāmaksā pārkāpuma izdarīšanas gadā vai konstatācijas gadā?

56.

Noteiktu procentuālu samazinājumu izmantošana uztur paredzēto tiešo saikni ar pārkāpumu, par kuru tiek uzliktas sankcijas, tikai tad, ja minētos procentu samazinājumus aprēķina, pamatojoties uz atbalsta maksājumu, kas pretējā gadījumā būtu maksājams par gadu, kurā pārkāpums noticis. Ja procentuālo samazinājumu tomēr piemēro konstatācijas gadam un šis gads atšķiras no pārkāpuma izdarīšanas gada, sankcija, kura ir noteikta (piemēram) kā atbalsta samazinājums par 3 %, paliks tāda pati tikai gadījumā, ja atbalsta maksājums par konstatācijas gadu nejauši ir identisks atbalsta maksājumam, kas bija paredzēts par pārkāpuma izdarīšanas gadu. Šādu sankciju nevar ticami aprakstīt kā tādu, kas aprēķināta, “pamatojoties uz proporcionāliem, objektīviem un progresīviem kritērijiem” ( 27 ).

57.

Aplūkojot noteikumu mērķi plašāk: savstarpējās atbilstības prasību un neatbilstības gadījumā piemēroto sankciju mērķis ir piespiest lauksaimniekus, kuri saņem atbalstu saskaņā ar tiešo maksājumu atbalsta shēmām, gadu no gada ievērot spēkā esošos tiesību aktus, kas attiecas uz lauksaimniecības zemi, ražošanu un darbību ( 28 ). Manuprāt, šo mērķi vislabāk var sasniegt, tieši un skaidri saistot sankciju ar pārkāpuma gadu.

58.

Šeit ir svarīgi saprast, ka konstatācijas gads savā ziņā tiek noteikts nejauši. Es piekrītu, ka gadījumos, kad ir notikušas pārbaudes uz vietas, pārkāpumi patiešām nereti tiek atklāti tajā pašā gadā, kad ir ticis izdarīts pārkāpums. Ja tas tā ir, protams, procentu samazinājuma aprēķināšanas rezultāts būs pilnīgi tāds pats, neatkarīgi no tā, vai aprēķins ir balstīts uz tiešo atbalstu, kas maksājams pārkāpuma izdarīšanas gadā vai konstatācijas gadā. Abi ir identiski. Tomēr, ja pārkāpums atklājies citas pārbaudes rezultātā (kā tas ir lietās, kas ir šī lūguma pamatā), konstatācijas gads ir gads, kurā kompetentās iestādes atklāj, ka ir noticis pārkāpums. Šķiet, ka nav loģiska pamata apgalvot, ka X % samazinājums tiešajam atbalstam, kas citādi būtu maksājams nākamajā gadā, kuram nav tiešas saistības ar pārkāpuma izdarīšanas gadu, saglabā “proporcionālu, objektīvu un progresīvu” saikni starp pārkāpumu un sankciju.

59.

Komisija centās norādīt, ka, par pamatu izmantojot pārkāpuma izdarīšanas gadu, var rasties sarežģījumi, ja konstatācijas gads seko pārkāpuma izdarīšanas gadam un atbalsta maksājums jau ir veikts.

60.

Šajā gadījumā ir svarīgi nošķirt samazinājuma aprēķināšanu no tā attiecināšanas uz atbalsta maksājumu, kas citādi tiktu piešķirts lauksaimniekam. Vēsturiskie dati par veiktajiem maksājumiem lauku saimniecībām glabājas kompetentajās valsts iestādēs – mūsdienās parasti datorizētās sistēmās. Kā Komisija atzina tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, tādēļ ir pilnīgi iespējams veikt samazinājuma aprēķinu, pamatojoties uz vēsturisko prasību par tiešo atbalstu pārkāpuma izdarīšanas gadā; un pēc tam attiecināt šo samazinājumu uz nākamo pieprasīto atbalstu. Pietiek ar vienkāršu piemēru, lai ilustrētu šo apgalvojumu un uzsvērtu vēlamību izmantot šo procesu.

61.

Pieņemsim, ka pirmajā gadā lauksaimnieks A piesakās un attiecīgi saņem tiešo atbalstu 10000 EUR apmērā. Otrajā gadā viņš paplašina savu saimniecību un līdz ar to piesakās un saņem tiešo atbalstu 20000 EUR apmērā. Pēc tam trešajā gadā tiek konstatēts, ka viņš nolaidības dēļ pirmajā gadā faktiski ir pārkāpis savstarpējās atbilstības prasības. Pārkāpuma konstatēšanas brīdī lauksaimniekam A ir neizskatīts pieteikums (par tiešo atbalstu trešajā gadā) – šoreiz par 30000 EUR, jo viņa saimniecības izmērs atkal ir paplašināts.

62.

Komisijas sīki izstrādātie īstenošanas noteikumi paredz 3 % samazinājumu piešķiramajam atbalstam kā sodu par savstarpējās atbilstības pienākumu pārkāpumu nolaidības rezultātā (Komisijas Regulas Nr. 796/2004 66. pants). Acīmredzami, ka šo sankciju nevar pieskaitīt tiešajam atbalstam pirmajā gadā, jo lauksaimnieks šo atbalstu jau ir saņēmis. Tomēr nekas neliedz sankciju summu aprēķināt, atsaucoties uz tiešo atbalstu, kas bija jāmaksā pirmajā gadā (rezultātā iegūstot sankcijas 300 EUR apmērā, tas ir, 3 % no 10000 EUR), un pēc tam pieskaitīt to tiešajam atbalstam, ko lauksaimnieks vēl saņems trešajā gadā. Tādējādi trešajā gadā lauksaimnieks A saņems 30000 EUR mīnus 300 EUR, t.i., 29700 EUR.

63.

Ar šādu procesu lauksaimnieka A nolaidīgā rīcība pirmajā gadā tiek pareizi sodīta, piemērojot 3 % samazinājumu. Ja sods tiek gan aprēķināts, gan pieskaitīts, pamatojoties uz tiešo atbalstu, kas jāmaksā trešajā gadā, tad rezultātā ir jāpiemēro sods (kas aprēķināts kā 3 % no 30000 EUR, kas ir 900 EUR), kas neatbilst 3 % no tiešā atbalsta, kas jāmaksā tajā gadā, kad nolaidības rezultātā tika pieļauts savstarpējās atbilstības prasību pārkāpums. Tā vietā šī nolaidīgā rīcība tiek sodīta ar likmi 9 % apmērā.

64.

Tāpēc es uzskatu, ka sākotnēji pieņemtā Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta redakcija ir jāinterpretē tā, ka atbalsta samazinājumi par savstarpējās atbilstības prasību neievērošanu būtu jāaprēķina, pamatojoties uz tiešo atbalstu, kas maksājams par kalendāro gadu, kad tika pieļauta neatbilstība.

65.

Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkts tika grozīts ar Regulu Nr. 146/2008, un šie grozījumi stājās spēkā 2008. gada 1. aprīlī. Pēc grozījumiem angļu valodas versija bija formulēta šādi:

“Where the statutory management requirements or good agricultural and environmental conditions are not complied with at any time in a given calendar year (hereinafter “the calendar year concerned”), and the non‑compliance in question is the result of an act or omission directly attributable to the farmer who submitted the aid application in the calendar year concerned, the total amount of direct payments to be granted [..] to that farmer, shall be reduced or cancelled [..]

[Ja konkrētā kalendārā gadā (turpmāk – “attiecīgais kalendāra gads”) kādu laiku nav ievērotas tiesību aktos paredzētās apsaimniekošanas prasības vai labas lauksaimniecības un vides apstākļi un minētās prasības nav ievērotas attiecīgajā kalendāra gadā atbalsta lūgumu iesniegušā lauksaimnieka tiešas darbības vai bezdarbības dēļ, tiešo maksājumu kopsummu, ko piešķir minētajam lauksaimniekam [..], samazina vai maksājumu atceļ [..]”]

66.

Nevienā no 11 sākotnējo valodu versiju, kuras esmu analizējusi, grozītajā redakcijā nav skaidri norādīts konstatācijas gads, un šķiet, ka ir atrisinātas pirms grozījumiem pastāvošās valodu neatbilstības starp franču valodas tekstu un tekstu pārējās 10 oriģinālvalodu versijās.

67.

Regulas Nr. 146/2008 (vai arī Regulas Nr. 73/2009, kas vēlāk aizstāja un atcēla grozīto Regulu Nr. 1782/2003) preambulas apsvērumos nav norādes, ka būtu paredzētas jebkādas izmaiņas attiecībā uz samazinājumu aprēķināšanu, kas jāpiemēro tiešā atbalsta maksājumiem, nosakot sodu par savstarpējas atbilstības prasību pārkāpumiem.

68.

Komisija atzīmē šo faktu ( 29 ) un skaidri apgalvo, ka Regulas Nr. 1782/2003 6. pantam būtu jābūt tādai pašai nozīmei pirms un pēc tā grozīšanas ar Regulu Nr. 146/2008.

69.

Es piekrītu apgalvojumam, ka sākotnējai un grozītajai redakcijai ir tāda pati nozīme. Manuprāt, vienkāršs grozītā teksta lasījums arī norāda uz tiešu saikni, kurai ir jāpastāv starp neatbilstību un izrietošo sankciju. Kā Austrijas valdība pamatoti ir uzsvērusi savos rakstveida apsvērumos par pirmo prejudiciālo jautājumu, šo tiešo saikni var nodrošināt tikai, aprēķinot samazinājuma procentu likmi, kas piemērojama tiešajam atbalstam, ko pārkāpumu izdarījušais lauksaimnieks citādi saņemtu, atsaucoties uz atbalstu, kas pienākas pārkāpuma izdarīšanas gadā. Ne teksts, ne teleoloģija nenorāda uz Komisijas atbalstīto alternatīvo interpretāciju.

70.

Tādēļ es secinu, ka 6. panta 1. punkta grozītā redakcija, tāpat kā sākotnējā redakcija, būtu jāsaprot kā prasība samazināt tiešo atbalstu, lai sodītu par savstarpējas atbilstības prasību pārkāpšanu, kas jāaprēķina, pamatojoties uz pārkāpuma gadā maksājamo tiešā atbalsta kopsummu.

71.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad es pārbaudīšu Komisijas īstenošanas regulas attiecīgos noteikumus.

72.

Komisijas Regulas Nr. 796/2004 66. pantā visās vienpadsmit oriģinālvalodu versijās ir noteikts, ka tiešo maksājumu samazinājums par savstarpējās atbilstības prasību neievērošanu nolaidības rezultātā būtu jāpiemēro attiecībā uz neatbilstības konstatācijas gadu.

73.

Pamatojoties uz šo redakciju, Komisija aicina Tiesu interpretēt Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punktu, ņemot vērā formulējumu, kuru tā ir izvēlējusies Komisijas īstenošanas regulā, un tās nodomu, izvēloties šo formulējumu.

74.

Tiesa tomēr konsekventi ir lēmusi, ka īstenošanas regula (terciārie tiesību akti), kas pieņemta, pamatojoties uz Padomes regulā (sekundārie tiesību akti) iekļautu pilnvarojuma noteikumu, nedrīkst atkāpties no šīs Padomes regulas noteikumiem, kurai tā ir pakārtota ( 30 ). Attiecīgās Komisijas Regulas Nr. 796/2004 daļas tika pieņemtas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1782/2003 7. un 144. pantu. Tāpēc Komisijai bija saistoši Regulas Nr. 1782/2003 noteikumi – it īpaši tās 6. panta 1. punktā noteiktais princips – ieviešot sīki izstrādātus noteikumus šī principa īstenošanai. Tā nevarēja likumīgi paredzēt noteikumus, kas ir pretrunā Regulai Nr. 1782/2003. Tai piešķirtās vires (deleģētās pilnvaras) pieņemt terciāro regulu ierobežoja (hierarhijā augstāk esošo) sekundāro tiesību aktu noteikumi, ko pieņēmusi Padome.

75.

Jau norādīju, ka, manuprāt, Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punktā pārkāpuma gads ir noteikts kā gads, kas jāizmanto, lai aprēķinātu tiešā atbalsta procentuālo samazinājumu, nosakot sodu par šo pārkāpumu. Lasot saprātīgi, Komisijas Regulas Nr. 796/2004 66. panta 1. punkta nozīme pilnībā atbilst šai prasībai.

76.

Iepriekš 60. punktā es jau pievērsu uzmanību izšķirošajai atšķirībai starp aprēķināšanu un attiecināšanu. 66. panta 1. punktā teikts, ka “samazinājumu piemēro [..] tiešo maksājumu kopsummai, kas piešķirta vai jāpiešķir attiecīgajam lauksaimniekam, ievērojot atbalsta pieteikumus, ko viņš iesniedzis vai vēl iesniegs [kalendārajā] gadā, kurā konstatēta minētā neatbilstība” (mans izcēlums). Komisija lūdz Tiesu lasīt vārdu “piemēro” [“applied”] gan kā “aprēķina” [“computed”], gan “attiecina” [“imputed”]. Tomēr, cik man zināms, nav lingvistiska iemesla, kas liktu to lasīt šādi. “Piemēro” [“applied”] ir diezgan abstrakts un vispārējs vārds. To var (es pilnībā tam piekrītu) saprast kā “aprēķina” [“computed”] (sinonīms izteicienam “aprēķina, pamatojoties uz” [“calculated on the basis of”]); un ir skaidrs, ka Komisija to izprot šādi. Tomēr “piemēro” [“applied”] vienlīdz labi var nozīmēt vienkārši “attiecināt” [“imputed to”] (pēc tam, kad ir “aprēķināts” [“computed”] vai “aprēķināts” [“calculated”], pamatojoties uz citu principu). Manuprāt, nav pamatota iemesla apgalvot, ka “piemēro” obligāti nozīmē gan“aprēķina” [“computed”], gan“attiecina” [“imputed”], ja tas ir pretrunā mērķim, kuru būtu jāsasniedz ar šo pasākumu (kā tas būtu, ja šī kombinētā interpretācija šeit tiktu pieņemta).

77.

Ir taisnība, ka 66. panta 1. punkta pirmās daļas noslēguma vārdi attiecas uz “3 % no kopējās summas”, kas, šķiet, attiecas uz maksājamo summu kalendārajā gadā, kurā veikta konstatācija. Man šķiet, ka – ņemot vērā to interpretāciju, kuru es uzskatu par (hierarhijā augstāk esošās) Padomes regulas pareizo interpretāciju, – vārdi, kurus esmu izcēlusi kursīvā, noteikti nedrīkst tikt ņemti vērā.

78.

Tā kā, atbildot uz Tiesas jautājumiem tiesas sēdē, Komisija stingri turējās pie savas izvēlētās tiesību aktu interpretācijas, man ir rūpīgi jāizvērtē papildu pamatojumi, kurus tā sniedza, lai pamatotu savu interpretāciju.

79.

Komisija apgalvo, pirmkārt, ka savstarpējās atbilstības pārbaudes uz vietas ir obligātas, bet administratīvā pārbaude (kas piemērota lietās, kuras ir šī lūguma pamatā) nav obligāta ( 31 ). Šī iemesla dēļ pārkāpuma izdarīšanas gads un konstatācijas gads parasti ir vienādi.

80.

Dānijas valdība nepiekrīt Komisijai attiecībā uz faktiem un ir iesniegusi materiālus, kas liecina, ka šie divi gadi ne vienmēr ir vienādi.

81.

Ir pašsaprotams, ka gadījumā, ja pārkāpuma izdarīšanas gads un konstatācijas gads ir vienādi, nav nozīmes tam, kuru no tiem izmanto par pamatu, lai aprēķinātu atbalsta maksājuma procentuālo samazinājumu, nosakot sodu par savstarpējās atbilstības saistību pārkāpumu. Tomēr, ja šie divi gadi nav vienādi, aprēķina gada izvēle var būt ļoti svarīga ( 32 ). Tātad Komisijas arguments nesniedz atbildi uz jautājumu.

82.

Otrkārt, Komisija atsaucas uz administratīvo ērtību. Labvēlīgi formulējot, tās arguments ir tāds, ka ir vieglāk izmantot to pašu gadu kā pamatu veicamā atskaitījuma aprēķināšanai un ka šim gadam ir jābūt tam laikposmam, uz kuru šis atskaitījums būtu jāattiecina.

83.

Tomēr, uzklausījusi Tiesas jautājumus tiesas sēdē, Komisija piekrita, ka dalībvalstu kompetentās iestādes, iespējams, datorizētā veidā glabā vēsturiskus datus par atbalsta maksājumiem un ka nebūtu pārāk grūti aprēķināt atskaitījumu, balstoties uz pārkāpuma izdarīšanas gadu, un pēc tam attiecināt to uz konstatācijas gadu. Komisija arī piekrita, ka gadījumā, ja nav iesniegts pieteikums atbalsta saņemšanai konstatācijas gadā (piemēram, tāpēc, ka persona, kas ir atbildīga par pārkāpumu, kopš tā laika ir pārtraukusi lauksaimniecības darbību), atskaitījumu varētu būt iespējams aprēķināt, balstoties uz pārkāpuma izdarīšanas gadu, un pēc tam mēģināt atgūt minētajā gadā pārmaksāto atbalstu kā parādu no kompetentajām iestādēm. Manuprāt, tas atspēko Komisijas argumentu par administratīvo ērtību.

84.

Treškārt, Komisija balstījās uz nodomu, kurš tai bija, formulējot īstenošanas regulu, kā vadlīnijām par to, kā būtu jāinterpretē Regula Nr. 1782/2003. Šo pamatojumu esmu jau apspriedusi un noraidījusi ( 33 ).

85.

Es secinu, ka šie argumenti nesniedz pārliecinošu iemeslu citam viedoklim par to, kā būtu jāinterpretē Padomes regula (un līdz ar to, ja nepieciešams, Komisijas īstenošanas regula).

86.

Turklāt pastāv lielāks un būtiskāks iebildums pret Komisijas izvirzīto nostāju.

87.

LESD 40. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija “nepieļauj ražotāju un patērētāju diskrimināciju Kopienā”. Šis formulējums skaidri aizliedz diskrimināciju starp viena un tā paša produkta ražotājiem. Tomēr tas tikpat skaidri neattiecas uz lauksaimniekiem izmaksāto atbalstu samazināšanu saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003. Taču Līgumā noteiktais diskriminācijas aizliegums ir tikai īpašs vispārējā vienlīdzības principa (jeb vienlīdzīgas attieksmes principa), kas ir viens no ES tiesību pamatprincipiem, formulējums. Minētais princips paredz, ka salīdzināmas situācijas nevar vērtēt atšķirīgi, ja vien šī atšķirība nav objektīvi pamatota ( 34 ).

88.

Vai Regulas Nr. 1782/2003 interpretācija, kuru Komisija ir izvirzījusi savā Regulā Nr. 796/2004 un rakstiskajās norādēs, ko tā sniedza AgriFish Agency savā 2013. gada 7. februāra vēstulē, un atbilstoši kurai atbalsta samazinājumi ir jāaprēķina, pamatojoties uz atbalsta summām konstatēšanas gadā, ir saderīga ar vienlīdzības principu?

89.

Manuprāt, atbilde ir skaidrs “nē”. Ilustrēšu to ar šādu piemēru.

90.

Pieņemsim, ka lauksaimnieki A, B un C darbojas identiskās lauku saimniecībās un katram no tiem pirmajā gadā ir tiesības saņemt tiešo atbalstu 10000 EUR apmērā. Katrs no tiem pirmajā gadā pieļauj tieši to pašu savstarpējās atbilstības pārkāpumu, taču pārkāpums šajā gadā netiek atklāts.

91.

Otrajā gadā lauksaimnieks A pārtrauc lauksaimniecības darbību un nodod savu saimniecību citam lauksaimniekam. Lauksaimnieks B turpina darboties tajā pašā lauksaimniecībā un pieprasa tādu pašu tiešā atbalsta summu (10000 EUR). Lauksaimnieks C nolemj paplašināt savas saimniecības izmēru un attiecīgi sāk pieprasīt lielāku tiešo atbalstu.

92.

Trešajā gadā tiek atklāti pārkāpumi. Kompetentās valsts iestādes veic pienācīgus neatbilstību “konstatējumus” un pieņem lēmumus samazināt tiešo atbalstu katram lauksaimniekam par 3 %, aprēķinot samazinājumu, kā Komisija uzstāj, pamatojoties uz katram lauksaimniekam pienākošos atbalsta kopējo summu trešajā gadā.

93.

Tā rezultātā lauksaimniekam A (kurš nepieprasa tiešo atbalstu trešajā gadā, jo vairs nenodarbojas ar lauksaimniecību) ir piemērojams tiešo maksājumu samazinājums: 3 % x nulle. Viņš izvairās no soda. Lauksaimniekam B, kurš joprojām apstrādā to pašu lauksaimniecības platību kā pirmajā gadā un par trešo gadu ir tiesīgs saņemt tiešos maksājumus 10000 EUR apmērā, ir piemērojams tiešo maksājumu samazinājums 3 % x 10000 EUR jeb 300 EUR. Viņam uzliktais sods nejauši ir tāds pats, kā tas būtu bijis, ja pārkāpuma gads būtu izmantots par 3 % atbalsta samazinājuma aprēķināšanas gadu. (Es teicu “nejauši”, jo vienkārši ir gadījies, ka viņa lauku saimniecības izmērs un tiesības uz tiešo atbalstu trešajā gadā ir tādas pašas kā pirmajā gadā). Lauksaimnieks C ir ievērojami paplašinājis savu saimniecību un trešajā gadā ir tiesīgs saņemt tiešos maksājumus 100000 EUR apmērā. Tā rezultātā viņam piemērotais sods par pirmajā gadā pieļauto neatbilstību ir 3000 EUR liels samazinājums, ko piemēro viņa tiešajiem maksājumiem par trešo gadu.

94.

Var secināt, ka Komisijas metodoloģijas piemērošanas rezultātā trīs lauksaimniekiem A, B un C tiek piemērotas ievērojami atšķirīgas sankcijas (attiecīgi 0 EUR, 300 EUR un 3000 EUR) attiecībā uz tieši tādu pašu savstarpējās atbilstības prasību pārkāpumu pirmajā gadā. Komisija nav izvirzījusi nekādus iemeslus, kas būtu saderīgi ar tiesību aktu mērķiem, kuri varētu pamatot šādu rezultātu. Drīzāk vienāda rīcība tiek sodīta ļoti atšķirīgi tādu iemeslu dēļ, kuriem nav nekāda sakara ar faktisko neatbilstību un kuri ir vienlīdz nepiederīgi attiecīgo tiesību aktu izpildes nolūkos.

95.

Apzinoties minētās grūtības, Komisija, lai atrisinātu radušos netaisnību, atsaucas uz samērīguma principu. Tāpēc es tagad izpētīšu tās izvirzīto argumentu uz šī principa pamata.

96.

Pasākumiem, kas tiek īstenoti, izmantojot ES tiesību aktu noteikumus, ir jābūt piemērotiem noteikto mērķu sasniegšanai, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai tos sasniegtu ( 35 ). Kā redzams manis tikko sniegtajos piemēros, sankcijas procentuālā samazinājuma aprēķināšana, pamatojoties uz tiešo atbalstu, kas maksājams konstatācijas gadā, neatbilst šai prasībai. Tā nav “piemērota” Komisijas Regulā Nr. 796/2004 “noteikto mērķu sasniegšanai”. Ar to netiek piemērotas sankcijas par neatbilstību, ja lauksaimnieks nākamajā gadā nav pieprasījis atbalstu saskaņā ar tiešo maksājumu shēmu (manā piemērā – lauksaimnieks A). Un pretēji, dažiem neatbilstības gadījumiem tā piemēro smagākas sankcijas nekā vajadzīgs (un, šķiet, smagākas nekā paredzēts) (manā piemērā – lauksaimnieks C). Tikai tad, ja pārkāpuma izdarīšanas gads un konstatācijas gads sakrīt, šī metode saglabā vēlamo tiešo saikni starp savstarpējās atbilstības noteikumu pārkāpumu un sankcijām, kas piemērotas par šo pārkāpumu.

97.

Rakstveida apsvērumos Komisija piekrīt, ka šādos apstākļos samērīguma princips var tikt pārkāpts. Kā risinājumu tā iesaka šajos ierobežotajos gadījumos kā aprēķina pamatu izmantot tiešos maksājumus par neatbilstības gadu. Tātad, kā es to saprotu, Komisija apgalvo, ka pareizi būtu sankciju aprēķināšanai izmantot konstatācijas gadu; bet, ja šis vispārīgais noteikums rada acīmredzami nepareizu rezultātu, situācijas labošanai var piemērot samērīguma principu.

98.

Tiesas sēdē tika uzdots jautājums, bet Komisija nevarēja minēt nevienu Tiesas judikatūrā minēto gadījumu, kur Tiesa būtu apstiprinājusi šāda veida samērīguma principa izmantošanu, lai labotu strukturālu defektu, kas radies, izvēloties konkrētu metodoloģiju. Es arī neesmu informēta par nevienu gadījumu, kas atbalstītu šo jauno priekšlikumu.

99.

Tiesas sēdes laikā Dānijas valdība, manuprāt, pareizi uzsvēra, ka sankcijas aprēķināšanas metodoloģijai vispirms ir jāatbilst diviem kritērijiem. Tai jābūt skaidrai, lai kompetentās valsts iestādes to varētu viegli piemērot ļoti lielam daudzumam atsevišķu lietu, un tai ir jānodrošina juridiskā noteiktība gan individuālajiem lauksaimniekiem, gan valsts pārvaldes iestādēm. Ir grūti iedomāties kārtību, kas būtu nelabvēlīgāka šo divu mērķu sasniegšanai nekā tā, kurā, ja rezultāts, kas rodas, izmantojot standarta metodoloģiju, ir “pietiekami” nepieņemams (lai ko tieši tas nozīmētu), viss aprēķina pamats tiek mainīts pēc aizņemto iestāžu, kuras administrē šo shēmu, ieskatiem.

100.

Visbeidzot man ir jāmin Komisijas arguments, saskaņā ar kuru nebūtu nepieciešams izmantot samērīguma principu kā koriģējošu līdzekli noteikumu tīšas neievērošanas gadījumā, jo “fraus omnia corrumpit”. Tomēr ES likumdevējs ir noteicis īpašus noteikumus par atšķirīgu (augstāku) procentuālo daļu, kas jāpiemēro sankciju gadījumos par tīšu neievērošanu, nekā attiecībā uz neievērošanu nolaidības rezultātā ( 36 ). Ņemot to vērā, es uzskatu, ka Komisijas arguments ir grūti saprotams un jebkurā gadījumā nav pārliecinošs.

101.

Tādēļ es stingri iesaku Tiesai neizmantot šo – manuprāt, apšaubāmo – samērīguma principa metodi, lai risinātu sarežģījumus, kas skaidri izriet no Komisijas izvēlētās metodoloģijas, bet drīzāk atbalstīt tādu Regulas Nr. 1782/2003 un Komisijas Regulas Nr. 796/2004 interpretāciju, kas vispirms nepieļauj šo sarežģījumu rašanos.

102.

Tādēļ es secinu, ka Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkts gan tā sākotnējā redakcijā, gan ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 146/2008, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiešā atbalsta maksājumu procentuālais samazinājums, nosakot sankcijas par savstarpējas atbilstības prasību pārkāpumiem, būtu jāaprēķina, pamatojoties uz tiešo atbalstu, kas maksājams par to kalendāro gadu, kurā notika neatbilstība. Komisijas Regulas Nr. 796/2004 66. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka samazinājums tiešā atbalsta maksājumiem, nosakot sankcijas par savstarpējās atbilstības prasību pārkāpumiem, būtu jāaprēķina, pamatojoties uz pārkāpuma izdarīšanas gadu, un pēc tam tas būtu jāattiecina uz atbalstu – t.i., jāpiemēro atbalstam –, kas maksājams konstatācijas gadā.

103.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai Tiesas sniegtā atbilde uz pirmo jautājumu būtu attiecināma arī uz Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punktu un Komisijas Regulas Nr. 1122/2009 70. panta 4. punktu un 70. panta 8. punkta a) apakšpunktu. Es drīz pievērsīšos šim jautājumam.

104.

Regulas Nr. 73/2009 23. pantā gandrīz burtiski ir pārņemts Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta teksts ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 146/2008. Regulas Nr. 73/2009 preambulas izpēte neliecina par likumdevēja nodomu mainīt principu, kas ietverts Regulas Nr. 1782/2003 6. pantā, aizstājot to ar Regulas Nr. 73/2009 23. pantu.

105.

Tādēļ iepriekš minētā izpēte attiecībā uz Regulas Nr. 1782/2003 6. pantu gan tā sākotnējā, gan grozītajā redakcijā attiecas arī uz Regulas Nr. 73/2009 23. pantu.

106.

Komisijas Regulas Nr. 1122/2009 70. panta “Vispārējie principi un definīcija” 4. punktā bija noteikts, ka “neatbilstības uzskata par “konstatētām”, ja tās ir noteiktas jebkāda veida pārbaudēs, kas veiktas saskaņā ar šo regulu, vai pēc tam, kad minētās neatbilstības darītas zināmas kompetentajai kontroles iestādei vai attiecīgā gadījumā maksājumu aģentūrai jebkādā citā veidā”, un 8. punktā bija noteikts, ka “samazinājuma procentuālo daļu piemēro kopējai summai, ko veido [..] tiešo maksājumu kopsumma, kas ir piešķirti vai piešķirami attiecīgajam lauksaimniekam, ņemot vērā atbalsta pieteikumu, ko viņš iesniedzis vai iesniegs neatbilstības konstatācijas kalendārajā gadā [..]”.

107.

Šo iemeslu dēļ, kas izklāstīti iepriekš 74.–101. punktā, saistībā ar atbilstošo Regulas Nr. 796/2004 66. panta 1. punkta noteikumu, lai izpildītu Regulas Nr. 73/2009 23. pantā noteikto principu, Komisijas Regulas Nr. 1122/2009 70. pants būtu interpretējams tādējādi, ka tiešā atbalsta maksājumu samazinājums, nosakot sankcijas par savstarpējas atbilstības prasību neievērošanu, ir jāaprēķina, pamatojoties uz pārkāpuma izdarīšanas gadu, un pēc tam jāattiecina uz atbalstu – t.i., jāpiemēro atbalstam –, kas maksājams konstatācijas gadā.

108.

Līdz ar to atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka Regulas Nr. 73/2009 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiešā atbalsta maksājumu procentuālais samazinājums attiecībā uz savstarpējas atbilstības prasību pārkāpumiem būtu jāaprēķina, pamatojoties uz tiešo atbalstu, kas ir maksājams par kalendāro gadu, kurā notika neatbilstība. Komisijas Regulas Nr. 1122/2009 70. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tiešā atbalsta maksājumu procentuālais samazinājums, nosakot sankcijas par savstarpējas atbilstības prasību neievērošanu nolaidības rezultātā, ir jāaprēķina, pamatojoties uz pārkāpuma izdarīšanas gadu, un pēc tam jāattiecina uz – t.i., jāpiemēro – atbalsta maksājumiem, kas maksājami konstatācijas gadā.

109.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa, Dānija) uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:

Trešais jautājums:

Padomes Regulas (EK) Nr. 1782/2003 (2003. gada 29. septembris), ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un ar ko izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, 6. panta 1. punkta sākotnējā redakcija attiecas uz maksājumiem, kas piešķirti par 2007. kalendāro gadu, ieskaitot maksājumus par citiem periodiem, kuri sākas šajā gadā.

Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta sākotnējā redakcija attiecas uz maksājumiem, kas piešķirti par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 31. martam, ieskaitot maksājumus par citiem periodiem, kuri sākas šajā trīs mēnešu periodā.

Uz maksājumiem, kas piešķirti par laikposmu no 2008. gada 1. aprīļa līdz 31. decembrim, ieskaitot maksājumus par citiem periodiem, kuri sākas šajā deviņu mēnešu periodā, attiecas Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkts, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 146/2008 (2008. gada 14. februāris).

Pamatojoties uz 86. pantu Komisijas Regulā (EK) Nr. 1122/2009 (2009. gada 30. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 attiecībā uz savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu saskaņā ar minētajā regulā paredzētajām tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem, atbalsta pieteikumiem par tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kas sākas pirms 2010. gada 1. janvāra, ir piemērojama Komisijas Regula (EK) Nr. 796/2004 (2004. gada 21. aprīlis).

Pirmais jautājums:

Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkts gan tā sākotnējā redakcijā, gan ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 146/2008, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiešā atbalsta maksājumu procentuālais samazinājums, nosakot sankcijas par savstarpējas atbilstības prasību pārkāpumiem, būtu jāaprēķina, pamatojoties uz tiešo atbalstu, kas maksājams par to kalendāro gadu, kurā notika neatbilstība. Komisijas Regulas Nr. 796/2004 66. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka samazinājums tiešā atbalsta maksājumiem, nosakot sankcijas par savstarpējās atbilstības prasību pārkāpumiem, būtu jāaprēķina, pamatojoties uz pārkāpuma izdarīšanas gadu, un pēc tam tas būtu jāattiecina uz atbalstu – t.i., jāpiemēro atbalstam –, kas maksājams konstatācijas gadā.

Otrais jautājums:

Padomes Regulas (EK) Nr. 73/2009 (2009. gada 19. janvāris), ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003, 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiešā atbalsta maksājumu samazinājums attiecībā uz savstarpējās atbilstības prasību pārkāpumiem būtu jāaprēķina, pamatojoties uz tiešo atbalstu, kas ir maksājams par kalendāro gadu, kurā notika neatbilstība. Komisijas Regulas Nr. 1122/2009 70. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tiešā atbalsta maksājumu procentuālais samazinājums, nosakot sankcijas par savstarpējas atbilstības prasību neievērošanu, ir jāaprēķina, pamatojoties uz pārkāpuma izdarīšanas gadu, un pēc tam jāattiecina uz atbalstu – t.i., jāpiemēro atbalstam –, kas maksājams konstatācijas gadā.