–

Wilber López Pastuzano vārdā – E. Santos Huamán un J. L. Rodríguez Candela, abogados,

–

Spānijas valdības vārdā – J. García-Valdecasas Dorrego, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un S. Pardo Quintillán, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), 12. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Wilber López Pastuzano un Delegación del Gobierno en Navarra (Spānijas valdības pārstāvniecība Navarrā) jautājumā par šīs pēdējās minētās pieņemto 2015. gada 29. jūnija lēmumu par W. López Pastuzano izraidīšanu no Spānijas teritorijas (turpmāk tekstā – “2015. gada 29. jūnija lēmums”).

3

Atbilstoši Direktīvas 2003/109 preambulas 16. apsvērumam:

“Pastāvīgajiem iedzīvotājiem jābūt pastiprināti aizsargātiem pret izraidīšanu. Šī aizsardzība pamatojas uz kritērijiem, kas noteikti ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem. Lai nodrošinātu aizsardzību pret izraidīšanu, dalībvalstīm jāparedz efektīva tiesiskā aizsardzība.”

4

Direktīvas 2003/109 12. panta 1.–3. punkta teksts ir šāds:

“1.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu izraidīt pastāvīgo iedzīvotāju tikai tad, ja viņš rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai un [vai] sabiedrības [valsts] drošībai.

2.   Lēmums, kas minēts 1. punktā, nav balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem.

3.   Pirms lēmuma pieņemšanas par pastāvīgā iedzīvotāja izraidīšanu dalībvalstis ņem vērā šādus faktorus:

[..]”

5

2000. gada 11. janvāraLey Orgánica 4/2000 sobre derechos y libertades de los extranjeros en España y su integración social (Konstitutīvais likums 4/2000 par ārvalstnieku tiesībām un brīvībām Spānijā un viņu sociālo integrāciju; BOE Nr. 10, 2000. gada 12. janvāris), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Konstitutīvais likums 4/2000”), III sadaļā ir reglamentēti “pārkāpumi ārvalstnieku tiesību jomā un sodīšana par tiem”.

6

Šajā III sadaļā esošais 57. pants ir izteikts šādi:

“1.   Ja pārkāpumu ir izdarījuši ārvalstnieki, kuru rīcība tiek kvalificēta kā “sevišķi smags” vai “smags” pārkāpums šī konstitutīvā likuma 53. panta 1. punkta a), b), c), d) un f) apakšpunkta izpratnē, pēc attiecīgā administratīvā procesa pabeigšanas un ar pamatotu lēmumu, kurā ir izvērtēti fakti, kas veido pārkāpumu, ievērojot samērīguma principu, naudas soda vietā var piemērot izraidīšanu no Spānijas teritorijas.

2.   Cits izraidīšanas pamats, kas ir piemērojams pēc attiecīgā administratīvā procesa pabeigšanas, pastāv tad, ja Spānijā vai ārpus tās robežām ārvalstnieks ir notiesāts par tīšu nodarījumu, kas Spānijā ir kvalificēts par noziedzīgu nodarījumu, par kuru ir piemērojama brīvības atņemšana uz laiku, kas pārsniedz vienu gadu, izņemot gadījumu, ja iepriekšējās sodāmības ir dzēstas.

3.   Sods izraidīšanas veidā un naudas sods nekādā gadījumā nav piemērojami kopā.

4.   Izraidīšanas rezultātā automātiski tiek anulētas visas tiesības likumīgi uzturēties Spānijā, kā arī tiek izbeigtas visas procedūras atļaujas uzturēties vai strādāt Spānijā izraidītajam ārvalstniekam izsniegšanai. Tomēr tiesību aktos noteiktajos gadījumos lēmumu par izraidīšanu var atcelt.

[..]

5.   Sods izraidīšanas veidā, ja vien izdarītais pārkāpums nav noteikts 54. panta 1. punkta a) apakšpunktā vai ja gada laikā nav atkārtoti izdarīts tāds pats pārkāpums, par kuru kā sods ir paredzēta izraidīšana, nav piemērojams ārvalstniekiem, kuriem ir šāds statuss:

[..]

[..]”

7

Atbilstoši iesniedzējtiesas norādēm Kolumbijas pilsonis W. López Pastuzano2013. gada 13. oktobrī saņēma atļauju pastāvīgi uzturēties Spānijā. 2014. gada 29. aprīlī viņš tika divas reizes notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu attiecīgi uz 12 mēnešiem un uz trīs mēnešiem. 2015. gada 27. janvārī viņš tika ieslodzīts Centro Penitenciario Pamplona I (Pamplonas I ieslodzījuma vieta). Pēc tam tika uzsākta administratīvā lieta par viņa izraidīšanu.

8

Pēc šīs lietas izskatīšanas Valdības pārstāvniecība Navarrā pieņēma 2015. gada 29. jūnija lēmumu. Tajā tika noteikts aizliegums iebraukt Spānijā piecus gadus un pastāvīgās uzturēšanās atļaujas atsaukums. Tas tika pamatots ar Konstitutīvā likuma 4/2000 57. panta 2. punktā noteiktajiem nosacījumiem par izraidīšanas pamata piemērošanu.

9

2015. gada 28. septembrīW. López Pastuzano cēla prasību pret šo lēmumu Juzgado de lo Contencioso-Administrativo no 1 de Pamplona (Pamplonas administratīvā tiesa Nr. 1, Spānija).

10

Iesniedzējtiesa norāda, ka Spānijas tiesību sistēmā pastāv divi atšķirīgi ārvalstnieka administratīvās izraidīšanas modeļi, proti, pirmkārt, izraidīšana kā sods, kas piemērots dažādu administratīvo pārkāpumu izdarītājam un kas paredzēts Konstitutīvā likuma 4/2000 57. panta 1. punktā, un, otrkārt, izraidīšana kā juridiskas sekas, kas izriet no brīvības atņemšanas soda piespriešanas uz laiku ilgāku par gadu par tīšu nodarījumu, piemērojot šī konstitutīvā likuma 57. panta 2. punktu.

11

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar Konstitutīvā likuma 4/2000 57. panta 5. punktu Spānijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2003/109 12. pants un ar to ir noteikts pienākums pirms lēmuma par pastāvīgā iedzīvotāja izraidīšanu pieņemšanas ņemt vērā šī iedzīvotāja personīgos apstākļus, proti, viņa uzturēšanās ilgumu Spānijā un saiknes, kas viņam ir ar šo dalībvalsti, viņa vecumu, sekas, kas rodas attiecīgajai personai un tās ģimenes locekļiem, kā arī saikni ar valsti, uz kuru viņš būtu izraidāms.

12

Iesniedzējtiesa norāda, ka jēdziens “sods izraidīšanas veidā”, kas izmantots Konstitutīvā likuma 4/2000 57. panta 5. punktā, Tribunales Superiores de Justicia (augstās tiesas, Spānija) judikatūrā lielākoties ir interpretēts kā tāds, kurš attiecas tikai uz tādiem lēmumiem par izraidīšanu, kuri ir pieņemti kā sods par konkrētiem administratīviem pārkāpumiem, nevis uz lēmumiem, kas ir pieņemti par pastāvīgo iedzīvotāju, kuram ir piespriests brīvības atņemšanas sods uz laiku ilgāku par vienu gadu.

13

Tā kā šajā lietā W. López Pastuzano tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz laiku ilgāku par vienu gadu, 2015. gada 29. jūnija lēmumā ir uzsvērts, ka šādā gadījumā izraidīšana nav sods par administratīvu pārkāpumu, tādēļ Konstitutīvā likuma 4/2000 57. panta 5. punkts nav piemērojams.

14

Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai atrisinātu viņai iesniegto lietu, tai ir jāzina aizsardzības pret pastāvīgo iedzīvotāju izraidīšanu, kas paredzēta Direktīvas 2003/109 12. pantā, apmērs. It īpaši, tai ir jāzina, vai jēdziens “lēmums par izraidīšanu” šī panta izpratnē ir jāsaprot kā tāds, kurš attiecas uz visiem administratīvajiem lēmumiem par izraidīšanu, neraugoties uz to raksturu un to pieņemšanas juridisko kārtību, un vai šis pants ir saderīgs ar tādu normu, kāda ir Konstitutīvā likuma 4/2000 57. panta 5. punkts, kurā aizsardzība pret pastāvīgo iedzīvotāju izraidīšanu ir attiecināta tikai uz konkrētu administratīva lēmuma par izraidīšanu veidu, izslēdzot citus veidus.

15

Šādos apstākļos Juzgado de lo Contencioso-Administrativo no 1 de Pamplona (Pamplonas administratīvā tiesa Nr. 1) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2003/109 12. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā – kā pamatlietā aplūkotajā regulējumā un to interpretējošajā judikatūrā – nav paredzēts, ka prasības par pastāvīgā iedzīvotāja statusā esoša trešās [valsts] valstspiederīgā aizsardzību pret izraidīšanu ir attiecināmas uz visiem administratīvajiem lēmumiem par izraidīšanu neatkarīgi no šā pasākuma rakstura vai veida, bet gan ir noteikts, ka šīs prasības ir attiecināmas tikai uz vienu konkrētu izraidīšanas veidu?”

16

Savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos Spānijas valdība norāda, ka iesniedzējtiesas minētā valsts judikatūra ir mazākuma judikatūra un ka lielākā daļa Tribunales Superiores de Justicia (augstās tiesas) uzskata, ka Konstitutīvā likuma 4/2000 57. panta 2. punktā paredzētie izraidīšanas pasākumi nekādā gadījumā nevar tikt noteikti automātiski tiem ārvalstniekiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, bet ka pirms to pieņemšanas ir jāizvērtē šī panta 5. punkta b) apakšpunktā paredzētie kritēriji. Šī valdība piebilst, ka no diviem nesenajiem Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) spriedumiem izriet, ka ieinteresētās personas pamattiesību aizsardzība, kas prasīta Spānijas konstitūcijā, nosaka, ka pirms izraidīšanas pasākuma pret ārvalsts valstspiederīgo, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, noteikšanas ir jāņem vērā viņa personīgā un ģimenes situācija.

17

Šādos apstākļos Spānijas valdība uzskata, ka patiesībā iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir nevis par Savienības tiesību interpretāciju, bet par valsts tiesību interpretāciju.

18

Tomēr šajā ziņā ir jākonstatē, ka prejudiciālais jautājums, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa, attiecas nevis uz Spānijas tiesību interpretāciju, ko Tiesa nav kompetenta sniegt, bet gan uz Savienības tiesību interpretāciju, kas ir Tiesas kompetencē.

19

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību aktu interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav vajadzīgo faktisko un juridisko elementu, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer, C‑188/07, EU:C:2008:359, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 21. maijs, Verder LabTec, C‑657/13, EU:C:2015:331, 29. punkts).

20

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, pirmkārt, ka, lai pieņemtu 2015. gada 29. jūnija lēmumu, kompetentā valsts iestāde ir balstījusies uz tādu Konstitutīvā likuma 4/2000 57. panta 5. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru šī norma nav piemērojama W. López Pastuzano gadījumā, un, otrkārt, ka šī interpretācija ir tā, kuru ir izvēlējusies vismaz daļa valsts kompetento tiesu.

21

Šādos apstākļos nav acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nebūtu nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu vai ka problēma būtu hipotētiska. Tādējādi prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

22

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/109 12. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā, kā to interpretē daļa šīs valsts tiesu, nav paredzēts aizsardzības pret izraidīšanu nosacījumus piemērot pastāvīgajam iedzīvotājam, trešās valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz visiem administratīvajiem lēmumiem par izraidīšanu, neatkarīgi no šī pasākuma rakstura vai noteikšanas juridiskās kārtības.

23

Jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Direktīvas 2003/109 galvenais mērķis ir dalībvalstīs uz pastāvīgu dzīvi iekārtojušos trešo valstu valstspiederīgo integrācija (spriedumi, 2012. gada 26. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑508/10, EU:C:2012:243, 66. punkts, kā arī 2015. gada 2. septembris, CGIL un INCA, C‑309/14, EU:C:2015:523, 21. punkts).

24

Šajā nolūkā, kā norādīts minētās direktīvas preambulas 16. apsvērumā, Savienības likumdevējs uzskatīja, ka pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir jābūt pastiprināti aizsargātiem pret izraidīšanu.

25

Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2003/109 12. panta 1. punktu dalībvalstis var pieņemt lēmumu izraidīt pastāvīgo iedzīvotāju tikai tad, ja viņš rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai.

26

Turklāt šīs direktīvas 12. panta 3. punktā ir noteikts, ka pirms lēmuma par pastāvīgā iedzīvotāja, trešās valsts valstspiederīgā, izraidīšanu pieņemšanas dalībvalstīm ir jāņem vērā uzturēšanās ilgums to teritorijā, attiecīgās personas vecums, sekas, kas rodas attiecīgajai personai un tās ģimenes locekļiem, kā arī saikne ar mītnes valsti vai saiknes ar izcelsmes valsti neesamība. Tātad nav nozīmes tam, ka šāds pasākums ir noteikts kā administratīvs sods vai ka tas ir kriminālsodāmības sekas.

27

Turklāt Tiesa 2011. gada 8. decembra spriedumā Ziebell (C‑371/08, EU:C:2011:809, 82. un 83. punkts) jau uzsvēra, ka šāds pasākums nevar tikt veikts automātiski, pamatojoties uz kriminālsodāmību, bet ir atsevišķi jāizvērtē katrs konkrētais gadījums, it īpaši izvērtējot šī panta 3. punktā minētos faktorus.

28

Līdz ar to lēmums izraidīt trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, nevar tikt pieņemts tikai tādēļ vien, ka viņam ir piespriests brīvības atņemšanas sods uz laiku ilgāku par vienu gadu.

29

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/109 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā, kā to interpretē daļa šīs valsts tiesu, aizsardzības pret izraidīšanu nosacījumus nav paredzēts piemērot trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, attiecībā uz visiem administratīvajiem lēmumiem par izraidīšanu, neatkarīgi no šī pasākuma rakstura vai tā noteikšanas juridiskās kārtības.

30

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā, kā to interpretē daļa šīs valsts tiesu, aizsardzības pret izraidīšanu nosacījumus nav paredzēts piemērot trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, attiecībā uz visiem administratīvajiem lēmumiem par izraidīšanu, neatkarīgi no šī pasākuma rakstura vai tā noteikšanas juridiskās kārtības.