EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62017CC0123

Ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumi, 2018. gada 19. aprīlis.
Nefiye Yön pret Landeshauptstadt Stuttgart.
Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – EKK un Turcijas asociācija – Lēmums Nr. 2/76 – 7. pants – “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula – Turcijas darba ņēmēja ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības – Pienākums iegūt vīzu, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā.
Lieta C-123/17.

Digital reports (Court Reports - general)

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2018:267

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 19. aprīlī ( 1 )

Lieta C‑123/17

Nefiye Yön

pret

Landeshauptstadt Stuttgart,

piedaloties

Vertreter des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht

(Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – EEK un Turcijas asociācijas līgums – Lēmums Nr. 2/76 – 7. pants – “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula – Jauni ierobežojumi pieejas darbam nosacījumos – Ģimenes atkalapvienošanās – Papildu protokols – 59. pants – Pamatojums – Primāri vispārējo interešu apsvērumi

1. 

Vai divpusējas vienošanās starp Eiropas Savienību un Turciju nepieļauj Vācijā 1980. gada oktobrī ieviestās ierobežojošākās imigrācijas prasības Turcijas pilsoņiem, kas kavē ģimenes atkalapvienošanos starp Turcijas darba ņēmēju, kurš ilgstoši dzīvo šajā dalībvalstī, un viņa laulāto no Turcijas? Šajā Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa, Vācija) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir vaicāts par Lēmuma Nr. 2/76 ( 2 ), ar kuru īsteno EEK un Turcijas Asociācijas līguma 12. pantu (turpmāk tekstā – “Asociācijas līgums”) ( 3 ), 7. pantā noteiktās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas piemērojamību laikā un materiālo piemērojamību attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Tas Tiesai dod iespēju izskaidrot EEK un Turcijas Asociācijas Padomes ( 4 ) divu secīgu lēmumu – Lēmuma Nr. 2/76 un Lēmuma Nr. 1/80 ( 5 ) – piemērojamību laikā un tālāk izskaidrot, kā šie lēmumi ir interpretējami.

Savienības tiesības

Asociācijas līgums un Papildu protokols

2.

Asociācijas līgums tika noslēgts 1963. gadā. Saskaņā ar 2. panta 1. punktu asociācijas mērķis ir veicināt pastāvīgu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomisko attiecību stiprināšanu starp līgumslēdzējām pusēm. Asociācija sastāvēja no sagatavošanas posma, pārejas posma un beigu posma ( 6 ). Sagatavošanas posma laikā Turcijai vajadzēja stiprināt tās ekonomiku, lai tā varētu uzņemties pienākumus, kas tai jāizpilda divu nākamo posmu laikā ( 7 ). Pārejas posma mērķis bija pakāpeniski izveidot līgumslēdzēju pušu muitas savienību un tuvināt to ekonomikas politiku ( 8 ). Beigu posmā, balstoties uz muitas savienību, vajadzēja notikt pastiprinātai Turcijas un Eiropas Savienības ekonomikas politikas koordinēšanai ( 9 ).

3.

Līguma 9. pantā ir noteikts, ka jomā, kas attiecas uz līguma piemērošanu, un, neskarot īpašus noteikumus, kas var tikt pieņemti saskaņā ar 8. pantu, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ saskaņā ar šobrīd LESD 18. pantā paredzēto principu.

4.

Līguma 3. nodaļas nosaukums ir “Citi ekonomikas jomas noteikumi”. Šīs nodaļas 12. pantā ir noteikts, ka “Līgumslēdzējas puses vienojas vadīties pēc [LESD 45. 46. un 47. panta] nolūkā pakāpeniski panākt darbinieku brīvu pārvietošanos to starpā”.

5.

1970. gadā EEK un Turcija parakstīja Asociācijas līguma Papildu protokolu, atzīmējot pāreju no sagatavošanas posma uz pārejas posmu ( 10 ).

6.

36. pantā ir noteikts, ka darba ņēmēju brīvu pārvietošanos starp dalībvalstīm un Turciju nodrošina pakāpeniski saskaņā ar Asociācijas līguma 12. pantā izklāstītajiem principiem. Tas piešķir tiesības saskaņā ar līgumu izveidotajai Asociācijas padomei lemt par šajā ziņā vajadzīgajiem noteikumiem.

7.

41. panta 1. punktā ir ietverta “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, ar kuru ir aizliegts Asociācijas līguma līgumslēdzējām pusēm savstarpēji ieviest “jebkādus jaunus ierobežojumus attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību”.

8.

59. pantā ir noteikts, ka “jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijai nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar Kopienas dibināšanas līgumu”.

9.

Saskaņā ar 62. pantu Papildu protokols un tā pielikumi ir neatņemama Asociācijas līguma sastāvdaļa.

Lēmums Nr. 2/76

10.

Asociācijas padomes lēmumā Nr. 2/76 bija paredzēti vairāki noteikumi, lai veicinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. It īpaši tajos bija “sīki izstrādāti Papildu protokola 36. panta īstenošanas noteikumi” pirmajam posmam, kas “ilgst četrus gadus, sākot no 1976. gada decembra” ( 11 ). Tomēr tā noteikumus bija jāturpina piemērot līdz nākamā posma sākumam ( 12 ).

11.

7. pantā ir noteikts:

“Kopienas dalībvalstis un Turcija nedrīkst ieviest jaunus ierobežojumus attiecībā uz to darba ņēmēju pieejas darbam nosacījumiem, kuri to teritorijā likumīgi uzturas un strādā”.

12.

9. pantā ir atļautas atkāpes no lēmuma noteikumiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības apsvērumu dēļ.

13.

Lēmums Nr. 2/76 stājās spēkā 1976. gada 20. decembrī ( 13 ).

Lēmums Nr. 1/80

14.

Lēmumu Nr. 1/80 arī pieņēma Asociācijas Padome, lai veicinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Preambulas trešajā apsvērumā noteikts, ka sociālajā jomā “ir nepieciešams uzlabot attieksmi pret darba ņēmējiem un viņu ģimenēm saistībā ar kārtību, kas paredzēta Lēmumā Nr. 2/76”.

15.

13. pantā ir paredzēts:

“Kopienas dalībvalstis un Turcija nedrīkst ieviest jaunus ierobežojumus attiecībā uz to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu pieejas darbam nosacījumiem, kuri to teritorijā likumīgi uzturas un strādā.”

16.

14. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja atkāpties no lēmuma noteikumiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības apsvērumu dēļ.

17.

16. pantā bija paredzēts, ka Asociācijas padome pārbaudīs šo noteikumu piemērošanas rezultātus, “lai sagatavotu risinājumus, ko varētu piemērot no 1983. gada 1. decembra”. Tomēr šādi turpmāki noteikumi netika pieņemti ( 14 ).

18.

Lēmuma Nr. 1/80 attiecīgie noteikumi bija spēkā no 1980. gada 1. decembra ( 15 ).

Vācijas tiesības

19.

1980. gada 1. jūlijā ar Elfte Verordnung zur Änderung der Verordnung zur Durchführung des Ausländergesetzes (Vienpadsmitais rīkojums, ar ko groza Rīkojumu par Likuma par ārvalstu pilsoņiem īstenošanu) 1. punktu no 1980. gada 5. oktobra tika ieviesta vispārīga vīzas prasība Turcijas pilsoņiem. Pirms šiem grozījumiem Turcijas pilsoņiem bija vajadzīga uzturēšanās atļauja vīzas veidā tikai, lai veiktu Vācijā profesionālo darbību ( 16 ).

20.

Saskaņā ar Aufenthaltsgesetz (Uzturēšanās likums) 4. pantu, ja vien Savienības tiesību aktos vai normatīvajos aktos nav pretēju noteikumu, un tā kā uzturēšanās tiesības pastāv saskaņā ar Asociācijas līgumu, lai trešo valstu pilsoņi varētu iebraukt un uzturēties Vācijā, viņiem ir jāsaņem uzturēšanās atļauja.

21.

Uzturēšanās likuma 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka uzturēšanās atļauju uz noteiktu termiņu var piešķirt vienīgi tad, ja trešās valsts pilsonis ir ieceļojis Vācijā ar nepieciešamo vīzu un savā vīzas pieteikumā jau ir sniedzis informāciju, kas ir vajadzīga, lai izdotu šo uzturēšanās atļauju. No šīm prasībām var atkāpties, ja ir ievērotas būtiskas prasības uzturēšanās atļaujas izdošanai vai ja, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, nebūtu lietderīgi atsākt vīzas izdošanas procedūru. 6. panta 3. punktā ir noteikts, ka, lai uzturētos ilgāku laiku, ir nepieciešama valsts vīza, kas izdota pirms trešās valsts pilsoņa ieceļošanas Vācijā.

22.

Uzturēšanās likuma 30. pants ir par laulāto atkalapvienošanos. Trešās valsts pilsoņa laulātajam ir piešķirama uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku, ja attiecīgā persona spēj sazināties vācu valodā vismaz pamata līmenī ( 17 ). Uzturēšanās atļauja uz noteiktu termiņu ir piešķirama, neraugoties uz šo prasību, ja laulātais nevar iesniegt pierādījumus par savām vācu valodas pamatzināšanām fiziskas, psihiskas vai psiholoģiskas slimības dēļ vai ja konkrētās lietas apstākļos nevar vai nav lietderīgi gaidīt, ka šī persona iegūs vācu valodas pamatzināšanas pirms ieceļošanas Vācijā ( 18 ).

Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

23.

Nefiye Yön ir Turcijas pilsone. Viņas vīrs, arī Turcijas pilsonis, dzīvo Vācijā kopš 1995. gada. Viņš iesniedza sākotnējo patvēruma pieteikumu, kas tika noraidīts. Tad viņš apprecējās ar Vācijas pilsoni, no kuras vēlāk izšķīrās. 2004. gadā viņš apprecējās ar Yön. Viņam ir piešķirta pastāvīgā uzturēšanās atļauja vismaz kopš 2005. gada, un viņš strādā maizes ceptuvē kopš 2009. gada. Pārim ir trīs pieauguši bērni, kuri dzīvo Austrijā, Vācijā un Turcijā.

24.

2007. gadā N. Yön iesniedza savu pirmo vīzas pieteikumu Vācijas vēstniecībā Ankarā, lai pievienotos vīram ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. 2011. gadā viņa iesniedza divus nākamos pieteikumus. Visi trīs pieteikumi tika noraidīti, pamatojoties uz to, ka viņai nebija pietiekamas vācu valodas zināšanas. 2013. gada martā viņa ieceļoja Nīderlandē ar Nīderlandes Šengenas vīzu, lai apciemotu savu māsu, kura tur dzīvoja. 2013. gada aprīlī viņa aizbrauca uz Vāciju, lai pievienotos vīram. 2013. gada maijā viņa Vācijā pieteicās pagaidu uzturēšanās atļaujai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. Tika norādīts, ka viņai ir veselības problēmas un ka viņa ir analfabēte, tāpēc tika apgalvots, ka viņa ir atkarīga no vīra, kurš viņu uztur.

25.

2014. gada martā Landeshauptstadt Stuttgart (Federālās pavalsts galvaspilsēta Štutgarte) noraidīja N. Yön pieteikumu, pamatojoties uz to, ka viņa nav pierādījusi, ka spēj sazināties vācu valodā vismaz pamatlīmenī, un ka viņa ieceļoja Vācijā bez nepieciešamās valsts vīzas.

26.

Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) apmierināja N. Yön sūdzību, ar kuru viņa apstrīdēja šo lēmumu. Tā atzina, ka iemesli, kuru dēļ viņas pieteikums tika noraidīts, ir pretēji Lēmumu Nr. 2/76 un 1/80 klauzulām par atturēšanos no jebkādas darbības.

27.

Par šo spriedumu Landeshauptstadt Stuttgart iesniedza apelācijas sūdzību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”).

28.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja Uzturēšanās likuma 30. panta 1. punktā noteiktā valodas prasība, lai piešķirtu uzturēšanās atļauju uz noteiktu termiņu, ir “jauns ierobežojums” klauzulas par atturēšanos no jebkādas darbības izpratnē, to tomēr var attaisnot ar primāru vispārējo interešu apsvērumu. Uzturēšanās likums tika grozīts, lai tas atbilstu samērīguma principam, radot pieteicējam iespēju tikt atbrīvotam no valodas prasības. Tomēr iesniedzējtiesa skaidro, ka šis lūgums neattiecas uz valodas prasību, jo šo jautājumu vēl nav izskatījušas valsts tiesas, bet gan uz (Uzturēšanās likuma 5. panta 2. punktā noteikto) prasību ieceļot valsts teritorijā ar nepieciešamo vīzu, kas ir priekšnoteikums, lai varētu iesniegt uzturēšanās atļauju.

29.

Tālāk iesniedzējtiesa norāda, ka vīzas prasību var uzskatīt par “jaunu ierobežojumu” Turcijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai šādus jautājumus:

“1.

Vai “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā ir pilnībā aizstāta ar “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā vai arī jauno ierobežojumu tiesiskums, kas attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ieviesti laikā no Lēmuma Nr. 2/76 stāšanās spēkā līdz Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanai, joprojām ir jānovērtē saskaņā ar Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 2/76 7. pantu?

2.

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 2/76 7. pants nav pilnībā aizstāts, – vai Eiropas Savienības Tiesas judikatūra par Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu pilnā apjomā ir attiecināma arī uz Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 2/76 7. panta piemērošanu, kā rezultātā Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 2/76 7. pants būtībā ietver arī no 1980. gada 5. oktobra ieviesto valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru laulātā apvienošanās ar Turcijas darba ņēmēju ir atkarīga no ilgtermiņa vīzas izsniegšanas?

3.

Vai šāda valsts tiesiskā regulējuma ieviešanu pamato primārs vispārējo interešu apsvērums, it īpaši ar mērķi efektīvi kontrolēt imigrāciju un vadīt migrācijas plūsmu, ja konkrētā gadījuma īpašie apstākļi tiek ņemti vērā ar klauzulu, kas attiecas uz gadījumiem, kuri ir saistīti ar pārmērīgu slogu?”

30.

N. Yön iesniedza ļoti īsus rakstveida apsvērumus. Detalizētākus rakstveida apsvērumus iesniedza arī apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā, Vācijas valdība un Eiropas Komisija. Apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā, Vācijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus Tiesas sēdē 2018. gada 18. janvārī.

Vērtējums

Vispārīgas piezīmes

Asociācijas līguma mērķis un darba ņēmēju pārvietošanās brīvības pakāpeniska īstenošana

31.

Asociācijas līguma mērķis bija izveidot vēl ciešāku saikni ar Turciju un veicināt pastāvīgu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomikas attiecību stiprināšanu starp Turciju un Eiropas Savienību ( 19 ). Lai gan Turcijas pievienošanās Eiropas Savienībai ir ilgtermiņa mērķis ( 20 ), Asociācijas līguma mērķis būtībā ir ekonomika ( 21 ). Šie divi Asociācijas līguma mērķi nav savstarpēji nesavienojami. Tas, ka Asociācijas “pastāvīgais posms” ir muitas savienība, ir tieši noteikts, un līguma redakcija un struktūra atspoguļo tās ekonomikas būtību ( 22 ). Bet līgums arī tieši atsaucas uz Turcijas iespēju pievienoties Eiropas Savienībai ( 23 ). Šis nākotnes mērķis ir paredzēts, lai veidotu Asociācijas līguma ekonomikas sasniegumus, vienlaikus prasot no līgumslēdzējām pusēm turpmākas darbības.

32.

Asociācijas līguma 3. nodaļa (“Citi ekonomikas noteikumi”) sākas ar 12. pantu, nosakot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Papildu protokola 36. pantā ir noteikts desmit gadu saraksts, lai nodrošinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību “progresīvos posmos”, un tajā ir noteikts, ka Asociācijas Padome lemj par “noteikumiem, kas šajā ziņā vajadzīgi”. Asociācijas Padome ir pienācīgi pieņēmusi Lēmumu Nr. 2/76, tajā nosakot pirmā no šiem “progresīvajiem posmiem” saturu ( 24 ). Tad 1980. gadā notika “Asociācijas revitalizācija un attīstība”, pieņemot Lēmumu Nr. 1/80 ( 25 ). Un tur likumdošanas process apstājās. Lai gan Lēmuma Nr. 1/80 16. pantā Asociācijas padomei tika noteikts “pārbaudīt [darba ņēmēju pārvietošanās brīvības] noteikumu piemērošanas rezultātus, lai sagatavotu risinājumus, kas varētu tikt piemēroti no 1983. gada 1. decembra”, netika pieņemts tiesību akts, kas turpmāk attīstītu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Attiecīgi, kā Tiesa norādīja, daži šīs ambīcijas būtiski aspekti vēl nav realizēti, un progresīva darba ņēmēju pārvietošanās brīvības izveide nav pabeigta ( 26 ).

33.

Atšķirībā no dažiem citiem līgumiem, piemēram, EEZ līguma un ar Šveici noslēgtā nolīguma par personu brīvu pārvietošanos ( 27 ), Asociācijas līgumā nav paredzēta vispārēja iekšējā tirgus nosacījumu paplašināšana attiecībā uz Turciju. Ar to nav izveidota darba ņēmēju pārvietošanās brīvība starp Eiropas Savienību un Turciju. Tajā ir tikai noteikta šīs pārvietošanās brīvības progresīva izveide ( 28 ). Tāpēc Tiesa ir atkārtoti lēmusi, ka pretēji darba ņēmējiem no Eiropas Savienības, Turcijas pilsoņiem šobrīd nav tiesību un pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā; Asociācijas līgums garantē atsevišķas tiesības vienīgi uzņēmējas dalībvalsts teritorijā ( 29 ).

Asociācijas līguma un Asociācijas padomes lēmumu interpretācija

34.

Eiropas Savienības noslēgtais starptautiskais līgums ir interpretējams ne tikai, pamatojoties uz tajā lietotajiem vārdiem, bet arī ņemot vērā tā mērķus ( 30 ). Tiesa ir norādījusi, ka Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām ( 31 ) 31. pantā ir noteikts, ka līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam un mērķim ( 32 ). Savienības līgumu un starptautisko līgumu noteikumu vienādas redakcijas automātiski nenozīmē vienveidīgu interpretāciju (turpmāk tekstā – “Polydor princips”) ( 33 ).

35.

Polydor princips ir piemērojams arī Asociācijas līguma un tā ieviešanas instrumentu kontekstā. Tāpēc tas, vai Savienības noteikuma interpretāciju ir iespējams piemērot, interpretējot salīdzināmu, līdzīgu vai pat vienādi veidotu noteikumu Savienības līgumā ar trešo valsti, ir tostarp atkarīgs no katram noteikumam izvirzītā mērķa katrā konkrētajā kontekstā. Lai izlemtu, vai pastāv iespēja Savienības tiesību normu pēc analoģijas piemērot EEK un Turcijas asociācijas kontekstā, ir jāsalīdzina nospraustais Asociācijas līguma mērķis un šī līguma konteksts, no vienas puses, un attiecīgā Savienības tiesību instrumenta mērķis un konteksts, no otras puses ( 34 ). Turklāt pievienošanās mērķa esamība nenozīmē, ka judikatūra, kurā interpretēti Savienības līguma noteikumi, automātiski būtu paplašināma uz Līgumu ar trešo valsti ( 35 ).

36.

Asociācijas līguma 12. pantā līgumslēdzējas puses vienojās “ievērot” Savienības primāro tiesību noteikumus par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Kā norādījis ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón], vārdi “ievēro” parāda, ka Savienības primārajos tiesību aktos noteiktā ekonomikas brīvība ir paredzēta, lai tā kalpotu par paraugu. Tomēr izvēlētā redakcija arī rāda, ka Savienības primārajos tiesību aktos noteiktā ekonomikas brīvība nav visā tās pilnībā paplašināma uz asociācijas attiecībām. Vārds “ievēro” nenozīmē vienveidību – tā vietā tie būtībā pieļauj dažādas interpretācijas ( 36 ).

37.

Kopš sprieduma Bozkurt judikatūrā ir noteikts, ka Savienības primāro tiesību noteikumu kontekstā pieņemtie principi par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ir attiecināmi, ciktāl tas iespējams, uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības saskaņā ar Asociācijas līgumu ( 37 ). Tomēr līgumslēdzējām pusēm netiek noteikts pienākums piemērot šīs tiesību normas kā tādas ( 38 ). Drīzāk šie principi ir piemērojami, ņemot vērā konkrētās interpretējamās normas formulējumu un mērķi, un ar to izveidoto sistēmu ( 39 ).

38.

Tiesa ir izrādījusi vēlmi brīvi piemērot “ciktāl tas iespējams” formulu un nav vilcinājusies izmantot Savienības sekundāro tiesību avotus, interpretējot Asociācijas līguma un ar to saistīto tiesību aktu noteikumus ( 40 ). Tāpēc, lai interpretētu Lēmuma Nr. 1/80 6. pantā ietverto “ģimenes locekļa” jēdzienu, Tiesa atsaucās uz Regulu (EEK) Nr. 1612/68 ( 41 ). Nosakot sabiedriskās kārtības izņēmuma apjomu Lēmuma Nr. 1/80 14. pantā, Tiesa ir atzinusi, ka “tas ir interpretējams tāpat, kā šis jēdziens tiek interpretēts jautājumos par tādu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ir dalībvalsts pilsoņi”, un precīzāk Padomes Direktīvā 64/221/EEK ( 42 ).

39.

Spriedums Toprak bija tik plašs, ka tajā tika izmantota analoģija starp “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā un “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas Sestajā PVN direktīvā ( 43 ). (Šī lieta tika izspriesta bez ģenerāladvokāta secinājumiem, un man pašai radās zināmas šaubas par to, vai patiešām ir atbilstoši piemērot nodokļu tiesību aktu interpretāciju pēc analoģijas ar darba tirgus noteikumiem, kas veido daļu no asociācijas nolīgumiem starp Savienību un trešo valsti).

40.

Tiesa arī pēc analoģijas piemēroja principus no savas judikatūras par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību starp dalībvalstīm un Turciju. Jau spriedumā Kus Tiesa atsaucās Antonissen ( 44 ) lietā noteiktajiem principiem, nospriežot, ka Turcijas darba ņēmējs var tieši atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktu, lai saņemtu pagarinājumu ne tikai savai darba atļaujai, bet arī uzturēšanās atļaujai ( 45 ).

41.

Tiesa ir arī atsaukusies pati uz savu judikatūru, analizējot citus starptautiskos līgumus, kas noslēgti ar trešajām valstīm, neatkarīgi no to būtības (vai tie ir vai nav asociācijas līgumi) un to mērķiem (vai tie ir vai nav saistīti ar pievienošanos Eiropas Savienībai) ( 46 ).

42.

Tomēr judikatūrā ir arī atzīti daži nozīmīgi ierobežojumi, piemērojot “ciktāl tas iespējams” formulu.

43.

Pirmkārt, lietā Demirkan Tiesa nosprieda, ka “Savienības tiesību noteikumu, tostarp arī Līguma noteikumu attiecībā uz iekšējo tirgu interpretāciju nevar automātiski transponēt, interpretējot līgumu, ko Savienība ir noslēgusi ar kādu trešo valsti, izņemot skaidrus noteikumus, kas šajā ziņā paredzēti pašā līgumā” ( 47 ).

44.

Tāpēc, ja nav īpašu noteikumu EEK un Turcijas Asociācijas līgumā par konkrēto jautājumu, Tiesa ir noteikti atteikusies paplašināt Savienības tiesību normas uz šo jautājumu pēc analoģijas. Lietā Bozkurt Tiesa nosprieda, ka, neesot nekādiem īpašiem noteikumiem, ar kuriem Turcijas darba ņēmējiem būtu piešķirtas tiesības palikt dalībvalsts teritorijā pēc darba pabeigšanas, Turcijas pilsoņa uzturēšanās tiesības beigs pastāvēt, ja attiecīgā persona kļūst pilnīgi un pastāvīgi nespējīga strādāt. Tā kā nosacījumi, atbilstoši kuriem Savienības darba ņēmēji var izmantot tiesības palikt, saskaņā ar pašreizējo LESD 45. panta 3. punkta d) apakšpunktu bija jānosaka Komisijai, piemērojamos noteikumus nevarēja vienkārši attiecināt uz Turcijas darba ņēmējiem ( 48 ).

45.

Otrkārt, ja Savienības sekundāro tiesību aktu mērķi un saturs pārsniedz EEK un Turcijas Asociācijas tiesību aktu līdzvērtīgos noteikumus, Tiesa ir nospriedusi par pēdējo interpretāciju pēc analoģijas ar pirmajiem. Piemēram, ar Direktīvas 2004/38/EK ( 49 ) 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu noteiktā Savienības pilsoņu aizsardzības sistēma pret izraidīšanu nevar tikt transponēta mutatis mutandis uz Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktu noteiktajām Turcijas pilsoņu garantijām pret izraidīšanu. To nospriežot, Tiesa atzīmēja, ka Direktīva 2004/38 nebija paredzēta tikai ekonomiskam mērķim, bet arī lai stiprinātu Savienības pilsoņu tiesības, ka tās Juridiskais pamats bija plašāks nekā noteikumi par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un ka abus attiecīgos tiesiskos regulējumus nevar uzskatīt par ekvivalentiem ( 50 ).

46.

Treškārt, Tiesa ir atteikusies savā judikatūrā transponēt interpretāciju par Savienības brīvību attiecībā uz EEK un Turcijas Asociāciju, ja šī interpretācija ir panākta spriedumā, kas pieņemts pēc asociācijas noteikumu pieņemšanas, un nav norāžu, ka līgumslēdzējas puses, parakstot Asociācijas līgumu un Papildu protokolu, būtu paredzējušas, ka minētie instrumenti tiks šādi interpretēti. Tāpēc Savienības tiesību aktu interpretāciju par pakalpojumu sniegšanas brīvību – tai skaitā pakalpojumu saņēmēju “pasīvo” brīvību doties uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu pakalpojumu, – kas 1984. gadā atzīta judikatūra ( 51 ), nevarēja transponēt attiecībā uz “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu par brīvību sniegt pakalpojumus, kas noteikta 1970. gadā parakstītā Papildu protokola 41. panta 1. punktā ( 52 ).

“Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas būtība un funkcija Asociācijas Padomes lēmumos

47.

“Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas Asociācijas Padomes lēmumos ir bijušas vairāku lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, sākot ar lietu Sevince. Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka šīm klauzulām ir tieša iedarbība ( 53 ).

48.

“Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula pati par sevi nerada tiesības ( 54 ). Pienākums, kuru tā nosaka, ir likumā noteikts uzdevums nerīkoties. Tā nedarbojas tāpat kā materiālo tiesību noteikums, padarot par nepiemērojamu attiecīgo materiālo tiesību normu, kuru tā aizstāj. Tas drīzāk ir kvaziprocesuāls noteikums, kas nosaka ratione temporis dalībvalstu tiesību aktu normas, uz kurām ir jāatsaucas, lai novērtētu to Turcijas pilsoņu stāvokli, kas vēlas īstenot savas ekonomiskās brīvības dalībvalstī ( 55 ). Šīs normas tostarp var regulēt materiālos vai procesuālos nosacījumus tādu Turcijas pilsoņu pirmreizējai uzņemšanai attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kuri vēlas tajā izmantot minētās ekonomiskās brīvības ( 56 ).

49.

“Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas Asociācijas Padomes lēmumos neietekmē dalībvalstu principiālo kompetenci veidot savu valsts imigrācijas politiku ( 57 ). Tās tikai neļauj ar valsts tiesību aktiem pieņemt jaunus ierobežojumus, kas varētu radīt jaunus šķēršļus ceļā uz pakāpenisku darba ņēmēju pārvietošanās brīvības nodibināšanu starp dalībvalstīm un Turciju. Izsakoties grafiski – brīdī, kad stājās spēkā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, tās aptur piemērojamos tiesību aktus katrā dalībvalstī attiecībā uz ierobežojumiem Turcijas pilsoņu pieejas darbam nosacījumos.

Par pirmo jautājumu

50.

Pirmais jautājums ir par Lēmumā Nr. 2/76 ietvertās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas spēku laikā. Būtībā iesniedzējtiesa jautā, vai šis lēmums joprojām ir piemērojams attiecīgajam valsts tiesību aktam, kas tika pieņemts 1980. gada 5. oktobrī (tas ir, pirms 1980. gada 1. decembrī stājās spēkā Lēmums Nr. 1/80).

51.

Landeshauptstadt Stuttgart un Vācijas valdība norāda, ka Lēmumu Nr. 2/76 un tajā esošo “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu vairs nevar piemērot. Tās norāda, ka VKLT 59. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Tiesas judikatūra lietā Bozkurt atbalsta šo pieeju ( 58 ). Vācijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka tad, kad stājās spēkā Lēmums Nr. 1/80, tas ar atpakaļejošu spēku aizstāja Lēmumu Nr. 2/76 attiecībā uz visiem tā mērķiem un tādējādi kļuva par vienīgo atskaites punktu, novērtējot jauno ierobežojumu spēkā esamību. Tomēr, tā kā attiecīgie Vācijas tiesību akti jau pastāvēja, kad stājās spēkā Lēmums Nr. 1/80, tie neietilpst šī Lēmuma 13. pantā noteiktās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas tvērumā.

52.

Komisija norāda, ka “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā turpina būt piemērojama valsts pasākumiem, kas tika ieviesti laikā no 1976. gada 1. decembra līdz 1980. gada 30. novembrim ieskaitot.

53.

Es piekrītu Komisijas viedoklim.

54.

Lēmuma Nr. 2/76 piemērojamība laikā ir tieši noteikta šajā lēmumā un lasāma kontekstā ar Lēmumu Nr. 1/80. Lēmums Nr. 2/76 stājās spēkā 1976. gada 20. decembrī ( 59 ) un “pirmajam posmam” bija piemērojams četrus gadus, no 1976. gada 1. decembra. Lēmumu Nr. 2/76 vajadzēja “turpināt piemērot līdz nākamā posma sākumam” ( 60 ). Lēmums Nr. 1/80 iezīmēja nākamā posma sākumu. Šis lēmums stājās spēkā 1980. gada 1. jūlijā ( 61 ), bet II nodaļas (“Sociālo tiesību normas”) 1. iedaļa (“Jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”) tika piemērota no 1980. gada 1. decembra ( 62 ).

55.

Abu lēmumu teksti un darba ņēmēju pārvietošanās brīvības pakāpeniskas ieviešanas sistēma, kas bija iecerēta ar EEK un Turcijas Asociācijas likumu, skaidri norāda, ka bija paredzēts, ka ar Lēmumu Nr. 1/80 nemanāmi tiks aizstāts Lēmums Nr. 2/76. Tāpēc Lēmums Nr. 2/76 bija piemērojams no 1976. gada 20. decembra līdz 1980. gada 30. novembrim ( 63 ). Lēmuma Nr. 1/80 attiecīgā iedaļa bija piemērojama no 1980. gada 1. decembra ( 64 ).

56.

Nekas Lēmumā Nr. 1/80 vai vispārējā EEK‑Turcijas Asociācijas likuma shēmā nenorāda uz to, ka tam būtu paredzēts atpakaļejošs spēks attiecībā uz Lēmuma Nr. 2/76 laika tvērumu vai būtu paredzēts to atcelt ex tunc. Tiesību akta aizstāšana ar tam sekojošo aktu rada tā iedarbību ex nunc, ja vien sekojošam tiesību aktam nav noteikts atpakaļejošs spēks vai tas atceļ iepriekšējo aktu ex tunc ( 65 ).

57.

Turklāt Vācijas valdības ierosinātā interpretācija radītu, ex post, tiesisko vakuumu. Lēmumu Nr. 1/80 nevar piemērot ar atpakaļejošu spēku situācijām, kas radušās pirms 1980. gada 1. decembra. Tādas situācijas, kurām agrāk bija piemērojams Lēmums Nr. 2/76, kļūtu – atbilstoši Vācijas valdības loģikai – nenoregulētas, kad spēkā stājās Lēmums Nr. 1/80, un paliktu nenoregulētas pēc tam. Tā rīkoties nedrīkst.

58.

Lietā Bozkurt Tiesa norādīja, ka Lēmums Nr. 1/80 ir nākamais posms, nodrošinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, un tas aizstāja no spēkā stāšanās brīža attiecīgos, mazāk labvēlīgos Lēmuma Nr. 2/76 noteikumus ( 66 ). Tomēr, kā es saprotu šo spriedumu, Tiesa nenorādīja, ka, stājoties spēkā, Lēmums Nr. 1/80 būtu atņēmis ar Lēmumu Nr. 2/76 īstenoto juridisko ietekmi attiecībā uz notikumiem (šajā gadījumā – apstrīdēto Vācijas noteikumu spēkā stāšanos 1980. gada 5. oktobrī), kas risinājās laikā, kamēr pēdējais lēmums bija spēkā.

59.

Tāpēc es secinu, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jauno ierobežojumu, kas dalībvalstī noteikti laikā starp Lēmuma Nr. 2/76 stāšanos spēkā, un Lēmuma Nr. 1/80 stāšanos spēkā, likumīgums ir novērtējams saskaņā ar Lēmuma Nr. 2/76 7. pantu.

Par otro jautājumu

60.

Ar 2. jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai atbilstoši Tiesas judikatūrai par “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā ir interpretējama tādējādi, ka ar to ir aizliegts noteikt jaunus ģimenes atkalapvienošanās ierobežojumus Turcijas darba ņēmēju ģimenes locekļiem.

61.

Landeshauptstadt Stuttgart un Vācijas valdība norāda, ka ģimenes atkalapvienošanās neietilpst Lēmuma Nr. 2/76 7. panta “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas tvērumā, jo šis noteikums neskar Turcijas pilsoņu ģimenes locekļus. Landeshauptstadt Stuttgart piebilst, ka atbilstoši Savienības tiesību aktiem uz Turcijas pilsoņiem attiecas arī vīzas prasība ( 67 ).

62.

Komisija norāda, ka – tāpat kā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā un Papildu protokola 41. panta 1. punktā – arī Lēmuma Nr. 2/76 7. pants attiecas uz ģimenes atkalapvienošanos. Tiesas judikatūra attiecībā uz šiem pārējiem noteikumiem ( 68 ) nav transponējama uz “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu Lēmumā Nr. 2/76.

63.

Kā Komisija pareizi norādīja rakstveida paskaidrojumos, tas, vai jēdzienā “jauni ierobežojumi pieejas darbam nosacījumos” vajadzētu iekļaut ģimenes atkalapvienošanās ierobežojumus, nav noteikts nevienā EEK un Turcijas Asociācijas likuma tiesību aktā. Tāpēc vispirms es analizēšu šīs vārdkopas nozīmi un tad to, vai Tiesas judikatūra attiecībā uz šīs vārdkopas nozīmi kontekstā ar Lēmumu Nr. 1/80 būtu transponējama attiecībā uz iepriekšējo Lēmumu Nr. 2/76.

“Jaunu ierobežojumu pieejas darbam nosacījumos” tvērums un interpretācija Lēmumā Nr. 1/80

64.

Pirmo reizi jautājums par ģimenes atkalapvienošanos EEK un Turcijas Asociācijas likumā par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību tika analizēts lietā Demirel ( 69 ), kur Vācijā dzīvojoša un strādājoša Turcijas pilsoņa sievai tika likts atstāt valsti pēc tam, kad bija beidzies viņas vīzas termiņš. Attiecīgā vīza bija derīga tikai apciemojuma mērķim, nevis lai ģimene atkalapvienotos.

65.

Savos secinājumos ģenerāladvokāts M. Darmons [M. Darmon] pārbaudīja “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas Lēmumā Nr. 1/80 tvērumu ģimenes atkalapvienošanās kontekstā. Viņš norādīja, ka tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos darba ņēmējiem, kuri ir dalībvalsts pilsoņi, bija jābūt ieviestām ar skaidru noteikumu Regulā Nr. 1612/68. Tā kā nav analoģiska noteikuma EEK un Turcijas Asociācijas likumā, nevar uzskatīt, ka šādas tiesības rodas netieši. Lai gan ģimenes atkalapvienošanās noteikti ir nepieciešams elements, lai piešķirtu spēku darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, tā nekļūst par tiesībām līdz brīdim, kamēr šī brīvība nav iestājusies un šajā jautājumā nav pieņemti īpaši noteikumi. Ģenerāladvokāts M. Darmons secināja, ka “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā “skar pieeju darbam, nevis ģimenes atkalapvienošanos. Tas padara ģimenes locekļu uzturēšanos atkarīgu no līgumslēdzēju pušu kompetento iestāžu atļaujas. Tāpēc to nevar uzskatīt par tādu, kas attiecas uz tiesībām uz ģimenes apvienošanos [..] ( 70 )”.

66.

Tiesa apstiprināja šos secinājumus. Es konstatēju, ka Lēmums Nr. 1/80 bija vienīgais lēmums, ko Asociācijas Padome ir pieņēmusi, lai progresīvi sasniegtu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ( 71 ), un ka ar šo lēmumu tika aizliegti turpmāki ierobežojumi nosacījumos, kas regulē tādu Turcijas darba ņēmēju pieeju darbam, kuri jau bija pienācīgi integrējušies dalībvalsts darba tirgū. Ģimenes atkalapvienošanās jomā nebija pieņemts neviens lēmums ( 72 ). Tāpēc tiesa turpināja izskatīt lietu, vienīgi pamatojoties uz Asociācijas līguma 7. un 12. pantu un Papildu protokola 36. pantu. Tā nosprieda, ka Asociācijas līguma 12. pantam un Papildu protokola 36. pantam “galvenokārt ir programmas raksturs, un tas neveido pietiekami precīzus un beznosacījumu noteikumus, lai tie varētu tieši regulēt darba ņēmēju pārvietošanos” un ka “nav iespējams no Asociācijas līguma 7. panta secināt aizliegumu pieņemt ģimenes atkalapvienošanās papildu ierobežojumus ( 73 )”. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka Tiesa lietā Demirel atzina, ka Lēmums Nr. 1/80 (tai skaitā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula tā 13. pantā) neattiecas uz Turcijas darba ņēmēju ģimenes atkalapvienošanās ierobežojumiem.

67.

Pēc divdesmit deviņiem gadiem jautājums atgriezās Tiesā lietā Genc ( 74 ). Tiesa apvienoja četrus ļoti detalizētus un izzinošus iesniedzējtiesas jautājumus vienā jautājumā ar divām daļām: i) vai valsts pasākumam, ar kuru ir apgrūtināta ģimenes apvienošanās, ir piemērojama Lēmuma Nr. 1/80 13. panta “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, un ii) ja tā, vai ierobežojums, kas ietverts apstrīdētajā valsts pasākumā, tomēr ir pamatots? Atkāpjoties no sava skaidrā sprieduma Demirel (tomēr neatsaucoties uz šo spriedumu), Tiesa atbildēja uz šīm divām daļām ar attiecīgi “jā” un “nē”. Pirms jautājuma uzdošanas par to, vai tas ir transponējams no Lēmuma Nr. 1/80 uz tā priekšteci, Lēmumu Nr. 2/76, ir vērts rūpīgi pārbaudīt Tiesas izvēlēto ceļu, pa kuru tā nonāca pie šī secinājuma pirmās daļas.

68.

Sākumā Tiesa kā pastāvīgo judikatūru citēja lietu par EEK un Turcijas brīvību veikt uzņēmējdarbību (Savas) ( 75 )un lietu par Lēmumu Nr. 1/80 par nodevām par uzturēšanās atļaujas izdošanu (Sahin) ( 76 ), lai secinātu, ka “Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā un Papildu protokola 41. panta 1. punktā paredzētāsatturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas vispārīgi aizliedz ieviest jebkādus jaunus iekšējus pasākumus, kuru mērķis vai sekas ir tādas, ka Turcijas pilsoņa ekonomiskās brīvības īstenošanai attiecīgās dalībvalsts teritorijā tiktu paredzēti ierobežojošāki nosacījumi par tiem, kas viņam bija piemērojami minētā lēmuma vai minētā protokola spēkā stāšanās datumā šajā dalībvalstī” ( 77 ). Lietā Savas (56.–63. punktā) Tiesa plaši atsaucās uz nolēmumiem, kuri ietvēra Lēmumu Nr. 1/80, par principiem, kas “pēc analoģijas ir jāpiemēro arī [..] brīvības veikt uzņēmējdarbību normu kontekstā”. Lietā Sahin (65. punktā) Tiesa jau bija atzinusi, ka, “ņemot vērā, ka [..] Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētā“atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula ir tāda paša veida klauzula, kas ir paredzēta Papildu protokola 41. panta 1. punktā, un ka šīm abām klauzulām ir identisks mērķis (skat. [..] spriedumu lietā C‑37/98, Savas [2000], Recueil, I‑2927. lpp., 50. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Abatay u.c., 70.–74. punkts), [Papildu protokola 41. panta 1. punktā] [ ( 78 )] paredzētajai interpretācijai ir jāattiecas arī uz status quo pienākumu, kas ir minētā 13. panta pamats darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā”.

69.

Te es apstāšos, lai norādītu, ka lietā Abatay u.c. Tiesa jau apvienoja Papildu protokola 41. panta 1. punkta redakciju, kas vispārīgiem vārdiem aizliedz ieviest “jebkādus jaunus ierobežojumus attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību”, ar Lēmuma Nr. 1/80 13. panta redakciju, ar kuru aizliegti“jauni ierobežojumi attiecībā uz to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu pieejas darbam nosacījumiem, kuri [Savienības un Turcijas teritorijā] likumīgi uzturas un strādā” (mans izcēlums) ( 79 ). Tomēr ir acīmredzams, ka abu noteikumu redakcijas ir ievērojami atšķirīgas. Piemērojot interpretācijas principus, ko Tiesa radījusi iepriekšējā judikatūrā – it īpaši Polydor principu un vispārīgos interpretācijas principus, kā arīciktāl vien iespējams” principu ( 80 – būtu pienācīgi jāņem vērā tekstu atšķirības, kā arī līdzekļu vispārīgais konteksts un sistēma (brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība vispārīgos vārdos Papildu protokola 41. panta 1. punktā; darba ņēmēju pārvietošanās brīvības nodrošināšana progresīvos posmos Papildu protokola 36. pantā, uz kura ir balstīts Lēmums Nr. 1/80). Tādējādi gan gramatiskā, gan teleoloģiskā pieeja norāda, ka abu noteikumu veidiem nav piešķirama pilnīgi vienāda interpretācija un tvērums.

70.

Lietā Genc Tiesa tālāk apstiprināja, ka atskaites punkts Lēmuma Nr. 1/80 13. panta analīzei ir nevis ģimenes loceklis, kas pievienojas, bet gan Turcijas darba ņēmējs, kurš uzturas attiecīgajā dalībvalstī ( 81 ). Tāpēc šajā lietā jautājums ir par to, vai apstrīdētie līdzekļi (pieņemot, ka tie ir “jauni” ierobežojumi) negatīvi ietekmē vīru, Yön k-gu, nevis par to, vai tādējādi ir ietekmēta N. Yön. Uzsvars ir liekams uz darba ņēmēja tiesībām brīvi pārvienoties.

71.

Tālāk Tiesa importēja argumentāciju no sava nesenā lēmuma lietā Dogan. Šajā lietā Vācijā dzīvojoša Turcijas uzņēmēja (maza uzņēmuma vadītājs), kurš tur uzturējās no 1998. gada, sieva Turcijā pieprasīja izsniegt vīzu saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos. Viņas pieteikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka viņai nebija vajadzīgo vācu valodas zināšanu, lai varētu izdot vīzu ģimenes apvienošanās nolūkā ( 82 ). Tiesa nosprieda, ka nosacījumu, kas ieviests pēc tam, kad stājās spēkā Papildu protokols, nepieļauj šī protokola 41. panta 1. punktā noteiktā “atturēšanās no jebkādas darbības klauzula” ( 83 ).

72.

Citējot spriedumu Dogan, Tiesa norādīja, ka “Turcijas pilsoņa lēmums apmesties uz dzīvi dalībvalstī, lai pastāvīgi veiktu saimniecisko darbību, varētu tikt negatīvi ietekmēts, ja šīs dalībvalsts tiesību akti padarītu sarežģītu vai neiespējamu ģimenes atkalapvienošanos tādējādi, ka minētajam pilsonim attiecīgajā situācijā var būt jāizvēlas starp darbību attiecīgajā dalībvalstī un viņa ģimenes dzīvi Turcijā” ( 84 ). Tā kā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā un Papildu protokola 41. panta 1. punktā ir tāda paša veida un tām abām ir identisks mērķis, Tiesa secināja, ka Papildu protokola 41. panta 1. punkta interpretācija spriedumā Dogan var tikt transponēta uz spriedumu Genc ( 85 ). Tiesa nekavējoties papildināja, ka “tikai tiktāl, ciktāl tāds valsts tiesiskais regulējums, kas padara sarežģītākus ģimenes apvienošanās nosacījumus [..], var ietekmēt Turcijas izcelsmes darba ņēmēju [..] saimnieciskās darbības veikšanu attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ir jāuzskata, ka šāds tiesiskais regulējums ietilpst Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā”, un ka “Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā un Papildu protokola 41. panta 1. punktā paredzētās“atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas, kā to ir interpretējusi Tiesa, nekādā ziņā nenozīmē, ka Turcijas izcelsmes darba ņēmēju ģimenes locekļiem tiek atzītas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, tiesības veikt uzņēmējdarbību un uzturēšanās tiesības” ( 86 ).

73.

Visbeidzot Tiesa nošķīra spriedumu Demirkan ( 87 )par faktiem (tā kā šī lieta bija par tiesību saņemt pakalpojumus pasīvo labuma guvēju, tad nebija saiknes ar saimnieciskās darbības veikšanu) un noteica, ka tagad sniegtā interpretācija, pamatojoties uz Dogan, ir “saderīga ar to, kādu Tiesa ir paudusi jautājumā par Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru šīs [..] tiesību normas mērķis ir sekmēt ģimenes atkalapvienošanos uzņēmējā dalībvalstī, lai atvieglotu tāda Turcijas izcelsmes darba ņēmēja nodarbinātību un uzturēšanos, kurš ir likumīgi nodarbināts attiecīgās dalībvalsts darba tirgū” ( 88 ).

74.

Visdziļākā cieņa pret Tiesu, tomēr spriedumā Genc izmantotajā pieejā ir zināmas problēmas.

75.

Pirmkārt, tajā nav ņemta vērā būtiska atšķirība redakcijā starp divām “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulām divu dažādu hierarhisko pakāpju instrumentos. Līgumslēdzējas puses vienojās iekļaut Papildu protokolā vispārīgu“atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu “jebkādiem jauniem ierobežojumiem attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību” ( 89 ). Asociācijas Padome, izmantojot piešķirtās pilnvaras, pamatojoties uz Papildu protokola 36. pantu, lai nodrošinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību “progresīvos posmos”, Lēmumā Nr. 1/80 radīja daudz šaurāku “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu, kas attiecās tikai uz“jauniem ierobežojumiem attiecībā uz to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu pieejas darbam nosacījumiem, kuri [Savienības un Turcijas teritorijā] likumīgi uzturas un strādā”.

76.

Otrkārt, spriedums Genc nesaskan ne ar spriedumu Demirel, ne ar nesenāko judikatūru par EEK un Turcijas Asociāciju, kurā Tiesa nosprieda, ka, lai Turcijas darba ņēmējam piešķirtu papildu tiesības, ir vajadzīgs tiešs noteikums Asociācijas Padomes lēmumā ( 90 ). Manuprāt, Asociācijas Padome noteikti varēja pieņemt tiesību aktu, pamatojoties uz Papildu protokola 36. pantu, lai tiktu galā ar nosacījumiem, kas kavē Turcijas darba ņēmēju ģimenes atkalapvienošanos, bet līdz šim tā nav to darījusi. Pakārtoti, Tiesa savā spriedumā Genc varēja izmantot spriedumus Demirel un Bozkurt, un, ja tā būtu gribējusi atkāpties no šiem spriedumiem, veidot detalizētākus argumentus (iespējams, balstoties uz judikatūras vispārējo attīstību, Pamattiesību hartas lomu utt.). Bet tā to nav darījusi.

77.

Treškārt, ir vērts atzīmēt, ka Savienības primārie tiesību akti par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (LESD 45. pants) neattiecas uz tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos. Šīs tiesības darba ņēmējiem, kuri ir Savienības pilsoņi, tika tieši ieviestas ar sekundārajiem tiesību aktiem ( 91 ). Regulā No. 1612/68 (ko Tiesa jau izmantojusi kā vadlīnijas, interpretējot Lēmumu Nr. 1/80) ( 92 ) 1. daļas I sadaļā ir regulēta darba iegūšana. Aiznākamajā sadaļā (1. daļas III sadaļa “Darba ņēmēju ģimenes”) ir regulēta ģimenes atkalapvienošanās attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri ir dalībvalsts pilsoņi un kuri jau ir nodarbināti citā dalībvalstī. Tāpēc Regula Nr. 1612/68 nesaista ģimenes atkalapvienošanos ar pieeju darbam (vienīgā tēma, kas identificēta Lēmuma Nr. 1/80 13. panta tekstā).

78.

Ceturtkārt, citi Lēmuma Nr. 1/80 noteikumi par darba ņēmēju ģimenes locekļiem attiecas uz personām, kurām “ir atļauts pievienoties” šiem darba ņēmējiem ( 93 )vai kuras likumīgi uzturas uzņemošajā dalībvalstī ( 94 ). Tas norāda, ka Asociācijas Padome nebija domājusi, ka Lēmumam Nr. 1/80 vajadzētu regulēt ģimenes locekļu pirmo iebraukšanu. Un arī Tiesa citur ir precīzi nospriedusi, ka EEK un Turcijas Asociācijas likuma kontekstā “viesstrādnieka no Turcijas ģimenes locekļiem nav tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos, bet gan, gluži pretēji, tā ir atkarīga no valsts iestāžu lēmuma, kas ir pieņemts, piemērojot vienīgi attiecīgās dalībvalsts tiesības” ( 95 ), un ka “dalībvalstis [..] saglabā savu kompetenci reglamentēt darba ņēmēja Turcijas pilsoņa ģimenes locekļa ieceļošanu tās teritorijā” ( 96 ).

79.

Visbeidzot, spriedumā Genc ir vairākkārt atkārtots, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir vērsts uz Turcijas darba ņēmēja, nevis ģimenes locekļa situāciju ( 97 ). Turcijas pilsoņa pirmā iebraukšana dalībvalstī ir atkarīga no viņa nodoma izmantot viņa ekonomisko brīvību tur strādāt ( 98 ). Savādi, ka nākamā viņa ģimenes locekļa iebraukšana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar šo darba ņēmēju šobrīd šķiet esam pakļauta mazākam skaitam prasību nekā paša darba ņēmēja pamattiesības.

80.

Izdarot šos novērojumus, es nesaku, ka nosacījumi Turcijas pilsoņa ģimenes locekļu iebraukšanai un dzīvošanai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā nekādi neietekmētu viņa lēmumus par to, vai un cik ilgi viņš īsteno ekonomisko darbību Eiropas Savienībā. Protams, ka tie ietekmē. Te vienkārši ir jautājums par to, vai, ņemot vērā gramatisko un teleoloģisko konstrukciju, Lēmuma Nr. 1/80 13. pantam pārliecinoši ir tāda nozīme, kādu Tiesa tam piedēvējusi spriedumā Genc.

81.

Tāpat es neiebilstu pret liberālo pieeju, kāda bija Tiesai, konstatējot “jaunus ierobežojumus” Turcijas darba ņēmēju ekonomiskajā brīvībā attiecībā tostarp uz prasību saņemt darba atļauju tālbraucējiem šoferiem ( 99 ), vīzas prasībām tālbraucējiem šoferiem, kuri neuzturas dalībvalstī ( 100 ), un nodevas noteikšanu par uzturēšanās atļaujas saņemšanu uzņemošajā dalībvalstī ( 101 ). Visi šie nolēmumi bija par ierobežojumiem, kuri bez grūtībām varētu ietilpt Lēmuma Nr. 1/80 13. panta gramatiskajā un teleoloģiskajā tvērumā. Es neuzskatu, ka to pašu varētu teikt par jaunajiem ierobežojumiem, kas ietekmē ģimenes atkalapvienošanos.

“Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas Lēmumā Nr. 2/76 tvērums un interpretācija

82.

Sākšu ar to, ka EEK un Turcijas Asociācijas likums paredz progresīvus uzlabojumus nosacījumos, kas regulē Turcijas darba ņēmēju nodarbinātību Eiropas Savienībā.

83.

Lēmumā Nr. 2/76 bija noteikti detalizēti noteikumi “pirmajam posmam” pēc Papildu protokola pieņemšanas ( 102 ). Šī lēmuma 3. pantā noteikts, ka “Turcijas bērniem, kuri likumīgi uzturas ar saviem vecākiem dalībvalstī [..], ir jāpiešķir piekļuve [..] vispārīgās izglītības kursiem”, un tajā acīmredzami viņiem ir piešķirtas tiesības gūt “labumus, kas šajā sakarā noteikti atbilstoši valsts tiesību aktiem” ( 103 ). Citādi Lēmumā Nr. 2/76 nav minēti Turcijas darba ņēmēju ģimenes locekļi. “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas tekstā šajā lēmumā (7. pants) nav norāžu, ka to bija domāts piemērot ģimenes atkalapvienošanai.

84.

Lēmumā N. 1/80 ir norādīts, ka “nepieciešams uzlabot attieksmi pret darba ņēmējiem un viņu ģimenēm saistībā ar kārtību, kas paredzēta Lēmumā Nr. 2/76” ( 104 ). Vienīgā redakciju atšķirība abās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulās – Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā un Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā – ir tā, ka pēdējā minētajā pēc vārdiem “jauni ierobežojumi attiecībā uz darba ņēmēju pieejas darbam nosacījumiem” ir ietverti četri papildu vārdi “un viņu ģimenes locekļiem”.

85.

Tā kā abi lēmumi pārstāv secīgus soļus “progresīvajos posmos”, nodrošinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, un tā kā Lēmums Nr. 1/80 ir paredzēts, lai salīdzinājumā ar Lēmumu Nr. 2/76 “uzlabotu attieksmi” pret darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, tendencei laika gaitā būtu jābūt no “mazāk labvēlīgas attieksmes” uz “labvēlīgāku attieksmi”. Tāpēc nebūtu nekas neparasts, ja Lēmuma Nr. 2/76 noteikumi tiktu interpretēti šaurāk attiecībā uz jautājumiem par ģimenes dzīvi un ģimenes locekļiem salīdzinājumā ar noteikumiem Lēmumā Nr. 1/80, kas to aizstāja.

86.

Iepriekš norādīto iemeslu dēļ ( 105 )Tiesas analīze spriedumā Genc attiecībā uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu nav tik robusta, kā daži to vēlētos. Es aicinu Tiesu netransponēt šo interpretāciju uz iepriekšējo “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu par ierobežojumiem attiecībā uz darba ņēmēju pieejas darbam nosacījumiem, proti, Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā.

87.

Piebildīšu, ka mērķis nav liegt Turcijas darba ņēmējiem jebkādas tiesības uz viņu ģimenes locekļu pievienošanos viņiem Eiropas Savienības teritorijā. Padomes Direktīvā 2003/86/EK ir lex generalis, ar kuru ir regulēta ģimenes atkalapvienošanās ( 106 ). EEK un Turcijas Asociācijas likums ir lex specialis, ieviešot konkrētākus Turcijas pilsoņiem piemērojamus noteikumus attiecībā uz jautājumiem, kuriem tas ir piemērojams ( 107 ). Ja Turcijas darba ņēmējiem nav piemērojams lex specialis, viņi joprojām var balstīties uz lex generalis.

Papildu protokola 59. panta iespējamā ietekme

88.

Ja nu Tiesa pretēji manis izteiktajam viedoklim uzskatītu, ka attiecīgajiem valsts tiesību aktiem ir piemērojams Lēmuma Nr. 2/76 7. pants, tad būs jāpārbauda, vai Papildu protokola 59. pantā nav ņemta vērā minētās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas piemērošana.

89.

Papildu protokola 59. pantā ir noteikts, ka “jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijai nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar [Savienības nolīgumiem]”. Tādējādi tas atspoguļo principu, ka dalība Eiropas Savienībā ir visdziļākās un pašas īpašākās attiecības, kādas valsts var iegūt, un ka tā rezultātā visām citām attiecībām starp trešo valsti un Eiropas Savienību (tādas kā EEK un Turcijas Asociācijas līgums) jābūt mazāk privileģētām.

90.

Papildu protokols ir primāro tiesību akts EEK un Turcijas Asociācijas likuma hierarhijā. Asociācijas Padomes pieņemtie lēmumi, ar kuriem tiek īstenotas deleģētās pilnvaras, tāpēc ir interpretējami tā, lai tie būtu saderīgi ar “ne labvēlīgāka režīma” noteikumu, kuru tā nosaka. Norādīšu, ka nesenajos spriedumos, kas ietvēra ģimenes atkalapvienošanos Lēmuma Nr. 1/80 13. panta “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas tvērumā, nav aplūkots šis nākamais un nepieciešamais interpretācijas kritērijs ( 108 ).

91.

Tādējādi Tiesa ir agrāk piemērojusi Papildu protokola 59. pantu Turcijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvības kontekstā un arvien ir pienācīgi atzinusi, ka Turcijas pilsoņi nevar atrasties labākā stāvoklī nekā Savienības pilsoņi ( 109 ). Ir divas judikatūras līnijas, viena – par materiālajām (pozitīvajām) tiesībām, kas noteiktas Turcijas darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, un otra – par dalībvalstīm ar “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu noteikto negatīvo pienākumu.

92.

Pirmajā no šīm judikatūras līnijām Tiesa aplūkoja kopējo ainu, nevis precīzu līdzvērtīgumu tiesību ziņā, kas piešķirtas Turcijas pilsoņiem un Savienības pilsoņiem ( 110 ). Piemēram, Tiesa atteicās salīdzināt Turcijas darba ņēmēja bērna stāvokli ar dalībvalsts pilsoņa bērna stāvokli, ņemot vērā būtiskās atšķirības starp to attiecīgajām juridiskajām situācijām ( 111 ).

93.

Otrajā, kas sastāv no divām lietām par nodevas ieviešanu par uzturēšanās atļaujas saņemšanu Nīderlandē, Tiesai bija cita nostāja. Tā nosprieda, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants, to piemērojot kontekstā ar “ne labvēlīgāka režīma” noteikumu, neliedz pieņemt tiesību aktus, kas paredz piešķirt uzturēšanās atļauju vai pagarināt tās derīguma termiņu tad, ja Turcijas pilsonis, kas dzīvo uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, samaksā nodevu. Tad Tiesa aplūkoja jaunā ierobežojuma samērīgumu, ko citādi nepieļautu “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula ( 112 ).

94.

Es no sava veiktā judikatūras pārskata atvasinu šādus principus: i) Papildu protokola 59. pants neliedz noteikt jaunus ierobežojumus, kas ir vienādi piemērojami Turcijas pilsoņiem un Savienības pilsoņiem; ii) tomēr ir nepieciešams salīdzināt radīto tiesisko situāciju Turcijas pilsoņiem, no vienas puses, un Savienības pilsoņiem, no otras puses; iii) jaunajiem ierobežojumiem Turcijas darba ņēmējiem nav jābūt vienādiem ar tiem, kas noteikti Savienības pilsoņiem, bet tiem jābūt līdzvērtīgiem, ņemot vērā abu kategoriju atšķirīgās situācijas ( 113 ); iv) jaunie ierobežojumi Turcijas darba ņēmējiem nevar būt nesamērīgi ar tiem, kas piemērojami Savienības pilsoņiem ( 114 ); v) nesamērīgi jaunie ierobežojumi neatbilstu arī Asociācijas līguma 9. pantā noteiktajam diskriminācijas aizlieguma principam ( 115 ).

95.

Šajā lietā piemērots salīdzinājums ir starp Turcijas darba ņēmēju, kas strādā Vācijā un vēlas, lai viņam pievienotos viņa sieva no Turcijas, un Savienības pilsoni, kurš nav Vācijas pilsonis, kurš strādā Vācijā un vēlas, lai viņam pievienotos viņa laulātā, kas ir no trešās valsts, tai skaitā laulātā, kura ir Turcijas pilsone.

96.

Ja vien attiecīgajam ģimenes loceklim jau nav derīga uzturēšanās atļauja, atbilstoši Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punktam ir vajadzīga ieceļošanas vīza saskaņā ar Regulu Nr. 539/2001 vai, nepieciešamības gadījumā, valsts tiesību aktu ( 116 ). Tā kā šī direktīva ir stājusies spēkā, manuprāt, dalībvalstīm būtu pieļaujams ieviest līdzīgas vīzu prasības Turcijas darba ņēmēju ģimenes locekļiem, ja vien viņiem noteiktās prasības nav nesamērīgas salīdzinājumā ar vīzas prasībām, kas ieviestas ar Direktīvu 2004/38 ( 117 ).

97.

Turklāt Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja Savienības pilsoņa ģimenes loceklim nav nepieciešamo dokumentu vai ieceļošanas vīzas, viņš nav automātiski nosūtāms atpakaļ, bet viņam ir sniedzama pienācīga iespēja iegūt vajadzīgos dokumentus. Attiecībā uz to pašu personu kategoriju 9. panta 3. punktā ir noteikts, ka, neizpildot prasību pieteikties uzturēšanās atļaujas saņemšanai, pret attiecīgo personu var vērst samērīgas un nediskriminējošas sankcijas. Tāpēc Komisija norāda, ka Turcijas darba ņēmēju ģimenes locekļi nav labvēlīgākā situācijā kā Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kas ir trešo valstu pilsoņi, jo pēdējiem minētajiem nelikumīga iebraukšana dalībvalstī nav pamatojums, lai atteiktu uzturēšanās atļauju. Līdz ar to Papildu protokola 59. pants nebūtu piemērojams, lai mainītu sekas, kādas izriet no “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu piemērošanas. Taču, ja “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas piemērošanas sekas būtu tādas, ka Turcijas pilsoņa ģimenes locekļi, kas ir trešo valstu pilsoņi, nebūt pakļauti nekādai vīzas prasībai, lai gan ES pilsoņu ģimenes locekļi, kas ir trešo valstu pilsoņi, būtu pakļauti šādai prasībai, tas būtu aizliegts ar Papildu protokola 59. pantu.

98.

Tas, ka Turcijas pilsonim noteiktā prasība ir stingrāka nekā tā, kas noteikta Savienības pilsoņiem, pati par sevi nenozīmē, ka pirmā ir nesamērīga ( 118 ). Ir jāņem vērā konkrētā Turcijas pilsoņu kā trešās valsts pilsoņu situācija, dalībvalstu nepieciešamība izdot atļaujas saskaņā ar valsts tiesību aktiem tā, lai ģimenes locekļi varētu pievienoties Turcijas darba ņēmējam, un šādu prasību īstenošanas procedūra.

99.

Tāpat ir jāpārbauda, vai noteikumu pārkāpšanas sekas nav nesamērīgi bargas pret Turcijas darba ņēmēja ģimenes locekli salīdzinājumā ar tām, kādas ir piemērojamas Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem no trešajām valstīm. Te vēlos norādīt, ka Uzturēšanas likuma 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka vīzas prasību pirms iebraukšanas Vācijā var atcelt, ja, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, nebūtu lietderīgi atsākt vīzas procedūru. Tā, manuprāt, pienācīgi tiek ņemts vērā samērīgums.

100.

Izdarot secinājumu attiecībā uz otro uzdoto jautājumu – manuprāt, atbildei uz šo jautājumu jābūt tādai, ka vīzas prasības ieviešana Turcijas darba ņēmēja laulātajai, kura vēlas pievienoties šim darba ņēmējam ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, neietilpst Lēmuma Nr. 2/76 7. panta tvērumā.

Par trešo jautājumu

101.

Trešais jautājums ir nozīmīgs tikai tad, ja pretēji manis tikko izteiktajam viedoklim Tiesa nolemtu transponēt tās spriedumu Genc uz “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā. Savā trešajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai valsts pasākums, ar ko tiek prasīta vīza, ir attaisnojams, pamatojoties uz primāru vispārējo interešu apsvērumu, ir īpaši ar mērķi efektīvi kontrolēt imigrāciju un vadīt migrācijas plūsmu, ja konkrētā gadījuma īpašie apstākļi tiek ņemti vērā ar klauzulu, kas attiecas uz gadījumiem, kuri ir saistīti ar pārmērīgu slogu.

102.

Landeshauptstadt Stuttgart, Vācijas valdība un Komisija norāda, ka “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula Lēmumā Nr. 2/76 neliedz ieviest valsts tiesību aktus, kas pieņemti ar šādu mērķi, ar nosacījumu, ka šajos tiesību aktos ir ņemts vērā samērīguma princips.

103.

Es piekrītu šim apgalvojumam.

104.

Pirmkārt, šī interpretācija saskan ar LESD un Tiesas judikatūras principiem par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas jāpiemēro, ciktāl iespējams, darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai EEK un Turcijas Asociācijas kontekstā ( 119 ).

105.

Tiesa ir ieviesusi likumīgo mērķu jēdzienu, ar kuru var attaisnot valsts pasākumus, kas ierobežo darba ņēmēju pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā, LESD 45. panta, kāds tas ir tagad, plašā tvēruma dēļ, kā arī tādēļ, ka LESD 45. panta 3. punktā noteiktās atkāpes no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ir interpretējamas šauri. Tāpēc šīs brīvības ierobežojums tomēr var būt saderīgs ar LESD 45. pantu, ar nosacījumu, ka tam ir leģitīms, ar Līgumu saderīgs mērķis un to pamato primāri vispārējo interešu apsvērumi, tas ir piemērots attiecīgā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo ( 120 ).

106.

Līdzīgi, EEK un Turcijas Asociācijas likuma kontekstā plašā interpretācija, kas ar Lēmumu Nr. 2/76 un Lēmumu Nr. 1/80 piešķirta darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, kopā ar šauru interpretāciju par atkāpēm, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību, valsts drošību un sabiedrības veselību (attiecīgi, šo lēmumu 9. un 14. pantā) ( 121 ), liek ievērot pareizu līdzsvaru primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem ar darba ņēmēju EEK un Turcijas Asociācijā pārvietošanās brīvības sistēmu, pēc analoģijas ar situāciju iekšējā tirgū.

107.

Otrkārt, judikatūra jau ir atzinusi šo attaisnojumu kontekstā ar jaunu nosacījumu aizliegumu atkalapvienoties Turcijas darba ņēmējiem ar saviem ģimenes locekļiem, ciktāl radītie ierobežojumi ir piemēroti, lai nodrošinātu likumīgā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai ( 122 ).

108.

Pārējais jau ir atzīts judikatūrā kā tāds, kas pārstāv primāros vispārējo interešu apsvērumus, attaisnojot jaunu ierobežojumu ieviešanu, lai atbilstoši EEK un Turcijas Asociācijas likumam īstenotu ekonomiskās brīvības: liedzot nelikumīgi iebraukt un uzturēties ( 123 ), liedzot piespiedu laulības ( 124 ), nodrošinot trešo valstu pilsoņu veiksmīgu integrāciju ( 125 ) un efektīvi vadot migrācijas plūsmas ( 126 ). Šis saraksts nav izsmeļošs, un es piekrītu ģenerāladvokātam P. Mengoci [P. Mengozzi], ka Tiesa atzīst dalībvalstīm rīcības brīvību šajā jomā ( 127 ).

109.

Šajā lietā Vācija piesauc efektīvu migrācijas plūsmas pārvaldību, lai attaisnotu vīzas prasības ieviešanu ar mērķi ģimenes apvienošanai ar Turcijas darba ņēmēju. Šis mērķis jau ir ticis pieņemts kā primāra prasība vispārējās interesēs, lai sasniegtu ar Līgumu saderīgu mērķi. Tāpēc būtībā ir iespējams pamatot jaunu ierobežojumu neatkarīgi no “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas ( 128 ). Tomēr valsts tiesai būs arī jāpārbauda, vai attiecīgā prasība atbilst samērīguma kritērijam ( 129 ). To darot, tai jāapsver, vai valsts līdzeklis ir piemērots, lai nodrošinātu likumīgā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams tā sasniegšanai ( 130 ).

110.

Attiecībā uz līdzekļa piemērotību, manuprāt, judikatūrā jau bija pieņemts, ka vīzas prasība, kas ļauj vērot migrācijas plūsmu, ir piemērota, lai efektīvi sasniegtu migrācijas plūsmas pārvaldības mērķi ( 131 ).

111.

Jautājumā par to, vai attiecīgais pasākums pārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, Tiesa ir izskaidrojusi, ka būtībā prasība trešās valsts pilsoņiem saņemt vīzu, lai iebrauktu un uzturētos dalībvalstī, nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu attiecībā uz izvirzīto mērķi. Tomēr samērīguma princips arīdzan prasa, lai šīs prasības īstenošanas kārtība nepārsniegtu izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo ( 132 ).

112.

Šajā ziņā Vācijas attiecīgajos tiesību aktos ir noteikta prasība, ka trešās valsts pilsonim, kas vēlas saņemt uzturēšanās atļauju, ir jāieceļo valstī ar nepieciešamo vīzu un jānorāda savā vīzas pieteikumā galvenā informācija, kas vajadzīga uzturēšanās atļaujai. Tomēr no vīzas prasības var atteikties, ja īpašajos apstākļos attiecībā uz konkrēto gadījumu nav lietderīgi prasīt turpmāku vīzas pieteikumu.

113.

Es uzskatu, ka, piemērojot atbrīvojumu attiecīgajā konkrētajā gadījumā Vācijas tiesību aktos, ar kuriem ievieš vīzas prasību, noteiktajā procedūrā ir ievērots samērīguma princips.

114.

Valsts tiesai, kurai būs pieejama nepieciešamā informācija, būs jānovērtē, vai NYön gadījumā ir vajadzīgās īpašās pazīmes, lai piemērotu izņēmumu. Attiecīgo faktoru vidū visdrīzāk būs NYön kundzes vecums, viņas veselības stāvoklis, viņas atkarības līmenis no vīra un viņas iespējas ceļot ( 133 ).

115.

Tāpēc es secinu, ka tad, ja Tiesa uzskatīs, ka tādi tiesību akti, kādi ir pamata tiesvedībā, ir jauns ierobežojums Turcijas darba ņēmēju pieejas darbam nosacījumos Lēmuma Nr. 2/76 7. panta izpratnē, šo ierobežojumu var attaisnot, pamatojoties uz tādiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem kā migrācijas plūsmas efektīva pārvaldība. Visiem ierobežojumiem ir jābūt tādiem, lai tie sasniegtu izvirzīto leģitīmo mērķi un nepārsniegtu šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Valsts tiesas kompetencē ir noteikt, vai tas tā ir.

Secinājums

116.

Tādēļ es iesaku Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) jautājumiem atbildēt šādi:

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jauno ierobežojumu, kas dalībvalstī noteikti laikā starp EEK un Turcijas Asociācijas Padomes Lēmuma Nr. 2/76 stāšanos spēkā un EEK un Turcijas Asociācijas Padomes Lēmuma Nr. 1/80 stāšanos spēkā, likumīgums ir novērtējams saskaņā ar Lēmuma Nr. 2/76 7. pantu.

Vīzas prasības ieviešana Turcijas darba ņēmēja laulātajai, kura vēlas pievienoties šim darba ņēmējam ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, neietilpst Lēmuma Nr. 2/76 7. panta tvērumā.

Jauni ierobežojumi Turcijas darba ņēmēju pieejas darbam nosacījumos Lēmuma Nr. 2/76 7. panta izpratnē var būt pamatoti, balstoties uz tādiem primāro vispārējo interešu apsvērumiem kā migrācijas plūsmas efektīva pārvaldība. Visiem ierobežojumiem ir jābūt tādiem, lai tie sasniegtu izvirzīto leģitīmo mērķi un nepārsniegtu šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Valsts tiesas kompetencē ir noteikt, vai tas tā ir.


( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.

( 2 ) Asociācijas padomes 1976. gada 20. decembra Lēmums Nr. 2/76 par Asociācijas līguma 12. panta īstenošanu (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 2/76”). Lēmums nav publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tomēr tas ir pieejams attiecīgo tekstu noderīgā krājumā, kas publicēts Padomes pārraudzībā 1992. gadā: skat. https://www.ab.gov.tr/files/ardb/evt/EEC‑Turkey_association_agreements_and_protocols_and_other_basic_texts.pdf (turpmāk tekstā – “Padomes tekstu krājums”).

( 3 ) Līgums, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju un papildu protokols, parakstīts Ankarā 1963. gada 12. septembrī (OV 1973, C 113, 1. lpp.).

( 4 ) Par Asociācijas Padomes izveidi un darbību skat. Asociācijas līguma 22. un nākamos pantus.

( 5 ) Asociācijas Padomes 1980. gada 19. septembra lēmums Nr. 1/80 par Asociācijas attīstību, kas izveidota saskaņā ar Līgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”). Lēmums nav publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, bet ir pieejams Padomes tekstu krājumā.

( 6 ) Asociācijas līguma 2. panta 3. punkts. Pirmais un otrais posms beidzās attiecīgi 1973. gada 1. janvārī (stājoties spēkā Asociācijas līguma papildprotokolam, kas parakstīts Briselē 1970. gada 23. novembrī (OV 1973, C 113, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildprotokols”)) un 1995. gada 31. decembrī (stājoties spēkā 1995. gada 22. decembra EEK un Turcijas Asociācijas Padomes lēmumam Nr. 1/95 par muitas savienības pēdējā posma īstenošanu (kas paredzēts ar Asociācijas līguma 2. panta 2. punktu) (OV 1996, L 35, 1. lpp.)).

( 7 ) Asociācijas līguma 3. pants.

( 8 ) Asociācijas līguma 4. panta 1. punkts.

( 9 ) Asociācijas līguma 5. pants.

( 10 ) Skat. papildprotokola trešo apsvērumu.

( 11 ) Lēmuma Nr. 2/76 1. panta 1. un 2. punkts. Tāpēc, lai gan lēmuma nosaukums norāda, ka tas ir lēmums “par [Asociācijas līguma] 12. panta īstenošanu”, tā preambulas otrajā apsvērumā un 1. panta 1. punktā ir izskaidrots, ka tā īstais juridiskais pamats ir papildu protokola 36. pants.

( 12 ) Lēmuma Nr. 2/76 11. pants.

( 13 ) Lēmuma Nr. 2/76 13. pants.

( 14 ) Asociācijas Padome ir pieņēmusi citus noteikumus, kas šajā lietā nav būtiski, par Turcijas darba ņēmēju tiesībām, it īpaši Asociācijas Padomes Lēmumu Nr. 3/80 (1980. gada 19. septembris) par Eiropas Kopienu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, kuriem ir Turcijas pilsonība, un viņu ģimenes locekļiem (OV 1983, C 110, 60. lpp.).

( 15 ) Lēmuma Nr. 1/80 16. panta 1. punkts.

( 16 ) Verordnung zur Durchführung des Ausländergesetzes 5. panta 1. punkta 1. apakšpunkts.

( 17 ) Uzturēšanās likuma 30. panta 1. punkts.

( 18 ) Uzturēšanās likuma 30. panta 1. punkts.

( 19 ) Asociācijas līguma preambulas pirmais apsvērums un 2. panta 1. punkts.

( 20 ) Asociācijas līguma preambulas ceturtais apsvērums un 28. pants. Pēdējā minētajā ir noteikts ierobežojums atzīmēt, ka tad, kad šī līguma darbība atļauj paredzēt Turcijai pilnīgi pieņemt no LESD izrietošos pienākumus, līgumslēdzējas puses pārbaudīs iespēju Turcijai pievienoties ES. Skat. arī spriedumu, 1999. gada 4. maijs, Sürül, C‑262/96, EU:C:1999:228, 70. punkts.

( 21 ) Spriedumi, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 64. punkts; 2013. gada 24. septembris, Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:583, 50. un 51. punkts, un 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 52. punkts.

( 22 ) Šajā nozīmē skat. Asociācijas līguma 2. panta 1. un 2. punktu, 3., 4. un 5. pantu. Ekonomikas mērķis ir redzams arī no līguma II sadaļā esošās 1., 2. un 3. nodaļas nosaukumiem, kas ir saistīti ar pārejas posma ieviešanu. Šīs nodaļas saucas attiecīgi “Muitas savienība”, “Lauksaimniecība” un “Citi ekonomikas noteikumi”. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. septembris, Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:583, 51. punkts.

( 23 ) Skat. Asociācijas līguma preambulas ceturto apsvērumu.

( 24 ) Skat. Lēmuma Nr. 2/76 preambulas piekto apsvērumu un 1. panta 1. punktu.

( 25 ) Skat. Lēmuma Nr. 1/80 preambulas otro apsvērumu un 1. pantu. Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1995. gada 6. jūnijs, Bozkurt, C‑434/93, EU:C:1995:168, 14. punkts.

( 26 ) Spriedums, 2014. gada 18. decembris, Apvienotā Karaliste/Padome, C‑81/13, EU:C:2014:2449, 52. punkts. Skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus, EU:C:2014:2114, 79. punkts.

( 27 ) 1992. gada 2. maija Līgums par Eiropas Ekonomikas Kopienu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) un Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos (OV 2002, L 114, 6. lpp.). Šajā nozīmē skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā Apvienotā Karaliste/Padome, C‑81/13, EU:C:2014:2114, 74.80. punkts.

( 28 ) Spriedums, 2014. gada 18. decembris, Apvienotā Karaliste/Padome, C‑81/13, EU:C:2014:2449, 50. punkts.

( 29 ) Spriedums, 2013. gada 24. septembris, Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:583, 53. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 30 ) Spriedums, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 61. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 31 ) Parakstīta Vīnē 1969. gada 23. maijā, United Nations Treaty Series, 1155. sēj., 331. lpp., (turpmāk tekstā – “VKLT”).

( 32 ) Atzinums 1/91 (EEZ līgums – I), 1991. gada 14. decembris, EU:C:1991:490, 14. punkts.

( 33 ) Spriedums, 1982. gada 9. februāris, Polydor un RSO Records, 270/80, EU:C:1982:43, 15. punkts. Šī lieta bija par līgumu, kas noslēgts starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Portugāles Republiku, parakstīts 1972. gada 22. jūlijā (OV 1972, L 301, 165. lpp.).

( 34 ) Spriedums, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 62. punkts.

( 35 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 27. septembris, Gloszczuk, C‑63/99, EU:C:2001:488, 52. punkts, kontekstā ar Eiropas līgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Polijas Republiku, no otras puses (OV 1993, L 348, 2. lpp.). Skat. arī ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:237, 63. punkts.

( 36 ) Skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumus lietā Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:237, 60. punkts.

( 37 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 6. jūnijs, Bozkurt, C‑434/93, EU:C:1995:168, 20. punkts. Skat. arī spriedumu, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 52. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 38 ) Spriedums, 2014. gada 18. decembris, Apvienotā Karaliste/Padome, C‑81/13, EU:C:2014:2449, 51. punkts.

( 39 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 29. marts, Kahveci, C‑7/10 un C‑9/10, EU:C:2012:180, 25. punkts; skat. arī principus, kas noteikti iepriekš 35. punktā.

( 40 ) Pirmais solis šajā virzienā tika sperts spriedumā, 1994. gada 5. oktobris, Eroglu, C‑355/93, EU:C:1994:369, 21. punkts, par Turcijas darba ņēmēju iespēju pagarināt savas uzturēšanās atļaujas. Skat. arī spriedumu, 2000. gada 10. februāris, Nazli, C‑340/97, EU:C:2000:77, 56. un 57. punkts par Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā noteiktā sabiedriskās kārtības izņēmuma apjomu. Pakalpojumu aprites brīvības kontekstā skat. spriedumu, 2000. gada 11. maijs, Savas, C‑37/98, EU:C:2000:224, 47. un 48. punkts, kuros bija atsauce uz EKL 53. pantu, lai interpretētu papildu protokola 41. panta 1. punktu.

( 41 ) Padomes Regula (1968. gada 15. oktobris) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 19.10.1968, 2. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā, 5. nod., 1. sēj., 15. lpp.). Skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Dülger, C‑451/11, EU:C:2012:504, 49. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 42 ) Padomes Direktīva (1964. gada 25. februāris) par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV 1964, L 56, 850. lpp.). Skat. spriedumu, 2007. gada 4. oktobris, Polat, C‑349/06, EU:C:2007:581, 30. un 31. punkts un tajos minētā judikatūra.

( 43 ) Padomes Sestā direktīva 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.). Skat. spriedumu, 2010. gada 9. decembris, Toprak, C‑300/09 un C‑301/09, EU:C:2010:756, 56.58. punkts.

( 44 ) Spriedums, 1991. gada 26. februāris, Antonissen, C‑292/89, EU:C:1991:80. Tā 13. punktā Tiesa nosprieda, ka Līguma principi par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību nozīmē Savienības pilsoņu tiesības uzturēties citās dalībvalstīs, lai tur meklētu darbu.

( 45 ) Spriedums, 1992. gada 16. decembris, Kus, C‑237/91, EU:C:1992:527, 35. punkts. Atsauce uz Tiesas judikatūru darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vienmēr ir bijusi standarta prakse. Skat tostarp. spriedumus, 2000. gada 10. februāris, Nazli, C‑340/97, EU:C:2000:77, 57. punkts, un 2004. gada 11. novembris, Cetinkaya, C‑467/02, EU:C:2004:708, 44. un 45. punkts.

( 46 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2003. gada 21. oktobris, Abatay u.c., C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572, 81. punkts, par “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas interpretāciju Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā, kur Tiesa iedvesmojās no savas judikatūras par asociāciju ar Grieķiju (spriedums, 1983. gada 23. marts, Peskeloglou, 77/82, EU:C:1983:92). Skat. arī rīkojumu, 2008. gada 25. jūlijs, Real Sociedad de Fútbol un Kahveci, C‑152/08, EU:C:2008:450, 21. un nākamie punkti, kuros Tiesa atsaucas uz savu judikatūru par Asociācijas līgumu ar Slovākiju un Partnerattiecību nolīgumu ar Krieviju (Eiropas līgums, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Slovākijas Republiku, no otras puses (OV 1994, L 359, 2. lpp.) un Partnerības un sadarbības nolīgums, ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Krievijas Federāciju, no otras puses (OV 1997, L 327, 3. lpp.)) un uzskatīja paralēles par pietiekami acīmredzamām, lai izspriestu lietu ar motivētu rīkojumu. Tomēr (nesaistītā) spriedumā, 2012. gada 29. marts, Kahveci, C‑7/10 un C‑9/10, EU:C:2012:180, 34. punkts, Tiesa ir nošķīrusi Lēmumu Nr. 1/80, no vienas puses, un Sadarbības līgumu starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Marokas Karalisti (OV 1978, L 264, 2. lpp.), no otras puses, atšķirīgo vispārējo mērķu dēļ, kas tajos ir noteikts sociālajā jomā.

( 47 ) Spriedums, 2013. gada 24. septembris, Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:583, 44. punkts.

( 48 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 6. jūnijs, Bozkurt, C‑434/93, EU:C:1995:168, 40. un 41. punkts.

( 49 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2004/38”).

( 50 ) Spriedums, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 60. un nākamie punkti.

( 51 ) Spriedums, 1984. gada 31. janvāris, Luisi un Carbone, 286/82 un 26/83, EU:C:1984:35.

( 52 ) Spriedums, 2013. gada 24. septembris, Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:583, 59. un nākamie punkti.

( 53 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 20. septembris, Sevince, C‑192/89, EU:C:1990:322, 15. un nākamie punkti.

( 54 ) Ar Asociācijas līgumu izveidotajā sistēmā jaunu tiesību vai privilēģiju noteikšana līgumslēdzēju pušu pilsoņiem ir atstāta Asociācijas Padomes likumdošanas kompetencē (skat. Papildu protokola 36. pantu).

( 55 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 15. novembris, Dereci u.c.,C‑256/11, EU:C:2011:734, 89. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 56 ) Spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Oguz, C‑186/10, EU:C:2011:509, 22. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 57 ) Skat. spriedumu, 2007. gada 20. septembris, Tum un Dari, C‑16/05, EU:C:2007:530, 58. punkts (nodibinājuma brīvības kontekstā).

( 58 ) Spriedums, 1995. gada 6. jūnijs, Bozkurt, C‑434/93, EU:C:1995:168.

( 59 ) Lēmuma Nr. 2/76 13. pants.

( 60 ) Lēmuma Nr. 2/76 11. pants; skat. arī šī lēmuma preambulas piekto apsvērumu.

( 61 ) Lēmuma Nr. 1/80 30. pants.

( 62 ) Lēmuma Nr. 1/80 16. pants.

( 63 ) Varētu būt zināmas šaubas par to, vai Lēmums Nr. 2/76 bija piemērojams ar atpakaļejošu spēku laikā no 1976. gada 1. decembra līdz 1976. gada 20. decembrim (salīdzināt un pretstatīt šī lēmuma 1. panta 2. punktu un 13. pantu). Par laimi, lai atbildētu uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem, šis jautājums nav jāizlemj.

( 64 ) Lēmuma Nr. 1/80 16. panta 2. punktā ir paredzēta jauna instrumenta pieņemšana, kurā ir “risinājumi, kas varētu tikt piemēroti no 1983. gada 1. decembra”. Tomēr neviens šāds instruments netika pieņemts, un Lēmumā Nr. 1/80 nav II nodaļas 1. iedaļas “apturēšanas datuma”.

( 65 ) Kā to norādīja Komisija tiesas sēdē, tas ir arī VKLT pieņemtais risinājums. Saskaņā ar VKLT 70. pantu (par Līguma izbeigšanas sekām) līguma izbeigšana “neietekmē pušu tiesības, pienākumus vai juridisko situāciju, kas izveidojusies šā līguma piemērošanas rezultātā līdz tā izbeigšanai” (70. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Landeshauptstadt Stuttgart un Vācijas valdība pamatojās uz VKLT 59. pantu (līguma darbības izbeigšana vai apturēšana, noslēdzot nākamo līgumu), bet es neuzskatu, ka šajā lietā būtu iestājies kāds no tajā minētajiem nosacījumiem. It īpaši nav pazīmju, ka puses būtu paredzējušas Lēmumam Nr. 1/80, kā arī tā regulējumam nākotnē, atpakaļejošu spēku.

( 66 ) Spriedums, 1995. gada 6. jūnijs, Bozkurt, C‑434/93, EU:C:1995:168, 14. punkts.

( 67 ) Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasības neattiecas (OV 2001, L 81, 1. lpp.), kas nesen grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/850 (2017. gada 17. maijs), ar kuru groza Regulu Nr. 539/2001 (OV 2017, L 133, 1. lpp.).

( 68 ) Spriedumi, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, un 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066.

( 69 ) Spriedums, 1987. gada 30. septembris, Demirel, 12/86, EU:C:1987:400.

( 70 ) Ģenerāladvokāta M. Darmona secinājumi lietā Demirel, 12/86, EU:C:1987:232, 27. un 28. punkts. Regulā Nr. 15 par pirmajiem pasākumiem, lai nodrošinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV 57, 1961, 1073. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 15”) arī bija daži noteikumi par dalībvalstu pilsoņu, kuri īsteno savas tiesības uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, ģimenes atkalapvienošanos.

( 71 ) Saskaņā ar Papildu protokola 36. pantu Asociācijas Padomei ir ekskluzīvas tiesības šajā ziņā paredzēt precīzus noteikumus.

( 72 ) Skat. spriedumu, 1987. gada 30. septembris, Demirel, 12/86, EU:C:1987:400, 22. punkts.

( 73 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 30. septembris, Demirel, 12/86, EU:C:1987:400, 23. un 24. punkts.

( 74 ) Spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 46. punkts.

( 75 ) Spriedums, 2000. gada 11. maijs, Savas, C‑37/98, EU:C:2000:224.

( 76 ) Spriedums, 2009. gada 17. septembris, Sahin, C‑242/06, EU:C:2009:554.

( 77 ) Spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 33. punkts. Šķiet, ka šī formula pirmo reizi tika pievienota attiecībā uz Papildu protokola 41. panta 1. punktu ar 2000. gada 11. maija spriedumu Savas, C‑37/98, EU:C:2000:224, 69. punkts (kur tā parādās kā “kura mērķis vai iedarbība” – frāze, kuru Tiesa izmanto pastāvīgi), šķiet, ka vārdi “mērķis ir” spriedumā Genc ir tulkojuma izmaiņas. Tiesas sekojošā judikatūra šajā ziņā ir bijusi konsekventa. Skat. tostarp spriedumu, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 78 ) Iepriekšējos punktos ir noteikts: “[..] Papildu protokola 41. panta 1. punkts kopš tiesību akta, kura daļa ir šī norma, stāšanās spēkā uzņemošajā dalībvalstī aizliedz ieviest jaunus ierobežojumus brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanai, ieskaitot tādus, kas attiecas uz materiālajiem un/vai procesuālajiem nosacījumiem tādu Turcijas pilsoņu pirmreizējai uzņemšanai šīs valsts teritorijā, kuri vēlas tajā izmantot minētās ekonomikas brīvības (skat. [..] spriedumu lietā C‑16/05, Tum un Dari [2007], Krājums, I‑7415. lpp., 69. punkts, un spriedumu lietā Soysal un Savatli, 47. un 49. punkts)”.

( 79 ) Spriedums, 2003. gada 21. oktobris, Abatay u.c., C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572, 117. punkts. Turpmākajā judikatūrā ir saglabāta apvienošana. Skat. tostarp spriedumu,2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 80 ) Skat. iepriekš 34.–37. punktu.

( 81 ) Spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 45. un 46. punkts.

( 82 ) Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066. Lai gan viņa iesniedza Gētes Institūta sertifikātu, kas apliecināja, ka viņa ir nokārtojusi valodas testu A1 līmenī, atklājās, ka viņa ir analfabēte un ir nokārtojusi testu, atzīmējot uz labu laimi atbildes anketā ar vairākām izvēlnēm, un trīs pamatfrāzes viņa esot iemācījusies no galvas un uzrakstījusi. Pilnīgāku notikumu aprakstu, kuru rezultātā tika uzdots prejudiciāls jautājums, skat. sprieduma 17.–23. punktā.

( 83 ) Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066, 36. punkts. Šis spriedums ir saņēmis zināmu kritiku. Skat., piemēram, Hailbronner, K., “The stand still clauses in the EU‑Turkey Association Agreement and their impact upon immigration law in the EU Member States”, no: Rights of third‑country nationals under EU association agreements, Birll, Nijhoff, Leidene, Bostona, 2015, 186.–201. lpp., it īpaši 194.–197. lpp.

( 84 ) Spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 40. punkts, citējot spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066, 35. punkts.

( 85 ) Spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 41. un 42. punkts, citējot spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑92/07, EU:C:2010:228, 48. punkts.

( 86 ) Spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 44. un 45. punkts.

( 87 ) Spriedums, 2013. gada 24. septembris, Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:583.

( 88 ) Spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 49. punkts, kurā citēts spriedums, 1997. gada 17. aprīlis, Kadiman, C‑351/95, EU:C:1997:205, 34.36. punkts; spriedumi, 2000. gada 22. jūnijs, Eyüp, C‑65/98, EU:C:2000:336, 26. punkts, un 2004. gada 30. septembris, Ayaz, C‑275/02, EU:C:2004:570, 41. punkts.

( 89 ) Ir taisnība, ka ar 41. panta 2. punktu Asociācijas Padomei ir piešķirtas pilnvaras pieņemt noteikumus, kādos progresīvi tiek atcelti esošie ierobežojumi attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Acīmredzami, ka esošo ierobežojumu atcelšana ir atsevišķs jautājums no nodrošināšanas, izmantojot “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu, ka netiek ieviesti jauni ierobežojumi.

( 90 ) Spriedums, 1987. gada 30. septembris, Demirel, 12/86, EU:C:1987:400. Spriedumā lietā Bozkurt Tiesa atteicās atzīt Turcijas darba ņēmēja tiesības palikt dalībvalstī, kurā viņš strādāja, pēc tam, kad viņš kļuva pastāvīgi darbnespējīgs, jo EEK‑Turcijas Asociācijas likumā nebija tieša noteikuma, ar kuru būtu piešķirtas šī tiesības. Skat. spriedumu, 1995. gada 6. jūnijs, C‑434/93, EU:C:1995:168, 40. punkts.

( 91 ) Skat. Regulu Nr. 15 (11.–15. pants) un Regulu Nr. 1612/68 (10.–12. pants). Pēdējās minētās regulas preambulas piektajā apsvērumā ir atzīts, ka, lai varētu īstenot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, ir jānovērš šķēršļus darba ņēmēja tiesībām atkalapvienoties ar savu ģimeni.

( 92 ) Spriedumos, 2012. gada 19. jūlijs, Dülger, C‑451/11, EU:C:2012:504, 49. punkts, un 2004. gada 30. septembris, Ayaz, C‑275/02, EU:C:2004:570, 45. punkts, Tiesa atsaucās uz Regulas Nr. 1612/68 10. pantu, lai interpretētu Lēmumā Nr. 1/80 esošo jēdzienu “ģimenes loceklis”.

( 93 ) Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa un 11. pants.

( 94 ) Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais un otrais ievilkums, 9. un 13. pants.

( 95 ) Spriedums, 2007. gada 18. jūlijs, Derin, C‑325/05, EU:C:2007:442, 64. punkts.

( 96 ) Spriedums, 2010. gada 21. janvāris, Bekleyen, C‑462/08, EU:C:2010:30, 36. punkts, citējot spriedumu, 2000. gada 16. marts, Ergat, C‑329/97, EU:C:2000:133, 42. punkts.

( 97 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 45. un 46. punkts.

( 98 ) Spriedums, 2013. gada 7. novembris, Demir, C‑225/12, EU:C:2013:725, 34. punkts. Agrākā posmā 2003. gada 21. oktobra spriedumā Abatay u.c., C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572, 84. punkts, Tiesa nosprieda, ka no Lēmuma Nr. 1/80 13. panta Turcijas pilsonis var gūt labumu tikai tad, ja viņš ir izpildījis uzņemošās dalībvalsts noteikumus par iebraukšanu, uzturēšanos un, nepieciešamības gadījumā, nodarbinātību un ja viņš tāpēc likumīgi dzīvo šīs valsts teritorijā.

( 99 ) Spriedums, 2003. gada 21. oktobris, Abatay u.c., C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572.

( 100 ) Spriedums, 2009. gada 19. februāris, Soysal un Savatli, C‑228/06, EU:C:2009:101.

( 101 ) Spriedums, 2009. gada 17. septembris, Sahin, C‑242/06, EU:C:2009:554.

( 102 ) Skat. Lēmuma Nr. 2/76 preambulas otro un piekto apsvērumu.

( 103 ) Teksts angļu valodā ir interesants, jo tajā ir noteikts, ka “viņiem [tas ir, Turcijas bērniem] var arī būt tiesības” gūt šos labumus. Par laimi šeit nav nepieciešams tālāk iedziļināties šajā jautājumā.

( 104 ) Skat. Lēmuma Nr. 1/80 preambulas ceturto apsvērumu.

( 105 ) Skat. iepriekš 74.–81. punktu.

( 106 ) Padomes Direktīva (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.).

( 107 ) Direktīvas 2003/86 3. panta 4. punktā ir tieši noteikts, ka šī direktīva tostarp neattiecas uz tādiem labvēlīgākiem noteikumiem kā “divpusējiem [..] nolīgumiem starp Kopienu vai Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un trešajām valstīm, no otras puses”. Šādi divpusēji nolīgumi acīmredzami ietver Asociācijas līgumu un Lēmumu Nr. 1/80. Ja pēdējā minētā noteikumi ir labvēlīgāki, tie būs piemērojami jebkurā gadījumā. Skat. arī manus secinājumus lietā Pehlivan, C‑484/07, EU:C:2010:410, 65. punkts.

( 108 ) Skat. spriedumus, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, un 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239.

( 109 ) Spriedums, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑92/07, EU:C:2010:228, 62. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī spriedumu, 2011. gada 26. maijs, Akdas u.c., C‑485/07, EU:C:2011:346, 59. punkts, konkrēti kontekstā ar sociālajiem pabalstiem Turcijas darba ņēmējiem.

( 110 ) Skat. manus secinājumus lietā Pehlivan, C‑484/07, EU:C:2010:410, 63. punkts.

( 111 ) Spriedumi, 2007. gada 18. jūlijs, Derin, C‑325/05, EU:C:2007:442, 68. punkts, un 2011. gada 16. jūnijs, Pehlivan, C‑484/07, EU:C:2011:395, 65. punkts. Detalizētākai analīzei par argumentāciju spriedumā Derin skat. manus secinājumus lietā Bozkurt, C‑303/08, EU:C:2010:413, 50. punkts.

( 112 ) Spriedums, 2009. gada 17. septembris, Sahin, C‑242/06, EU:C:2009:554, 67. un nākamie punkti. Šī pieeja ir apstiprināta spriedumā, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑92/07, EU:C:2010:228, 55. un nākamie punkti.

( 113 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑92/07, EU:C:2010:228, 57. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 114 ) Spriedums, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑92/07, EU:C:2010:228, 55. punkts un tajā minētā judikatūra.

( 115 ) Spriedums, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑92/07, EU:C:2010:228, 75. punkts.

( 116 ) Regulas Nr. 539/2001 I pielikumā ir uzskaitītas valstis, kuru pilsoņiem ir vajadzīga vīza, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas. Šajā sarakstā ir arī Turcija.

Atsauces Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punktā uz valsts tiesību aktiem mērķis ir regulēt situāciju dalībvalstīs, kuras nepiemēro šo regulu. Skat. grozīto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (ko saskaņā ar EK Līguma 250. panta 2. punktu iesniedza Komisija), COM(2003) 199, galīgā redakcija.

( 117 ) Te es atsaucos uz Direktīvu 2004/38 tikai tāpēc, lai pārbaudītu nostāju saskaņā ar Papildu protokola 59. pantu.

( 118 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑92/07, EU:C:2010:228, 71. punkts.

( 119 ) Skat. iepriekš 36. punktu.

( 120 ) Skat. tostarp spriedumu, 2007. gada 11. janvāris, Lyyski, C‑40/05, EU:C:2007:10, 38. punkts.

( 121 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 11. novembris, Cetinkaya, C‑467/02, EU:C:2004:708, 42.48. punkts.

( 122 ) Skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066, 37. punkts, brīvības veikt uzņēmējdarbību kontekstā. Šajā lietā tika ievērota argumentācija, kas noteikta spriedumā, 2013. gada 7. novembris, Demir, C‑225/12, EU:C:2013:725, 40. un nākamie punkti, par Turcijas pilsoņa, kurš vēlas uzsākt algotu darbu, uzņemšanu dalībvalsts teritorijā. Skat. arī spriedumu, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 57. punkts.

( 123 ) Spriedums, 2013. gada 7. novembris, Demir, C‑225/12, EU:C:2013:725, 41. punkts.

( 124 ) Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066, 38. punkts. Lai gan Tiesa tieši neatzina šo attaisnojuma pamatu, tā turpināja, “pieņemot”, ka piespiedu laulību novēršana varētu būt primārs vispārējo interešu apsvērums.

( 125 ) Spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 56. punkts.

( 126 ) Spriedums, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 39. punkts.

( 127 ) Ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumi lietā Genc, C‑561/14, EU:C:2016:28, 34. punkts.

( 128 ) Spriedums, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 35.39. punkts.

( 129 ) Lietās Tekdemir un Genc attiecīgajos valsts noteikumos nebija izņēmumu, un Tiesai bija nepieciešamie materiāli, lai nospriestu, ka šie pasākumi ir nesamērīgi. Šeit, no otras puses, valsts tiesību noteikumos ir paredzēts izņēmums noteiktos apstākļos. Vienīgi valsts tiesai būs nepieciešamie materiāli, lai pārskatītu kompetento iestāžu lēmuma likumību. Skat. spriedumu, 2007. gada 11. janvāris, Lyyski, C‑40/05, EU:C:2007:10, 48. punkts.

( 130 ) Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066, 37. punkts.

( 131 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 41. punkts.

( 132 ) Šajā nozīmē, attiecībā uz prasību saņemt uzturēšanās atļauju, skat. spriedumu, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 42. un 43. punkts.

( 133 ) Faktu ziņā NYön situācija būtiski atšķiras no pieteicēja situācijas lietā Tekdemir. Furkan Tekdemir bija bērns, kurš bija piedzimis Vācijā nepilnu mēnesi pirms tam, kad viņa vārdā tika iesniegts pieteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Viņš tur likumīgi dzīvoja kopā ar savu tēvu, kurš bija darba ņēmējs no Turcijas (skat. spriedumu, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239). Turpretim NYön kundze dzīvoja Turcijā (ciktāl šeit tas ir svarīgi) laikā no apprecēšanās ar Yön k-gu (2004) līdz savai iebraukšanai Nīderlandē ar Šengenas vīzu, kas izdota šajā dalībvalstī (2013. gada marts).

Top